"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Pūķēns Sāra]

Saņemot Arista atļauju, viņa ierunājās: "Ja Alekss būtu ar sliktāko veselības stāvokli no tiem, kurus vestu no attīrītāju mītnes uz būri, tad es varētu pateikt, kurā no mašīnām viņš ir. Silviju es spētu sajust arī tāpat." Protams, nebija teikts, ka viņus vedīs kopā, un to, ka Alekss tiesām būs pats savainotākais. "Vienīgi… svētā Anete varētu sajust mani, ja pārlieku ilgi grozīšos pa turieni." Risku bija daudz, bet katra informācijas kripata varēja noderēt tiem, kuriem smadzenes strādāja tādā virzienā kā telpā esošajiem.

[Mattiass]

— Svētā Anete sajutīs gandrīz jebkuru, ja tikai sagribēs. Par to nav vērts lauzīt galvu. Priesteri ir lielāka sāpe. Un cita iespēja, kā pārtvert transportu, ir iebrukt Būrī, kad cīnītāji jau ir tur. Kā arī, transportu mēs varam aizturēt, ja viņi brauks pa zemi. Nevis pa gaisu. Lai vai kā, nodrošināties vajadzētu pret visiem gadījumiem. Pārtvert, ja brauks pa zemi. Saglabāt iespēju iebrukt Būrī. Sagatavoties arī tam, ka viņus metīs arēnā, kolīdz atgādās, tātad, iefiltrēt ļaudis skatītājos, kas, starp citu, iebrukuma gadījumā varēs palīdzēt. Ja tikai ir resursi, vajag uzreiz vairākus rīcības plānus.

Viņš pameta skatienu uz Safīru, tad turpināja.

— Mēs varētu mēģināt darboties ar tiem, kas mēģinās izsekot transporta pārvietošanos.

[Romija]

Flēra gurdi nolaida roku un ļāva kleitiņai noslīdēt uz gultas. Tūlīt viņa būs ģērbta Ardas drēbēs, kas tika piemeklētas, lai justos maksimāli ērti un neizceltos Ardas publikā. Lai risinātu uzdevumu, nevis domātu par sevi.

Serafe dzirdēja, kā lifts iedūcas un pēc mirkļa turpat blakus viņas istabai noskan durvju atvēršanās. Viņi bija klāt. Kamēr Flēra ģērbās, viņa klausījās, kas notiek tur pat blakus virtuvē. Mēs nedaudz aizkavējāmies. Es iešu saģērbties. Un viss. Nekādu paskaidrojumu.

Var jau būt, ka tā bija Flēras personīgā drūmā doma. Varbūt tiešām Meja bija tādās nepatikšanās, ka visu nakti bija jāglābj, lai beigās vēl kavētos. Bet vai tad citi nebija pelnījuši vismaz paskaidrojumu vai brīdinājumu? Vai tad kāds viņu bija dzinis pie tiem Atkritējiem? Vai arī Meja vienkārši bija pelnījusi vairāk Gabriela uzmanības. Karotājas aklā dzīšanās pēc Aleksa paņēma līdzi arī visu pārējo - Gabriela uzmanību, citu serafu uztraukumus un nopūtas, viņu laiku un iespējas palikt ārpus Ardas problēmām. Tas bija egoistiski. Tā, kā Maikls bija teicis. Un kāda jēga no karotājas, kas neko nesargā, toties kura ir jāsargā orākuliem un dziedniekiem? Kāda jēga no biedra, kas izkaisa grupu? Kāda jēga vest atpakaļ, lai pēc tam atkal skrietu prom? Gabriela lēmumu nedrīkstēja apšaubīt, varbūt tiešām grupai vajadzēja kādu, kas novērš viņus no amuletu iznīcināšanas. Varbūt tiešām viņš gribēja attālināt brīdi, kad pašam būs jāstājas pretī savai mīļotajai. Un arī pret to iebilst nedrīkstēja. Flēra nesaprata, ne ar prātu, ne sirdi, bet iebilst nedrīkstēja. Varbūt... Tu esi mana. M. Nē, tas būtu pārāk radikāls solis, pat ja palīdzētu aizkavēšanā.

Tikusi galā ar aizdarēm, zābakiem un ātri sakārtojusi somu, Flēra pameta istabu un aizgāja līdz virtuvei. Ar reveransu sveicinot Gabrielu, viņa tam klusi pasniedza sagatavoto tēju. Tāpat atturīgs sveiciens pieliecot galvu tika Mejai, un arī krūze tējas. Paveikusi darāmo, dziedniece atgriezās pie ieejas, atspiedās pret stenderi un vēroja abus atnākušos, vai tiešām netiks kaut mazliet pastāstīts, kas notika?

Bet varēja jau arī ātri izdzert vai ignorēt tēju un doties uz Vatru.

[Rouzijs]

Tumšais skatiens slīdēja te no viena, te uz otru serafu, kas atradās virtuvē. Tas, ka Meja jutās dziļi nelaimīga, tam nebija nozīme, acīmredzot bija lietas, kuras šajā pasaulē nespēja mainīties. Vai varbūt meiteni nomāca viņas pašas domas. - Ļauj, lai iet. - To bija viegli pateikt, bet grūtāk izdarīt, kad sirds tik ļoti bija pieķērusies Aleksam. Turklāt cerība satikt viņu bija tik niecīga, ka pamazām izplēnēja kā pelni vējā. Visas cerības tika iemītas Ardas dubļos, kā mēsli. Nudien... Meja vēlējās redzēt šajā pasaukē labo, bet te nekā laba nebija. Pat mīlestība nesa ciešanas, tad kāda gan jēga vispār kaut ko darīt? Dzīvot... mīlēt... Kāda jēga būt serafam...

Joela rīcība nedaudz pārsteidza. Tumšās acis vērās orākulā nedaudz izbrīnīti, it kā viņa nebūtu ticējusi, ka viņš viņai varētu piedot. Arī Mejai bija jāpiedod, par to, ka viņš nebija uzreiz pateicis par Aleksu, tur pie alām. Viņa piedeva un vārgi pasmaidīja, pat ja smaidīt bija grūti.
- Paldies. - Sārtās lūpas izveidoja šo vārdu, kurš bija tik trausls, ka nebija citiem jādzird.

Arī Flērai tika galvas mājiens, tomēr tumšmate neieslīga nekādos skaidrojumos, ne tagad, kad pati jutās tik slikti. Nolikusi savu tēju uz palodzes viņa turpat virtuvē atrada kādu cigarešu paciņu un par laimi, tā pat nebija tukša. Aizsmēķējusi vienu cigareti Meja ļāva gaisā izplūst dūmiem, kamēr pati atspiedās pret palodzi, un tālāk?
Viņi dosies uz Vatru? Vai arī biedri būs nolēmuši, ka viņai ir jāpaliek Svētnīcā?

[Sindra]

Arists un Safīra

- Jā, nu tas bija tas, ko es teicu. - Kreigs noteica, noklausījies Arista priekšlikumus. - Iefiltrējam savējos starp Būra skatītājiem, civilajās drēbēs. Un pie pirmās izdevības viņi rada nekārtības, kas mums palīdz visu to pasākumu izjaukt. Nu... es nedomāju tā, uzreiz. Galu galā, vismaz vienu cīņu Mārvins jau nu izvilks noteikti, vai arī viņš Deinam taisnība un sīkais nav pelnījis atrasties tur, kur sēdēja. - skarbā vīra sejā pat parādījās kaut kādas smaida iezīmes.
Taču Rozīte gan izskatījās visai sašutusi, ko arī nemaz necentas slēpt. - Nu, bet Vil! - viņa iesaucās, sejai pieņemot visai īgnu grimasi.
- Es neapšaubu Aleksa spējas cīnīties. Taču ņem vērā, ka viņš jau būs noguris. Visticamāk izsalcis un negulējis. Nomocīts. Un tad vēl tie cilvēki, kas nekādi nelaidīs garām izdevību viņam traucēt un iemest mugurā vai vēderā kādu nazi. -
Gan Beils, gan Kreigs gan visai labi saprata, par ko Roze runāja, taču... - Nevar jau teikt, ka tev ir kāda izvēle. Un ka viņam būtu kāda izvēle. - Kreigs noteica.

- Labi. - Toms centās izvilkt kādu kopsaucēju, kad visi bija izteikušies. - Arists novēro eskortu. Un mēģina to apturēt, ja tas ir iespējams. Es gan nezinu, kā mēs šādu situāciju risināsim pēc tam, vēlāk. Jo kaut kā tas tik un tā sanāk, kā uzbrukums Attīrītājiem.
Kreigs savējos noliek arēnā, lai tie mēģina izdabūt Aleksu un Silviju ārā un iespējams, lai sadod pa muti agresīvākajiem no skatītājiem, tādiem, kuri pārāk apgrūtina Aleksa dzīvi.
Roze... - viņa skatiens pievērsās kolēģei. - Roze laikam neko nedara. Viņa ir pārāk uzkrītoša. Lai gan... - jauneklis domīgi paberzēja pieri. - Ja tu nebūtu arēnā, viņiem tas liktos aizdomīgi. Ja tu būtu... tas liktu domāt, ka tur ir vēl kāut kādi tavi domubiedri. Lai gan... es pat nezinu, tui vari iet un mēģināt no ierindas izsist Maiklu. Nu, es nedomāju, ka tev viņam jāsit. Es domāju, ka tu varētu vienkārši novērst viņa uzmanību. Tā kā es domāju, ka tas ir Maikla pasākums, tad Anete diez vai tur vispār ies un būs. - Toms nobeidza savu klāstījumu un iztukšoja kafijas krūzi.

- Labi, es kaut ko padomāšu. - Roze noteica. Bet tā īsti laikam jau cita varianta nebija. To apzinājās gan viņa, gan viņas biedri.
- Mums vajadzētu vēl rītvakar satikties, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. - viņa ierosināja.
Kreigs gan, kā likās, īpaši sajūsmā par šo domu nebija, bet tomēr beigās piekrītoši pamāja.



Svētnīca

Gabriels nedaudz aizdomīgi uzlūkoja tos, kas šorīt viņu tik oficiāli sveica. Vai tam bija kaut kāda īpasa nozīme, vai arī... kas?
Protams, Mejas skumjas bija saprotamas un par šīm emocijām, Gabriels pat nebrīnījās. Tad skatiens aizslīdēja līdz atturīgajai Flērai. Viņa bija aizvainota? Vīlusies?
Viņš pavilka tuvāk dziednieces pasniegto tējas krūzi, ļaujot plaukstām ap to sakļauties un ieelpoja Astindelas tējas veldzējošo aromātu, kurš gan nepatīkami sajaucās ar Mejas radītajiem dūmiem.
- Meja, ja tu piemirsi, tad bija tā, ka es tev aizliedzu smēķēt. Un vēl pirms minūtes tu teici, ka klausīsi manām pavēlēm. Nodzēs cigareti. Tā ir pavēle. - lai vien liek cigareti nost. Tā neatrisina problēmas.

Un problēmas bija.
- Man te ir radušies zināmi sarežģījumi. - Gabriels iesāka, skatienam kavējoties pie tējas krūzes satura. Interesanti... vai viņš pamanītu, ja tēju būtu vārījusi Meja? Un ar to saturu, kurš atradās Valdnieces dotajā maisiņā. Un vai Flēra apvainotos, ja viņš tagad pārbaudītu šo tēju? Bet tad atkal... Gabriels uzticējās Flērai. Viņa nekad nedarītu viņam ļaunu. Ja nu vienīgi... Flēras tējā, kāds cits var kaut ko iebērt. Bet Meja... viņa jau atzinās. Viņa teica, ka nespēja. Vai vēl kāds cits bez Mejas? Valdnieka dēla skatiens pētoši pārslīdēja pār visiem telpā esošajiem serafiem. Gabriels atturējās no vēlmes pārbaudīt savu dzērienu un padzērās no krūzes tāpat.
- Es būšu atklāts. Man ir aizdomas, ka es vairs nekontrolēju situāciju. Tādēļ, es... mēs, nevaram pieturēties pie vecā plāna. Es jūs nevaru laist uz Vatru. Jums jāpaliek šeit pat, kamēr... - tā skaidrošanās bija viena sasodīti grūta daļa. Jā, principā, nav brīnums kādēļ Metatrons nekad nevienam neko neskaidroja. Jo es tā teicu!bija daudz vieglāk lietojama frāze.

Iespējams, ka problēmas vajadzēja risināt no cita gala.
- Sariša atrodas pie Attīrītājiem. Un es nevaru viņu tur atstāt. Šis lietu pavērsiens nebija iekļauts manā plānā. Nē, nu... arī Flēras nonākšana pie Attīrītājiem, nebija iekļauta manā plānā, taču, tas bija nedaudz savādāk.
Jūsu individuālie manevri arī nebija iekļauti manā plānā. Taču, man tos ir grūti ignorēt un man ar tiem jārēķinās. Tā gan ir manis paša vaina, taču Metatrons atklāja, ka Safīra atrodas Ardā. Viņš atklāja arī to, ka es viņu neesmu par to informējis. - tāds nedaudz muļķīgs smaids atausa Gabriela lūpās, liekot eņģelim izskatīties tik cilvēcīgam. Kā cilvēkam, kurš atklājis, ka viņa meli ir pieķerti un nu dabūs pa galvu no priekšniecības.
- Īsāk sakot... jums ir brīvdienas. Līdz pār mani nāks apgaismība, kā rīkoties tālāk būtu vispareizāk. - diez vai Arda ir tā jaukākā vieta, kur pavadīt brīvdienas, taču neko labāku Gabriels viņiem piedāvāt nevarēja. Metatrons savos lēmumos palika nelokāms. Izraidītajiem bija jāpaliek izraidītiem, kamēr viņi būs nopelnījuši valdnieka piedošanu. Tur nelīdzēja arī skaidrojumi, ka atrodoties Ardā, viņi visticamāk, savārīs vēl lielākas ziepes. Tā bija viena no tām retajām reizēm, kad Metatrons ļāva skatīt savu vaigu, lai Gabriels redzētu cik bargs tas bija. - Tu nespēj tikt galā ar pāris jaunuļiem? tad kāpēc tu vēl tur pieturi klāt tos, kuriem tur nemaz nav jābūt? - Lūk. Ar to pietika, lai Gabriels pārrunas par serafu brīvdienu pavadīšanu Astindelā, izbeigtu.

[Romija]

Lai arī kādas jūtas nebūtu pārņēmušas Flēru iepriekš, dzirdot, ka Gabriels pats ir problēmās, viņa nespēja palikt vienaldzīga. Sirds atmaiga un rūpes pārņēma dziednieci. Un tēja tāpat bija ar rūpēm un mīlestību pagatavota saulainākā un uzmundrinošākā, ko Flēra Ardā spēja piedāvāt.

Brīvdenas? Nē, brīvdienas viņi noteikti nebija pelnījuši. Tā drīzāk būtu dīkstāve. Pat tad, ja viņiem bija jāpaliek Stonā, vajadzēja kaut ko darīt, nevis gulšņāt. Izlasīt grāmatu, ja Arists atvestu? Kaut vai aiziet uz gaismas kabīnēm, ja vien drīkstēja pamest Svētnīcu. Kaut gan... brīvdienas būtu jaukas arī tepat, ja vien Gabrielam nebūtu jārisina viņu pašu savārītās ziepes. Līdz ar to viņš noteikti nepavadīs šo laiku te, neļaus Flērai izbaudīt viņa sabiedrību. Un tomēr...

"Vai mēs varam kaut kā palīdzēt?" Flēra apspieda vēlmi paskatīties uz smēķējošo Meju, kas vismaz Sarišas jautājumā bija iesaistīta vairāk kā citi. Pie tam te smirdēja. Vispār pie šāda virtuves sastāva Flēra pat drīzāk gribētu prasīt, vai viņa nevar palīdzēt, jo uz visiem šo vēlmi diez vai varēja attiecināt. Varbūt tiem, kas bija sekojuši pavēlēm un uzdevumam.

Un Safīra? Kur viņa ir? Vai drošībā? Metatrona dusmas par viņas ierašanos Ardā bija saprotamas, bet vai tagad par to nedabūs ciest arī Gabriels? Viņš nebija viņu aizsūtījis tūliņ atpakaļ, lai arī viņa radīja papildu draudu visiem šeit esošajiem vien tāpēc, ka bija dzimusi vieniem vecākiem ar Sīliju.

Nedaudz samiegts skatiens tomēr pievērsās Mejai. "Vai šonakt kaut kas notika?" viņa vaicāja. Jebkas. Ar Meju. Ar Gabrielu? Metatronu? Šķiet, ka šīs stundas bija kaut ko būtiski mainījušas, bet neviens par to nerunāja. Skatiens no karotājas pievērsās Valdnieka dēlam, tad atpakaļ. No virtuves ieejas bija visai viegli reizē uzlūkot gan palodzi, gan galdu.

[Roviela]

Joels, pilnīgi apģērbies, atgriezās virtuvē, kur arī noklausījas Gabriela beidzamos vārdus.

- Bet man ir aizdomas, ka pēdējais amulets itin nemaz neatrodas Vatrā, - viņš paziņoja.
- Skat, te, - serafs pagājās tos pāris soļus, lai paņemtu planšeti ar Vatras plānu un tur atzīmētajām tumšajām vietām. - Te vienkārši nav nekā, kas to varētu slēpt.

Orākuls parādīja karti visiem.
- Pirmīt, alās, mani aizmānīja dziļāk alā. Kur ir teikts, ka viss virziens uz Vatru nav viens liels māneklis, lai mūs aizdabūtu uz turieni, novēršoties no šejienes? Kam ir paredzēts notikt šeit, kamēr mēs būtu tur? M?

Alekss, Būris, Sariša, Maikls. Varbūt tas viss galīgi nav nejauši tieši šobrīd?
- Alekss teica, ka viņam šķiet, ka Sīlija viņu ir nobūrusi, proti, Maiklu nobūrusi. Un ja nu tā arī ir, un amuletu glabā tepat? Kāpēc viņi tieši tagad grib iznīcināt Aleksu? Alekss taču neburas! Tad par ko?

[Rouzijs]

Meja tā arī zināja, Gabriels viņai neļaus pat smēķēt, bet kāpēc? Varbūt serafe tīšām vēlējās bojāt savu veselību? Meitene izpūta gaisā dūmus un aizgāja līdz pelnu traukam. Pirms cigareti nodzēst viņa ievilka vēl vienu reizi dūmus plaušās un lika nāves nūjiņai apdzist. Uz brīdi skatiens aizkavējās pie Gabriela, novērtējot, vai viņš ir apmierināts ar to, ka viņa tagad bija paklausības iemiesojums.
Bet tad jau tumšmate atgriezās atpakaļ vietā, kur stāvēja. Vien pilnā cigarešu paciņa bija nozudusi viņas drānās, cerams, ka vismaz to neviens nepamanīja.

- Brīvdienas? - Meja izskatījās tā it kā būtu dabūjusi ar ko smagu pa galvu, tik apjukusi.
- Kā mums var būt brīvdienas šeit, ja visapkārt notiek lietas uz kurām mēs nevaram palikt vienaldzīgi? - Aleksa Būris, Sariša, kas izrādās atrodas pie Attīrītājiem, tas viss kopā. - Es nevēlos sēdēt rokas klēpī salikusi un ja mēs kopā varam atrisināt šīs problēmas, kāpēc mēs to nevarētu darīt? - Nē, nē, nē... sēdēt un neko nedarīt būtu briesmīgi. Tumšmate sajuks prātā, Gabriels taču to apzinājās, vai ne?

Uz Flēras jautājumu Meja īsti nevēlējās atbildēt, bet tomēr serafe izturēja dziednieces skatienu, it kā nekas nebūtu noticis. - Nekas īpašs, atskaitot to, ka es atkal iekūlos nepatikšanās. Un ja Gabriels nebūtu mani izpestījis, tad visticamāk es šeit neatrastos. Tas arī viss, vairāk nekādi skaidrojumi no Mejas puses neatskanēja.

Un ja godīgi, Mejai arī likās, ka visi amuleti varētu būt paslēpti ap Ardu un Vatrā viņus gaida tikai lamatas. Bet serafe klusēja, viņai nebija tiesību kaut ko teikt, kur nu vēl jaukties pārējo lietās. Jo tomēr tumšmati nepameta sajūta, ka komandas biedri viņu atgrūž, bet ne visi.
Un ja godīgi tad serafe tikai tagad apzinājās, ka viņa ir pazaudējusi laiku. Visu nakti, kad pēdējo reizi Meja bija normāli gulējusi? Un šķita, ka arī ēdiens kā tāds bija aizmirsts. Vien vēders par to tagad lika sevi manīt, skaļi pieprasot pārtiku.

[Romija]

"Alekss mani izpestīja. Maiklam tas varētu būt visai svarīgs iemesls. Ja viņš ir dabūjis Aleksu, tad kāpēc kavēties?" Flēra skumji paraustīja plecus. Šajā jautājumā šķieta visai skaidri iemesli. "Tam var arī nebūt saistība ar amuletiem, jo Maiklam un Sīlijai katram ir savi mērķi un idejas, viņi nedarbojas pilnīgi kopā."

"Es nezinu, vai Sīlija ir apbūrusi Maiklu. Viņš labi apzinās, ka Attīrītāju mērķi nav viņējie. Bet Sīlija ir viņa iespēja kaut ko sasniegt, būt par kaut ko," viņa piebilda. Jā, Maikla izturēšanās bija atšķirīga tad, kad viņš runāja ar Flēru un kad izturējās pret citiem, bet vai tā bija burvestība? "Apbūrusi ar varu drīzāk!" Flera ieminējās.

Toties Mejas izturēšanās lika sagriezties iekšām otrādi, liekot Flērā cīnīties bezspēcībai pret karotāju un dziednieka nesavtībai.
Nekas īpašs... Nu, ja, kā parasti — sataisīt nepatikšanas, Gabriels jau izpestīs. Un tomēr Valdnieka dēls viņu veda un veda atpakaļ. Meja no komandas bija kļuvusi par uzdevumu. Un varbūt šī "brīvdiena", kad viņiem nebija jāmedī amulets un varbūt pat jāatturās no Aleksa un Sarišas lietas, bija paredzēta, lai viņi iemācītos apieties ar Meju. Savaldīt viņu, lai pat pēc pavēles izteikšanas viņa tik klaji demonstratīvi neizrīkotos. Lai pakļautos pat tad, kad nekas nav jādara, ko izturēt ir visgrūtāk. Tas laikam bija tas rūdījums...

"JA mēs kaut ko varam izdarīt," Flēra uzsvēra pirmo vārdu. "Tad tikai saskaņoti, ne uz savu galvu," tas bija veltīts Mejai, lai arī Flēra apzinājās, ka runā ar sienu. Vārdiem nebija jēgas, vien parādīt labo gribu. Karotāja ļoti centīgi bija pierādījusi, ka viņai nevar ne ticēt, ne uz viņu paļauties. Diemžēl. Flērai derdzās doma, ka tā jāizturās pret kādu savējo, bet karotāja pati to bezmaz pieprasīja, skrienot ar uzliktām klapēm un nerūpējoties ne par vienu citu, kā tikai sevi un Aleksu. Un pat tad akli un nepārdomāti.

[Roviela]

Joels, tāpat, atspiedies pret stenderi, nolaida rokas ar planšeti lejā un paskatījās uz Flēru.
- Nesaprotu, - viņš atklāti teica. - Nesaprotu, kā var tikai varas dēļ gribēt nogalināt savu brāli. Arī tad, ja brālis ir nejaucenis vai burās, vai vēl sazin kas. Nesaprotu. Kāds no tā būs labums? Maikls pats pēkšņi kļūs par simto, kam būs vieta Karotājos? Vēl kas?

Viņš brīdi paklusēja.
- Un ko tu iesaki? Mums sēdēt šeit un pasīvi gaidīt neko nedarot? Mana meditēšana ne nieka nelīdz, karot es neprotu, piezvanīt Maiklam un tiešām pateikt - hei! Man nācis ausīs, ka tu labprāt gribot mani samainīt pret diviem cilvēkiem? Vai tā? Pašlaik, nudien, man nav citu ideju, kā es varētu kādam palīdzēt. Vismaz Maikls kādu brīdi būtu aizņemts, bet es neticu, ka viņš mani samainītu pret Sarišu un Aleksu.

[washulis]

Sariša. Mani sauc Sariša. Serafe atbildēja. Bet citu klātbūtnē mani labāk būtu saukāt par Silviju. Tas būtu neuzkrītošāks vārds. Varbūt arī vieglāk atminēties, bet tas viņai šobrīd bija gaužām vienalga. Var gadīties, ka vārdu neizdosies lietot diži ilgāk. Alekss tomēr apstiprināja aizdomas par cīņu arēnu. Viņam apgalvojot, ka cilvēki ir ļauni, karotāja novērsās, manāmi nevēloties tam ticēt. Cilvēki dažkārt bija ievesti neceļos, bet negribējās ticēt, ka viņi rīkotos ļauni tīri tika savu dziļāko vēlmju vadīti. Tomēr tas būtu muļķīgi, sākt par to skaļi strīdēties. Nē, diemžēl tas nespēj mani iepriecināt. Vismaz sejā radās īss smīns, lai arī galva tika noraidoši nopurināta. Liels skatītāju pūlis sajūsmu neradīs.

Bet tas izklausījās tik zvērīgi. Viss šis process. Tik barbarisks. Tik attīstītā civilizācijā, kādēļ gan? Saprotu. Lai nu ko, bet mums uzgrūst papildus problēmas un atbildamus jautājumus šobrīd noteikti nevēlos. Iztikšu ar fizisko spēku. Tas jebkurā gadījumā viņai varētu būt vairāk, kā prasme maģijās. Nebija jau ne dziednieks, ne orākuls. Bet izlikties par mazu un vārgu? Nelabprāt. Darīšu, ko nu vajadzēs, lai mēs no turienes izietu. Dzīvi. Kā uzvarētāji. Ja jau noteikumi vieni. Protams, jau šermuļi skrēja pār kauliem, iztēlojoties, ka viņu pretinieki varētu būt tādi paši nelaimīgi upuri, kā viņi divi. Kā serafe kādam spēs dzīvību atņemt tad? Tad labāk radīt Brīnumu, parūpēties par pārējo drošu izkļūšanu un cerēt, ka pārējie komandas biedri spēs pabeigt uzdevumu bez viņas. Labi, centies atpūsties. Saki, ja Tev kaut ko vajag. Ja vien es spēšu ko sagādāt. Neko diži vairāk par šajās telpās atrodamo, tas skaidrs. Ja te darbotos mana maģija, es varētu Tevi kaut nedaudz sadziedēt. Varbūt... rīt kādā neuzkrītošākā veidā to varētu tāpat. Ja vien Būrī būs kaut klusāks stūris, kur pazust no citu acīm. Kaut minūti, kaut divas. Naivi, naivi. Bet tagad atliktu tikai krāt spēkus.

[echo3]

Ereijass klausījās, un nevarētu vis teikt, ka no Gabriela dzirdētais viņu iepriecinātu. Kāds vēl atvaļinājums? Nav laika atvaļinājumiem, citādi no sirdsapziņas pārmetumiem nebūs glābiņa visu garo serafa mūžu. - Gabriel, mēs nepieņemam atvaļinājumu. Vai Tu to visu stāsti tāpēc, ka Tev nav izdevies izdomāt, kā neupurēt mūs? - Jautājums stipri tiešs, bet izbailes tajā gan sadzirdēt nevarēja. - Bet par Vatru Joelam varētu būt taisnība. Vatrā nav tumšu vietu. Stonā ir. Būris, piemēram. Ja nu trešais amulets ir tur? - Nekāda īsta iemesla tā izsecināt Ereijasam nebija, tomēr vieta dēmonu amuleta glabāšanai tā būtu labu labā.

[Sindra]

Sariša

- Sariša... - Alekss atkārtoja. Un paraustīja plecus. - Man liekas pavisam normāls vārds. Esmu dzirdējis arī dīvainākus vārdus. Piemēram, vienā no pilsētas birojiem strādā karotājs, kuram vārds ir: Eikū. No sākuma mēs domājām, ka tas ir kaut kāds burtu saīsinājums no īstā vārda, taču izrādījās, ka nē. - Tā ka diez vai Sarišai vajadzēja uztraukties, ka viņas vārds ir īpaši uzkrītošs.
- Es nezinu kāpēc, bet tavs vārds man izsauc asociācijas ar sauli. - jauneklis noteica un izkāpa no gultas.

Aizgājis līdz vannas istabai, Alekss novilka krekliņu un paskatījās uz tā muguras daļu, vai bija palikuši asins nospiedumi. Tad arī pagrieza muguru pret spoguli un nopētīja savu cietušo augumu. Apvilcis, visticamāk jau Maikla bikses, kuras brālis viņam te tik gādīgi bija nolicis un to pašu vienīgo krekliņu, kas te bija, Alekss atgriezās istabā, lai apēstu vēl pāris kapsulas un padzertos ūdeni. Tur, pie kannas, viņš atrada arī krūzes un paņēmis vienu, uz kuras bija attēlots kaķis, nopētīja. Skatiens no krūzes gan pārslīdēja uz viņa paša delnu locītavām un nolicis krūzi, Alekss paberzēja samocītās vietas.
Nolēmis uzvārīt tēju, Alekss ieslēdza tējkannu.
- Vēlies tēju? - viņš apjautājās arī Sarišai. Skatiens aizkavējās arī pie karstās šokolādes. Tās tur nebija daudz. To vajadzēja pataupīt rītdienai.

- Tu teici, ka darīsi ko vajadzēs. - puiša skatiens atgriezās pie Sarišas. - Ko tu īsti proti darīt? Šķiet, ka Meja teica, ka viņa skaitās karotāja. Nu, no jūsējiem. Bet Flēra ir dziedniece. Kas tu esi? - tā īsti nevarēja saprast. Dziedēt laikam jau spēja viņi visi. Tikai, nu jā... šeit tas, protams, nebija iespējams. Jo Attīrītāji, kas apgalvoja, ka Ardā maģijas nepastāv, protams, bija nodrošinājušies pret neeksistējošās maģijas izmantošanu.



Svētnīca

- Es to stāstu tādēļ, ka izlēmu būt atklāts un tāpēc, ka, kā jau es teicu, man radās aizdomas, ka es vairs nekontrolēju situāciju. Un tādēļ, ka man vajag padomāt, kā kontroli atgūt. Tādēļ, nav vērts sasteigt kaut ko, tikai tādēļ, ka iet laiks un tādēļ, ka vajag kaut ko darīt. - Mejas skatiens nemaz nesastapās ar Gabriela acīm. Kad viņa palūkojās uz Metatrona dēlu, lai uzsvērtu savu, tā saucamo, paklausību, viņa skatiens vērās tējas krūzē.
- Es jums atļauju darīt, ko jūs vēlaties, tikai ar nosacījumu, ka pie Sīlijas nenonāk vēl vairāk serafu. Un ka jūs nav jāzvejo ārā arī no citu instanču cietumiem. - Gabriels nebija teicis, ka serafiem tagad būs jāsēž Svētnīcā un... te vienkārši jāsēž. Saprotams, ka Arda viņiem varētu nelikties pievilcīga, lai to izzinātu, taču... neko labāku viņš piedāvāt nevarēja.

Būris, kā trešā amuleta vieta? Joela uzdotie jautājumi? Brāļu naids? Maikla vēlme iznīcināt Aleksu? Tajā visā vēl iepīta ir serafe? Sīlijai kaut kas aiz ādas?
Jā, iespējas, ka kāds no visiem šiem jautājumiem arī bija pelnījis uzmanību, lai tiktu apdomāts.
Bet, par visu pēc kārtas.
- Alā bija lamatas. Tās speciāli aicināja dziļāk alā, lai jūs apmaldītos un netiktu ārā. Lamatas bija tā uzburtas, lai jauns serafs, orākuls, vienalga kurš mēģinātu, nesaprastu, ka amulets nemaz nav paslēpts alas dziļumā. Vatras virzienu noteica Tiara. Es nedomāju, ka viņa kļūdījās. Bet tas bija tikai virziens, nevis pati Vatra. - iespējams, ka tieši tādēļ arī pašā pilsētā nebija tādu tumšo vietu. Un vēl jau pastavēja iespēja, ka šajā kartē, vieta, kuru viņi meklēja, nebija atzīmēta. Tas nenozīmēja, ka tās tur nav.

- Es nedomāju, ka Maikls vēlas nogalināt savu brāli. Viņam jau ir bijušas daudzas iespējas to izdarīt. Es drīzāk domāju, ka tieši tas, ko saka Flēra. Viņi viens otram apliecina savu varu. Gan Alekss Maiklam, gan Maikls Aleksam. Jums, protams, izskatās, ka Alekss ir pozitīvais tēls, jo palīdz mums, taču, dziļākā būtībā, viņš darīja to pašu, ko Maikls dara tagad ar viņu.
Vēlme pierādīt savas iespējas un pie reizes pazemot. Tas ir tas, ko Maikls vēlas. -

Bet par Joela sūdzībām... Gabriela skatiens aizkavējās pie serafa. - Piedāvājums sevi upurēt, noteikti nenāk no tava orākula vieduma, vai ne? - katrā ziņā, viņš nekādi neredzēja, kā tas varetu palīdzēt. Ja Sarišas vietā Sīlijas gūstā atrastos Joels. Tieši kāda tad būtu starpība.

- Es nezinu, ko jūs varat darīt. - Gabriels vēl padzerās tēju un paraustīja plecus. - Tādēļ es saku, ka man vajag padomāt. Un tādēļ jums ir brīvdienas. -

[Romija]

Patiesībā jau padomāt vajadzēja visiem, ne tikai Gabrielam. Tiem, kas varbūt netiecās domāt stratēģijas vai lemt par citiem, tiem vajadzēja padomāt par sevi, savu attieksmi un vietu grupā. Jo īpaši tiem...

Gabriels droši vien gribēs mieru, varbūt pat dosies prom uz Kristāla Pils istabu vai vēl kaut kur. Lai cik egoistiski negribētos viņu aizkavēt, vēl vairāk Ardu laist aiz ādas nedrīkstēja. Jau tā šejiene bija ielaidusi savus asos nagus dziednieces trauslajā augumā.

"Ja nav nekā vērtīga padomā, var aiziet uz gaismas kabīni," Flēra piedāvāja kā variantu, atcerēdamās, ka te netālu tādas ir. Nebūtu pat jābrauc. Lai gan vienu otru varbūt labāk nelaist no Svētnīcas ārā, bet... vai tad iepriekš kaut kas bija kavējis? Šīs domas bija tas, kas Flēru uztrauca. Viņa juta, ka ir brīži, kad pietrūkst gaišā. Varbūt tas bija tas GTO. Dziednieces pienākums bija rūpēties arī par morālo stāju.

Bet Gabriels vispirms. Ja vien viņam vajadzēs... viņš vēlēsies, Flēra aizmirsīs par sevi un palīdzēs. Skatiens jau kādu brīdi atkal un atkal atgriezās pie Gabriela, lai kavētos arvien ilgāk.

[washulis]

Asociējas ar Sauli. Ironiski. Īpaši, ja nekad neesi to redzējis. Nevarēja saprast, vai balsī mijās uzjautrinājums, jebšu tomēr skumjas. Šķiet, ka kripata no abiem, kamēr ar skatienu serafe sekoja līdzi Aleksam. Šeit neviens viņa ķermeni nebija taupījis, tomēr dažas stundas miega, vai vismaz pusmiega viņam nāca par labu. Lai gan tieši Saulē ieskatīties neviens nespēj. Tā būtu pārāk spoža. Bet to izteikusi, viņa sev iekodās mēlē. Parasti cilvēkiem nepatīk, kad atgādina par kādreiz zaudēto. Palīdzēt varētu tikai apziņa, ka cilvēki bez Saules spējuši izdzīvot. Puslīdz labi. Ka šāds debesu ķermenis būtu pārvērtēts?

Jā, labprāt. Sariša steidzīgi atsaucās, aši ieēdot divas kapsulas. Iepriekš ar tām ļoti aizrāvusies viņa nebija, bet nu, pat ja bez nekā dabiska, tās bija tik... sātīgas. Palīdzēs justies kā mājās. Vai Svētnīcā. Tur serafi tomēr parūpējās, lai ne diena drošajās telpās neaiziet bez tējas palīdzīgās un nomierinošās iedarbības. Bet vai nebūtu pareizāk, ka es gatavoju tēju Tev, nevis otrādāk? Ne es sēdēju cellē pieķēdēta vairākas dienas no vietas. Viņai tur sanāca tikai viena diena, tā šķiet, stundu pielikt, stundu atmest, tam nebūtu nozīmes.

Viņa piekrītoši pamāja ar galvu, piecēlusies kājās un atbalstoties pret durvju stenderi vēroja Aleksa darbošanos. Jā, Meja ir karotāja. Un es tāpat. Tika skaidri apliecināts, lai arī tālāk sekojošais vairs nebija gluži tik mundrā tonī. Tomēr viss līdzšinējais ir apliecinājis, ka pat ja sasnieguši savu pilngadību, mēs bijām ļoti tālu no tā, lai atļautos sevi tā saukāt. Bez pieredzes un tā vien šķiet, arī bez saprāta. Esot šeit, esam iekūlušies tikai bezgalīgās nepatikšanās un tā vien izskatās, esam vēl kaudzi citu parāvuši līdzi. Te nu bija cēlie serafi, kuriem paredzēts atpestīt Ardu no Sīlijas varas. Jādomā, ka arī Alekss nebūtu šeit, ja neiepītos ar serafiem.

[Sindra]

Sariša

- Neesmu gan. - Alekss piekrita. - Taču es jau neteicu, ka tu izskaties pēc saules. Lai būtu asociācijas, nav jau obligāti jābūt kaut kam redzētam. Varbūt tādēļ, ka tavs vārds sākas ar to pašu burtu. Vai varbūt tāpēc, ka tev ir zeltaini mati un šajā pasaulē tā nav sievietēm pati iecienītākā matu krāsa. Nu... tu jau zini. - puisis mulsi pasmaidīja.
Toties Sarišai gan, kā izrādījās bija zināšanas par sauli. Tikai... - Kā tu zini, ka mūsējā izskatījās tāpat, kā tā, uz kuru tu nevari paskatīties? - varbūt Ardas saule nemaz nebija spoža? Varbūt viņi tagad izdomātu kādas tehnoloģijas, kas ļautu uz to lūkoties un neviens neapžilbtu...

Te gan nekāda dižā tēju izvēle nebija. Un Alekss nevarēja piedāvāt Sarišai izvēlēties, kādas garšas tēju viņa vēlās. Tā bija kaut kāda, pavisam parasta. Bet šajos apstākļos laikam jau bija jāpriecājas par to pašu. - Es noteikti neiebildīšu, ja nākameiz tu mums vārīsi tēju. - Alekss noteica, aiznesdams Sarišai tējas krūzi.
- Tu ilgojies pēc mājām? - skatiens aizkavējās pie serafes acīm. Ja godīgi, Alekss nemaz īsti pats nesaprata, ko pajautāja. Vai viņš vēlējās uzzināt, vai Sariša ilgojas pēc Ardas Svētnīcas, vai pēc tās pasaules, kas bija viņu īstās mājas.

- Jūs vienkārši nezināt šīs pasaules specifikāciju. Tādēļ, nespējat cīnīties. Iespējams, ka jūsu pašu pasaulē, kur jūs pazītu savus pretiniekus, jums veiktos labāk. - Alekss noteica, apsēdies pie galda, pretī Sarišai.
Karotāja. Tas iespējams bija labi. Tad varbūt viņa varēja arī cīnīties, nevis tikai izskatīties neaizsargāta un nobijusies. - Ko tu māki? - viņš apjautājās un atspiedās ar elkoni pret galda virsmu, lai pret plaukstu atbalstītu galvu, taču, izrādījās, ka savainotā mugura tomēr pārāk protestēja pret šādu pozu un Alekss uzreiz arī iztaisnojās. - Nu, es domāju, kā tu cīnies. Ieroči. Kādi treniņi un tādā garā. - interesanti, vai Maikls zināja, ka Sariša idejiski ir kareivei, nevis dziedniece, kā Flēra. Un, ja zināja, tad kāpēc viņš izdalīja Aleksam papildspēkus?

[Rouzijs]

Mejai nebija ko teikt, serafe bija sašutusi un nezināja ko iesākt. Apsēdusies uz palodzes viņa lūkojās ārā pa logu. Tumšais skatiens bija drūms un savā ziņā izmisis. Viņa to bija novērsusi no pārējiem, lai tie to neredzētu, tāpat kā sarunās Meja neielaidās, kāpēc gan? Neviens tāpat neuzklausītu mūžīgo bēdzēju un nepaklausīgo serafu, kam rūp tikai viņa paša dzīvē. Nē! Tā nebija, bet citiem laikam bija vienalga. Mejai rūpēja šie serafi, bet Aleksu meitene mīlēja, pat ja viņš nemīlēja viņu. Tomēr puisi atstāt nelaimē viņa nevarēja un nespēja. Elpa pārslīdēja pār sārtajām lūpām atgādinot sev - es esmu serafs, es nedrīkstu pieķerties tikai vienam cilvēkam. - tā bija iekšēja cīņa, kas notika tumšmates prātā, skumja un smaga cīņa.

Visas šīs drūmās domas lika nožāvāties, kamēr acis lēnām krita ciet.
Iespējams, pa šīm dienām, kuras Meja bija pavadījusi Ardā bija kļuvusi vājāka, gan fiziski, gan garīgi, turklāt arī izskata ziņā, bāla un norūpējusies, trauslais augums nomocīts, kamēr organismu lēnām jau mocīja miega trūkums, bet atslēgties neļāva visi serafi, kas atradās virtuvē. Viņai bija jādzird, ko pārējie runā, pat ja tas tiks dzirdēts, tad, kad viņa pusaizmigusi atradīsies uz palodzes.

[Roviela]

Joels, tāpat, pret stenderi atbalstījies, apdomājās, mēģinot atcerēties, kā tur bija.
- Jā, es kļūdījos, virzienu uz Vatru noteica Tiara, - toreiz, tur, dubļainajā laukā Tiara bija palīdzējusi vadīt domas.

- Nesaprotu es tādas attiecības brāļu starpā, - viņš atkārtoja. Kāpēc tā vajag? Pie tam tik lielā mērā? Vēlme apliecināties un tikai? Joelam nekad tāda nebija bijusi, viņš parasti gribēja būt noderīgs, ar to pietika. - Es esmu pamanījis, ka Alekss nebūt nav ideāls, un to, ka Maiklam pat citi visu laiku atļaujas atgādināt to, ka Alekss ir labāks, un tas noteikti nav patīkami. Tik un tā nesaprotu, kāpēc tad jādara tas, par ko pašam nav pārliecības.

Orākuls noliedzoši papurināja galvu tā piekrītot Gabriela teiktajam par orākulu viedumu: - Nē, protams. Tas, ko es tur pirmīt teicu, būtu pilnīgi muļķīgi un piedevām veltīgi darīts, ir tikai tā, ka es jau kādu laiku esmu pazaudējis, kā lai saka, kopējo ainu, tāpat šī pasaule joprojām ir sveša, kauties neprotu, no meditēšanas arī nav liela labuma, un rezultātā nekāds orākulu viedums nepalīdz meklēt tālāko ceļu. To, kas tagad būtu jādara, un darīt gribās. Zināšanu ir ļoti par maz, bet bakstīties uz dullo nav manā garā, un jēgas tam arī nav.
- Man arī vajag padomāt, tikai derētu pamats, no kā sākt. Pamats ir pazudis, vai arī tā nekad nav bijis, - viņš paberzēja pieri. Taisni tā.

- Varbūt tiešām aizejam uz gaismas kabīnēm, - orākuls nopūtās. Kas zina - varbūt nāk kāda apskaidrība?
Nokļūt cietumā serafs negribēja, tas būtu lieki, bet kā palīdzēt Sarišai un pārējiem - nezināja. Un kur ir vietēji zinošais Arists, kad viņu vajag? Tiesa, Joelam nebija pārliecības, ka no Arista varētu izspiest kaut kripatiņu informācijas, tāpēc... tam tā vai tā nav jēgas.
Bet no kura var izspiest šo kripatiņu informācijas?

[Mattiass]

— Viens pats es transportu no ierindas diez vai izsitīšu, pat, ja radīsies izdevība, — Arists dalījās savās aizdomās. — Vēl kādu līdzi vajadzētu. Ja mēs konstatēsim, ka transports mums nav pa zobam, tad papildspēki var droši doties uz Būri. Mēs arī paliktu turpat netālu, uzraudzīt apkārtni. Un vēl — kā mēs uzturēsim sakarus?

[Romija]

"Es tev varu iedot Maikla telefona numuru, vari piezvanīt un pajautāt," Flēra puspajokam piedāvāja. Viņa pati nebija tikusi skaidrībā, ko ar Maikla ziņu darīt, bet tas svešais numurs taču bija redzams. To noteikti varēja izmantot arī citi. Cita lieta — tas pavisam noteikti nebija droši.

"Bet cilvēki tādi ir. Maikls pats apzinās, ka ir egoists," dziedniece papildināja jau daudz nopietnāk. "Diez vai tu tur kaut ko izmainīsi, pat ja sapratīsi."

Drīzāk Flēra aizdomājās, kas notiks ar Aleksu, ja arī viņu izdosies izglābt. Maikls taču viņu atkal uzmeklēs, viss turpināsies. Vai Ardā varēja paslēpties? Vai arī bija iespēja, kā jau leģendā teikts, arī šejieniešiem nokļūt citur?