"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Pirms pieciem gadiem. Cik sen te ieradās Sīlija? Agrāk vai vēlāk? - Ereijass domīgi pie sevis novilka, bet Flērai dzirdami, reizē vērodams, kā ierodas Arists un Safīra. Viņam acis nekas nežilbināja, tāpēc abus serafus karotājs saskatīja pavisam skaidri. Ereijass izgāja uz dzegas, lai, ja nu Arists dosies alā iekšā, neatrastos tieši ceļam priekšā.

Nu, man ienāca prātā, ka nogruvums taču ir veidots, lai te nelīstu cilvēki. Uz šo ieeju ved taka, un tā ir vispārzināma. Kājām ejama. Ja nu ir vēl kāda ieeja, kurai var piekļūt tikai lidojot? - Tas tika teikts tā, lai dzird visi klātesošie. Jā, tā varēja palikt tikai ideja. Varbūt nāksies paļauties uz to, ko atrod Joels un Tajs, un tad, pašiem esot ārpusē, censties iznīcināt amuletu. Bet tādam risinājumam arī ir neskaitāmi priekšnoteikumi, kā, piemēram, tas, ka amulets atrodas vien pāris soļus no aizgruvuma malas.

Būdams aizņemts ar alā līšanu un citām aktīvām nodarbēm, Ereijass vēl nemaz nezināja, ka Meja un Sariša devušās prom. Šobrīd viņš pieņēma, ka abas ir augšā pie mašīnām, tāpēc nekādus jautājumus neuzdeva.

Planšetē redzams viss alas plāns? - Ereijass piegāja paskatīties. Ilgi gan tam laiku tērēt viņš netaisījās, jo ne visai paļāvās uz to, kas Ardā ir "oficiāli zināms". Ko atļauj zināt, tas ir zināms. Varbūt alai ir kāds izskalojums vai kritene augstāk krastā. - Laižamies meklēt, kamēr vēl var jel ko saredzēt.

[Romija]

"Sīlija ieradās vēlāk, pirms kādiem diviem gadiem, šķiet," Flēra atbildēja. "Jā, tas nogruvums ir tāpēc, lai nelien, bet dziļāk ir tas, dēļ kā alas slēdza. Tas noticis pirms 17 gadiem. Un tālāk iekšā esot vēl," viņa piebilda, parādīdama atrasto karti Ereijasam.

"Es atradu kādu interesantu lapu, kur ir karte. Tur ir tikai viena ieeja, re," Flēra parādīja attēloto alu mudžekli, kur pilnīgi skaidri bija saprotams, ka ir tikai viena ieeja — šī. "Autors gan raksta tā, it kā viņam kāds būtu īpaši rādījis šo alu. Ja tādu interesentu ir daudz, tad nav brīnums, ka kaut kā vajadzēja aiztaisīt," viņa paraustīja plecus. Dīvainais izteiksmes veids nedaudz mulsināja, tāpat arī Arista iepriekš teiktais par kādu noslēgtu trauku. Tomēr Tajs bija prasījis Flērai pavadīt Ereijasu, nevis prātot par alu izcelšanos vai iemesliem tās aiztaisīt. Un laikam nekas cits neatlika, kā lidot. Flera gan negribēja uz savu galvu kaut kur skriet, tāpēc viņa ļāva Ereijasam pirmajam sākt meklējumus, lai tad pielāgotos viņa trajektorijai, nenoklīstu pārāk atstatu, bet pārlūkotu plašāku teritoriju.

[Mattiass]

Arists, kurš tieši tobrīd pielēca tuvāk, tik tikko izvairījās no Flēras plaukstas. Viņam šķita, ka vēl sajutis tās siltumu.

— Pieķēru gan! — viņš Flēru paķircināja. Taču nopietnība ātri vien atgriezās.

— Mēs nupat zaudējām divas karotājas. Sakontaktēt Sarišu neizdevās, laikam pārāk aizņemta, lidinādamās. Ja nogruvums radīts pirms pieciem gadiem, tad vai nu to apgājuši, vai arī slēptuve ir tuvāk alā. Kādā sienā, griestos, vai grīdā. Mierīgi varu iedomāties, kā Sīlija tīksminātos, ka mēs sagāžam alu pār sevi, visu laiku staigādami garām amuletam. Jo Sīlija te uzradās pirms kādiem gadiem diviem, pēc manis.

[Pūķēns Sāra]

"Joelam un Tajam tur ir droši?" Safīra painteresējās, pirms Flēra bija devusies pakaļ Ereijasam. Ala arī tuvumā neviesa uzticību un tas, ka tur ir viņu biedri, arī neuzlaboja situāciju. Bet tik pat ļoti viņa pati negribēja līst iekšā un noskaidrot cik tajā ir droši vai nedroši.

"Esat uzmanīgi. Ja ar jums kaut kas notiks, jūs atrast būs grūti." Viņa zināja, ka otra dziedniece pati to labi apzinās, bet rūpes par otru nekad nav bijusi slikta lieta. "Un neaizmirstiet izbaudīt laiku, tika dzīvespriecīgāk piemetināts. Spārnu izplešana bija patīkama lieta un to vajadzēja izbaudīt ikvienam.

[Romija]

Flēra īsti nesaprata, vai Arista izpildīšanās viņu šobrīd mazliet uzjautrina vai kaitina. Tas bija situācijai nepiemēroti, bet nenoliedzami daudz pozitīvāk kā ziņa, ka Meja un Sariša ir pavisam prom. Zeltmatainā karotāja taču bija solījusi atgriezties. Varbūt tomēr? dziednieces skatiens beidzot pavērās aizlidojušās virzienā, bet komentāra vietā iznāca tikai nopūta.

"Pēc skata tur neko redzēt nevarēja," uz teikto par alu un amuletu Flēra paraustīja plecus. "Vari ielīst, paskatīties, varbūt pamani kaut ko, bet tur tāds gabaliņš uz priekšu. Joels un Tajs mēģina noskaidrot kaut ko precīzāk," Flēra pamāja uz alas pusi. "Katrā ziņā nekādus traukus līdz nogruvumam nemanīja, bet ala tik tālu izskatās droša, nekas nebirst, nekustās," viņa atbildēja uz Safīras jautājumu. Vēlmi līst vēlreiz iekšā gan tas nevairoja, vismaz ne tikmēr, kamēr nav izdomāts kaut kas nogruvuma sakarā. "Un Tajs tiešām gribēja no tevis kaut ko," Flēra vēlreiz atgādināja, ka Rāla brāļadēlam noderētu Arista palīdzība. Šobrīd īpaši plašs karotāju klāsts viņiem nebija pieejams, bet vajadzība varēja būt ne tikai pēc karotāja, bet arī pēc Ardas pazinēja. Pametusi ar galvu alas virzienā Tur!, Flēra pamāja, ka ir sapratusi Safīras vēlējumu, lai gan tā izbaudīšana tāda nosacīta būtu. Ne jau baudas dēļ Flēra šobrīd pleta spārnus, bet gan uzdevuma.

[echo3]

Meja un Sariša, tātad, devušās prom? Kāpēc? Bet to skaidrosim vēlāk, kad uzdevums būs padarīts.

Ā, jā, tad amulets var būt arī pavisam tepat, priekšā, nevis aiz nogruvuma. - Ereijass piekrita. - Pasaki šo domu arī Joelam un Tajam, labi? - Pieņemdams, ka Arists dosies iekšā alā, karotājs izpleta spārnus un nokāpa no dzegas. Palidot gar krauju - ir vai nav tur kāds dobums?

[Romija]

Daudz nekavējusies, Flēra izpleta savus dubļu pelēkos spārnus un sekoja Ereijasam. Ne gluži pa to pašu ceļu. Viņa paturēja karotāju savā redzes lokā, bet lidoja nedaudz atstatus, lai reizē pārmeklētu plašāku teritoriju. Spīdinot lukturi uz kraujas, serafe meklēja, vai kaut kur nemanīs kādu aizdomīgu šķirbu, plaisu vai pat alu.

[Sindra]

Tajam pieliekot roku pie aizbēruma un koncentrējoties, notika kas savāds. Priekšā esošais aizbērums vienkārši izzuda. It kā jūra būtu pašķīrusies serafa priekšā. It kā viņš būtu teicis: Sezam atveries! Un Sezams paklausījis un atvēries.
Tie, kuri vēl atradās alās, sajuta spēcīgu saltu brāzmu, kas nošalkoja pretī no tikko pavērtās jaunās ejas.
Jā, tur varēja doties tālāk. Ceļš bija atbrīvots, taču neko komfortablāks tas nekļuva. Tāds pats šaurs, kur tikai rāpus uz priekšu un par samainīšanos vienam ar otru, tā īsti nebija ko domāt.

Arī Joels sajutās savādi. Šajā meditācijas reizē, orākulam veicās daudz labāk.
Tiklīdz, kā siena, kas aizsedza eju bija izzudusi, Joela prāts burtiski vai apskaidrojās, tieši ar tikpat dzestru dvesmu, kāda bija izplūdusi no pavērtās ejas.
Tur, lejā... viņiem bija jādodas tālāk pa eju. Tur ir vieta, kur atrodas amulets. Viņš to redzēja tikpat skaidri, kā toreiz, kad Gabriels bija izmantojis viņa prātu, lai atrastu pirmo amuleta slēptuvi.

Ereijasam un Flērai lidojot gar krauju, nācās secināt, ka citas ieejas alā te nav. Ne ar kājām ejot pieejamas, ne kā savādāk.
Bija tikai tā alas ieeja, pie kuras viņi jau bija nonākuši.

[Romija]

Lai kā spīdinātu luktura gaismu un kā skatītos, nekas kaut attāli līdzīgs alas ieejai neatradās. Apmetusi plašāku loku un tā arī pie vēlamā rezultāta nenonākusi, Flēra pielidoja pie Ereijasa, paziņoja savus ne visai iepriecinošos jaunumus un piedāvāja atgriezties. Ja arī ieeja bija tālu, Flērasprāt, tad uz turieni būtu jādodas visiem, nevis tikai viņiem diviem vien. Ieņemot kursu atpakaļ uz laukumiņu pie alas ieejas, kur bija atstāti Arists un Safīra, Flēra vēroja arī debesis, vai kaut kur neredzēs iemirdzamies kādus spārnus. Nekā! Viņa nolaidās uz nelielās platformas un ieskatījās alā.

[Mattiass]

Kad abi lidoņi bija prom, Arists arī devās dziļāk alā, vēl tikai pārliecinājies, vai Safīra nāk līdzi. Vajadzēja noskaidrot, ko tam Tajam vajag. Un Safīru iedabūt tik dziļi, cik vien var tā, lai garām vēl kāds cits spēj izspraukties. Jo tā vieglāk pieskatīt.

Pa ceļam karotājs pārlieku nesteidzās, un, spīdinādams visapkārt, sev virs galvas un arī zem kājām, rūpīgi pārbaudīja alas sienas, grīdu un griestus. Taču kā par spīti, nekas neatradās.

Aizgājis līdz galam, karotājs konstatēja, ka, pirmkārt, tas nemaz nav gals, un, otrkārt, ceļā mētājas zināms orākuls, kurš aizņēma pārāk daudz vietas, lai veiksmīgi izliktos par kājslauķi. Atlika secināt, ka šeit neko neizkaros. Serafs pagriezās, lai dotos atkal uz ārpusi, pie Safīras.

[Pūķēns Sāra]

Paklausot vecākajam serafam, Safīra iebāzās alā tik dziļi, lai garām viņai varētu paspraukties. Atrasties šaurā vietā, kur bija piķa melna tumsa, nebija pārlieku ierasts un brīdī, kad Arists aizlīda tālāk pa alu, uzmācās dīvaina sajūta. Viņa aizvēra acis; nebija nekāda atšķirība vaļā vai ciet, tāpat viss ko redzi ir tumsa. Visu savu uzmanību Safīra koncentrēja uz dzirdi. Ja viena no maņām tevi sāk pievilt, paļaujies uz pārējām.

[Roviela]

Aristam atnākot, Joels beidza meditēt, atvēra acis un piecēlās.
Un ieraudzīja gaismu un Aristu, kas tā kā grasījās, laikam, iet atpakaļ uz āru.
- Tur, tālāk ceļš ir vaļā, vismaz es tā domāju. Amulets ir tur, Tajs ir tur, un viņš tevi meklēja, vispār.

Ja tā labi apskatījās, tad Joels bija apmeties vietā, kur viņam varēja tikt garām, ja bija tāda gribēšana.

Pats Joels grasījās taustīties uz turieni, kur bija nogruvums. Kura, pēc viņa pārliecības, tur vairāk nebija. Te ir tik šaurs, nekādu atzaru nav, ka nenomaldīsies, vai ietu ar gaismu vai bez.

[OOG - Joela meditēšanas vieta ir saskaņota ar GM]

[echo3]

Lidinies gar krauju, vai nelidinies - nekāda labuma tur nebija. Tas ir, nebija nekādu spraugu vai iedobju, nemaz nerunājot par alām. Klāt pielidoja Flēra, pastāstīdama, ka arī viņa neko nav atradusi. - Nu ko, lidojam paskatīties, kā veicies orākuliem.

Ereijass nolaidās alas priekšā. Tur stāvēja vēl tikai Flēra, tātad Arists ar Safīru ir devušies iekšā. - Ejam mēs arī. - Ereijass palaida Flēru pa priekšu. Šoreiz tur nekas nebija jāizlūko, un citu karotāju viņu grupā vairāk nebija, kas piesegtu aizmuguri.

[Romija]

Ja neviena nebija laukumiņā un nevienu nebija manījuši dodamies prom, tad vienīgais secinājums — viņi visi bija iekšā. Un tā kā sajūtas nekliedza, ka kādam kaut kas sāp, tad droši vien nekas briesmīgs noticis nebija. Smagi nopūtusies un uzmetusi žēlabainu skatienu Ereijasam, ko tumsā varēja arī nepamanīt, Flēra pieliecās un devās iekšā alā.

Kura pakaļā viņa iebumsīsies, ja iebumsīsies, Flēra nezināja, bet šoreiz viņai bija lukturis, kas tika izmantots alas izgaismošanai. Beidzot viņa šo nožēlojamo caurumu redzēja arī gaismā. Asās raupjās sienas slīpi krītošajā gaismā šķita kā miljonszobaina rīkle, kas grib aprīt smalciņos, brīvībai dzimušos serafēnus, lai ieslodzītu zem milzīgu akmeņu kalna, uztaisītu vēl vienu nogruvumu, par ko Sīlijai papriecāties. Tomēr sajūtas alā šoreiz bija mazlietiņ labākas, tāpēc arī Flēras ceļi tik ļoti nevilcinājās, katram jaunam solim saskaroties ar auksto akmeni.

Kaut kur pusceļā viņa sastapa tumsiņā sēdošu Safīru. Uzmetusi jautājošu skatienu, ko noteikti varēja nemanīt, jo luktura gaisma neapspīdēja Flēras seju, un noskaidrojusi, ka drīkst līst tālāk, Flēra turpināja ceļu kā maziņš kurmēns Ardas pelēcības kalnos.

[Urdrunir]

Par karotājiem izmācījās, bet par orākuliem piedzima. Tajs nebija plānojis pavērt ceļu tālāk, bet viņu kaut kas bija aicinājis pieskarties nogruvumam un tagad tas bija pazudis viņa dēļ. Puisis būtu uzsitis sev uz pleca vai paslavējis, kā bija pieradis to darīt viens pats dzenoties pakaļ kūpošajam akmenim. Toreiz neviena cita tuvumā nebija. Taču tagad tādām ārišķībām nelikās piemērots laiks. Prātīgā atpakaļgaitā serafs izrāpās atpakaļ līdz vietai, kur pārdomās bija iegrimis Joels.

Tā, biedrīši! Vai te vēl ir kāds palicis, kas nav aizdevies pēc ledenēm uz veikalu? Ar acīm orākuls centās saskaitīt tos no grupas, ka bija papūlējušies tikt līdz alai. Varbūt pārmaiņas pēc Arists ar... ē... Safīru varētu doties pa priekšu? Joels - trešais un mēģina nokļūt līdz amuleta vietai. Pārējie paliek pie Ereijasa. Joela grupa atrod vietu, novērtē alas apkārt un nāk atpakaļ. Tad izdomāsim kā amuletu iznīcināt. Jā. Bija laiks piekārtot daudz cietušo frizūru. Tāpēc Tajs izvilka ķemmi vairākas reizes cauri matiem.

[Roviela]

Joelam pret tādu darbu sadalījumu, kādu ierosināja Tajs, nebija nekādu iebildumu.
Viņš izvilka no mēteļa kabatas nevainojami baltu mutautu un padeva ķemmējošamies serafam, kurš tāpat kā visi, bija noķellējies ar dubļiem. Lai gan, ko te pustumsā saskatīsi? Toties Tajam rūpēja viņa izskats, un tur Joels varēja palīdzēt. Pašam viņa līdzētu ja nu kārtīga duša, kurā vēlams iet ar visām drēbēm.

- Atradu amuletu, zinu, kā tur izskatās, atliek izpētīt dabā, - viņš informēja klātesošos.
- Ejam, ja?

[Romija]

Tupus rāpus nonākot aptuveni nogruvuma vietā, vismaz tā Flēra sprieda pēc rāpošanas ilguma, viņa konstatēja, ka vai nu ir kļūdījusies aprēķinos un laika izjūtā, vai kļūdījies ir nogruvums. Tas tur vairs nebija, toties bija labas ziņas — viņi tika tālāk, un Joels pat zināja, kurp doties un ko meklēt. Šaurajā telpā iespīdēja cerību stariņš. "Oho, kā jūs to dabūjāt gatavu?" meitene bija patiesi pārsteigta par tik labu iznākumu. Vismaz šobrīd tas šķita labs.

Tā kā izlūkos tika norīkoti citi serafi, Flēra iebāzās kādā nišā, lai palaistu garām Ereijasu un ļautu doties solīti tālāk, vismaz līdz nākamajam nogruvumam. Ak, jā...

"Šis nogruvums bija mākslīgi radīts pirms pieciem gadiem, lai neļautu alās līst visiem, kas grib. Nesaprotu gan, kāpēc tik dziļi, nevis pie ieejas, bet tas nebija teikts," Flēra nolēma tikmer iepazīstināt visus ar atrasto informāciju par šīm alām. Pie reizes dziedniece ieslēdza planšeti, kur joprojām bija alu karte. Darbošanās padzina nepatīkamās sajūtas mazliet nostāk. "Tālāk ir vēl viens nogruvums, kas ir alu slēgšanas iemesls, radies pirms 17 gadiem. Dziļāk alās ir vēl daži citi. Re, tāds izskatās alu mudžeklis," viņa parādīja planšetē redzamo attēlu citiem. Ekrāna košais apgaismojums bija nedaudz par žilbinošu alas pustumsā, ko līdz šim šķēla tikai lukturu gaismas.

"Ieeja ir tikai viena," meitene iebakstīja attiecīgajā vietā kartē. "Mēs arī neko citu neatradām," Flēra ziņoja par panākumiem Tajam.

"Tas amulets ir tālu iekšā?" viņa vaicāja Joelam, parādot arī viņam karti. Varbūt orākuls varēja ar pirktu iebakstīt, lai to iztēlotos arī vizuāli. Kaut gan tāpat būtu jāgaida atgriežamies patruļu. Gaidot pamazām atgriezās neomulīgā sajūta. Šķita, ka alas sienas pārāk nekaunīgi uzbāžas, cenšas sakļaut savas ķetnas ap serafu augumiem, savtīgi apskaut, sasiet spārnus un noturēt pazemē. Atmiņā uzausa Maikla cerība paturēt Flēru zelta būrīti — sev un ilgāk. Varbūt tās bija arī citu sajūtas, kas dziednieces uztverē kārtojās viena pie otras, radot veselu pulku nepacietīgu un izmisušu saucienu tikt ārā.

[echo3]

Ereijass sekoja Flērai iekšā alā. No sākuma jau vēl nekas, var iet, bet tālāk, kad jāsāk rāpot, arī karotājam no jauna uzmācās spiedošā sajūta. Akmeņi visapkārt cieši klāt. Un tomēr, viņš juta, ka kaut kas ir mainījies, salīdzinot ar sajūtu, kad viņš te līda pirmoreiz.

Un, jā, bija gan mainījies - Tajs stāstīja, ka nogruvuma vairs nav, un Joels zināja, kur atrodams amulets. Kā gan nogruvums tā spēja pazust? - Kā jūs panācāt, ka aizgruvuma vairs nav? - Ereijass nenoturējās, neatbalsojot Flēras vārdus. Skaidri taču saprotams, ka neviens neko nav racis. - Jā, citu ieeju neatradām. - Viņš apstiprināja dziednieces stāstīto.

Taja rīkojumam Ereijass pretī nestrīdējās. Viņš atdeva savu lukturi Joelam un apsēdās gaidīt pētnieku atgriešanos.

[Urdrunir]

Tajs apmulsa, kad Joels sniedza tam kabatas lakatu. Vai man netīra seja? Viņš aizdomīgi apjautājās. Un vai šis ir īstais brīdis to tīrīt? Viņš pie sevis nodomāja, un Joelam kā orākulam noteikti nesagādāja problēmas uztvert Taja galvā ložņājošas idejas. Liekas, ka puisis nemaz neapzinājās kā no malas izskatās tas, ka viņš pie katras izdevības ķemmējas un nogludina bikšu staras. Pēc īsām pārdomām serafs sniegto kabataslakatu noslēpa kabatā. Jā, tieši tā! Apskatīt dabā. Un novērtējiet cik bīstami būtu pielietot to pašu metodi, ko pie pirmā amuleta. Viņš piekrita Joela vērtējumam par izlūkošanu dziļāk alās.

Un mēs esam droši, ka mums nav jālien aiz tiem dziļākajiem nogruvumiem? Pāri Flēras plecas lūrēdams planšetē, Tajs mēģināja noorientēties grupas uzdevumā, kuram pa vidu viņš bija iekritis ar Gabriela svētību. Viena ieeja patiesībā ir labi. Tas samazina laiku, ko mēs tērējam izvēloties taktikas. Ātrāk tiksim galā. Taisni tas, kas mums vajadzīgs. Un pēc nelielas pauzes. Paldies jums par izlūkošanu! Nedrīkstēja taču visu laiku izriet rīkojumus. Vajadzēja arī novērtēt apzinīgi padarītu darbu.

Mjā, nogruvums. Nu... Orākuls novilka ar vieglu neizlēmības noti balsī. Es to... iznīcināju. Viņš beidzot vienojās ar sevi par notikušā versiju un apstiprinoši pamāja ar galvu.

[Romija]

Kad Tajs ar vārdiem papliķēja pa pleciņu Flērai un Ereijasam par paveikto uzdevumu, alā mazliet gaišāks palika. Flēras izmisums un dusmas bija pamazām atkāpušās. Un lai arī joprojām viņu savos valgos turēja šaurā ala, viņa jutās nedaudz labāk. Tā solīti pa solītim varbūt pat varēs izbaudīt amuleta iznīcināšanas prieku un pēc tam domāt par abām pazudušajām karotājām. Kad bija doti norādījumi, izteikti secinājumi un apskatīta karte, varēja ķerties klāt pie gaidīšanas un apdomāšanas, lai galvā neieviestos panika par smagajiem akmens blāķiem virs viņiem.

Tajs iznīcināja nogruvumu. Tā, it kā tas būtu nevis materiāls šķērslis, bet dzīva būtne. Tā, it kā tas būtu sargs, ko Sīlija nolikusi tupēt alai priekšā. Bet pirms pieciem gadiem Sīlijas te vēl nebija, tātad viņa nenolika šo sargu, bet gan atpazina un izmantoja. Interesanti! Padomājot tālāk, arī rūpnīca un durpas bija kas līdzīgs. Tā bija jau agrāk radusies vieta ar savu sargu — pārdabiskiem spēkiem, kas nojauca pieminekli un iedzina cilvēkiem bailes no šīs vietas. Akmeņi, apaļš laukums, zeme, paslēpt... Un te — akmeņi, apaļš caurums, nogruvums, paslēpt. Abās vietās aiz sabiedrībai pilnīgi pieņemamiem un no augstākstāvošām varām atzītiem paņēmieniem paslēpusies savtīga rīcība. Izmantots tas, ka amuletus sargās ne tikai maģiskais spēks, bet arī šejienes kārtības sargi, Attīrītāji un Karotāji, un pati sabiedrība, jo apgānīt piemiņas vietu vai līst aiz brīdinājuma zīmēm taču ir slikti! Šāda doma dziedniecei iepriekš nebija ienākusi prātā, bet pirms gūsta viņa bija piedzīvojusi daudz mazāk Sīlijas paslēpju kā tagad. Šo vajadzēs atcerēties, viņa sev domās piezīmēja. Varbūt pat uzlikt uz papīra. Hmm... Vai arī Sīlija bija pielikusi daudz vairāk pūļu un sagrozījusi informāciju un pārliecības, kam cilvēki ticēja un ko varēja atrast planšetē.

"Ja tā iznīcināšana var radīt satricinājumus un nogruvumus un mums jāpaspēj izmukt, tad pa šitik šaurām alām ātra mukšana nesanāks. It īpaši, ja būsim gara rinda," Flēra pārtrauca savus abstraktos prātojumus, pievēršoties praktiskākām lietām. Viņas skatiens vēroja Taju, jo viņš šobrīd bija pēdējā vārda teicējs. "Ja mūs tur nevajag visus, tad citiem droši vien labāk alā nesēdēt. Ja būtu citas izejas, tad tās varbūt varētu izmantot ārā tikšanai, vai arī tu vari uztaisīt caurumus zemē?" Flēra vaicājoši paskatījās uz Rāla brāļadēlu, jo to, kā viņš bija pazudinājis nogruvumu, viņa nebija redzējusi. Varbūt ir kāds spēks, kas liek akmeņiem izkūpēt gaisā, ja tie vispār bija akmeņi, kas izkūpēja.