"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Joels nomurmināja kaut ko par to, ka lidošana, īstenībā, nav tik stulba ideja, tas gan atkarībā no apstākļiem, tad noteica skaļi: - Nogruvumu no iekšpuses attaisīt vismaz es nevaru, vai varu no šīs puses, kad tas atjaunojas, to es nezinu, tāpēc pašlaik vismaz Tajam tur līst nevajadzētu.

Viņš sāka mēģināt bīdīt visus uz izejas pusi, runādams: - Ejam uz to dīvaino vietu, mēģināšu pameditēt, kas tur un kā.
Uzsprāgt gaisā šaurā ejā viņam negribējās, un serafs bija pārliecināts, ka citi arī to nealkst. Vai ir vēl kāda izeja? Shēmā nav. Vai īstenībā nav, to viņi nezina. Tur bija vēl trīs ejas, tur, aiz tās viltotās vietas.

Vai nu šā vai tā atradis vietiņu, kur notupties meditēšanas pozā, Joels koncentrējās, izmetot no galvas gan apkārtnes nemājīgumu, gan lidojošos heli-kā-viņus, gan iespēju netikt laukā un cenšoties atsijāt arī to, mānīgo aicinājumu iet dziļāk.
Vai atradīsies kas, vai neatradīsies?

[Romija]

Tas bija labi, ka arī pārējie atbalstīja domu doties kaut drusciņ tuvāk izejai, ārā no šīs alas, no klinšu sloga, no viltus un lamatām. Katrs kaut vai nelielais solis ārpuses virzienā atgrieza mazdrusciņ drosmes un labāku sajūtu. Ar lukturi rādīdama gaismu, Flēra arī pamazām virzījās uz jaunatrastās vietas pusi, pa ceļam novērsdama domas no nepatīkamās alas un cenzdamās iztēloties tos lidojošos aparātus, ko Arists sauca par helikopteriem. Tie vismaz lidojā, ārā, gaisā, debesīs, nevis rakās pa šauru alu, kas varēja arī aizbrukt un iespundēt viņus ar visu amuletu. Vai bez...

[Sindra]

Meditēšana Joelam tā īsti neveicās. Nevarēja pat saprast, kas tam bija par iemeslu. Vienīgais, ko orākuls spēja sajust, bija tas aicinājums no alas iekšienes. No dzīlēm. Lai serafs tur atkal dotos, jo amulets taču atradās tur un tā vien gaidīja.
Te? Priekšpusē? Amulets? Pat maģiska vieta? Likās neticami un nekā tāda. Kas likās visai savādi, ja ņem vērā to, ka palūkojoties uz alas sienu ar skatienu, kas atklāja patiesību, tad Ereijass nebija melojis. Tur patiešām bija kaut kāds laukums, kurā bija redzama maģija. Taču sajūtas neļāva tur atrast amuletu. Patiesībā, sajūtas neko neļāva atrast un Joelam tā arī netapa skaidrs, kas tā ir par maģiju, kas te slēpās un kādā nolūkā.

Taču tiem, kas vēroja apkārtni, vienā mirklī nācās sadzirdēt, ka alai, no taciņas puses tuvojās gan soļi. Un kaut kādas balsis. Viena no tām piederēja sievietei. Acīmredzami, viņi centās nokāpt lejā pa taciņu, lai nonāktu pie alas. Nevarēja saprast ko sieviete saka, taču likās, ka tieši viņa bija tā, kas deva pavēles.

[Roviela]

Joels pēc maza brīža nopūtās un piecēlās, cik atļāva griesti. Viņa violetās acis joprojām rādīja, ka te kaut kas ir, bet sajūtas apgalvoja, ka amulets jāmeklē tur, lamatās.
- Neko citu nespēju atrast kā to, ka mani velk tur, aiz sienas. Tur esot īstā vieta. Acis rāda kaut ko citu. Maģija ir te, sienā, tikai kāda, to noskaidrot nav manos spēkos, - viņš atzinās.
- Es teiktu - bliežam pa šejieni ar maģiju un bēgam tur, iekšā.
Orākuls pašķielēja uz pārējiem.

- Tur kāds nāk, dzirdams jau, un, zinu... zinu! Pēc shēmas izejas no šejienes nav. Jums ir citas idejas?
Viņš cerēja, ka ir.

[Romija]

Kamēr Joels meditēja, arī Flēra paskatījās uz norādīto vietu. Lai kas arī tas bija, tā nebija parasta Ardas klinšu siena. Pasaulē, kurā nebija maģijas, tai nevajadzēja būt arī alā. Pie tam tur dziļāk, kur sajūtas norādīja, šāda maģija nebija redzama. Mānīgas balsis un sajūtas jau bija piedzīvotas. Sīlija mācēja mānīt.

Kamēr Joels meditēja, arī Flēra klusu sēdēja un klausījās sajūtās. Bet tas, ko viņa izdzirdēja, bija kas cits. Laikam jau cerības, ka lidojošās mašīnas aizvāksies, bija veltas. Balss, kas tuvojās, lai arī bija sievietes, nepiederēja ne Sarišai, ne Mejai. Tātad abas karotājas atgriezušās nebija. Klausīšanos pārtrauca Joels, kas bija beidzis meditāciju bez vērā ņemama rezultāta.

"Ja te aizbrūk ciet, tad tas nebūs maģisks nogruvums, ko var tā pazudināt," Flēra pusbalsī atbildēja, lai to dzird tikai serafi, nevis tur tālāk līdz ieejai. Viņi bija sprukās, bet vai riskēšana ar alas aizgraušanu bija izeja? "Vai mums būs problēmas, ja mēs vienkārši izlīdīsim un izliksimies, ka nezinājām, ka te nedrīkst līst?" Flēra ieminējās par citu ideju. Viņai tomēr vairāk simpatizēja iespēja līst ārā, pat ja tas draud ar pārrunām karotājos, nekā tikt ieslodzītai alā bez iespējām jebkad atgriezties virszemē. Tomēr pagaidām viņa sēdēja uz vietas, klausīdamās, kas notiek ieejas pusē, jo šobrīd dziedniecei šķita, ka vislabākais padoms attiecībā pret nācējiem būtu Aristam.

[Mattiass]

Arists klausījās balsīs.
— Izklausās, ka varētu būt Sīlija un viņas rokaspuiši. Bet, ja tā nav, tad labāk man būt vienīgajam, ko nācēji ierauga. Tā kā blieziet ar maģiju, un tad atkāpieties dziļāk. Un sargiet Safīru. Es palikšu izejas tuvumā.

[Romija]

Tā droši vien bija labāk, ja ar nācējiem satiktos daudz maz vietējais Arists. Tā kā viņš šobrīd atradās alā dziļāk kā citi, tad Flēra pabīdījās kādā iedobē, lai palaistu viņu garam. Doma par nogruvumu joprojām nešķita vilinoša. Protams, nebija jau nekur teikts, ka maģijas lietošana tādu noteikti izraisītu, bet alas nemīlīgā atmosfēra arī citas domas virzīja ne tajā pozitīvākajā virzienā. Palikdama tuvumā maģiskajai vietai un atsaukdama atmiņā, kā Gabriels bija mācījis iznīcinat amuletus, Flēra negribīgi pastiepa roku pret sienu un bija gatava vērst Metatrona doto spēku pret savādo pleķi. Droši vien arī šim amuletam vajadzēs vairāku serafu spēku, viņa pieņēma, gaidīdama vismaz Joela piebiedrošanos.

[Sindra]

Kamēr serafi gatavojās kaut ko darīt, vai arī domāja, kā labāk darīt, balsis nāca arvien tuvāk un kādā mirklī jau varēja saklausīt konkretus vārdus. Proti, sievietes balss sauca Arista vārdu. Pasauca viņu, tad laikam jau klausījās pēc atbildes, tad atskanēja kaut kas, kas izklausījās pēc lamām un tad jau atkal Arista vārds. Šoreiz skaļāk.

Kādā brīdī lamas atskanēja vēl skaļāk, līdz ar kaut kādiem papildus ripojošu akmeņu trokšņiem. Likās, ka kāds, kurš līda lejā pa taciņu, ir paslīdējis vai paklupis. Un tagad dusmīgi sirdījās par šo vietu, par draņķa Aristu un minot vēl kaut kādus vārdus, par kuriem serafiem nebija ne mazākās nojausmas.

[echo3]

Ereijasam jau bija licies aizdomīgi, ka tie, kas rāpās lejā pa taku, nemaz nepiesargājas. Pat ne tas - viņi vispār necentās būt klusi vai organizēti. Tagad, kad skaidri varēja sadzirdēt, ka patiesībā viņi meklē Aristu - droši vien ka Silvas dēļ - Ereijasam ienāca prātā, ka, jā, Karotāji, bet Arista kolēģi. Iespējams, vecākais serafs tagad atpazīs saucošo balsi.

Un tomēr, vai būs labi, ka viņus visus te ieraudzīs? - Paejam dziļāk alā, tā, lai ar parasto lukturi neredz. - Ereijass ierosināja, un arī piespiedās sienai, lai samainītos vietām ar Aristu.

[Roviela]

- Paklau, viņi meklē Aristu, - arī Joels to bija sadzirdējis. Balsis viņš neatpazina nekādi, bet, ja tā būtu Sīlijas balss, tā kā vajadzētu. Galu galā, viņi to bija dzirdējuši.

- Labāk nespridzinam to amuletu, ja tas ir te, palienam dziļāk, bet ne aiz maģiskā nogruvuma, - orākuls piekrita Ereijasa domai.
- Un nespīdinam lukturus.

[Romija]

Flērai divreiz nebija jāsaka. Mazliet paknibinājusies, viņa izslēdza lukturi. Dziļi ieelpojusi un uz mirkli aizvērusi acis, dziedniece tās atvēra violetas, lai redzētu, kur līst dziļāk, un ala neizskatītos tik baismīga. Palaižot Aristu garām, viņa sekoja pārējiem nedaudz dziļāk alā, cenšoties pieskatīt, lai neaizlīstu aiz nogruvuma.

[Mattiass]

Karotājs aizvirzījās garām pārējiem serafiem. Un ko šie? Arī galīgi aptrakuši? Serafs bija neizpratnē. Alu, visdrīzāk, parasti nepārbaudīja. Kuram ambīlim bija ienācis prātā viņu meklēt, turklāt ar helikopteri, komandējošām čiksām un rupjiem lamzakiem?

Patiesībā lamāšanos varēja saprast. Nācējiem spārnu nebija, un, ja vien viņus neizsēdināja no lidaparāta, nāca kājām visu ceļu. Grūtāk atbildams bija jautājums, kāds Arists nonāks augšā, ja nelūgtie viesi uzstās uz viņa sabiedrības. Iespējamie varianti pārlieku neiepriecināja. Atlika cerēt, ka pārējie serafi situāciju nepasliktinās un tiešām izturēsies tā, it kā viņu tur nav.

Serafu karotājs palika pie alas izejas, cenzdamies, pats paliekot nemanīts, saskatīt, kas ārā notiek. Šie ģēniji viņu meklēja? Lieliski, lai paši nāk. Viņš pārliecinājās, ka šaujamais un asmenis ir ērti izraujami un gatavi lietošanai.

[Roviela]

Joels piespiedās sienai un palaida garām Aristu, līdz ar citiem pavirzoties tālāk, lai lākturu gaismā nevar saskatīt. Viņa acis bija violetas, jo tomēr bija jāzina, vai šaut, vai nē, vai mest ar maģiju, vai nē, un kurā brīdī.

[echo3]

Ereijass alas dziļumā iegāja kā pēdējais. Galu galā, viņam tā kā bija pārējie jāsargā - citu karotāju (bez Arista) grupā vairs nebija. Ereijasa acis arī bija violetas, un viņš bija gatavs jebkurā mirklī uzburt aizsargvairogu. Gadījumā, ja šurpnākošo cilvēku sarunas ar Aristu ievirzīsies nelabvēlīgā gultnē. Saredzēt nevarēs, bet sadzirdēt gan.

Šaut Ereijass negribēja, bet, ja nāksies, viņa blāsteris bija uzstādīts paralizējošā režīmā.

[Sindra]

Tad nu viņi nāca arī. Tiesa, tas prasīja laiku, jo kā jau Arists bija nojautis, karotājiem patiešām vajadzēja rāpties zemē pa to taciņu, kuru serafi savā ceļā bija izlaiduši, vienkārši veicot lidojumu. Un, kā izskatījās, tad šurp nācēji nebija tā īsti rēķinājušies ar šādu ceļu.

Pēc tāda brītiņa, kad serafi jau bija paspējuši salīst alā un noslēpties, Arists arī ieraudzīja savu delegāciju. Komandējošā čiksa nebija neviens cits, kā Aleksa sekretāre Roze Andersa un vēl divi karotāji, kuri meiteni pavadīja.

Kad Roze beidzot bija tikusi zemē, līdz alas mutei, meitenei izskatījās dubļos novārtījusies, netīrām, nobrāztām rokām, jo acīmredzot kaut kur pa ceļam bija paspējusi paslīdēt un nokrist. Pat ja viņai mugurā bija Karotāju uniforma un mati savākti ciešā copē, nevis īsi bruncīši un plīvojošas zirgastes, kā darbā sēžot. Taču neizskatījās, ka viņa grasītos aplaizīt savas vātis. Meitene ieslēdza lukturi un izgaismodama alu, mēģināja atrast Aristu.
- Arist... Arist! - Roze sauca, mēģinot saskatīt, kur kolēģis varētu būt palicis.
- Ja viņš ir ielīdis tajā caurumā, es tur nelīdīšu. - viņa paziņoja saviem kolēģiem. Kuri acīmredzami neizskatījās iepriecināti par šo ziņu, jo tas laikam jau nozīmēja tikai vienu... alā, pakaļ Aristam, būs jālien viņiem.

[Urdrunir]

Arista rēciens Tajam nespert ne soli dziļāk alā un palikt pie nogruvuma, kuru viņš jau otro reizi bija pazudinājis, atstāja dīvainu iespaidu. Tajs sastinga uz vietas kā akmens un viņa acu varavīksnenes aizslīdēja uz augšu aiz plakstiem atstādamas tikai tumsā viegli zibošus acus baltumus. Pagāja vairāki mirkļi, līdz viņš noskurinājās un sakustējās. Taču viņa vārdi liecināja, ka orākuls nav pazaudējis saikni ar apkārtējo pasauli un bija dzirdējis lielu daļu no biedru sarunas.

Jā, visi ejiet iekšā. Un ļausim Aristam sagaidīt ciemiņus. Es palikšu šajā pusē nogruvumam, ja jūs atkal būs jāizlaiž ārā. Cerams šie mani uzreiz nepamanīs. Joel, tu arī drupās nespēji sajust pašu amuletu, tikai tā slēptuvi. Mēģini darīt to pašu, ko tur. Taja balss bija pieklusināta līdz klusam čukstam. Nepazīstamajiem nevajadzēja dzirdēt, ka šeit ir vesels spiets ar serafiem.

[Roviela]

- Jā, es zinu, un es jau vairākas reize mēģināju tieši tāpat kā tur, un man nesanāca, - Joels klusi atteica Tajam, bet balsī neskanēja padošanās, bija skaidrs, ka orākuls gatavs mēģināt vēl un vēl.

Pašlaik bija svarīgākas problēmas, proti, Arists, kuru meklē Karotāji, un viņi, serafi, kurus nevajadzētu atrast, ja vien tie tur, nākošie nenāk patiešām palīdzēt.
Iet iekšā aiz maģiskā nogruvuma? Un ja ar Taju kaut kas atgadās, tad viņi visi tur būs ieslēgti pavisam.
Tomēr Rāla brāla dēls šeit bija nozīmēts par līderi, un Joels paklausīgi līda dziļāk, līdz bija gabaliņu aiz no šīs puses neatveramā nogruvuma vietas.

[echo3]

Viņi tik dziļi nelīdīs. Pa ceļam uzdursies Aristam. - Ereijasa balss bija gluži neskanīga, jo tagad trokšņot būtu pavisam stulbi. - Es arī palikšu šajā pusē, segšu Tevi, ja nu kas.

Ereijass tomēr domāja, ka to nevajadzēs. Nez kādēļ. Bet Joelam vajag nemanītam meditēt, tāpēc aiz maģiskā nogruvuma viņu vismaz cilvēki redzēt nevarēs.

[Mattiass]

Cik mīļi. Un sagaidāmi. Roze taču ir svarīga persona. Man sāk pieriebties.
Kāpēc Karotāji bija gatavi līst kaut kur ellē ratā pakaļā, lai meklētu vienu, ja tā padomā, ne tuvu ne svarīgāko darbinieku, kurš pat nebija pazudis operācijas laikā? Vai arī Deinam bija tiktāl sakāpis galvā, ka viņš šādi kontrolēja savējos? Notiekošais likās sirreāli neloģisks. Bet var jau būt, ka kas atgadījies…

Lai arī kā būtu, Arists nesteidzās padot ziņu par sevi. Viņš vēl paklausījās, kas notiek. Un noreaģēja tikai tad, kad bija pilnīgi skaidrs, ka alas dziļumā kāds tūlīt ierāpsies.


Nācējam (vai nācējiem), kad viņi bija ierāpušies gana dziļi, lai nebūtu lielas iespējas manevrēt, ģīmī tika iespīdināta gaisma. Un noprasīts:
— Stāt! Kas nāk?

Ierocis bija gatavībā. Ja gadījumā viņu gribēja arestēt, tad serafs paturēja iespēju izrādīt pretošanos. Kamēr nebūs skaidrs, kādā lietā. Un apšaut šaurā alā esošos ir elementāra padarīšana.

[Sindra]

Pēc Rozes pavēles, divi no Karotājiem ielīda šaurajā ejā. Viņus gan acīmredzami šāds notikumu pavērsiens ne visai apmierināja, taču... Andersai viņi klausīja. Klusi lādējoties, un īpaši neuztraucoties, ka kāds varētu viņus sadzirdēt, abi vīrieši līda uz priekšu, līdz viņiem sejā iegrieza Arista luktura apgaismojums.
Tiesa, tas neapžilbināja, tā kā Morgans to bija paredzējis, jo abiem Karotājiem uz acīm bija speciālas brilles, kas viņiem ļāva normāli saskatīt eju, kurā viņi līda, gan arī apturēja žilbinošo staru un viņi tikai saskatīja savā virzienā pavērsto lukturi un kolēģi aiz tā.
Pirmais no līdējiem apstājās un vēlēdams apsēsties uz savām kājām, atsita galvu pret alas griesties. Nolamājies, vīrietis tomēr palika tādā pašā rāpošanas pozā. Pēc ieročiem viņš nesniedzās, tāpat, kā viņa kolēģis.
- Ko tu nenāc, kad tevi sauc? - viņš pajautāja, uzlūkodams Aristu un palūrēja uz aizmuguri. - Lien ārā! - viņš noteica otram kolēģim un arī pats grasījās bīdīt ārā no alas. Skatiens uz mirkli atgriezās pie Arista. - Roze tevi meklē. - viņš paziņoja Aristam un bīdījās ārā no alas.