"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Arists pamāja.
— Paldies. Var gadīties noņemšanās.

Tomēr uzreiz viņš no Svētnīcas prom nedevās, atļāvies uzcienāties ar kafiju un tikai tad doties uz lifu, lai brauktu lejā.

[Roviela]

Joels gaidīja Safīras atbildi un skaidrojumu par to, kas ir izlasīts grāmatā... un nesagaidīja. Viņš nopūtās vēlreiz. Orākulam likās, ka tas viss ir svarīgi, bet, laikam jau, citi tā nedomāja, un, varbūt, nebija arī.
Grāmatas pašas arī nav, un tik un tā Joels nebija tajā rosīgākajā stāvoklī, lai rūpīgi iedziļinātos saturā.

Viņš nopūtās vēlreiz, pat nemaz negaidīdams, ka kāds (šinī gadījumā Gabriels) viņam dotu spēku, un apsēdies kārtīgi sāka aut kājās garos zābakus. Jaka un mētelis bija uzmesti uz atzveltnes tepat netālu, tiem kabatās bija viss vajadzīgais - kabatslakats, cigaretes, šķiltavas, personas karte, telefons.
Ak.. telefoni, jā.

Kamēr vēl Arists nebija prom, Joels aizgāja pameklēt, vai ir dabūjami jauni telefoni un, ja bija, atnesa to kaudzīti, lai vecākais karotājs vēl paspētu tos sabakstīt pareizā stāvoklī. Orākuls to neprata izdarīt.
Tad atlika tikai paņem somu ar ēdamo un planšeti, un varēja doties.

[washulis]

Līdz ar durvju atvēršanos Sariša iztrūkās, palūkojoties uz nācējiem. Vairs nebija labvēlīgā Beila, nebija arī pārliecības, ka šiem varēs atļauties ko vaicāt, piemēram, vai Meja ir pazudusi līdz ar visiem galiem. No vienas puses labi. Viņai būs izdevība atgriezties pie biedriem un palīdzēt uzdevuma turpināšanā. Ja vien... eh.

Klausot pavēlei, viņa pameta savu jau iesildīto guļvietu, dodoties abiem karotājiem pretī, arī pastiepjot rokas saslēgšanai. Nebija plāna pretoties, tā viņa savus apstākļus tikai pasliktinās. Visnotaļ lieki. Tālāk? Sekos, kur nu vedīs.

[Romija]

Flēra kādu brīdi bija klusām dzērusi tēju un nejaukusies galvenokārt Mejas problēmās. Dziedniece jau bija sapratusi, ka viņa karotāju nespēj ietekmēt, tāpēc necentās arī tagad. Un tad vēl sarunas par plāniem... Bet, lai arī cik apzinīgi vajadzētu sekot uzdevumam, daļa Flēras noteikti gribēja palikt. Vismaz šonakt. Viņas skatiens neviļus bija aizslīdējis pie Gabriela. Tas nabija fiziskais vai maģiskais nogurums, kas lika Flērai sēdēt un drīzāk gribēt atpūsties Valdnieka dēla skavās, nekā skriet uz kaut kādu transporta līdzekli un kā bēgot steigšus pamest šejieni un viņu.

Bet uzdevums bija uzdevums. Neizpildot to, varēja nemaz necensties piebeigt tējas krūzi — tam tāpat vairs nebūs jēgas. Flēra dziļi ieelpoja un nopūtās, redzot, ka pat Joels sāk taisīties braukšanai. Viņa pati gan vēl necēlās. Ja vajadzēs, tad viss jau bija kārtībā, atlika izņemt spridzekļus no somas un doties. Bet varbūt tomēr?... Galavārdu tāpat teiks Tajs vai Gabriels.

[Mattiass]

Ja Joels bija atradis tos telefonus, tad Arists tiem iestatīja, ko vajadzēja, un izdalīja, lai katram būtu ierastais ātrais taustiņš. Un pagaidām arī sev pierakstīja numurus. Savējo gan viņš ierakstīja tikai Safīrai, Flērai un Tajam, un Safīras — tāpat. Daļēji tādēļ, ka viņa paša numurs tāpat drīz varētu kļūt neaktuāls.

Joels izskatījās… nekāds, godīgi sakot. Tieši tā, kā minēja Gabriels. Ko karotājs arī neslēpa.
— Draņķīgi izskaties, Joel. Uzkod vēl kaut ko. Vēlams, saldu. Nopērc stacijā kādu saldo dzērienu. Un pamēģini ceļā izgulēties.

Ak, jā… Safīra tā arī nebija pastāstījusi par grāmatu. Bet laikam jau orākulam tas nelikās tik svarīgi, ja viņš, nesagaidījis atbildi, metās virsū Mejai. Domās par to paraustījis plecus, Arists iztukšoja savu krūzīti.

— Ja kas, būšu lejā pie Lilū. Vēl kādu brīdi.
Viņš izsauca liftu.

[echo3]

Piekrītu, sagadīšanās. Bet es ne jau to gribēju pateikt. Amuleta atrašanās vietu serafi var redzēt. - Ereijass skaidroja vēlreiz. Joelam nācās izšķirties starp divām vietām, kuras viņi jau bija atraduši, tas bija meditācijas mērķis.

Karotājs izdzēra tējas krūzi, palūkojās pakaļ Mejai, tad Joelam, kas kaut kur devās, bet jautāja tikai brīdī, kad Joels atkal bija klāt ar veselu kaudzi jaunu telefonu. - Safīra, pastāsti par grāmatā rakstīto.

[Pūķēns Sāra]

Safīra paņēmu jaunu telefonu, pateikusies Joelam par pūlēm. Ja vajag, tad vajag, kaut arī iepriekšējam telefonam nebija ne vainas. Meitene jau taisījās doties līdzi Aristam uz liftu, kad Ereijasa jautājums lika apstāties. "Ak jā…" viņa uzsmaidīja jaunajam karotājam, "biju paspējusi jau piemirst un arī Joelam, šķiet, tas tik ļoti neinteresē," ja jau viņš neuzklausījis Safīru, uzbruka Mejai un visādi citādi ignorēja topošo dziednieci. Būtu viņa cilvēks, nodomātu, ka Joels par kaut ko uz viņu ir apvainojies vai ienīst, izrādot vēlmi dzirdēt kaut ko no Arista, bet, uzzinot, ka stāstīs Safīra, pilnībā mainot tematu un ignorējot paša pacelto lietu.

"Grāmatai nav pilnīgi nekāda sakara ar Sīliju, mūsu zināmo Gabrielu vai uzdevumu, tā kā stāstāmais drīzāk visus aizkavēs…" melnmate ieturēja pauzi, ļaujot izteikties vai arī pamest virtuvi. Skatiens pārslīdēja pār palikušajiem serafiem un viņa gaiši pasmaidīja. Viņai nebija problēmu pastāstīt pār grāmatu, kura viņas rokās bija nonākusi negaidīti un pat negribēta. "Leģenda par pirmavotu, stāsta par kādu pasauli, kurā izsīkst maģiskā straume un, lai to paglābtu, tā tiek noglabāta karafē un iedota sargātājam. Sargātājs dodas uz citu pasauli, lai pēc piecām paaudzēm atgrieztos sava pasaulē ar cerībām, ka tad vietējie novērtēs maģisko spēku un to neizmantos ļaunām lietām. Šis sargātājs ierodas pasaulē, kurā nav maģijas, bet ļaudis tic brīnumiem un pasaule ir tehnoloģiski attīstīta. Citiem vārdiem Arda, kura tajā laikā vēl ir saulaina un ziedoša zeme. Pēc ilgiem meklējumiem, sargātājs atrod alu labirintu, kura apkārtnē cilvēki jau sen neapgrozas, un sāk tur veidot slēptuvi. Tajā laikā viņš ievēro, ka maģiskais spēks, kas viņa pasaulē bija melns, ir kļuvis mirdzoši balts, tādēļ pavirina karafi, lai pārliecinātos, ka ar šķidrumu viss ir kārtībā. No karafes paceļas tumša migla, kas izplešas pa apkārtni, un nolīst zemē, visu dabu pataisot melnu. Sargātājs aizver un noslēpj karafi, bet pēc kāda laika viņu sāk vajāt un nogalina. Pēdējā rindkopa vēstīja, ka sargātaja dvēsele ir iezīdusies karafē, un tas, kurš nobaudīs pirmo lāsi no karafes, spēs runāt sargātāja balsī, stāstīt viņa stāstu un uz viņa pleciem uzgulsies pienākums atgriest maģisko esenci pasaulē, no kuras tā nāca." Serafe ieturēja īsu pauzi, ļaujot visiem pārdomāt dzirdēto. "Leģendā nebija minēts, kas vajāja sargātāju. Pieļauju, ka Maikls Mārvins varētu būt nobaudījis esenci, ja jau uzrakstīja šo grāmatu.
Ja runājam par Gabriela leģendu, tad tā ir krietni aizplīvurotāka un neko tik gaiši un skaidri nepastāsta. Tā vēsta par serafu, kuru gaida spoža nākotne, bet kurš vēlas neko vairāk kā izbaudīt savu jaunību un mīlēt, būt brīvs, ko viņš var, esot tālu prom no mājām. Puisis cenšas izvairīties un attālināt to brīdi, kad viņam būs jāstājas tēva priekšā un jāatspēko visu liktās cerības. Te viņam nāk palīgā viņa mīļotā, ar kuru Gabriels grib palikt kopā, kā grāmatā minēja: "[..] eņģeli un dēmonu, visskaistāko un visbīstamāko, viņa gaismu, viņa alkām." To var interpretēt dažādi: gan kā eksistējošu būtni, gan kā emocijas. Viņi kopā pavada gadiem, bet kad serafs stājas tēva priekšā, tad viņā vairs nav gaisma, bet gan "lipīga masa bija iekļuvusi, melna liesma, kas dedzināja jaunekli no iekšas, vārīja viņa asinis un turēja." Viņš bija atdevis savu dvēseli. Tēvs sodot nodedzina Gabrielam spārnus un viņš mūžam lemts klainot pa pasauli. Safīra īsu mirkli padomāja un neitrālākā balsī nocitēja: "Tēvs sprieda tiesu, pātaga švīkstēja pret debesīm, zibens cirta krustu un Gabriels krita, lai nekad vairs neceltos. Viņš laimīgs krita savas pavedējas skavās, plēsdams dziļas brūces visai pasaulei, un neapzinājās, ka laime nav mūžīga. Gabriela baltie cerību spārni tika nodedzināti, viņš bija viņas kritušais eņģelis, nolemts mūžīgai kalpošanai kaislei, tumsai un melnajam." Safīra nopūtās un ierastākā balsī turpināja: "Man šķiet, ka šī leģenda drīzāk varētu būt pamācība jebkuram serafam" kā, piemēram, Mejai vai Sīlijai. "Grāmatas lielākā daļa ir par maģiskiem simboliem, kuri noteikti ir apskatāmi Astindelas bibliotēkā. Es nekad par tiem neesmu interesējusies, jo mani interesē dziedēt, nevis apkarot tumsu, skatiens pakavējās pie karotājiem un orākuliem virtuvē, kuriem karošana ar tumsu bija darba sarakstā, un, kurus pēc visas loģikas, vajadzēja informēt, ka, piemēram, pie šāda un šāda simbola nevajag iet, jo tas dara to un to. Vai grāmatā bija vēl kas intersants? "Bija vēl leģenda par Kaliosu… tur vēstīja, ka kaliosas ļaudis bija vairāk kā simts gadus paverdzināti, līdz piedzima izredzētais, kuram bija Sarmas, laikam kādas viņu dievības, svētība, un kā šis izredzētais atguva savas tautas brīvību, pie viena upurējot paverdzinātajtautas valdnieces meitas un nolādot pašu valdnieci degt mūžīgās ugunīs. Nekāds jaukais stāsts. Pēc šī Safīra apklusa, pastāstot visu, ko bija lasījusi. Šāds pārstāts arī pašai ļāva šo un to sakārtot pa plauktiņiem un rasties dažām idejām, bet vai tas bija iemesls aizkavēt pārējos amuletu medībās? Serafes skatiens domīgi pārslīdēja pāri virtuve esošajiem, meklējot Gabrielu.

[Romija]

Flēra ieinteresēti klausījās Safīras stāstu. Pēc dzirdētā gan viņai nešķita, ka pilnīgi nekāda sakara ar Sīliju vai Gabrielu nebūtu. Leģendas bieži vien bija ļoti vispārīgas vai izpušķotas, tomēr tas nenozīmēja, ka zem tām neslēpjas kāds reāls notikums vai tēls. Patiesībā tieši Safīra varēja saprast, kā, piemēram, Gabriela leģenda stāsta par eņģeli un viņa mīļoto, kaut gan derafe droši vien nesaistīja savu māsu ar tumsu. Tas bija saprotams. Bet par to diskutēt gan šobrīd galīgi nebija laika. Flērai tikai bija žēl, ka pati to nevarēja izlasīt, kaut gan to atsvēra Safīras citāti. Laikam jau serafei tiešām bija bijis daudz laika tik kārtīgi iemācīties visu lasīto. Vai varbūt tomēr viņai bija kāda personīga interese?

Flēras skatiens pavērsās pret Gabrielu. Pat ja tas bija tas pats eņģelis, Gabrielam spārni vēl bija, tos Flēra bija redzējusi.

"Ja tā bija tā ala, tad tās vairs nav," Flēra noteica. "Ar vai bez karafes. Diez vai ir vērts domāt par atgriešanos. Tas pirmavots tomēr nav mūsu uzdevums. Bet Kaliosa... Kaliosa... Sīlija taču bija Kaliosā, kur sapinās ar dēmonu valdnieci, ne tā?" Flēra ieminējās, jo šis vārds kaut kur šķita dzirdēts. "Var jau būt, ka arī tas mums nepalīdz atrast amuletu, bet drupu vieta saistījās ar Anetes leģendu, ala ar pirmavotu. Varbūt Vatrā ir kaut kas, kas saistās ar Sarmu vai kaut ko citu no tās leģendas? Atkal ugunīm? Vai meitām?" dziedniece prātoja. Protams, tās visas pagaidām bija tikai fantāzijas, bet jebkas varēja palīdzēt, ja ir jāmeklē ar prātu, nevis maģiju. Tomēr sīkāk par leģendu laikam sanāks uzzināt tikai tad, kad viņi atgriezīsies Stonā, ja Arists būs paspējis atvest grāmatu.

[echo3]

Ereijass klausījās grāmatas atstāstu un centās saprast, kāpēc gan tāda grāmata Ardā ir aizliegta? Nu labi, runa ir par maģiju, un tajā trīs dažādos stāstos pieminētas četras dažādas pasaules. Tomēr pat tas stāsts, kas attiecas tieši uz Ardas saules maģisko aptumšošanu, ir tik tēlains un neskaidrs... - Paldies, Safīra. - Dzirdētais ir jāapdomā. Paga, ko teica Flēra? - Silija bija Kaliosā? - Ereijass vai nu to nebija dzirdējis, vai arī nebija iegaumējis. - Bet kāds Anetei varētu būt ar to sakars? Kāpēc ugunis?

Ereijass juta, ka domās kaut kas būtisks burtiski aizslīd prom. Aizpeld netverams. Lai saprastu būtisko, vēl kaut kā pietrūka. Īpaši nepētot, viņš paņēma jauno telefonu, kuru iedeva Arists, un ielika kabatā, savu iepriekšējo atstājot uz galda. Un turpināja prātot.

[Roviela]

Beidzot atskanēja stāsts, kuru Joels visu laiku bija gaidījis. Tā, protams, nebija grāmata, tas bija pārstāsts, un tomēr labāk tāds nekā vispār nekā.
Viņam šķita, ka tas tomēr saistās tieši ar viņu uzdevumu. Kādā veidā? Nē, nav ne jausmas, bet pieminētie vārdi, pat Kaliosa... vienīgais, ko viņš nevēlētos, lai piepildās, bija Gabriels bez spārniem. Pret to, ka pēc piecām paaudzēm šai pasaulei vajag atgūt savu sauli, viņam iebildumu nebija.
Flēras teiktais par to alu... mjā, tiešām, ja Pirmavots bija tur, tad nez vai tas vēl ir pieejams, vismaz viegli nē.

- Man tas viss kaut kā, pagaidām nesaprotu kā, šķiet saistīts tieši ar to, kas notiek pašlaik. Neprasiet man, kā, tā ir sajūta, un atkal, iespējams, mānīga.
- Paldies, Safīra, ka pastāstīji, - Joels pateicās.

Nupat gandrīz derētu kāda vīzija, bet tās jau nenāk uz pasūtījumu.

[Romija]

"Anetes leģendā viņa ziedojās, pārvēršoties par liesmām," Flēra domīga atbildēja. Tā taču Gabriels sākumā bija stāstījis, vai ne? "Un Sīlija man parādīja liesmas rūpnīcā, kad tā tika uzspridzināta. Var jau būt, ka tās ir tikai manas iedomas," dziedniece atmeta ar roku un pasmaidīja, lai gan gluži no prāta šādas sakritības izmest nevarēja.

"Man šķeit, ka tā to pasauli sauca," viņa paraustīja plecus. Pēdējais malks tējas bija izdzerts. Dziedniece piecēlās, lai izmazgātu krūzīti, pa ceļam savācot arī citus iztukšotos traukus.

[Pūķēns Sāra]

"Sīlija tika nosūtīta uz Kaliosu, cīnīties ar tumsas spēkiem, pēc kā es vairs nedabūju nekādas ziņas no viņas vai par viņu," Safīra atkārtoja to, ko bija šajā pašā telpā teikusi pirms vairākām dienām. "Es neteicu, ka grāmatā iekļautais neattiecas uz šo pasauli, bet gan uz noteiktām personām un jūsu uzdevumu. Jums nevajag analizēt šīs pasaules problēmas, kā to labi bija teicis Joels." Viņš gan to bija ietērpis citos vārdos, atzīmējot to, ka vēlas atrast pēc iespējas ātrāk amuletus un atgriezties Astindelā. Tas, laikam, bija veltīts Mejai? To noteikti karotāja spētu apstiprināt vai noliegt, bet pati Safīra konkrēti neatminējās. Tikai novērtēja to, ka Joels ir ļoti pievērsies uzdevumam un nekādas sānu lietas puisi nenovedīs no taisnākā ceļa.

"Man radās asociācija, ka Kaliosa varētu būt tā pasaule, no kuras tika aizvesta maģijas esence, un tobrīd, kad to atgrieza, piedzima izredzētais. Bet 100 gadi nav piecas paaudzes, ja vien vietējo dzīves ilgums nav īsāks vai laika skaitīšanas sistēma ir citādāka. Tāpat man šķiet, ka karafes atrašanās vieta vairs neietekmē Ardas sauli vai maģijas daudzumu. Ardā maģija ir nokļuvusi, iespējams, iesakņojusies un dzīvo savu gaitu. Šaubos, ka Kaliosas leģendā aprakstītā valdniece, varētu būt Sīlija. Tad jau dēmons, ar kuru viņai tur vajadzēja tikt galā. Toties uguns, cik man zināms, visbiežāk ir tumsas zīme, ja vien tā nav svētā uguns. Nav brīnums, ka visur, kur ir runa par ļoti sliktām lietām vai tieši pretēji: svētām, ir uguns."

Uz puišu pateikšanos, Safīra atbildēja ar gaišu smaidu, ko varētu iztulkot ar: Nekādas problēmas. Ja ir kādi jautājumi, droši jautājiet.

[Romija]

"Simts gadi var būt 5 paaudzes, ja bērni piedzimst apmēram 20 gados," Flēra atlieca piecus pirkstus. "Bet Sīlija tur bija pirms diviem gadiem. Man šķiet, ka leģendas parasti ir vecākas," Flēra piekrita Safīras minējumam, ka Sīlija Kaliosā varēja nebūt valdniece. Ja tā būtu, tad būtu jābrīnās, kur uzradās Demonu Valdniece. Bet nu... tas neko skaidri par amuletiem nepateica. Varbūt Vatrā, skatot vietas savām acīm, radīsies kādas citas domas.

Flēra pavilka uz savu pusi viņai paredzēto telefonu. Tomēr arī no vecā viņa gluži uzreiz nešķīrās, pārbaudīja, vai gadījumā nav uzradusies vēl kāda ziņa, izlasīja jau esošās vēstules un nospieda "Izslēgt". Ekrāns izdzisa. Gandrīz kā maģija... viņa nodomāja.

[Sindra]

Sariša

Karotājs uzlika meitenei rokudzelžus un devās uz durvīm. Protams, no Sarišas tika sagaidīts, lai viņa sekotu. Otrs no karotājiem palika meitenei aiz muguras, aizvēra aiz viņas durvis un pieskatīja aizmuguri, ja tā varēja izteikties. Galu galā, viņi jau nezināja, ka Sarišas plānos nebija bēgt. Kārtībai tomēr bija jābūt.
Sarišu izveda no karceru bloka, patiesībā, pa to pašu ceļu, pa kuru meitene iepriekš bija nogādāta līdz savai kamerai. Un ceļš arī turpinājās ārā no iecirkņa. Līdz pat karotāju mašīnai, kurā serafe tika iesēdināta.
Abi karotāji iesēdās mašīnas priekšējos sēdekļos un tas, kurš iepriekš bija runājis, apsēdies vadītāja vietā, nosauca arī adresātu: "Rozes Vārds."

Ārā jau valdīja pilnīga tumsa, taču tas nekā nebija apturējis Stonas nakts dzīvi. Gaismiņas dzīvi mirdzēja, mašīnas traucās pa ielām. Viens no karotājiem aizvēra tādu, kā speciālu stiklu, kas atdalīja Sarišas salona daļu no priekšas un abi karotāji varēja netraucēti sarunāties, bez bažām, ka serafe varētu viņus sadzirdēt. Vismaz tā viņiem likās...

Mašīna gan apstājās ne pie "Rozes Vārda" centrālās ieejas. Karotāji aizstūrēja auto kaut kur aiz stūra un iebrauca tādā, kā vārtrūmē. Tur viņus jau sagaidīja pazīstams stāvs. Maleriks Onē.
Karotāji izkāpa no auto un atvēruši durvis, izvilka no mašīnas ārā arī serafi un pastūma Malerika virzienā. Otrs pasniedza Malerikam planšeti.
- Pateicos. - Attīrītājs klusi noteica un satvēris Sarišu aiz roku dzelžiem, vilka uz "Rozes Vārda" sētas ieejas durvīm. Karotāji tikmēr vēl palika pie mašīnas, gatavi reaģēt, ja nu skuķis pēkšņi sadomās no tusņa laisties lapās.


Svētnīca

Gabriela skatiens izsekoja Joela darbības, nu... tās, kas varētu būt atzīmējamas, kā gatavošanos doties prom, tūlīt, uz karstām pēdām. - Es nedomāju, ka jums jādodas prom, obligāti, tagad. Respektīvi, diez vai kaut ko mainīs tās pāris stundas. Taču svarīgi varētu izrādīties, lai visi ir atpūtušies un spējīgi pilnvērtīgi darboties. - Jā, tur noteikti kaut kur pa vidu vēl jaucās savtīga vēlme paturēt Flēru savā tuvumā, vismaz kādu mirkli un arī Gabriela slinkums doties uz staciju vēl šovakar. - Principā, es pat varētu jums uzburt portālu. Rītā. - ja tā labi apdomājās. Tas ieekonomētu tās pāris stundas ceļā. Vienīgi serafiem pašiem būtu jāatrod ceļš atpakaļ. Bet diez vai tas sagādātu pārāk lielas problēmas.

Un tad tas sākās... Mistiskās grāmatas iztirzāšana. Un jau atkal, kā toreiz, "Kristāla Pilī" viņa virzienā vērās jautājoši skatieni, un Gabriels saprata, ka no viņa tiek gaidīti kaut kādi skaidrojumi, bet kaut kā valdnieka dēls nejuta vēlmi iztirzāt un skaidrot.
- Arda... tas ir pasaules nosaukums. Stona ir zeme, Vatra ir ūdens. Era ir gaiss un Hatra ir uguns. Šīs pasaules lielākās apdzīvotās vietas nes elementu nosaukumus. Diez vai jūs Vatrā atradīsiet liesmas. Un patiesībā tā arī ir vienīgā Ardas daudz maz dzīvību saglabājusī vieta, tieši ūdeņa dēļ. Jo ūdens ir dziedniecības pamatā un atjauno, izlabo, atveseļo. -
Tāpat viņš apstiprinoši pamāja, ka jā, Kaliosa bija tā pasaule, kurā Sīlijai paslīdēja kāja uz tumsas pusi. Bet vai tas kaut ko palīdz un dod viņiem?
Leģenda par Gabrielu? Te vispār Metatrona dēlam nekādu komentāru nebija. Tāpat, kā agrāk. Lai gan viņa skatiens bija kavējies pie Safīras, kamēr viņa atstāstīja grāmatas saturu. Un tas satikās ar meitenes acīm arī brīdī, kad Safīra palūkojās uz Gabrielu.


Meditācija sniedza mieru. Māju sajūtu. Tomēr, ja Meja mēģināja sevi ievietot iztēles radītās Astindelas ainās, tad par nožēlu nācās atzīt, ka skaistās pasaules lauvas un zaķīši vēl joprojām nenāca ar Meju spēlēties. Laikam jau Mejas uzvedība un darbības Metatrona piedošanu nebija izpelnījušās.

[washulis]

Šī bija tā "uzplīšanās", ko Beils bija pieminējis, vismaz tā Sariša nojauta, ticot, ka tiek vesta uz kādu nopratināšanas telpu, kur viņu apmētās ar jautājumiem, kā Mejai izdevies izkļūt, iespējams arī par incidentu pie "Rozes Vārda" ieejas, ja nu Toma pratināšana netiktu uzskatīta par gana veiksmīgu. Tomēr viņa tika atkal stumta uz mašīnu? Nevarēja jau zināt, vai kam tādam paredzēts notikt citā iecirknī. Tad tika nosaukta gala adrese. Nē... Karotāja pārsteigti izdvesa, strauji nopētot mašīnas salonu, lai arī apjauta, no tā ātri izkļūt laukā iespējams nebūs. Bez ieročiem, saslēgtam rokām, turklāt transportam jau esot kustībā. Sirds sāka sisties kāmīša cienīgā ātrumā. Nē, nē, nē, šis nebija labi. Klusumā, kamerā, prom no Attīrītājiem bija daudz patīkamāk, drošāk. Tagad... viņa tiek vesta tieši Sīlijas nagos. Neticējās, ka Sarišai veiksies tāpat, kā Flērai. Kaut kā uz cerībām vairs paļauties negribējās.

Pēdīgi viņi sasniedza galamērķi. Pa šo laiku Sariša jau paspēja vairākas reizes pārliecināties par rokudzelžu cietību un negatīvo ietekmi uz plaukstu locītavu ādu. Tiekot vilktai laukā, viņa nebūt vairs nebija tik padevīga, kā braucot šurp. Baisā apziņa, ka ir krietni sarucis tā daudzums, ko iespējams ar stoiskas rīcības iztrūkumu zaudēt. Tiekot nodotai tālāk Malerika rokās, viņa centās pretoties, pat ja zināja, ka ir mazākumā - trīs pret viens. Kopš kura laika jūs sēžat zem Attīrītāju tupeles? Sieviete nikni izsaucās. Nē, viņa nezināja, kāds ir šejienes varas sadalījums, nedz kā tas sācis pēdējā laikā svārstīties, iekrītot tieši Sīlijas rokās.

[Urdrunir]

Tajs domīgi grozīja galvu, kamēr pārējie runāja par visu, kas viņiem grozījās galvās. Un ik pa brīdim saprata, ka ir iekritis uzdevumā, par kuru neko nezināja. Bet viņā sēdēja pārliecība, ka daudzas lietas, par kurām viens otram stāstīja biedri, nemaz nav nepieciešams līdz galam izprast, lai iznīcinātu amuletu.

Nē, man doma par amuletu un Sīlīju ir tāda, ka mēs tika ātri tikām galā ar pirmajiem diviem, ka viņai nebija laika mums pievērst uzmanību. Un tagad, kad ir tikai viens amulets, tad viņai to ir vieglāk aizsargāt. Bet es saprotu, ka viņai patiesībā amulets nav jāsargā. Viņa grib, lai Gabriels ar mūsu palīdzību iznīcina trešo amuletu. Tātad mēs darīsim tieši to. Un mums izdosies. Ja vien Gabriels nav pārdomājis, un nevēlas, ka mēs to darām. Puisis uzmeta vērtējošu skatienu Joelam. Vai tiešām orākuls bija tik noguris, kā visi te uzmanīgi centās norādīt? Tajs pats bija orākuls... nu, vismaz no Metatrona vaiga viņš devās projām kā orākuls. Un viņu nemāca nogurums. Drīzāk rūpes. Labi. Ja jau Gabriels var mūs nogādāt Vatrā... Serafs saminstinājās tikai uz mirkļa tūkstošdaļu. Diezin vai to spētu pamanīt kāds cits kā vien valdnieka dēls. Taču pēkšņi pār viņu nāca apskaidrība, ka Gabriels dara tieši to, ko Sīlija vēlas. Viņš ar jauno serafu rokām pilda uzdevumu. Viņš pat viņus transportē. ... tad jūs visi varat atpūsties līdz rītam. Jo īpaši Joels. Tas mums dos vairāk laika sakopot domas. Un man būs brīdis parunāt ar Meju. Ja viņa nav atkal kaut kur aizlaidusies. Pie pēdējiem vārdiem Taja sejā uzausa šķelmīgs smaids. Viņš labi apzinājās savu divdomību.

Gabriel, Mejas aizklīšana ir mana vaina. Vai ir iemesls, kāpēc viņai jāpaliek Svētnīcā? Vai ļausi viņai doties kopā ar mums? Es apsolu turpmāk par viņu parūpēties labāk.

[Romija]

Kāda balss Flērā iedziedājās. Gandrīz kā būtu piepildīts viņas mēmais lūgums — mazliet vēl uzkavēties Gabriela skavās pirms braukšanas. Aizvietot transportu ar gultu tepat Svētnīcā noteikti bija patīkami un praktiski. "Tajam atradīsies gulta," Flēra pārliecināti izspļāva kā apliecinājumu, ka atbalsta izgulēšanos tepat. Bija brīva Safīras un Sarišas gulta, arī Dziednīcā bija gultas — tā nebija problēma. Pie tam izskatījās, ka Tajs piekrīt. Orākula ideja par to, ka Sīlija grib, lai Gabriels iznīcina amuletus, kaut kad iepriekš jau bija pavīdējusi, bet tagad tā izsauca nedaudz savilktas uzacis dziednieces sejā. Tomēr tikai uz mirkli.

Un stāsts par Vatru kā pilsētu ar ūdeni sasaucās ar Flēras sajūtām dziedniecības laikā. Arī viņa smēlās no meža ezera un ļāva Gaismai plūst kā upei vai bangot kā viļņiem. Šķita pat, ka varbūt Vatrā nebūs šāds drūmais putekļu, betona un smaguma fons, varbūt tur būs vieglāk. Kaut gan tas nebija galvenais. Kāds saules stariņš bija iespīdējis visai drūmajās apspriedēs. Vismaz Flērai gribējās smaidīt. Ārēju gan viņa centās saglabāt mieru, kaut gan uguntiņu acīs noslēpt bija grūti.

Šo rakstu rediģēja Romija: 07.10.2013 00:04

[Rouzijs]

- Lai tā būtu. - Meja atvēra acis un secināja, ka Metatrona piedošanu nav izpelnījusies, labi, lai viņš to patur sev. Paraustījusi plecus serafe piecēlās un devās uz istabu, kurā dzīvoja kopā ar Sarišu. Tas lika skumt un ik pa brīdim tumšmate aizdomājās par to, kur gan ir viņas draudzene, jo Sariša nepameta viņu un pavisam noteikti bija pelnījusi Mejas draudzenes statusu, bet acīmredzot, nekāda labā draudzene tumšmate nebija nevienam.
Bet nekas, viņa izdomās, kā atbrīvot gan Aleksu, gan Sarišu. Tomēr tagad soļi veda uz istabiņu, lai drīz vien viņa iekristu gultā un vērtos istabas griestos, negribējās ne ar vienu runāt, kamēr noskaņojums bija tik skumjš, drīzāk gribējās ierauties kādā kaktā un paslēpties, bet kluss solījums sev lika pasliet zodu augstāk un atgādināt, kas viņa ir. Karotāja, kura nepadosies grūtību priekšā.

[Sindra]

Sariša

Karotāji, protams, neuzskatīja par vajadzīgu sniegt Sarišai kaut kādus paskaidrojumus. Arī Maleriks neko daudz uz meitenes spirināšanos nereaģēja.
Ja tobrīd, kad Sariša vīrietim bija uzbrukusi, pie ēkas otras puses, un Maleriks likās visai vārgs un neveikls, tad tagad viņš turēja viņu ar stingru roku un nedodams daudz iespēju kaut ko pretoties, vilka iekšā ēkā. - Tu taču gribēji ar mani kafiju padzert.- viņš kaut ko klusi murmināja.

Tomēr, arī kafejnīca nebija tā vieta uz kurieni Sariša tika vesta. Maleriks viņu vilka cauri kaut kādiem gaiteņiem, lejā pa trepēm, arvien zemāk un zemāk, līdz kādā brīdī Sariša sajutās dīvaini. It kā maģiskie spēki viņu pamestu. Viņa nespēj izmantot maģiju. Tas bija vairāk kā skaidrs un serafe to apzinājās un sajuta ar katru sīkāko sava ķermeņa šūnu.

Maleriks aizveda Sarišu līdz kādām durvīm un tās atvēris, iegrūda serafi iekšā telpā. - Atvedu tev pārinieci, Mārvin. - viņš vien noteica un durvis aiz Sarišas muguras aizcirtās.
Telpu apgaismoja, viena vientuļa lāpa, telpas stūrī, kas dega ar maģisku liesmu. Tā nedūmoja, tā nebija nekā jāuzpilda, tā vienkārši deva nedaudz gaismas tumšajā telpā. Apkārt ir tikai tumši, mitri, ar pelējuma sēni apvilkušies akmeņi, kas veidoja sienas un grīda neko daudz neatšķīrās. Vienīgās šīs telpas mēbeles, bija smagas, metāja ķēdes, kurām galos karājās rokudzelži.
Serafes maģija šeit nestrādāja un tā īsti arī just neko nevarēja. It kā Ardas nospiedošā apkārtne pēkšņi būtu kaut kur izzudusi. It kā visas skumjas, kāds vienkārši būtu izslēdzis.

Toties pie vienas no sienām, ķēdēs bija saslēgts Alekss. Puiša augums bija pilnīgi kails. Tas bija netīrs, nosēts ar zilumiem un pātagu cirtienu atstātām brūcēm un sakaltušām asinīm. Tumšie mati saķepuši un netīrās šķipsnās pielipuši pie galvas. Ap Aleksa pieri bija savāda stīpa, cieši piespiedusies pie viņa galvas. Padegune un zods bija notecējis asinīm, kuras tur sažuvušas un arī piekaltušas. Izskatījās, it kā Aleksam būtu diezgan spēcīgi asiņojis deguns. Dabiskās vajadzības viņš bija spiests kārtot turpat, tādēļ arī kamera un puisis pats, nedaudz nepatīkami oda.
Alekss izskatījās nosalis un viņa muskuļi viegli trīsēja no pārpūles. Tomēr, kameras durvīm noklaudzot, viņš uz īsu brīdi pacēla skatienu, lai apjaustu, kas telpā notika. Pamanījis meiteni, Mārvins brīdi uz viņu nolūkojās un nolaida skatienu. - Noņem lūdzu to stīpu man no galvas. - viņš palūdza meitenei.


Svētnīca

Tad tas nu tā kā būtu nolemts. Tagad neviens nekur neskries, Gabrielam nebūs neviens nekur jāved un viņš ir ieguvis pāris stundas miera. Lieliski.
Vēl viena kafijas krūze bija nonākusi valdnieka dēla rokās, kad Tajs viņu uzrunāja. Uz mirkli pievēris acis un koncentrējies, viņš uzmeklēja Mejas atrašanās vietu.
- Nē, viņa vēl joprojām ir svētnīcā. - Gabriels painformēja Taju.
Bet kas attiecās uz Mejas došanos līdzi grupai... viņš pamāja. - Ja viņa piekrīt doties jums līdzi, man nav pretenziju. - vai Tajam izdosies serafi pierunāt, tas bija jaunā orākula ziņā.

[Roviela]

Joels paskatījās uz saviem nupat uzautajiem zābakiem. Viņš bija noguris, jā, tā tas bija, viņš neko nesaprata ne no leģendām, ne no tā, kāpēc Sīlija varētu gribēt, lai Gabriels ar viņu palīdzību iznīcina trešo amuletu. Vai tāpēc, lai pazudinātu Gabrielu? Vai tāpēc, lai atbrīvotos pati?
Viņš nesaprata, kāpēc viņi kavējas ar došanos uz Vatru, lai gan, jā, iespējams, tomēr vajadzēja atpūsties, un šādi skrienot viņš nav prātīgāks par vienu otru kaut kur bez apdomas aizskrējušo.
Viņš nevarēja nejust Mejas savādās, visu atgrūdošās un tikai savas iegribas atbalstošās emocijas, tiesa, tur bija arī vainas sajūta, bet orākulam šķita, ka ar to nepietiktu, lai karotāja atkal neizdarītu kaut ko pavisam neprātīgu un neko labu nenesošu.
Viņš sajuta Flēras prieku te palikt, un mazliet tā kā skumji, kā vainīgi paskatījās uz Flēru un Gabrielu.

Pāri visam stāvēja pienākums, kuru Joels nejutās izpildījis, un, kamēr nebūs, nebūs arī miera. Pienākums pret Gabrielu un tiem vietējiem, kurus viņi bija iejaukuši savās problēmās.

Nolēmis, ka patiešām ir vienalga, kur viņš tad sēž, ja jau nolemts uzreiz nekur nedoties, bet pretoties līdera lēmumam viņš netaisījās, orākuls novilka zābakus un iekārtojās meditēt tepat, šajā ērtajā krēslā. Viņam vajadzēja saprast, kas notiek, citādi mācās virsū izmisums.