"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Svētnīca

Gabriels ļāva vairogam pazust un viņa skatiens domīgi aizkavējās pie Flēras, klausoties meitenes sacītajā.
- Es zinu vēl vienu vietu. - viņš beigās noteica un piecēlās.
Paķēris no krēsla jaku, Gabriela skatiens uz mirkli aizkavējās pie Flēras, pirms pamest telpu. - Atvaino... - Viņš gan apjauta, ka atvainošanās nebūt nebija tas, ko dziedniece no viņa sagaidīja, bet... nebija arī tā, ka Gabriels spēja šo situāciju atrisināt kaut kā citādāk. Vēl mirklis un viņš pazuda aiz istabas durvim.
Lifts uzbrauca augšējā stāvā, nevis uz leju. Metatrona dēls acīmredzot bija nolēmis teleportēties. Varbūt ar motociklu braucot viņam arī izdotos serafi apsteigt tāpat, taču viņa motocikls jau atradās kaut kur... pateicoties Mejai.


Meja

Fudzī. Kā izrādījās, visas takša dvēseles sauca vienādi. Arī šī stādījās priekšā ar šo pašu vārdu un apstiprinājusi, ka sapratusi klientes gala mērķi, devās ceļā. Protams, pirms tam painformējot, ka ceļā būs jāpavada vairāk, kā stunda.
Taksometrs brauca cauri Stonas centram. Un lai arī bija jau vēls, pilsētas nakts uzdzīve tik un tā nebija rimusi. Tad jau drīzāk, tā bija pašā plaukumā.

Nonākot pie naktskluba "Elle", taksometrs apstājās ielas pretējā pusē un nosauca visai iespaidīgu summu, kuru vēlējās saņemt par pakalpojumu. Un, lai arī Meja centās norēķināties ar savu jauno identifikācijas karti, Fudzī atteicās atvērt durvis, apgalvojot, ka serafes kontā nepietiek līdzekļu, lai par braucienu norēķinātos.
Tikpat laipnā balsī, kā visu laiku, taksometra mākslīgais intelekts paziņoja, ka meitene tiks vesta uz Karotāju pilsētas iecirkni un tiks aizturēta par krāpšanos.
Tiesa, Fudzī, nepaspēja uzsākt braukt, kad Gabriels pienāca pie mašīnas un norēķinājās ar savu karti, novelkot to cauri karšu lasītājam. Taksometra dvēsele laipni pateicās par braucienu un atdarīja durvis.

Kopā ar Gabrielu bija vēl divi serafi. Acīmredzot, apkārtējie eņģeļus neredzēja, jo tie bija tērpušies Astindelas bruņās un rokās turēja serafu zemes ieročus, pat to spārni bija redzami, taču neviens viņiem nepievērsa uzmanību.
- Pavadiet Meju uz Astindelas cietumu. - viņš deva pavēli abiem serafiem un grasījās iekāpt tajā pašā taksometrā, kuru bija izmantojusi karotāja.
Abi serafi nolieca galvas, pakļaujoties Gabriela pavēlei un lūkojās uz Meju, sagaidot, kad serafe kopā ar viņiem dosies prom no šīs pasaules. Viens no viņiem koncentrējās un gaisā uzvilka krustu. Atverās portāls.


Arists un Safīra

- Nu, tad beidzot. - nomurmināja Kreigs, ieraudzot Aristu izšvempjamies no savas mašīnas. Tiesa, viņa sejā parādījās neslēpts pārsteigums, kad viņš pamanīja, ka karotājs nav gluži viens. Arī Toms likās pārsteigts. Nervozi ielūkojās pulkstenī, tad kaut ko ar skatienu meklēja debesīs... līdz abi atbraucēji bija atkļuvuši līdz viņiem un sveicināja.
- Kāda velna pēc tev līdzi ir kaut kāds skuķis? -Kreigs allaž bija visai tiešs vīrs. Arī šoreiz. Viņiem te ir darba darīšanas, nevis izklaides paredzētas. Sezonas maiņu svētku balle vēl nebija pienākusi.

[Mattiass]

— Iepazīstieties, Keita Evansa, Vils Kreigs, Toms Beils. Es atbildu par viņas drošību. Turklāt, Keita tāpat jau kādu laiku ir saistīta ar Aleksa lietu un var noderēt.

Kreiga pārsteigums Aristam bija visai vienaldzīgs. Viņi var dabūt abus… vai arī nedabūt nevienu. Serafam bija sava izpratne, kā un kādā prioritātē pildīt savus pienākumus. Un, ja Aleksa kolēģi izrādītos pārāk cimperlīgi un traucētu Gabriela lūguma izpildi, serafu karotājs vienmēr varēja mēģināt lietas risināt pa savam. Nebija arī par vēlu atgriezties Svētnīcā pie pārējiem.

[Rouzijs]

Tumšais skatiens vērās ārā pa logu, Meja vēroja, kā mašīna steidzas pa Stounas ielām, tas viss varbūt citā laikā un vietā viņai patiktu, bet domās jaucās pārāk daudz sāpīgu lietu un tieši tāpēc, serafei vajadzēja darīt visu iespējamo, lai atbrīvotu cilvēkus, kas viņai bija kļuvuši dārgi.
Nepacietība auga augumā, bet tumšmate palika ārēji tikpat mierīgi kā nesašūpots ūdens, mazākais akmens tajā iemests, spēja radīt vētru.

Tikai kā... iepriekšējā kartē viņai taču nauda bija pietiekami daudz, tad kāpēc šoreiz Meja nespēja tikt ārā no taksometra? Prātā jau jaucās izmisušas domas par stiklu dauzīšanu un mukšanu, bet tad viņa iedomājās par to, ka iespējams, to ir izdarījis Gabriels, panācis kaut kā, ka viņai nav naudas, lai nāktos griezties atpakaļ. Tikai paziņojums par Karotāju iecirkni lika nobālēt uz turieni viņa pavisam noteikti nevēlējās doties. Tas nebija Mejas mērķis.
Tumšmate palūkojās ārā pa logu un pirksti ieslīdēja matos, radot izmisušu iespaidu, nu kāpēc Gabrielam vajadzēja uzrasties šeit? Serafe nojauta, ka nekas labs nebūs gaidāms, it īpaši ieraugot Astindelas eņģeļus.

Meitene izkāpa no mašīnas, viņa nelūkojās uz Metatrona dēlu, tīšām izvairījās no viņa skatiena.
Uz Astindelas cietumu? Tas bija... briesmīgi, viņas sods būs doties prom no šīs pasaules? Bet Alekss? Sirds iesāpējās. Bet pirms Gabriels iekāpa taksometrā, tumšmate tomēr uz viņu palūkojās un klusi nočukstēja. - Viņš nomirs tevis dēļ, jo tev nekas cits kā Sīlijas amuleti nerūp. Es tevi neieredzu. - Iespējams, Meja to noteica dusmās, nebija jau tā, ka viņa neieredzētu Gabrielu, bet Valdnieka dēls bija egoists. Viņam rūpēja tikai viņa labums.
Serafes tumšajās acīs uz brīdi bija jaušamas dusmas, bet aizgriezusies viņa palūkojās uz portālu. Nebija iespējams aizmukt, tāpēc meitene ar trīsošu sirdi izgāja tam cauri, kamēr pār lūpām pārslīdēja saspringta izelpa.

[Romija]

Kā ūdens. Te viņš bija gandrīz kā saujās paņemts miniatūras ezeriņš, bet tūlīt jau kā upe aiztecēja un pazuda. Flēra ar skatienu pavadīja Gabrielu, bet vēl kādu laiku palika sēžam turpat, kur tieši blakus pirms brīža bija atradies Valdnieka dēls. Tas bija viss, ko viņa dabūja. Un nedrīkstēja pat iebilst.

Pēc brīža Flēra piecēlās un aizgāja līdz gultai, kur pavisam maliņā ieritinājās zem Gabriela segas, cerot, ka viņš neiebildīs, ja atgriezīsies. Viņiem šī nakts Svētnīcā bija dota tāpēc, lai atgūtu spēkus, nevis tos tērētu, vārgi cenšoties vēl kaut ko iespēt. Uz mirkli domas pievērsās Mejai, bet tas, ka viņai pakaļ bija devies Gabriels, nomierināja. Domas slīdēja no leģendām pie amuletiem, Vatras un ūdens, un Flēra necentās tās speciāli kaut kur virzīt. Viņa aizvēra acis un ļāvās Svētnīcas mieram.

[echo3]

Ereijass labu brīdi bija vienatnē meditējis, līdz nomierinājās un sajutās gatavs uzdevumam. Lai arī Tajs bija teicis, ka izdosies iznīcināt trešo amuletu, jo tas tā paredzēts Sīlijas plānā, karotājs domāja, ka Sīlijas plāns paredz ko citu. Ereijass ticēja Gabrielam. Sīlija ir paredzējusi, ka, palīdzot iznīcināt trešo amuletu, Gabriels būs spiests nogalināt Joelu, vai varbūt Taju. Kādu no jaunajiem serafiem. Un līdz ar to pats kļūs tumšs. Tātad nebija vērts uztraukties par pašu amuletu, uztraukties vajadzēja par veidu, kā tas tiks atrasts. Tur Gabriels nedrīkstēja būt iejaukts. Tālāk Ereijass neprātoja, jo nebija īsti, par ko prātot - jānokļūst Vatrā.
Arī otro domu - par Aleksu un Sarišu - līdz galam pabeigt neiznāca. Alekss ir dzīvs, jo citādi nebūtu runu par Būri un biļetēm. Kas ir ar Sarišu? Nav zināms. Atliek cerēt uz Arista amatu un, laikam jau, darbabiedriem.

Treniņu telpā bija tumšs un kluss, un Ereijass nosprieda, ka nav nekādas nepieciešamības iet uz istabu, jo - kā Ereijass domāja - tur abas gultas ir aizņemtas. Iet uz dziednīcu viņam neienāca prātā. Tepat bija labi. Karotājs nogūlās uz grīdas un drīz bija cieši aizmidzis.

[Pūķēns Sāra]

Gaidot laiks tika izmantots lietderīgi un serafe, izmantojot planšeti, izglītojās vietējā ārstniecības terminoloģijā. Iespējams, tādēļ viņai nešķita, ka Arists viņu būtu atstājis uz pārlieku ilgu laiku.

Safīra… tas ir, Keita īsi pamāja sveicienam abiem pīpmaņiem. Neizskatījās un arī neizklausījās, ka vīrišķi priecātos par viņas sabiedrību, bet tā varētu reaģēt jebkuri kareivji līdz brīdim, kad šis skuķis sadziedēs viņu izkropļotos ķermeņus un atgriezīs vietā izraustītos locekļus. Kā nekā dziednieks nekļūst par dziednieku, lai viņu apbrīnotu un sagaidītu ar pateicību. Dziednieks ir tas, kurš kā tāds pelēkais kardināls dodas visiem līdzi.

[Sindra]

Arists&Safīra

Tas, kuru Arists stādīja priekšā, kā Vilu Kreigu, izskatījās pēc nopietna vīra, pusmūža vecumā. Viņam bija īss matu griezums, atšķirībā no diezgan noaugušās jaunās paaudzes, un mati deniņu rajonā, jau kļuvuši sirmi. Savā ziņā, viņa vaibstos bija vērojama arī zināma bardzība. Un vēl viņš nedaudz atgādināja tiesnesi Rālu no Astindelas.
Toms Beils bija jauns. Varētu būt Aleksa un Arista vienaudzis. Nu, ja Arista vecumu un dzīvi kopumā vērtētu pēc cilvēku gadiem. Toms arī ātrāk attapās sveicienam pasmaidīt tā saucamajai Keitai, kamēr Kreiga vaibstos, arī pēc Arista paskaidrojuma, nekādas maiguma un sapratnes jūtas neiegūla.
- Labi. Tā ir Rozes problēma. - beigās triecienvienības šefs noteica un nometis zemē izsmēķēto cigareti, piemina to ar kāju. Beils savu izsmēķi gan nodzēsa un iesvieda tam speciāli paredzētā konteinerītī, kurš atradās pie mājas sienas. Ardā vispār tādi bija izvietoti praktiski pie katras ēkas ieejas. Jo šeit taču visi smēķēja.

Atvēris durvis, Kreigs nozuda tumšā gaitenī. Beils pieturēja durvis un palaida Aristu un Keitu pa priekšu. Viņi devās līdz liftam, kurš kompāniju uzveda augšējos stāvos, kur atradās neliela sēžu zāle, bez logiem.
Roze sēdēja pie galda un pārskatīja informāciju planšetēs. Palūkojusies uz Aristu viņa pavadoni, arī viņa uz mirkli neizpratnē sarauca pieri, tomēr, neko neteikusi, viņa pamāja uz vietām pie galda, kur Toms un Vils arī apsēdās.
- Pie Alveras ir noticis kas dīvains. - viņa iesāka, atrāvusies no planšetes un piecēlusies, aizgāja līdz tējkannai, lai uzvārītu ūdeni. Visiem tika pasniegta melna kafija. Galu galā, viņiem priekšā bija grūta nakts un vajadzēs spēt palikt augšā. - Tā viena meitene, Meja, ja nemaldos, ir izbēgusi. - Roze palūkojās uz Tomu.
- Jā. - Beils apstiprināja. - Viņa kaut ko izdarīja ar Smita prātu, vai arī... erm, nu pie vainas varētu būt tas, ka Smits ir viegli ietekmējams muļķis, un attiecīgi, viņš ir izlaidis to skuķi laukā. Smits neko neatceras, nelīdz pat Alveras draudi par sodiem. Arī kameras neko neparāda. Viņš vienkārši pieceļas, aiziet līdz kamerai, izlaiž meiteni un pavada ārā no iecirkņa. Viss. Iespējams, ka meitenei piemīt līdzīgas spējas, kā Aleksam. Nu, es domāju, viņa spēj ietekmēt prātus, vai kas tāds. - jauneklis domīgi paraustīja plecus.
- Nu ja. Un tā kā tas izklausās gluži vai pēc burvestībām, otra meitene tika atdota Onē. - Roze papildināja informāciju.
Šajā mirklī Beils izskatījās nepatīkami pārsteigts. - Tu esi pārliecināta? - likās, ka viņš īsti nespēj noticēt. Taču Roze apstiprinoši pamāja. - Pilnīgi. - viņa noteica un tikusi galā ar kafijas pasniegšanu, apsēdās atpakaļ savā vietā. - Viņiem ir plāns. Silvija? - Roze jautājoši palūkojās uz Aristu. - Silvija ir nolemta kopā ar Aleksu doties uz Būri. Bet ne viens pret otru. Viņi spēlēs komandu spēli. - meitene nopūtās un plaukstā apvijoties ap krūzi, ļāva skatienam aizkavēties pie tumšās dziras.

- Kas tur īsti notika? - Kreigs apjautājās, palūkojies uz Aleksa sekretāri. - Ar Aleksu un Deinu? -
- Alekss izvilka no Attīrītāju cietuma Arista paziņu. - viņa pamāja uz serafa pusi. - Maiklam laikam bija kaut kāda interese par šo personu un viņš ļoti saīga uz Aleksu. Atceries, Alekss teica, ka Deinu izdziedējis ar Pirmavota palīdzību? Tā īsti nebija patiesība, taču Vadība viņam noticēja, necenšoties nemaz to pārbaudīt. Attīrītāji arī zin par Pirmavotu. Bet viņi zin, ka Deinu neizdziedēja Pirmavots. Tas, ko es gribu teikt, ka vismaz Maikls, ļoti labi zin, ar ko viņam ir darīšana. - Roze palūkojās uz Aristu. - Toties Pirmavots ir lielisks iemesls, lai apsūdzētu Aleksu. Deins par savu brīnumaino atlabšanu neko daudz nevarēja paskaidrot. Toties viņš noliedza, ka iemesls ir Pirmavots. Viņš apgalvoja, ka viņu izdziedējusi kaut kāda burve, kas pazīst Mārvinu. Maiklam, principā, neko citu nevajadzēja. Viņi aizturēja Aleksu. Un, tā kā Alekss bija pārkāpis vadības norādījumus un neieradās uz sev nozīmēto sodu, viņi necentās viņu pestīt laukā. Pastāvot, ka neies pret Attīrītājiem. Un domājot, ka Attīrītāji vēl joprojām neuzdrošināsies nogalināt karotāju un domājot, ka Alekss ir iekūlies ķezā tikai uz laiku. Savā ziņā, ļāva Attīrītājiem izpildīt Aleksam sodu, kuru viņš bija ignorējis. Nu, Vadībai nepatīk, ka ignorē sodus. Es Deinam teicu, lai viņš saka, ka tas bija Pirmavots, taču viņš tikai smaidīja un paziņoja, ka viņam nepiemītot spējas melot melu detektoram un viņš neriskēšot ar savu karjeru Aleksa dēļ.
Un viņš teica, ka ka Viņa esot skaista... Un, lai Maikls izkrata no Aleksa laukā patiesību, kas viņa tāda ir, jo redz, viņš labprāt viņu satiktu. - Rozes pirksti nervozi pabungāja pa galda virsmu.
- Īsāk sakot... Maikls ir pārskaities. Vadībai ir vienalga. Kad Vadība attapsies, ka Attīrītāji iznīcinājuši karotāju, būs par vēlu.

- Un ko tu iesaki darīt? - Kreigs jautājoši palūkojās uz Rozi. Bet meitene par atbildi tikai spēja paraustīt plecus. - Man nav pārāk liela pieredze plānojot kaujas situācijas. Es vācu un organizēju informāciju. Es varu uzrakstīt vīrusu un ielaist to Attīrītāju datorsistēmā. Bet diez vai es spēšu ieņemt viņu cietumus. Un, cik zinu no Aleksa stāstītā, tad viņu cietumu pagrabus apsargā maģija, nevis datorkodi. -
Kreigs gan izskatījās nedaudz skeptisks, par tām maģijas lietām. Tomēr, tas, ka kaut kas līdz galam nebija tīrs ar tiem Attīrītājiem, tas nu gan bija skaidrs.



Meja

Tā īsti Mejas pārmetumus Gabriels nejutās pelnījis. Un ko tad viņam bija darīt? Ļaut viņai skriet? Nelikties ne zinis? Meja šo pasauli nepazina. Pat tagad! Ja viņš būtu palicis Svētnīcā un izbaudījis Flēras mīlestību, kā karotāja viņam ieteica, Meja jau atkal būtu cietumā. Nē, viennozīmīgi, labāk, lai tas ir Astindelas cietums. Pat ja tas nāk kopā ar Rāla tiesu, Metatrona dusmām un Anila pārmetumiem.
Gabriels neko neatbildēja. Vien pēc Mejas vārdiem, viņa skatiens aizkavējās pie jaunās karotājas. Bet arī tas bija uz īsu mirkli. Viņš aizvēra taksometra durvis un nosauca galamērķi: - Uz templi. -

Meja izgāja cauri portālam, taču, vieta, kur viņa nonāca, nebūt neatgādināja Astindelu. Arī abi pavadošie serafi kaut kur bija pa ceļam pazuduši.
Kaut kādu brīnumainu pārvērtību rezultātā, viņas melnais tērps bija kļuvis par jauku, gaišu kleitu, zābakos ietvertās kājas brida pa siltu smilšainu ceļu un spārnus nekādi neizdevās noslēpt.
Pamalē ausa saule. Sarkani kvēla un karsti dedzinoša. Palika siltāks. Ar katru mirkli, saulei pakāpjoties augstāk.

- Nekam nederīgi. Parasti. Niecības. - blakus Mejai atskanēja sievietes balss. Un atskatoties, viņa ieraudzīja skaistu, jaunu meiteni, kurai blakus atradās... divas serafu statujas. Tie paši karotāji, kuriem vajadzēja nogrēkojušos Meju nogādāt Astindelā.
Bet meitenei rokā bija tas maisiņš. Kurā bija atradusies tēja, kuru vajadzēja iebarot valdnieka dēlam. Viņa to izkratīja un nopūtās. - Iztērēts. Uz niecībām. - porcelānbalta roka noslīdēja pār tuvāk esošo, pārakmeņojušos stāvu. Viņa vēlreiz palūkojās uz Meju. Meitenes acis atmirdzēja sarkanas. Tikpat dedzinošas, kā austošā saule.

[Rouzijs]

Kas gan bija noticis? Viņa bija viena pati, neviens serafs nepavadīja un šķita, ka šī nav Astindela, vismaz vieta, kur Meja tika nogādāta drīzāk atgādināja kādu citu pasauli, citu vietu, bet ne mājas. Palūkojusies uz savu kleitu meitene nespēja saprast, kā un kāpēc. Vien plaukstas noslīdēja pār gaišo audumu un kājas juta smilšu pieskārienu pēdām. Un austošā saule, tā likās pārāk sarkana un karsta, vismaz pēc Ardas tumsas, kur saules vispār nebija. Serafes violetais skatiens pievēršas tai ripai, kas lēnām slīdēja augšup. Te viennozīmīgi nebija kaut kas kārtībā, tāpat kā spārnus viņa nekādi nevarēja paslēpt. Apjukums. Šaubas. Tās iezagās prātā, kā arī liela daļa nesaprašanas.
- Bet man bija jādodas uz Astindelu... - Vai Gabriels bija pārdomājis un licis tiem serafiem doties uz citurieni? Tik vien, kad atskanēja sievietes balss, viņa pagriezās pret runātāja un neviļus pakāpās pāris soļus atpakaļ.

Bet viņai blakus bija... serafi, kuriem bija jāpavada Meja. Skumjas tikai pastiprinājās, redzot kritušos biedrus, bet Meja lūkojās uz jaunu meiteni.
- Niecības... - Vārdi atbalsojās viņas prātā, un tumšmate īsti nezināja, ko teikt, it kā baidījās pat kustēties, bet gribējās atkāpties un bēgt. Neviļus viņa lēnām palūkojās uz savu roku, kur bija jāatrodas serafu simbolam, bet skatiens tomēr paturēja acīs nepazīstamo būtni.
Un maisiņš ar tēju arī bija nonācis pie viņas. Meja mēģināja palikt mierīga, lai gan neatstāja sajūta, ka viņa te mirs, gluži kā serafi, kam bija viņu jāpavada uz cietumu. - Tu viņus nogalināji... - Balss trīsēja.

Bet ieraugot tās sarkanās acis, tumšmate atkāpās vēl vairāk.
- Kas tu esi, un ko tu gribi no manis? - Ieroči līdz ar tērpu bija pazuduši un ko tagad darīt serafe nezināja. Viņai pat būtu bail lidot, jo ja nu viņa pielido par tuvu saulei un sadeg kā Ikars? Skatiens uz brīdi aizkavējās pie mirušajiem serafiem. - Tu izdarīsi ar mani to pašu, ko ar viņiem... - Tas pat drīzāk bija secinājums nekā jautājums, pat ja neliela jautājuma pieskaņa bija dzirdama. Bet vajadzēja kaut kā tikt prom, jo rūpes par Aleksu joprojām Meju nespēja pamest. Viņai bija jādara viss, lai puisi izglābtu, bet pa priekšu, kā izskatījās jāglābjas pašai. Akmens cietā statujā serafe pavisam noteikti nevēlējās pārvērsties un stāvēt tā mūžību, vien laika zobam ritot, tikt sagrauztai, lai beigu beigās pārvērstos par neko. Pat niecību.

[Mattiass]

— Silvija zina pietiekami daudz, lai, viņu kārtīgi nopratinot, Aleksam paliktu vēl sliktāk. Un Būris nāks Attīrītājiem par labu vairāk, nekā jūs varat iedomāties. Viņi pieliks visus spēkus, lai viss Silvijas darītais izskatītos gluži kā pēc burvestībām. Kas skatītājiem kalpos par pierādījumu, ka Karotāji nodarbojas ar nelikumībām vadības līmenī un sadarbojas ar ķeceriem. Un vai ir kādi apsvērumi, kas mums, vai, pareizāk, jums neļauj painformēt Vadību par gaidāmo izrēķināšanos? Iznīcināts Karotājs — tas būs precedents, robežas pārkāpšana. Ar to viss tikai sāksies. Turklāt pašus Attīrītājus nekaitētu ņemt ciet par buršanos. Teiksim, Maiklu ar tiem viņa maģiskajiem simboliem uz rokām.

Bet attiecībā konkrēti uz Aleksa (un Sarišas) izvilkšanu, pagaidām ideju nebija. Arists arī bija vairāk izmeklētājs, nekā trieciennieks. Turklāt par to, kas un pie kā vainīgs, daudzmaz pat bija skaidrs. Šis bija tas pretīgais gadījums, kad būtu grūti ko pierādīt bez ielaušanās.

[washulis]

Nezinot. Viņa cerēja, protams. Ka Alekss būs zinošāks par viņu gaidāmo likteni, bet acīmredzot tas par augstu tēmēts. Apjaušot, ka nevieni no rokudzelžiem, vismaz bez papildus palīdzības, atdarāmi nebūs, Sariša pagāja dažus soļus tālāk, nosēžoties uz grīdas, lūkojoties izmocītajam pretī.

Pirms kāda laiciņa... es pat vairs nezinu kad, visticamāk vakar, Meja, šķiet, sajuta, ka Tev ir nepatikšanas. Steidzās glābt, neklausot cit ieteikumam nerīkoties tik pārgalvīgi. Es sekoju. Beigās arī palīdzēju. Mūsu plāns neapšaubāmi izgāzās. Nonācām pie Karotājiem, bet... tagad es nezinu, kur Meja atkal aizlaidusies, varbūt drošībā. Tikmēr Karotāji atveda mani šurp. Sastādīt Tev kompāniju, acīmredzot. Šis stāsts gan vairāk bija laika kavēklis. Varbūt Aleksam kādas detaļas palīdzēs, lai arī Sariša tajās neiedziļinājās. Ja nu šo kameru noklausās? Tagad kaut ko izpļurkstēt par iznīcinātajiem amuletiem, vismaz vienu, būtu klaji muļķīgi. Lai arī Sīlija pierādījusi, ka vienmēr ir lietas kursā par pārējo serafu piedzīvojumiem. Ja ne viņa, tad kāds no padotajiem noteikti.

Piedod, ka mums neizdevās Tevi izdabūt laukā. Es nekādi vairāk palīdzēt nevaru. Ja nu vienīgi paņemt Aleksu uz pleciem, lai viņš varētu kaut nedaudz atpūtināt rokas, bet cik daudz un cik ilgi tas sniegs kādu mierinājumu?

[Sindra]

Meja

Meitene palūkojās uz sastingušajiem serafiem un visai vienaldzīgi paraustīja plecus. - Es izdarīju to, ko tev bija jāizdara. Īsāk sakot, izdarīju tev pakalpojumu. Tu esi nepateicīga. - viņa pasmaidīja. Taču, arī viņas smaidā jautās kaut kas svešs un bīstams.
- Es domāju, ka tu zini, kas es esmu. Un es esmu ļoti dzirdīga pret katru, kurš kaut domās velta lāstus Astindelas valdniekam un viņa egoistiskajam dēlam.
Jūs serafi... - viņa noplātīja gleznās, porcelānbaltās rokas, - Jūs esat tik jūtīgi pret tā saucamo mīlestību, ka tas gluži vienkārši jūs dzen kapā un jūs paši to nemanat. Redz, Sīlija... viņa ir lieliska. Taču viņa mīl Gabrielu un tas viņu padara vāju. Gabriels, protams, nav labākā izvēle, ko mīlēt. Es domāju, ka tava izvēle ir daudz prātīgāka. Cilvēkiem nav tādu ambīciju un tos viegli valdzina skaistums, kā jau tu pati pamanīji. - meitene iesmējās un paspēra pāris soļus Mejas virzienā.
- Tu viņu dabūsi. Tev tikai man jāpalīdz. Iznīcināt Sīliju. - sarkanās acis pavērās uz melnmati. - Es tev došu spēku un spējas. Un tu vienkārši viņu iznīcināsi. Tev nekas nenotiks. Taviem dārgajiem spārniem. Nekas... Neviens pat nepamanīs. - viņa smaidīja, bet smaids vēl joprojām nepauda siltumu. Bet, tad atkal... iespējams, ka šī būtne nemaz savādāk nemācēja smaidīt. Varbūt pat nespēja.


Arists&Safīra

Nu ja, nu ja... kā jau varēja noprast, viss palika tikai sliktāk. Taču Roze bija karotāja, tāpat, kā blakus sēdošie biedri un viņa neļāvās emocijām, pat ja likās, ka nekādu labumu šī sapulce tāpat nedos. Viņa tikai pamāja ar galvu, ka sapratusi Arista stāstīto un tūlīt pat arī pamanījās noraidoši pamāt. - Nē. Mēs nevaram paļauties uz Vadību. Ja es tagad iešu pie Vadības un sākšu runāt, viņi uzdos daudz jautājumu uz kuriem nav atbildes. Saproti... Vadība negrib tieši vērsties pret Attīrītājiem un viņi vāks informāciju un laiks ies un ies... es nedomāju, ka ir iespējams paspēt. - meitene padzērās kafiju, un skatiens slīdēja no viena kolēģa pie nākamā.

- Mēs nevaram vienkārši triecienā ieņemt Attīrītāju ēku. - Kreigs paziņoja. Un jādomā, ka to saprata arī pārējie. - Tas būs atklāts karš. Un es pat nespēju iedomāties, kā tas beigsies, bet Vadība mūs pēc tam visus izsvītros no ierindas. Jo būsim izmantojuši dienesta stāvokli savtīgiem nolūkiem. Un visticamāk viņi izsvītros arī Aleksu. Un kāda jēga viņu paglābt no vieniem varmākām un iegrūst citu rokās. Bez tam, cik nu es Aleksu pazīstu, viņš zināja, ko dara. Apzinājās sekas un viņš labāk ies bojā viens, nevis gribēs, lai mēs upurējamies viņa dēļ. - Roze apstiprinoši pamāja.

- Varbūt mēs varam Aleksu kaut kā nozagt pa ceļam no konvoja mašīnas, kas viņu nogādās uz Būri? - Toms ierosināja.
Kreigs gan noraidoši pamāja. - Viņi apsargās. Iespējams, ka pat izmetīs vairākas mašīnas, lai mēs nenoķertu īsto. Mums nav tik daudz brīvprātīgo. Galu galā, šī nav oficiāla misija un es nevaru piespiest savējos strādāt.
- Es iedomājos, ka mēs varētu saģērbt civilajās drēbēs tos cilvēkus, kas mums ir un palaist viņus uz cīņu. Lai sākumā pasēž mierīgi un pēc tam sāk radīt jukas un bara instinkts ar agresīvi noskaņotajiem, sekos. Būs liela jezga un pa tās laiku viņi varētu mēģināt izvilkt Aleksu un to meiteni no Būra ārā. - tādu variantu viņš spēja piedāvāt. Likās, ka tas varētu visreālāk nostrādāt.

[Rouzijs]

- Pakalpojumu? Meja bija nesaprašanā. - Es nekad neesmu vēlējusies, lai manējie mirst. - Šis nebija pakalpojums, bet gan aukstasinīga slepkavība. Skatiens uz brīdi aizslīdēja pie sastingušajiem eņģeļiem.
Un tas smaids neatgādināja smaidu un Meja vēlējās, lai labāk būtu nokļuvusi Astindelas cietumā nevis šeit kopā ar mirušiem serafiem.
- Egoistiskajam dēlam? - Tas atgādināja tumšmates domas, Dēmonu valdniece tās bija dzirdējusi, bet Meja taču tā nedomāja... tajā brīdī viņa dusmojās, bet dusmas tagad bija pārvērtušās bailēs.
Tiklīdz kā tā būtne paspēra soļus Mejas virzienā serafe atkāpās. Viņa nevēlējās, lai Valdniece pienāk pārāk tuvu. Piesardzību nedrīkstēja pazaudēt.

Serafe uz brīdi bija novērsusies un lūkojās uz ceļu sev zem kājām. Violetais skatiens pacēlās un ielūkojās Valdnieces acīs, kad viņa ierunājās par Aleksu. Spēku un spējas? Lai cik tas kārdinoši neliktos Meja nevēlējās kaut ko ņemt no šīs radības, bet viņa nojauta, ka atteikums var izlemt serafes likteni, un tad Valdniecei būs trīs statujas.
- Sīliju var iznīcināt savādāk. - Tas jau bija mājiens,ka Meja to nevēlas.
- Un kas notiks ar dvēseli? - Spārni varbūt paliks, bet tumsa vēlēsies iznīcināt gaismu.
- Gabriel... - Tumšmate mēģināja pasaukt Metatrona dēlu, šis viens vārds bija tik ļoti piesātināts emociju, ka tajā jaucās bailes un skumjas kopā, kā nevaldāms spēks.

[Sindra]

Sariša

Alekss sevi neapgrūtināja ar skatīšanos uz meiteni. Tā nu arī droši vien bija grūti saprast vai viņš Sarišas stāstīto ir uztvēris, vai nē.
Tikai pēc tās atvainošanās, puisis izlēma atbildēt: - Jums tas arī nebija jādara. - un tas arī bija viss. Vairāk nekādās sarunās Alekss neiesaistījās.

Nakts pagāja... kā nu tā var paiet tādā cietuma telpā, kur ir mitrs, nemājīgs un auksts. Sarišai vismaz bija apģērbs. Taču arī tajā, pret rīta pusi jau bija diezgan vēsi, jo tas bija pievilcies pagrba mitruma. Cik ilgs laiks bija pagājis? Cik stundas viņi bija gulējuši, to nekādi nevarēja pateikt, jo te jau nebija ne logu, nekā. Tik vien kā tā lāpa, kas telpā vienmuļi dega, dodama trūcīgu apgaismojumu telpā ieslēgtajiem.

Taču, vienā mirklī, pagraba durvis atvērās un pa tām ienāca Maikls. Kā jau Flēra bija teikusi, Aleksa brālim tagad bija īsi mati un viņš vairs neizskatījās gluži pēc sava brāļa kopijas.
- Tu! - viņš pamāja Sarišai. - Seko man. - gaidīja, kad meitene izpildīs pavēli, gatavs palaist viņu ārā no karcera.


Svētnīcā

Nakts bija pagājusi un aiz Svētnīcas logiem atausa rīts. Tiesa, ārā līņāja lietus. Bet pie tā jau tā kā serafiem vajadzēja pierast un diez vai tas kādu vēl pārsteidza.
Nakts laikā no Svētnīcas bija aizgājusi Meja. Uz viņas gultas bija atrodama zīmīte un pēc visa spriežot serafe, kā izeju bija izmantojusi logu, jo tas bija palicis atvērts.

Gabriels nebija atgriezies.
Visādi citādi gan Svētnīca nekādas izmaiņas nakts laikā nebija piedzīvojusi. Arī kafijas automāta programma nostrādāja un no virtuves puses nāca svaigi vārītas aromātiskas kafijas aromāts.


Meja

- Ja viņi ir sacēlušies pret tevi, kādi tad viņi vairs tavējie? - meitene paraustīja plecus un uzsita knipi. Abu serafu statujas sabirza smiltīs un pēkšņā vēja plūsma tās izpūta kopā ar pārējām smiltīm. Arī tur, pie Mejas kājām kāda druska tika. It kā viņas kājas būtu iemērktas savējot asinīs.

- Dvēseli - šmēseli. - viņa izmēdīja Meju. Pamājusi ar roku, viņa apgrieza plaukstu otrādi un virs tās parādījās caurspīdīga kristāla lode tenisa bumbiņas lielumā. - Mēs varam tavu dvēseli ieslēgt šeit un tu to vari nesāt līdzi. Tad tai nekas nenotiks, tā būs pasargāta. - viņa pastiepa roku ar visu lodi Mejas virzienā.

Gabriels Mejai neatbildēja. Lai gan serafei likās, ka Metatrona dēlam vajadzētu būt dzirdējušam viņas saucienu. Vismaz sajūtas tā liecināja.

[Rouzijs]

- Viņi ir... bija serafi, gluži kā es. - Meja nevēlējās nodot savējos, Astindelu un savus sapņus. Sapņus, kuri bija par saulē spīdošām bruņām un cīnīšanos par labo, nevis pasniegt roku un ļauties tumsai, kura izpostītu un pazudināja visu.
Tumšmate nolūkojās, kā serafu statujas sabirza, skumjas sirdī iedzēla vēl stiprāk. Un kad statuju smiltis pieskārās meitenes kājām Meja jutās tā it kā būtu vainīga pie šo eņģeļu nāves.

Skatiens palūkojās uz kristāla lodi Valdnieces rokā. Ieslēgt dvēseli? Tas bija nepieņemami. Un joprojām Meja nevēlējās neko pieņemt no šīs radības, kuras acis biedēja.
Tumšmate vēlētos cīnīties, bet serafe labi apzinājās, ka viņas spēkos tas nebija. Atlika cerība, ka kaut kā varēs aizbēgt.
- Nē. Atteikums gan skanēja nedaudz nedroši, bet serafe bija pārliecināta par savu izvēli.

Gabriela klusēšana nekādi nepalīdzēja, bet Mejai likās, ka viņš tur ir, ka viņš dzird.
- Viņa viņus nogalināja... - Vai varbūt Metatrona dēls klusēja, jo zināja, ka tāds pats liktenis draud arī tumšmatei?

[Romija]

Nakts bija pagājusi, Flēra bija izgulējusies un atguvusi spēkus, ja vien... tas tukšums viņas naktī. Bet Flēra nekurnēja. Viņa piecēlās, sakārtoja gultu, ar plaukstu pārbraukdama arī tai pusei, kur varēja, bet nebija atpūties Gabriels, un pameta viņa istabu, lai dotos uz savu.

Bija agrs, kafijas automāts vēl nebija paziņojis par rītu. Bet iepriekšējā naktī Maikls bija ļāvis netraucēti gulēt, un pēc tam vēl pa dienu Gabriela skavās. Tagad bez skavām pietika ar maģisko spēku atjaunošanu un neilgu miegu.

Pa ceļam uz savu, Flēra klusām pavēra Mejas un Sarišas istabas durvis, lai pārbaudītu, vai Gabrielam ir izdevies karotājas atvest. Diemžēl viss, kas dziednieci sagaidīja, bija zīmīte, kas laikam jau bija rakstīta vēl pirms aizdošanās. Laikam viss bija sliktāk, kā domāts. Un sajūtas vispār liecināja tikai par trim serafiem, kuriem, paldies Gaismai, nekas netraucēja atpūsties.

Gabriels bija solījis viņus pavadīt līdz stacijai, tā kā droši vien vajadzēja sagaidīt viņu, vai vismaz citus pamostamies. Un šo laiku Flēra nolēma izmantot lietderīgi, kas ļautu arī novērst domas no iespējamiem minējumiem, kas ir noticis ar Meju, Sarišu, Aleksu un Gabrielu. Flēra ieslēdza planšeti, kur vispirms sameklēja Vatras karti un muzeju. Kur tas pilsētā atradās? Cik ilgi strādāja? Kā izskatījās? Kas tur iekšā atradās? Kādas ziņas par auru? Pētīdama ierīces ekrānu, dziedniece lēnām devās virtuves virzienā, lai aplietu sev un citiem tēju.

Kad ūdens bija uzvārījies, Flēra aplēja sev saulsirdīšu ziediņus un apsēdās pie galda, lai turpinātu darboties ar planšeti. Ja ne tā, tad gandrīz varētu domāt, ka dziedniece atrodas Astindelā — tēja smaržoja pēc saules, basās kājas bija nevērīgi atspiedušās pret grīdu, bet Flēra gaišā kleitiņa bija gandrīz kā no mājām. Dziedniece ar pirkstiem bakstījās, teju būrās, pa planšeti.

[Roviela]

Joels pamodās. Rīts. Lietains un pelēks rīts, kā jau tie te tādi bija.
Viņš bija atpūties, bet ne gluži tā, ka nevarētu vairāk, vismaz visas skumjas nebija izgaisušas, lai arī spēks bija atgriezies.

Orākuls piecēlās, lai nomazgātos pirms doties brokastīs, vismaz kafijas smarža bija sajūtama pat šeit. Kā modinātājpulkstenis. Uzmundrinoša.
Pēc dušas viņš mugurā uzvilka vienīgi bikses, uzreiz tā negribējās iespīlēt sevi šejienes tumšajos apģērbos, un basām kājām parādījās virtuvē.

- Labrīt, Flēra! - viņš sveicināja.

Sataisījis sev lielu krūzi kafijas, viņš pameklēja ledusskapī, kas te vēl palicis no ēdamā, un ķērās taisīt maizītes, jo Flēra bija aizņemta, un vai tad nu grūti mazliet papūlēties.

[Romija]

Saules ziedu tēja ar katru malku ielēja Flērā mazlietiņ gaismas, līdz uz Joela labrītu viņa jau varēja atbildēt ar jauku, gaišu smaidu.

"Labrīt," dziedniece atsaucās. Joels tāpat bija atnācis bez biezām Ardas kārtām un ar basām kājām. Gandrīz Astindela. Bet izvēlējās viņš šejienes dzērienu, kas uz mirkli lika savilkties grumbās Flēras pierei. Vai viņi bija tā pieraduši? Vai arī dziedniece nebija uzdevumu augstumos, sagatavojot jau laicīgi tēju? Nē, nē, tā tas nedrīkstēja palikt. Piecēlusies un vēlreiz uzlikusi sildīties ūdeni, viņa sameklēja trīs krūzītes — Gabrielam arī. Katrā aplēja tēju un jau laicīgi nolika uz galda. Maizi gan no Joela rokām viņa nerāva laukā.

"Piedod, es mazliet aizrāvos," uz Joelu pavērās mazliet vainīgs skatiens. "Vai atpūties? Atguvi spēkus?" viņa vaicāja, labi atcerēdamās, cik noguris orākuls bija bijis vakarā. "Meja vakarā kaut kur aizdevās, bija atstājusi zīmīti, ka dodas noskaidrot atbildes uz dažiem jautājumiem. Gabriels devās pēc viņas, bet šķiet, ka ne viens, ne otrs vēl nav atgriezies," dziedniece paziņoja vakara-nakts jaunumus. Viņa gan centās izklausīties moža un pārliecināta, lai arī nevarēja noliegt, ka skatiens ik pa laikam pavērsās lifta virzienā un ausis tvēra katru skaņu, kas varēja liecināt par atgriešanos.

[echo3]

Ka ārā līst lietus, Ereijass pamodies nevarēja ne redzēt, ne nojaust. Treniņu telpā bija tumšs. Tomēr karotājs pamodās ar apziņu, ka ir rīts un jāceļas. Ieslēdzis gaismu, Ereijass vispirms kārtīgi izstaipījās un pavingroja, tad uzvilka apavus, ko pirms meditācijas bija novilcis, un devās uz dušu. Tā kā neviens viņu nemeklēja, tad, šķiet, laika pirms došanās uz Vatru ir pietiekami.

Beidzot ticis līdz virtuvei, Ereijass izskatījās atpūties un kārtīgs. Atšķirībā no Flēras un Joela, karotājs bija pilnībā apģērbies. - Labrīt! - Viņš pasveicināja dziednieci un orākulu. Vairāk neviens nebija redzams. - Citi vēl guļ? - Istabu durvis viņš nebija vēris, lai pārliecinātos. Ereijass apsēdās pie galda un paņēma tējas krūzi.

Šo rakstu rediģēja echo3: 11.10.2013 10:04

[Roviela]

Uh...
Joela piere apmācās.
- Meja... tas jau ir par daudz. Un kur atkal bija jāskrien? Tas nav uzrakstīts, ja? Būtu aprunājušies, būtu gājuši kopā, varbūt tad kaut kas labs sanāktu beidzot, - viņš nebūt nebija labās domās par tik izteikto individuālismu, kas šeit nozīmēja tikai vienu - iekuļos nepatikšanās un jūs nezināsiet, kur es esmu un kā palīdzēt. Vismaz līdz šim rezultāts bija tieši tāds.
- Es ceru, viņi abi atgriezīsies.

Orākuls turpināja smērēt maizītes un kārtot tās uz šķīvja.
- Nekas, nekas es taču redzu, ka esi aizņemta, - viņš nebūt nepiešķīra šādai ierastās kārtības maiņai lielu nozīmi. - Vai izpētīji ko jaunu?

Iesmaržojās pēc tējas, un Joels tīksmīgi ievilka nāsīs gaisu. Mmmm... tikko būs pabeigta kafijas krūze, viņš ķersies pie tējas, tas bija skaidrs.
- Jā, paldies, gulēju labi, spēks ir atgriezies, tikai prāts nav mierīgs par visiem mūsu pazudušajiem un ieslodzītajiem. Un tev kā?

Ā! Rekur vēl viens!
- Labrīt, Ereijas! Nezinu, neesmu meklējis. Mejas neesot un Gabriela.

[Romija]

Pasveicinājusi Ereijasu, Flēra arī viņu aicināja uz tēju. No citiem vēl bija tikai Tajs, vairāk serafu šeit nebija.

"Arists ar Safīru ir prom, Meja ar Gabrielu... un Sarišu vēl nav atpakaļ, mēs esam četri," Flēra saskaitīja palikušos. "Uz gultas ir zīmīte, bet tur nekā sīkāk nav," viņa pamāja istabiņu virzienā. Katrs pats varēja aiziet pārliecināties. Un arī Flēra cerēja, ka Gabriels ar serafēm atgriezīsies, uz to atlika tikai piekrītoši pamāt ar galvu.

"Es atpūtos," Flēra īsi noteica. Fiziski viss bija kārtībā, spēks arī bija. "Es te domāju par tām leģendām, par visu notikušo. Mums tāpat ir jāsagaida Gabriels. Vai kāda ziņa no viņa," Flēra bija atkal sākusi bakstīties pa planšetes ekrānu, kur redzamais atgādināja gandrīz zirnekļu tīklu, kad viņa iedomājās par ko citu. Ātri piecēlusies un aizgājusi uz savu istabu, Flēra atgriezās ar diviem telefoniem — jauno un veco. Vajadzēja pārbaudīt, vai nav kāda nepamanīta ziņa. Arī veco viņa ieslēdza, pieņemot, ka Svētnīcas sienās tas ir droši, ja jau maģija īsti negāja ne iekšā, ne ārā.