"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

"Atgādināt par sevi," Flēra nomurmināja. Viņa nevēlējās ieslīgt detaļās par brīžiem, ko Maikls pavadīja Flēras istabā, bet tieši tas paskaidroja, kāpēc viņš varētu sūtīt šādu tekstu. "Es viņam neteicu numuru, man pat nebija līdzi telefons. Kā viņš uzzināja? Vai tad viņš zina arī visu pārējo numurus? Var uzzināt? Un izsekot?" dziedniece nedaudz sarāvās, par to iedomājoties. Patiesībā viņai tas vairāk šķita kā drauds visai grupai, nevis tikai atgādinājums sev. Vai šie telefoni, kas it kā palīdzēja sazināties, viņus arī nenodos?

"Labi, es varu paņemt citu," Flēra piekrita, kaut gan īsti pārliecināta, ka tas palīdzēs, vairs nebija. Tad droši vien vajadzēs arī Gabrielam paziņot. Un Kailem pagaidām neatbildēt, ja tas apdraudēja uzdevumu un drošību.

"Man ir ārstniecības līdzekļi, gan no Astindelas, gan nedaudz vietējie, ir ēdamās kapsulas, planšete informācijai un spridzekļi. Daži lielāki, daži mazāki. Tas viss ir vienā mugursomā. Vairāk mantu man nav," Flēra uzskaitīja. Viņasprāt, tā nebija pārlieku liela apkrāmēšanās, jo līdz šim soma nebija traucējusi.

[Mattiass]

— Tas ir labs jautājums — kādēļ izseko telefonu, kuru tev iedevis Gabriels. Varbūt tu devi numuru kādam citam, kurš nosūdzēja, vai kuru piespieda nosūdzēt. Varbūt kāds savu telefonu ir pazaudējis. Tomēr es liktu uz to, ka Attīrītāji piekļuvuši Mejai un Sarišai konfiscētajiem. Un tas savukārt nozīmē, ka izsekot var katru no jau lietotiem, kura numuri tajos bija. Manu un Gabriela ieskaitot. Ak jā… Jūs nepiederat nevienam militārajam dienestam. Tāpēc spridzeklīšus labāk atstājiet šoreiz mājās.

[Romija]

Izdzirdot Arista minējumus, Flēras acis iepletās. Kaile?

"Es nevienam neesmu numuru devusi, jo es to nezinu. Bet es aizsūtīju īsziņu bārmenim no Elles," beidzot Flēra nolēma atzīties. Nu tas vairs nešķita gluži kā flirts, bet gan kā sazvērestība. Viņas rokas atlaida telefonu un sakļāvās ap tējas krūzi. Varbūt varēja iztikt bez šīm mulsinošajām mantiņām, kas strādāja serafiem nezināmā veidā? "Bet es neko neatklāju," viņa piebilda kā taisnodamās. Ziņa Kailem taču bija tik nekonkrēta, un arī klubā Flēra bija centusies izlikties kā vietējā.

Tikai pēc tam Flēra aizdomājās par otru Arista minēto varbūtību. "Ja viņu telefoni ir Attīrītājiem, tad varbūt viņas arī jau?" balss aizlūza. Lai kādas pirms tam bija bijušas dusmas uz Meju, tomēr tā bija viņu karotāja. Un Sariša bija tikai centusies atvest viņu atpakaļ. Un kas ar viņām? Dziļa nopūta tika pavadīta ar vairākiem malkiem saulsirdīšu tējas. Siltais dzēriens neļāva pārāk noskumt. Viņiem joprojām bija jābūt spēcīgiem uzdevuma dēļ.

[Mattiass]

Karotājs mazliet apmulsa. Elles bārmenis? Kāds viņam sakars ar visu šo? Jā, Arists bija pestījis serafus no tā kluba, bet Flēras tur tobrīd nebija. Un par citām nepatikšanām kaut kā nebija dzirdēts.

— Ja vien viņš nav uzzinājis, ko viņam nepienāktos zināt, manuprāt, vari par viņu nebēdāt. Savukārt Meja ar Sarišu var joprojām būt pie Karotājiem. Tieši Karotāji ir pilnvaroti veikt izsekošanas. Un, skatoties, ka viņas abas aizturēja par uzbrukumu Attīrītāju priesterim, Attīrītāji, varētu būt pilnīgi oficiāli pieprasījuši dalību izmeklēšanā. Ko Alvera ar Deinu, ļoti ticami, arī snieguši. Bet, vai tā ir, es uzzināšu mazliet vēlāk. Jums visiem vienkārši miera labad vajadzētu nomainīt telefonus un taisīties prom no Stonas. Iespējami drīzāk. Netaisiet traci, iejūciet pūlī. Nav izslēgts, ka stacijas un ceļus tagad novēro. Tas ir vēl viens iemesls nomainīt telefonus, izskatu un transportlīdzekli.

[echo3]

Joels jau apmēram bija pastāstījis par to, kas kuram svarīgs paliek Stonā. Ereijasam tā īsti pat nebija, ko piebilst. - Iebēršu kabatā ēdamās kapsulas un varu doties. - Par kapsulu lietderību viņš nebija pārliecināts - ēdienu taču var nopirkt, vai ne? - Arist, mums visiem ir naudas kartes, vismaz es savu vēl neesmu ne pazaudējis, ne iztērējis. Gabriels teica, ka naudas tajās esot daudz. - Droši vien ar "daudz" bija domāts pietiekoši, lai varētu pārvietoties pa Ardu, cik nepieciešams.

Runāt par atvadīšanos un darīšanām, kas vēl Stonā kārtojamas, karotājs nesāka. Amuleti bija galvenais, lai arī sirds sauca glābt Aleksu, Sarišu, Meju. Jā, arī Liliju un viņas puisi. Un Ereijass nebija aizmirsis arī savu sapni par Ardas sauli un to sīko stīgu, kuru ļoti vajadzētu ieskandināt ardiešu dvēselēs - līdzjūtības stīgu. Ak, tā šajā pasaulē varētu turpināt un turpināt, bet galvenais tomēr ir, lai Arda šajās maģijas-nemaģijas jukās nezustu vispār. Kopā ar Astindelu un dēmonu zemi, ja Sīlijas plāns izdosies. Tātad - jāiznīcina amulets.

Es dodos uz Vatru. - Tā, īsi un vienkārši.

[Roviela]

Joelam visas balsis virtuvē sāka saplūst vienā dūcošā pavadījumā, viņš neuztvēra skaidri neko, un pēc brīžā jau saprata, ka sāk rādīties sapņi.
Orākuls sapurinājās un pamodās.

Pag! Bija jautājums, kamēr Arists nav aizgājis. Viņš vēl nav aizgājis? Joels strauji paskatījās apkārt. Fuuu... vēl ir. Ar to gulēšanu ir tā, ka nekad nevar zināt, uz ik ilgu laiku esi piemidzis.
- Arist, nevari, lūdzu, pastāstīt, kas tur bija ar to Pirmvielu vai Pirmavotu? Kas tas ir, un kāpēc tu domāji, ka tas glabājas kaut kādos slēgtos traukos, piemēram, tur, alā?
Varbūt tas bija, varbūt nebija svarīgi viņu uzdevumam, toties tas bija kaut kas, kas interesēja orākulu.
- Žēl, ka to grāmatu tā arī nedabūju... varbūt tur būtu teikts.

[Sindra]

Meja

Gabriels neatbildēja uz Mejas jautājumu. Galu galā, tam nebija nekādas nozīmes, vai viņš bija kādreiz bijis šādā situācijā, vai nē. Tas neattaisno prāta zaudēšanu un sākt pieņemt kaut kādus absurdus lēmumus. Bet Meja... - Tevi ir pārāk viegli ietekmēt. - Gabriels noteica. Viņa skatiens pavērsās uz Svētnīcas augšējo stāvu logiem un viņš uz mirkli pievēra acis.

- Manipulēt ar tavu prātu un atmiņām, nav mans uzdevums. Ar šādu savu prasību tev ir jādodas uz Astindelu runāt ar Metatronu, ja tu patiešām to vēlies.. - Lai valdnieks izlemj, vai serafes atmiņu ir nepieciešams modificēt, vai arī nē.

- Ejam. - Gabriels noteica un devās lifta virzienā, lai atgrieztos Svētnīcā.

[Pūķēns Sāra]

Safīra sēdēja un klausījās pārējo runās, piekrītosi pamāja, kad Arists runāja par viņas līdzi ņemšanu. Paskaidrot, kādēļ viņa pati vēlas dodas līdzi Aristam tobrīd bija lieki un ne pa tēmai, bet viņa to noteikti izdarītu, ja Tajs velētos sīkākus paskaidrojumus. Viņa neko neslēpa un nebija iemesla neatbildēt. Vienīgais, kas Safīru ieinteresēja, bija Maikla interese par dziednieci. "Flēra, ko Maikls no tevis gribēja?" jaunās serafes balsī bija saklausāmas bažas. Varbūt viņš bija nodomājis darīt ar Flēru tik pat sliktas lietas kā ar Meju? "Viņš tevi nav kādi apbūris? Tu pati spēj burties?"

[Romija]

Safīras jautājumi lika Flēras krūzītei apstāties kaut kur pusceļā starp galdu un dziednieces lūpām. Viņas brūnās acis pavērās uz serafi, tad uz telefonu, kas stāvēja netālu uz galda. Lēnām nolaidusi krūzi, Flēra pasniedzās pēc telefona, ieslēdza ekrānu, sameklēja pēdējo īsziņu, atvēra to un pasniedza telefonu Safīrai. "Atgādināt," viņa klusu noteica.

"Maikls nevar burties. Viņš var tikai sajust maģiskas būtnes. Tas ir no tiem simboliem, kas ir viņam uz rokām. Un es alā būros, tagad arī šķiet, ka varu," dziedniece atbildēja un drošības pēc koncentrējās uz sajūtām, iededzot pirkstu galiņos mazliet baltas gaismas, ko tūlīt arī nodzēsa. "Nedomāju, ka tas ir tā," viņa piebilda un nolaida skatienu. Īsziņu lasīt skaļi Flēra negrasījās, bet Safīra tur varēja izlasīt to pašu, ko iepriekš Flēra. Tu esi mana. M.

[Rouzijs]

Meja pati nojauta, ka viņu ir viegli ietekmēt, bet kā gan savādāk, Gabrielam vajadzēja vēl vairāk iebērt sāli viņas brūcēs un vēl pa virsu uzspiest citronu, lai vairāk sāp. Viņa neko neatbildēja, īsti nevēlējās runāt, vien klusējot lūkojās uz Ardu, kamēr domas kavējās vairāk pie Aleksa, nekā pie amuletu iznīcināšanas. Bet tumšmatei ienāca prātā doma, ja jau Sīlija spēja tik vienkārši runāt viņas prātā, tad varbūt viņa spēja redzēt arī serafes domas? - Vai Sīlija var dzirdēt manas domas? - Saspringums pieauga, Mejai bija bail izdzirdēt atbildi, jo ja nu tā ir ka Sīlija lasa viņas domas? Ja nu tagad visi Attīrītāji un Karotāji steidzās uz šejieni, lai arestētu viņu un pārējos? Tumšmate sajutās, kā drauds visiem serafiem.

- Es to nevēlos. - Bet Mejai likās, ka pazudinot visu, ko viņa jūt un svarīgās atmiņas ļautu dzīvot kaut cik normāli un izpildīt doto uzdevumu. Bet tas viss bija kļuvis tik sarežģīti, ka serafe vairs necerēja ieraudzīt mājas. Astindelas ziedošās pļavas un gaisīgos mākoņus. Un sajust ziedu smaržu, tas viss jau bija paspējis izplēnēt Ardas tumsā.

Meja sekoja Gabrielam, skatiens bija vērts uz zemi un serafe iekšēji cīnījās ar sevi.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 04.10.2013 20:54

[Sindra]

Gabriels domīgi palūkojās uz Meju. Tomēr, turpināja ceļu uz Svētnīcu un neapstājās. - Es domāju, ka tas ir atkarīgs no situācijas. - viņš noteica. - Viņa var paņemt tik daudz, cik tu viņai esi gatava atdot un atvēli. Lēmumi, principā, vēl joprojām ir tavā ziņā. - iespējams, ka to nebija tik vienkārši paskaidrot. Un Gabriels arī nebija pārliecināts, ka vēlas skaidrot. Jādomā, ka Meja saprata tāpat.

Sagaidījis liftu, vīrietis palaida Meju pa priekšu un durvīm aizveroties, lifts uzbrauca uz otro stāvu, kur parasti serafi pulcējās, kad uzturējās Svētnīcā. Viņi noteikti te bija arī šobrīd, kā varēja nojaust pēc transporta līdzekļiem, kuri bija atradušies pie Svētnīcas.

Lifta durvīm atveroties, Gabriels sagaidīja, kad Meja iziet no lifta un sekoja viņai. Virtuves virzienā. Ienākot virtuvē, Metatrona dēls pārslīdēja pār visiem šeit esošajiem. Neko neteikdams, viņš aizgāja līdz tējas krūzei, kuru Flēra bija uzvārījusi viņam un pasmaidījis dziedniecei, padzērās no tās.



Arista telefons lika par sevi manīt. Bija pienākusi īsziņa no Rozes: Tu esi sasodīti lēns.

[Pūķēns Sāra]

Safīra nebija sasaistījusi buršanos ar notikumiem alā, tādēļ vainīgi pasmaidīja, bet bija iepriecināta, ka dziedniecei nekas nav nodarīts. Būtu nelāgi, ja Maikls būtu uz viņas atstājis kādas netīras, tumšas pēdas. Telefonu serafe paņēma un īsziņu izlasīja. Pārsteigums atspoguļojās Safīras sejā — Maikls gribēja atstāt uz viņu gaišās un jaukās dziednieces savas netīrās pēdas.
Kādēļ? mēms jautājums tika uzdots Flērai, atdodot telefonu. Vai Maikls bija tik ļauns? Vai varbūt tieši pretēji? Viņš vēl bija glābjams un pats neapzinoties glābiņu bija ieraudzījis dziedniecē? Bet šī problēma neattiecās uz amuletiem. Vismaz tieši ne.

Ienākot Gabrielam, serafe sveicienam zemu paklanīja galvu. Toties Meja tika noskatīta no galvas līdz kājām. Nē, ne jau, lai tiesātu, bet pārliecinātos, ka ar karotāju viss ir kārtība. "Kur ir Sariša?" nācēji bija divi, bet kur trešais?

[Romija]

Uz Safīras jautājumu Flēra neatbildēja, vien paraustīja plecus. Pieņēmumus negribējās publiski ķidāt, bet īstos iemeslus dziedniece tā arī nezināja.

Lifta skaņa un tūlīt arī Mejas parādīšanās iztraucēja iepriekšējās domas. Un Gabriels aiz viņas lika uz mirkli aizmirst par visām nebūšanām, visādiem M un telefoniem. Skatiens gan vēl mirklīti pievērsās liftam, gaidot arī Sarišu, tomēr šeit gan nācās vilties. Diemžēl viss nebija tik skaisti, rožaini un gaiši.

"Ko jūs izdarījāt? Kur ir Sariša?" Flēra nekavējās ar jautājumiem, gluži nejauši ierunājoties tieši reizē ar Safīru, un sasmaidoties par šādu gadījumu. Jautājumi drīzāk bija aiz intereses, nevis ar pārmetumu pieskaņu. Tik neapdomīgi aizlaidušās un tomēr pārnākušas... pārnākusi dzīva un vesela. "Kā tad ar cietumu?" Flēra brīnījās, skatienam no Mejas pievēršoties Gabrielam. Viņam tika silts smaids un tējas krūze. Mejai gan nebija krūzīte ierēķināta, jo tas būtu bijis pārlieku optimistiski, tomēr par to nevajadzēja bēdāt. Izrāvusies no telefonu problēmām, Flēra ar jaunu sparu piecēlās un ātri sagādāja vēl vienu krūzi, iebēra tāpat trīs nelielus saulsirdīšu ziediņus, iemeta kādu lapiņu uzmundrinājumam, un pavisam drīz arī Mejai tika piedāvāta jauki smaržojoša tējas krūze. Aizgājusi atpakaļ pie galda, Flēra pavērās uz Gabrielu. Viņa jau labprāt viņu apskautu, bet iepriekš manītā atturība citu acu priekšā lika apmierināties tikai ar jauku smaidu un ieinteresētu acu skatienu. Koši sarkanās matu šķipsnas atkal ietvēra meitenes seju, kas šķita nejūtam nopietno un drūmo notikumu gaitu.

[Rouzijs]

Gabriela atbilde lika atviegloti nopūsties. Tātad Sīlija neko nezināja par amuletiem, viņa tikai zināja par Mejas jūtām pret Aleksu un tas būtībā arī viss. It kā tas nebija nekas daudz, bet tomēr pietiekami, lai liktu Mejai mocīties neziņā, uztraukumos un sirdssāpēs, citiem tas nebija daudz... Un ja lēmumi bija viņas ziņā, tad Sīlija vairāk neko neuzzinās, vismaz ne no Mejas. Tātad arī Svētnīca bija drošībā un pārējie serafi netika lieki apdraudēti. Bet tik un tā bija jābrīnās, ka neviens no nelabvēļiem vēl nebija atradis šo vietu.

Ar smagiem soļiem viņa iekāpa liftā un ļāva sevi aizvizināt uz otro stāvu, pie pārējiem. Protams, tumšmate bija redzējusi, ka mašīnas ir atpakaļ un pieņēmusi attiecīgos secinājumus. Iziet no lifta bija vēl grūtāk, jo serafei likās, ka pārējie viņu iegrūdīs tur atpakaļ, apsies ap kaklu dāvanu lenti un aizsūtīs taisnā ceļā un trimdu. Ieejot virtuvē, viņa nedaudz kautrīgi noskatīja visus, kas šeit bija, vārdi nespēja pārslīdēt pār lupām, un skatiens vērās zemē.

Tikai Safīras un Flēras jautājumi bija vēl viens belziens pa pieri ar naglainu koku.
- Sariša ir pie Karotājiem. - Par to, kā viņa tika ārā no cietuma, kaut kā negribējās stāstīt. Vien kad Mejai tika piedāvāta tēja, tumšās acis paraudzījās uz Flēru. - Paldies. - Serafe nočukstēja un rokas apvijās ap tējas krūzīti, bet pat tēja īsti nepalīdzēja aizdzīt meitenes sāpes un skumjas, kas bangoja prātā un sirdī kā nevaldāma jūra.

[Roviela]

Joels atkal bija aizvēris acis, bet gulēt negulēja, jo gaidīja atbildi uz saviem jautājumiem.
Tās bija mazliet tā savādi - visu noteikt tikai ar ausīm. Apsprieda kādu Flērai sūtītu īsziņu. No Maikla? No Maikla.
Re... lifts. Kādi nāk, un uzreiz nevar pateikt, kas tādi, un cik.

Tikai tad, kad ierunājās Safīra un Flēra, orākuls saprata, ka ieradušies Meja un Gabriels. Un kur tad Sariša? Šis jautājums jau bija uzdots, un Joels nepievienoja savu balsi šim korim. Dusmoties nebija spēka, un Mejas sajūtas spēku atņēma vēl vairāk.

- Otrais amulets ir iznīcināts, - viņš noteica, - Paldies par palīdzību, Gabriel!
Meja pati var saprast - viņai šie vārdi nepienākas.

[Romija]

Mejas nerunīgumu varēja saprast. Nevienam nepatika stāstīt par kļūdām. Jādomā, ka tik daudz karotāja saprata, ka izdomāt doties prom vienai pašai, lidot Ardā, nokļūt cietumā un atgriezties bez Sarišas bija drīzāk kļūda, nekā varoņdarbs. Ja vien nebija paveikts kaut kas nozīmīgs, par ko gan tad diez vai klusētu.

"Mēs apspriežam vēl izdarāmo tepat, pirms doties uz Vatru," Flēra īsi paskaidroja virtuvē pulcēšanās iemeslus. Tad viņa atminējās par telefonu, ko Meja bija atstājusi pie dziednieces, bet pārģērbjoties nevienā kabatā to nebija atradusi, tāpēc pavisam piemirsa. Tā vien šķita, ka tas ir izkritis no kabatas, visdrīzāk alā vai lidojot prom, un droši vien tagad gulēja kaut kur aiz jaunā nogruvuma vai upes dzelmē. "Es laikam pazaudēju tavu telefonu," viņa pavērās uz Meju, seju sašķobot vainīgā grimasē. "Bet Arists ieteica tāpat visiem nomainīt, ja jau mūs var pēc tiem izsekot," viņa paraustīja plecus un iedzēra malku no savas krūzes. Vai noliktavā bija tik daudz telefonu, ka visi varētu nomainīt, par to gan Flēra nebija droša. Galu galā serafu bija daudz, un katrs sev vienu jau bija paņēmis. Gabriela un mejas virzienā tika pabīdīts arī šķīvis ar siermaizēm, ar galvas mājienu aicinot cienāties. Gabrielam gan mājienu papildināja arī nedaudz smaida.

[Urdrunir]

Labi! Tātad Joels, Ereijass un Flēra var celties un iet pēc trešā amuleta. Arists mūs atstāj. Un ņem līdzi Safīru. Tajs uz pirkstiem skaitīja tos serafus, kuri vēl stūrgalvīgi turējās pie Gabriela uzdevuma. Amulets ir muzejā? Un mūs tur atpazīs. Bet Sīlija jāievilina lamatās? Ļauj mirkli padomāt! Mjā, tas patiesībā mums ir izdevīgi. Puisis turpināja un viņa uzacis domīgi saraucās. Lai mūs atpazītu, viņiem mūs ir jāielaiž muzejā. Tātad mums pat nebūs vajadzīgi ieroči, lai tiktu iekšā. Savukārt visvieglāk ar mums izrēķināties Sīlijai būs pie pēdējā amuleta. Tātad, ja mēs izrādīsim nelielu, bet enerģisku pretestību muzejā, tad Sīlija pati atnāks mums pakaļ. Tur mēs viņu noķersim lamatās. Skaidrs! Orākuls izskatījās apmierināts ar diezgan bīstamu, bet nekaunīgi efektīgu plānu. Tas izklausījās ļoti tajisks,- pārgalvīgs, loģisks un ignorēja veselu kaudzi nianses, tomēr nelika serafam zaudēt pārliecību. Laikam tā izpaudās orākula spējas.

Un, ja Joels saka, ka mums ir divas ar pusi dienas, tad mēs izmantosim lidmašīnu. Arist, mēs sekosim tev līdzi un tad tu vari doties savās darīšanās. Tajs beidzot bija gatavs atbildēt uz Arista jautājumu. Visi, kas dosies kopā ar mani, ņemiet līdzi tikai vieglu kravu, un neko, kas vietējos liktu mums pa ceļam pievērst lieku uzmanību. Nekādus granātmetējus, dinamīta kalnus, cirka teltis vai hokeja maskas. Jā, pēdējie vārdi noteikti liecināja, ka iepriekšējā pasaule, kurā Tajs uzturējās nebija tik moderna kā Arda.

Gabriels ar savu ienākšanu pārtrauca orākulu. Puisis strauji pielēca kājās un noslīdēja uz viena ceļa. Taču viņa acis satumsa, pamanot Meju.

[Romija]

"Tikai lamatām mums vajag ņemt līdzi kristālus un Gabrielu," Flēra ar nedaudz uzjautrinātu smīnu piebilda Taja plānam. Dziedniecei gan šķita, ka plānā joprojām daudz kā pietrūkst, bet varbūt tiešām viss ģeniālais bija vienkāršs. Bet ņemt līdzi Gabrielu viņai noteikti patiktu labāk, kā doties četratā... piecatā?

Flēru gan ieinteresēja šis dienu skaits. "Kas notiks pēc četrām dienām?" viņa vaicāja. "Aleksa Būris ir pēc divām," ja nu tas nebija ierēķināts, bet varēja kaut ko ietekmēt vai nozīmēt.

Somu gan nāksies pārkrāmēt, bet tā nebūtu lielākā bēda. Drīzāk uztraukumu radīja nogurušais Joels. "Mēs braucam šovakar?" Celties un iet! Bija taču vakars, vai ne? Straujie notikumi, neregulārais miegs un uztraukumi bija nojaukuši apjausmu par laiku. Patiesībā mierīga nakts Svētnīcā ļautu mosties ar skaidrāku prātu un piezemētākām sajūtām, ja vien to varēja atļauties.

Šo rakstu rediģēja Romija: 04.10.2013 23:36

[Mattiass]

— Mēs lasījām to grāmatu. Nesen no Aleksa dabūjām. Safīrai gan bija vairāk laika ar to iepazīties. Safīra, izstāstīsi? — karotājs vilka ārā telefonu, kuram savajadzējās iepīkstēties tieši šobrīd. Par Flēras teikto bija sakāms tikai viens, un to Arists paturēja pie sevis: Nu tad tās rociņas Maiklam jānorauj.

— Šīs nav gluži lidmašīnas…
Un pie hokeja maskas labi piederas motorzāģis. Arda arī Aristam ne tuvu nebija pirmā pasaule.

Lēns? Viņa cerēja, ka Arists uz norādīto vietu ar ieslēgtu bākuguni un sirēnu steigsies? Lai gan, saprotams, nevarēja gaidīt, ka viņš būs tik lēns. Karotājs arī grasījās rakstīt atbildi, taču šo ieceri pārcēla uz priekšu pāris jaunpienācēji.

Viņš piecēlās kājās, palocīja galvu, sveicinādams Gabrielu un pagāja malā. Skatiens noskanēja Meju.
— Tā kā dzīva, — Arists secināja. Pēc tam viņš šķietami zaudēja interesi par telpā notiekošo, rakstīdams atbildi Rozei: Vai manu telefonu izseko?

[Sindra]

Pastāstīt, kur ir Sariša un kas vispār notika, Gabriels atvēlējā Mejai. Serafe noteikti to spēs izdarīt vislabāk. Viņš jau arī nemaz pilno stāstu nezināja.
Valdnieka dēls ar roku pamāja Tajam, ka viņš drīkst piecelties un principā turpināt apspriedi. Par Gabriela atnākšanu īpaši nevajadzēja likties zinis.

Paņēmis maizīti, viņš apsēdās tuvākajā brīvā vietā pie galda un centās sagremot, ne tikai Flēras pagatavoto siermaizi, bet arī uzzināto informāciju. Kaut kādas runas par telefonu maiņām. Plāni, kā tālāk rīkoties. Pagaidām Gabriels ar saviem komentāriem nesteidzās. Viņš ļāva serafiem pašiem izrunāties un sadomāt tālākos plānus.
Flērai tika pa laipnam smaidam, taču kopumā, Gabriels pret dziednieci izturējās tāpat, kā pret pārējiem biedriem. Nekāda īpaša attieksme nebija novērojama.



Atbildes īsziņa Aristam: Kurš? Es? Man vajadzēja Tevi atrast.