"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Ar Metatrona doto spēku es, Ereijass, iznīcinu Sīlijas tumšo amuletu! - Iepriekš tas bija izdevies, visiem burot reizē. Varbūt tagad ar trijiem serafiem nepietiks, bet par to nevajag raizēties, šeit ir vairāk, un, domājams, bursies visi, kas spēj izmantot Metatrona maģiju.

No Ereijasa krūtīm pret "pleķi" klints sienā triecās baltā maģija. Serafs jau stāvēja uz pašas kraujas malas, tā ka prom tikšana karotājam bija vienkārša. Un viņš arī neko negaidīja - pārkāpa pāri malai un aizlidoja gabalu nostāk, kur sprādziens un klints grūšana neko nevarētu nodarīt.

[Mattiass]

Arists neklaigāja, tikai, nostājies sānis, kā šaudams ar blāsteri, turētu vienā rokā, pastiepa roku ar atvērtu plaukstu pret mērķi (mazliet līdzīgi, kā to darīja Flēra), formulu noskaitīdams domās — pieredze bija ļāvusi nesatricināt lieki gaisu. Arī no viņa rokas, pēc idejas, vajadzēja izšauties žilbinoši baltam lādiņam, apmēram reizē ar Flēru.

Pēc izšaušanas karotājs uz īsu mirkli vēl aizkavējās. Viņš bija gatavs laisties, bet vēlējās pārliecināties, ka arī pārējie tiks drošībā, un, gadījumā, ja kas, raut ārā.

[Roviela]

Joels pievienoja savu spēka daļu pārējo devumam reizē ar tiem.

Spēkam vajadzētu pietikt, ja vien amulets vispār tur ir.
Pēc burvestības orākuls sekoja Ereijasa piemēram un metās zemā lidojumā virs upes iesāņus no alas mutes. Ja nekas nenotiks, varēs laisties atpakaļ, ja notiks, jābūt pietiekami tālu no šīs vietas.

[Sindra]

Alās

Serafu raidītā, gaišā maģija saskārās ar alas sienu. Tomēr, nekas uzreiz nenotika. Maģiskais stars izzuda, saplūstot ar sienu... un viss.
Taču, pēc kāda brītiņa alas siena sāka drebēt un kā tas bija bijis pie iepriekšējā amuleta, liecināja, ka drīz te notiks eksplozija un Tajs visticamāk savā kontā būs ieguvis jau otro krāteri.

Eksplozija patiešām notika. Taču, serafiem bija pietiekoši daudz laika, lai izskrietu no alas mutes un patvertos no brūkošās kraujas.
Jā, tur patiešām viss nogruva. Vairs nepalika pat tā taciņa, pa kuru nokāpt līdz alai. Nebija vairs alas. Viss aizgruva, saceļot pamatīgu putekļu un dubļu kārtu.

Bet laikam jau serafus varēja apsveikt ar otro iznīcināto amuletu. Vismaz pēc eksplozijas varēja spriest, ka vietā, kur tika raidīta maģija, bija atradies amulets.


Meja

Ar pagriešanos, iespējams, ka vien vis nepietiktu. Taču, vēlreiz pavērojot karti, Mejai izdevās arī atrast lielveikalu, kur viņa kopā ar ardieti bija iepirkušies. Un tad arī tie pāris celiņi, pa kuriem viņi aizripinājās līdz Aleksa mājas stāvvietai. Jā, iespējams, ka Meja tos varētu atsaukt atmiņā un atrast. Nokļūt līdz stāvvietai pie Aleksa mājas, ja tā vēlējās.


Sariša

Noklausījies Silvijas sacīto, Beils neko gan nevarēja meitenei palīdzēt. - Centīšos sarunāt telefonzvanu. Pēc iespējas ātrāk. - tas bija viss, ko karotājs varēja apsolīt. Un viss.
Tad jau kameras durvis aiz viņa muguras aizvērās un Sariša telpā palika viena. Tā īsti neviens pie viņas nerāvās ciemos. Tik vien kā kādā brīdī, pa durvīs, speciāli tam paredzētu atveri, kamerā tika iestumts šķīvis ar vakariņām.

[Romija]

Flēra pie amuletu nīcināšanas bija tikusi pirmo reizi, tāpēc uzmanīgi sekoja notiekošajam. Lai arī sākumā nekas nenotika, viņa sekoja biedru piemēram un patvērās lidojumā, kad ala sagruva, neatstājot vairs neko pētīšanas vērtu - ne nogruvumus, ne vaboles vai citas ejas. Bet tā jau laikam bija pareizi, cik varēja noprast.

Vai tie bija spārni, tikšana prom no alas vai amuleta iznīcināšana, bet dziednieces ķermeni pārņēma vieglums. It kā kāds viņā būtu ielējis jaunu spēku. Gandrīz vai gribējās gavilēt. Pārliecinājusies, vai kādam biedram alas sagrūšana nav nodarījusi kādu sāpi, Flēra lidoja augšup, izmezdama nelielu loku - tik daudz, cik varēja atļauties pagarināt lidojumu, lai tas nekļūtu par lidināšanos. Augšā uz kraujas pelēkie spārni tika sakļauti un noslēpti, bet luktura gaismā apskatīta apkārtne, vai kāds nevēro. Pie reizes Flēra iedomājās, ka jāpārbauda, vai arī ārpus alas violetas acis palīdz kaut ko saskatīt, tāpēc uz mirkli lukturis tika izslēgts, acīm pieņemot maģisko krāsu.

[washulis]

Paldies. Sariša vēl noteica Beila virzienā, pirms viņš bija izgājis pavisam, bet drīz jau iestājās vientulība. Kuras laikā karotāja nezināja, ko tieši iesāks. Iespējams pārtīs prātā pēdējo piedzīvoto un atradīs duci kļūdu savā un Mejas taktikās un pa kripatai arvien vairāk sajutīsies slikti un vainīga, kā arī pienāktos būt.

Vismaz par izsalkumu sūdzēties nevajadzētu. Pieslējusies no savas sēdvietas, viņa aizgāja līdz iekšā iestumtajai maltītei, noliekot to uz galda, atkal nosēžoties un lēnā gaitā pavakariņojot. Papusdienojot? Tik daudz piedzīvojumu, tai skaitā šejienes mūžīgā puskrēsla jau kādu laiku traucēja atminēties, kāda ir saules ausmai vai riets.

[Rouzijs]

Protams, augstākie spēki nebija devuši nekādas atbildes, Meja nopūtās un palūkojās uz to ādas maisiņu, kas atradās viņas rokās. Kā gan viņa varēja zināt, ko darīt? Nodot Astindelu, vai cilvēku, kuru bija iemīlējusi. Bet ja nu mājas patiešām krīt un eņģeļu mājvieta tiek izpostīta? Tā bija pārāk liela maksa. Tumšais skatiens novērsās no kartes un viņa nopūtās, nebija jēgas meklēt Aleksa mājas, viņš tur nebija.

- Es to nevaru. - Viņa nodomāja, apzinoties, ka Sīlija to var dzirdēt, iespējams, tas tieši bija nepieciešams. Bet tumšmate nespēja nodot visu kam ticēja, pat ne Gabrielu, kurš reizēm tik ļoti kaitināja. Rokas trīcēja kā maza putniņa spārnu vēdas, viņa baidījās, pirmo reizi tā pa īstam, bet ja Alekss nomirs, tā būs viņas vaina, jo Sīlija teica, ka puiša liktenis ir viņas rokās.
Šajā brīdī viņa pat bija gatava doties atpakaļ uz Rozes Vārdu, lai atdotu Attīrītāju valdniecei viņas zāļu tējiņu, labi apzinoties, ka Meja tiks iznīcināta, bet varbūt tā labāk. Nebūtu vairs šī drauda Astindelai.

[Roviela]

Spārni piedeva spēku, to īso brīdi, kamēr Joels lidoja, viņš atkal jutās priecīgs un laimīgs, itin kā nekādu bēdu uz pasaules nebūtu. Viņam netraucēja ne sprādziens, nekas.

Brīdis bija gauži īss, un nu jau orākuls stāvēja augšā, lai pa dubļiem bristu līdz viņu mašīnām, no jauna sajūtot visu nogurumu, kas uzgāzās tā, itin kā pats būtu aprakts tikko bijušajā nogruvumā.

- Ko mēs tālāk darām?
Proti - tas, ka Arists un Safīra dodas citur, tas bija skaidrs, bet ko darīs viņi, pārējie?

[Romija]

"Vai tā ir pareizi? Amulets ir iznīcināts?" Flēra jautāja Joelam. Tur drupās nekas tik ļoti gruvis nebija, bet tā arī nebija krauja un ala.

Sagaidot Taju augšā uz kraujas malas, Flēra viņam atbildēja uz iepriekš jautāto. "Alekss ir ardietis, viņš ir... bija viens no šejienes kārtības sargiem, karotājiem. Viņš mums palīdzēja ar informāciju par vietām, kur meklēt amuletus. Un viņš izpestīja mani no Sīlijas gūsta. Viņš zina par mums un Gabrielu, mēs viņam palīdzējām, es izdziedēju smagi ievainotu kolēģi, un viņš atbildēja uz jautājumiem. Meja viņu satika, uzskrienot ar motociklu un ievainojot jau pirmajā dienā, viņa viņu izdziedēja un..." Flēra uz mirkli apklusa. Kas viņiem tur īsti bija, dziedniece nezināja. "Viņai viņš ir kļuvis ļoti svarīgs," viņa nobeidza īso ieskatu Aleksa un serafu attiecībās.

Bet atvadīties no draugiem? Tie droši vien bija domāti ardieši. Tādu īstu draugu starp šejieniešiem Flērai nebija, lai gan vairāki vietējie tā vai savādāk bija kļuvuši svarīgāki par citiem.
Kaile joprojām domāja, ka Flēra ir slima, ja vispār par viņu domāja. Tā arī bija labāk. Nebija tik daudz dienu pagājis, lai tas būtu pārlieku uzkrītoši. Pie tam Flērai nebija sava telefona, lai vispār apsvērtu kādas ziņas sūtīšanu.
Deins... Alekss bija lūdzis viņu izdziedēt, Flēra no labākās sirdsapziņas bija to darījusi, domādama, ka viņš ir svarīgs, bet tagad? Deins nodeva Aleksu...
Maikls. Viņš bija bijis tik... savādāks, kad bija ar Flēru, pie tam tā nešķita manipulācija. Nē, ar viņu kontaktēties nebūtu vēlams, lai arī pilnīgi melnu Flēra viņu nomālēt vairs nespēja. Kaut kas dziedējams Maiklā joprojām bija. Skumjas? Ilgas?
Un Alekss. No tiem vissvarīgākais, bet no viņa tagad pat gribot atvadīties nesanāktu, ja vien viņi nepievērstos Aleksa glābšanai. Bet ar to laikam nodarbosies Arists, jo tāpat bez visu amuletu iznīcināšanas tas būtu velti. Domājot par Aleksu un Aristu, Flēra atcerējās vēl kādu lietu, ko noteikti vajadzēs noskaidrot, pirms viņu ceļi šķiras.
Četri ardieši, bet ne no viena Flēra neplānoja atvadīties tādu vai citādu iemeslu dēļ.

"Ja mums tālākais ceļš ved uz Vatru pie trešā amuleta, tad domāju, ka vismaz tik daudz kā pārģērbties, notīrīties un atpūsties mēs varam doties uz Svētnīcu?" Flēra vaicāja, apdomādama arī Taja teikto par kārtīgu sagatavošanos. Vatra bija tālu, un ceļš būs garš, bet vismaz kārtīgi noskaidrot, kas kur dodas, varēja pirms tā uzsākšanas. Varbūt pat bija aprunājami kādi plāni, sagatavošanās. Viņa gaidīja pārējos, lai nolemtu turpmāko un dotos uz mašīnām. Prom no liecības, ka viņi šeit ir bijuši un kaut ko darījuši.

[Mattiass]

Arists bija pārliecinājies, ka brīdī, kad ala sāk drebēt, neviena serafa tajā vairs nav, un laidās prom. Ja kāds bija, pasteidzināja, un vilka līdzi, ja steidzināšana nedeva efektu.

Viņš majestātiski uzplanēja uz kraujas malas, sakļāva melnos spārnus, un tie izzuda, saplūzdami ar viņa jaku.

— Jūs? Dodaties uz Vatru. Flēra, tu taču neizstāstīji, kam nevajag, par Svētnīcu, vai ne? Ja nestāstīji, līdz tai vēl varētu doties. Kopā.

[Romija]

"Nē, es neizstāstīju," Flēra papurināja galvu. "Es pateicu, ka dzīvoju Svētnīcā, bet neko par vietu vai kaut ko precīzāku neteicu. Ja bija tāds jautājums, tad laikam viņi iepriekš pat nezināja, kur tas ir," viņa piebilda, apstiprinādama, ka Svētnīcai vajadzētu būt drošai. Vienu brīdi pat ienāca prātā doma, ka varbūt tur var satikt Meju un Sarišu, bet tad atcerējās, ka arī to bija dzirdējusi no atnākušajiem — karotājas bija cietumā.

"Meja un Sariša gan ir mūsu darīšana. Mums bija jāsargā vienam otru, bet tagad?" viņa jautājoši pavērās Aristā. Varbūt viņš zināja ko vairāk. Vai vismaz varēja nomierināt, pasakot, ka par to parūpēsies? "Vai tur mēs kaut ko nevaram vēl palīdzēt?" Lai arī Flēra bija centusies novērst Mejas pārgalvīgo došanos pie Aleksa, viņa tomēr jutās mazliet vainīga, ka nebija tas izdevies.

[Roviela]

- Jā! - Joels īsi atsaucās Flēras jautājumam. Jā, amulets ir iznīcināts, palicis vēl viens, un laika ir gauži maz, vismaz tā viņš domāja.

- Vai tad mēs ne uz Vatru uzreiz? Mums ir laiks atpūsties? - lūk, tas gan bija noskaidrojams jautājums. Viņi jau tā bija zaudējuši veselu dienu pūķa olas radītajās patīkamajās ilūzijās. Un meitenes? Un Alekss? Viņi var gaidīt, kamēr serafi laiskosies Svētnīcā? Ja izdotos tikt galā ar Sīliju, tad Attīrītājiem tā kā vajadzētu vismaz uz brīdi būt tādiem dezorientētiem, vai ne?
Jautājumu un neskaidrību daudz, tomēr visādā ziņā orākuls par spīti nogurumam gribētu uz Vatru doties uzreiz. Gulēt var arī pa ceļam un ēst tāpat.

[Mattiass]

— Jums nav laika atpūsties. Izgulēsieties ceļā, Lilū. Toties drēbes vajag nomainīt, un arī notīrīties, citādāk Vatrā uz jums skatīsies kā uz no pekles izlīdušiem, turklāt visai pamatoti. Pieklājīgās vietās, muzejos, piemēram, tādus nelaiž. Meju un Sarišu vajadzēja sargāt, ķerot ciet, kad varēja. Burties jums iespēja bija, un dažiem no jums — arī blāsteri, — un tā arī bija. Arists tur īsti nevarēja līdzēt, jo, kaut aizdomas par nesankcionētām izdarībām bija, tad lejā notiekošo viņš nebija dzirdējis un būt pārliecināts, ka aizlidošana nav saskaņota — arī.

— Man ir sajūta, ka šobrīd lielākais, ko jūs varētu panākt, ir nonākšana pie viņām, blakus kamerās. Un tad uzdevums paliks neizpildīts, jo vienīgais ceļš būs uz Astindelu. Tādēļ par to domāsiet, kad atgriezīsieties. Savukārt es lūkošu tikt galā ar Karotāju lietu. Kazi, ja veiksme uzsmaidīs, izvilksim gan Aleksu, gan tās zosis.

[Romija]

"Labi, pārģērbties," Flēra piekrita, ar aizdomīgu skatienu noskatīdama gan Joelu, gan Aristu. Neizskatījās, ka kāds no viņiem īpaši atslābtu pēc amuleta iznīcināšanas, bet varbūt tiešām nav laika.

"Līdz Aleksa cīņai ir divas dienas, pareizi? Līdz Vatrai tāpat? Diez vai mēs varam paspēt," viņa prātoja. Par citiem laika ierobežojumiem, neskaitot, protams, jo ātrāk, jo labāk, Flēra nezināja. "Vai varbūt ir kāda ātrāka iespēja nokļūt Vatrā?" dziedniece vaicāja. Arists kā daudz maz vietējais varbūt zināja. "Piemēram, lidojošās mašīnas?" Flēra ieminējās. Vēl jau bija tas, kā Gabriels bija pārvietojies, bet tas diez vai būtu pa spēkiem jaunajiem serafiem.

"Ja jābrauc, tad jābrauc. Aizbraucam pēc jaunām drēbēm un tad pa tiešo uz Vatru?" Bet kā tad ar Taja teikto? Plānot varēja mašīnā, bet atvadīties no draugiem. Kaut gan Meja, kurai tas varētu būt visaktuālāk, tāpat vairs nebija ar viņiem. Un droši vien Vatrā nāksies iztikt bez viņām abām. Diviem orākuliem, dziedniecei un tikai vienam karotājam. Tas nebija pārāk droši.

"Man nav blastera," Flēra vien noplātīja rokas. Viņai nebija tādu ieroču un arī prasmes ar tiem apieties. Patiesībā bez spārniem viņai īsti nebija nekā, kā varētu censties aizkavēt Meju. Mēģināt ar dziednieka paņēmieniem likt zaudēt samaņu un tad ķert krītošu serafi kaut kā nebija ienācis prātā, bet Arda ik uz soļa prasīja izdomāt kaut ko jaunu un pielāgoties. Nu jau bija par vēlu, tagad varēja tikai apsvērt ideju citai reizei.

[echo3]

Sprādziena brīdī Ereijass jau bija pietiekošā attālumā no alas, vien uzmanīja, vai gadījumā alai tuvāk esošajiem neuzkrīt kāda šķemba. Bet nekas tāds neatgadījās, un karotājs gluži līksmā noskaņojumā izmeta nelielu loku pār upi un uzlaidās uz kraujas. Uz vienu īsu brīdi dēmonu maģijas iznīcināšana Ereijasā bija radījusi eiforiju. Nostājies uz savām kājām un "izdzēsis" spārnus, viņš atkal pievērsās ne tuvu patīkamajai Ardas realitātei.

Vēl ir jāpagūst izvietot kristāli. - Ereijass atgādināja. Šobrīd gan laikam nevienam nebija ideju, kur un kā tie būtu jāizvieto, bet to varbūt zinās Gabriels, kad būs iznīcināts trešais amulets. Ereijasam ļoti gribējās palīdzēt izpestīt Aleksu, bet karotājs saprata, ka jāapspiež savas personīgās vēlmes kopējā uzdevuma vārdā. Viņam ir jāsargā orākuli un dziedniece, un jāpalīdz iznīcināt atlikušais amulets.

Lidojošās mašīnas? - Varbūt tiešām te ir tādas? Lidot uz Vatru saviem spēkiem nebūs ātrāk kā braukt, pie tam tas būtu pārāk nogurdinoši un uzkrītoši. Varbūt ir vēl kādas iespējas, nu, kaut kas ātrs, kas savieno lielās pilsētas? Tomēr īsti viņš uz tādām lietām necerēja, un braukt savā mašīnā, kas pat nav jāvada, ļautu atpūsties.

Braucam uz svētnīcu. Ejam. - Nav ko te stāvēt. Jātiek prom, kamēr kāds vietējais nav sācis interesēties par sprādzienu.

[Pūķēns Sāra]

Safīra izpleta spārnus uz īsu mirkli, lai no dzegas nokļūtu aizas augšā. Nekādus papildus lokus viņa neizmeta un atpakaļ viņa paskatījās tikai tad, kad stāveja uz cietās zemītes, paslēpusi spārnus. Skatienam atgriežoties pie pārējiem, nācās secināt, ka notiekošais visus ir nogurdinājis: dažus vairāk, dažus mazāk.

Meitene parakājās savā somā un piedevās pie Joela. "Iedos mazliet enerģijas," viņa pasniedza orākulam iepakotu enerģijas batoniņu. Arists viņu iepriekš bija apgādājis ar dažiem noderīgiem Ardas našķiem, bet uz doto brīdi izskatījās, ka ko tādu vairāk vajag pārējiem. Nākamais no somas tika izcelts kvadrātveida iepakojums, kuru pirms atvērt, Safīra vispirms salauza gabaliņos. Pārējie tika pacienāti ar šokolādi, lai pietiktu spēka aizkātot līdz mašīnām un mazliet nomierinātos pēc saspringtajiem piedzīvojumiem.

[Mattiass]

— Jā, divas dienas. Ir lidojošās mašīnas. Gaisa transports, tai skaitā pasažieru pārvadājumi. Lidot, protams, ir ātrāk, nekā braukt. Otrā galā braucamo varētu arī noīrēt.

Arists savāca savu šokolādes gabalu, un, sācis to gremot, pagriezās, lai dotos pie mašīnām.

[Romija]

Lidošana izsauca patīkamu kņudoņu ne tikai solītā ātruma dēļ. Bet vai tas nebija sarežģīti? Vai serafi ar to tiks paši galā, ja viņiem līdzi nedodas ne Arists, ne Gabriels? "Ja tas nav pārāk sarežģīti, varbūt tas ir variants?" Flēra ieminējās. Protams, bez paskaidrojumiem un pamācībām tad neiztikt. Tomēr vispirms bija jānokļūst uz parastajām, pa zemi braucošajām mašīnām, tāpēc, ar lukturi izgaismodama ceļu, Flēra devās to virzienā.

[Sindra]

Sariša

Sarišu neviens netraucēja aptuveni kādu stundu, pēc tam gan kameras durvis atvērās un pa tām vēlreiz ienāca tas pats karotājs, kurš iepriekš bija stādījies priekšā, kā Toms Beils. Jauneklis izskatījās nervozs un tāds kā par kaut ko satraucies. Viņa skatiens kādu mirkli aizkavējās pie meitenes, līdz viņš beigās noraidoši papurināja galvu.
- Es diemžēl nevaru tev ļaut zvanīt. - karotājs paziņoja un aizvēra durvis.


Meja

Ja arī Meja bija vēlējusies kaut kādu komunikāciju ar Sīliju, tad uz viņas atzīšanos nespējā, Sīlija nekā nereaģēja. Nekādas atbildes, nekā...
It kā Mejai neviens tā īsti nepievērsa uzmanību, taču serafe dzirdēja, ka kaut kur netālu, no tā virziena, kur atradās karotāju iecirknis skanēja sirējas. Daudz un skaļi. It kā, no turienes izbrauktu daudz mašīnu un tām visām bija ieslēgtas sirēnas.


Pārējie

Dodoties atpakaļ virzienā, kur atradās viņu atstātās mašīnas, nācās secināt, ka tās tur joprojām ir. Karotāji acīmredzot bija nolaidušies netālu, līdzās, bet serafu braucamrīki aiztikti netika. Kā bija atstāti, tā arī ir.
Neko daudz, skatoties ar serafu redzi, Flērai saskatīt neizdevas. Proti, te nebija nekā tāda, ko serafu redze atklātu, kas paliktu nemanāms, kad viņi vienkārši skatījās. Protams, kad meitenes acis zaigoja violetā krāsā, apkārtne izskatījās gaišāka, labāk pārredzama. Vieglāk kustēties un komfortablāka jušanās, bet citādi gan nekas vairāk.

[Roviela]

- Paldies! - orākuls pateicās Safīrai, kas viņam deva kaut ko, kas izskatījās ēdams. Tas tiešām bija ēdams. Nepierasts, tomēr kaut kas.

Joels kaut kā aiztika līdz mašīnām un ierāpās Lilū aizmugurē. Sveicināties te nebija ar ko, Lilū joprojām nepiederēja pati sev.
Cerams, Arists mašīnai noņems to savu kontroli, kad viņi sadalīsies?

Orākuls atmeta galvu uz sēdekļa atzveltnes, un gandrīz uzreiz aizmiga.