"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Arists un Safīra ir prom, jā, to Ereijass zināja un no visas sirds cerēja, ka abiem viņu uzdevumā veiksies. Bet Meja un Gabriels? - Meja atkal prom? - Nebija jau īstas vajadzības pārprasīt, jo pēc stāstītāju izteiksmes bija noprotams, ka Meja nav devusies Gabriela vai Taja dotā uzdevumā. Ereijass apspieda nožēlas nopūtu. Karotājas bija izrādījušās nekur nederīgi biedri. Pat Sariša, kas sākumā bija likusies saprātīga.

Gabriels teica, ka būs atpakaļ? - Visu dienu gaidīt gan nebūtu gudri. Tiesa, vēl bija pietiekoši agrs. - Flēra, ko tu esi izprātojusi par leģendām?

Šo rakstu rediģēja echo3: 11.10.2013 13:58

[Romija]

Flēra, nepacēlusi skatienu, papurināja galvu. "Nē, neteica. Bet viņš arī neteica, ka mums pašiem ir jābrauc uz Vatru, tāpēc domāju, ka vajag mazliet pagaidīt, ja teica, ka aizvedīs uz staciju," viņa atbildēja. Ilgi gaidīt noteikti nebija vērts, bet vismaz no brokastīm prom skriet arī ne.

"Neko jau daudz neizdomāju. Bez pašām leģendām, tikai ar atstāstu ir grūti spriest, cik tur taisnības. Bet dažādas sakritības tomēr ir pārāk līdzīgas, lai teiktu, ka nekāda sakara mums nav. Maģiskā esence, Kaliosa, Gabriels," Flēra noskaitīja kaut vai trīs, kas brēktin brēca pēc sasaistes ar šībrīža situāciju. Tomēr nekādus pārliecinošus argumentus Flēra sniegt nespēja.

"Es mazliet paskatījos par Vatru. Tā, šķiet, ir mazliet mazāka pilsēta, kas ir labi, ja ir jāpārvietojas vai jāmeklē bez maģijas. Tas muzejs ir tāds kā parks, kas strādā visu diennakti. Atrodas pilsētas nomalē. Tur ir koki, ziedi. Bet pa dienu atsevišķās telpās arī kaut kādas lekcijas. Par auru gan nekas minēts nebija," Flēra izstāstīja uzzināto. Neliels ieskats vietā, uz kurieni viņi brauks, noteikti par skādi nenāks.

"Un es mēģināju saprast visu kopā, lai gan tur daudz kas varētu uz amuletiem neattiekties," dziedniece paraustīja plecus un pastūma planšeti uz galda vidu. Ekrānā varēja redzēt vairākus taisnstūrus, elipses un līnijas ar nedaudz teksta. Flēra bija atradusi iespēju zīmēt ne tikai uz papīra, bet arī šādi, kur viņa bija mēģinājusi uzzīmēt to, kam ar parastu lapu jau varēja nepietikt. Parādījusi pārējiem, kā ar pirkstu var attēlu šurpu-turpīt, viņa ļāva ieskatīties arī citiem, ja tiem interesēja.

OOC: Gaiši pelēks ir tas, ko Flēra nezina. Varbūt vēl par kaut ko esmu piemirsusi.

[Roviela]

Joels, beidzis smērēt maizītes, aizgāja nomazgāt rokas, pirms paskatīties, ko tad Flēra sazīmējusi.
- Jā, Gabriels arī teica, ka katrā leģendā esot patiesības grauds, es tikai nesapratu, vai tās leģendas attiecas uz mums tieši, vai tomēr jāsaprot pavisam simboliski, - viņš atcerējās, sākot lasīt.

Šis un tas bija nesaprotams.
- Kas tas par ierakstu - Izķer kaķus ielās? - viņš iebakstīja ar pirkstu, - Un Katedrāle? kas tas ir?
Tas bija pirmais, ko viņš nesaprata, bet te vēl bija daudz lasāmā.

[Romija]

"Ardieši paši esot izķēruši kaķus ielās. Viņiem neesot paticis, ka tie pa pilsētu staigā. Bet pēc tam palikuši tik maz, ka nevarēja vairs atjaunot populāciju. To man pastāstīja Maikls," Flēra atbildēja uz pirmo Joela jautājumu. "Tam nav nekāda īpašā sakara ar mūsu uzdevumu, vienkārši palīdzēja sakārtot notikumus laikā," viņa piebilda un uzcienājās ar vienu maizi.

"Un katedrāle ir tāda pamesta celtne, tepat Stonā, bet tur ir kaut kāda savādāka aura. Es nezinu neko daudz par to, bet tur ir vieglāk nejust Ardu," viņa atcerējās, lai gan arī tas būtu interesanti tad, ja joprojām vajadzētu meklēt maģiskas vietas tepat Stonā. Varbūt tam bija nozīme kristālu izvietošanā, bet par to bija par agru spriest.

[Roviela]

- Nu jau gan! - Joels sašuta. Kaķi nav vainīgi, kāpēc tie jāizķer?

- Bet tu zini, kāpēc Sīlija tur, laukā uzmācās Gabrielam? - viņš iebakstīja ar pirkstu ovālā "Pārgulēt", - Tāpēc, ka Dēmonu valdniece Sīlijai devusi četras dienas, kad viņa var ieņemt bērnu, kurš iznīcinās Metatronu.
Apmēram tā Gabriels bija teicis.
- Nu re, un tās dienas aizrit. Drīz beigsies, bet mums vēl nav trešais amulets rokā.

[echo3]

Gabriels teica, ka varot mums uz Vatru atvērt portālu. Bet es nezinu, vai vajag. Es labāk iepazītos ar šejienes lidošanu. - Ereijass piebilda, sākdams pētīt Flēras zīmēto shēmu. Viņš pagaidām neko nejautāja, tikai noklausījās Joela jautājumus un Flēras skaidrojumus.
Kaķus izķēruši. Kā gan kaķi var traucēt? Bet Ardā vispār ir tik daudz dīvaina - nu, kā gan planēta var pastāvēt bez dabas? Tie tukšie klajumi - kāpēc tur it nekas neaug? Ūdens pietiek, nu labi, tiešas saules nav, bet tas taču nevarētu iznīcināt visu, izņemot cilvēkus. Maģija no Pirmavota būtu pie vainas? Tikai paceļot trauka vāku tādi postījumi? Nez kāpēc Ereijasam ienāca prātā Kaliosa un ilgā verdzība, ko pārtrauc Izredzētais. Katrā leģendā esot patiesības grauds - ka tikai Arda nav tā paverdzinātā, un šobrīd tajā nenotiek cīņa par jautājumu, kurš ir Izredzētais? Eh, droši vien tā nav, bet kas atliek, ja ne izfantazēt visdīvainākās lietas, jo nekas nav skaidrs?

Skaidrs ir tikai tas, ka jāiznīcina trešais amulets un jādomā, kā no nepatikšanām izvilkt tos, kuri, iespējams, serafu dēļ tajās iekļuvuši.

[Romija]

"Nu ja, pareizi." Portāls taču bija labāk, tikai kaut kā bija izkritis no galvas. Varbūt tomēr miega par maz? Vairāki malki remdenas tējas un kārtīgs kumoss maizes ļāva apjaust, ka ķermenis tomēr jūtas labi. Palūkojusies uz Joela norādīto vietu zīmējumā, Flēra dabūja pietiekamu pārsteiguma devu, lai tas liktu visam augumam saspringt un pamosties līdz galam.

Redz kā? Flēras mute palika vaļā, maize pacelta pusceļā uz muti, bet uzacis visai izbrīnītā izteiksmē ievilka vairākas horizontālas rievas Flēras pierē. Mirkli apdomājusies, viņa aizvēra muti un novērsās, bet vaigos iesitās nedaudz sārtuma. "Ah, tad tāpēc viņai vajadzēja," dziedniece zem deguna nobubināja. Sīlijai vajadzēja, bet Flēra dabūja. Un ja nu Sīlija to uzzina un kaut ko izdomā iesākt? Ja arī vēl kas šajā jautājumā gūsta laikā bija noticis, tad neko vairāk par to, ka Gabriels ar Sīliju nav vienojušies, Flēra nezināja. Tomēr šāds iemels tik nepiedienīgam piedāvājumam lika domāt, ka Sīlija Gabrielu tikai izmanto, nevis patiesi mīl.

"Trīs dienas ir pagājušas? Šodiena ir pēdējā?" nolikusi maizīti uz galda, Flēra uz pirkstiem mēģināja atcerēties, cik dienas atpakaļ viņa tika saņemta gūstā. Daudzie, raibie un krasie notikumi bija sajaukuši laika izjūtu. Termiņa apjausma lika nervozi sagrozīties krēslā. Šī bija pēdējā diena. Un Gabriels nebija Svētnīcā. Ja nu... ja nu... "Un kas notiks, ja viņa... neieņems bērnu?" Flēras skatiens bažīgi pavērās Joelā. "Vai tam arī ir sakars ar amuletiem?"

[echo3]

Par to, kas notiks, ja Sīlija nedabūs bērnu no Gabriela, Ereijass nezināja, tāpēc neteica neko. Toties par amuletu gan viņam radās apjausma, - Tieša sakara ar amuletu nav, bet pie amuleta var būt lamatas. Līdzīgi kā tur, laukā. Mēs, nesvarīgie, tiekam saņemti gūstā, lai piespiestu Gabrielu darīt to, ko vēlas Sīlija. Nezinu, vai viņa būs izdomājusi citādu stratēģiju. - Nekāda iepriecinošā perspektīva tā nav. Atliek cerēt, ka pa visām tām jukām trešais amulets tomēr tiek iznīcināts.

[Roviela]

Joels iebrauca ar pirkstiem matos, bet tas nekādi nepalīdzēja izdomāt, vai tam ir kāds tiešs sakars ar amuletiem.
- Nē, - viņš beigās papurināja galvu.
- Tik tiešs sakars gan nav. Vienkārši vajadzētu būt tā, ka, ja amuletu vairāk nav, tad Sīliju var kaut kā pieveikt. Atceries? Gabriels teica.
Nākošie jautājumi gan bija neatbildami.
- Nezinu gan, kas notiks. Varbūt Dēmonu valdniece noskaitīsies?
Bet uz kuru? Uz Sīliju vai uz kādu citu?

- Paga, kā nu sanāk... tad, kad tevi nolaupīja, bija pirmā diena. Pēc tam mēs devāmies uz rūpnīcu, kur pazaudējām vienu dienu, jau gandrīz divas. Tad bija alas, kur arī pailgi darbojāmies, un nu ir beidzamās dienas rīts, ja vien nekļūdos. Varbūt mazliet vairāk laika.
Ereijass izteica nepriecīgu domu.
- Nu jā, es piekrītu. Pirmkārt, tas amulets sprāgs, tāpat kā abi pirmie, otrkārt, tas būs nolikts tā, ka tur būs kaut kādas lamatas. Kā lauka vidū bija liela pauze, lai mēs paspētu nodomāt, ka maģija nav nostrādājusi, bet alās bija ierīkota viltus vieta, no kurienes mēs netiktu laukā, ja visi tur būtu ielīduši. Vatrā arī būs lamatas.

[Romija]

Ereijasa teiktais nebija iepriecinošs, tomēr diezgan varbūtīgs. "Bet, ja laiks ir beidzies?" Flēra iedomājās. Ja Sīlijai vairs Gabrielu nevajag tādiem mērķiem, vai bija nozīme rīkot lamatas? "Ja vien nebūtu cits laiks, kas neļauj gaidīt. Aleksa Būris jau laikam nav atcelts," pēkšņo sajūsmu nomainīja nopūta. Un šī patiesi bija viņu vaina — jo serafi nespēja nesapīties ar cilvēkiem.

Lai arī telefonos nekādu jaunu ziņu Flēra nemanīja, tomēr pēc maizītes apēšanas rokas pašas pasniedzās pēc aparāta. Zvanīt Gabrielam? Vai vēl gaidīt? Nevarot izlemt, Flēra ieskatījās tējas krūzē un konstatēja, ka tā ir gandrīz tukša, tāpēc viņa piecēlās, lai vēlreiz uzliktu vārīties ūdeni. Tas mazliet nomāca uztraukumu.

[Sindra]

Meja

Izdzirdot Mejas izteikto nē, meitenes seja dusmās savilkās. Viņa atvēzējās, lai sviestu ar lodi pa Meju, taču, tajā brīdī karotāja savā prātā izdzirdēja Gabriela balsi.
- Tā ir ilūzija. Viņa nav īsta. Viņa nedrīkst pārkāpt Haosa pasaules robežas. Bur portālu uz Astindelu. -
Svešiniece Mejas priekšā bija sastingusi. Atvēzējusies metienam, bet tā arī to nepaspējusi izdarīt. Sarkani kvēlojošās acis likās tukšas un neko neredzošas. Nelikās, ka Meju vēl kaut kas šeit apdraudētu. Ja nu vienīgi, tā karsti dedzinošā saule, kas rāpās arvien augstāk, liekot sasilt smiltīm. Liekot tām palikt arvien karstākām.

[Rouzijs]

Tomēr Gabriels tur bija un viņai atbildēja. Savā ziņā Metatrona dēla balss nomierināja un Meja sajutās nedaudz drošāk. Vien skatiens palūkojās uz sastingušo būtni, kas bija gatava iemest serafei ar lodi. Kas būtu noticis, ja viņa to paspētu izdarīt? Dēmonu valdniece atņemtu dvēseli un paverdzinātu sev? Tomēr uzlūkojot to radību Meja izjuta bailes, pat ja tagad tās bija nedaudz mazākas un tomēr... radās daudzi jautājumi. Kāpēc viņai vajadzēja nogalināt Sīliju? Un kas būtu noticis ar Meju, ja viņa piekristu, ja vien nebūtu bailes par dvēseli un sapņiem...
- Paldies, ka mani nepameti vienu. - Tumšmate atbildēja Gabrielam. Un uzbūra portālu uz Astindelu, šeit palika pārāk karsti un nodedzināt savus spārnus kaut kā negribējās. Meja izgāja cauri portālam, ja vien varēja.

[Sindra]

Meja

Mejai neizdevās gan iziet cauri portālam. Pirms viņa sēra soli tajā, kaut kas, gluži kā neredzama roka, viņu apturēja. Taču prātā uzreiz arī atskanēja Gabriela balss: - Pagaidi! Paņem no viņas rokas to lodi. - Metatrona dēls palūdza, pirms karotāja bija paspējusi pamest pasauli, kurai pat laikam jau nezināja nosaukumu.

[Rouzijs]

Kas atkal notika? Vai viņa nespēs pamest šo briesmīgo vietu? Tā gan bija pirmā doma, līdz prātā atskanēja Gabriela balss. - Kāpēc? - Meja apstājās un palūkojās uz Valdnieci. Te bija karsti un serafe vēlējās tikt prom.
Bet tomēr soļi nedaudz nedroši veda pie tās būtnes. Apstājusies pie viņas, pirksti uzmanīgi satvēra lodi, it kā tā varētu pirkstos sadrupt, gluži kā serafu statujas, bet ja šī bija tikai ilūzija, tad kāpēc viss izskatījās tik īsts? Un vai tie serafi kaut kur bija dzīvi? Un ja nu tomēr tas nebija Gabriels, kurš lika viņai paņemt lodi? Satraukums šķita, ka pārņēma Mejas būtību, skatiens pievērsās portālam, bet tad aizslīdēja līdz Valdnieces acīm. - Es iznīcināšu Sīliju, bet pašas spēkiem. - Viņa klusi noteica un pagriezās, lai izietu cauri portālam.

[Urdrunir]

Tajs no rīta pamodās un devās uz virtuvi pie pārējiem. Nezin kāpēc viņš vēl joprojām bija palicis tajās pašās drēbēs, kurās bija ieradies šajā pasaulē. Un, lai gan pēc skata puisis bija gulējis labi, viņa seja bija krietni saspringta.

Mjā, es nepaspēju noķert Meju. Tātad mēs esam tik, cik mēs esam. Serafs novilka un viņa balsī skanēja viegla vilšanās. Es arī labprāt izmēģinātu lidošanu, bet rekur Joels saka, ka mums nav laika. Savukārt Garbiels apsolīja mums no rīta portālu. Un tā tam ir jānotiek. Pēdējais teikums izskanēja kaut kā ne līdz galam loģiski. Taja vārdiem bija gandrīz pareģojuma tonis. Puisis izklausījās pārliecināts, ka valdnieka dēlam ir jāpiedalās uzdevumā, it kā viņam nebūtu izvēles. Ej nu sazini! Tajs bija orākuls. Varbūt viņš patiešām juta kaut ko nākotnē.

Starp citu. Par pārvietošanos tur uz vietas. Un par atpakaļ ceļu. Pēkšņi visas bažas un pārdomas bija zudušas no Taja balss. Vai kādam ir nojausma, kā vada vietējās mašīnas? Vai to prata tikai Arists. Serafs bija pamanījis, ka grupas biedri ar daudzām Ardas ierīcēm bija uz jūs un bieži prasīja padomu Aristam.

[echo3]

Gabriela pagaidām šeit nav, un nebūtu prātīgi gaidīt līdz vakaram. - Ereijass izteica savas domas, bet, saprotams, Gabriels taču var kuru katru brīdi ierasties, un vēl ir rīts. Tad karotājs mazliet paskaidroja par mašīnām. - Arists bija pārveidojis Gabriela mašīnu, Lilū, un tā sekoja pakaļ Arista mašīnai, Silvai. Mēs norunājām, ka tagad Arists Lilū pārveidos atpakaļ tā, kā parasti jābūt. Domāju, ka viņš to arī vakar vakarā izdarīja. Mašīnās ir kaut kas, dvēsele vai būtne, bet tikai tehnoloģiska, kura pati vada auto. Vajag tikai skaļi pateikt, uz kurieni braukt.

Šo rakstu rediģēja echo3: 13.10.2013 16:42

[Romija]

Pasveicinājusi ar labrītu Taju, Flēra pasniedza viņam krūzi joprojām siltas tējas. "Tās ir saulsirdītes, mazliet možākam garastāvoklim," viņa paskaidroja un uzsmaidīja jaunpienācējam. Par Gabriela gaidīšanu Flēra pilnībā piekrita Tajam, it īpaši tagad, kad viņu bija tik maz.

"Es gribēju iemācīties vadīt tā, bez tās dvēseles," kad runa pievērsās vietējam transportam, Flēra ieminējās. "Bet tur vajagot iet skolā, tas neesot tik vienkārši. Tam mums laika nav. Bet tā, kā Ereijass saka, ka nosauc vietu, kur nokļūt, darbojas gan Gabriela, gan maksas mašīnas. Jāzina tikai adrese. Kartes ir te," viņa pacilāja planšeti. "Es apskatījos Vatru, to muzeju. Tas ir pilsētas nomalē, kā parks un strādā visu diennakti," Flēra apskaidroja. "Aizbraukt uz turieni noteikti varētu, bet iet iekšā mums ir bīstami, jo atklājas spārni. Bet var jau būt, ka to vietu mums nemaz nevajag. Pat ja ar parasto meditāciju nevar atrast amuletu precīzi, tad vismaz vietas ar nelāgu auru taču var just, vai ne?" dziedniece pavērās uz Joelu, gaidot apstiprinājumu.

Tagad, kad visi bija pamodušies, Flēra vēlreiz paņēma telefonu. "Es varbūt pamēģināšu viņam piezvanīt?" viņa ieminējās un vecajā telefonā nospieda pirmo numuru. Tomēr signāls liecināja, ka telefons ir izslēgts un Gabrielu sazvanīt nevar. "Viņam telefons ir izslēgts, mums atliek tikai gaidīt!" Flēra paziņoja arī citiem, paņēma vēl vienu maizi, nopūtās un sāka lēnām košļāt. "Ja vien tu nevari sarunāties," dziedniece vēlreiz paskatījās uz Joelu.

[Sindra]

Meja

Otrais mēģinājums bija sekmīgs un Mejai izdevās iziet auri portālam. Viņa patiešām nonāca Astindelā. Serafu dzimtā pasaule. Mierinošās skaņas gaisā, atkal pārņēma karotāju un likās, ka viss pat ir labi. Tomēr, rokā esošā lode un arī tumšais Ardas apģērbs, kas ieskāva serafes augumu un tagad bija atkal atgriezies, atgādināja, ka viss nemaz tik labi nav.
Pie Mejas atradās arī maisiņš, ar tēju, kuru Sīlija lūdza iebarot Gabrielam.

- Pie tevis bija kaut kas, kas pieder Valdniecei. - Metatrona dēls bija uzmeklējis Meju. Arī viņš izskatījās tāpat, kā Ardā. Tumšajā apģērbā, tumšiem matiem. Tikai acis mirdzēja violetajā nokrāsā, kad viņš raudzījās uz karotāju. - Tādēļ viņa spēja tevi novirzīt uz citu pasauli. - tas katrā ziņā neizklausījās pēc pārmetuma. Drīzāk paskaidrojuma.
- Man vajag to lodi. - Gabriels pamāja uz stikla priekšmetu Mejas rokā.



Sariša

Maikls Sarišu aizveda uz citu telpu. Šī bija savādāka telpa. Kas drīzāk jau atgādināja viesnīcas istabu. Te bija sausi, savā ziņā patīkami. Gaismas daudz vairāk un atsevišķa telpa, kurā atradās vanna un tualete. Viņas istabā bija gulta, galds ar krēslu. Te bija atrodams arī dzeramais ūdens un pat kaut kādas tējas. Un trauciņš, kurā atradās pārtikas kapsulas. Uz galda atradās ari vāze ar īstiem ziediem. Tikai tie bija jau nokaltuši.
Vannas istabā mētājās kaut kāds maiss ar meiteņu apģērbiem. Tur arī bija nomestas kautkādas vīriešu bikses un viens krekliņš. Divi dvieļi.

Maikls atspiedās pret durvju stenderi un sakrustojis rokas uz krūtīm kaut ko gaidīja. Un ilgi arī nemaz nebija jāgaida. Pēc kāda brīža durvis atvērās vēlreiz un divi vīrieši telpā iegrūda Aleksu. Maikla brālis bija tik nomocīts un noguris, ka viņš nespēdams nostāvēt, turpat arī zemē pakrita.
Maikls gan tam nepievērsa nekādu uzmanību. Sagaidījis, kad Aleksa atvedēji nozuda aiz durvīm, priesteris palūkojās uz Sarišu. - Rīt jūs cīnīsieties Būrī. Ja tu nezini, kas ir Būris, Alekss tev pastāstīs. Jūs būsiet komanda. Tā ka, principā, tava izdzīvošana ir atkarīga no viņa spējas cīnīties. Parūpējies par viņu. - Maikls pamāja uz brāļa pusi un piegājis pie Sarišas atslēdza viņas rokudzelžus. Pēc tam arī pameta telpu.
Protams, arī šajā telpā, tāpat, kā tajā pagrabā, kur viņi atradās iepriekš, maģiju izmantot nevarēja.

Kad durvis aiz Maikla muguras bija aizvērušās, Alekss palūkojās apkārt. Šī bija tā pati telpa, kurā Maikls bija turējis Flēru. Nebija gan tā, ka karotājā tas izraisītu kādas īpašas emocijas. Viņš sakopoja spēkus, lai vismaz piespiestu sevi aizrāpot līdz vannas istabai.

[Roviela]

- Nelāgu auru var just, - Joels apstiprināja. To gan vairāk vai mazāk varēja just visi serafi. - Tikai amulets ir jāmeklē savādāk, vismaz Tiara man tā mācīja. Tas būtu, ja meklē tieši amuletu, bet man šķiet, mums būs jāmeklē neparastākiem paņēmieniem. Kaut vai kā alā, kur to vietu varēja redzēt.

- Klau, es atceros, ka mums bija karte ar visādām sliktajām vietām, nevaram apskatīties, kas no tādām ir tuvumā Vatrai? - viņš atcerējās Aleksa doto. Bija taču tāda lieta, vai ne? Tad varētu vismaz pareizi orientēt savas sajūtas. Vismaz cerams, ka varētu.

Joels atgriezās savā krēslā, saritinājās, un paņēma tējas krūzi.
- Jā, - viņš pamāja Flērai, - mums ar Gabrielu ir saite, ja vien viņš tai ļauj būt.
Orākuls uzreiz pamēģināja nosūtīt valdnieka dēlam ziņu - Drīz būsi? Gaidīt? - cerībā, ka tiks sadzirdēts un būs arī atbilde.

[Rouzijs]

Astindela... tumšmate ievilka plaušās gaisu, izbaudot māju smaržu un sajūtas, tomēr atgriežoties šeit, viņa atcerējās arī visas rūpes par palikušajiem serafiem un svarīgajiem cilvēkiem Ardā, iespējams, ka šīs domas izsauca palūkošanās uz apģērbu, kurš visā krāšņumā bija atgriezies. Meja izskatījās pārāk drūma, priekš šīs vietas un ja godīgi, serafe bija domājusi, ka viņu sagaidīs karotāji, kas pavadīs uz cietumu, jo visticamāk nekas nebija mainījies Metatrona dēla lēmumos. Tikai tas maisiņš ar tēju... viņai likās, ka tas tika izbērts, tātad patiešām tā bija tikai ilūzija, kas biedēja, kā briesmīgs murgs.

Violetais skatiens palūkojās uz Gabrielu. Meja nebija tumšos spārnus paslēpusi tie pilnā krāšņumā bija redzami visiem, vien sajūtas bija apjukušas. - Ak, tā... - Tātad to tēju Sīlijai bija devusi Valdniece, un visticamāk Mejai nāksies to iznīcināt pirms atkal nav nonākusi kādā svešā un bīstamā pasaulē. - Tas bija savādi... - Tumšmate vien klusi noteica, kamēr skatiens bija aizslīdējis prom no Gabriela.
Tik vien kā viņa palūkojās uz Metatrona dēlu, kad viņš pieprasīja no viņas lodi. Meja padeva to viņam. - Kas tā īsti ir par lodi? - Saprotams, serafei nebija nekad bijusi saskaršanās ar Valdnieci, tāpēc visa šī situācija reizē ieinteresēja, gan arī biedēja.

- Valdniece teica, ka var dot man spēku iznīcināt Sīliju. Viņa vēlas, lai Sīlija mirst, jo mīl tevi. Tas man liek domāt, ka varbūt ir iespēja iznīcināt Sīlijas tumšo pusi un likt viņai atgriezties gaismā? Bet kā... - To gan Meja nezināja, tāpat kā viņa neminēja neko par to, ka Valdniece teica, ka Aleksu mīlēt ir prātīgāk nekā kādu serafu.