"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Joels paņēma Ereijasa doto lukturi. Tā, protams, būs ērtāk meklēt gara acīm jau skatīto vietu.

- Teiksim tā, iespējams, - viņš atsaucās Taja neizpratnei, - šajā tumsā nevar saredzēt.
Orākulam neienāca prātā iespīdināt viņu pašreizējam līderim acīs luktura gaismu tikai tāpēc vien, lai noskaidrotu, vai tam nav netīrs degungals.

Ō! Flēra ir ieslēgusi planšeti, un tur ir alu plāns. Joels brīdi pētīja alas, lai saprastu, kur viņi pašlaik ir un kur jānokļūst.
- Te apmēram, - serafs iebakstīja ar pirkstu alu gandrīz pašā tālākajā galā, tad sāka apskatīties ceļu, pa kuru būs jāiet vai jālien.
Izskatījās sarežģīti, un apmaldities gan negribējās.
- Taj, kā tu iznīcināji to nogruvumu? Tur, priekšā ir vēl vairāki, varētu noderēt, ja zinātu, kā.
Viņš vēl brīdi papētīja shēmas, un nācās secināt, ka ej un sazini, kā tur var aizlīst.
- Klau, palīdziet man, lūdzu ieraudzīt, kā tur vispār tikt. Varbūt ērtāk rakties no augšas?
Ja var ātri uztaisīt caurumu, tad jā, bet ja nevar... Ek! Caurums tur pēc sprādziena būs tā vai tā. Joels sāka apdomāt, cik dziļi zem virsmas viņi ir.

[echo3]

Vai amulets jāiznīcina šeit? Kā būtu, ja to mēģinātu iznest ārpus alas? - Ereijass sēdēja, piespiedis muguru alas sienai, un prātoja. Skaļi pateicis svarīgāko, viņš turpināja pie sevis apsvērt visas dīvainības. Aizgruvums, kas radīts, pirms Sīlija nonāca Ardā, Tajs, kas iznīcināja šo aizgruvumu. Nu nebija taču tas redzes māns, Ereijass bija akmeņiem pieskāries, lai neteiktu, ka uzgrūdies virsū. Vēl citi aizgruvumi - bet diez vai tie spēj traucēt, ja vien kāds nav radies pēc tam, kad amulets te noslēpts. Amulets gandrīz pašā tālākajā alas galā.

Joel, še, ņem manu virvi. Tā ir ļoti gara. Ritini pa ceļam vaļā. - Karotājs izvilka no kabatas virves kārbu.

[Urdrunir]

Es pieskāros ar roku akmeņiem tā. Tajs skaidroja un atspiedās pret šaurās alas sienu, demonstrējot iepriekšējo kustību. Un man ļoti gribējās nokļūt otrajā pusē aizgruvumam. Viņš paraustīja plecus. Varbūt tas ir orākulu talants. Bet varbūt senā cilts nozīmē mūs. Precīzāk kādu no mūsu senčiem. Un mūsu sugai ir lemts virzīties uz priekšu pa alu.

Puisis ātri pārslēdzās no pašam līdz galam neskaidrās barjeras pazudināšanas uz Ereijas plāniem. Es esmu par amuleta iznīcināšanu ārpus alām, bet vai mēs zinām kāds tas izskatās un vai protam to iznest no alas. Iepriekšējo taču mēs sabojājām pat to neredzot un neesot ar to tiešā kontaktā. Tāpēc es pieņēmu, ka mums nāksies atkārtot kaut ko līdzīgu. Bet, ja Joelam izdodas to sataustīt un atnest, tad mēs varētu sarīkot sprādzienu ārā un paši mukt drošā attālumā.

[Romija]

Taja ceļa urbšanas paņēmieni bija vērā ņemami. Varbūt tas strādās arī citreiz, kad viņi būs trieciena rezultātā aizgruvešojuši izeju, kaut gan orākula tonis pavisam drošu pārliecību, ka pats sapratis un spēs atkārtot, nepauda.

"Varbūt..." Flēra domīgi novilka par Taja prātojumiem. Varbūt tiešām serafi Ardā nav jauno laiku kaite, bet ir jau bijuši te senāk. Tieši viņi varbūt ir ievazājuši to maģiju, ar kuras sekām tagad cīnās Attīrītāji. Varbūt pat šeit dzīvo daudz vairāk tādu nomaskējušos Aristu, kā sākumā šķitis. Atmiņā atausa kāda tēla statuja ar kapuci. Nezināms dievs.

"Nav izslēgts, ka kādreiz te ir bijuši serafi, Sena cilts. Bet nav ziņu, ka tie te ir bijuši arī pirms pieciem gadiem, kad šis nogruvums esot radies. Sīlija te esot tikai divus gadus," Flēra savā ziņā piekrita, bet bija lietas, kas īsti nesaskanēja. Varbūt Tajs to nezināja, kad sprieda par alas senajiem iemītniekiem. Tomēr arī tas nebija galvenais, kāpēc viņi bija te. Varbūt tam bija nozīme meklējot vietas, bet ne tagad, kad bija skaidrs, ka amulets ir te. Vajag tikai aizlīst pie tā.

"Ja tas ir tik tālu, vai mums ir nozīme sēdēt te?" Flēra saknosījās, iedomādamās, cik ilgi izlūki varētu būt prom, ja amulets atrodas gandrīz visdziļākajā alas vietā. "Ja viņi nāk atpakaļ ar vai bez amuleta, tad vai nu mēs ejam dziļāk vai lienam ārā!" dziednieces balsī bija parādījusies neliela neiecietības pieskaņa. Plāns jau bija labs, un tas noteikti derētu, ja amulets būtu tuvāk kā izeja, bet tagad šķita pilnīgi lieki vienkārši sēdēt alā, kas neatlaidīgi atgādināja par savu ciešo apņēmību neļaut serafiem izplest spārnus un dziļi, mierīgi ieelpot. Ja kaut kas brūk, tad apdraudēti būs visi. Ja nē, tad viņi šobrīd bija pilnīgi neaizsargāti no ārpuses, ja vien Sariša nav atgriezusies. Flērai gribējās ārā. Jā, gribējās iznīcināt amuletu, bet vai nu doties to meklēt, vai izlīst no šī netīkamā cauruma laukā. Tomēr bez Taja piekrišanas viņa to nedarīja, jo kādam ir jābūt galvenajam. Kā iepriekš pierādījās, ne Flēra, ne kāds cits to nespēja tik labi kā Rāla brāļadēls.

[Pūķēns Sāra]

Safīra bija pietiekoši tālu no pārējiem (tā tomēr bija vieta, kur viņai ērti varēja paiet garām), lai viss, ko no sarunām viņa dzirdētu, būtu attāla murmināšana. Tas nomierināja: ne izmisuma kliedzieni, ne pilnīgs klusums. Arī Flēras un Ereijasa paiešana garām bija nomierinājusi. Nekas slikts nebija noticis un viss ar abiem serafiem bija kārtībā. Protams, žēl, ka viņi neko neminēja par citām ieejām, kuras atraduši, bet iespējams viņi to minēja Tajam un Aristam. Meitene to nezināja un turpināja sēdēt atstātajā vietā, kamēr kāds nepateiks, ka viņa var doties ārā no alas vai arī nenotirps muskuļi un, lai izlocītu kājas, viņa padosies uz izejas pusi un atpakaļ.

[Mattiass]

— Safīra palika tur, iepakaļ, — Arists Taju apgaismoja. — Un viņai nav Metatrona maģijas. Manuprāt, viņas vietā vajadzētu nākt Flērai. Un palicējiem doties pie Safīras, mazliet tālāk no šejienes.

Atstāt meitēnu vienu pašu pie izejas nelikās laba doma. Tad atkal, sūtīt pa priekšu ne tik. Arists censtos lietu organizēt citādāk, bet… Tajs te nozīmēts par galveno, lai viņa galva arī sāp par pārējiem.

[Romija]

Jebkas bija labāks par sēdēšanu uz vietas.

"Jā, es varu iet!" Flēra atsaucās un atdeva planšeti Joelam, lai viņš var skatīties karti, ja vajadzēja.

"Ejam?" viņa mudināja Joelu un Aristu doties uzmeklēt amuletu. Patiesībā jau Flērai pat nebija iebildumu līst pa priekšu. Luktura gaismā visu varēja redzēt, bet nešķita, ka te vēl kāds bez viņiem būtu ticis aiz nogruvuma. Ceļa rādīšana bija Joela uzdevums, jo tieši viņš zināja, pie kura līkuma pagriezties, kurā caurumā ielīst un kur ceļam būs gals.

Šo rakstu rediģēja Romija: 06.09.2013 18:19

[Roviela]

- Lieliski! Tieši tas, kas nepieciešams, - Joels nopriecājās par Ereijasa doto virvi. Tai vajadzētu būt pietiekami garai. Cerams, ka tā būs.
- Ejam un mēģinam saprast, kas un kā. Varbūt tiešām to amuletu var izdabūt laukā.

Serafs tepat netālu piestiprināja vienu virves galu, un tad jau varēja līst tālāk, orientējoties pēc Flēras planšetes shēmas. Ir svarīgi, lai zinātu, kur viņi atrodas.

[Urdrunir]

Tajs negribēja Flēru laist dziļāk alās, jo viņa bija dziedniece. Tie serafi kaut kā pastiprināti reaģēja uz emocionālo fonu. Un tur kaut kur bija tumšais amulets un iespējams pat lamatas. Flēra varēja sanervozēties. Bet viņam bija jāpierod pie šīs grupas. Te katrs domāja savas domas un reti klausījās citos. Tāpēc puisis nerunāja pretī. Lai Flēra iet, ja pašai likās, ka tiks galā.

Ereijas, iesim pie Safīras. Un jūs, pārējie, arī turieties cieši kopā. Viņš nosauca pakaļ Joelam ar biedriem, kuri līda dziļāk pazemes labirintā.

Tā. Safīra, vai ne? Tajs notupās blakus jaunajai serafu meitenei un nolēma noskaidrot, kāpēc grupā ir bērns, kuram Metatrons pat nav piešķīris spējas. Vai tā ir taisnība? Tu neesi sasniegusi Pirmo soli? Kā tas nākas, ka esi izmesta šajā pasaulē? Tāds jautājums viņam patiesībā bija uz mēles, bet godīgi sakot tā nebija viņa darīšana. Vai tu vismaz zini, kas gribi būt? Kādu amatu pildīt? Viņam vajadzēja noskaidrot kādu labumu grupai Safīra var sniegt.

[Sindra]

Joelam apdomājoties, cik dziļi viņi atradās zem zemes, nācās secināt, ka gana dziļi. Bija jau diezgan liels gabals, kurš veda lejup, pa taciņu. Un tad vēl sanāca, ka arī pati ala veda dziļāk zemē.

Orākulam gan ne visai viegli izdevās atrast vietu, kur piesiet Ereijasa doto virvi. Te īsti pat nekādas saknes nerēgojās ap kurām apmest kādu cilpiņu vai ko tādu. Bez maz vai jādod kādam, lai tur. Beigās varēja izlīdzēties, pašiem sienā iedzenot kādu āķīti pie kura tad arī to virvi nostiprināt.

Aiz Taja atvertās jaunās ejas, ala turpinājās tāda pati, kā iepriekš. Tikai vien palienot kādu brīdi uz priekšu, Joelam nācās secināt, ka tā karte, kas atradās Flēras planšetē, neko daudz viņiem nelīdz. Un tad vēl piedevām visam klāt sekoja liksta ar planšetes darbības apstāšanos, jo viņi acīmredzot atradās pārāk dziļi pazemē, lai šeit vēl strādātu mobilie telefoni, interneta pieslēgumi un tamlīdzīgas lietas.
Serafi bija palikuši alu labirintā uz savu paša galvu un pašiem vien bija jāmaldās pa tumšajām ejām.

Paejot zināmam laikam, nācās vien apjaust, ka pirmkārt, virves ritulis sāka izbeigties. Otrkārt, ne nieka nebija iespējams saprast, uz kuru pusi ir jēga iet un vai viņi kaut nedaudz ir pietuvojušies amuleta atrašanās vietai.

Ja kādam no alas izejai tuvāk palikušajiem serafiem, ienāca prātā pārbaudīt, kas noticis vietā, kur Tajs bija pavēris ceļu, tad nācās secināt, ka tur atkal priekšā ir visai blīva siena. Vienīgais, kas liecināja, ka tur kāds ticis cauri, bija Joela atstātais striķa gals. Jā, tas gan sniedzās cauri sienai, blīvi ietverts mālainajā aizgruvumā, it kā būtu te jau atradies nezin cik gadus.

[Romija]

Ja sākumā šķita, ka došanās dziļāk būs kā mierinājums pret alas nospiedošos atmosfēru, tad tagad, jo tālāk kalnā, jo vairāk akmeņu. Rāpot dziļāk nebija ne ērti, ne patīkami. Šķita, ka klintis virs viņiem paliek arvien smagākas un smagākas. Bet Flēra bija piekritusi līst, Flērai bija jālien. Viņi taču pildīja uzdevumu, Gabriela dotu, pie tam pret dēmoniem vērstu, tam vajadzēja mazliet palīdzēt likt justies drosmīgāk un apņēmīgāk.

Kad planšete pārtrauca strādāt, Flēra to savāca atpakaļ un ielika somā, pie reizes izvilkusi vēl vienu saulsirdīšu ziediņu, ko palikt zem mēles. Uz mirkli tā kā palika vieglāk kaut vai no domas vien. Dziedniece gan sekoja Joela norādījumiem, kurā virzienā doties, tomēr arvien vairāk klāt jaucās sajūta, ka tādas drošas pārliecības nav.

"Tā ala tiešām ir gara," Flēra ar nopūtu noteica jau pēc kurā pagrieziena. Ja tas vispār bija pagrieziens. Lukturu gaismās katrs izcilnis izskatījās kā stūris, aiz kā notiekošais īsti nav redzams. "Ja Tajs varēja izburties cauri nogruvumam, mēs nevaram ļoti gribēt tikt pa taisno pie amuleta?" ienāca prātā mazliet komiska doma. Bet tas varētu darboties, ja šī maģija strādāja tā, kā Tajs bija teicis. Ja nu ala pakļaujas senajai ciltij, un ja nu senā cilts tiešām ir serafi.

Uz mirkli apstājusies, Flēra nolika lukturi uz alas grīdas, uz mirkli atspieda rokas pret klinšu sienām, aizspieda acis un vēlējās ātrāk nokļūt vietā, kur pirms došanās Joels bija iebakstījis kartē. Vietu viņa nebija redzējusi, bet viņa tiecās pret tumšāko, serafu Spēkam pretējo punktu, kas varētu šeit alās tālu priekšā atrasties. Dziedniece sapina kopā izmisumu no tumšās, šaurās alas, ar iedomātu prieku par amuleta atrašanu. Un, jo vairāk viņu biedēja ala, kas vēl jāpieveic ne tikai turpceļā, jo ciešāk viņa saspieda saulsirdīšu ziediņu, lai radītu gandarījumu un sajūsmu par amuleta iznīcināšanu.

Dziedniece darbojās pēc saviem principiem — ala bija jāizārstē no amuleta. Gluži meditēt ārpus dziednīcas viņai Gabriels nebija ļāvis, bet viņa centās darīt to, ko prata vislabāk — meklēt, atrast un dziedēt. Tāpat kā augumā vispirms vajadzēja sajust ārstējamās vietas, arī te viņa centās dzīt sajūtas cauri klintīm, meklējot tumšo. Tas varēja nestrādāt, Flērai varēja nekas neizdoties, jo viņa nebija orākuls, bet ja nu tomēr kaut vai klusa sajūta par pareizo virzienu sasniegtu dziednieces prātu, tad noteikti būtu vērts pamēģināt vēl. Ļāvusi vēlmei caurstrāvot visu savu ķermeni un vieglas, baltas blāzmas veidā aizceļot uz akmens sienām, Flēra atvēra nu jau atkal tumšās acis, lai tajā pašā lukturu gaismā novērtētu situāciju.

[Mattiass]

— Tajs varēja, viņam acīmredzot ir vajadzīgās spējas un pieredze, — Arists rāmi atsaucās. — Viņš buras, kā orākuls. Savukārt mums, ja vien Joels nav sadomājis ko tādu atkārtot, vajadzētu atgriezties un iet uz priekšu, visu laiku turoties pie vienas no sienām. Varbūt ievērotu kādu mazāk pamanāmu eju. Un ik pa brīdim paraudzīties augšup — to parasti neviens nedara. Starp citu, Flēra, tev ir tā planšete, tu varētu mēģināt nokartēt vietas, kurās esam pabijuši.

Pats viņš tikmēr lūkojās pēc oļiem vai citiem labāk pamanāmiem akmentiņiem. Ja būs daudz atzaru, vajadzēs atzīmēt ejas, kurās ir jau pabūts.

[Roviela]

Joelam nenāca ne prātā riņķot uz dullo pa alu labirintu. Sapratis, ka Flēras planšetes shēma ir, maigi runājot, neprecīza, un pēc brīža planšete atslēdzas vispār, serafs ieklausījās sevī un apkārtnē, lai saprastu, kurā pusē ir tā tumšākā vieta.
Ja izdodas apjēgt virzienu, viņš lien turp. Reizēm nākas līst arī atpakaļ, un vēl orākuls cenšas daudz nelīkumot, lai nesanāk tā, ka viņi apiet pa apli kaut kam apkārt un sastop paši savu virvi.
Virves nav tik daudz, arī tas pēc brīža kļuva skaidrs.
- Jā, iet gar vienu no sienām ir prātīga doma, un pavirzīties gabalu atpakaļ arī, - viņš piekrita, - man jau virve sāk izbeigties. Arist, pie tevis, gadījumā, nav tā otrā virve, kas bija jūsu mašīnā?

[Romija]

Flēra īsti nesaprata, ko tieši Arists grib, lai viņa izdara ar planšeti. "Tā īsti vairs nestrādā," Flēra atbildēja un parādīja Aristam. Varbūt viņa vienkārši neprata apieties, lai karotājs pats apskatās. Domai par atgriešanos Flēra nepretojās, jo varbūt tas samazinātu laiku, kas viņiem jāpavada ceļā, lai gan arvien vairāk sāka šķist, ka viņi klīst pa alu bez skaidra virziena. Virve bija vienīgā saikne ar ārpusi, jo bez tās vismaz Flēra nu jau justos pavisam pazudusi.

[echo3]

Redzēdams, ka Joelam nav īsti, kur piesiet iedotās virves galu, Ereijass jau bija gatavs to piesiet pats savai jostai, bet jautājums tika atrisināts citādi. Ereijass nolūkojās, kā alas dziļumā nozūd gaisma, un pats taustījās pakaļ Tajam uz alas ārpusi, turp, kur atradās Safīra. Ereijass pagāja garām jauniņajai dziedniecei un apsēdās, lai būtu izejas pusē. Viņš nezināja, vai te vajag sargāt, bet domāja, ka tā tomēr būs drošāk pārējiem.

Dažas atbildes uz Taja Safīrai uzdotajiem jautājumiem zināja arī Ereijass, bet šobrīd neviens taču neliedza visu paskaidrot Safīrai pašai.

[Sindra]

Flērai gan īsti neizdevās izdziedēt alu un atrast tās slimās vietas. Taču, izmantojot savu maģiju, dziedniece atklāja kādu citu lieti. Proti, viņas redze, mirklī, kad serafes mirdzēja baltās maģiskās gaismas ieskautas un vērta viņas acu varavīksnenes violetas, meitene saredzēja alu gaišu, it kā te kāds būtu ieslēdzis gaismu. Viss tik skaidrs. Lūk, piemēram, tā ūdens tērcīte, kas plūda, gar sienu. Vai tā, briesmīgā paskata vabole, kas sēdēja uz alas sienas... jā, vabole, starp citu, bija dzīva, kas Ardā nemaz nebija tik ikdienišķi.

Ar ieklausīšanos sajūtās, Joelam, likās, ka īsti nav problēmu. Proti... tā vēsuma, svaigā gaisa sajūta, kuru viņš bija sajutis jau tad... iepriekš meditējot, tepat vien bija. Gluži, kā aicinot serafu, sekot un rādot virzienu. Tur, pāris līkumi, un orākuls sajuta priekšā telpu, kurā bija tā vieta, kur amulets bija paslēpts. Vieta, kuru viņš bija atradis meditējot.

[Roviela]

Virve, klusi šņākdama, tinās iekšā kārbā, viņiem nedaudz atkāpjoties un uz brīdi apstājoties.
Joels atvēra acis.
- Es jūtu tādu kā svaigu vēsmu, kas velk uz turieni, - orākuls parādīja ar roku virzienu, - tāda man tur, tuvāk ārpusei norādīja amuleta vietu, vismaz es tā sapratu. Tā vieta ir netālu, pāris līkumi, un tad ir telpa, kur tas ir.

[Romija]

Tas, ka neizdevās sajust amuletu, Flēru īpaši nepārsteidza, toties iespēja redzēt alu skaidri, it kā tā būtu pielieta ar gaismu, gan bija patīkami. Uz mirkli pat atkāpās šaurās telpas sajūta, lai gan nekur tālu jau sienas nebija. "Te ir ūdens!" Flēra iesaucās. "Un... vabole?" Roka pasniedzās uz kukaiņa pusi, bet tad maģijas plūsma apsīka. Uz mirklīti saminstinājusies, viņa vēlreiz lika Spēkam plūst ķermenī, lai atkal ieraudzītu ne to skaistāko, tomēr dzīvību. Vai te, aiz nogruvumiem, tomēr spēja saglabāties kaut kas vēl dzīvs bez cilvēkiem? "Cik interesanti," viņa aizrauta nočukstēja, piebakstot vabolei, lai tā mazliet parāpotu un apliecinātu, ka tiešām ir dzīva. Šī ala noteikti nebija parasta. Maģija, kāds spēks vai...

...amuleta tuvums? "O, lieliski!" ar neviltotu sajūsmu dziedniece uzņēma orākula ziņas. Tas, ka nebūs vairs tālu jālien, bija tiešām iepriecinoši. Flēra pavērsa gaišu skatienu uz priekšu, kur pēc Joela vārdiem jau pavisam drīz jābūt amuletam. "Joel, tu arī redzi alu gaišu?" Flēra vaicāja. Ja viņai šāda spēja piemita tad, kad Spēks plūda caur ķermeni, tad orākuls meditējot vai kā savādāk arī varētu redzēt. Arists varbūt arī neizmantoja maģiju. "Ar violetām acīm," viņa paskaidroja. Ar tāda redze bija ļoti noderīga tumsā, bet varbūt visu laiku nebija vērts tērēt spēkus, jo priekš virzīšanās uz priekšu noderēja arī lukturi. Tomēr tur, kur ir jāatrod amulets, noteikti labāk būs skatīties ar Gaišām Acīm.

[Roviela]

Ja? Joels nebija mēģinājis atvērt acis, kamēr maģija vēl nav beigusies. Tā var redzēt? Flēra tā saka, un tas ir jāizmēģina.

- Nē, es parasti meditēju ar aizvērtām acīm, droši vien tāpēc neko tādu neievēroju. Tūlīt pamēģināšu, - viņš atsaucās.
Orākuls lika vērsties savām acīm violetām, un pašam izmantot maģiju.

[Sindra]

Flērai piebikstot vabolei, tā atstāja dziedniecei uz plaukstas dzeltenīgu, varen nejauki smirdīgu un kodīgu šķidruma lāsi un gluži, kā meitene sagaidīja, parāpoja kādu gabaliņu uz priekšu, pa dzestro alas sienu.

Joelam, pamēģinot paskatīties alā ar mirdzošām acīm, atklājās, ka Flērai nudien bija taisnība. Šādi nudien izskatījās, it kā kāds šajā, visnotaļ, tumšajā vietā, pēkšņi būtu ieslēdzis gaismu. Un tādu varen ērtu gaismu. Ka visu varēja labi un skaidri saskatīt. Ne par spožu, ne par tumšu.