"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Dzirdēdams, ka Safīra tomēr dabūs izstāstīt kopsavilkumu par grāmatu, Arists palika klausīties. Lifta durvis atvērās, bet tajās neviens neiekāpa. Kā nekā, Safīrai bija daudz vairāk laika, ko pētīt grāmatu, nekā Aristam, tādēļ to, kam viņš pavirši bija pārskrējis pāri, viņa noteikti bija rūpīgāk izlasījusi, un, pilnīgi iespējams, ievērojusi kaut ko, kas Aristam pašam paslīdzējis garām.

Pēc noklausīšanās viņam nekādu komentāru nebija, ja nu vienīgi uz Flēras piebildi, ka leģendas ir vecākas.
— Tā var būt nevis leģenda, bet pravietojums. Aprakstīts nevis pēc, bet pirms fakta. Lai jums veicas meklējumos, — serafs novēlēja un iekāpa liftā.

[washulis]

Ar laiku spirināšanās pretī apsīka, arī caur sakostajiem zobiem izgrūstais Domāju, ka no kafijas tomēr atteikšos, nesniedza to mierinājumu, ko cerējusi. Maģijai palēnām izšķīstot un pazūdot, vienlīdzīgi auga vājuma apziņa. Cilvēcisks vārgums, kas vairs nedeva priekšrocības, pat ja atņēma Ardas nomācošo emociju fonu. Galva tukša, bet tieši tādēļ bez padomiem, vienalga, citu sāpju vai mājas sajūtu veidā.

Tiekot iemestai kamerā, viņa palūkojās atpakaļ uz aizcirstajām durvīm. Tikai mirkli pārbaudot, ka tās tiešām nav atveramas [cik muļķīgi uzskatīt savādāk!] viņa cauri pustumsai palūkojās uz otru šejienes iemītnieku. Aleksu. Personu, kuru dēļ viņa ar Meju maz uzsāka šo vājprātu. Sirds pāris reizes aizmirsa iepukstēties, kamēr ar kluso lūgumu Mārvins pieaicināja viņu sev klāt. Ko gan viņi ir nodarījuši...? To sakot vairāk sev, karotāja pusčukstus izdvesa, jūtot augam riebumu, redzot daudzās asinis, savainojumus. Iztēle jau teica priekšā kā kas varētu būt iegūts vienā vai citā veidā. Mēslu un asins kodīgā smaka reibināja. Tieši nepatīkamie apstākļi mudināja rīkoties veiklāk, paceļot rokas pie Aleksa galvas, kā nebūt ar plaukstas sānu cenšoties to pieturēt, lai nekustās un netrīc. Kas tā ellē ratā bija par stīpu? Moku rīks? Pa priekšu serafe iztaustīja metāla riņķi, lai noskaidrotu, cik vienkārši to ir novilkt, jebšu ir kāda skrūve, kas to atspriegotu. Vai Tu pēdējā laikā esi kaut ko dzirdējis par Meju? Viņa vaicāja, kamēr nopūlējās ar stīpu.

[Pūķēns Sāra]

Par leģendām varēja spriest daudz un ilgi. Par to vai tie ir pagātnes notikuma pārstāsti vai pravietojumi, cik daudz tas attiecas uz viņiem zināmām personām un kā tas ietekmē viņus pašus utt.. "Cik noprotu, es varu doties?" Safīra jautājoši palūkojās uz Gabrielu un tad uz Taju. No Joela klusēšanas bija skaidrs, ka orākulam nav jautājumu, tāpat pārējos vairāk sāka nodarbināt sadzīviskas lietas, nekā viņas stāstītais, kas lika domāt, ka viņa te vairs nav vajadzīga.

Ja vien Safīru kāds speciāli neaizkavēja vai arī Gabriels vai Tajs atbildēja noliedzoši uz jautājumu, jaunā serafe godpilni pielieca galvu, atvadoties no Gabriela, un pieklājīgi atvadījās no Taja, kad steidzīgi devās uz lifta pusi. Viņa negribēja likt uz sevi ilgi gaidīt.

[Romija]

Redzot, ka Arists un Safīra dodas prom, Flēra novēlēja veiksmi arī viņiem. Galu galā tieši no viņiem varēja būt atkarīga Aleksa dzīvība. Lai arī ardietis, tomēr viņš bija svarīgāks par citiem. "Sargiet sevi," Flēra noteica. Nē, viņa nešaubījās par Safīras dziednieces spējām, bet vezums varēja izrādīties lielāks, kā abi spēja pacelt. Šobrīd arī grāmata vairs nešķita tik svarīga, kad galvenais bija dzirdēts, tāpēc, ar acīm un smaidu pavadījusi abus gājējus, Flēra pārlaida skatienu virtuvei. Cik viņu bija palicis? Maz. Flēra, Ereijass, Joels — kāpēc viņš neguļ gultā, ja ir tāda iespēja? —, Tajs, varbūt Meja, varbūt arī ne. Lai vispār būtu iespējas iznīcināt amuletu, ja tas tiks atrast, nedrīkstēja zaudēt vairs nevienu.

Par Gabriela minēto atgriešanos Astindelā Flēra nevēlējās tagad domāt. Viņa bija Gabriela dziedniece un paliks te, kamēr vien būs vajadzīga. Vai kamēr atļaus. Jo, lai arī mājās bija labi, tomēr Flēra pati bija gribējusi doties prom, ko arī tagad tā vai savādāk izbaudīja. Grūtības, kam bija tikts pāri, tikai vairoja pašapziņu. Un tomēr galvenā balva šķita Gabriels - sākumā necerēti, bet tagad iegūtais. Nokopjot virtuvi, Flēras pirksti viegli un neuzkrītoši pārslīdēja Gabriela pleciem.

[Mattiass]

Ja Safīra beigu beigās iekāpa liftā, tad Arists nospieda pogu, kas liktu ietaisei pārvietoties uz apakšu. Ja nē, tad arī, bet brauca viens.

Nonācis lejā, viņš pirmām kārtām devās pie Lilū, savest kārtībā tās AI. Kad tas bija padarīts (un tas noritēja visai ātri), serafs, pielūkodams, ka Lilū arī aizslēdzas pēc tam, kad viņš to atstājis, ierāpās pats savā mašīnā, sagaidīja Safīru un devās pie sevis uz mājām. Vajadzēja ielīst dušā un nomainīt drēbes (uz prakstiski identiskām, bet tīrām). Silvu varēja atstāt gabaliņu tālāk — viņam joprojām īsti negāja pie sirds doma Sīlijas māsiņai vai jebkuram citam garāmbraucējam serafam rādīt savu māju atrašanās vietu.

Pēc neilga laika viņš atgriezās tīrs un gatavs tālākiem izaicinājumiem. Nākamais brauciena mērķis bija norādītās koordinātas.

[echo3]

Jā, doma par to, ka Sīlija kaut kā pārāk uzkrītoši neinteresējas par amuletu iznīcināšanu, Ereijasam bija ienākusi prātā. Viņš pats to nupat bija skaļi teicis, vēl nesaprotot, kāpēc tas tā ir. Mērķis, tātad, ir Gabriela krišana. Lai tas notiktu, Metatrona dēla dvēselē jābūt tumsai. Tad piepildīsies tas, kas rakstīts Mārvina vecākā grāmatā. Vai tur ir rakstīts arī turpmākais? Ka tas nozīmēs Astindelas un laikam arī dēmonu pasaules bojāeju?

Un tagad pa karotāja galvu maisījās tikai viens jautājums - kā iznīcināt trešo amuletu tā, lai tur nebūtu jāiejaucas Gabrielam? Vispār bija gan vēl viens jautājums. Ko izdarīt tādu, lai palīdzētu izglābt Aleksu un atbrīvotu Sarišu? Ereijass zināja, kurš no jautājumiem ir pienākums, un kuru saka sirdsbalss. Atbildes ne uz vienu uzreiz nebija, bet, palūkojies uz Joelu, kurš iekārtojās meditēt turpat virtuvē, karotājs nolēma darīt to pašu, tikai treniņu telpā. Viņš piebilda Flēras teiktajam, - Gala istaba šonakt būs brīva, tur ir divas gultas. Es arī došos meditēt.

Tev tāpat. - Ereijass atbildēja uz Arista novēlējumu un atvadījās arī no Safīras. Jā, veiksme būs nepieciešama visiem. Serafs ļāva paņemt savu tējas krūzi Flērai, piecēlās un novēlēja visiem labunakti. Tad viņš devās uz apakšstāva treniņu telpu, kur iekārtojās meditācijai. Ereijass meklēja atbildes un centās iedomāties Ardas sauli. Un, īstenībā, ja uznāks miegs, gluži labi var gulēt uz grīdas.

[Roviela]

Joels nomeditēja visu laiciņu, kamēr Arists un Safīra vēl bija šeit, un tad attapās. Paskatījās apkārt, jā, šo divu nav, pārējie vēl ir šeit, visa meditēšana būs ilgusi tikai dažas minūtes.

Viņš nopūtās vēlreiz. Kaut kā šodien to nopūtu ir daudz. Tad piecēlās.

- Nevaru. Nesanāks nekas. Gribu gulēt, bet pat tas nesanāk, domu par daudz - leģendas tā ir? nav? un viss pārējais, - viņš pasūrojās. Pie kam te Kaliosa, vispār nav saprotams. Nu labi, ja kādreiz viņš tiks pie grāmatas, tad izstudēs to pats, varbūt tad sapratīs.

- Flēra, nevari, lūdzu, man iedot kau ko miegam?
Jāiet gulēt. Jāiet.

[Romija]

Protams, Flērai bija zālītes arī miegam. Un divreiz jāsaka nebija — vienā no izskalotajām krūzēm tika aplieta nomierinoša tēja, kuras lapiņas tika sameklētas no somas izvilktā maisiņā. Flēra aiznesa krūzīti Joelam.

"Izdzer. Un tad uz gultu," viņa norīkoja. Pirksti viegli pieskārās Joela pierei, un uz mirkli orākuls varēja just tādu kā saldu smagumu ielīstam locekļos, kas saistīja arī prātu. "Tas palīdzēs mierīgi gulēt. Bet necenties pretoties! Rīts gudrāks par vakaru," dziedniece uzsmaidīja un atstāja saldi smaržojošo tējas krūzi Joela rokās.

[Roviela]

- Tikai rīts ir pēc daudzām stundām, - Joels klusi iebilda, paņemdams krūzīti ar saldi smaržojošo aizmidzinošo dzērienu, - Un es ļoti baidos, ka mēs kaut ko nokavēsim. Varbūt tāpēc, ka nesaprotu, kas notiek.
- Paldies, Flēra!

Viņš atvadījās no Gabriela notupjoties uz viena ceļgala, pamāja pārējiem un ar zābakiem vienā rokā un krūzīti otrā paklausīgi devās uz savu gultu.

[Sindra]

Sariša

Stīpa nebij nekā īpaši pieskrūvēta pie Aleksa galvas. Vienkārši cieši uzspiesta un to varēja noņemt diezgan viegli.
Alekss nedaudz papurināja galvu, kad serafe bija viņu no stīpas atbrīvojusi, bet kopumā jau tas nekādus lielos uzlabojumus puiša stāvoklī nesniedza.
- Nē. - viņš atteica uz meitenes jautājumu. Taču tas arī bija viss. Nelikās, ka Alekss vēl kaut ko grasītos skaidrot. Tāpat, kā izskatījās, viņš nebija tādā stāvoklī, lai izrādītu īpašu interesi par Sarišas un viņas biedru gaitām.
Viņam nepietik ne spēku, ne gribēšanas apzināties, ka vēl viens eņģelis bija nonācis attīrītāju rokās. Alekss tāpat vairāk neko palīdzēt nespēja. Pat aizsargāt šeit esošo Sarišu. Viņa rokas bija saslēgtas. Kas notiks tālāk, par to pat domāt negribējās. Un nebija jau arī tā, ka Aleksam būtu spēks domāt.


Arists, Safīra

Atgriezt Lilū ierindā, Aristam izdevās diezgan ātri. Vismaz karotājam tā likās, ka viņš visu ir sakārtojis atpkaļ un mašīnai nekāda skāde nav nodarīta. Galu galā, Arists tomēr nebija mehāniķis, lai par to būtu pārliecināts līdz galam.
Safīrai, tiekot atstātai Silvā, nācās pārliecināties, ka Arista māšīnā vēl joprojām nav nekādas izklaides iespējas un ir visai garlaicīgi.
Rozes norādītās koordinātas aizveda uz kādu ēku, kas atradās netālu no Karotāju triecienvienības biroja Stonas centrā. Ēka visā visumā likās tāda kā neapdzīvota, vai pat pamesta. Iespējams, ka būtu pat zināmas grūtības atrast, kur jāiet iekšā, taču pie ēkas sienas, ārpusē stāvēja Toms Beils un Vils Kreigs. Abi sarunājās un smēķēja.


Svētnīca

Gabriela skatiens domīgi aizkavējās pie Arista, kad tas noteica, ka lūk leģenda varot būt arī pareģojums. Bet... viņš neko nebilda. Skatiens aizkavējās pie meditējošā Joela, un, godīgi sakot, Metatrona dēls jau grasījās iebilst pret šādu nīkšanu virtuves krēslā un aizsūtīt jauno orākulu uz gultu, lai atpūšas un uzkrāj spēkus, un Gabrielam no rīta nebūtu jāuzpilda viņa izlādējušās baterijas, ardas laužu vārdiem izsakoties. Par laimi Joels pats attapās un kā izskatījās grasījās arī doties gulēt.
Flēras vieglais pieskāriens, lika sakustēties un atrauties no domām. Viņš palūkojās uz dziednieci un pasmaidīja.
- Katrā leģendā slēpjas kaut niecīga daļa, bet patiesības. - viņš atbildēja Joelam, pirms serafs pameta virtuvi. Ar galvas mājienu pateicies par izrādīto cieņu, Gabriels piecēlās un palūkojās uz Flēru. - Es būšu savā istabā. - viņš noteica un devās istabas virzienā.

Meditēt Ereijasam, Svētnīcā, protams, bija vieglāk. Tomēr, nekādas dižas atbildes uz globāliem jautājumiem, serafam prātā tā arī nenāca. Lai pilnībā atpūstos un atgūtu spēkus, vajadzēs arī pagulēt kādu stundiņu.

[Rouzijs]

Prātā jaucās pārāk daudz domas, lai Meja tā vienkārši spētu iemigt. Pagriezusies uz vieniem sāniem un aizvērusi acis tas nelīdzēja, prātā ienāca pārāk traks plāns, bet ja nu tas tomēr varētu nostrādāt? Tad Alekss iespējams varētu nokļūt brīvībā. Un šis plāns bija reālāks kā vienkārši iebrukt pie Attīrītājiem.
Piecēlusies no gultas serafe devās uz mantu glabātavu uzmanīdamās, lai kādu neiztraucētu, vai nejauši neuzkāptu virsū, jo kas zina, kur tie serafi mēdz meditēt. Paņēmusi vienu no planšetēm, tumšmate devās atpakaļ uz istabiņu un apsēdusies gultā ievadīja meklētājā tikai vienu teikumu.
Atkritēju pulcēšanās vietas. Tas bija svarīgi, un miegs šķita kā aizslaucīts, it kā pēkšņi viņa būtu saņēmusi jaunus spēkus cīņai.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 08.10.2013 00:09

[Sindra]

Meja

Planšetes meklētāja iespējas neko daudz par Atkritējiem informāciju nesniedza.
It kā tādas organizācijas Ardā nemaz nebūtu. Bija tikai izmesti kaut kādi pāris, laikam jau privātpersonu, publiskie blogi, no kuriem varēja secināt, ka cilvēkiem ir sanākusi kaut kāda saskarsme ar ļaudīm, kas sevi dēvē par Atkritējiem, tādās vietās, kā, naktsklubā "Elle" un " Kaulu vārti."
Ja skatījās bildes, tad arī te nebija diez ko daudz materiāla. Kaut kādas personas, kas nēsāja melnus vai baltus matus, tērpās dīvainos tērpos, kas bija garavoti no ādas siksnām un rotāti ar spaikiem un visādiem asumiem, kas nereti dūrās viņu pašu ķermeņos.

[Rouzijs]

Šī informācija lika domīgi nopūsties, jo atkal nāksies no maizes drupačām atrast ceļu pie atbildes. Bet tumšmatei vajadzēja uzzināt, kur atrodas Atkritēji, vismaz noskaidrot kā pusē viņi ir un vai viņi būtu gatavi karam pret Attīrītājiem. Savā ziņā Meja apzinājās, ka rīkotos gluži tāpat kā Sīlija, meklētu armiju aiz kuras muguras paslēpties un panākt savu. Protams, ja viņi atteiksies sadarboties, tad serafe neuzspiedīs neko.
Elles koordinātas nākošais ieraksts meklētājā, Meja vēlējās redzēt cik tālu tas atrodas no Svētnīcas, lai nepieciešamības gadījumā varētu atgriezties atpakaļ, jo palikt ilgi prom tumšmate netaisījās.

Kad bija noskaidrojusi šo informāciju meitene devās uz mantu glabātavu otrreiz. Pirmām kārtām viņai vajadzēja jaunu ID karti. Tumšais skatiens nopētīja aparātiņu, viņa labprāt izmantotu savu īsto vārdu, bet tas būtu pārāk bīstami. Tāpēc viņai nācās pieņemt jaunu, Olīvija Mūna. Pašai nāksies pierast pie šī vārda. Kad tas bija izdarīts serafe paņēma pāris dunču komplektus, kurus piesprādzēja pie jostas un uzvilkusi mēteli ar lielu kapuci viņa bija gatava doties. Soļi veda atpakaļ uz istabu, iet prom ar lifta palīdzību bija pārāk bīstami. Tik vien kā atradusi lapiņu, tumšmate uz tās uzrakstīja. Drīz būšu atpakaļ. Man vajag noskaidrot pāris atbildes uz jautājumiem. Meja Būtībā viņa cerēja, ka varēs visu paveikt šīs nakts laikā un no rīta atgriezties un visi būs domājuši, ka Meja pa nakti ir bijusi te.

Atvērt logu nācās saņemties, viņa izlēca pa to ārā ļaujot spārniem uz brīdi izplesties un nolaisties tieši Svētnīcas stāvvietā, diez vai kāds to redzēja, bet tālāk ceļš veda uz Ardas pilnajām ielām. Vajadzēja noķert taksi.

[Romija]

Tā kā visi pamazām paklīda un devās atpūsties, Flēra vēl pārskatīja, vai virtuve tiek atstāta kārtībā, un tad devās uz savu istabu. Viņa atvēra somu un izņēma spridzekļus, ko nolika un skapīša blakus gultai, lai no rīta par to neaizmirstu. Viss pārējais palika somā. Vienīgi planšeti Flēra pielika uzlādēties, kā pašā sākumā viņai bija parādīts. Vatrā tā varēja būt vajadzīga.

Tad dziedniece novilka tumšās Ardas drēbes. Viņai bija dota nakts Svētnīcā, ko nepavisam negribējās pavadīt, iespiestai ciešos, tumšos un drūmos materiālos. Kaut kur tepat bija vieglā kleitiņa, ko viņa jau reiz bija vilkusi, kad dziedēja Deinu. Bet par to, ko šis karotājs bija izdarījis pēc tam, domāt negribējās. Kleitiņas maigais audums pie kailā ķermeņa lika justies daudz labāk un brīvāk.

Basām kājām, atkal koši sarkaniem matiem, baltā, paīsā, puscaurspīdīgā kleitiņā Flēra pieklauvēja pie Gabriela istabas durvīm, tās paverot tikai tik daudz, lai ieslīdētu iekšā. Durvis aiz viņas muguras tika atkal aizvērtas. Kā viņa gribēja šo nakti pavadīt, jūtot Gabrielu sev blakus! Ja vien viņš nevēlēsies atpūsties un atgūt spēkus vienatnē... vai arī viņam bija pavisam citi plāni.

[Roviela]

Joels mierīgi gulēja, cenšoties uzkrāt spēkus nākamajai dienai.
Viņam nebija ne jausmas par to, ko darīja vai nedarīja citi serafi.

[washulis]

Stīpa tika noņemta un bez liekām ceremonijām nomesta zemē. Īsa, noraidošā partikula reizē kā ļāva atviegloti nopūsties, tā joprojām justies kā uz adatām. Tātad šurp Meja nākusi nebija, nedz grozījusies tuvumā. Vismaz nemanīta. Tas lika cerēt, ka viņa atgriezusies pie pārējiem biedriem un ir drošībā.

Sariša arīdzan nopētīja Aleksa sasaistītās rokas, nezinot, vai arī tos nevarēs atvērt, kaut nebūt vairāk atvieglot Mārvina ciešanas, pat ja viņas tās nejuta. Tikai redzēja. Tātad viņi Tev te tur. Un tālāk? Vai mums būtu kam jāgatavojas? Viņa sapratīs, ja Alekss nebūs nasks, spējīgs vai runātīgs kopumā, tomēr arī ar klusumu Sariša viņam palīdzēt nevarēja.

[Sindra]

Sariša

Likās, ka Alekss tā kā vieglāk uzelpoja mirklī, kad Sariša noņēma no viņa galvas ciešo stiepli. Puiša galva atslīga pret roku un viņš aizvēra acis.
Rokudzelži? Nē, izskatījās, ka tie bija nopietni saslēgti un bez atslēgas tos vis nevarēja tā dabūt vaļā. Aleksam būs jāpaliek tur, kur nu viņš stāvēja. Taču Sariša bija brīva pārvietoties pa kameru. Tiesa, arī meitenei līdz galam nebija ērti, jo arī viņas rokas vēl joprojām bija roku dzelžos saslēgtas.
- Es nezinu... - Alekss atbildēja. Tomēr, puisis atvēra acis un veltīja meitenei aizdomu pilnu skatienu. It kā viņam liktos, ka viņa zin kaut ko vairāk, nekā saka. Nu, ja jau par kaut kādu gatavošanos runāja. Ar jautājumu uzdošanu gan Mārvins sevi neapgrūtināja. Acis aizvēris, viņš ļāva galvai noslīgt zodam atspiežoties pret krūtīm.


Flēra

Flērai ienākot istabā, viņa atrada Gabrielu sēžam pie loga meditācijas pozā. Tajās pašās tumšajās drānās, kurās pirms mirkļa bija sēdējis virtuvē, tikai zābaki bija nomesti malā. Metatrona dēls meditēja un viņa augumu ieskāva zeltains kupolveidīgs vairogs. Viņa mugura bija pagriezta pret istabas durvīm un Flēru ienākam, viņš acīmredzot nemanīja. Lai gan... iespējams, ka nemanīja tikai viņas izskatu. Tomēr, Gabriels juta, kas notiek istabā, jo Flērai tika paziņots: - Meja atkal aizskrēja. -


Meja

Planšete ziņoja, ka līdz "Ellei", braucot ar sabiedrisko transportu, proti, taksometru, būs jāpavada ceļā vairāk, kā stunda. Jo klubs atradās Stonas nomalē un vajadzēja braukt cauri Stonas centram.

Protams, atrast ielu, pa kuru brauca auto, Mejai izdevās. Tur pat bija tās mašīnītes, kas bija taksometri, kādu Meja bija izmantojusi kopā ar Sarišu. Taču, pirms serafei izdevās noslidināt savu jaunizcepto identifikācijas karti caur lasītāju, viņas prātā atskanēja Gabriela balss: - Ja tu tūlīt pat neatgriezīsies Svētnīcā, es aiziešu tev pakaļ un nogādāšu tevi Astindelā. Un apsūdzēšu par manas dzīvības tīšu apdraudēšanu. Tie nav draudi, Meja. - viņam, protams, nācās līst Mejai galvā, kas serafei tik ļoti nepatika. Bet ko citu Gabrielam bija darīt? Viņš taču nevarēja, kā trakais mesties laukā pa logu un skriet viņai pakaļ.

[Rouzijs]

Stunda ceļā... kāpēc visas vietas uz kurām serafe brauca atradās tik sasodīti tālu? Tas likās negodīgi, bet ko gan citu viņai iesākt? Mejas soļi veda uz priekšu, pretī taksometriem, ar kuriem viņa jau bija braukusi. Nebija laika skatīties, vai pārējie ir atveduši atpakaļ viņas iepriekš sasisto motociklu vai arī nē, turklāt viņa baidījās no tā, ka pati nespēs atrast ceļu, gluži kā meklējot Aleksa mājas un laiks bija svarīgs.
Tikai Gabriela balss, kas atskanēja viņas prātā lika apstāties. - Es neapdraudu tavu dzīvību, es apdraudu savu. - Tumšmate noteica un noslidināja savu identifikācijas karti caur lasītāju. - Es drīz būšu atpakaļ, man vajag noskaidrot atbildes uz svarīgiem jautājumiem. Un nedraudi man, tev ir paveicies, ka serafe ko tu mīli atrodas Svētnīcā nevis kaut kur Sīlijas saslēgta mokās sāpēs. Izbaudi to. - Un viņa iesēdās mašīnā. Uz Astindelu Meja pavisam noteikti nedosies, un pretosies, ja kāds mēģinās viņu uz turieni aizvilkt. Lai velk aiz matiem, aiz rokām vai grūž ar spēku, bet kamēr Alekss būs pie Sīlijas tikmēr viņa nenomierināsies.
- Uz klubu "Elle". - Serafe nosauca mašīnas dvēselei savu galamērķi.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 08.10.2013 20:11

[Romija]

Flēra ienāca uz pirkstgaliem, lai netraucētu meditāciju. Viņa pienāca un notupās blakus Gabrielam.

"Es arī viņu nespēju aizkavēt," dziedniece nopūtās. "Tur, iepriekš pie alas, kad viņa aizskrēja. Viņa ir pilnīgi apmāta. Un es pat nezinu, vai tur ir kāda darīšana Sīlijai. Viņas pašas prāts... vai sirds viņu ir noveduši no uzdevuma," Flēra nedaudz nogurušā balsī paskaidroja. Šķita, ka Mejas noturēšana prasa vairāk pūļu, kā amuleti. Vismaz no Flēras noteikti. Viņa sēdēja blakus un vēroja, ko Gabriels iesāks. Ja viņam ir jādodas, tad viņa nedrīkstēja aizkavēt, lai arī ļoti gribētu. Bet arī Meja nu bija glābjama pati no sevis. "Es nezinu, vai mēs viņu spētu nosargāt Vatrā. Vai jebkur. Šķiet, ka vienīgā vieta, kur viņa pārstātu skriet, būtu pie Aleksa," Flēras skatiens vērās grīdā un pirksti knibināja kleitas malu.

[Mattiass]

Piebraucot pie ēkas, Arists uz īsu brīdi aizdomājās. Ko iesākt ar Safīru? No vienas puses, vadāt līdzi, turot mašīnā, ir stulba ideja. Viņa tāpat uzzinās pietiekami, pie tam nogarlaikosies, turklāt šādi pieskatīt būs grūtāk. Ik pa laikam atstājot aizslēgtā mašīnā, tiek izaicināts liktenis, un tādā situācijā tiešām neatliek nekas cits, kā klausīties Sīlijas aicinājumos, ja vien kas tāds joprojām turpinājās. Toties, nākot līdzi, serafe var būt noderīga. Sliktākajā gadījumā, izdziedēs. Būs jāmēģina uzticēties…

Tādēļ šoreiz viņi izkāpa abi. Silva aizslēdzās (ja vien tā bija atļauta vieta, kur atstāt mašīnu), un Arists, pienācis pie abiem smēķētājiem, viņus pasveicināja.