"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

"Klau, Arist?" pa ceļam uz mašīnu Flēra iedomājās. "Kas notiek ar tiem, kas Būrī neuzvar? Viņus nogalina? Vai tomēr ne? Vai palaiž brīvībā?" viņa jautāja. "Attīrītāji noteikti negribēs atcelt cīņu, bet ja cīņa notiek, Alekss nevinnē, bet netiek nogalināts, vai mēs nevaram viņu dabūt un izdziedēt?" Tas izklausījās diezgan briesmīgi, it kā runātu par kādu priekšmetu. Flēra pat nodrebinājās par tādu domu. Bet pēc Deina dziedēšanas tas nešķita nereāli, ja vien zaudētājs netiek nogalināts. Vai paturēts pēc tam gūstā.

Viņa sekoja grupai uz mašīnām, pa ceļam iztikdama ar lukturi un netērēdama Spēku.

[Mattiass]

— Cīnās līdz nāvei. Tas nozīmē, ka neviens nevienu nekur nelaiž. Uzvarētājs skaitās uzvarējis, kad ir piebeidzis savu pretinieku, — Arists vienkārši paskaidroja.
— Un Attīrītāji noteikti nemainītu šo noteikumu Aleksa dēļ. Drīzāk pieliktu pāris jaukus noteikumus klāt. Lai ir interesantāk.

[Romija]

"Briesmīgi," Flēra nopūtās. Bet tas nebija pārsteidzoši. Arda bija un palika Arda.

Vēl pāris soļus pirms mašīnām Flēra pieskārās Arista elkoniem, lūdzot viņu apstāties. "Kā ir ar grāmatu? Jūs izlasījāt? Tā ir drošībā?" viņa pusčukstus vaicāja. Klusībā Flēra cerēja, ka grāmata nav iemesls visai šai ķezai, jo Alekss taču bija brīdinājis to nenodot Attīrītāju rīcībā. Un Flēra visas šīs dienas par to parūpēties nespēja. Toties, ja viņiem stāvēja priekšā divu dienu ceļojums, tad varbūt būtu iespēja beidzot pašķirstīt tālāk par pirmajām lappusēm? "Vai es to varēšu dabūt?" viņas tumšās acis jautājoši vērās Aristā, lai arī tumsā neko daudz saskatīt nevarēja. Varbūt ceļš uz Vatru nebija pats drošākais, kur grāmatai atrasties, tomēr Flēra bija pārliecināta, ka viņa darīs visu iespējamo, lai neapdraudētu grāmatas slepenību. Galu galā viņa bija Aleksam apsolījusi par to rūpēties, pat ja šobrīd tas viņam nekā nepalīdzētu. Vismaz vajadzēja zināt, ka tai nekas nav noticis.

[echo3]

Ereijass bija uzaicinājis visus iet, un pats arī nekavējās. Pateicis Safīrai paldies par šokolādi, viņš uzsāka atpakaļceļu uz mašīnām. Brist pa nekopto ceļu nebija pārāk viegli, bet, atklāti sakot, viņš nebija sevišķi noguris. Lidot bija labi, tas nenogurdināja, tāpat uz brīdi skatīties kā serafam arī. Tik vien, kā kopējais trieciens pa amuletu, bet tas pat nebija viņa paša spēks. Tas bija Valdnieka dotais.

Bija jau īsta tumsa, tāpēc Ereijass izgaismoja ceļu sev priekšā ar lukturi, kuru bija paņēmis atpakaļ no Joela. Tiem, kas nāca aiz viņa, arī bija vieglāk. Mašīnas izskatījās tādas pašas, kā tika atstātas, pat lieku pēdu tām apkārt nebija. Ardas Karotāji bija devušies tieši uz alas pusi, viņiem vajadzēja atrast Aristu, nevis auto. Ereijass atslēdza Lilū un visi, kas brauca ar Gabriela mašīnu, varēja tajā sakāpt. Auto joprojām bija piesaistīts Silvai, tāpēc par maršrutu nāksies rūpēties Aristam. Īsti jēgas no tā šobrīd gan nebija.

[Mattiass]

— Ja gribi pie manis ciemos, — Arists pasmīnēja, tikpat klusu atbildēdams dziedniecei. — Mums bija visai maz laika, lai lasītu, un tā joprojām ir maz. Bet mēs atradām leģendu par Gabrielu. Un arī par pirmavotu; par pasauļu ceļotāju, kurš savas pasaules maģijas esenci atvilcis uz Ardu, un kura šo pasauli padarījusi par tādu, kā šodien — bez dabas, bez saules —, pirms piecām paaudzēm pēc viņa laika. Līdz tam Ardā maģijas neesot bijis. Šo pirmavotu esot noslēpis kādā alu labirintā, tālāk no apdzīvotām vietām. Beigās šo ceļotāju un sargātāju sāka vajāt, līdz nogalināja. Pirmajam, kas nobaudītu pirmavotu, būtu uzdevums pabeigt ceļotāja iesākto, tas ir, aizvest esenci atpakaļ. Ja ticēt leģendai, par pirmo acīmredzot kļuva Mārvins vecākais.

[Romija]

"Labprāt, bet ja jau nav laika..." Flēra atsmaidīja un uzmanīgi noklausījās Arista stāstu. Alu labirints te bija, bet nu jau aizgruvis un nepieejams. Bet vai tas bija šis, kurā bija noslēpts pirmavots, kas izraisījis katastrofu? Vai Maikla un Aleksa tēvs bija... devies atgriezt to citai pasaulei? Lai cik aizraujoši nebūtu to izpētīt, tomēr tas neattiecās uz amuletiem un steidzamību.

"Varbūt tu vari grāmatu aizvest uz Svētnīcu, kamēr esam prom? Noglabāt tur?" viņa apjautājās. Svētnīca joprojām šķita drošākā vieta Ardā, ja jau pats Gabriels tur nejutās traucēts. Katrā ziņā tur joprojām bija kristāli, kas bija pat vēl svarīgāki par grāmatu. Kaut gan Flēras gūsts vairāku dienu garumā viņu bija izslēdzis no jaunākajiem notikumiem un lēmumiem, tomēr Svētnīcas drošību viņa bija pārbaudījusi pati. Ļoti netraucētā atmosfērā ar savu Gabrielu, kas varbūt nemaz nebija grāmatā minētais. Kāda gan tam nozīme?

[Mattiass]

Arists pieliecās tuvāk Flēras ausij un, kaut ko īsi pajautājis, izslējās, jautājoši lūkodamies uz dziednieci. Ja viņa atbildēja apstiprinoši, nekas nekavēja kāpt Silvā un, sagaidot, kad visi pārējie sasēdīsies pa mašīnām, beidzot braukt prom. Pagaidām mašīnas turēt sajūgtas bija visai liela jēga. Atpakaļceļu arī nekaitētu pasteidzināt.

[Romija]

Flēra pamāja ar galvu. "Paldies," viņa atčukstēja un pagriezās, lai dotos uz Lilū, kur ieņēma to pašu vietu, ko šurpceļā.

[Rouzijs]

Tās sirēnas Meju biedēja un viņa vairs nevilcinājās, straujiem soļiem devās uz priekšu, neapstājās. Vajadzēja tikt tālāk no visiem cietumiem, Karotājiem un visa, kas pašreiz viņu vajāja. Uz brīdi aizdomājusies par Sarišu tumšmate nopūtās, viņa bija palikusi cietumā, bet ko gan Meja varēja iesākt? Neko... Tāpat kā nespēja izpildīt Sīlijas uzdevumu.
Pirmo reizi, meitene vēlējās apgulties kādā drošā vietā un apķert savus ceļus, aizmirst visu... Bet viņa to nevarēja, trīcot bija jāiet, jādara un nedrīkstēja apstāties. Ne jau tagad, kad vajadzēja domāt par to, kā Aleksu izglābt. Bet ja nu Sīlija par atriebību viņu tūlīt nogalina, sirds krūtīs sāpēja neparasti spēcīgi. Tumšajās acīs mita izmisums, bet Mejai vajadzēja tikt prom. Iespējams, ka atrast pārējos, kuri viņu noteikti nemaz nevēlas redzēt.
Serafe vairs nezināja, kur ir viņas vieta, ne šeit, ne Astindelā, tas lika vēl vairāk skumt. Pirksti ieslīdēja matos tos nekārtīgāk sabužinot, bet soļi veikli veda uz priekšu.

[washulis]

Kad paēdusi, Sariša nosēdās uz lāvas, atkal ļaujoties atpūtai, līdz, jā, šo stundu vēlāk, atgriezās Beils, sastādot viņai kompāniju un paziņojot par zvana neiespējamību. Vismaz paldies, ka mēģinājāt. Viņa atrunājoties teica, lai arī nevarēja nenoliegt radušos rūgtumu. Cik ilgi viņai te būs jākvernē, jebšu laika ierobežojuma nemaz nav un nebūs? Turklāt... Vai šī būs vēl viena pratināšanas sesija? Jebšu kas cits? Jādomā, ka ne jau viņas lieguma sazvanīties dēļ Toms izskatās tik uzvilkts.

[Urdrunir]

Mūkam! Mirkli pirms notika otrais sprādziens šajā pasaulē, Tajs izdvesa un pats sparīgi sekoja savam padomam, laižoties lapās projām no alas. Uzmetis īsu skatienu izzudušajai alas mutei, viņš piekrītoši pamāja priekšlikumam doties uz Svētnīcu.

Svētnīca ir pie Gabriela? Jā, dosimies turp un pārgrupēsimies. Kam jāpazūd, tas pazudīs. Kas paliks, tie kopā nolemsim kā tikt pie trešā amuleta. Kāpiet iekšā un braucam, kamēr kāds nesāk interesēties par mūsu aktivitātēm. Arī pats orākuls ietrausās mašīnā un ļāva pārējiem (vai mašīnai, ja var ticēt citu serafu vārdiem) vest viņu uz Svētnīcu.

[Sindra]

Meja

Sirēnu skaņas uzmācīgi tuvojās. Vai pat drīzāk varēja teikt, ka tās serafi ielenca. Līdz kādā brīdī, pie kāda krustojuma melnmates priekšā izbrauca divi karotāju auto, līdzīgi, kā tas bija noticis pie Attīrītāju biroja.
No mašīnas veikli izkāpa karotāji un pavērsa pret Meju savus ieročus. Vienā no mašīnām bija redzama tā sieviete, kuru Meja bija uzrunājusi, kad jautāja par Pilāra atrašanās vietu. - Jā, jā... tā ir viņa. - sieviete sāka klaigāt, ieraudzījusi melnmati. - Gribēja man atņemt mašīnu un naudu. - sparīgi vēl piebilda. Taču karotāji šo kundzi tāpat atbrīvot negrasījās.

- Padodies! - Mejai uzsauca viens no karotājiem. - Nomet ieročus un rokas aiz galvas. -
Bet tikmēr Mejas galvā bija atgriezusies arī Sīlijas balss. - Tu mani skumdini. - viņa noteica. Un sievietes balsī patiešām varēja sajust skumjas. - Tomēr, arī par mēģinājumu pienākas pateicības balva. Es ļaušu tev uz mirkli sajust, kā viņš jūtas. - Un jau nākamajā mirklī Meja sajuta nepatīkamas sāpes. Taču tas nebija tā, it kā viņu kāds mocītu. Tā drīzāk bija sajūta pēc mocībām, kad ķermenis ir noguris un smeldz pēc pārciestā. Tikai fiziskas sāpes. Pašu Aleksa būtība, puiša skumjas, vai ko tādu, Mejai sajust neizdevās.


Sariša

Nopratināšana? Jā... nevarēja noliegt, ka Tomam rokās bija savāda stīpa, kurai priekšā bija piemontēts gaismas indikators. Karotājs uz to palūkojās, tad uz Sarišu. Nervozi aplaizījis lūpas, puisis palūkojās ārā, pa kameras durvju lodziņu un paspēra pāris soļus tuvāk meitenei.
- Tava draudzene. Viņa ir pazudusi. - skatiens kavējās pie Sarišas acīm. - Šķiet, ka viņa kaut kādā apmātībā ievedusi manu kolēģi un tas viņu izlaidis laukā. Ko tu par to zini? Tikai godīgi... jo ja viņa neatradīsies... vadība bruks virsū tev. - un tā vairs nebūs vienkārši aprunāšanās. Jācer, ka meitene to saprata.


Komanda

Likās, ka par serafu aktivitātēm pie alas vēl joprojām neviens īpašu uzmanību neizrādīja. Tik vien, kā pēc kāda brīža Aristam pienāca īsziņa no Rozes: Jums ir desmit minūtes. Bet tā kā serafi jau bija tikuši līdz mašīnām, tad ar vietas pamešanu noteiktajā laikā problēmas nebija.

Vien pa ceļam varēja novērot pretī braucošus gan karotāju auto, gan arī palīdzības dienestu auto. Tiesa gan, uz ceļiem nekādu patruļu nebija un serafi varēja atgriezties Stonā un arī pēc kāda laika nokļūt līdz Svētnīcai. Tā vēl joprojām atradās savā vietā un pie Svētnīcas autostāvvietas nekas aizdomīgs nebija novērojams. Ja nu vienīgi... nebija neviena transporta līdzekļa. Jo veselais mocis taču bija iekrauts Lilū un tagad atvizināts atpakaļ. Un Gabriela moci bija paņēmušas abas dezertējušās serafes. Kā jau Aristam bija iespējams to novērot Rozes parādītajā video ierakstā.

Svētnīcā viss gandrīz bija tā, kā serafi to bija atstājuši. Vienīgās izmaiņas bija Gabriela istabā. Tur bija tā, kā aiz sevis bija atstājuši Gabriels un Flēra. Respektīvi, zemē vēl joprojām mētājās apģērbi un gulta bija savandīta. No naktsgaldiņa bija pazudušas motocikla atslēgas.
Ģērbtuvē varēja manīt zemē mētājamies slapjus dvieļus un arī to, ka kāds bija rakājies pa mantām. Nu, visticamāk Sariša un Meja, meklējot sev bruņojuma papildinājumu.

Gabriels, dotajā brīdī, Svētnīcā neatradās.
Taču Tajs, nokļūstot šajā vietā, sajutās, varētu teikt, ka kā mājās. Šeit tā īsti nejuta Ardas nomācošo atmosfēru. Elpot bija daudz vieglāk un sajūtas bija daudz labākas, nekā ārpus šīs ēkas sienām.

Flēra, virtuvē uz galda, atrada savu telefonu. Tajā bija trīs īsziņas. Divas no Kailes. Kurās puisis sūdzējās, ka Flēra viņaprāt, slimo pārāk ilgi. Un ka viņš dzer veselīgu buljonu, domājot par viņu. Un trešā bija no nepazīstama numura. Saturēja tekstu: Tu esi mana. M

[Mattiass]

Nabaga Lilū! Viņai, visticamāk, bija braucams vēl viens loks kā Silvas piekabei, lai aizvestu serafus līdz stacijai.

Tā kā Gabriela nebija uz vietas, Arists uzņēmās saimnieka pienākumus, painformēdams Taju, kur atrodas telpa ar maiņas drēbēm un aprīkojumu, kur — dziednīca (abas — apakšstāvā), kur un kā var nomazgāties, un, ka virtuvē var ieturēties, ja atbraucējs gadījumā būtu izsalcis, un bija gatavs arī visu parādīt, ja būtu vajadzība. Pie reizes viņš grupas līderi painformēja:

— Kā jau minēju, jums ir divas iespējas. Jūs varat doties līdz Vatrai ar Lilū. Tas aizņems divas dienas. Un jūs varat lietot sabiedrisko gaisa transportu. Tāds lidojums aizņems trīs stundas. Otrā galā noīrēsiet mašīnu. Šai gadījumā es jūs pavadītu līdz stacijai un palīdzētu iegādāties biļetes, lai nekur nenoklīstat, pirms esat galā.

[Rouzijs]

Tas nevarēja būt! Meja negrasījās pieļaut, ka kāds viņu vēlreiz iespundē būrī, gluži kā putnu, kam apgriezti spārni. Palūkojusies debesīs, serafe nopūtās, viņa varētu aizlidot, varētu aizmukt, bet tas būtu pārāk atklāti un tajā pašā brīdī divas mašīnas ielenca viņu. Turklāt kā par pārsteigumu vienā no mašīnām bija tā sieviete, kura bija norādījusi ceļu, kāpēc? Meitene vairs neko nesaprata, šeit bija iejaukti pārāk daudz cilvēki, bet skatiens joprojām meklēja aizbēgšanas iespējas.
Bet bija vairāk kā skaidrs, ka Sīlijai ir liela vara šajā pilsētā, pārāk liela un tagad viņa neļaus kādam serafam aizbēgt, bet varbūt nemaz nebija vērts bēgt. Rokas bija nolaidušās gar sāniem un likās pārāk smagas, lai tās aizliktu aiz galvas.

- Es neko neesmu izdarījusi! - Serafe atkliedza atpakaļ un grasījās bēgt, kad galvā atkal izdzirdēja Sīlijas balsi.
Bet tās skumjas, kas bija viņas balsī bija tik pat neīstas kā Mejas aresta pamatojums, visticamāk. Jo Sīlija un skumt? To visticamāk viņa nemaz vairs nemācēja, tāpat kā būt par īsti serafu. Sajūtot Aleksa sāpes un apzinoties, ka viņš ir ticis spīdzināts, sagriezās galva un elpa aptrūkās. - Nedari viņam pāri... Es tevi lūdzu, moki mani, nogalini mani, bet atbrīvo Aleksu. Dari ar mani visu ko vēlies... - Saspringta elpa pārslīdēja pār lūpām, pašai apzinoties uz ko viņa parakstās.

[Roviela]

Joels gulēja visu ceļu līdz Svētnīcai. Viņam netraucēja ne ārā zibinošamies gaismas, ne mašīnu sirēnas.
Orākuls tā īsti pamodās tikai, kad viņi jau bija pašā Svētnīcā.

Izklaidīgi nomurminājis Tajam Laipni lūgts, jūties kā mājās! vai kā tamlīdzīgi, Joels aizvilkās uz vannas istabu, lai tiktu vaļā no esošā apģērba un ūdens padarītu viņu kaut mazliet lietojamāku.

Vēl pēc tāda brīža varēja Joelu varēja sastapt noliktavā, kur viņš meklēja jaunu piemērotu apģērbu. Ticis ar to galā (un paņēmis arī baltu kabatslakatu), orākuls devās uz virtuvi noskaidrot, ko dara citi. Pārsvarā virtuve viņiem bija tā satikšanās vieta.

Pagaidām neko no šeit notiekošā un lemtā viņš nebija dzirdējis.

[echo3]

Nekas netraucēja nokļūt Svētnīcā. Iespējams, vismaz dažas no ceļā satiktajām mašīnām brauca uz aizgruvušo alu, bet nevienā no tām neatradās Attīrītāju priesteri ar amuletiem, kas būtu varējuši atpazīt maģiju Lilū un Silvā braucošajos serafos. Ereijass sēdēja vadītāja vietā un vēroja apkārt zibinošamies gaismas. Miegs viņam nenāca.

Kāpjot ārā no Lilū, Ereijass paņēma no mašīnas arī pārtikas somu. Viņš atcerējās, ka Svētnīcā ledusskapī praktiski nekas ēdams nebija palicis. Uzbraucis augšā, Ereijass vispirms aizgāja sameklēt sev tīru apģērbu, tad devās nomazgāties un pārģērbties. Laikam arī pienāktos kaut ko apēst, tāpēc, tāpat kā Joels, Ereijass galu galā iekārtojās virtuvē un izkrāmēja uz galda to, ko bija salicis somā.

Atlika uzvārīt ūdeni tējai, bet par pašu tējas uzliešanu gan viņš labprāt atstāja parūpēties Flērai. Nu ko, tagad derētu īsa sapulce. Ar vienu ausi Ereijass garāmejot bija kaut ko saklausījis Arista teiktajā Tajam par lidojošu mašīnu esamību, bet tūlīt arī devies tālāk savās darīšanās. Vajadzētu saprast vairāk un izlemt.

[Romija]

Pa ceļam uz Svētnīcu Flēra izvilka planšeti un mēģināja saprast, kā šeit strādā lidojošās mašīnas. Vai tās ir tādas pašas kā taksometri? Bet īpaši labi ar meklēšanu nevedās, jo laikam jau viņa nezināja, kā īsti tos nosaukt.

Atgriežoties pie Svētnīcas, Flēra izslēdza planšeti, noglabāja to somā un ar nelielu vilšanos konstatēja, ka stāvlaukums ir tukšs. Tas, visticamāk, nozīmēja, ka arī Gabriela nav mājās. Lai arī Flēra redzēja, ka viņš var pārvietoties bez motocikla vai mašīnas, tomēr līdz šim te vienmēr kāds transporta līdzeklis bija stāvējis. Tā, it kā kāds viņus gaidītu. Šoreiz ne. Tomēr daudz nedomādama, vai tas varētu nozīmēt, ka Svētnīca nav droša, Flēra devās uz liftu un brauca aukšā.

Klusums. Sajūtas neliecināja, ka te būtu vēl kāds. "Laikam ātri jāsataisās, spriedīsim pēc tam?" viņa ieminējās, pirms doties savest kārtībā sevi un apskatīt telpas.

Vispirms virtuvē atradusi savu telefonu, Flēra ieslēdza tā ekrānu un sev par brīnumu ieraudzīja trīs vēstules. Kaile. Un Kaile. Ziņu saturs lika pasmaidīt. Laikam jau bārmenis tiešām gribēja Flēru satikt. Meitene nosprieda, ka tomēr nāksies viņam aizrakstīt, lai arī iepriekš bija lēmusi savādāk. Bet ne uzreiz, tagad ir steidzamākas lietas.

Lasot ziņas, dziedniece devās uz Gabriela istabu, ieslūkoties, vai viņš tur nav, bet pusceļā viņu ķēra kā zibens spēriens. Tu esi mana. M. M? Maikls? Stiegraina sajūta pārņēma Flēras ķermeni, liedzot pakustēties un teju aizspiežot elpu, tomēr vēderā sagriezās nodevīgs kamols. Nevienu citu M Flēra nepazina, bet kā viņš varēja atsūtīt ziņu, ja Flēra nebija pat teikusi, ka viņai ir telefons? Varbūt nemaz nevajadzēja teikt? Varbūt tas nemaz nebija Maikls? Varbūt tas nemaz nebija adresēts viņai? Šādi pieņēmumi mazliet atbrīvoja locekļus, ļaujot pieveikt atlikušos soļus līdz Gabriela istabai. Tur Flēra ieraudzīja visu tā, kā viņi bija pametuši. Dziļa nopūta izlauzās no Flēras krūtīm, manot, ka Gabriela ne gultā, ne citur istabā nav. Viņa iebāza telefonu jakas kabatā un ātri savāca izmētātās drēbes, lai aiznestu tās uz noliktavu. Ātri nedaudz sakārtojusi arī gultu, lai tā neizskatītos kā tikko palaidusi prom divus mīlniekus, dziedniece vēl ieelpoja Gabriela palagu smaržu, atceroties viņa glāstus, skatienus, skūpstus. Un cerot, ka satiks viņu drīz. M bija izkritis no prātā. Vismaz uz mirkli.

Arī noliktavā Flēra centās rīkoties ātri. No ložņāšanas pa alu viņas apģērbs vairs nebija tīrs, zābaki bija sabristi dubļos. Ja viņi dosies uz pilsētu ar vai bez Lilū, tad tā izskatīties nedrīkstēja. Jau iepriekš vilktās un par ērtām atzītās drēbes viņu gaidīja tīras, tāpēc dziedniece nekavēja laiku, meklējot kaut ko jaunu. Slapjos dvieļus un citas viņa un Gabriela izmētātās mantas gan dziedniece savāca un salika vienuviet, dvieļus izklādama, lai tie vismaz pažūst.

Ieroči? Vai viņai vajadzēja blāsteri? Flēra ar tādu nemācētu apieties un īpašu drošības sajūtu tas viņai nesniegtu. Bet vai spridzekļi sniegtu? Droši vien vajadzēja noklausīties turpmāko plānu un tad izlemt, vai tos ņemt līdzi. Ārstniecības līdzekļus gan Flēra neatstās, tas nu bija droši.

Kad Flēra sevi bija savedusi kārtībā, viņa pameta noliktavas telpu, lai dotos uz virtuvi — uzvārīt visiem tēju un paklausīties, kas tiek nolemts. Vēl tikai viena lieta. Tur pat gaitenītī dziedniece spēcīgi sapurināja galvu, liekot matiem izrist un mirklīga violeta acu skatiena pavadītiem iekvēloties atkal košāk sarkaniem. Lai arī varbūt drošāk bija ar tumšiem, tomēr šāda krāsa pat neapzināti spēja Flēra iedvest vairāk enerģijas un liesmas.

Virtuvē Flēra satika Joelu un Ereijassu, kas bija paspējuši tikt ar pirmajām lietām galā. Tējkanna ar svilpienu paziņoja, ka arī ūdens ir uzvārīts, tāpēc dziedniecei atlika tikai izvilkt dažus maisiņus no somas, ielikt septiņās krūzītēs pa dažiem ziediņiem un kādu lapiņu, lai aplietas tās jau radītu siltu, mājīgu un uzmundrinošu aromātu. Septiņas krūzītes, jo varbūt tomēr atnāks arī Gabriels. Pasniegusi gan Joelam, gan Ereijasam pa krūzītei, viņa uzsmaidīja abiem. "Saulsirdītes ar mazu uzmundrinājumu," viņa piemiedza ar aci. Arī pārējās krūzes tika novietotas uz galda, lai katrs atnākušais var cienāties ar savu. Pacilājusi dažas uz galda izliktās paciņas, Flēra izvēlējās kaut ko sierveidīgu, sameklēja maizi un ķērās pie maizīšu sasmērēšanas, piedāvādama arī citiem.

[Roviela]

Flērai ar atkal ugunssarkanajiem matiem ienākot virtuvē un sākot tik omulīgi rīkoties, Joels, saritinājies "savā" krēslā, pat jau varēja pasmaidīt.
Nogurums joprojām bija milzīgs, īstas atpūtas starp divu amuletu atrašanu taču nebija bijis.

- Paldies, Flēra!
Viņš piespieda sevi piecelties un paņemt brīnumjaukās tējas krūzīti un dažas maizītes uz šķīvīša. Tad atkal ieritinājās krēslā, un mierīgi ēdot gaidīja, kas tiks norunāts tālāk.

[washulis]

Palēnām satraukums auga, līdz... Ko? Sariša tramīgi pierāvās kājās. Meja, kur viņa likusies? Pārsteigums karotājas sejā bija nenoliedzams, caur pavērtajām lūpām kādu laiku vēl neizsakot neko citu, kā to pašu iepriekšējo jautājuma partikulu. Ievedusi apmātībā? Vai viņa ko tādu maz spētu? Ja ja tā - ko tālāk? Nu, zinot Mejas dažkārt kristāldzidro tālredzību [kurai Sariša pati gan nekādi palīdzējusi netika], viņa arī tagad, kad zinot Aleksa atrašanas vietu, varētu steigties viņu glābt. Viņa tā nerīkotos! Nemaz neapsvērtu arī Sarišas izvilkšanu laukā? Nē, satraukumam šoreiz bija pamats.

Vēlreiz tika noraidoši nopurināta galva, bet plaukstas saķertas kopā, savīstītas dūrēs, sperot tramīgu soli Beilam tuvāk. Vai viņa devās atpakaļ uz Rozes vārdu? Stulbs jautājums! Acīmredzams, ka viņi nezina, kur Meja palikusi. Vai Jums ir zināms, ko viņa dodoties prom darīja, jebšu kaut kas, ko teica? Varbūt neliela norāde, ko šejienieši nemācēs tulkot, bet Sarišai būs saprotams. Varbūt...

[Pūķēns Sāra]

Katram iedevusi pa viņam paredzētajam šokolādes gabalam (ja vajadzēja, tad rokās ielikusi, jo šeit kautrībai vai ignorēšanai nebija vietas), serafe aizčāpoja līdz mašīnām. Ereijasa dotā gaisma noteikti palīzēja. Nonākot pie mašīnām, Safīra izmantoja to īso brīdi, kamēr Arists ar Flēru sarunājās, lai kaut mazliet notīrītu apģērbu. Pec kā viņa iekārtojās Silvā un ceļu līdz svētnīcai saldi nočučēja.

Svētnīcā jaunā serafe nomazgājās, satīrīja savu apģērbu, mantas un aizdevās Arista meklējumos, kurš bija iekārtojies virtuvē. Safīra pateicās par tēju un apsēdās blakus vecākajam serafam. Viņa bija gatava klausīties, ko visi nolemj, kaut pati viņa labprāt dotos pie tās sievietes, ar ko Arists runājās, un piedāvātu savu palīdzību. Vismaz kaut kam Ardā viņa varētu palīdzēt.