"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Ideja, kuru izklāstīja Tajs, bija tikpat negaidīta, cik atbilda Ereijasa sajūtām. Karotājs mirkli apdomājās, tad piegāja pie Lilū pārbaudīt, vai Arists mašīnā ir atstājis atslēgu. Un bija arī jāuzzin, vai Lilū ir atvienota no Silvas. Atslēga bija, un karotājs palūdza Lilū, - Lilū, atver bagāžnieku. - Izpildīs komandu vai nē?

Izceļam no bagāžnieka motociklu. Mums nevajadzēs. - Ereijass jau gāja mašīnai apkārt. Joela priekšlikums lidot bija atbalstāms, tātad Lilū būs vajadzīga, lai tiktu līdz lidojošo mašīnu stāvvietai (tehnikas jomā serafs tik labi neorientējās, lai zinātu vārdu "lidosta"). Motocikls lai paliek tepat.

Ja Tu iedzertu to, ko šeit krogos piedāvā, sāktu spīdēt bez kādas maģijas. - Ereijass pasmaidīja, mazliet zobgalīgi informējot Taju par Ardas krogiem. Karotāja oma bija krietni uzlabojusies.

[Romija]

Flēra ļoti uzmanīgi klausījās Taja teikto. Vai nu orākulam bija zināms kas daudz vairāk, vai grāmatā rakstītā leģenda patiešām bija pareģojums, kā Arists bija norādījis. Kritušais eņģelis Gabriels, kuru savalgo Viņa.

Kad Tajs uzskaitīja izraidītos serafus, Flēra gluži neapzināti pakāpās solīti sāņus. Viņa nebija izraidīta, un viņas galvenā motivācija nebija atgriezties.

Un tad sākās dilemma. Kā Gabriela dziedniecei Flērai vajadzēja palikt pie viņa sāniem, kaut arī tik burtiskā nozīmē tas neizpildījās. Patiesībā Flēra labprāt gribētu daudz burtiskāku nozīmi, bet tā nebija gluži viņas izvēle. No otras puses, kā Gabriela dziedniecei, viņai vajadzēja rūpēties un vēlēt visu to labāko Valdnieka dēlam, pie kā noteikti nepieskaitījās valgi un viņa krišana. Sīlijas vara jau bija piedzīvota, tāpat arī tas, ka starp viņiem abiem pastāvēja daudz ciešākas saiknes par soģi un sodāmo. Un tai pat laikā viņa bija nozīmēta kā šīs serafu grupas dziedniece, kam būtu jārūpējas par visiem. Šī bija smaga izvēle, kam klāt jaucās jau alā radušās šaubas, vai Tajs necenšas viņus kaut kur ievilināt. Bet toreiz nekādu sliktu seku nebija, un šādas domas varēja norakstīt uz alas šaurību.

Palīdzēt Gabrielam solīja gan palikšana, gan došanās. Vēl līdz galam neizlēmusi, Flēra gaidīja citu viedokli. "Man ir planšete," viņa aiz lences pacilāja somu. "Tur ir karte, bet man nav Mejas planšete ar slēgtajām vietām," Flēra noteica. "Ir Lilū, ar kuru ceļš līdz Vatrai prasītu divas dienas," viņa pamāja uz mašīnas pusi. "Ja kāds paņēma atslēgas." Jā, kopš Silvas pavadiņas kādam bija Lilū atslēgas? "Man ir zāles un ēdamās kapsulas, mums ir kartes ar naudu," dziedniece uzskaitīja pieejamos resursus. Un mums ir Tajs, ko Gabriels nozīmēja kā līderi un piekrita, ka mēs dodamies kaut kur. To gan viņa skaļi neteica, bet tas arī bija pluspunkts. Nepiekrišana grupas līderim varēja klasificēties kā nepaklausība, pret ko Flēra pati bija visai sapīkusi, kad kāds tā izdarījās. Ja Gabriels pats Taju iecēla par galveno, viņš taču zināja, ko dara? Jautājošs skatiens pacēlās uz augšu, kur kaut kur vajadzētu būt Svētnīcas logiem.

Tātad. Gabriels un Tajs par labu Vatrai. Gabriels par labu Stonai. Un grupas viedoklis kaut kur pa vidu. Divi pret... Uz Mejas vēlmēm laikam droši paļauties nevarēja. Kaut gan... tās bija visai paredzamas. Bet, ja viņi uzvestos godīgi un nenokļūtu cietumā, tad šāda došanās uz Vatru vismaz nebūtu klajš Gabriela prasības pārkāpums.

"Mūsu drēbes jau ir vietējās, pēc skata mēs laikam īpaši neizceļamies no šejieniešiem. Ja paši nedaram muļķības, tad diez vai kādam rastos aizdomas, kas esam. Jāņem vērā, ka Attīrītāji ir arī Vatrā. Visā Ardā. Priesteri ir četri un viņiem ir amuleti, kas vibrē, kad kāds buras. Ja neburās, tad, šķiet, viņi neko noteikt nevar. Un tad ir Maikls, kam ir gan amulets, gan simboli uz rokām, kas iekvēlojas, pieskaroties maģiskai būtnei. Sīlija, protams, kas, šķiet, mūs atrast spēj jebkur." Un Maikls laikam jau arī, tikai ne dēļ eņģeļu maģijas, drīzāk Ardas maģijas — tehnoloģiju — dēļ. Lai arī šīs norādes visiem vajadzētu zināt, tomēr atkārtošana zināšanu māte. Labāk ir tās neaizmirst, ja nevēlas iekulties problēmās. "Un vēl ir karotāju cietumi, kur var nokļūt, ja par kaut ko nesamaksā vai izdara kādu citu pārkāpumu," Flēra piemetināja pie kopējā saraksta.

Un tomēr...
"Vai Tev ir kādi pierādījumi tam, ko saki?" Flēra pavērās Tajā. Pirms galējas izlemšanas dziedniece tomēr gribēja saprast, vai Tajs šo lēmumu ir balstījis tikai uz to, ko šo stundu laikā Gabriels viņam vai citiem ir stāstījis. Jā, Flēra par visu visvairāk gribēja palīdzēt Valdnieka dēlam. Viņa pat bija gatava kļūdīties, ja vien... ja vien tas nebija liktenīgi viņam.

[echo3]

Atslēgas ir man rokā, un Lilū klausa. - Ereijass pavicināja mašīnas atslēgas, ar gandarījumu vērojot, kā auto atver bagāžnieka durvis. - Ķeramies taču pie motocikla. - Tagad, kad viņš bija izlēmis sekot Tajam, jebkāda mīņāšanās šķita lieka. Protams, ne jau Flērai, un ne pat Mejai tas tehnikas brīnums būtu jācilā. Ereijass gaidīja, ka roku šim darbam pieliks Tajs un Joels. - Flēra, es domāju, ka mums jālido, nevis jābrauc ar mašīnu.

[Rouzijs]

Un kā gan lai Meja jūtas, ja visi būtībā viņu ignorēja, vien Tajs nē, kad pie visiem vērsās.
Tomēr... tumšmate sajutās nevajadzīga un visticamāk neviens pat nepamanītu, ja viņa aizietu prom. - Tukša vieta... vientuļa. - Pašas vārdi domās sāpēja. Serafe atcerējās Valdnieces vārdus par niecībām un arī to, ka viņa var dot spēku iznīcināt Sīliju. Ja Taja aizdomas apstiprināsies, viņi visi mirs, par to tumšmate bija droša.

- Varbūt vajadzēja pieņemt viņas piedāvājumu? - Kluss jautājums pašai sev... Meja apzinājās, ka tā visticamāk parakstīs sev spriedumu, bet ja nu varēja iznīcināt Sīliju, pasargāt Gabrielu un Astindelu, tad viena serafa dzīvība nebija nekas salīdzinājumā ar to. Un viņa varētu upurēt sevi. Būtu to spējīga izdarīt.

- Ja es došos jums līdzi, tad pārkāpšu solījumu Gabrielam, pakļauties viņa pavēlēm, bet ja palikšu šeit mocīšos vainas apziņā... - Un sāpēs. - Es došos uz Vatru. - Bet varbūt bija īstais brīdis pateikt, ko svarīgu? Tad varbūt Meja pievērstu pārējo uzmanību.
- Gabrielam ir Valdnieces dota manta, nevis dota, bet no viņas paņemta. Lode, kas var iznīcināt serafu. Un ir tikai divi varianti, vai viņš iznīcina sevi, vai arī Sīliju. Bet par pēdējo es šaubos. Viņš viņu mīl. - Tās protams, bija Mejas domas, bet kaut kā pēkšņi šīs lietas saslēdzās kopā. Un tas bija baisi.

[Romija]

Nepietika jau ar to, ka pati Flēra apzinājās Gabriela un Sīlijas mīlestību. Tāpat kā toreiz uz lauka Meja iemeta ar vēl vienu dunci. Šoreiz Flērai mugurā. Starp spārniem. Sajūtas lika saspringt, un ievainojums smeldza, lai arī nebija reāls.

"Tu gribi teikt, ka mēs viņu atstātu vienu ar to lodi?" Flēras uzmanība patiešām bija pievērsta Mejai. Tātad tajā nekas īpašs laikā bija noticis kaut kas daudz īpašāks, par ko neviens nestāstīja. Valdniece? Vai tiešām Sīlija tomēr bija vērusi portālu, lai ielaistu šeit Dēmonu valdnieci? Vai Gabriels bija gājis pie viņas? Flēras skatiens urbās Mejas acīs, bet karotāja bija pārāk spītīga, lai kaut ko stāstītu. Ko viņa tagad gribēja panākt, pēkšņi darot zināmu vismaz dziedniecesprāt ļoti svarīgu detaļu. Tā noteikti nosvēra kausus par labu palikšanai. Vismaz Flēras gadījumā. Viņa vēl nebija apstiprinājusi savu izvēli. "Tikai divi varianti? To nevar neizmantot?" dziedniece tomēr iejautājās, atceroties Safīras skumjas, uzzinot, ka viņas māsa tiks iznīcināta. Varbūt bija vēl kāda izeja.

Kaut kur apziņas kanbaros joprojām kavējās domas par to, kā Gabriels bija viņai atzinies. Tik patiesi, tik nopietni, tik skaisti. Un tajā brīdī nebija nekādu šaubu, ka viņš nav kritis, ka viņa mērķis nav paveikt kaut ko sliktu. Viņš vienkārši ir noguris. Un varbūt sapinies kādos valgos, kā norādīja Tajs. Bet vai viņš tiešām bija melojis Flērai, savai dziedniecei? Man tevis ļoti pietrūka! Es uztraucos! Un vai Flēra, tagad braukdama uz Vatru, neliks viņam uztraukties? Viņa varēja būt klusa, netraucēt pārdomas, meditāciju. Iepriekš taču Gabriels nebija vilcinājies meditēt viņas klātbūtnē. Solis bikli paspērās mazliet nostāk no aktīvās darbības ap Lilū. Flēra nopietni apsvēra iespēju palikt tepat, lai arī Gabriels nebija apliecinājis, ka viņam dziednieces klātbūtne bija nepieciešama.

[Rouzijs]

- Nu jā, bet es domāju, ka viņš to tik drīz neizmantos. - Līdz ar to... viņiem bija laiks. Vismaz nedaudz, lai atrastu un iznīcinātu pēdējo amuletu. Protams, Mejas sirdi nospieda rūpes par Aleksu, bet viņa nedrīkstēja ļauties savām jūtām, pat ja rokas drebēja un viņa uztraucās.
- Ar to es vēlējos pateikt, ka mums vēl ir laiks, lai atrastu amuletu un to iznīcinātu. - Tumšmate neticēja, ka Gabriels varētu izmantot lodi tagad, jo... bija visas iespējas, ka viņi tomēr savu uzdevumu paveic. Tumšās acis nedaudz samiedzās uzlūkojot Flēru. - Ak... tagad tu esi gatava skriet un aizstāvēt savu mīļoto? Un ko man darīt? - Dusmas iezagās prātā un sirdī. Un zods pacēlās nedaudz augstāk, ne jau aiz lepnuma, bet aiz dusmām un spīta. Ar ko Flēra bija labāka, ja tagad pati vēlējās atteikties no sev dotā uzdevuma - iznīcināt amuletu, lai tikai glābu sev tuvo eņģeli.

Pēkšņi bija vienalga par Gabriela aizliegumu smēķēt, tāpēc izvilkusi no drēbēm cigarešu paciņu, serafe pēc brītiņa ļāva izplūst baltiem dūmiem gaisā. Viņa acīmredzot šeit nebija vienīgā egoiste, bet... patiesībā, Meja tāda nebija, viņai rūpēja citu liktenis, nevis savs, šajā gadījumā Aleksa.
- Protams, ka to var arī neizmantot, bet kāpēc tad viņš to paņēma sev? Es gan domāju, ka mums to būtu jāizmanto pret Sīliju, bet Gabrielam tā nešķita laba doma. - Tumšmate vienaldzīgi paraustīja plecus.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 18.10.2013 23:29

[Urdrunir]

Jā, es domāju tieši to. Lidosim ar viņu to ierīci. Tajs piekrita Ereijasam par pārvietošanās līdzekli, pieķeroties motocikla vienam galam un bez pārliekas piepūles stīvējot to ārā no mašīnas bagāžnieka. Savukārt par precīzām lokācijām un paņēmieniem mēs varam runāt pa ceļam. Ja jūs braucat, tad kāpjam iekšā un šaujamies uz lidmašīnām. Un mēs pat varam atļauties sadarīt šādas tādas muļķības. Galu galā viņi visticamāk mūs gaidīs. Viņi tikai nezinās, ka mēs esam uz savu galvu un nerīkojamies pēc sākotnējā plāna.

Meja, man liekas, ka tu tieši izpildīsi Gabriela rīkojumu, ja sekosi mums. Viņš taču iecēla mani par līderi un tev jāklausa grupas līderis. To rīkojumu viņš noteikti steigā vēl nav atcēlis. Tāpēc tu būsi taisni īstajā vietā kopā ar mums. Orākuls piemiedza serafu meitenei ar aci.

Un viss jau būtu jauki un viņš būtu gandrīz piedabūjis grupu izkustēties no vietas, ja vien Flēra nebūtu uzdevusi jautājumu par pierādījumiem. Puisis apjuka. Ē.... Kā tavuprāt izskatītos pierādījumi? Vai tu gribi viņa parakstītu iesniegumu vai ārstu konsīlija atzinumu? Tu esi dziedniece. Tev taču ir jājūt tas izmisums, kas no viņa vējo. Un pašpārliecināti serafi šādās situācijās bieži krīt, cenšoties glābt pasauli no citiem ļaunumiem un nespējot saskatīt to sevī. Nu... Kā es vēl to varu izskaidrot? Es zinu. Zinu, ka tā notiks, ja neviens neiejauksies. Leģendas nerodas tukšā vietā. Pareģojumos vienmēr ir patiesība. Vai viņam vajadzēja piemetināt, ka orākuls gara acīm bija skatījis nākotni? Nē, Tajs nolēma par to nerunāt.

[Romija]

Ja orākuls zina, tad tas ir pietiekami spēcīgs arguments, lai neprasītu sīkāk, vai ne? Redzējis vīzijā vai izpratis leģendu — tam nebija starpības. Flēra pamāja ar galvu, ka pieņem Taja teikto un sīkāk jāskaidro viņam nav. Tas gan atkal nosvēra kausus līdzsvarā, atstājot izvēli Flēras ziņā. Visi jau aktīvi darbojās, līdz dziedniece sajuta, kā pelēkajā stāvvietā par viņu pāršalca dusmu vilnis kā sabangota dubļu straume. Un par ko? Ka Flēra gribēja pierādījumus? Atbildes? Bet dusmām jaucās klāt greizsirdības piegarša. Jā, to, kā karotāja bija gatava skriet pie Aleksa, visi jau zināja. Un tomēr Flēra nespēja novilkt vienlīdzības zīmi starp savu šībrīža situāciju un Mejas.

Kā reiz Mejas arguments es domāju neizpelnījās tik drošu pārliecību kā Taja es zinu. Kā gan jauna karotāja varēja izprast daudz pieredzējušāka orākula darbības plānus? Un kāpēc gan lai pieņemtu, ka Gabriels lodi savāca savtīgos nolūkos? Vai tad viņam vajadzēja atstāt, lai tik bīstama lieta paliek kaut kur pasaulē un apdraud gan pašu, gan citus? Un protams, ka tā nav laba doma, jo Sīlija Dēmonu valdnieces maģijas pārzina daudz labāk un nojaustu, ka kaut kāda lode nav vienkārši tāpat, ka tā ir drauds.

Flēra domās apsvēra visas šīs atbildes, bet viņa saprata, ka no nevienas nav jēgas. Dusmas, kas plūda no Mejas, jau tāpat bija pietiekami uzjundītas, lai kaut kāda saruna būtu bezjēdzīga. Flēra saknieba lūpas un atturējās no komentāriem. Un tās noteikti nepalīdzēja izlemt par labu sekošanai uz Vatru. Doma, ka viņai būs jāpavada dienas kopā ar tādu negāciju kamolu, pie tam izrādot par to rūpes, uztraucoties, vai atkal neaizmuks, Flēra sajutās vairāk kā aukle, nekā reāls palīgs amuletu jautājumā, kas nemaz nebija viņas primārais uzdevums. Bet tāds bija Gabriels.

Vienīgi... Ja viņa atgrieztos viena, Gabriels vaicātu, kāpēc tā, un Flērai būtu jāmelo. Vai viņa spēja melot Gabrielam? Pat ja ar vārdiem spēja, viņš varēja visu nolasīt viņas domās, un varbūt izjaukt Taja plānu tieši tā iemesla dēļ, ko minēja jaunais orākuls.

Flēra juta, kā attieksmes atšķiras Tajam, kas te bija savu iemeslu dēļ, izraidītajiem, kam tas bija sods, un viņai, un saprata, ka tagad, gaidīdama, kad visi sakāps mašīnā, nodod savu solījumu, jo apzināti vai neapzināti tiek sodīta par citu grēkiem, tiek iedzīta strupceļā, kur sirds un dziednieka sirdsapziņa liek darīt ko citu, nekā prāts. Atkal. Un viņa Gabriela piedošanu varēja neizpelnīties tik viegli, kā Meja.

Dziedniece vārdiski joprojām nebija apstiprinājusi savu piekrišanu doties uz Vatru, bet prom arī negāja. Aizgriezusies no Mejas, viņa pastarpināti vēroja motocikla izcelšanu un nesteidzās pirmā ieņemt vietas automašīnā. Toties planšeti gan viņa izņēma no somas un bija gatava atdot kādam citam, ja tomēr nolems nepievienoties.

Šo rakstu rediģēja Romija: 19.10.2013 09:10

[Roviela]

Joels arī piegāja pie Lilū, lai palīdzētu izstīvēt pamatīgo braucamo no auto. Viņiem to nevajadzēs, un atstāt viņu šeit pilnīgi bez braucamā nešķita pareizi.

Tajs, iespējams, bija redzējis vīziju. Jā, tieši tā tas izklausījās, un nu jau vairs neatlika nekādas šaubas - bija jādodas uz Vatru. Uz to pusi, kā bija norādījusi Tiara.
Šādi strādājot, viņš atkal sajuta negācijas, tās plūstin plūda no Mejas un pēc tam no Flēras. No Mejas piedevām spīts. Pilnīgi bērnišķīgs - es darīšu par spīti, kas nu nekādi nekam nepalīdzēja. Šādi spītīgos sodīja. Kā Meja savos gados bija pamanījusies to saglabāt, to serafs nesaprata, bet tā bija, un tas ļoti traucēja.

- Jā, tieši tā, viņš iecēla mums līderi, un mums ir jāklausa, pie tam bez, Meja! Piedod, TAS būs īpaši tev teikts - bērnišķīgas spītēšanās un izrādīšanās. Ja viņš tev kaut ko aizliedz - tas ir likums. Saprati? Ja viņš kaut ko liek - tas ir likums. Tu mūs visus iegāzīsi šādā veidā. Es nezinu, kas tev ir aizliegts, tikai jūtu, ka ir. Un, vēlreiz piedod! Tu saki, ka viņam ir tāda lode - kā tu zini? Pastāsti lūdzu, mums visiem.
Un kā jau serafs, drīzāk ies bojā pats, nekā liks to darīt kādam citam.
Orākuls bija pagriezies pret abām serafēm un izskatījās paguris. Jā, no visas šīs muļķīgās ķīvēšanās, iedomām, par daudz iztēles, egoisma, iedomības un visa cita.
Vēl ir tikai rīts, un Joels jau jūtas paguris!

- Flēra, dari to, kas tev ir jādara, tu esi dziedniece, tu sajutīsi, kā pareizāk. Mums līdzi ļoti vajadzētu kādu dziednieku, bet, ja tava vieta ir te, tad tev ir jāpaliek.
Tas ir vienkārši pasakāms, bet ne vienkārši izlemjams, un tas nekādi nebūs citu lēmums, tas būs Flēras pašas.

[echo3]

Ereijass pieķērās motocikla sēdeklim, un par visiem trijiem viņi to izcēla no mašīnas pavisam viegli. Tagad varētu doties, bet, lai arī ne pārāk jūtīgs pret visādiem noskaņojumiem, Mejas spītīgās dusmas un Flēras izmisumu karotājs sajuta gan. Un, protams, dzirdēja stāstu par maģisko lodi.

Meja, tie visi ir tavi pieņēmumi, un tikai. Nedomā citu vietā un nespried pēc sevis. - Ereijass zināja, ka teiktais izklausās pēc veca prātnieka sentencēm, un, jā, pēdējais teikums nebija viņa paša izdomāts. Tā vienmēr teica serafu karotājs, Ereijasa grupas skolotājs, pirms viņa audzēkņi devās cīņā. Un nozīmēja tas izmantot visu, ko pats zini, un nepaļauties, ka zini to pašu, ko pretinieks. Pateicis šos dažus teikumus, Ereijass mazliet pat cerēja, ka Mejas bērnišķīgās dusmas vērsīsies pret viņu un vairs neskars Flēru. Skat, Meja, nupat vārdos Tajam deklarējusi aizdomas, ka, dodoties uz Vatru, viņa pārkāpj Gabriela rīkojumu, uzreiz izvelk cigareti un sāk smēķēt, ko tas pats Gabriels viņai jau vismaz divas reizes ir aizliedzis! Nopietni - kas ir bijuši viņas skolotāji? Viņa taču joprojām rotaļājas smilšu kastē un visu laiku skaļi bļauj "Es gribu! Ja nē ...!".

Ereijass nostutēja motociklu stāvus, piegāja pie Flēras un bez vārdiem uz brīdi cieši apskāva. Tad palaida tvērienu vaļīgāk, vien rokas atstādams uz dziednieces pleciem. - Flēra, Tu jebkurā brīdī vari izmantot iespēju pie viņa atgriezties caur Astindelu. Tu neesi Izraidītā. - Par lēmumu, vai Flērai doties vai nedoties uz Vatru, Joels jau bija pateicis. Protams, Ereijass cerēja, ka dziedniece dosies viņiem līdzi - šobrīd katrs uzticams un gudrs biedrs bija no svara.

Tad Ereijass iekāpa Lilū vadītāja vietā un ielika atslēgas aizdedzē. Viņš bija gatavs uzdevumam.

[Rouzijs]

Joela jautājums lika palūkoties uz orākulu. Protams, šo jautājumu serafe bija gaidījusi, nometusi cigareti zemē, viņa to atstāja nepabeigtu, laikam jau viņam bija taisnība, Gabriela vārds bija likums, bet tomēr... viņa jutās tā it kā pašreiz Mejai viss būtu aizliegts. Domas bija drūmas, sajūtas tāpat un jautājums, kuru uzdeva Joels lika atgriezties bailēm vēl ar spēcīgāku vilni, tas pat noslāpēja dusmas. Viņa patiešām baidījās no tā, ka tumsa pārāk spēcīgi riņķoja ap Meju. No sākuma Sīlijas balss, tad tējas maisiņš un visbeidzot Valdniece. Viņa taču bija tik jauna un vēlējās redzēt kaut ko savā dzīvē, mīlēt, bez sāpēm, bez ciešanām, bet kas tagad Mejai bija? Pilnīgi nekas, komanda, kas uzgriezusi muguru, mīļotais, kurš viņu visticamāk nemīl, bet tumšmate mīl viņu un nepabeigts uzdevums, kurš var beigties ar Astindelas krišanu. Tumšmate novērsās un nopūtās.

Viņas balss bija klusa, bet tomēr Meja ierunājās. - Vakarnakt, es vēlējos noskaidrot pāris atbildes, bet tas vairs nav būtiski. Iekāpu taksometrā un nobraucu diez gan lielu gabalu, nevarēju samaksāt par ceļu, tur ieradās Gabriels ar diviem serafiem no Astindelas, viņš lika pavadīt mani uz Astindelas cietumu, bet kad es izgāju cauri portālam uz mājām, es nenokļuvu mājās. Tā bija savāda pasaule, saule sarkana un karsta, tā dedzināja, tāpat kā smiltis zem kājām sakarsa. Es pagriezos un tur bija viņa, Valdniece. Viņa piedāvāja man spēku un spējas iznīcināt Sīliju, teica, ka viņa ir vāja, tāpēc, ka mīl Gabrielu. Bet kad es atteicos, viņa vēlējās iemest man ar to lodi, kas tagad ir pie Gabriela, bet Valdniece sastinga un Gabriels man domās lika burt portālu uz Astindelu, tikai pirms tam... paņemt to lodi no viņas rokām un atdot viņam. - Tumšmate nopūtās. - Tajā rītā es redzēju mājas, bet man liekas, ka es neatgriezīšos... - Tas bija sāpīgi, bet Arda pamazām lika bailēm pārņemt augumu un just kā serafa būtība sajaucas, kopā ar citām sajūtām. Sāpīgu mīlestību, nodevību, skumjām un ciešanām. Turklāt Meja jutās vientuļa.

Un Flēras sajūtas bija acīmredzamas. Viņa nevēlējās pazaudēt Gabrielu.
Tumšās acis pievērsās Flērai. - Es tikai vēlos mīlēt Aleksu, tāpat kā tu Gabrielu. - Un tumšmate novērsās. Vai tāpēc viņa bija sliktāka un Flēra labāka? Ja tā, tad lai viņa iet pie Gabriela un turpina būt tā labā, kamēr pret Meju visiem bija iebildumi. Nu labi, varbūt Tajam nē, jo viņš tikai nesen viņiem pievienojās.
- Es došos uz Vatru un iznīcināšu amuletu, pat ja tas prasīs manu dzīvību. - Serafe noteica to grupas līderim. - Pat ja tas prasīs manu dzīvību... -

[Romija]

"Es varu atgriezties Astindelā, bet ne caur Astindelu uz šejieni. Vienu mani nekur nelaidīs, tikai kopā ar viņu," Flēra atbildēja Ereijasam. Viņa un Joela atbalsts bija uzmundrinošs, bet tas vien īsti nenoteica izvēli. Ja Taja aizrautība un pārliecinātība bija iedvesmojusi darīt un doties, tad Mejas izturēšanās tikai atsita visu vēlmi.

Jūtas, jūtas. Protams, ka bija jūtas, bet ne jau tās bija lēmumu pamatā. "Nezinu, ko māca karotājiem, bet dziedniekiem māca, ka pienākums un solījums ir pirmajā vietā. Nevis kaut kādas personīgās jūtas," Flēra šoreiz tomēr atbildēja Mejai, ja jau teiktais bija adresēts tieši viņai. Karotāja acīm redzot uzskatīja, ka viņu abu situācijas ir vienādas, bet ieskaidrot to, ko otrs pēc būtības nesaprot vai atsakās pieņemt, bija velta laika tērēšana. Dziedniece ar zābaka zoli nodzēsa Mejas nomesto cigareti ne tāpēc, ka būtu kāda kalpone, bet tāpēc, ka viņai nebija žēl mazliet sava spēka veltīt arī citu, kaut vai ardiešu, labumam. Tomēr mašīnā viņa grasījās iekāpt pēdējā.

[Urdrunir]

Tajs mašīnā ietrausās priekšā blakus vadītāja sēdeklim. Viņam likās, ka tā vieta ir taisni paredzēta grupas līderim, pat, ja grupai reizēm bija sava galva un viņi uz vārda orākulam nemaz neklausīja. Ereijas, tu būsi šoferis. Jā, jā, es zinu. Tā brauc pati pēc programmas. Vienkārši sēdi priekšā! Pārējie - aizmugurē. Un braucam. Mums ir maz laika. Grupas puiši izskatījās vairāk gatavi ceļojumam, kamēr meitenes brauca caur šaubām vai vēl šaubījās par braukšanu. Serafam likās, ka vēl kaut kas jāsaka.

Klausieties! Šī nav pašnāvnieku misija. Mēs neejam ziedoties. Mēs ejam iznīcināt amuletu un atbrīvot viņu no lēmuma, kurš var iegrūst viņu nelaimē. Meja, es zinu, ka tev pēdējās dienas ir bijušas grūtas. Mēs nebraucam sagādāt tev liekas ciešanas. Mēs iesim soli pa solim. Un kaut kad mēs nonāksim arī līdz brīdim, kad tu droši varēsi sekot savai sirdsbalsij, nekaitējot ne sev, ne citiem. Flēra, tev ir galva uz pleciem. Un mums ir brīvdienas. Ja mūsu pārgalvība ir pretrunā ar tavu uzdevumu šajā pasaulē, es tev ļauju mums nesekot. Ja tev ir nepieciešama mana atļauja. Bet mēs visi justos drošāk, ja tu būtu ar mums. Es manu no tavas sejas, ka tu arī saproti, ka viņam ir jāpalīdz.

Vai tev ir šaubas par mani? Vai tu man neuzticies? Tas bija viņš, kurš aicināja mani pievienoties jūsu grupai un iecēla par vadītāju. Ja viņu vadīja labi nodomi, tad tev jāuzticas viņa lēmumam. Ja turpretī viņš mani uzspieda jums citu jūtu vadīts, tad tarbūt es esmu spiegs, kas cenšas iegrūst jūs ļaunumā. Taču tad tev jāatzīst, ka tas notiek ar viņa svētību, un tad man ir taisnība. Viņš sāk krist.

Ereijas, pasaki tai mašīnai, ka mēs gribam uz lidostu un piespied to kustēties. Lūdzu.

[Romija]

Taja uzruna bija tieši tik pat iedvesmojoša, kā iepriekš aicinājums doties. "Es uzticos Gabriela izvēlei," Flēra sāji pasmaidīja uz Taja teikto par šaubām. Jā, dziedniece mazliet šaubījās par šo nepazīstamo jaunekli, bet kā Rāla brāļadēlu Gabriels viņu noteikti pazina labāk. Un uzticējās. Un ja grupas līderis teica, ka viņiem Flēra var būt vajadzīga, tad dziedniece negribīgi, bet tomēr iekāpa mašīnā, izvēlēdamās vietu aizmugurē pēc iespējas tālāk no Mejas. Tā arī vārdiski neapstiprinājusi savu lēmumu, dziedniece tomēr bija ieņēmusi vietu mašīnā, lai dotos uz Vatru.

"Vai jums vajag kaut ko speciālu atrast planšetē?" viņa no auzmugures vēl pajautāja, jo neviens cits nebija izrādījis interesi par šo aparātu, lai arī izteica vajadzību. Ja jau viņi devās, tad Flēra bija gatava izdarīt pēc iespējas vairāk un labāk, lai ātri un droši atgrieztos atpakaļ.

[Pūķēns Sāra]

Aristam būs jādodas pie Tā cilvēka? Diena patiesi bija sagadījusies gara un vislabprāt viņa dotos pie miera un to ieteiktu arī savam sargātājam, bet dezertēšana noteikti nebija laba lieta un radās aizdomas, ka būtu pat labi, ja Arists sastaptu savu priekšnieku. Doma, ka Arists varētu dezertēt bija aplami smieklīga, viņš ir karotājs un karotāji tā vienkārši neatstāj savus pienākumus… prātā uzpeldēja Mejas un Sarišas sejas un to, ka abas karotājas atstāja visus pie alām… ārpus Astindelas viss bija krietni sarežģītāk un atšķīrās no mācītā/pašsaprotamā. Kā tas bija minēts kādā cilvēku stāstiņā? "Esi sveicināts reālajā pasaulē."
Safīra piecēlās. Viņa bija gatava doties kopā ar Aristu, lai kur viņš šobrīd meiteni vestu: svētnīcu, savām mājām vai arī kārtējo reizi atstātu mašīnā.

[Mattiass]

— Lieliski, — Arists ar sarkasmu noteica, celdamies kājās. Nevarētu teikt, ka viņš spētu raudzīties uz Deina mūli bez vēlmes to izkrāsot. Taču viņš nebūtu karotājs, ja nespētu savas vēlmes atlikt kādā tālākā apziņas plauktiņā un sekot saprāta balsij.

— Turies, Roze. Mēs viņu izvilksim, — viņš noteica un devās uz izeju. Laikam jau, lai dotos uz darbu, pie Deina. Atkal nāksies Safīru atstāt mašīnā…

Tā, ja nekas nekavēja, arī rīkojās.

[echo3]

Ereijasam nevajadzēja pārsēsties, viņš jau sēdēja pie stūres. Kad visi bija sakāpuši mašīnā, karotājs teica Lilū, - Lilū, brauc, lūdzu, uz lidostu, no kuras tālāk varam aizlidot uz Vatru. Uz tuvāko, ja tādas ir vairākas. - Pēdējā brīdī viņam bija ienācis prātā, ka varbūt Stonā ir vesela kaudze lidostu (tā lidojošo mašīnu stāvvietas bija nosaucis Tajs, un Ereijass atkārtoja šo vārdu). Līdz šim mašīna bija labi spējusi izpildīt šādus ne pārāk konkrētus lūgumus. Nekādas norādes par steidzīgu braukšanu karotājs neizteica, Lilū pati zinās, kā droši visus aizgādāt uz vajadzīgo vietu.

[Roviela]

Joels juta Meju, un tagad arī to, ka viņas sajūtām pievienojas bailes.

Jau iedams uz mašīnu, viņš paņēma Meju ar vienu roku aiz vidukļa.
- Tu baidies? No kā tu baidies? Nevajag baidīties, bailes nogalina, pirms pa īstam kaut kas notiek, - viņš runāja klusi, tikai Mejai.
Līdz brītiņam, kad viņi abi iekāps mašīnā, varēja mazliet parunāt.
- Mums neviens nesolīja, ka te būs labi, mums teica, ka mums te nepatiks. Tu esi karotāja! Un ne solo hērojs, bet armijas karotāja, daļiņa no Astindelas sardzes. Tu esi stipra, tev tādai jābūt, ja vajag. Un tagad vajag. Saņemies.
Orākuls palaida Meju vaļā, lai viņi varētu iekāpt auto. Vienā sēdeklī, blakus. Joelam šķita, ka tā būs labāk.

Planšete... ak jā.
- Flēra, lūdzu, nevari pameklēt kādas ziņas par Vatras apkārtni, vai par vietām starp Stonu un Vatru, kur varētu būt noticis kaut kas nelāgs? Nav teikts, ka meklējamais ir Vatrā, tas ir tikai uz to pusi.

[Urdrunir]

Tajs cieši novēroja Ereijasu, kad tas izteica komandas viņu mašīnai, kurai pat bija savs vārds. Pēdējais fakts orākulam likās smagi kičīgs. Un tās bija tādas personas domas, kurš pats mēdza pozēt kā apsitusies operas dīva. Puisim patika mašīnas un viņš labprāt izpētītu šo sīkāk. Taču šīs pasaules tehnika bija tik tālu attīstījusies, ka Tajs baidījās, ka netiks ar to galā.

Pametis aci atpakaļ, kur sēdējā pārējie biedri, serafs nevarēja nepamanīt, ka Flēra uzsvērti centās parauties malā no Mejas. Starp abām bija kaut kāds konflikts, kurš noteikti uzkritīs viņam uz galvas, kad viņš to vismazāk gaidīs. Taču pagaidām negribējās abas bakstīt un pētīt, kāpēc meitenes savā starpā nesaprotas. Joel, Flēra, jums pa ceļam no planšetes, pareģojumiem, sajūtām un citām lietām ir jāatrod mums 3 vietas, kurās visticamāk būs amulets. Mēs tās pārbaudīsim vienu pēc otras. Un, ja tās nebūs īstās, tad meklēsim citas. Meja, tu esi karotāja, vai ne? Parūpējies par mūsu drošību! Izdomā kurā no lidojošajām mašīnām mums būs vispiemērotākā, lai nokļūtu Vatrā. Atrodi visneuzkrītošāko galamērķi, uz kuru lidot. Un, izstāsti man kā tas īsti notiek,- mēs īrējam mašīnu vai pērkam biļetes? Ja mēs pērkam biļetes, tad to izdarīsi tu. Ja īrējam, tad attiecīgi arī tu. Sarunāts?

[Romija]

Flēra paklausīgi ieslēdza planšetes ekrānu un uz mirkli apdomājās, kā lai labāk atrod šādas vietas. Vatra. Negadījums. Piemiņas vieta? Jā, piemiņas vieta vienreiz jau bija bijusi, bet tas nenozīmēja, ka būs atkal. Kapsēta. Alas jau bija. Jā, žēl, ka grāmata joprojām nebija izlasīta, līdz ar to leģendas varētu izpalikt. Slēgtās zonas. Flērai meditēt Gabriels bija aizliedzis, tas būs jādara Joelam, jo... "Ja Joels meditēs, Gabriels zinās, kur viņš ir, dēļ saiknes," no mašīnas pakaļgala atskanēja dziednieces balss. Tajs var meditēt. Flēra mēģināja un tad redzēja vīziju... ar vienu no vietām... Bet vai viņa bija gatava pārkāpt vēl vienu Gabriela nosacījumu?

Nē, vēl ne. Pagaidām Flēra sameklēja Vatras karti ar muzeju. Tad meklētājā pēc kārtas rakstīja negadījums, piemiņas vieta, kapsēta, slēgtās zonas. Gari un plaši meklēt viņa pagaidām negrasījās, vienkārši pārskatīja, vai kāda vieta neiekritīs acīs, jo vēl bez muzeja vajadzēja atrast 2 vietas.