"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Taja jautājums nesasniedza dzirdīgas ausis. Jo, proti, Arista nemaz tur nebija. Flēra, virzīdamās ārā, sastaptu Aristu ar Safīru pie alas izejas. Jo noticis bija, lūk, kas…

Kad serafu kāsis aizlidoja, kā jau minēts, Arists vēl bija palicis uz kraujas malas. Viņš kādu brīdi izmantoja, lai pavērotu apkārtni, jo bija paredzējis, ka pie ieejas notiks zināma drūzmēšanās (par militāro kārtību atliktu tikai sapņot), toties šī bija laba izdevība pārliecināties, ka neviens neseko. Tādēļ arī mazo drāmu tur, lejā, karotājs bija palaidis garām. Krietni grūtāk būti palaist garām brīdi, kad Meja, kura uzšāvās gaisā kā mella raķete, devās prom, savās gaitās. Īsu brīdi noskatījies, Arists izvilka blāsteri un domīgi notēmēja nopakaļ. Taču pēc īsa brīža tēmējumu aizsedza Sariša. Karotājs noglabāja ieroci un viegli nopūtās.

— Gājputnu migrēšana, otrais cēliens. Nekad nav miera, — serafs mazliet nogurušā tonī konstatēja. Izskatījās, ka Sariša ņēma lietu savos spārnos. Sekot līdzi nozīmēja atstāt visus pārējos ar vienu karotāju, pie tam ne pārāk gudru — Ereijasu.

[Pūķēns Sāra]

Safīra palūkojās debesīs, kur uzšāvās divi putniņi.

"…un vēl par mani satraucas…" sieviete domīgi noteica, novēršot skatienu no pazūdošajiem subjektiem. Pakaļ abām karotājām doties būtu pašnāvība, bet doties lejā arī negribējās. Ideja par līšanu alā, kas noteikti nebija pārlieku plaša un kura noteikti iebruks pēc tam kā amulets tiks iznīcināts, neiesvēla vēlmi doties lejup. "Varbūt vajag uzmeklēt abas karotājas? Ja tā bija Meja, tad viņa noteikti dosies pēc Alekša un tas nozīmē pie manas māsas. Ja vien Sariša viņu neapturēs, bet tā kā spalvu mākonis nepajuka…"

[Mattiass]

— Nepajuka. Tādā tempā Sariša Meju nepanāks, — Arists domīgi noteica. Ja tā bija Sariša. Abas serafes bija nosakāmas galvenokārt pēc spārnu krāsas.
— Tevi jau Sīlija īpaši meklē, — karotājs atgādināja un uzzvanīja Sarišai.

[Pūķēns Sāra]

"Nezinu par to īpašo meklēšanu. Viņa mani vairs nesauc, no Flēras necentās uzzināt informāciju par mani…" Safīra īsu brīdi apdomājās, skatoties kā Arists velk ārā telefonu, "…un tas neizbrīna. Viņai ir svarīgākas lietas izdarāmas nekā mazās māšeles vākšana." No balss toņa nevarēja saprast vai tas Safīru iepriecina vai tieši pretēji: apbēdina.

[Sindra]

Sariša, uz Arista centieniem viņu sazvanīt, neatbildēja.

Apkārtnē nekā savāda nemanīja. Vismaz nelikās, ka tuvumā būtu vēl kāds, bez serafiem pašiem.

[Mattiass]

— Neceļ, — karotājs konstatēja. Un aizrakstīja SMS: Piezvani.

— Ejam lejā? — Arists apvaicājās Safīrai. — Vai arī tu vēlies izmantot Seraph Wings Airlines? Vairs jau nav ko zaudēt.

[Pūķēns Sāra]

"Man ne pārlieku gribas tur lejā," viņa skaļi atzina. Nepameta sajūta, ka Sīlija to vietu ir izvēlējusies ne tikai tāpēc, ka tā skaitās neatļauta, bet vēl kādu ne tik lādzīgu iemeslu dēļ. Protams, tā varēja arī būt pārlieku liela satraukšanās par drošību jeb paranojas iedīgļi.

[Mattiass]

— Labs pamatojums, — karotājs uzjautrināti noteica. — Tomēr mēs esam aizmugures sardze. Tas nozīmē, ka jāpiesedz pārējo aizmugure. Ja arī tikai ar gumijas paklājiņu. Vismaz alas izeju pienāktos apsargāt.

[Romija]

Flēra gandrīz vai ar prieku paklausīja Taja rīkojumam un sekoja Ereijasam. Nē, viņas garastāvoklis joprojām nebija uzlabojies, bet iespēja līst ārā no alām vismaz deva cerības sajusties labāk. Ereijasam arī bija lukturis, lai nebūtu jāmeklē uz labu laimi. Un ar acu pāri Flēra noteikti varēja piedalīties. Apstiprinājusi, ka saprata un sekos karotājam, Flēra centās tālu neatpalikt un neovirzīties nekur citur nesaskaņojot.

[Pūķēns Sāra]

Safīra piekrītoši pamāja. Aristam bija taisnība (kaut joku par paklājiņu un gumiju viņa līdz galam nesaprata): vajadzēja parūpēties, lai no aizmugures pārējiem neviens nespēj pielavīties un to visvieglāk būtu izdarīt pie alas ieejas. Prāta aizmugurē gan dzima ideja (vai drīzāk kāda sena mācība no Astindelas uzpeldēja no atmiņas dzīlēm), ka sargāt vajag no augstāka punkta, lai labāk pārredzama apkārtne, bet Arists noteikti labāk zināja ko un kā Ardas apstākļos darīt. Ar to viņa lika sev rimties. "Man negribētos izrādīt to, kas Ardā nepiedienas." Arists bija jau iepriekš brīdinājis par dažādām iekārtām, kas spēj uzņemt attēlus kā tās pašas modes bildes un video. Pat ja šķita, ka šeit viņi ir vieni, neviens nebija tā kārtīgi pārķemmējis apkārtni, lai būtu kādas garantija. Šī tomēr bija neatļauta vieta vienkāršiem ļaudīm. Kā arī ausīs ieskanējās vieni no pēdējiem vārdiem, kas tika teikti, kad viņa pameta saulainās mājas: Paslēp un nerādi spārnus!

"Iespējams, es vienkārši velku laiku," viņa vainīgi atzina, "Darīsim kā teiksi."

[echo3]

Ticis līdz vietai, kur var paspraukties garām tiem, kas nāca no muguras, Ereijass samainījās vispirms ar Taju, tad Joelu, un tad arī ar Flēru, kopā ar kuru mierīgā garā devās atkal ārā no alas. Kad viņi bija tikuši uz dzegas pie alas ieejas, Ereijass no kabatas izvilka vēl vienu lukturi, jo neviens to tā arī nebija paņēmis. Lukturi viņš tagad iedeva Flērai. - Tur priekšā ir aizgruvums, man likās, ka diezgan sens. Palidosim gar krauju vēl, pameklēsim, vai nav kādas citas ieejas. Tādas, pie kuras cilvēki, pa taku ejot, nevar nokļūt.

[Mattiass]

— Jā, tu velc laiku, — Arists pasmīnēja. — Šeit mūs var ievērot kāds patruļas helikopters, ja kādam iešausies prātā nolidot garām. Labi, tad ejam kājām.

Un tā divi serafi devās lejā pa taku.

[Urdrunir]

Arist? Arist! Tajam atkal uznāca vēlme sirdīties. Kā jūs vispār spējat kaut ko izdarīt, ja katrs dara to, kas viņam ienāk prātā? Liekas, ka Joels bija palicis vienīgais, kurš spēja viņu uzklausīt, bet arī tas bija aizņemts ar savu meditēšanu. Hmm. Nu, nekas! Tas ir tikai nākošais tests. Puisis pie sevis novilka.

Labs ir. Paskatīsimies kas mums te ir. Tajs ielīda atpakaļ šaurajā koridorā un uzlika roku uz tuvākā akmeņa nogruvumā. Ja te ir ceļš, es to atradīšu. Ja te ceļa nav, es to radīšu. Viņš nomurmināja un aizvēra acis.

[Mattiass]

Pēc pāris metriem sākoties visai straujam kāpienam uz leju, pavērās visai iedvesmojošs skats — pa to ceļu noiet lejā bez nogāšanās bija teju neiespējami. Slidens, bez pieturpunktiem. Bez speciāliem apaviem… ne tā gaišākā doma.

— Nē, tā tā lieta neies. Būs vien jālido. Rādi šurp savus spārniņus!

[Romija]

Kamēr Flēra izkārpījas no alas, viņa sajutās mazlietiņ labāk. Kaut kā darīšana, pie tam vēl vēlamā virzienā, spēja mazliet pacelt garastāvokli. Paņēmusi lukturi no Ereijasa, Flēra gan uzreiz nesteidza pacelties gaisā. Lai arī cik patīkami bija lidot, tomēr dziedniece nevēlējās bez vajadzības Ardā rādīt spārnus.

"Varbūt ir vērts paskatīties tieši virs alas?" Flēra iedomājās, bet slidenā taka gluži neradīja pārliecību, ka bez spārniem tas būs iespējams. "Vienīgi mēs nezinām, kā tā ala varētu virzīties aiz nogruvuma," viņa sarauca degunu. Tad iedomājās par planšeti, ko Joels bija minējis, ātri izvilka to no somas, ieslēdza un meklētājā ierakstīja "Senās cilts ala". "Es paskatīšos," viņa pamāja Ereijasam, lai mirklīti uzgaida vai vismaz nepazūd pavisam. Šobrīd Flēru interesēja, vai ir pieejama pašas alas karte, lai saprastu, kādos mezglos tā sasējusies. Tas, ko Joels minēja par nogruvuma vecumu, arī būtu noskaidrojams, ja vien nav grūti atrast, piemēram, pēc vārdiem "Senās cilts alas nogruvums".

[Pūķēns Sāra]

"Ko-a?" Safīra pabāzās tuvāk Aristam, lai palūrētu uz ceļu priekšā viņiem. Viņa piebāzās neparasti tuvu, turoties tuvāk sienai, jo… nākamajā brīdī ar jautru spurdzienu viņa jauno vīrieti pagrūda nost no takas, tieši aizā. Saprotams, ka tik spēcīgi, lai viņš tiešām ieveltos tukšumā, nevis atsistos pret aizas sienu, bet tām vajadzēja būt sīkām detaļām, kuras lidotpieradušajiem ir gluži kā cilvēkam pacelt roku, lai pamātu. Rotaļa. Bērnišķīga rotaļa, jo, ja Arists gribēja spārniņu paplešanu, lai pirmais rāda piemēru. Jaunā serafe ātri vien sekoja savam draugam, lai gadījumā, ja viņš dēļ pēkšņa mulsuma neatver spārnus, pirms sasniegt zemi, pārtvertu puisi un droši nogādātu galapunktā.

[Mattiass]

Pārsteigums… spārni? Jā… Tie sen nebija lietoti. Karotājs atcerējās. Iespējams, gaiss, kurš šāvās pretī, atgādināja lidojuma sajūtu, jo kas gan ir kritiens, ja ne lidojums uz leju? Pēc pirmā mulsuma acumirkļa Aristam parādījās melni spārni, kurus viņš majestātiski izpleta un, izmainījis trajektoriju, aizplanēja alas virzienā. Pēc īsa brīža viņš apmeta cilpu, novērtēdams, kur ir Safīra, un lidojumā novietojās aiz viņas.

— Ak, tu…

[Pūķēns Sāra]

Viņa smējās. Gan klusi, jo starp klintīm varējāt dzīvot atbalss, bet smējās no sirds un sirsnīgi. Sniegbalti spārni, kas gluži vai paši tiecās izstarot mazliet gaismas un cerību, ieskāva Safīru, viņai lidojot uz melnās mutes pusi.
Aristam bija neierasta spārnu krāsa, tāpat kā vienai no aizlidojošajām karotājām. Bet lai kā gribētos, serafe neizmeta liekus gaisa lokus un maigi piezemējās pie alas. Gluži tā, it kā visu šo laiku būtu staigājusi pa zemes virsu, tajā pašā brīdī gaišajiem spārniem nozūdot skatieniem, liekot domāt, ka tas bija tikai acu māns, fantāzijas auglis.

[Mattiass]

Nogrozījis galvu, Arists arī nosēdās. Viņš reizē bija uzjautrināts un nokaitināts. Uzjautrināts — jo Safīrai piemita tieksme ar savu prieku aplipināt arī Aristu. Un nokaitināts — jo kādu grūst aizā ir pagalam bezatbildīga rīcība. Gluži kā sniegbaltspārnotajai serafei, arī Arista spārni nekavējoties pagaisa, no pavisam taustāmiem, caur rēgainiem — uz neesošiem.

Pretī iznira Flēra ar lukturi, sarunādamās ar kādu, kurš atradās mazliet dziļāk, un izvilkdama planšeti. Sākumā gribējis dziednieci pa jokam pasveicināt, bet tad iedomādamies, ka, ja jau nav ticis pamanīts, tas jāizmanto, karotājs klusi piezagās dziedniecei, un, kad bija atlicis kāds metrs, pabaidīja.

— Bū!

[Romija]

Pētot atrasto informāciju planšetē, Flēra nemanīja, kad netālu no viņas piezemējās abi aizmugurē palikušie serafi. Planšetes ekrāns, būdams krietni spožāks par apkārtni, žilbināja acis, bet gribējās izpētīt arī atrasto. Līdz pēkšņi negaidīts troksnis iztrūcināja un tā salecināja dziednieci, ka roka pašāvās skaņas virzienā, ar plaukstas virspusi gandrīz noplīkšķot pret kādu vaigu. Tikai tad skatiens pagriezās attiecīgajā virzienā, lai ieraudzītu visai uzjautrinātu Aristu.

"Vai, piedod!" Flēra atrāva roku un atkāpās solīti, acīm nespējot kontrastainajā gaismā īsti saprast, vai nav maldījusies. Uzjautrināts un Arists noteikti negāja kopā. Bet tāpat negāja kopā arī dusmīga un Flēra. Amuleta tuvums, dziedniece nosprieda, skatienam pavēršoties blakus un ieraugot tur Safīru visnotaļ labā noskaņojumā. Pozitīvā ziņa bija tā, ka vismaz viņi tagad nebija tālāk prom no citiem. Negatīvā — Flēra sajutās neērti, it kā atkal traucētu to, kas abu starpā bija saveidojies viņas prombūtnes laikā. Pakāpusi vēl vienu slidenu soli atpakaļ un piespiedusi planšeti pie krūtīm, Flēra bažīgi paskatījās uz abiem balodīšiem.

"Tajs kaut ko laikam gribēja no tevis," viņa norādīja ar roku uz alas pusi. "Tur ir aizgruvusi ala, tāpēc mēs gribējām apskatīties, vai nav cita ieeja," viņa paskaidroja Aristam, bet ar tālāko tekstu pievērsās Ereijasam. "Pēc kartes te vairāk ieeju nav, un tas ir speciāli aizbērts nogruvums, pirms kādiem pieciem gadiem," viņa padalījās ar atrasto. "Tur ir tālāk vēl citi, bet izskatās, ka ir tikai viena ieeja," Flēra tomēr pievērsās uzdevumam. Nekāds draiskais noskaņojums viņai nebija.

Šo rakstu rediģēja Romija: 02.09.2013 21:06