"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

— Ko tu neteiksi… Tur visādi var klaigāt.
Karotājs līda nopakaļ tiem diviem. Ja Roze meklē, tikpat labi var arī paskaidrot, kas par haju. Izskatījās, ka šefa sekretārīte ir paaugusies pakāpē un pilnvarās, un tas, savukārt, nozīmēja, ka nekaitētu uzzināt esošo situāciju. Ja gadījumā Arists bija atstādināts no Deina vietnieka pienākumiem, viņš par to ne tuvu nesērotu. Drīzāk otrādi.

[Sindra]

- Jā. Visādi. - Karotājs, kuru Arists, starp citu, nemaz neatpazina, nu, protams, tumsa un vēl brilles pa pusseju, bet arī pēc balss nelikās, ka tāds pa biroju būtu mētājies, bubināja, lienot ārā no alas. - Visādi, kas zin tavu vārdu un zin kurā pasaules nostūrī tu mētājies. - Tā vien likās, ka vīrietis būtu izcelts no siltas gultas un iesūtīts dubļos un tagad pauda savu neapmierinātību.

Izlīduši ārā no alas, karotāji izstaipījās un nedaudz nopurināja no apģērba dubļu lielumu. - Viņš tur ir. - kolēģis, kurš bija runājis ar Aristu, paziņoja Rozei un aizgāja uz taciņas pusi, kopā ar savu kolēģi, kaut ko abi murminādami, par sasodīto rāpšanos atpakaļ tajā sūda kalnā.

- Arist? - Roze lūkojās pēc kolēģa, uzspīdinādama gaismu alai, no kuras tikko bija izlīduši abi karotāji.

[Mattiass]

Ko vajag?
— Jā, Arist, — minētais īgni noteica, rāpdamies no alas. — Arist, šurp, Arist, turp, kā dabūju dzirdēt, kad mani no tevis pāradresēja. Kas šī par procesiju? Ko tu te dari?

[Sindra]

Roze nopētīja Aristu, gluži kā vēlēdamās pārbaudīt, ka tas patiešām ir viņš. Piegāja tuvāk, palūkojās acīs. Tik vien kā pietrūka vēl apiešanas apkārt. Taču tā meitene nedarīja.
- Deins nodeva Aleksu. - Roze paziņoja. - Alekss ir pie Maikla un pēc divām dienām viņi grasās viņu iemest Būrī. Viņi jau pārdod biļetes. Pretinieki gan tiek turēti noslēpumā, taču ir piebilde, ka cīnās karotājs un tie, kas jelkad ir izjutuši netaisnību no karotāju puses, ir laipni aicināti izpaust savu attieksmi. Īsāk sakot, es nedomāju, ka Aleksam ir kādas iespējas iznākt no Būra, kā uzvarētājam.
Vadība teica, ka viņi nevar palīdzēt un neies pret Attīrītājiem, lai Aleksu glābtu. Jo īpaši tādēļ, ka Deins liecināja pret Aleksu un visas tās Pirmavota lietas.
Tev man jāpalīdz viņu dabūt ārā. - viņas skatiens kavējās pie Arista sejas. Jā, droši vien ir sagaidāmi jautājumi, taču viņa bija gatava uz tiem mēģināt atbildēt pa ceļam. Tagad nebija laika.

- Un, starp citu, Meja Grīna un ... - viņa paberzēja pieri, cenšoties atcerēties otras meitenes vārdu. - Nu, īsāk sakot, tās tavas, abas biedrenes, uzbruka tusnim Onē pie "Rozes Vārda", viņas aizturēja Alvera un Deins un tagad viņas atrodas Alvera cietumā. - ja nu gadījumā Arists grasījās teikt, ka jau aizsūtījis papildspēkus.

[Mattiass]

Arists novaikstījās.
— Stulbās zosis. Bet varbūt tā pat labāk. Ko Alvera iecerējis ar viņām iesākt?

Ziņa, ka Deins ir nodevējs, kaut kā pārlieku pārsteidzoša nelikās. Un te sākās dilemma. No vienas puses, Gabriela uzdevums nebija mainījies — atrast amuletus. Un principā Arists piekrita domai, ka tas jāpaveic iespējami ātrāk. No otras puses, Alekss bija nonācis nāves briesmās viņu, serafu, dēļ. Elementāra atbildības sajūta prasīja, lai pēc sevis tiek sakopts, pat tad, ja priekšniecība pret šādu fakstoru palikusi ignoranta. Turklāt… Arists gribēja palīdzēt. Viņaprāt, tā bija pareizi rīkoties. Gabriela vārdiem runājot, tā teica viņa sirdsbalss. Bet viņš nebija un negrasījās kļūt par tādu dezertieri, kā tās divas.

Īstenībā, izvēles nemaz nebija. Ja Karotājs atteiktos sekot Rozei, varētu rasties nepatīkami jautājumi. Tad atkal… nelikās, ka viņa pati te ir ar priekšniecības svētību. Jautājums tikai — iesaistīties pašam, vai iesaistīt arī citus? Tā otra doma gan ātri tika atmesta — Tajam būtu pārāk daudz jāskaidro, Ereijasam jāpaliek sargāt orākuli, un tad jau Flēra ar Joelu arī. Turklāt nenāca par ļaunu, ja kāds palika sekot līdzi pašu serafu lietai. Safīra… Tā pa labam, viņu arī pienāktos atstāt. Ar serafiem viņai noteikti būtu labāk. No otras puses, Gabriels lika Aristam sīko pieskatīt. Uz viena Ereijasa kakla jau tā paliek par daudz serafu. Un arī šeit dziedniece var noderēt. Turklāt, nebija nekādu garantiju, ka Arista prombūtnes laikā tā pati Safīra nenotīsies pie māsas. Un kur Sīlija savu māsu meklētu pirmām kārtām? Pie serafiem. Iznāca tā, ka pārējos labāk atstāt, bet Safīru ņemt līdzi. Eh…

— Kāpēc tu tā domā? Kā noprotu, tad neesi te gluži ar Deina svētību, vai ne? — Arists painteresējās. — Vai notikusi neformāla šķelšanās?
Kā nekā, helikopters un Karotāju varza — tas jau bija visai nopietni. Pats Karotājs tikmēr sāka virzīties pie alas sašaurinājuma. Vajadzēja ķeselēt ārā Safīru.

[Romija]

Flēra negribīgi, bet tomēr bija ielīdusi aiz nogruvuma. Šaurajā alā iekārtojusies kaut cik ērtākā sēdus pozā, viņa nolika izslēgto lukturi blakus un aizvēra acis. Gaidīt bija visnepatīkamāk, bet to varēja aizpildīt ar kaut ko noderīgāku. Viņas pirkstu gali iemirdzējās pavisam vārgā, gaišā gaismiņā, kad Flēra tos pacēla sev pie deniņiem. Ja labi ieskatījās, arī starp skropstām no aizvērto plakstiņu apakšas mazliet mirdzēja balta gaisma. Flēra vēlāejās noskaidrot, kas ir šie atnācēji. Ja arī ala un klints nepakļāvās viņas dziednieces meklējošajam spēkam, tad tie noteikti bija cilvēki vai citas dzīvas būtnes, ko vajadzētu varēt sajust. Pēc vairākām dziļām ieelpām, kuru laikā Flēra izdzina no galvas nepatīkamās alas tēlu, viņa nolaida rokas pie klinšu sienām un ar katru izelpu lika spēkam tiekties izejas virzienā un meklēt. Kas viņi bija? Kā jutās? Ko meklēja? Ja arī parasti dziednieku redzeslokā nonāca fiziskas sāpes cietušie, tomēr arī uztraukumi, bailes, bažas un citi emocionāli stāvokļi bija jūtami kopējā fonā.

Brīdī, kad Flēra uztvēra nācējus, viņas acis aizvērās ciet pavisam cieši, lai varētu koncentrēties uz atrastajiem. Sievietes, kas pirmā bija runājusi un sadzirdēta, noskaņojums šķita ļoti uztraukts, bet ne naidīgs. Alas klusumā varēja sākumā sajust viņas sirdspukstus, tad balss toni, līdz pamazām varēja izšķirt pat vārdus. Flēras augums nedaudz trīsēja, viņai koncentrējoties. Līdz vienā brīdī dziļa ieelpa un sastingums pārņēma visu ķermeni. Alekss! Lai kas arī notiktu tālāk, lai kādas karotāju iekšējās problēmas nebūtu iejauktas, Flēra nespēja tālāk klausīties. Viņa atrāva rokas no sienām un atvēra acis, kuras joprojām mirdzēja baltas, tikai pamazām nodziestot un kļūstot violetām.

"Mums no viņiem nedraud briesmas," Flēra joprojām violetām acīm pavērās uz pārējiem alā esošajiem, taču uzelpot viņa nespēja. "Bet šķiet, ka amulets nav vienīgais, par ko tagad uztraukties. Meja un Sariša ir pie karotājiem, viņas neatgriezīsies, vismaz ne pagaidām," dziedniece paziņoja to, kas būtu svarīgs tieši amuleta iznīcināšanas jautājumā. Pārējais? Pārējais bija pārāk satraucošs un noteikti novērsīs domas no pleķa sienā tuvāk izejai. Galu galā šobrīd prātīgākais šķita ļaut Aristam nokārtot karotāju sarunu, cerēt, ka viņi dosies prom, mēģināt iznīcināt amuletu bez liekiem skatītājiem un traucēkļiem, un tikai tad, kad visi būs vismaz ārā no alas, ja ne mašīnās pa ceļam uz Svētnīcu vai Vatru, apdomāt, vai viņi spēj ko līdzēt Mārvinam. Tāpēc Flēra nolēma vēl neko neteikt, lai arī pašai sirds sažņaudzās, iedomājoties, kas gaida Aleksu. Tas ne tuvu nebija tas, ko Flēra pati bija piedzīvojusi. Maikls to nepieļaus. Viņa norija kamolu, kas smacēja un liedza elpot. Dūrēs sažņaugtie pirksti spieda nagus plaukstās, bet kājas tā vien prasījās atsperties, lai ātrāk pārtrauktu gaidīšanu. Ieklausoties tāpat, neko no ārpusē notiekošā dzirdēt nevarēja, un nebija vairs nozīmes sēdēt aiz nogruvuma, riskēt ar tā parādīšanos. Flēra savāca lukturi un bīdījās mazliet uz āru, vismaz tur, kur šis sprosts nedraudēja.

OOC: Noklausīšanās ir askaņota ar GM!

[Roviela]

Joels tur, aiz nogruvuma, juta satraukumu, un kur nu vēl buršanos un vēl lielāku satraukumu Flēras prātā, kad tur, kaut kur pie ieejas, laikam, kaut kas notika slikts. Vai, vismaz, ziņas bija sliktas.

- Flēra, vai tu pastāstīji visu? - jā, orākuls bija piekasīgs, bet nevarēja taču nejust? Vai tad dziedniece par to bija piemirsusi? Viņas prāts ne tuvu nebija tik mierīgs kā būtu, ja tas būtu viss. Un vēl tās asaras.
- Klau, beidzam spēlēt paslēpes, protams, ja vēl ir ko stāstīt. Es nevaru koncentrēties, ja nezinu visu pilno ainu pat, ja tas neattiecas uz amuletiem un pat ja ziņas ir sliktas.

Parunāt, lienot atpakaļ uz izejas pusi, bija diezgan saraustīti, bet saprast vajadzēja varēt.

[Sindra]

- Nevaru nepiekrist. - Roze noteica un no mugursomas izvilka planšeti un pasniedza to Aristam. Pirms tam, protams, ieslēdzot un iestatot skatīšanai video, kurā bija redzams, kā pie "Rozes Vārda" uz kāpnēm stāv Maleriks Onē ar vēl pāris vīriešiem un runājas. Viņiem pietuvojas Sariša un laikam jau uzsāk sarunu. Pēc kāda brīža pārējie vīrieši ieiet iekšā ēkā un Sariša nekavējot laiku, uzbrūk Malerikam, turpat, Attīrītāju iestādes, durvju priekšā. Sagrābusi vīrieti, viņa to velk uz tuvākās šķērsielas stūri. Pieslēdzas Meja, kas palīdz. Līdz Maleriks ir aizdabūts līdz kādai šķērsielai un piespiests pie sienas. Tagad, var redzēt, ka nofilmētais ir no cita leņķa, no citas kameras. Turpat, fonā ir arī redzams Gabriela jaunais motocikls.
Pēc kāda brīža, kura laikā serafes acīmredzot cenšas izvilkt informāciju no Malerika, trijotni ielenc Karotāju automašīnas. Divās bija atradušies četri ierindas karotāji un no trešās mašīnas izkāpj Alvera un Deins. Deins īsi aprunājas ar serafēm un tās padodas. Meja tiek iesēdināta Alevera mašīnā, Sariša pie viena no karotājiem un trešajā mašīnā tiek iesēdināts Maleriks. Deins uzsēžas uz Gabriela motocikla un aizbrauc.
- Es nezinu. Bet, es runāju ar Tomu. Nu, Beilu. Un viņš teica, ka varētu būt problēmas un nāksies skuķus atdot Attīrītājiem. - viņa gan nebija no Beila saņēmusi jaunāko informāciju. Iespējams, ka kaut kas ir mainījies.

- Ko es kāpēc domāju? - Andersa pārjautāja. - Kāpēc es domāju, ka tev man jāpalīdz? Nu, bet Morgan... es neesmu muļķe. Es visai labi nopratu, ka jums ir kaut kādi kopīgie darījumi, vai es pat nez kas. Bez tam padomā pats. Maikls visticamāk viņu spīdzina. Līdz tam Būrim viņš jau būs novārdzis. Varu saderēt, ka viņam pretiniekos izmetīs kaut kādus drūmākos slepkavniekus un tos ķīmiskos dzīvniekus. Tad vēl skatītāji, kuri drīkst viņam mest ar vienalga ko, kas gadās pa rokai... Arist, es nezinu, kā tu, bet tad es labāk meklēju iespējas viņu nogalināt, kamēr viņš ir pie Attīrītājiem, nekā noskatos, kā viņu dzīvu saplosa. - meitene ieskatījās karotājam acīs, neslēpjot savas skumjas un sāpes.

- Protams, Deins nezin, ka es šeit esmu. Bet nekādas šķelšanās nav. Šie ir Kreiga cilvēki. Viņi vienkārši man palīdz. Savā brīvajā laikā. - tā ka Roze neprasīja Aristam izdarīt kaut kādas izvēles, vai ieņemt kaut kādas puses. Nu, ne oficiālā kārtā.

[Romija]

Flēra nerunāja lienot. Ne tik daudz tāpēc, lai apturētu pie sevis, bet gan šķita, ka, izteikts skaļi, tas ieņems taustāmāku un reālāku formu. Vispirms viņa gribēja atrasties nogruvuma ārpusē, tad apstāties, lai vismaz par vienu sliktumu būtu mazāk. Īpaši tālāk gan viņa nelīda, apsēdās kādā iedobē.

"Alekss ir pie Maikla. Un Attīrītājiem ir Būris, ko man arī solīja. Tā ir kaut kāda cīņa, uz ko tirgo biļetes. Ārā iznāk tikai uzvarētājs," Flēra ar nopūtu paskaidroja visai drūmā balsī. Gandrīz vai kā katrs vārds pa solim vien aizvestu Aleksu uz Būri, kur noteikti negaidīja nekas labs. "Un Aleksa cīņa ir pēc divām dienām," viņa piebilda, skatīdamās kaut kur uz akmeņu pamatu zem kājām. Kā tas palīdzēja tagad? Nekā, tikai vērta situāciju vēl nolemtāku un sarežģītāku. No ložņāšanas pa alu sāpēja ceļgali un smags nogurums centās ielīst ikkatrā locītavā. Kaut nu ātrāk viņi aizietu, kaut ātrāk varētu mēģināt iznīcināt amuletu un tikt ārā, ārā, ārā...

Bet ārā joprojām kādam sāpēja, tai sievietei. Lai arī Flēra vairs nekoncentrējās uz vārdiem, tomēr vienreiz sajustu dvēseli viņa atcerējās. Vēlriez aizvērusi acis, dziedniece koncentrējās uz alas ieeju, arī uz citiem tur esošajiem, Aristu, lai vismaz aptuveni noskaidrotu noskaņojumu. Iztērēt visus spēkus, lai tikai noklausītos svešas sarunas, nebija Flēras plānos, jo vēl bija tas amulets, kas aizšķērsoja izeju.

[Mattiass]

— Tie skuķi Mārvinu vai kādu citu, cerams, nav pieminējuši? — Arists sarauca pieri. Jau tā gana galvassāpju. — Ja tev dārgs Alekss, nepieļauj to. Viņas var tādas lietas Attīrītājiem sastāstīt, ka Būris liksies tīrā izklaide. Un ne tikai Aleksam, bet arī Deinam un vēl kādam bariņam citu. Pie tam, man ir nelielas aizdomas, ka Attīrītāji tos skuķus grib Būrī nolikt Aleksam pretī. Tā būtu visai skarba ironija, ar grūti paredzamu rezultātu.

Iekšēji Arists jutās visai nelāgi. Viņam uz sitiena nebija ne jausmas, kā pa divām dienām šo visu atrisināt — un bija sajūta, kā cīnoties ar kādu hidru vai deviņgalvi pūķi, kam, nocērtot galvu, divas ataug vietā. Bezcerīga cīņa, kurā tomēr nedrīkst padoties un nav arī īsti, kur atkāpties. Cerams, vismaz Tajs parūpēsies par amuletiem. Cerams, pārējie serafi pratīsies nevērst stāvokli vēl ļaunāku — ar divām pietika. Cerams, viņi visi pagūs, pirms būs par vēlu. Cerība, kā nekā, muļķa mierinājums. Mirst tikai kopā ar cerējušo muļķi.

Lai cik drūmi, serafs pacentās sevī atrast spēkus uzmundrinoši uzsmaidīt Rozei. Visticamāk, tas viņam izdevās tikai pa pusei — nebija viņš nekāds dziednieks, citus mierināt nebija radis, un sejas muskuļi, kas atbildēja par smaidīšanu, bija pa pusei atrofējušies, pirms saradās tādas Flēra ar Safīru.
— Labi, ka ir tāds Kreigs, kuram galva ir vietā… Jā, tu nekļūdījies. Es palīdzētu, tev, un Aleksam. Bet kā?

[Sindra]

- Protams, ir. - Roze atteica un nopūtās. - Meja jau paspēja pa ceļam Alveram sastāstīt par nabaga, nepatiesi apsūdzēto un ieslodzīto Aleksu. Bet nu... nav jau tā, ka Alvera kaut ko no tā visa nezinātu. - vai tas situāciju bija padarījis sliktāku? Roze nezināja teikt. Tas iespējams varētu padarīt situāciju vēl sliktāku Aleksam. Deinam diez vai. Alvera piesegs Deinu.
Meitene raudzījās uz Aristu, un pēc viņa izmestās spekulācijas par Aleksa pretiniecēm kaujā, Rozīte tikai noraidoši pamāja. - Iznākums ir viegli paredzams. Alekss necīnīsies un viņu nogalinās. - cita varianta tur vienkārši nebija. Un ne jau vienkārši nogalinās. Nogalinās lēnām un tā, lai biļetes nopirkušajai publikai būtu izklaide.

- Es nezinu... - karotāja noteica. - Es neesmu specializējusies taktikās un godīgi sakot man nav ne jausmas. Taču, man esi tu, man ir Kreigs un no Alveras cilvēkiem, Toms. Mēs varam mēģināt kaut ko sadomāt un iesākt. - katrā ziņā, visu vajadzēja kārtīgi apsvērt un izplānot. Kļūdīties nedrīkstēja.

[Mattiass]

No Alveras cilvēkiem? Arists uzrāva uzaci. Rozīte bija tikusi pie vērā ņemama sabiedroto asortimenta. Trieciennieki, Alveras cilvēks, tagad arī kāds no serafiem, vai, kā Rozītei zināms, Deina vietnieks… Gadi sēdēšanas pie sakariem, vai arī vienkārši mīlošas sievietes izmisums.

— Lai tā būtu. Un tādēļ tu te ieradies ar tādu baru un, — serafs ieklausījās, — gaisa spēku atbalstu? Vai arī tu pieņem, ka man nekavējoties vajadzētu doties tev līdzi?

Lieki teikt, ka, Aristaprāt, šāds hajs bija lieks. Serafi te nodarītu, kas darāms, un tad lielākā daļa dotos uz Vatru. Bet Arists — noskaidrot, kā līdzēt Rozītei un Aleksam. Bet protams, ka sarunbiedrene tagad gribēs visu un uzreiz.

Ja ceļš uz Vatru ilgst divas dienas, laika vazāties līdzi pārējiem nav. Tomēr nu līderos ir Tajs. Par šo pusi varēja justies kaut cik mierīgs.

[Roviela]

Joels tupēja un juta, ka atkal sāk kļūt dusmīgs. Atkaj jauni vārdi, atkal viņi visi visu nezina, bet ai, kā tas var atspēlēties vēlāk!
Tad viņš padomāja un mazliet atdzisa - vai tad viņiem ir bijis mierīgs brītiņš parunāties?

- Flēra, man nav ne jausmas, kas ir Būris, to, kur ir Alekss, es zinu. Man tā šķiet, ka mēs taustāmies pa tumsu, jo es šo pasauli nesaprotu joprojām. Nesaprotu cilvēkus, nesaprotu motīvus, pat to, kas īsti ir Attīrītāji un Karotāji - es nesaprotu. Arists to visu noteikti zina, bet viņš nestāsta, un man šķiet, tas mums atspēlēsies agri vai vēlu, - Joels parasti neteica gluži tik garas runas, bet, nudien, tāda te bija tā sajūta. Nebūt ne no tām labākajām.

- Kamēr viņi tur, pie ieejas skaidro attiecības, es pameditēšu vēl. Nevar būt, ka nav iespējams noteikt pareizo vietu. Nu, nevar.
Orākuls apsēdās un atkal uzsāka meditēt. Protams, viņš apzinājās, ka Sīlija ir maģijā spēcīgāka, daudz spēcīgāka, un ka maģija, kas te ir, ir domāta ne jau viņiem, jaunuļiem. Un tomēr! Gabriels teica - viņš nevar atrast, jo pret to ir nodrošinājušies, tāpēc viņi visi bija te.

[echo3]

To, kas notika pie ieejas, Ereijass nedzirdēja, lai arī no visiem serafiem atradās tai vistuvāk. Izņemot Aristu, protams. Vispār tas bija slikti, ka neko nedzird, jo atkal nebūs iespējams saprātīgi rīkoties. Doties noklausīties? Bet izrādījās, ka Flēra šo to ir maģiski saklausījusi, tiesa, tas, ko viņa teica, bija pa pusei sliktas ziņas, pa pusei nesaprotamas. Pieradis vispirms tomēr censties visu noskaidrot neiejaucoties, Ereijass arī tagad nebija tas, kas pirmais uzdeva jautājumus. Joels jau šo to paguva pavaicāt. Varbūt būs arī atbilde, ja vien Flēra pati zina ko vairāk.

[Romija]

Joela neparasti garais sakāmais novērsa uzmanību no alas ieejas. "Tad ko es tev vēl varu pastāstīt?" Flēra nedaudz sapīka, nobolot tumsā acis. "Es neesmu to Būri redzējusi, tikai zinu, ka tur cīnās un citi skatās cīņu, pērk biļetes, izklaidējas. Bet tas ir pēdējais, kur varētu gribēt nokļūt," viņa paskaidroja. Arī Maikls viņai nebija neko sīkāk stāstījis par šo "izklaidi", vien no viņa izteiksmes varēja noprast, ka to tiešām labāk nepiedzīvot. Un patiesībā Flēra pat labāk nepiedzīvotu dienu, kad tas būris ir jāierauga, jo kā dziedniecei tas varētu būt pārāk smagi arī tad, ja sēdētu skatītājos.

"Jo vairāk mēs iepīsimies citās lietās, jo vairāk tas atspēlēsies," Flēra noteica ne mazāk drūmā tonī. Protams, ka gribējās izglābt Aleksu, bet kā? Palūgt izlaist? Tā nu Maikls laidīs! Aiziet un viņam paprasīt biļeti uz Būri? Varbūt viņš pat iedotu un pasēdētu blakus, turot Flēras rociņu... Ai, tās nebija pareizās domas! Flēra noskurinājās. Domas par Maiklu bija pārāk pretrunīgas un neuzlaboja omu sēžot tumšā alā. Kā būrītī. Zelta būrītī. Atkal viss saskanēja. Bet to, kā palīdzēt Joelam saprast visu pasauli, Flēra nezināja un ļāva viņam meditēt.

[Sindra]

- Jā. - Roze atbildēja. - Es nezināju, kur tu atrodies un cik ilgi grasies klejot. Nopeilēju tavu zvanu un Kreigs man izdalīja šos puišus, lai savācu tevi. Viņš teica, ka nav laika. - Protams, treicienvienības šefam allaž šķita, ka nav laika, bet nebija jau tā, ka viņam nebūtu taisnība.
Meitene apstiprinoši pamāja. - Jā, es vēlos, lai tu nāc man līdzi. Tagad. Mašīnu savāksi vēlāk, vai arī iedod tiem pārējiem, kas kaut kur vandās. - rokas iespiedusi sānos, Andersa nokomandēja. Skatiens nogaidoši pievērsās Aristam.
Ah, un tad vēl... - Vai te ir vēl kaut kāds cits ceļš? - meitene apjautājās. - Jūs līdām pa to nogāzi? Tur nebija pēdu. - cik nu karotājiem pa tumsu bija izdevies redzēt.



Nevarētu teikt, ka meditējot šoreiz, Joelam izdevās sajust kaut ko savādāk, kā iepriekšējās reizes. Vēl joprojām sajūtas sauca dziļāk alā, tur, tālāk aiz nogruvuma. Tā vēsā plūsma, kas plūda no alas dzīlēm.
Tomēr, Joelam meditējot, viņš vienā brīdī juta, ka Gabriels pieslēdzās viņa prātām, ja tā varēja izteikties. Tas gan bija uz krietni īsāku brīdi, nekā pie iepriekšējā amuleta. Taču tik un tā jaunais orākuls uzreiz sajuta lielu nogurumu, it kā kāds viņam būtu licis paveikt kādu smagu darbu. Ārā. viens vārds un Metatrona dēls no Joela apziņas pazuda. Un tad atkal atgriezās vēsā plūsma, kas aicināja doties pēc amuleta alas dzīlēs.

[Roviela]

Aha. Māneklis. Spēcīgs māneklis, un Joels pat nepaspēja nosūtīt īsu Paldies!, tik ātri tas notika. Cerams vien, ka Metatrona dēls sajuta pateicību, ko juta jaunais orākuls.
Kopumā viņam bija skumji. Viņš centās no visa spēka un vairākkārt, bet spēki, acīmredzot, bija tik ļoti nesamērāmi, ka bez Gabriela palīdzības tāpat nekas nesanāca, bet Joelam tik ļoti gribējās paveikt visu to, kas viņam jāpaveic, netraucējot vecāko serafu. Gabrelam pietiek savu problēmu, un tagad tāda nevarīga Joela dēļ ir jāatraujas no saviem uzdevumiem. Bija kauns par savu nevarēšanu.
Nogurums arī. Tāds pats kā pēc pirmā amuleta atrašanas.

- Ufff... - viņš klusi noelsās, turpinot sēdēt, lai puslīdz attaptos.
- Gabriels palīdzēja. Ārā, viņš teica.
Joels to saprata tā, ka amulets ir tas savādais maģiskais pleķis pie ieejas, un alas dziļumos nav ko meklēt.

[Mattiass]

— Cits ceļš? Pa gaisu, protams. Neprasi, tu negribi zināt, — Arists noteica.

— Man ar tiem pārējiem te ir šis un tas pabeidzams. Pēc tam viņi dosies citā virzienā, kur, cerams, nenogāzīs nākamos podus. Būtu vēlams no šejienes pazust iespējami ātrāk. Par šo vietu varētu sākt interesēties Attīrītāji. Tā kā labāk pasaki, kurp man pēc šejienes doties.

[Romija]

"Ārā kā Pazūdiet no turienes? Vai ārā kā ārpus alas? Tur pie ieejas?" Flēra pārjautāja, kaut gan, ja būtu pirmais variants, tad diez vai Joels tik mierīgi sēdētu. Katrā ziņā tas mudināja pamest alu, liekot jaunam sparam ieplūst nogurušajos locekļos. "Viņi tur vēl ir," pārbaudījusi sajūtas, Flēra norādīja uz ciemiņiem, ko joprojām varēja just ārpusē. Cerams, ka ne ilgi, viņa kļuva nepacietīga.

[Sindra]

Par Arista vēlmi palikt šeit ilgāk, Roze gan izskatījās saīgusi. Jo nu... tas jau nozīmēja, ka viņam te vēl vajag laiku un pēc tam vēl būs tas laiks, kuru karotājs pavadīs ceļā. Tomēr, meitene vairāk neko neiebilda un piekrītoši pamāja.
Satvērusi Arista roku, viņa uz tās uzrakstīja koordinātas.

Pamājusi abiem pavadoņiem, ka pīppauze beigusies Roze devās atpakaļ uz ejas pusi. Tiesa, izskatījās, ka atpakaļceļš karotājiem būs vieglāks, jo viņi tālredzīgi bija izritinājuši virvi, kuru tagad varēja izmantot, lai uzrāptos atpakaļ uz kraujas.
Pēc tāda brīža no negaidītajiem ciemiņiem vairs nebija ne vēsts. Tik vien kā vēl varēja dzirdēt, ka augšā, virzienā, kur atradās viņu mašīnas, dūca arī helikoptera dzinējs.