"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Skat, kā! Ereijass pacēla acis no sava telefona, lai ieraudzītu, kā ar liftu ierodas Meja un Gabriels. Meju, tātad nevajag glābt. Karotājs nolika telefonu, kuru skatoties, bija sapratis, ka ticis saņemts viens zvans no Flēras, tātad Ereijass varēja sevi apsveikt ar to, ka iemācījies telefonu apklusināt. Uz ceļgala Ereijass nemetās, jo klausīja Gabriela teiktajam, - Sveicināts, Gabriel, sveicināta, Meja! - Balss bija sirsnīga. Ereijass, protams, labprāt kopā ar abiem nupat atnākušajiem būtu ieraudzījis arī Sarišu. Sarišas nebija, un serafs, tāpat kā citi, gaidīja paskaidrojumus.

Tad viņš noklausījās Taja aizrautīgo plānu. - Taj, amuleta iznīcināšana Sīliju tieši neapdraud. Neticu, ka viņa pati ieradīsies. Tāpat arī nav taču zināms, kur īsti ir amulets, muzejs bija tikai Joela ideja. Īstās lamatas nozīmē kristālus, bet arī tur Sīlija neies, ja uzzinās. Pat, ja vidū stāvēs Gabriels. Es domāju, ka pēc amuleta iznīcināšanas mums vajadzēs paņemt katram pa vienam kristālam un pašiem izvietoties apkārt Attīrītāju cietoksnim, vai celtnei, kur ir Būris, vai vienalga kam, ja vien tur ir Sīlija. - Arī tas, iespējams, ir naivi, tomēr cerēt uz to, ka Sīlija neuzzinās par lamatām?

[Rouzijs]

Meja Joelam nepievērsa nekādu uzmanību, skatiens vairāk slīdēja pie pārējiem biedriem. Serafe ar orākulu nevēlējās runāt, viņš bija izturējies kā pēdējais riebeklis, pirms viņa pacēlās spārnos un aizlidoja. Flērai viņa varēja pastāstīt visu, tumšmate dziedniecei uzticējās, bet kādam citam atklāt to, kas sirdi nospieda nebija vērts.
- Tas nekas. - Paraustījusi plecus meitene noteica, priekš kam gan viņai telefons, ja tāpat tas netika pārāk bieži izmantots un no tā nebija nekāda jēga. Viņai nebija kam zvanīt vai rakstīt un tāpat neviens cits to nedarīja, līdz ar to tā nebija liela bēda.

Vēders ļoti skaļi ieburkšķējās, kad viņa pēdējo reizi bija ēdusi? Serafe pat nespēja atcerēties, pirksti pasniedzās pēc vienas siermaizītes, kura tika lēnā garā apēsta, jo steigties nebija labi. - Aleksa Būris? - Maizīte apstājās gaisā pusapēsta.
- Ko nozīmē Aleksa būris un kas būs pēc divām dienām? - Šķita, ka kuņģis sagriežas un tā pusapēstā maizīte varētu gribēt tik ārā. Serafe nojauta, ka tas nekas labs nebūs un līdz ar to, meitenes satraukums pieauga vēl par pāris iedaļām klāt. Tas tāpat jau bija izgājis ārpus normas robežām.

Tumšmate palika stāvam kājās, Meja vēlējās dzirdēt atbildes, jo Aleksa liktenis viņai bija ļoti svarīgs.

[Roviela]

Joels joprojām centās atpūsties, bet palika tikai sliktāk un sliktāk. Apkārt esošās satraucošās emocijas beidza viņu vai nost, līdz orākuls klusi ievaidējās.
- Meja, kur ir Sariša?
Jā, jā, nesmalkjūtīgi, jā, viņš juta ka Meja tieši uz viņu nez kāpēc tur ļaunu prātu, jā, viņš pats jutās vainīgs, ka vispār viņai pateica jel ko par Aleksu, ja nebūtu, tad karotāja nebūtu sastrādājusi zilus brīnumus, un viņas abas ar Sarišu joprojām būtu šeit.
Pie tam izskatījās, ka viņa grasās to turpināt.

- Es kategoruski iebilstu, ka Meja dotos mums līdzi meklēt amuletu, - viņš beigās vairāk nočukstēja, nekā pateica.
- Viņas emocijas un neprātīgās izdarības mani beidz nost. Jau tā tas nav viegls uzdevums, bet šādi es vienkārši nespēšu...

Būris? Ak tad tagad tas ir vienīgais, kas viņu interesē?
Nē, lūdzu, nē! NESAKIET viņai neviens par to neko! Citādi atkal aizskries kaut kur, ielīdīs vēl tur iekšā, un tad vai nu viņai būs jānogalina Alekss, vai Aleksam - Meja.

[Romija]

Varbūt Flēra bija tīši pieminējusi Būri, lai izsauktu Mejas reakciju. Galu galā karotāja nebija dzirdējusi pirmo sarunas daļu, kur Tajs aicināja atklāt, vai kādam nav pārlieku ciešas saistības ar ardiešiem, kas varētu ietekmēt turpmāko uzdevuma pildīšanu. Un Mejai pavisam noteikti bija. Ja viņa grasījās ar citiem doties kopā uz Vatru pēc amuleta, tad labāk šo problēmu vienā vai otrā veidā risināt tagad, nevis ķerstīt bēgošu karotāju jau Vatrā. Tomēr Flēras skatiens bija līdzjūtīgs, jo ne jau tāpēc, lai pasmietos par Meju, viņa to pieminēja. Drīzāk, lai palīdzētu izlemt.

"Attīrītājiem ir Būris, tāda cīņas vieta, kur iemet noziedzniekus vai citas neērtas personas. Tad pārdod biļetes, lai citi var skatīties un izklaidēties. Aleksam esot paredzēta cīņa pēc divām dienām, biļetes jau tiek tirgotas. Zaudētājs tiek... nogalināts. Aleksam neesot īpašas izredzes vinnēt," Flēra iepazīstināja ar skarbo realitāti, lieki neizpušķodama to. "Man ļoti žēl," viņa gan piebilda maigākā balsī. Jā, viņai pašai arī bija žēl, pat ļoti, bet kamēr Flēra pati nevarēja tieši ietekmēt Aleksa izglābšanu, ar žēlošanu bija par maz. Bija jārīkojas. Dziedniece vēroja Mejas reakciju, vai karotāja tūlīt neapcirtīsīs uz papēža un neskries atkal kaut kur, cerot izglābt Aleksu. Cietsirdīgi. Kā Arda.

Šo rakstu rediģēja Romija: 05.10.2013 16:23

[Rouzijs]

Ak, Joels uzdrošinājās ar viņu runāt? Un pārprasīt to, ko jau viņa bija pateikusi? Tad nu gan.
- Sariša ir pie Karotājiem. - Meja vārds vārdā atkārtoja, pilno stāstu pagaidām viņa nevēlējās stāstīt, ne jau par to, kā pati tikusi ārā no cietuma. Tur bija nedaudz piepalīdzējusi Sīlija, kuras dēļ tagad viņai uz pēdām bija visi Karotāji un gan jau pārītis Attīrītāju arī, jo kurš gan tik viegli piedotu uzbrukumu savējiem turpat pie viņu pulcēšanās vietas.

Turklāt serafe ļoti labi dzirdēja, ko Joels par viņu domāja, gribējās atcirst pretī kaut ko riebīgu, bet savaldījusies serafe iedzēra malciņu tējas. Kamēr skatiens vērās Flērā.
Bet dziednieces vārdi bija kā pātagas sitieni, skarbi un asi. Izmisums atspoguļojās Mejas tumšajās acīs, viņa apsēdās turpat pie sienas un apķēra ar rokām ceļus. - Tu man meloji! - Tātad Sīlija bija viņai melojusi par to, ka viņa atbrīvos Aleksu, ja Meja nodos Gabrielu, jo biļetes tiek pārdotas, diez vai šī skarbā izrāde tiks atcelta.
- Mums viņam ir jāpalīdz... - Serafe sajutās tik bezspēcīga, it kā visi spēki būtu atņemti.

[Mattiass]

— Un es kategoriski iebilstu, ka Meja paliek Stonā, — Arists atcirta Joelam. — Man nebūs laika viņu ganīt. Tā būtu lieliska doma, atdalīt no pārējiem, jo jūs citādi taču viņu palēnām bez sāls par dezertēšanu ēdīsiet. Nevis saliedēsieties meklējumiem. Joels, lūk, ir labākais piemērs. Šī serafe tikko pa durvīm ir iegājusi! Bet tu, — viņš uz brīdi pievērsās Mejai, — sēdi un nedomā nekur skriet. Nākamreiz, kad redzēšu kaut kur laižamies, notriekšu zemē bez jautājumiem. Tātad… Tā būtu laba doma, ja vien es kā reiz negrasītos nodarboties ar jomu, kurā dažs labs ir pārlieku personiski ieinteresēts. Un tādēļ es viņu nevaru atļauties iesaistīt. Vienu, kā paši saprotat, viņu atstāt nevar. Nāksies vien pašiem auklēties. Cerams, Vatrā ar to būs vieglāk.
Un draudi par šaušanu spārnā pie aizlaišanās mēģinājuma bija pilnīgi nopietni domāti. Darījis Joelam & Co. zināmu savu nostāju, Arists atspiedās pret virtuves stenderi. Atbildes SMS Rozei vēstīja: Nē, ne tu. Alvera vai Attīrītāji. Arestantes katalogā bija mans numurs. Vai izseko?

Tā reiz jau bija. Kopš tās reizes gan noskaņojums virtuvē bija pamainījies, un klāt nācis Tajs.

— Manuprāt, Tajs domā pareizā virzienā. Ja Sīlija justu amuletu iznīcināšanu, es pats vislabprātāk pēdējai vietai liktu apkārt tos kristālus. Lai, ja gadījumā viņa sadomā izrēķināties ar nekauņām, nonāktu tieši lamatās.

[Romija]

Flēra nopūtās. Protams, ka bija jāpalīdz, bet ne jau tā...

Arista piedāvājumu viņa reizē saprata un nesaprata. Protams, izmeklētājs nevēlējās auklēties ar vēl vienu serafu, ja jau bija jāuzmana Safīra un reizē jātiek galā ar karotāju problēmām. Bet vai viņš iedomājās, ka pārējiem Vatrā dalīt uzmanību starp amuletu un Mejas uzmanīšanu būs vieglāk? Vienīgi, ja Meja pati beidzot, beidzot! piekristu vispirms padomāt par amuletiem un nerauties prom pie katras sajūtas vai ziņas.

"Ja tev ir konkrēts ieteikums, kā tu vai mēs varam palīdzēt Aleksam, tad tagad ir īstais brīdis to pateikt. Ja nē, tad ļauj Aristam par to parūpēties. Pat ja mēs izdabūtu viņu ārā no Rozes Vārda, ne Maikls, ne Sīlija to tā neatstās. Vismaz Sīlijas uzmanību mēs varam novērst ar amuletu iznīcināšanu, varbūt pat tā izdodas iztraucēt plānoto Būra izklaidi," Flēra mierīgā, bet stingrā balsī uzrunāja Meju, cerot, ka karotāja tik pat mierīgi spēs reaģēt. Vismaz dziedniecesprāt tas bija vienīgais, kā turpināt. Joela nīgrā piebilde un Arista atcirtiens varēja pāraugt nopietnā komandas sašķelšanā vēl sīkāk. Un tad vairs nepietiks serafu pat viena amuleta iznīcināšanai.

"Ja Meja dodas līdzi uz Vatru, tad bez šādiem pekstiņiem," viņa diezgan stingri atbildēja arī uz Arista teikto. "Ja mēs braucam, tad kā komanda, kas viens uz otru var paļauties. Tāpēc mēs te sēžam, dzeram tēju un mēģinam saprast, vai kādam nav kaut kas tik svarīgs vēl izdarāms, lai tas traucētu koncentrēties uz uzdevumu," to viņa paskaidroja Mejai.

"Ja mēs liekam kristālus, tad mums ir jāzina, kā to pareizi izdarīt," šis jautājums, savukārt, bija veltīts Gabrielam.

[Mattiass]

— Vajadzēja tev ar' par to Būri… Tagad viņa tiešām nespēs koncentrēties. Taču Vatra ir pietiekamā attālumā, lai man būtu cerība, ka Meja, mirkļa impulsa dzīta, tik ļoti nerausies prom, un visu nesabojās vēl vairāk. Norēķinu karti konfiscēja Karotāji? — šis jautājums bija veltīts Mejai.

Šī būs gara diena. Karotājs sāka apsvērt iespēju tikt pie kafijas.

[echo3]

Sīlija par amuletiem līdz šim nav likusies ne zinis. Ne zinis! Bet varēja, un kā vēl. Tāpēc es domāju, ka arī pie trešā viņa neieradīsies. Vismaz es viņas vietā neierastos. - Ereijass paskaidroja to, ko iepriekš bija īsi pateicis. - Trešais amulets ir aizgādāts tālāk no Stonas, un, visticamāk, ir ļoti viltīgi un spēcīgi apsargāts. Varbūt pat tik viltīgi, ka orākuli nespēs to atrast. Jau to, kas bija alā, mēs uzgājām citādi, nevis Joelam meditējot. - Puisis brīdi apdomājās, laizdams gar ausīm klātesošo strīdus. - Klausieties. Pirmo amuletu atrada orākuls. Otro ieraudzīju es. Varbūt tam nebija nozīmes, ka tieši es, bet es esmu karotājs. Man iešāvās prātā - trešo atradīs dziednieks. Mums jāuzticas Flēras spējām.

Katram gadījumam kristālus mēs varam paņemt līdzi. - Ja nu te vairāki domāja, ka Sīlija skries glābt pēdējo dēmonu amuletu.

[Sindra]

Gabriels sēdēja pie galda. Ēda maizītes. Dzēra tēju un... neiejaucās jauno serafu sarunās. Lai gan viņa skatiens ik pa laikam pievērsās vienam vai otram runātājam.
Tik vien, kad klusuma brīdis bija ieildzis un visi laikam jau gaidīja kaut kādu viņa komentāru, Metatrona dēls izslējās nedaudz staltāk, kā students, kurš pieķerts auditorijā šņākuļojam un pēkšņi mēģina izrādīt aktīvu līdzdalību lekcijai.
- Ā... Flērai nav spēju, ar kurām viņa varētu atrast amuletu. Toties ar amuletiem ir tā... nu, kā lai pasaka, interesanti sanācis. Redziet, es sākumā teicu, ka es tos nevartu atrast, jo Sīlija tos ir paslēpusi, lai es nevarētu atrast to atrašanās vietu. Diemžēl, tas nav viss. Izskatās, ka amuleti ir paslēpti tā, lai tos nevarētu atrast arī jauni orākuli. Taču, ja jaunais orākuls meditē, es, izmantojot viņu, varu atrast amuleta atrašanās vietu. Sīlija to ir izdarījusi speciāli, lai man pierādītu, ka man nav svarīga ētika, lai sasniegtu savus mērķus. Respektīvi, es esmu gatavs iet pār līķiem, lai sasniegtu savu mērķi. Kas mani principā padara līdzīgu viņai. Jo mana iejaukšanās Joela prātā un viņa spēju izmantošana, viņam dara pāri. Kā jūs redzat, viņš ir stipri vien saguris. Krietni vairāk, nekā pārējie un es baidos, ka trešo amuletu Sīlijai nemaz nav jāsargā, jo tas pats sevi sargā. Pēc Sīlijas aprēķiniem, ap šo laiku, man jau vajadzētu saprast, ka nedz Joels, nedz Tajs nevar lokalizēt amuleta atrašanās vietu, bez manas iejaukšanās. Jau šajā reizē man nācās Joelu izmantot vairāk, nekā tas būtu pieklājīgi. Es pieļauju, ka, lai atrastu trešo amuletu, man varētu nākties viņu izmantot vēl vairāk un izmantot par savu spēju fokusu un tas iespējams prasītu jaunā orākula dzīvību. Es, protams, nekad ne uz ko tādu nepiekristu un ar amuleta atrašanu varētu rasties zināmas grūtības. Tomēr, es negribu jūs lieki priekšlaicīgi satraukt. Pat ja tāds ir Sīlijas plāns, es domāju, ka atradīšu iespēju to apiet. - Ne Joelam, ne Tajam savas dzīvības nebūs jāziedo. Galu galā... Sīlija nevarēja būt tik gudra un slīpēta.

Kas attiecās uz Meju... Gabriela skatiens pievērsās zemē sakņupušajai serafei. - Meja paliks ar mani. - ja jau biedrīši tik kategoriski atteicās doties kopā ar jauno karotāju.
Vēl tikai uz brīdi valdnieka dēla skatiens aizkavējās pie melnmates. Un viņa savā prātā izdzirdēja Gabriela balsi: - Svētnīcas aizsardzības maģija bloķē iespēju sazināties ar Sīliju no šejienes. Viņa tevi nedzird. - ar nodomu to neteicis skaļi, lai citi serafi vēl vairāk nesadusmojas uz Meju, Gabriels piecēlās un aizgājis līdz kafijas vārāmajam automātam, ieslēdza to. Tēja ir labi. Bet kā jau Gabriels Flērai bija teicis... viņš jau bija pieradis.

- Simbols ir zvaigzne no sešiem stariem. Taču katrs kristāls ir jānoliek konkrētā punktā un pēc tam tie ir jāaktivizē noteiktā secībā. Bet par to padomāsim pēc tam, kad tiksim skaidrībā ar Vatras amuletu. Iespējams, ka to es varēšu izdarīt pats, bez jūsu palīdzības un jūs jau pēc amuleta iznīcināšanas varēsiet doties atpakaļ uz Astindelu. - jo kaut kā nepameta sajūta, ka dažiem no biedriem Ardas sāk palikt tā kā par daudz.


Īsziņa, kuru Arists saņēma no Rozes vēstīja: Alvera diez vai tā riskētu. Beidz čatot un velcies šurp! Acīmredzot, Roze to tā arī domāja, ja jau neizvairījās no kolēģa vārda izmantošanas.



Sariša

Serafe bija tā kā iemigusi, iespējams, ka jau vairākas stundas gulēja, kad viņas cietuma durvis atvērās un tajās ienāca divi karotāji formas tērpos. Vienam no tiem rokās bija rokudzelži, laikam jau sagatavoti priekš Sarišas. - Celies. Dosies mums līdzi. - tas, ar dzelžiem rokās, noteica un gaidīja, kad apcietinātā izpildīs pavēli. Būs izsvempusies no gultas, lai dotos viņiem līdzi.

[Romija]

Nu ja, Flērai jau vairākkārt amuleti nebija devušies rokās. Un Gabriela teiktais to tikai apliecināja. Bet pārējais stāsts lika uzmanīgi klausīties un savilkt uzacis ne pārāk apmierinātā izteiksmē.

"Tad sanāk, ka mēs nevaram sajust amuletu, lai nenodarītu pāri nevienam orākulam, varam to tikai meklēt ar parastām metodēm?" Pēc dzirdētā Flēra bija nedaudz apjukusi. Ja ne Tajs, ne Joels nevarēja paši atrast amuleta precīzu vietu, bet Gabriels viņus negribēja izmantot meklēšanā, tad kā viņi varēja veselā pilsētā uzminēt atrašanās vietu kaut kam maģiski noslēptam? "Vai tad mums ir jēga braukt?" viņa vaicāja. Protams, varēja aizbraukt, meklēt vienkārši tāpat, bet Flēra pieņēma, ka Vatra varētu būt tik pat plaša kā Stona. Ja vēl pieskaita teritorijas, kas ir ap pilsētu, tad sanāca tik daudz vietu, stūru, alu, drupu un visa kā, ka pat cilvēka mūžs varēja būt par īsu. Labi, ka viņi bija serafi, tomēr tik ilgi meklēt... Flēra nogrozīja galvu.

[Rouzijs]

Protams, ka ar amuletiem nebija viegli, bet Sīlija arī nebija stulba, līdz ar to, Meja pat sāka šaubīties par pēdējā amuleta iznīcināšanu, tas visticamāk iznīcinās viņus visus pirms viņi paspēs tam pietuvoties, pat ja iespējams, Gabriels domāja savādāk.

Bet, kad Gabriels pateica, ka tumšmatei būs jāpaliek ar viņu, tumšās acis pievērsās Metatrona dēlam un ieurbās viņa acīs. - Vai tu baidies, ka es tevi nodošu? - Ja jau viņš runāja viņas prātā, tad nebija vajadzība to jautāt skaļi. Meitene bija pati nopietnība un šis jautājums nebija nekāds flirta mēģinājums. Bet iespējams, viņam vajadzēja baidīties... jo viņa baidījās no savām domām, par Astindelas nodošanu un māju pamešanu. Par visu, ko viņa būtu gatava atdot, lai Alekss atkal varētu būt brīvs. Bet iedomājoties par to, ka viņam jācīnās kaut kādā Būrī, tas šķita visbriesmīgākais murgs, un vai vispār bija cerība pamosties no šī murga? Un ja jau viņa paliek ar Gabrielu, tad varēja vismaz aiziet nomazgāties, iespējams, pamainīt izskatu, pat ja to ļoti negribējās.
Tieši tāpēc serafe piecēlās un devās uz virtuves izeju, lai atstātu pārējos biedrus runājam par amuletiem. Vien pie durvīm Meja pagriezās un atkal palūkojās uz Metatrona dēlu.
- Nelien manā prātā. - Viņam nebija tiesību to darīt, Mejas domas piederēja tikai viņai.

[echo3]

No vienas puses, Ereijasam kļuva mazliet žēl, ka viņa ideja neizrādījās derīga, no otras puses, karotājs laikam tāpēc arī bija karotājs, ka nepieķērās nederīgām idejām. Tagad viņš sāka prātot par to, ko tomēr varētu darīt, lai palīdzētu atrast trešo amuletu. - Es nemēģināju amuletu sajust, es to vietu vienkārši ieraudzīju. - Un šādi meklēt var visi serafi. Ne gluži visur, un jāpiesargās, lai maģiju neredz ļaudis, bet tādas lietas te nevienam vairs nav jāskaidro.

Vai nav kāda iespēja Joelam ātrāk atgūt spēkus? - Varbūt, varbūt tas, ka tiek iznīcināts pēdējais dēmonu amulets, kaut kā palīdz Aleksam. Divas dienas.

[Roviela]

Joels paskatījās uz Meju, tad uz Gabrielu. Uz mēles tā vien prasījās jautājums - Tas būs droši? Varbūt labāk Meju nosūtīt uz Astindelu uzreiz un pašiem nodarboties ar Aleksu?
Man gan nav iebildumu, viņš nodomāja pēc Mejas kašķīgā paziņojuma nelīst viņas galvā. Nē, nudien! Joelam nebija iebildumu.

- Gabriel, uz spēles, es noprotu, ir likta Astindela, es saprotu arī, ka tu neko tādu nedarītu, bet, ja nu tā sanāk... tad man nav iebildumu. Es tikai gribētu, lai mēs tomēr pēc tam palīdzētu Aleksam, Lilijai un viņas puisim, tas nekas, ka viņa ir gatava mani nodot, tas nekas. Un Sarišai, protams.
Orākuls atlaidās atpakaļ krēslā un atkal aizvēra acis.

- Otrā amuleta patieso vietu ieraudzīja Ereijass. Manas sajūtas teica - tas nav tur, bet acis nemānījās, tās parādīja pareizi. Žēl, ka pie pirmā amuleta neiedomājos tā paskatīties.

[Mattiass]

Mejas piepešā piecelšanās un Gabrielam veltīts komentārs atstāja visai divdomīgu iespaidu par viņas tālākiem mērķiem. Turklāt Arists karotājai jau bija noteicis sēdēt un neraustīties, tādēļ tagad aizšķērsoja izeju no virtuves.

— Atpakaļ. — Bez naida, ar pilnīgi neitrālu izteiksmi sejā, bet stingri.

[Rouzijs]

Ah... bet kā gan savādāk. Tumšais skatiens pievērsās Aristam, nē, viņu serafe neuzlūkoja ne ar naidu, ne ar riebumu. Viņš tomēr pēdējā laikā pret viņu bija izturējies ļoti labi un palīdzēja arī tas, ka serafe zināja, ka Alekss viņam nav vienaldzīgs.
- Es vēlos ieiet dušā, pārģērbties un man derētu izskatu nomainīt. Es negrasos nekur mukt prom. - Vismaz pagaidām nē, jo tumšmate ļoti labi zināja, ar ko beidzās nesenā reize, ja vien tur nebūtu pagadījies Gabriels, tad visticamāk viņa sēdētu cietuma kamerā. Bet tik un tā uz Metatrona dēlu Meja bija dusmīga.

Ā, un pareizi, Arists taču pirmīt uzdeva jautājumu.
- Jā, visas mantas, kas man bija ir pie Karotājiem iecirknī. Vai nu es varu iet? - Balsī pat ieskanējās lūgums.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 05.10.2013 22:32

[Pūķēns Sāra]

Safīra klausījās apkārtējo kašķos un nevarēja saprast: tas ir labi vai slikti. "Strīdos dzimst patiesība" vēstīja sena cilvēku paruna, bet neiecietība jeb dusmas un lepnība skaitās grēki. Viņa nesaprata, kādēļ apkārtējie izturas tik nelabvelīgi pret Meju. Jā, karotāja bija devusies prom, viņa bija pametusi uzdevumu, bet kāds labums no serafa, kurš savās domās un vēlmes ir kur tālu?

Topošā dziedniece piecēlās un izmazgāja savu tējas krūzīti. Viņai viss šis tomēr sāka atgādināt farsu un laika izšķērdēšanu. Brīdī, ka Arists stingri ierunājās, Safīra pameta skatienu uz vīrieti, domājot, ka uzrunāta viņa, bet par laimi tā nebija. Atpakaļ krēslā serafe neiekārtojās, palikusi netālu no izejas, gatava sekot Aristam, ja viņš nolems, ka laiks min uz papēžiem.

[Mattiass]

— Par ļaunu noteikti nenāktu, — karotājs, novērtējis Mejas bēdīgo stāvokli, konstatēja.

Viņš pameta īsu skatienu uz Gabrielu, taču laikam jau Valdnieka dēlam, kurš bija paņēmis Meju paspārnē, pret dušu, drēbju nomaiņu un ko nu tur vēl viņai vajadzēja nekas īsti nebija iebilstams.

— Drīksti, un gan jau arī vari, — Arists pēdīgi atļāva serafei iet.


Sagaidījis, kad viņa nozuda skatienam (ja vien tas nenotika liftā), viņš pievērsās pārējiem.
— Mejas lieta atrisinās. Mazliet pagulēt varēs arī lidojuma laikā. Tas ir, ja vien jūs joprojām plānojat doties. Jo man jāsteidzas, un, ja vēl ilgi sēdēsiet, varēsiet paši tikt galā.

[Sindra]

- Jā, ir gan. - Gabriels apstiprinoši pamāja uz Flēras jautājumu. - Jo es varu arī kļūdīties. - tas, ko viņš bija tikko izstāstījis bija tikai aizdomas. - Saprotiet, ja... Sīlija nevarēja zināt, kādā secībā jūs apmeklēsiet amuletu atrašanās vietas. Ir, protams, iespējams, ka maģija tos kaut kā sargā tā, ka aizsardzība palielinās, ja amuletu skaits samazinās, bet iespējams arī, ka tas nebūt tā nav. To vajag noskaidrot. - un sēžot šeit, uz vietas, Svētnīcā, tā īsti noskaidrot nevar.

- Sagadīšanās. - tā bija visa atbilde uz Ereijasa paskaidrojumu, kā otro amuletu atrada. - Es jau tāpat nezināju, kā jūs viņu ieraudzījāt. Teiksim tā, es nolasīju Joela domas. Viņa šaubas par to, kura vieta ir īstā. - un tad viņš zināja, kura vieta ir īstā. Tomēr tas prasīja jaunā orākula spēkus.
- Ja nu vienīgi, es atdodu savu spēku. - Gabriels atteica uz Ereijasa jautājumu. - Jūs grasāties braukt tagad? Šonakt? - protams, ja šonakt, tad tas būtu svarīgi. Bet ja rītdien... tad Joels pats pagūs atpūsties.
Lai arī viņš saprata Joela mājienus par gatavību upurēties, tomēr, nekādus komentārus, Gabriels nesniedza. Tas īsti nebija apspriežams un viņš negrasījās upurēt serafus Sīlijai par prieku.

Gabriela skatiens pavadīja Meju, taču viņš nekā nereaģēja uz jaunās sievietes dusmām, pozēšanu, vai kā lai to nosauc. Nebija arī atbildes uz Mejas jautājumu par nodevību. Nebija skaidrs, vai šis jautājums bija sasniedzis adresātu, proti, Gabrielu. Nu ja vien tas vispār nebija retorisks jautājums un valdnieka dēla atbilde nemaz nebija nepieciešama.
Viņš neiebilda, ka Arists ļauj Mejai doties mazgāties, vai ko nu viņa vēlējās darīt. Vīrietis ielēja krūzē kafiju un apsēdās atpakaļ pie galda.
- Ja tev jādodas, ej... es varu parādīt staciju. - ja tas bija tas, kas Aristu kavēja. Katrā ziņā likās, ka Gabriels īsti neraujas atbrīvoties no sava spēka, lai to nodotu Joelam. Iespējams, viņam bija savi apsvērumi tā darīt. Katrā ziņā, neko vairāk Gabriels nepaskaidroja.

[Rouzijs]

Meja nozuda skatienam, nē, nē, viņas soļi veda patiešām uz dušu nevis uz liftu un vispār... ne jau tikai lifts bija vienīgā izeja no Svētnīcas, bet laikam jau pārējie par to nebija iedomājušies. Bet tagad mukt negribējās, gribējās ļauties, lai karsts ūdens aizskalo vismaz daļu no skumjām, uz brīdi, pat ja serafe zināja, ka tas nekad nenotiks, ka domās dominēja tikai Alekss un viņa spīdzināšana. Skatiens lūkojās zemē, viņa apzinājās, ka vajadzēja būt stiprai, ka vajadzēja cīnīties, nevis uzvesties kā nopērtam sunim, kurš nezina savu vietu šajā pasaulē.

Novilkusi savas drēbes Meja tās nometa turpat pie dušas, un ļāva viegli kūpošam ūdenim līt pār augumu, tas bija patīkamāk, nekā sēdēt uz vēsas virtuves grīdas, kamēr daži naidīgi uz viņu skatījās. Nē, uz Joelu viņa turēja ļaunu prātu, nespēja tik vienkārši piedot viņa attieksmi. Bet tajā pašā laikā Meja zināja, ka agrāk to varētu izdarīt, kas bija mainījies? Vai patiešām Arda tik spēcīgi ietekmēja viņas sajūtas un serafe, kas ticēja labajam, kļuva ļaunatminīga? Tas bija nepareizi. Tumšmatei bija sajūta, ka viņa lēnām zaudē sevi, tāpat kā savus sapņus.

Pagāja diezgan ilgs laiciņš, vismaz viņai tā likās, kad Meja saņēmās iziet ārā no dušas. Atradusi drēbes ko pārvilkt, viņa tās nesteidzīgi uzvilka. Melnas pieguļošas ādas bikses, zābaki un neliela papēdīša, kuru stūmi sniedzās līdz ceļiem, aiz tiem tika aizbāzti divi dunči, lai ir, tā likās drošāk. Šķita, ka šoreiz paveicās un garderobē viņa atrada zīdam līdzīgu kreklu, kura gaišo audumu rotāja sārti abstrakti ziedi, bet tāpat no tā neko daudz nevarēja redzēt, tik vien kā to daļu, kas sedza plecus, jo tievo vidukli apņēma korsete, kuru serafe mēģināja savilkt tik cieši cik varēja, bet tāpat būs kādam ar to jāpaprasa palīdzība, bet tas varēja pagaidīt.

Negribējās atgriezties atpakaļ, tāpēc savākusi drēbes, kuras pirmīt bija mugurā, viņa tās salika vienā vietā un tad apsēdās zemē, lai aizvērtu acis un mēģinātu meditēt. Šķita, ka kopš pēdējā reizes tas nebija darīts sen. Bet joprojām bija bail, ka visi Astindelā būs uzgriezuši viņai muguru.