"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

"Nē, ne jau pavisam savādāk, bet viņi vairs nav pilnīgi vienādi. Maiklam ir cita frizūra," Flēra paskaidroja. Tas tomēr kādā brīdī varēja izrādīties svarīgi, ja nu plāna izpildē nāktos saskarties ar Maiklu pašu. Bet plāns viņiem acīm redzot jau bija, ko Flēra uzmanīgi noklausījās un pamāja ar galvu. Par pūķa olu un zaudēto dienu serafe nekā īpaši neizbrīnījās, lai arī labi saprata, ka nekas vēlams tas nav.

Atgriežoties Gabrielam un paziņojot, ka Tajs būs viņu līderis, beidzot bija īstais brīdis ar puisi iepazīties. "Flēra, dziedniece," meitene plati uzsmaidīja gaišmatim un pielieca galvu sveicienā. Pagaidām viņa par Trāla brāļadēlu neko daudz nezināja, bet uzticējās Gabriela lēmumam. Līdz šim tā īsti līdera grupā nebija bijis, vismaz kamēr Flēra bija ar citiem kopā, tomēr, jo lielāks kļuva serafu skaits, ko vairāk vajadzēja kādu, kas palīdzētu ātrāk nolemt svarīgos jautājumus. Nopriecājusies, ka tagad varēs veltīt vairāk laika rūpēm par grupas biedru labsajūtu, nekā visa uzzināšanai un apkopošanai, Flēra bažīgi paskatījās uz Meju. Viņai bija žēl karotājas, kas pilnīgi acīm redzami nejutās labi. Ja pa ceļam būtu ieplānota Svētnīca, tad varētu viņai uzvārīt tēju un aprunāties, bet braucot tas nebūs tik ērti un patīkami.

Skatiens pārslīdēja abām mašīnām un pirksti pieliecās, saskaitot, cik tad viņu tagad bija — Gabriels, Tajs, Meja, Joels, Ereijass, Sariša, Arists, Safīra un Flēra. Veseli deviņi, kas nekā nevarēja satilpt nevienā no automobīļiem. Pat ja Gabriels dotos citās darīšanās, pa ceļam grupa būtu sadalīta divās daļās, kas varēja ievērojami traucēt apspriešanos un informācijas apmaiņu. Pie tam, vai Tajam bija telefons? Flēra savu bija pametusi uz lauka. Ja tas būs pie somas, tad viņai būs. Ja nē, tad iztiks bez. Pārējiem tā kā vajadzētu būt sazvanāmiem.

[Rouzijs]

Ak, pareizi - spārni, Meja pat īsti nebija pamanījusi, ka tos ir tik neapzināti izlaidusi, tāpat kā atstājusi cigareti savos pirkstos. Uz brīdi viņa pat izskatījās apjukusi.
Pieķērusues pie Gabriela rokas tumšmate piecēlās, tikai skatiens joprojām bija domīgs. Nodalīt emocijas bija grūtāk kā varēja likties.
Un tomēr... - Kāpēc es nevaru smēķēt? - Atbilde gan bija vairāk kā skaidra, bet pajautāt tik un tā gribējās. - Man taču ir jālīdzinās Ardas iedzīvotājiem. - Tajā brīdī arī spārni tika aizvākti no apkārtējo acīm.

[Roviela]

- Man uz kartes ir mans vārds, vienīgais, ko varu apsolīt - mēģināt to neteikt skaļi, - orākuls vārgi uzsmaidīja Flērai. Ja kāds pārbaudīs dokumentus, uzreiz izlasīs.

Joels brīdi nodarbojās ar to, ka mainīja savu izskatu. Nupat jau viņam bija zilas acis un ne tik melni mati, kas veidoja savādāku frizūru. Neko vairāk pasākt pašlaik nevarēja.
Viņš piekrītoši pamāja Gabriela lēmumam, - Labi, es piekrītu, lai Tajs ir līderis. Mums viņam tagad jāpastāsta, kas un kur, pareizi? Otrais amulets ir alās. Ja tas arī sprāgs, mēs nokļusim nogruvumā. Es gan nezinu, kā tur tagad izskatās, planšetē bija tikai ziņas par to, ka tur jau ir bijuši nogruvumi un alas ir slēgtas tāpēc. Trešo amuletu neesmu atradis, ir tikai aizdomas, ka tas ir uz Vatras pusi.

Orākulu nupat bija pārņēmusi doma - es beidzot drīkstu pagulēt? Vismaz kamēr nonākam līdz alām?

[Sindra]

- Jā, tu ļoti līdzinies Ardas iedzīvotājiem. It īpaši, kad tev ir spārni un cigarete zobos. - Gabriels noteica, ieskatījies Mejai acīs. Viņas roku vēl neatlaizdams. Vīrieša plauksta nogūla uz Mejas apakšdelma. Vietā, kur atradās serafa simbols. Uz mirkli pievēra acis. Un Meja sajuta, kā viņas simbols "atdzīvojas". Tas kļuva silts un Gabriela dotā enerģija nokļuva viņas organismā, viņas dzīslās. Tas bija ticības spēks, kas lika gaišāku skatu paraudzīties uz dzīvi. Serafes skumjas izzuda un to vietā ieplūda enerģija. Gaiša un spēcinoša.
Tas gan nedziedēja lauztu sirdi, bet tāds jau arī nebija Gabriela mērķis.
- Jo tev bija atkarīga. - vairs nav. To arī dziednieka maģija bija iznīcinājusi.

- Viss kārtībā? - skatiens aizkavējās pie Mejas acīm. Pirms doties tālāk. Pirms serafi dosies tālāk meklēt amuletus, bet Gabriels dosies nogādāt olu atpakaļ, kur tai pienācās būt.

[Rouzijs]

Meja nopūtās, nu vai tad viņa nebija tik drūma kā ardieši? Tik tumsas sagrauzti? Viņasprāt, viņa līdzinājās šai pasaulei un tai ļoti labi piestāvēja. Bet iespējams, Gabriels joprojām redzēja visu savādāk. Tumšās acis noslīdēja līdz rokai, kuru Metatrona dēls joprojām nebija atlaidis, tomēr tad skatiens pacēlās un ielūkojās viņa acis, sajūtot, kā vīrieša plauksta pieskaras serafu simbolam.
Strauji ieelpojusi, viņa juta, ka simbols atdzīvojas, tas tā kā piepildīja viņu ar siltumu, ļāva ticēt, ka drīz viss būs savādāk - labāk, ka nevajag padoties un nokārt galvu, jo pastāv taču vēl labais, kam ticēt. Kam pieķerties šajā pasaulē, kā pēdējam salmiņam okeāna vidū.
Tāpat arī Gabriels pazudināja viņas skumjas, tās atbrīvoja sirdi un prātu, pat ja sirds joprojām bija tik pat salauzta kā iepriekš.

Atkarība... nu jā, Meja jau to nojauta, ka bez cigaretes ik pa laikam nespēja iztikt. Bet tad pārējiem arī tas varēja draudēt.
- Bet tad jau pārējiem serafiem arī draud pielipt cigarešu atkarība. - Tumšmate klusi noteica.

Vai viss kārībā? To viņa pati nezināja.
- It kā jā. Es jūtu sevī spēku un ticību, bet sirds sāp, par spīti tam, ka skumjas ir pazudušas. - Tas bija tik savādi, it kā kaut kas būtisks būtu no serafes atņemts, bet viņa zināja, ka šīs sajūtas, viņu agrāk vai vēlāk ievestu briesmās.
Viņa vārgi pasmaidīja, kā mēģinot apstiprināt, ka viss ir kārtībā.

[echo3]

Doma par Mailka izturēšanos nelika Ereijasam mieru. Domājams, ka Aleksa brālis netika paskaidrojis, kāpēc glābj Flēru, tomēr varbūt kaut ko būtisku viņš ir pastāstījis? - Flēra, vai Maikls nepaskaidroja, kāpēc Ardā tā apkaro maģiju? - Karotājs pavaicāja, kad dziedniece bija sasveicinājusies ar Taju. Ereijass jau bija nosaucis savu vārdu, un šobrīd gaidīja vienīgi Tajandriela atbildi uz Gabriela rīkojumu "būsi līderis".

[Romija]

"Jā, viņš pastāstīja gan. Tad, kad te pazuda saule, tas esot noticis neveiksmīgas maģijas dēļ. Es nezinu, kādas tieši, to viņš neteica. Bet tas bija iemesls, kāpēc radās Attīrītāji. Lai būtu kāds, kas neļautu visiem pēc kārtas nodarboties ar maģiju, un neradītu vēl kādu tādu briesmīgu negadījumu," Flēra paskaidroja. Ja no sākuma viņa bija mazliet uzmanījusies Taja klātbūtnē daudz stāstīt, tad tagad nebija vairs jāuztraucas. Stāstītais gan neattiecās tieši uz uzdevumu. "Tas droši vien bija kaut kas iespaidīgs, ja radīja tādas sekas."

"Pirms Sīlijas Attīrītāji bijuši bez īstas ietekmes, tieši Sīlijas ierašanās un kļūšanas par līderi esot viņus padarījusi tik varenus kā tagad. Un viņas iznīcināšana atkal viņus padarīs tādus, kā iepriekš," viņa stāstīja. "Tāpēc viņi noteikti sargās Sīliju, ne tikai tie amuleti," Flēra sprieda. Lai arī to Maikls stāstījis nebija, tomēr viņa paša stāvoklis par to liecināja. "Es gan nezinu, vai Attīrītāji zina par amuletiem, es pat neesmu pārliecināta, ka Maikls zina," dziedniece paraustīja plecus. Ja šeit vēl nekas nebija noticis un serafi nebija saņemti gūstā, varbūt par šīm vietām zināja tikai pati Attīrītāju vadone. Un viņu tas neuztrauca pietiekami, lai rīkotos. Vismaz pagaidām.

[Roviela]

Joels stutēja mašīnu, gaidīdams, kad viņi dosies tālāk, un klausījās apkārt notiekošajā.
- Tad mana doma bija pareiza. Atceries? Es ko tādu teicu par Attīrītāju rašanos. Tiešām nezinu, kas te toreiz tika saburts, bet nekas labs noteikti nē, vismaz spriežot pēc tās maģijas, kādu mēģina izmantot Atkritēji.

Gribējās to uzzināt, gribējās saprast, kas un kā, Joels nebūtu Joels, ja viņam to negribētos. Līdz šim ar to nesekmējās, pat to aizliegto grāmatu nekādi vēl nekur nebija izdevies sadabūt.
- Tu Maiklam par grāmatu nepajautāji? - viņš mazliet cerīgi ieprasījās.

[Romija]

"Emmm..." Flēra saminstinājās pēc Joela jautājuma ar grāmatu. Laikam no malas izklausījās, un vispār brīžam arī Flērai pašai bija šķitis, ka viņa var ar Maiklu runāt brīvi, bet tā īsti droša viņa nebija jutusies jau tad. Un tagad ne tik, kad nevarēja zināt, kā Maikls reaģēs uz viņas atbrīvošanu no Sīlijas cietokšņa, it īpaši pēc viņa attieksmes tad, kad Flēra ar Aleksu devās prom.

"Nē, gluži par visu es ar viņu nerunāju. Es vispār centos izvairīties no tēmām, kas skar tieši mūs un uzdevumu. Bija lietas, ko viņš pats pastāstīja, vai kas bija tādas kā... drošas," viņa nedaudz samulsusi meklēja vārdus. Joprojām domās jaucās dažādās Maikla attieksmes. Ja viņš tagad satiktu Flēru, kā viņš izturētos? Auksts drebulis pārskrēja mugurai, priekšnojautām neesot pārāk spožām. "Viņš man planšetē atnesa kādu Ardā aizliegtu grāmatu, bet tas bija stāsts par kādu citu pasauli ar maģiju. Izrādās, ka arī tādas lietas te ir aizliegtas, laikam lai cilvēki nekāro pamēģināt vai doties prom," Flēras balss bija nedaudz skumja, iedomājoties, kā Attīrītāji cenšas ierobežot cilvēku sapņus un vēlmes. Bet pēc notikušā šajā pasaulē mērķis bija attaisnojams. Līdzekļi gan... varbūt ne gluži.

[washulis]

Tas šķiet tā savādi, ka Maikls atļāvies ar Tevi tērgāt par dažādām tēmām un dot informāciju. Ne tikai aizsargāt. Sariša atklāti rauca pieri. Acīmredzot jau šim Sīlijas padotajam bija sava dalītā morāle, kā tā pasākusi atklāties ne vienam vien. Ja Astindelā katra pozīcija bija skaidra, tad šeit, pelēkajā Ardā, arī tās motivācijas sāka kļūt slidenas un pelēkas. Bet tātad... jauno kaptein. Pievēršanās Tajam. Karotāja joprojām uzskatīja, ka palikt tepat nav gudri, viņi bija viegli pamanāmi, gan ar izplestiem spārniem, gan slēptiem. Kāds ir tālākais plāns? Ja jau Gabriels tā pasteidzās šo lomu iedalīt viņam, kamēr vēl tikai nesen visi ar žmiegšanos piekrita Arista titulam, tad tagad apstākliem vajadzētu uzlaboties, ne tā?

[Mattiass]

Visu šo laiku Arists bija gājis nopakaļ pārējiem, kā jau aizmugures sardzei pienācās. Ieraudzījis pārīti, viņš, īsu brīdi šaubījies, pienāca pie Gabriela, kamēr pārējos apstrādāja Flēra.

— Sveicināts. Un piedod, ka mēs ar Meju turpinājām kašķēties.

Taču valdnieka dēlu tobrīd vairāk satrauca, kur ir Tajs, tādēļ Arists pagājās mazliet tālāk un… jā, aizsmēķēja. Viņam nebija ko raizēties par savām plaušām — tās, visticamākais, pa šiem trim gadiem Ardā jau bija sabeigtas. Tiesa, pārējiem serafiem to vēl varēja aiztaupīt, tādēļ Karotājs novietojās tā, lai netraucētu citiem, bet arī nepalaistu neko garām.

Sākumā viņš neiesaistījās. Taču tad sākās runa par 160 gadus seniem notikumiem.

— Nekas netika saburts. Tā bija maģija no citas pasaules, kuru uz laiku pārvietoja uz šejieni. Ja ticēt pasauļu ceļotājam, protams. Noteikts termiņš — piecas paaudzes, tā kā es teiktu, ka Attīrītājiem pienācis īstais brīdis beigt pastāvēt, — Arists skarbā balsī noteica. — Diemžēl izskatās, ka nav neviena, kas šmuci atkal savāktu un aiznestu atpakaļ, no kurienes nākusi. Tajās alās vajadzēs uzmanīties. Ja redzēsiet slēgtus traukus, nesteidzieties tos uz savu galvu virināt.

Jā, viņš bija dzirdējis arī par Taju, kas nemainīja apstākli, ka Tajs šeit tik tikko ieradies un daudz ko nezina, kaut arī, iespējams, ir labāk piemērots vadītāja amatam par jebkuru citu no pārējiem. Tomēr galīgu viedokli par viņu Arists veidot nesteidzās. Un arī savu attieksmi pret lietu kārtību vēl ne.

[Romija]

"Man šķiet, Maiklam ir sava pārliecība, plāni... un vēlmes," Flēra diezgan izvairīgi atbildēja uz Sarišas minējumu. "Un man liekas, ka viņš man izstāstīja vairāk, kā es viņam, lai arī Sīlija noteikti gaidīja otrādi," dziedniece paraustīja plecus.

Un tad iejaucās Arists, it kā viņam tas viss būtu zināms labāk. Var jau būt, ka arī bija, varbūt Maikls tikai maldināja Flēru, to stāstot. Par alām un traukiem Flērai nekas zināms nebija, bet tagad viņa uzmanīsies un labāk nekam tādam neķersies klāt.

"Saburts, vai vienkārši uzradies, ļaudis to gribēja turpināt," viņa secināja. "Ja attīrītāji ir šīs maģijas sargi?" dziedniece ar jautājošu sejas izteiksmi pavērās Aristā. "Tad nav brīnums, ka viņi zina par piecām paaudzēm, tāpēc tagad ir tik aktīvi, cenšoties nepieļaut organizācijas izjukšanu. Viņi būs saliedēti, un viņu ir visai daudz," nācās atzīt. "Simboli, kas nosaka maģiju, gan ir tikai Maiklam. Un tā ir vienīgā maģija, ko Sīlija viņam ir atvēlējusi. Ja virspriesterim ir tā, tad citiem ar maģiju varētu būt vēl mazāka sakara. Varbūt tie nemaz nebija priesteri, kas uz lauka būrās? Vai par to kaut ko vēl noskaidrojāt? Kas vispār notika, kad mani aizvāca?" Flēra gribēja zināt. Protams, to visu varēja noskaidrot arī pa ceļam, kad būs nokārtots viss ar olu, doti vadoši norādījumi un saņemtas svarīgākās atbildes.

Runājot, Flēra ar skatienu ik pa laikam sekoja Gabrielam. Pat ja viņš atkal pametīs grupu darīt savas lietas, gribējās vismaz atvadīties.

[Mattiass]

— Un nav brīnums, ka viņi aizliedza Mārvina vecākā grāmatu, — Arists turpināja domu. — Jo tur kā reiz bija izklāstīta patiesība, un Attīrītāji varētu baidīties, ka kāds uzsāks maģijas avota meklējumus. Vai arī, ka padarīs viņus nevajadzīgus.

— Cik noprotu, kad tu nozudi, tad tava kompānija kā pamesti bāreņi bez Gabriela pārradās Svētnīcā. Man tobrīd darbā arī gāja visai greizi. Šorīt Gabriels visus sasauca, lai nosūtītu uzdevumā, procesā smagi vīlās, pavēlēja palikt Svētnīcā, un tad devās prom. Neviens no klātesošajiem šim rīkojumam nepakļāvās. Un te nu mēs esam.

[Roviela]

Te nupat bija vairāk jaunumu, nekā Joels varētu vēlēties, pat miegs mazliet pārgāja.
Orākuls nopūtās. Visu šo laiku viņš bija sities pret sienu. Taujājis biedriem, runājis, runājis, interesējies, neviens neko! Un tagad pēkšņi gan par grāmatu šis un tas zināms, gan par citām lietām.
Un to sauc par uzticēšanos un izpalīdzēšanu biedriem? Laikam jau. Ardas izpildījumā.

Serafu pārņēma pēkšņas ilgas pēc Astindelas skaidrības, nesamākslotības un neklusēšanas.
Tad kas bija Attīrītāji? Sliktās maģijas sargi šeit? Vai darīja labu darbu?

- Es nezinu, vai tie bija priesteri, ne reizi neredzēju viņu sejas, - Joels nogurušā tonī paskaidroja.

[echo3]

Vakarrīt. - Ereijass palaboja Arista sacīto. Viņi te bija pavadījuši veselu diennakti un vēl dažas stundas. - Paga, iepriekš runa bija par četriem priesteriem, nu, tiem, kam ir maģiju sajūtoši amuleti. Tātad patiesībā ir tikai viens, Maikls? - Ja tā, tad, jāsaka - tā ir laba ziņa. - Tie tēli, kas it kā palīdzēja Sīlijai, patiesībā tur nemaz neatradās. Vai nu bija pavisam ilūzija, vai arī statisti, kam bija likts stāvēt cietokšņa telpā un izskatīties kā Sīlijai vajag. Iespējams, ka tie nebija priesteri vispār.

Tad viņš sāka uzdot jautājumus Aristam, - Kas par slēgtiem traukiem un to nevēršanu vaļā? Kas par piecām paaudzēm? Un kas tas par pasauļu ceļotāju?

[Romija]

Flēras pierē iegūla divas vertikālas rievas. Viena par Arista attieksmes demonstrēšanu, otra par grupas nepakļaušanos Gabriela pavēlei. Flēra bija prom trīs dienas, kuru laikā tas viss bija noticis, bet vai tiešām tikai tas? Arī Joela stāstītajā nebija vairāk detaļu. Flēra nopūtās un palūkojās uz citiem. Vismaz Erijass pastāstīja drusciņu vairāk.

"Amuleti laikam ir visiem, bet Maiklam ir simboli," Flēra atbildēja, atceroties, kā pati redzēja tos iegailamies un uztraucās. "Simboli gan strādā no pieskāriena, vismaz tā Maikls teica un es pati redzēju," viņa piebilda. Nu vairs nebija drošas pārliecības, vai viss, ko Maikls teica, bija patiesība. Bet, ja nebija precīzāku ziņu, tad tas vienalga bija vairāk kā nekas.

"Tajā telpā, kur es nonācu, un arī otrā, uz kurieni mani aizveda, nespēju lietot nekādu maģiju, nejutu Gaismas Spēku. Varbūt tāpat arī tā vieta ir aizsargāta no ārpuses. Tikai tad, kad pametām turieni caur kaut kādu krogu, laikam "Rozes vārds", tad atkal sajutu Spēku. Bet dēmonu maģija tur varētu strādāt," Flēra apdomājās, jo pirmajā cellē bija degusi maģiska lāpa, arī Maikla simboli bija darbojušies. "Varbūt ar tādu maģiju tie stāvi varēja atrasties cietoksnī," viņa paraustīja plecus. No šādas maģijas Flēra neko daudz nesaprata, tas bija tikai minējums. Viņa nedaudz samīņājās dubļos un paskatījās uz Lilū pusi.

"Lien mašīnā un atpūties," redzot Joelu tik nogurušu pēdējiem spēkiem cenšoties piedalīties sarunā, Flēra nespēja palikt vienaldzīga. Gan jau dubļus pēc tam no mašīnas iztīrīs, tāpat nebija nozīmes stāvēt ārā, samirkt vēl vairāk un gaidīt, kad izžūs vai sakaltīs.

Arista stāstītais bija jaunas informācijas druskas, bet Flēra jutās pārāk "izkritusi no aprites", lai spētu kaut ko tagad savilkt kopā. Kaut gan mierīgos apstākļos varētu apdomāt vismaz sev zināmo. Šobrīd Flēra justās gandrīz kā Tajs — iemesta jaunā vietā. Viņa, protams, nezināja, kāda ir Rāla brāļadēla attieksme pret to, bet viņš noteikti zināja vēl mazāk. Skatiens pievērsās Aristam. Pavisam iespējams, ka viņam bija zināms kas vairāk par šo "neveiksmīgo maģiju".

Tas gan neietekmēja un neizslēdza to, ka kaut kur kādās alās viņus gaidīja nākamais amulets, kas varētu izstrādāt ne tādu vien triku.

[Mattiass]

Arists pavērsās pret Ereijasu. Ak, jā, pareizi. Vakarrīt. Apziņai bija grūti sagremot zudušo laiku. Viņš pagaidīja, kad Joels pakļausies (vai arī nepakļausies) dziednieces norādījumiem (kaut arī nepakļaušanās gadījumā pienāktos varoni ietūcīt mašīnā ar varu), un tad atbilēja. Jo, pareizi, kā gan Ereijass to varētu zināt.

— Atkritēju vidū baumo, ka Mārvins vecākais savu grāmatu ir sarakstījis, jo saticis kādu personu, kas sevi dēvēja par pasauļu ceļotāju, un no viņa arī informācija par notikušo. Patiesībā viņš, visticamāk, būs salietojies Pirmavotu. Un šī Pirmavota traukā būs saglabājusies tās būtnes dvēseles daļa. To trauku virināt nevajadzētu, jo tieši šādas darībības sekas ir tumsa Ardā. Tikai es nezinu, vai pie Karotājiem ir viss, vai daļa no Pirmavota — īstenībā maģijas, kas atnesta šurp uz piecām paaudzēm no citas pasaules, ar nolūku pēc laika to nest atpakaļ. Šeit ir pagājušas piecas paaudzes. Nav tekts, ka arī Pirmavota sākumpunktā, tomēr ar šādu iespēju es ieteiktu drīzāk rēķināties. Ņemiet arī vērā, ka Attīrītāji apgalvo, ka Pirmavota Ardā vairs nav.

[Sindra]

Tā jau bija, kā Meja teica un Gabrielam neatlika nekas cits, kā piekrītoši pamāt. - Jā, ja serafam ir vājš raksturs un mentālās spējas, tad viņam no cigaretēm rodas atkarība. - tā vienkārši bija. Pat ja tas izklausījās, kā apvainojums. Tāds nebija Gabriela nodoms. Tā vienkārši bija patiesība, kuru Metatrona dēls nekavējās paust Mejai.

- Nepieķeries cilvēkiem. - viņš vēl noteica, pirms atkāpties no melnmates, skatienam aizkavējoties pie viņas acīm.

Tās sarunas, kuras bija norisinājušās pie mašīnām, Gabriels bija dzirdējis. Tomēr, pagaidām nesteidza komentēt. Viņa skatiens domīgi klīda no viena serafa pie cita. Kādā mirklī viņš tā kā pavēra muti, grasoties kaut ko piebilst, taču pārdomājis, tā arī neko neteica.
- Es došos prom. Es ceru, ka jūs tiksiet ... - likās, ka vārds, kuru Gabriels vēlējās teikt, bija: galā, taču: - ... uz priekšu. - Metatrona dēlam, acīmredzami, ilūziju īpaši vairs nebija.

[Romija]

Izdzirdot Gabriela paziņojumu par došanos prom, Flēra pārtrauca savu sarunu un piegāja pie Metatrona dēla. Rokas sakļāvās ap viņa vidukli. "Sargi sevi," dziednieces tumšās acis pavērās Gabriela nogurušajā sejā, lūpām pusčukstus veidojot vārdus, kas tikai knapi spēja izteikt to, ko Flēra gribēja viņam novēlēt. "Nepazūdi," tik ļoti gribējās viņu drīz atkal satikt, apskaut un sajust. Flēra nespēja Gabrielu aizkavēt, vien apliecināt, ka nepacietīgi gaidīs atpakaļ. Tagad serafes zābakiem nebija vairs augsto papēžu, tāpat arī zeme bija izmirkusi un dubļaina, tāpēc viņai nācās pacelties uz pirkstgaliem un pastiepties, lai Gabrielu noskūpstītu.

[Mattiass]

Atvadām pamājis, Karotājs īsu brīdi noskatījās pakaļ dziedniecei un Gabrielam, un tad atkal pievērsās Ereijasam.

— Šķiet, uz taviem jautājumiem atbildēju. Taču ņem vērā, ka tā ir leģenda. Patiesībā vismaz Karotājiem nav skaidrs, Pirmavots ir radies no maģijas, vai zinātnes. Attīrītāji, protams, uzskata, ka no maģijas. Kā arī mēs nezinam, vai Mārvins vecākais visu pareizi saprata un runāja ar kādu, vai arī tās bijušas vienkārši halucinācijas. Tā kā viss jāpieņem ar zināmu piesardzību, kā iespējama teorija. Tomēr arī aizmirst nevajadzētu.