"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Pūķēns Sāra]

Safīra uzsmaidīja abiem serafiem, kad viņi piedevās klāt, bet uzmanību ātri vien nolaupīja Tajs ar saviem jautājumiem, par kuriem viņa nepalika nikna vai arī neparādījās nepatika par tik personisku okšķerēšanu, drīzāk pretēji: serafe plašāk pasmaidīja un sirsnīgi atbildēja uz tiem. Viņai nebija ko slēpt.

"Jā, Safīra, un tu būtu Tajs, ja?" Skatiens pārslīdeja pāri izskatīgajam jauneklim, pirms tumšmate nopietnāk turpināja: "Tā ir taisnība, ka neesmu spērusi pirmo soli. Man vēl ir gads līdz tam. Bet tā kā vēlos kļūt par dziednieci, tas mani daudz neierobežo." Jā, orākuli noteikti krietni vairāk vēršas pie Metatrona pēc palīdzības, tāpat arī karotāji, cīnoties ar dažādiem tumsas radījumiem, kamēr dziednieki ir tie, kas balstās uz savu iekšējo spēku, palīdzot apkārtējiem. Viņi paši ne pārlieku bieži kaujās un bāžās vietās, kur vajag piesaukt valdnieku doto gaismas spēku. Vismaz Safīra to noteikti tuvākā laikā neplānoja, un arī tālākā laikā ne; jā, viņa var doties kopā ar citiem, viņus dziedēt, un palīdzēt, kā var, bet pirmajās rindās viņa noteikti netaisījās stāvēt.

[Mattiass]

— Bingo, Joel! Tu esi laimējis, — Arists pazobojās. — Virve no Silvas tika paņemta, un, kā par brīnumu, tā ir pie manis.
Būtu visai dīvaini, ja nebūtu.

Uz īsu brīdi arī Aristam iezibsnījās acis. Pārliecinājies, pēc kā tas izskatās, viņš atgriezās pie parastā režīma. Negribējās tērēt spēkus, kamēr ir luktura gaisma, turklāt, viņam nezin kādēļ bija aizdomas, ka šādā veidā saskatāmo Sīlijai būtu vieglāk viltot, kā ar parasto, cilvēkiem pieejamo redzi. Un, pat, ja tā nebija, vispusībai būtu gudri komandā atstāk kaut vienu, kas skatās normāli, un kaut vienu, kas skatās, kā serafs.

[Roviela]

Joels daudz nepievērsa uzmanību Arista zobgalībai. Viņš šodien jau bija diezgan strādājis un diezgan paguris. Spēki vēl nebija atjaunojušies pilnībā, un kur nu vēl tas, ko viņš neapdomīgi bija atļāvis paņemt Mejai, proti, dusmas. Tās bija gluži liekas, tās traucēja un tagad, kad viņi, domājams, bija tik tuvu amuletam, orākuls nevarēja atļauties nekādas traucējošas emocijas.
Viņš pasmaidīja. Iespējams, Arists brīdī, kamēr viņam bija mirdzošās acis, to paspēja saskatīt.
- Tas ir labi, tad ejam?

Joels pats pārtrauca maģiju. Tā pati spēka taupīšana. Viņam pagaidām pietiks ar lukturi.
Serafs sāka virzīties turp, kur domājās esam telpu ar amuletu. Ja pietrūkst virves, palūdz Aristam pievienot savējo.

[Romija]

Pēc vaboles izgājieniem Flēra sabiebās un nopurināja roku. Tā īsti dusmoties uz jaunatrasto dzīvību viņa nepēja. Iespējams, ka vabole te viena pati mitusi visu savu dzīvi, un tāds pirksts, serafa vai jebkā cita, tai bija patiesi baismīga satikšanās ar nezināmo. Ja būtu laiks un iespējas, Flēra labprāt uzzinātu ko vairāk par šo savādo alu, bet uzdevums sauca tālāk.

Flēra sekoja Joela norādītajā virzienā, alu skatīdama luktura mainīgajā gaismā. Akmeņu šķautnes atkal ieņēma robainas rīkles izskatu, tomēr Gaisma bija jātaupa atpakaļceļam un amuletam.

[Sindra]

Virve pavisam noteikti pietrūka, un jau pavisam drīz, Joelam nācās izmantot arī Arista iedoto virves rulli. Abas virves savienot gan nebija pārāk sarežģīti un varēja doties tālāk.
Kā jau Joelam bija licies, tad patiešām pēc pāris pagriezieniem, serafi nonāca tādā kā telpā. Te pat varēja piecelties kājās un vietas nudien bija krietni vairāk, nekā tajās šaurajās ejās, pa kurām viņi līda šurp.

No atrastās telpas, tālāk aizvijās vēl trīs citas ejas. Bet šī telpa... nu, nekas īpašs jau te nebija. Likās, ka telpa ir tāda, kā ieapaļa.
Starp divām no ejām, atradās alas sienā, tāda kā iedobe, un te arī Joels atrada vietu, kuru bija meklējis. Vismaz, šī bija tā vieta, kuru viņš bija redzējis meditējot. Tā, uzmetot pirmo skatienu gan nelikās, ka tā diži atšķirtos no pārējās telpas. Vismaz ne tā, kā vizuāli bija atšķīrusies vieta, kur serafi bija samedījuši iepriekšējo amuletu.

Un kur tas atradās? Vai zemē iekšā? To nevarēja saprast. Vietā, kas bija "amuleta vieta" nekas neizskatījās pēc amuleta un zeme bija cieta un mālaina. Gluži, kā visa pārēja alas zeme, pa kuru viņi bija līduši.

[Roviela]

- Te tas ir, - Joels noteica, beidzot izstiepjoties taisns un izstaipoties. Pussaliektam un reizēm uz ceļiem līst pa mālainām ejām bija diezgan nepatīkami.
- Es redzēju šo vietu, te, - orākuls piegāja tuvāk, lai ar roku parādītu tieši to vietu, - nezinu, vai tas ir zemē vai sienā, vai vēl kā. Varbūt mums izmēģināt Taja veidu, kā viņš iznīcināja nogruvumu? Tur arī viss izskatījās kā neaiztikts daudzus gadus.

Vispirms gan jāpaskatās ar violetām acīm. Ja nu ierauga ko?

[Romija]

Jau luktura gaismā nopratusi, ka šeit ala ir augstāka, Flēra iztaisnojās un apskatīja apkārtni. Šādā apgaismojumā nekas īsti neliecināja, ka te atrodas amulets, lai gan krustceles varēja būt zīmīga vieta.

"Hmm, bet tas viss nogruvums vienkārši pazuda?" Flēra prātoja par piedāvājumu. "Amuletu pazaudēt mums nevajadzētu," viņa piebilda. Nezinot, kas tālāk notika ar nogruvumu, Flēra nedomāja, ka tas ir labākais un pirmais, ko izmēģināt. Pie tam, ja neviens no viņiem tā nekad nebija darījis. Vispirms vajadzēja apskatīties, vai nav vēl kāds veids bez iznīcināšanas ar triecienu un pazudināšanas. Pie Joela norādītās iedobes, Flēra uz mirkli aizvēra acis, ieklausījās savās sajūtās un tad atvēra tās violetas.

[Mattiass]

Pēc ietikšanas lielākajā telpā Arists pakāpās malā, un, kamēr abi intelektuāļi blisinājās, vēroja apkārtni. Viņš netaisījās pieļaut, ka notiek kas negaidīts, kamēr pārējie mēģina izštukot, kas darāms. Piemēram, nevarēja zināt, kas ir trijās neizpētītajās ejās.

[Sindra]

Ļaujoties maģijai un lūkojoties uz šo jaunatklāto vietu, ar mirdzošām acīm, Joels un Flēra tikai redzēja telpu gaišu. It kā te spīdētu dienas gaisma. Bet nekā cita, īpaši interesanta te nebija. Ja nu vienīgi vēl ka kādai vabolei, kādu Flēra jau bija sastapusi ejā iepriekš.
Arī tā vieta, kuru Joels bija redzējis meditējot, vien izskatījās pēc tādas pašas sienas, kā visas pārējās alas sienas. Serafu skatiens neko īpašu neizcēla un neatklāja. Arī sajūtas nebakstīja priekšā: ka te nu būs īstā vieta un vajag tikai rakt, vai ko tamlīdzīgu.

[Romija]

"Es neko īpašu neredzu," Flēra paziņoja arī pārējiem, kad Gaišās Acis nebija līdzējušas amuleta atrašanā. Vismaz viņai ne. Atkal atgriezusies pie lukturu gaismām, Flēra pietupās pie iedobes, un nopētīja to vēlreiz. Arī tā nekas neliecināja, ka šeit būtu kaut kas apslēpts. Tāpat bez rezultātiem piecēlusies un pakāpusies mazliet nost, Flēra noplātīja rokas. Te laikam bija orākula darbs. "Tu redzi?" Flēra vaicāja Joelam, tad paskatījās uz Aristu, kas laikam vairāk ieinteresēts bija apkārtnē. "Te diez vai ir laba vieta iznīcināšanai. Vai nu jādabū amulets vai jāiet atpakaļ tikai paziņot par vietu," dziedniece sprieda, lai gan otrais variants pat balsī lika ieskanēties tādai kā nopūtai. Vismaz dziedniecei ložņāt pa alām ilgāk kā nepieciešams negribējās. Tajs gan bija prasījis novērtēt vietu, ne atnest amuletu. "Mēs nezinam, kā Taja paņēmiens te strādātu, ja strādātu. Ja tas nesagrauj alu, tad, protams, tā var mēģināt, bet tik pat labi amulets var kaut kā reaģēt," Flēra atbildēja uz Joela ieteikumu.

Flēra šobrīd īsti nezināja, kas būtu labāk un drošāk. Lai arī gluži nekas uz galvas nekrita, par alas stabilitāti viņa neņēmās spriest. Arī vaboles viņa vairs negrasījās aiztikt, lai nekļūtu vēl smirdīgāka.

[Roviela]

- Nē, es arī neko tādu neredzu, - Joels noraidoši papurināja galvu, - nekā savāda. Dīvaini. Es taču jūtu, ka tas te ir, bet nekādi nevaru pateikti, tieši kur!
Viņš piegāja tuvāk iedobei un pielika roku.
- Ja nu kas, tad skrieniet aši prom, - orākuls brīdināja. Viņš grasījās izmēģināt Taja metodi - pielikt roku un gribēt, lai traucēklis izgaist.
Ko arī darīja.
Gribu tikt tālāk! Gribu atrast!

[Sindra]

Diemžēl, arī Taja metode izmēģināta, nedeva nekādus īpašos rezultātus. Joels varēja vēlēties, lai amulets atklātos, lai izzustu kaut kādsas barjeras, kas to sargā, taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Pat vairāk! Nekas neliecināja, ka vietā, kur Joels centās kaut ko atrast, vispār kaut kas būtu.
Ja pirms tam sajūtas viņu bija vedušas uz šo vietu, tad šobrīd, nekādu sajūtu nebija... lai gan... iespējams, ka bija gan. Kaut kas, ko mēdza apzīmēt ar klusums pirms vētras vai citām tikpat neomulīgām sajūtām.

Taču nevarēja jau zināt, kas tieši pie tā bija vainojams. Vai te patiešām notika kaut kas savāds un serafu neparedzēts, vai arī tā bija viņu pašu iztēle, kas izspēlēja ne visai jaukus jokus.

Nē, klusumu, kas valdīja te, pazemē, nekas nepārtrauca. Pat tās vēsās gaisma plūsmas vēsmas, kuras Joels bija sajutis pirms tam, vairs nejuta.
Kā būtu ieslodzīti pazemē.



Serafi, kuri atradās vairāk pie alas izejas dzirdēja ārā kaut kādu troksni. Ereijasam tas atgādināja tās lidojošās mašīnas, kāda toreiz bija lidojusi pa gaisu, pie karotāju apsargātās teritorijas.
Skaņa izskatījās, ka bija uz palikšanu. Tas nebija tā, ka vienkārši pārlidotu pāri. Likās, ka lidojošā mašīna ir palikusi kaut kur gaisā karājoties virs gravas, pie alas ieejas.

[Roviela]

Joels atvēra acis, paņēma nost roku un nopūtās.
- Kaut kas nav tā kā vajag. Neko vairs nejūtu, itin neko, tā, kā te nekā nebūtu, toties ir sajūta, ka tūlīt kaut kas atgadīsies. Mūkam prom.

Pirms iepriekšējā amuleta uzsprāgšanas bija nedaudz laika. Serafam nebija ne jausmas, vai viņiem ir laiks tagad un ja ir, tad cik, un uz kurieni doties.
Uz priekšu? Atpakaļ?

Visādā ziņā - prom.

[Romija]

Flēra ļāva Joelam darīt to, kas bija orākulam darāms. Vai nu tā bija neziņa, kārtējā gaidīšana vai tumšā ala, bet dziedniece atkal sajuta neomulīgās alas ķetnas, klinšu smagumu un tālumu līdz brīvībai. Un tad, kad arī Joels apstiprināja aizdomas, ka kaut kas nav labi, pirmais, ko Flēra pārbaudīja, vai joprojām alā stiepjas viņu novilktā aukla — ceļvedis ārā. Domu mukt tālāk kādā no neizpētītajām alām Flēra šobrīd neapsvēra. Tas varēja būt strupceļs vai ievest vēl lielākās briesmās. "Labāk atpakaļ," viņa izteica savu viedokli par atkāpšanos. "Tāpat mums jāpaziņo citiem par šo vietu." Varbūt tikai Tajs varētu amuletu izdabūt, ja tas vispār tur bija, jo šobrīd bez rīkiem vai pareizā spēka viņi to nevarēja izdarīt.

Dziedniece devās atpakaļ, ielīda alā un cik nu ātri šaurais caurums ļāva, centās virzīties prom kādu gabaliņu, kad atskatījās, vai citi seko.

[Roviela]

Joels nolēma, ka sadalīties gan pavisam nebūtu prātīgi, un tievā virve tomēr saista ar ārpusi.
Viņš sakārtoja savu somu, lai netraucē līst, un sekoja Flērai.

[Sindra]

Ātrāk vai lēnāk, serafiem izdevās veikt visu ceļu atpakaļ, līdz vietai, kur bija nostiprināts virves sākums. Nu, gandrīz līdz tai vietai. Jo rāpojot atpakaļ, vienā mirklī, serafs, kurš rindā līda pirmais, atdūrās pret sienu.
Dīvainākais bija tas, ka viņu pašu piestiprinātā virve bija kā ierakta šajā sienā, kas laikam jau lika domāt, ka tad, kad viņi te gājuši cauri, sienas nav bijis.
Bet tagad tā bija un nosprostoja tālāko ceļu.

Aiz muguras nekas savāds nenotika. Viss bija mierīgi. Nenotika nekādas eksplozijas vai kas tamlīdzīgs.
Nē. It kā viss bija kārtībā. Tikai tas vien, ka izskatījās, ka Flēra, Arists un Joels bija iesprostoti eju labirintā.

[Romija]

Lai arī Flēras bikses bija no izturīga materiāla, tomēr vēlreiz mērojot visu ceļu līdz izejai, dziednieces ceļi bija atsisti un nospiesti. Cik nu alā ātri varēja pārvietoties tupus un rāpus, ceļš, šķiet, vilkās mūžību, līdz vienā brīdī Flēra apstājās ar izbrīnītu skatienu uz priekšu.

"Kaut kas nav riktīgi," viņa paziņoja pārējiem. Pirmā doma bija, ka nogriezušies kādā nepareizā līkumā, taču virve, ko varēja gan redzēt, gan sataustīt, tapat vien bija. Un turpinājās sienā iekšā. "Tas nevar būt! Te ir virve, bet tā iet iekšā sienā!" Flēra izstiepa roku, lai aptaustītu sienu, pie reizes paziņodama arī aizmugurē esošajiem ieraudzīto, jo šaurajā alā viņi varēja neredzēt, kas licis dziedniecei apstāties. Siena pavisam noteikti neizskatījās tikko aizbērta. "Vai tas ir nogruvums, kas ir atkal uzradies? Vai viņi mūs ieslodzīja?" dziedniece izteica minējumus. Kāds gan būtu iemesls aiztaisīt alu, lai trijotne netiek ārā? Vai tas bija Taja plāns — iesūtīt viņus trīs iekšā un tad aizspundēt? Tajs šeit bija galvenais nogruvumu pavēlnieks.

"Taj? Ereijas! Safīra!" Flēra iesaucās. Ja nogruvums nebija ļoti liels, varbūt viņus varētu dzirdēt otrā pusē. Ja tur otrā pusē bija kāds, kam dzirdēt. Vienmēr pozitīvā Flēra šeit alā nejutās tik gaiši un labi noskaņota. Bailēm, neomulībai un nospiedošajam noskaņojumam tagad pievienojās aizdomas. Rāla dēls. Gabriels pazīst un iecēla par līderi. Nevar būt! Viņa sapurināja galvu, cenšoties izkratīt šādu domu. Varbūt tas bija nejauši? Neietekmējami? Drošības pēc? Tas gan nekliedēja faktu, ka Flēra kopā ar Joelu un Aristu visticamāk ir ieslodzīta alu labirintā bez izejas.

"Joel, varbūt tu vari pamēģināt?" Flēra uzrunāja orākulu, kas sekoja viņai alā. Dziedniece pieplaka sienai, piedāvājot samainīties un palaist Joelu pie nogruvuma, lai viņš varētu vēlreiz pamēģināt Taja metodi.

[Roviela]

Joels nopētīja šeit redzamo.
Tā... tā ir tā pati siena, nudien, tā pati, cita taču tā nevarētu būt?
- Tā pati siena, kuru Tajs izgaisināja, - orākuls beigu beigās ar pārliecību noteica. - Ko darīsim? Man izmēģināt, vai es to nevaru izgaisināt? Bet amulets, ko ar to? Tas jāiznīcina, tikai jāatrod vispirms.
Nekādu skaņu tur, atpakaļ nedzirdēja, kas droši vien nozīmē, ka darbs nav padarīts.

Vispirms jānopēta šī savādā siena ar Gaišām acīm, ko Joels arī izdara, un pēc tam mēģina izgaisināt sienu. Tiesa, ja tās bija lamatas serafiem, tad sienai nevajadzētu padoties, bet šīs aizdomas Joels neteica skaļi.

[Mattiass]

Visu šo laiku Arists bija abiem pārējiem sekojis, sargādams aizmuguri. Viņam ar katru brīdi radās arvien nelāgāka sajūta, ka nav labi. Un aizgruvums to apstiprināja. Serafs paraustīja virvi, skatīdamies, vai tā cauri aizgruvumam izkustas, vai paliek kā iemūrēta.

— Neraizējies par amuletu, kamēr nezinam, vai tiksim ārā. Un, ja tev neizdosies, tad tās ir Sīlijas lamatas, un nekādām īpašām maņām uzticēties nevar, — karotājs tikai neskanīgi noteica un pabīdījās mazliet tālāk uz aizmuguri, joprojam abus pārējos sargādams, bet arī lūkodams vismaz pirmajā brīdī nebūt ceļā, ja vajadzēs mukt prom.

[echo3]

Klau, jūs taču arī dzirdat? - Ereijass pacēla galvu, lai gan saskatīt tāpat neko nevarēja. Bet pakausi pret klints sienu viņš tomēr neatsita, droši vien tāpēc, ka siena nebija gluda. - Es dodos izlūkot. Aptuveni tā izklausās ardiešu lidojošās mašīnas. Karotāji. - Skaļi aizdomas par to, ka abas serafu lidones ir "pārtvertas", viņš neizteica. Varbūt arī, ka viņš pats (un Flēra) ir saskatīti, kamēr lidoja gar kraujas malu. Katrā gadījumā tas nozīmēja tikai vienu - nepatikšanas.

Taja atļauju Ereijass negaidīja. Serafs pacentās atcerēties, kā bija līkumojusi eja, un cik augsta tā bija, un, cik ātri vien varēja, rāpās uz ārpusi. Noskaidrot, kas tur ir. Ārā līst viņš nedomāja, pašam bija jāpaliek neredzamam. Ereijass bija gatavs arī nekavējoties atkāpties, ja gadījumā Karotāji jau nāk iekšā alā. Viena ieeja, tas nekad nav labi...