"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

"Jā, kaut kur vajadzētu būt," Flēra arī atcerējās Mejas sagādāto karti. Kamēr gaidīja Gabrielu, tikmēr varēja pasākt vismaz kaut ko vērtīgu arī bez došanās prom no Svētnīcas. Tāpēc Flēra iztukšoja krūzi, sabāza maizi mutē un devās Lielajā Planšetes Meklēšanas ekspedīcijā, apskatīdama virtuvi, Mejas izstabu, noliktavu, pa ceļam arī aplūkodama telpas, vai nav kas neparasts noticis.

Pēc kāda laika Flēra atgriezās virtuvē ar meklēto. Apsēdusies pie galda, viņa savāca Gabrielam domāto padzisušo tējas krūzi, un ieslēdza planšeti, lai apskatītu vietas, kas tur kartē bija atzīmētas.

[Sindra]

Meja

Gabriels piegāja tuvāk Mejai un paņēma no viņas rokas lodi. Metatrona dēls uz to palūkojās un lodīte tajā pašā mirklī piepildījās ar tādiem, kā melniem dūmiem.
- Ar šo var iznīcināt eņģeli. - viņš paskaidroja un paslēpa lodi savās drānās. - Tā bija vienīgā īstā lieta, no tā visa, ko tu pieredzēji. Kas notika. Neviens valdnieces apgalvojums, solījums... tas viss ir muļķības. - Gabriela skatiens atgriezās pie Mejas. - Tev ir vēl kaut kas. - eņģelis noteica. - Kaut kas, kas ļāva viņai tev piekļūt. Kad tu biji Svētnīcā, es redzēju, ka pie tevis atrodas kaut kāds tumšs priekšmets. -
Kamēr viņi runājās, netālu no abiem serafiem parādījās Astindelas robežu sargi, taču pamanījuši Meju kopā ar Gabrielu, viņi tikai apliecināja cieņu valdnieka dēlam un devās prom.

Jā, iespējams, ka arī viņiem vajadzēja doties, jo Gabriels arī izdzirdēja Joela jautājumu.
- Drīz būsim. - viņš atteica orākulam un pamāja Mejai, lai tā seko. Viņu ceļa mērķis bija Arku dārzs. Jo vajadzēja taču nokļūt atpakaļ Ardā.

- Tajs izteica vēlmi ar tevi aprunāties. - Gabriels paskaidroja Mejai. - Un es gribu, lai tu saproti, ka atrodoties šeit, Metatrona cietumā, tu nevienam nespēsi palīdzēt. Tādēļ, būtu jauki, ja tu turpmāk uzvestos prātīgi, Meja. - eņģeļa skatiens aizkavējās pie karotājas acīm. - Tici man, es nevēlos, lai kāds cilvēks ietu bojā mūsu dēļ. Un tev nevajadzētu nepakļauties manām pavēlēm. Tas, ko mēs darām, nav spēle. Tās pat nav mācības. Padomā par to. - viņš noteica un pamāja Mejai uz arku, kurai pieskārās, lai to aktivizētu.



Svētnīcā

Aleksa dotajā planšetē, Vatras tuvumā, patiesībā, lāgā neuzrādīja nevienu drūmu un nepieejamu vietu. Kāds viens vai divi punktiņi, un tie paši atradās ārpus ūdens pilsētas robežām. It kā šī pilsēta visā Ardā būtu vistīrākā, un tumsas neskartākā.

[Roviela]

- Gabriels teica - drīz būsim, - Joels informēja virtuvē esošos, un tā kā Flēra darbojās ar planšeti, tad piecēlās, lai aplietu svaigu tēju divās krūzēs. "Drīz būsim" izklausījās, ka Gabriels nebūs viens.

[Romija]

Flēra kā dzelta piecēlās, aizstājās Joelam priekšā un iespieda viņam rokās planšeti ar Vatras karti. Gabrielam viņa tēju taisīs pati! Vismaz tik daudz viņa varēja un gribēja. Un to arī darīja, izvēlēdamās skaistākos saulsirdīšu ziediņus. Arī pārējiem, cik nu viņu būs, tūlīt aplies vajadzīgo skaitu krūzīšu.

Šo rakstu rediģēja Romija: 14.10.2013 13:06

[Rouzijs]

Skatiens pavadīja lodi, protams, ka Mejai bija vēl daudz jautājumu, arī tajā brīdī, kad apaļajā priekšmetā parādījās melni dūmi. Bet klusi nopūtusies serafe novēršas no Metatrona dēla un palūkojās uz Astindelas krāšņajām ainavām. Mājas reizē likās tik tuvas un tik tālas. Uzdevums nebija izpildīts, un serafe vēlējās atgriezties, lai izglābtu Aleksu, lai gan sirds šķita, ka sāpēs ir pārstājusi pukstēt. Kāda nejauka nojauta čukstēja, ka puisi viņa vairs nekad neredzēs. Tumšmate gan cerēja, ka viņa maldās, bet šī cerība bija pārāk vāja, lai tam ticētu.
- Tad viņa nenogalināja tos serafus, kas mani pavadīja? - Meja pavisam noteikti nevēlējās, lai viņas vainas dēļ iet bojā kāds no viņas rases. - Vai mēs to lodi varam izmantot? - Skatiens pievērsās Gabriela acīm. - Iznīcināt Sīliju? - Vai arī lode bija pārāk tumša un samaitātu viņus pašus?
Protams, Gabrielam vajadzēja arī to tējiņu. Sameklējusi to savās drānās serafe to pasniedza Metatrona dēlam. - Vai tagad viņa man nevarēs piekļūt? - Jo tas palika nedaudz baisi, šķita, ka tumsa vijās ap viņu, līdz vienā brīdī ņems un nožņaugs.

Meja sekoja Gabrielam uz Arku dārzu, vai tas nozīmēja to, ka viņai nebūs jāsēž cietumā un jāgaida tiesa?
- Es zinu, ka tā nav spēle. - Meja apstājās un palūkojās uz arku, bet pirms tam vēl uz Gabrielu. - Es mīlu viņu un nevēlos, lai Alekss ciestu, bet mēs pievēršamies tikai amuletiem un nekam citam. Es vēlos viņu izglābt, bet tikai ar amuletu iznīcināšanu to nevar. - Maikls parūpēsies par to. Uz brīdi serafes skatiens aizslīdēja tālāk, gluži kā vēloties iemūžināt Astindelu prātā. Jo Metatrons jebkurā gadījumā viņai nebija piedevis to, ka serafe gulēja ar cilvēkiem. Un ja nu šī ir pēdējā reize, kad viņa ir mājās? Nekad nevarēja zināt, kas notiks.

Meitene nopūtās un izgāja cauri arkai, atpakaļ drūmajā realitātē.

[Roviela]

Joels mazliet apmulsa, kad attapās ar planšeti rokās pusceļā uz tējkannas atrašanās vietu.
- Ē... - ko gan citu bija teikt?

Un kas tur bija redzams, proti, planšetē? Vatra, ja? Hmmm... tumšo pleķīšu tur bija maz, ja vien serafs beidzot bija iemācījies kārtīgi lasīt un saprast kartes.

[echo3]

Drīz būsim - tas bija jauki. Vismaz ar Gabrielu nekas slikts nav noticis. Un vēl ar kādu, kas ieradīsies kopā ar Metatrona dēlu. Varētu nodarboties ar minēšanu, vai tā ir Meja, Sariša, vai vēl kāds, varbūt pat nepazīstams. Tomēr tik neauglīgām domām Ereijass nepievērsās. Tā vietā viņš pastiepa uz Flēras pusi savu krūzi, ko jau bija paguvis izdzert. - Flēra, lūdzu, ielej man vēl tēju. - Viņš varētu pats gan piecelties, gan tēju uzliet, bet dziedniece bija tik enerģiski noraidījusi Joela centienus, ka karotājs pat pasmaidīja un nejaucās Flēras saimniekošanā.

Kamēr ievilkās jaunā tēja, Ereijass aizgāja uz mantu glabātuvi. Apģērbies viņš bija, tur neko mainīt nevajadzēja, bet viņš vēlējās paņemt vēl pāris dunčus. Gabriela arsenāls ir pietiekams, lai tādi tur būtu atrodami. Karotājs tagad zināja, ka uz blāsteriem paļauties tad, kad nepieciešams īsts trieciens, nevar. Žēl, bet zobenu kā ieroci dabūt te nav iespējams.

Pēc neilga laika Ereijass atgriezās virtuvē un apsēdās dzert otro krūzi tējas.

[Romija]

Flēra aplēja vēl vienu tējas krūzi arī Ereijasam. Kad tējas bija gatavas, bet neviens ieradies vēl nebija, dziedniece nosprieda, ka beidzot laikam nāksies apģērbties, jo varēja būt, ka drīz pēc Gabriela ierašanās viņi pametīs Svētnīcu, lai dotos uz Vatru. Un tāpēc lieki kavēties nebija prātīgi. Flēra devās uz istabu nomainīt kleitiņu pret tumšajām Ardas drēbēm un paņemt somu.

[washulis]

Vides maiņa bija visnotaļ atklimatizējoša, īpaši, kad pa pirkstiem vairs nelēkāja vēsuma radītais stīvums. Tiekot atvestam arī Aleksam, Sariša apvaldīja savu vēlmi uzreiz mesties pie Maikla brāļa, tik mirklī, kad visi traucēkļi bija prom, bet Sarišai beidzot brīvas rokas, viņa noliecās pie ilgi cietušā un mocītā, lai palīdzētu viņam piecelties. Ļauj, es Tevi sakopšu. Pēc tam arī varēsim tikt skaidrībā ar Būriem. Viņa ierosināja, Aleksu atbalstot uz sava auguma, ...Būris. Diži tālu noteikti nebūtu jāprāto, kas šis Būris varētu būt. Visticamāk arēna. Ja jau komanda, ja jau jācīnās, tātad cīņu arēna. Noteikti esi arī izsalcis. Jāsaka, ka arī viņa pati neatteiktos no ieturēšanās. Negribējās minēt, cik ilgi nācies ciest viņam.

Aizstiepjot Aleksu līdz vannasistabai, viņa bija gatava Mārvinam palīdzēt noģērbties un sagatavot dušu/vannu. Komanda. Jācīnās kopā. Attīrītāji bija īsti zvēri, kādu baudu gan viņi no šī saņem? Jebšu tas viss ir Sīlijas roku darbs. Par nelaimi, rīt to izdosies noskaidrot pašiem uz savas ādas.

[Sindra]

Meja

- Nē. Viņa nenogalināja. Viņi izgāja cauri portālam un nonāca Astindelā. - Gabriels paskaidroja Mejai. - Tomēr labāk būtu bijis, ja tu man būtu pateikusi, ka Sīlija tev iedeva šo. - viņš palūkojās uz "tējas" maisiņu. - Tā ir inde, kas satur Valdnieces asinis. Mirstīgos tā nogalinātu. Taču mūs, kas esam nemirstīgi, tā pakļautu Valdniecei. Šo... izdzerot, mēs noslēgtu ar viņu līgumu. Tam, kurš to iedzertu, asinīs ieplūstu viņas asinis. Nebūtu vairs savas gribas un spējas pretoties viņas pavēlēm. - visdrīzāk, viņam vajadzētu no šī tikt vaļā. Pēc iespējas ātrāk. Bet ne jau, protams, šeit, šajā pasaulē.

- Es nezinu. - Gabriels godīgi atbildēja par lodi. - Iespējams, ka var. Bet iespējams, ka tas ir tas, ko viņa vēlas un ja tā patiešām ir, tad labāk izvairīties no to lietu darīšanas, kas Valdniecei un Sīlijai ir pa prātam. Tā ir pārāk bīstama spēle. - viņš domīgi noteica. Eņģeļa domas klejoja kaut kur vien viņam pašam zināmās ārēs, uz mirkli pat par Meju aizmirstot.
- Viņa tev varēs piekļūt tik daudz, cik tu viņai ļausi piekļūt. - karotājai vajadzēja apzināties, ka ja jau vienreiz pie viņas ceļš bija atrasts, tad tā īsti nekas netraucēja tam notikt vēl.

- Tas nav pareizi. - Skatiens uzmeklēja Mejas acis. - Mūsu nav tik daudz, lai katrs mīlētu un sargātu vienu cilvēku. Kamēr tu stūrgalvīgi skriesi ar galvu sienā, lai izglābtu vienu cilvēku, bojā ies citi. Viņus arī kāds mīl, viņi arī kādam citam ir dārgi. Par viņiem tev sirds nesāp? Mīlēt vienu cilvēku ir egoistiski un tas nav mūsu dabā. Kas vispār tavuprāt, ir mīlestība? Vai arī par mīlestību tu sauc iekāri un kaisli? Tu viņu pazīsti dažas dienas. - Gabriels nevēlējās, lai Meja tagad viņam iztirzā savas jūtas, viņa vienīgā vēlme bija, lai jaunā karotāja par to aizdomātos.

Gabriels sekoja Mejai un devās cauri portālam.

Viņi atkal bija nokļuvuši Ardā. Netālu no Svētnīcas. Drūmi, auksti, lietaini. Bet bija jau laiks pie tā perast. Gabriels devās uz Svētnīcu.



Sariša

Piecelties Aleksam bija grūti. Bet kad jau meitene viņam palīdzēja, viņš nekautrējās arī viņas palīdzību izmantot. Aizkļuvis līdz vannas istabai, Mārvins atspiedās pret izlietni un atgriezis ūdens krānu, nomazgāja seju un noliecies pie krāna, dzēra ūdeni. Daudz. It kā visu šo laiku viņu būtu mocījušas smagas slāpes. Droši vien, ka tā arī bija, ka Attīrītāji pārāk ar savu cietumnieku dzirdināšanu un ēdināšanu nenodarbojās. Viņa kuņģis, protams, šādu pēkšņu šoku neizturēja un Alekss saļimis, turpat pār blakus esošo tualetes podu, arī izvēmās. Tomēr, tas karotāju neapturēja un piecēlies vēlreiz, viņš izmazgāja muti un padzērās vēlreiz.
- Man vajag nomazgāties un pagulēt. - Alekss painformēja meiteni par savām vēlmēm. Un labprāt arī viņai ļāva palīdzēt. Izmazgāt matus, jo pašam diez ko negribējās vēl celt rokas augšā, kā arī nomazgāt muguru, uz kuras vēl bija nesadzijušās brūces.

Ticis ar to galā, protams, ar Sarišas palīdzību, Alekss paķēra turpat nomesto Tkreklu un netīro vannas istabu atstājis meitenes rīcībā, aizvilkās līdz telpā esošajai, vienīgajai gultai. Pa ceļam, apstājies pie galda, puisis no trauka paņēma pāris kapsulas un tās norija.
Apgūlies gultā, Alekss, cik vien spēja, ietinās segā, lai būtu silti. - Pamodini mani pēc kādām pāris stundām. - viņš palūdza meitenei un aizvēra acis.
Pulksteņa šeit, protams, nebija. Un Sarišai pašai nāksies izspriest, kad tieši būs pagājušas Aleksa minētās pāris stundas.

[Rouzijs]

- Tas izskatījās pārāk īsti... - Bet par laimi, Mejas vainas dēļ nebija aizgājis bojā neviens serafs. Savādāk viņa nudien sajutās tā it kā būtu iemērkta savējo asinīs. Valdniece tātad bija vēlējusies, lai viņa domātu, ka viss notiek pa īstam. Savā ziņā tas arī notika pa īstam, tikai tā būtne tur nebija, tā bija ilūzija atskaitot lodi.
- Sīlija man to iedeva, lai es to iedotu tev. Izvārītu tēju un nodotu tevi apmaiņā pret Aleksu, bet es... es to nespēju. - Lai vai cik ļoti tumšmate dusmotos uz Gabrielu, nodot viņu serafe nespēja, pat ja viņš bija, augstākstāvošs, valdnieka dēls, bet eņģelis tik un tā palika.
- Es vēlējos to iznīcināt. - Jā... laikam, jo diez vai serafe izmantotu šo tēju savādākā veidā, pret ko gan?

- Es nedomāju, ka Valdniece ir iedomājusies, ka mēs šo lodi izmantosim pret Sīliju. - Meja paraustīja plecus. - Viņa ar to vēlējās iemest man. Un kas būtu noticis, ja viņa trāpītu? Es... nomirtu? - Nelielas bažas ieskanējās balsī. Turpmāk no visādām lodēm serafe uzmanīsies.
- Man liekas, ka mums ir tas jāizmēģina, iespējams, neko nezaudēsim. - Tas taču bija stiprs ierocis viņu rokās. Vai arī Gabriels bija pārāk bailīgs, lai to izmēģinātu, ja nu tas atrisinātu visas viņu problēmas, ar amuletiem, Attīrītājiem un visu pārējo? Meja būtu laimīga.
- Aha... - Tātad no Valdnieces Meja nebija pasargāta un tas bija biedējoši.

- Es esmu droša, ka tā ir mīlestība. - Tumšmate tikai noteica un novērsās no Gabriela skatiena, tik lielas ilgas, skumjas un pieķeršanās, tai bija jābūt mīlestībai, pat ja Meja nekad agrāk nebija tā mīlējusi nevienu. Un viņa nedomāja, ka tas ir slikti, vai egoistiski. Un Metatrons varēja viņai atņemt visu, bet serafe vēlējās būt ar Aleksu. - Un ja Aleksu izdosies izglābt, diez vai es vēlēšos atgriezties Astindelā, jo viņa šeit nav. - Un tas arī viss, par šo tēmu Meja vairs nevēlējās runāt.

Ardā kā jau vienmēr nekas nebija mainījies, lietus mērcēja drēbes līstot aiz apkakles ar aukstām pilēm, kamēr drūmā gaisotne spieda pie zemes, vismaz nedaudz sanāca ieelpot mierinošo māju gaisu, bet priekš kam viņai mājas, ja viss, kas meitenei rūpēja, bija šeit?

[Sindra]

Meja

- Jā, tu nomirtu. - Gabriels atbildēja. Viņš gan nekomentēja ne to tējas gadījumu, ne arī apsprieda lodes mešanas pa Sīliju. Vai nu Gabrielam nebija ko teikt, vai arī viņš to nevēlējās teikt. Tik vien, ka Metatrona dēla skatiens bija palicis domīgs.

Un vēl domīgāks tas palika, kad Meja ņēmās apgalvot, ka viņa esot iemīlējusies un nemaz negtrasās atgriezties Astindelā.
Nonākot pie lifta, Gabriels nospieda tā izsaukšanas pogu un atspiedās pret sienu. - Arī tad, ja viņš nemaz nevēlēsies būt kopā ar tevi? - serafa skatiens, nu jau tumšās acis, pavērās uz jauno karotāju. - Cilvēki tik ātri mēdz arī neiemīlēties. Tas, ka viņš guļ ar tevi, neko nenozīmē. - Gabriels piebilda, skatienam atgriežoties pie lifta durvīm, kad tās atvērās.

Palaidis Meju pa priekšu, Gabriels iekāpa liftā un lika tam pacelties uz otro stāvu. Kur arī atradās virtuve un attiecīgi arī pārējie serafi.


Svētnīca

Ienākot virtuvē, Gabriela sejā nebija vērojamas nekādas emocijas. Viņš pamāja šeit esošajiem sveicienu. - Labrīt. Mēs nedaudz aizkavējāmies. - valdnieka dēls noteica un apsēdās pie galda, tuvākajā brīvajā vietā.
Nedaudz saguris. Bet kas gan cits bija sagaidāms, ja pašam atpūsties tā arī nebija sanācis.

[Rouzijs]

Tātad Meja bija atradusies viena soļa attālumā no nāves. Dīvaina apziņa. Bet protams, Valdniecei serafu dzīvības neinteresēja, jo mazāk tās pastāvēs, jo labāk. Tomēr savā ziņā tumšmate uzskatīja, ka bija jābūt līdzsvaram, bet pēdējā laikā likās, ka tumsa apkārtni ir pārņēmusi pārāk strauji un tā pasaulē ir daudz vairāk kā gaisma.

Gabriela jautājums lika nedaudz domīgi palūkoties uz Metatrona dēlu. - Ko tu vēlies ar to pateikt? - To, ka Alekss nemīl viņu? Ko tad nozīmēja tā nakts, kad viņa gulēja viņa skavās, baudīja puiša pieskārienus un viņa kaislīgās lūpas, kas skāra tumšmates augumu? Atceroties to, pār augumu pārskrēja trīsas.
Savā ziņā Gabriela vārdi bija kā Mejas sapņu burbuļa pārspridzināšana. - Tu saki, ka viņš nemīl mani... - Savā ziņā serafe apzinājās, ka tā var būt taisnība, pēc tās nakts, viņa nebija saņēmusi nevienu ziņu no Aleksa, nevienu vārdu... viņš bija izglābis Flēru, un tas arī viss. - Pat ja Alekss mani nemīl, man viņš nav vienaldzīgs. - Iespējams, ka nebija prātīgi atdot savu nevainību viņam, bet to vairs nevarēja labot.

Tumšmate iekāpa liftā un klusēja, ieslīgusi savās domās un slīka skumjās. Cerību vairs nebija, Gabriels bija pazudinājis tās pēdējās druskas.

[washulis]

Labi. Sariša piekrītoši pamāja ar galvu, vērojot, kā Alekss iekārtojas naktsguļai. Tad jau redzēs, ko laika izjūta pašai pateikt priekšā, kad tās dažas stundas pagājušas. Pa to laiku viņa pati arī ieēda dažas kapsulas, lai arī izjuta riebumu pret to, kā šeit tiek uzņemta pārtika. Nekāda dabiskuma, nekādas baudas.

Neviens netraucēja doties dušā, izbaudīt silto ūdens straumi. Sakopusi sevi, viņa arī labprāt izmantoja šeit atliktas drēbes, uzvelkot tās. Prātu nemitīgi noslogoja jautājumi par Būri vai par to, kāds liktenis šobrīd piemeklējis pārējos biedrus. Neziņa par Būra specifiku vēl nesniedza pilnu iedvesmu sākt gudrot, kādas briesmīgas nāve viņu ar Aleksu varētu piemeklēt.

Matiem palēnām žūstot, viņa apstaigāja viņiem atvēlētās telpas, meklējot vēl kādu, ja ne pavedienu, tad norādi, ideju, izeju, saziņas līdzekli, lai arī būtu muļķīgi ko tādu cerēt. Pārāk vienkārši, pārāk veiksmīgi tas būtu. Iespējams, ka dažas stundas pagājušas jau bija, varbūt vēl tikai viena, tomēr uzreiz Sariša Aleksu modināt vēl nevēlējās, nosēžoties un vērojot viņa ilgi gaidīto un pelnīto atpūtu. It kā pieskatot, lai arī šobrīd nekas viņu neapdraudēja. Atlika arī prātot - Meja viņu tiešām mīl? Ja jā, tad kāpēc? Sariša ar Aleksu bija pārmijusi dažus teikumus un tie līdz šim nav bijuši nedz ārkārtīgi gari, ne arī īpaši draudzīgi. Turklāt šo seju bija viegli sajaukt ar Maiklu, kad Sariša ar Mārvina brāli saķērās Atkritēju "Ellē". Mejai būs bijusi iespēja redzēt ko citu. Kaut ko siltu. Pat ja tik īsā laikā. Vismaz pēc sejas, nevar noliegt, ka Maikla brālis bija izskatīgs. Tas pats attiecās arī uz Maiklu. Tagad vismaz nebūs jābīstas viņus sajaukt.

Pašai vēl vismaz pusstundu ļaujoties meditācijai, viņa beidzot atļāvās aizskart Aleksa plecu, viņu uzmodinot, cik viegli un nekaitīgi iespējams, lai gan kas tur nekaitīgs - mocīto izraut no miega. Pastāsti man par Būri.

[Sindra]

Meja

Jā, tiešām, ko gan Gabriels ar to vēlējās pateikt? Vīrieša skatiens aizkavējās pie tumšmates acīm, lai apjēgtu, cik tā gan bija liela kļūda te iesaistīt jaunos. Pirmais solis neko nenozīmē. Viņiem vēl bija jāmācās. Daudz kas jāsaprot un jāizvērtē savas eksistences vērtības. Nemaz nerunājot par to, ka šiem jaunuļiem vajadzēja apzināties, kas viņi vispār ir. Jā, tikai tad viņi varēja skriet pa pasauli un darīt muļķības. Labi apzinoties, ka tas, ko viņi dara, ir muļķības. Apzinātas kļūdas, apzinātas nepareizas izvēles. Tā kā viņš to darīja pats. Vismaz Gabriels zināja, ko dara un ko liek uz spēles. Kamēr Mejai jau laikam nebija ne jausmas.
- Es neteicu, ka viņš tevi nemīl. Es neesmu vispār viņu sastapis un runājis, lai izdarītu šādus secinājumus. Es izteicu varbūtību, ka iespējams, ka tev nevajadzētu pārsteigties ar tādiem lēmumiem, kā atteikšanās no mājām un no tā, kas tu esi, tikai tādēļ, ka tev liekas, ka tu mīli pirmo cilvēku, kuru esi sastapusi un nemaz nepainteresējoties, vai viņu vada tādas pašas jūtas pret tevi. Saproti, Meja... viņš te dzīvoja arī pirms tu ieradies un viņam bija savi cilvēki, sava dzīve, ta jau nebija, ka viņš sēdēja un gaidīja tavu ierašanos.
Es negribu tevi ne sāpināt, ne sagraut tavus sapņus, un tāpat es necenšos tevi izšķirt no mīļotā. Es jau tāpat sapratu, ka tu nelolo siltas jūtas pret mani un es arī nevēlos, lai tu vēl vairāk pakļautos savām dusmām un nespējai savaldīties. Es vienkārši vēlos, lai tu zini, kā ir. Kā var būt. Kas tas, kas noticis starp tevi un viņu, nenozīmē mīlestību. Cilvēki tā vienkārši dara. Viņi guļ viens ar otru, jo tas sagādā patīkamas sajūtas.
Reizēm lielākā mīlestība ir ļaut mīļotajam iet, nevis viņu mocīt ar savu egoismu. - Redz kā... brauciens liftā bija izvērsies par veselu lekciju. Un tik un tā nebija sajūtas, ka tas kaut ko dos. Ka liks Mejai kaut nedaudz padomāt par savu apmātību.


Sariša

Pēc Sarišas pieskāriena, Alekss pavēra acis un viņa skatiens uz mirkli aizkavējās pie meitenes. Acīmredzot viņa miegs tāpat bija visai caurs un pamošanās nekādas problēmas nesagādāja.
Alekss, palikdams zem segas, piecēlās sēdus un pabīdījās uz gultas malu, lai arī meitenei būtu, kur apsēsties.
- Es laikam nemaz nezinu, kā tevi sauc. - viņš palūkojās uz serafi. Viņa bija toreiz bijusi vietā, kur Meja viņu bija nogādājusi, un Alekss atcerējās, ka šīs meitenes uzvedība bija visai pārdroša un toreiz arī neapdomīga. Laikam jau neko daudz savā stilā viņa nebija mainījusi, ja jau atradās šeit tagad, kopā ar viņu.

- Būris ir cīņas arēna. It kā nelegāla. Jo pieļaut, ka ir kaut kāda vieta, kur cilvēki viens otru nogalina, nebūtu pareizi. Tomēr, visi zin, ka tāda vieta pastāv un neviens nedara neko, lai tā vairs nepastāvētu. Iespējams, ka tev to varētu būt grūti saprast, taču cilvēki ir ļauni, asinskāri un neiecietīgi viens pret otru. Tie paliek vienaldzīgi pret citu ciešanām, vai arī tās viņus iepriecina, liekot apzināties, ka citiem it sliktāk, nekā pašiem. Uz cīņām tiek pārdotas biļetes. Un ja vien tas spēj tevi iepriecināt, tad jādomā, ka mūsējās maksāja stipri dārgi un visticamāk ir jau izpārdotas.
Parasti cīņa ir viena. Mūsu gadījumā, ja esam divi, tad mums būtu divi pretinieki. Taču, es pieļauju, ka tas nebūs tik vienkārši, jo Maikls zin, ka viņš nevarētu man pretī nolikt tādus pretiniekus, ar kuriem es nevarētu tikt galā pāris minūšu laikā. Es domāju, ka mums būs vairākas cīņas, un visticamāk ar nevienlīdzīgiem spēkiem.
Vietā, kur atrodas šī cīņas arēna, tu visticamāk varēsi izmantot maģiju, taču, diez vai tas būtu prātīgi. Ja tavu buršanos var pamanīt, tad tas tikai pasliktinās mūsu stāvokli. Tādēļ, es labāk gribētu, lai tu nedari neko neapdomīgu un izliecies par vārgu un aizsargājamu meiteni. Tā mums būs lielākas izredzes izdzīvot. Un ar izdzīvošanu ir tā, ka noteikumi ir un paliek noteikumi. Tie visiem ir vienādi. Ja mēs uzvaram, mēs esam brīvi. Neatkarīgi no tā, kas Maiklam patīk, vai nepatīk. Ja mēs neuzvaram... - Alekss uz mirkli pieklusa, ļaudams skatienam aizkavēties pie meitenes acīm. - No Būra iziet tikai uzvarētājs... - viņš noteica.

- Bet tu neuztraucies. Es līdz rītdienai izgulēšos, atpūtīšos un viss būs kārtībā. - puisis pat pasmaidīja Sarišai, lai viņu iedrošinātu.

[Rouzijs]

Gabriels runāja, Mejas skatiens bija novērsies no Valdnieka dēla, viņa izskatījās domīga. Kaut kas jau no serafa vārdiem aizķērās prātā, varbūt tāpēc tumšmate izskatījās pēc nopērta suņa, kas nezina ko iesākt. Turklāt... viņa atcerējās to kategorisko toni, kurā Alekss bija runājis par to, ka viņai būs jāatgriežas mājās, ka viņa nevar palikt šeit. Gabrielam bija taisnība, šīs jūtas nebija abpusējas un to visu Meja bija izdomājusi. - Es esmu muļķe... - Bet protams, tas nenozīmēja to, ka viņa nevēlas Aleksu izglābt.
- Vai man būtu jālolo siltas jūtas pret tevi? - Ja jau Metatrona dēls ieminējās par to, tad Meja beidzot uzdrošinājās pajautāt. - Vai tu mani mīlēsi vairāk par visu šo... - Toreiz tas likās nesaprotami un egoistiski, tad tumšmate jutās pārāk apjukusi, lai saprastu, kas un kā.

Vien pirms izkāpt no lifta, serafe nolieca galvu Valdnieka dēla priekšā, izrādot viņam cieņu, jo kas gan viņa bija, lai to nedarītu.
- Es pakļaušos tavām pavēlēm. - Viss... un nu Meja bija parasta karotāja, kas darīs to, ko liek nevis pati skries pa kaklu pa, galvu pasaulē, pat ja tumšmate jutās nedaudz pazaudējusi sevi.

[echo3]

Braucošo liftu varēja saklausīt jau brīdi pirms tā durvis atvērās, ielaizdamas telpā Meju un Gabrielu. Šo ainu Ereijass bija vērojis jau vakar, un tagad neatvairāmi uzmācās nejauka sajūta, ka viņi visi riņķo kā nomaldījies un apmulsis trusis, un uz priekšu netiek. Bet laiks iet taisnā virzienā uz nākotni, kura var izvērsties par katastrofu, ja viņi turpinās mīcīties uz vietas.

Atšķirībā no vakardienas, Ereijass piecēlās un sveicināja Gabrielu, nometoties uz viena ceļa. Šī rīcība bija sekas karotāja vakarnakts pārdomām - Ereijass rituāli apliecināja, ka ir gatavs pildīt uzdevumu. Sveiciens Mejai izskanēja mierīgā balsī, tajā nevarēja saklausīt pārmetumus. Tad karotājs atkal apsēdās savā vietā un diezgan cerīgi palūkojās uz Taju - dodamies?

[Roviela]

Ō! Un nu beidzot tie, kas bija apzīmēti daudzskaitlī, proti Gabriels un Meja, bija klāt.
Orākuls pasveicināja abus divus visai priecīgi.

Pret Meju Joelam joprojām bija stipri dalītas jūtas. Viņš, protams, saprata, ka viņa vēlas izglābt Aleksu, bet tai pašā laikā domāja arī, ka visu vajag darīt pēc kārtas un kompleksi. Izsverot un atrodot to pavedieniņu, aiz kura pavelkot mezgls atraisīsies, nevis to haotiski plucināt un raustīt uz visām pusēm tā samežģot vēl vairāk.
Ne jau viens Alekss te bija uz spēles! Tās haotiskās raustīšanas dēļ kopā ar viņiem nebija Sarišas, un vai tad tas bija labi?

- Es iešu saģērbties, - Joels piecēlās no krēsla, kurā bija iekārtojies ar visu Flēras planšeti, nolika to un devās uz durvīm.
Pa ceļam serafs ar vienu roku viegli apskāva Meju un noskūpstīja uz pieres. Piedots! tas nozīmēja, un reizē arī - beidz taču darīt muļķības, kopā mēs visu paveiksim labāk, vai arī visu izgāzīsim, bet kopā.

[Pūķēns Sāra]

Safīra cītīgi klausījās Karotāju sacītajā. Stratēģe viņa nebija, liels palīgs plāna veidošanā arī ne, bet savas iespējas bija zināmas gan. Melnmate palūkojās uz Aristu, kad tika izteikti vārdi par viltus mašīnām un Aleksa neatrašanu. Iespēja bija, tikai vai vecākais serafs pieļaus skaļu viņas pļurkstēšanu par bīstamiem tematiem? Aristam varēja palikt skaidrs: sīkais serafēns grib, ko pateikt, bet nezina vai tas būtu labi.

[Mattiass]

Būra izklaidēs Aristam nenāca ne prātā pašam piedalīties. Tur nu no Attīrītāju piekasīgas uzmanības neizvairīties. Un viņam tāda bija vajadzīga, kā piektā kāja. Protams, iebrukumu varētu sataisīt arī, iebrūkot Būrī, kad Aleksu un Arišu jau tur atveduši, nevis Attīrītāju citadelē, ja tā var izteikties.

Ar sānu redzi ievērojis, ka Safīrai ir kas sakāms, viņš pat sajutās ieinteresēts. Sīkaļai piemita funkcionējošas smadzenes. Savā ziņā, dziednieki bija vienīgā serafu klase, kuras 100% pārstāvju Ardā izrādīja kaut minimālus šī dzīvībai svarīgā orgāna klātbūtnes simptomus galvaskausa iekšienē. Savā ziņā tas uzturēja cieņu, kura pret dziedniekiem karotājā bija radusies jau sen, laimīgās bērnības, Astindelas laikos.

Tā kā pārējie, īpaši Kreigs, Safīru pārlieku pierē neņēma, te vajadzēja rīkoties pēc rindas principa, kad kādu citu ielaiž sev pa priekšu. Tā nu, tā vietā, lai izteiktos pats, viņš tikko manāmi pamāja, sak, sper ārā. Prātodams, ka, lūk, kuru steidzami jāapgādā ar amuletu. No Sīlijas, ja ticēt Gabrielam, neglābs, bet vismaz no priesteriem varētu būt zināms miers.