"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Vājš raksturs... tas bija gluži kā saņemt pļauku pa vaigu, bet Meja apzinājās, ka Gabrielam ir taisnība, tāpēc neko neatbildēja, vien nolaida skatienu no Metatrona dēla acīm. Viņa pati jau tik daudzas reizes bija to manījusi, ka ir vāja, kamēr citi devās uz priekšu, kā cieta klints, kas iztur visas vētras, kamēr viņu vējš aizpūš prom pa savam. Serafe klusi un nemanāmi mēģināja nopūsties, Arda viņu pavisam noteikti neietekmēja tik labi kā citus.

- To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. - Tumšmate vārgi pasmaidīja, bet Aleksam viņa bija pieķērusies, tikai tagad tas ticības spēks... ļāva ticēt, ka varbūt kādreiz viss būs labi. Un viņa varēs viņu atkal satikt un apskaut. Gluži kā to izdarīja Flēra attiecībā uz Gabrielu. Varbūt nedaudz sāpīgi bija uz to noskatīties, bet nē. Serafei neskauda, ka vismaz kāds ir laimīgs, vienkārši viņa jutās vientuļa...

[Roviela]

Joels piekrītoši pamāja Flērai, jā, viņš līdīs mašīnā, tikai... nu, vispirms jāpamāj ar roku Gabrielam, un tad gan, mašīnā un gulēt un atpūsties, jo drīz būs jāmeklē nākošais amulets, un tas nemaz nebija viegls darbiņš.

Tā arī serafs izdarīja, pa ausu galam vēl dzirdot Arista paskaidrojumu. Domas kārtoties negribēja, un, iekāpis Lilū aizmugurē, pēc maza brītiņa Joels jau bija cieši aizmidzis, pat Ardas un šeit vairāk jūtamais sliktais fons netraucēja.

[echo3]

Ereijass domīgi pamāja ar galvu Arista stāstītajam. - Paldies! - Dīvaini cilvēki, proti, tie, kas Attīrītāji! Apgalvo, ka Pirmavota vairs nav, - tātad, vienkārši runājot, tā sīkā maģijas lietošana, uz ko cilvēki te ir spējīgi, itin neko nevar Ardai ne kaitēt, ne arī labu izdarīt, - bet turpina ķert un spīdzināt ļaudis. Tur, pašu Attīrītāju cietoksnī, šķiet, dēmonu maģija darbojas pilnā sparā. Tas, protams, nekas, neskaitās, jo to paši Attīrītāji izmanto - neburas, bet izmanto. Liekulība un vēlreiz liekulība. Vai varaskāres dēļ? Bet ko tur izdomāsi, ja nezini, tāpēc Ereijass pievērsās praktiskākam jautājumam, - Arist, vai te ir atrodami arī citādi šaujamie, ne blāsteri? Trīs reizes esmu šāvis, visas trīs - trāpījis, bet jēgas ne mazākās. Nu labi, tos Sīlijas izsauktos priesteru rēgus ne ar ko nevarētu sašaut, bet nevarēja arī zvēru pie ķīmiskās rūpnīcas, un tagad no akmens vienkārši atstarojās. Pat no zobena būtu bijusi lielāka jēga.

Veiksmi Tev, Gabriel! - Metatrona dēlam prom ejot, Ereijass novēlēja.

[Urdrunir]

Pētu? Es skatos, lai ieraudzītu. Tajs ar cieņpilnu žestu nolieca galvu, kad uzrunāja vienu no visaugstākajiem. Jā, viņš bija blenzis tieši tāpēc, lai pārliecinātos, ka Gabriels ir Gabriels. Viens izbridis cauri 4 svešām pasaulēm un beidzot noķēris akmeni, kas vienmēr muka projām, viņš negribēja to iegrūst rokā nepareizajam serafam. Bet šobrīd viņš zināja, ka valdnieka dēls ir īsts. Kaut kā. Un bija nomierinājies. Līdz brīdim, kad vienkāršai piekrišanai palikt kopā ar jauno serafu grupu sekas izrādījās tik savādas. Es līderis? Protams. Vajadzēja tikai vienu ieelpu un pāris rāmus ķemmes vilcienus pa izspūrušajiem matiem, lai Tajs nomierinātos. Vai nu tā bija balva par tikko paveikto vai arī viņš vienkārši bija vecākais no visiem šejieniešiem.

Drūmais, tu būsi mana labā roka. Jauneklis atzinīgi novērtēja Arista rūpes par pārējo drošību un spēju uzņemties iniciatīvu. Bez tam viņš cerēja, ka pārējiem vairāk piemitīs nosliece uz sadarbību, tāpēc nelieli glaimi Aristam par ļaunu nenāks. Ereijas, pieskati, lai neviens neatstāj šeit neko svarīgu. Arist, saskaņo ar Joelu mūsu ceļamērķi. Visi, sameklē sev vietas mašīnās. Mēs braucam pie nākošā objekta. Uz tām alām. Tajs uzkabināja sev uz deguna saulesbrilles un centās izskatīties vēss un stilīgs. Žēl, ka lietū caur tām bija grūti kaut ko saskatīt.

[washulis]

Pa ceļam varam paspēt atpūsties, kā arī turpināt šīs sarunas par to, kas ir mīti un kas realitāte. Sariša atkārtoja sevis iepriekš izteikto domu, ka Tajs ķērās vēl pie pēdējo uzdevumu sadales. Protams, liels prieks, gan par Flēras klātbūtni, gan citu spēju salikt kopā kādus faktiņus, bet viņu galvenais uzdevums joprojām bija viens - atrast un iznīcināt Sīlijas amuletus. Laiks turpināja ritēt. Viņiem bija palikušas aptuveni trīs dienas vai pat mazāk. Pieejot tuvāk Lilū, karotāja ielūkojās iekšā, lai atkal pievērstos jaunajam vadonim. Joels jau guļ, bet es domāju, ka arī spēšu atrast pareizo lokāciju. Ka Joels tika alas planšetē atradis, Sariša bija piefiksējusi aptuveno adresi. Jādomā, ka šejienes automātiskā sistēma pamestās alas arī spēs atrast. Šī adrese, jeb precīzāk, koordinātas, Aristam arī tika skaļi nosauktas.

[echo3]

Ereijass paklanījās Tajam atbilstoši karotāju etiķetei, apliecinādams, ka atzīst Gabriela izvēli. - No mašīnām neviens neko līdzi neņēma, tā ka, ja kas paliks, tad tikai kādam no kabatas izkritis. Jā, starp citu, gan Silvā, gan Lilū, - karotājs pamāja pēc kārtas uz abām mašīnām, - ir somas ar ēdienu. Ir arī ūdens.

Ereijasaprāt, var braukt. Viņš palika pie Lilū.

[Sindra]

- Ļoti prātīgi. - Gabriels uzteica jaunā orākula atbildi. Skatīšanās, lai ieraudzītu, tieši bija tas, kas pietrūka lielai daļai no šiem, grupā esošajiem, serafiem. Jācer, ka Tajam izdosies, iedvesmot arī citus sākt skatīties, lai saskatītu.

Kamēr jaunieceltais līderis sāka komandēt parādi, Gabriels apskāva, atvadīties pienākušo, Flēru. - Tu arī... - viņš klusi noteica, skatienam aizkavējoties pie meitenes acīm. Un lūpas uz īsu mirkli pieskārās viņas lūpām. - Sargi sevi. -
Atvadīšanās neieilga. Lai arī kas saistītu Gabrielu un Flēru, valdnieka dēls, tā īsti to šobrīd izlikt publiskai apskatei, nevēlējās.

Un, tā kā, izskatījās, ka vairāk jautājumu nevienam nebija, viņš pamāja atvadas biedriem un padusē turēdams, Taja atrasto akmeni, uzkāpa uz kāda lielāka akmens bluķa. Gabriels palecās, kā uzsākdams lidot, taču spārnus tā arī neizpleta. Viņu ieskāva spoža gaisma un jau nākamajā mirklī Metatrona dēls izzuda grupas biedru skatienam.

[Romija]

Rokas negribīgi atraisījās, un skatiens vēl mirkli kavējās pie Gabriela. Tā bija labāk, mazliet drošāk un cerīgāk. Lai arī pavisam īsa, atvadīšanās bija mīļa. Ļāvusi Gabrielam iet, Flēra no malas noskatījās, kā viņš devās atpakaļ vai tālāk — kur nu viņa ceļš šobrīd veda.

Kad akmens bija palicis vientuļš un pelēkajā apkārtnē nekas vairs neliecināja, ka pirms brīža tur kāds ir stāvējis, Flēra pagriezās atpakaļ pie citiem. Vispirms viņa uzsmaidīja jaunajam līderim, atzinīgi pamājusi ar galvu, bet tad devās pie Silvas, lai beidzot dabūtu savas mantas. Par tālāko ceļamērķi Flēra šobrīd neraizējās, jo viņa tāpat bija pasažieris. Un viņai vispār bija vienalga, kurā mašīnā kāpt. Ja neviens neizteiks kādas īpašas vēlmes, paliks kaut vai savā jau iesildītajā vietā uz Silvas pakaļējā sēdekļa, ja vien pa šīm dienām to nebija jau piesavinājies kāds cits.

[Mattiass]

— Noteikti. Bet ne kaujas ieroči, — Ereijasam tika paskaidrots. — Iešauj sev, tad redzēsi. Kā arī, kādā režīmā tad tu šāvi? Zvēram noteikti tieši pret blāsteriem bija bruņas. Un akmens — tu taču negribētu, slepkavodams, nejauši nodarīt bojājumu trešās personas mantai?

Un tad tas Tajs Aristu atkal paaugstināja. Ak, Gaisma, kāds gods. Būt par Taja ķermeņa daļu. To gan skaļi nepateica — izskatījās, ka Tajs viegli sarkasmu uztvertu burtiski, ja tas nāktu viņam par labu.

— Lai Joels atpūšas. Viss jau ir saskaņots, — līderis tika painformēts. Un, ja Sarišas koordinātas daudzmaz atbilda, tad Arists piekrītoši pamāja ar galvu.

[Rouzijs]

Skatiens pavadīja kā Gabriels dodas projām. Tagad bija viņu kārta klausīt Tajam un meklēt pārējos amuletus. Šķita, ka šajā vietā laiks vispār nerit uz priekšu, tas tikai stāv uz vietas un ietiepīgi par viņiem smejas, ka lūk... Serafi ir pazaudējuši veselu dienu sapņiem.
Bet tomēr... tam nebija īsti vairs nozīmes, Flēra bija ar viņiem, un tagad viss bija pa vecam un laika limits vairs nepastāvēja. Vismaz ne tik mazs kā tad, kad viņi domāja, ka Sīlija nogalinās Flēru.

Varbūt, tas arī nozīmēja to, ka viņiem bija iespēja atgriezties Svētnīcā nevis klīst apkārt pa pasauli? Iespējams.
- Klau, Flēra? - Tumšmate uz brīdi apturēja serafi pirms viņa bija iesēdusies mašīnā. - Tu Maiklam, vai kādam citam kaut ko pateici par Svētnīcu? - Tikai viens jautājumiņš, pirms viņi varēs doties tālāk.

Kad serafe visu noskaidroja, apsēdās Silvas priekšējā sēdeklī, kur iepriekš un bija gatava doties tālāk.

[Romija]

"Es pateicu, ka es dzīvoju Svētnīcā, tieši tā — ar vienu vārdu," Flēra atbildēja. Mejas bažas bija pamatotas. Ja Maikls būtu dziednieci spīdzinājis, tad, iespējams, Flēra būtu izstāstījusi vairāk, bet viss tā sakrita, ka viņa nepaspēja. "Es nepateicu, kur tas ir vai kā tur iekļūt. Ja viņi zināja iepriekš, tad viņi neko jaunu neuzzināja. Ja nezināja, tad diez vai tāds viens vārds īpaši nodotu to vietu," Flēra paraustīja plecus. "Man šķiet, ka neviens arī nelasīja manas domas, vismaz es neko tādu nejutu un nemanīju." Arī tas, ka pirms brīža Svētnīcā nekas neliecināja par apdraudējumu, pastiprināja šādu pieņēmumu. Vienīgais, par ko Flēra nebija droša, bija tā stīpiņa, ko Alekss lietoja. Bet pat tad informācija bija pie Aleksa, kas tāpat par turieni zināja. Ja dēmonu maģija ļāva uzburt kādus sekotājus, tad gan neko nevarēja zināt. "Pirms ierasties šeit, es biju Svētnīcā. Kopā ar Gabrielu. Viņš neko neminēja, ka tur nebūtu droši."

[Pūķēns Sāra]

Safīra bija pateicīga par Arista rūpem pie amuleta, citā gadījumā viņa noteikti būtu pagadījusies ārstējamo rindās. Viena lieta ir lasīt un klausīties citu stāstus par briesmām un kā labāk rīkoties; cita lieta ir to piedzīvot uz savas ādas, kam dziedniece nebija gatava. Dziedēt: jā, protams, bet ne būt briesmu vidū.

Atgriežoties pie mašīnām un redzot abus dziedniekus, Safīra sajuta prieku un miera sajūtu vismaz par šiem serafiem. Flērai bija dzīva un vesela, Gabriels izgulējies un atgriezies ierastā nenolasīšans režīmā. Tālākā saruna lika arī norimt bažām par Flēras spīdzināšanu un viņas izpestīšanas nosacījumiem. Protams, ideja kļūt par tanti bija amizanta.

Aristam beidzot sarunu ar Lilū ekipāžu, serafe viegli aizskāra viņa roku un pamāja Silvas virzienā. Karotājs bija atgriezies pie lietišķās pieejas lietām, bet Safīru nepameta bažas, ka tā ir tikai maska. "Vai ir kāds veids kā ātri notīrīties? Izžāvēt dubļus?" paceļam uz mašīnu tika izteikta neliela cerība jautājuma formā. Negribējās sasmērēt Silvu pēc aktīvās mešanās zemē dēļ amuleta.

"Lūk," no nelielā Silvas bagāžnieka tika izvilktas Flēras mantas un iedotas to saimniecei. "Tur ir arī tava saulsirdīšu tēja," kuru Safīra bija savākusi no virtuves. Ja kaut kas nav uz vietas, jautā Joelam. Es tikai paņēmu tavas lietas glabāšanā, kamēr neesi uz vietas." Flērai apskatot savas mantas bija skaidrs, ka nekas no tām nebija aiztikts. Safīra nebija izmantojusi vecākās dziednieces medicīnisko inventāru un rakājusies pa citām mantām.

Redzot, ka Meja iesēžas savā vietā, kas nozīmēja, ka Arists būs tas, kuram nāksies locīt savu sēdekli, Safīra piemetināja dziedniecei: "Lilū šobrīd ir vairāk brīvas vietas. Tur būs ērtāk. Ja Flēra gribēja, protams, varēja kārtoties kopā ar Safīru uz aizmugurējā sēdekļa, tikai tad viņām būs mazs vietas un vienā mašīnā būs divi dziednieki, kamēr otrā neviena, bet tā bija pilnīga rudmates izvēle. Tik pat labi pati Safīra varēja iet uz Lilū, ja Flēra tā teiktu. Viņai tak bija jāklausa vecāki serafi.
Bet kamēr Flēra vai Arists neko nebija teikuši par vietu sadali, melnmate devās uz šofera pusi, lai iekārtotos Silvas aizmugurē. Ja bija kāds attapīgs Ardas veids kā tikt vaļā no netīrumiem, Safīra to izmantoja, ja nebija, tad pacentās dubļus nokratīt no sava mēteļa un apaviem pirms ieņemt aizmugurējo ložu.

[Romija]

Flēra pateicās par mantu savākšanu un paglabāšanu. Viņa ātri apskatīja somu. Ne tik daudz, lai pārliecinātos, vai kāds kaut ko nav ņēmis, cik lai atcerētos, kurā vietā kas atradās, ja nu ātri vajadzētu kaut ko pielietot. Tā kā praktiski viss bija tieši tādā pašā kārtībā, tad Flēra uzsmaidīja Safīrai par rūpēm un devās uz Lilū. Nebija nozīmes spiesties, ja otrā mašīnā bija vairāk vietas. Ieņēmusi vietu Lilū vidējos sēdekļos, ļaudama Joelam gulēt aizmugurē un karotājiem sēdēt priekšpusē, Flēra bija gatava doties uz alām. Viņa atkal uzlika savas atgūtās saulesbrilles un pārlaida skatienu apkārtnei, cik nu pa Lilū logiem bija pārskatāms.

[echo3]

Skaidrs. Problēma ir tajā, ka blāsterim nav triecienspēka. - Ereijass paraustīja plecus. Un nocietās, neko neatbildot Arista prātuļojumiem par mantu un slepkavošanu. Kas nu kuram tuvāks sirdij, jāsaka. Tagad bija skaidrs, ka blāsteri ir vērts lietot vienīgi pret pilnīgi neaizsargātām dzīvām būtnēm, kas, savukārt, nozīmēja tā palikšanu Ereijasa kabatā, izņemot īpašus gadījumus, kad dzīvo būtni vajag paralizēt (un pat tad tas var nenostrādāt). Ļoti šaura lietojuma ierocis.

Jā, nāc pie mums, Flēra, Lilū ir vieta. - Ereijass joprojām balstījās pret auto sāniem, kamēr pārējie pamazām kāpa mašīnās. - Arist, Lilū funkcijas ir atjaunotas? - Tas bija jāpajautā, jo tādas lietas arī Tajam jāzina. - Taj, sēdēsi blakus vadītāja vietai, vai gribi tieši to? Vadīt neko nevajag, mašīna pati brauc uz turieni, kur tai liek.

[Mattiass]

— Ja blāsteris nespētu apturēt mērķi, to nelietotu. Tu pielieto skrūvgriezi āmura vietā un brīnies, kādēļ nekas nesanāk, — saruna ar Ereijasu Aristu sāka kaitināt. Ko viņš tur vēl gribēja? Ā, jā, Lilū.
— Nē, nav, un nebūs. Iemesli nav mainījušies, — karotājs Ereijasam pacietīgi atgādināja. — Rātni sekosiet mums.

Viņš pievērsās Safīrai un ar salvetēm palīdzēja serafei notīrīties, un tad parūpējās par sevi. Pēc tam dziedniecei palīdzēja iedabūties aizmugurējā vietā un iekāpa arī pats. Tiklīdz visi būs Lilū sasēdušies, varēs doties ceļā.

[Urdrunir]

Blakus. Tajs nolēma. Blakus vadītājam ir taisni īstā vieta. Viņš papildināja. Brauca pati vai nebrauca, bet šīs abas automašīnas izskatījās stipri savādākas nekā tās, pie kurām puisis bija pieradis iepriekšējā pasaulē. Bez tam viņam vajadzēja kontrolēt situāciju. Un pieredze liecināja, ka to labāk darīt no blakus sēdētāja vietas.

Starp citu. Kāpēc mēs vēl čalojam? Visi steidzīgi lienam iekšā un braucam. Parunāties varēsim otrajā galā.

[Sindra]

Caur brillēm Flērai apkārtni bija vieglāk saskatīt. Jo viņas brilles bija paredzētas labākai saredzamībai, atšķirībā no Taja, pavisam parastajām, saulesbrillēm.
Taču tik un tā, neko daudz te nebija ko redzēt un nekādas jaunas un pārsteidzošas lietas, Flēra neieraudzīja.

Ievadot koordinātas mašīnas kompjuterā, tas aprēķināja, ka ceļā būs jāpavada nedaudz vairāk par trīs stundām, jo alas atradās teju pie pašas Stonas robežas, visai nomaļā vietā, kur bija visai grūti piebraukt.
Sanāca, ka grupai nonākot gala mērķī, būs jau vakara puse.

Ceļā nekas īpašs neatgadījās.
Tik vien, kad līdz gala mērķim bija palicis vēl kāds strēķītis ko braukt, izrādījās, ka uz konkrēto vietu nekādi daudz maz civilizēti ceļi, kurus varēja izmantot, lai piebrauktu ar mašīnu, neveda. Apšaubāmas kvalitātes, dubļaini ceļi. Izskatījās, ka doties tālāk ar kājām, varētu būt prātīgāk.
Vietā, kur no lielās šosejas, atdalījās dubļainais ceļš, atradās neliels pleķītis, kuru varētu izmantot par auto stāvvietu.

Dubļaino ceļu ieskāva dīvaini zemes krāvumi, kas izskatījās pēc slapju smilšu kalniem, zeme, pa kuru bija jādodas tālāk bija tāda, kā mālaina. Priekšā vērās vēl vairāk kalni. Tajos droši vien arī atradās tās alas, kuras serafi meklēja.
Taču šeit nebija izliktas nekādas brīdinājuma zīmes, ka nevajadzētu līst, vai par kaut kādām dzīvībai bīstamām vietām.

Apkārtne jau slīga Ardas vakara krēslā. Redzamība nebija pārāk laba.
Lietus turpināja apnicīgi un neatlaidīgi līņāt.

[Romija]

Kādu brīdi vērojusi apkārtni, Flēra pamanīja, ka mašīnā ir aizdomīgi kluss. Ja iepriekš Lilū bija runājusi vai vismaz apstiprinājusi galamērķi, tad tagad šķita, ka tā klusi un spītīgi dzenās pakaļ Silvai. Patiesībā pat radās sajūta, ka abas mašīnas saista saite, it kā Silva vilktu Lilū sev līdzi. Šādu uzvedību iepriekš Flēra nebija novērojusi, bet tā kā tas nodrošināja, ka mašīnas neizretojas, dziedniece pieņēma, ka tā ir jābūt. Salona aizmugurē gulēja Joels, un viņa miegu traucēt ar tādu ne pārāk būtisku jautājumu apspriešanu mašīnas salonā nešķita vajadzīgs.

Soma atkal atradās pie Flēras, tāpat arī planšete. Izvilkusi to un vispirms apskatījusi karti, dziedniece pamanīja atzīmētas alas, uz kurieni viņi dodas. Kāds bija parūpējies, lai tur šāda informācija būtu, laikam jau tomēr cerēja, ka Flērai izdosies atgriezties no Sīlijas... Maikla gūsta.

Mašīnas brauca un brauca, un brauca. Pēc kādas stundas Stonas ainavas vērošanas Flēra atkal pievērsās planšetei. Nedaudz pabakstoties, viņa atrada "Piezīmes", kas gandrīz kā balta lapa piedāvāja rakstīt un pat ar pirkstu zīmēt. Tā kā papīra Flērai nebija, viņa nolēma izmantot laiku un vismaz pamēģināt nedaudz apkopot savas domas. Kā jau nepieradušai, katra vārda uzrakstīšana prasīja diezgan daudz laika, taču pie reizes ļāva apdomāt rakstāmo. Tā nu atlikušo laiku Flēra kavēja, pierakstot to, ko bija uzzinājusi gūsta laikā. Tiesa gan, ja kādam pa ceļam bija kas jautājams, dziedniece nebūt neiebilda atbildēt.

Automašīnām nobraucot no gludā ceļa, dziedniece pēdējo reizi nospieda "Saglabāt", ielika planšeti somā, un, uzlikusi saules brilles atkal uz acīm, vēroja smilšu kalnu ietverto apkārtni.

[Roviela]

Joels gulēja. Mašīnā bija klusi, sausi un ērti, un orākuls izmantoja iespēju atpūsties līdz brīdim, kad auto apstājās.
Viņš atvēra acis un tādu brītiņu prātoja, vai viņi ir atbraukuši, vai arī tā ir tikai tāda neilga apstāšanās kaut kur. Pēc brīža kļuva skaidrs, ka gluži neilga stāvēšana te nebūs, un serafs cēlās sēdus, lai saprastu, kas un kā.
Tumšs, līst, protams, un auto stāv nostāk no ceļa.
- Esam klāt, ja? - Joels bija gatavs līst laukā un atkal sēdēt peļķē, lai meditētu.

[washulis]

Ceļa laikā varēja kā vēl uzēst, tā arī pasnaust, ko Sariša labprāt arī darīja. Ja ar otro amuletu ies tāpat, kā pirmo, tad vajadzēs gana daudz spēka un spējas fokusēties.

Mašīnas pēdīgi sasniedza savu galu, vismaz, cik spēja tālu tikt. Uz labākiem apstākļiem nebija ko cerēt un ja viņi ceļā būs paspējuši izžūt, tad tagad ir laiks samirkt vēlreiz. Mēs dosimies meklēt otro amuletu uzreiz, jebšu ir vēl kas ņemams vērā pirms tam? Karotāja vaicāja apkārt esošajiem biedriem, kad izlīda no mašīnas, cenšoties saprast, kur doties tālāk. Nekādu brīdinājuma zīmju. Ardieši bijuši tam pārāk slikti? Pastāv iespēja, ka viņiem uz priekšu kājām būs jāmēro vēl krietns gabals un tagad nemaz nav pamesto alu zonā.