"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Nekāds ielenkums, par kuru Tajs runāja, vismaz no tās vietas, kur atradās serafi, tā īsti nebija redzams. Var jau būt, ka tas bija kaut kur tālāk un gaidīja serafu attālināšanos no konkrētās vietas. Vai arī vienkārši nebija...

Kad Joels centās uzrunāt Gabrielu, viņš sajuta, ka valdnieka dēla prāts ir pieejams. Nebija tā, ka Joela teiktais pazustu kaut kur tukšumā, vai sistos pret kādu aizsarbarjeru, kuru Metatrona dēls būtu uzbūvējis, vēloties no visiem aizbēgt.
- Jā... Tajs ir Rāla brāļa dēls. Un melnais priekšmets ir pūķa Obsidiāna ola. Pūķis spēj mainīt laiku. Jūs laikam olai kaut ko izdarījāt, tādēļ jūs pārsteidza pūķa maģija.
Mēs ar Flēru aizbrauksim pie jums. Ejiet iznīcināt amuletu. Paķeriet Taju līdzi. Viņš orākuls. Pag... man zvana. - likās, ka uz mirkli Joela saikne ar Gabrielu nozuda. Taču Metatrona dēla balss uzreiz, pēc mirkļa atgriezās Joela prātā. - Negaidi. Ejiet dariet. - un tad gan izzuda.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 19.08.2013 15:54

[Mattiass]

Īsu brīdi uzgaidījis, karotājs mazliet tā kā atdzīvojās.
— Sveiks, Gabriel, — viņš joprojām izklausījās saguris un iztukšots.
— Mēs esam 4G225X. Diennakti sabijām sālsstabu lomā. Amulets varētu būt tuvumā. Un Attīrītāji. Un te nesen… vakar… no zila gaisa izleca kāds Tajs Lousons. Prasīja pēc Gabriela mītnes. Tu tādu zini?
Karotājs pēc pieraduma bija nosaucis koordinātes. Atbilde bija visai izvērsta.
— Skaidrs. Pēc cik ilga laika gaidīt? Un, kad jau būsi šeit… Vari, lūdzu, ielikt atpakaļ vietā smadzenes? Joels ar Ereijasu Tajam sāka visu stāstīt, nezinādami, kas viņš ir. Mēs ar Meju mēģinājām viņus apturēt, bet viņi, kā kurlie, to ignorē.
Saņēmis atbildi, Arists par atbildi pamāja, kaut arī Gabriels to redzēt, protams, nevarēja, tad domīgi paskatījās uz telefonu un to noglabāja. Ko tu neteiksi… Nē, nebūt nelikās, ka serafam ir atgājis.

[Urdrunir]

Garais serafs no cīņas atteicās. Tajam pat mazliet palika žēl. Tagad viņš bija pagājies nostāk un nedzirdami sarunājās ar kaut kādu ierīci. Tikmēr citi uzmanīgi riņķoja ap jaunekli un... runāja. Uzdeva jautājumus. Tajs pamazām apjauta grupas problēmu. Tie visi izskatījās katrs par kaut ko nobijušies. Neizlēmīgi. Kā apdedzinājuši savus spārnus pie saules un vairs negribēdami darīt neko, kas viņiem vēlreiz nodarītu sāpes. Bija pagājusi diena, kopš viņam pēkšņi bija uznākusi sajūta, ka drīkst iet klāt šai grupai un tie nedarīs viņam pāri. Diena un nu jau vairākas minūtes.

Jūs! Jūs esat lēnīgs prātuļotāju bariņš! Katrs skatās savā virzienā un neviens neko nedara. Vai tiešām šis sasodītais lietus ir izmērcējis no jums pēdējās atliekas no virziena, kuru sniedz Gaisma?! Taja balss iekaisa enerģijā, kura sensenos laikos būtu likusi armijām stāties cita citai pretī ar izvilktiem zobeniem. Nav brīnums, ka jums trūkst laika! Jūs to izdzerat lieliem guldzieniem un nesagaršojuši izspļaujat zemē!

Joel! Tu knapi tiki spēris Pirmo Soli un mājās jau murdēja balss, par orākulu, kas dienās būšot pasauļu virziens. Ko dos tev pagātne, no kuras es esmu atnācis?! Kaut kādu iemeslu dēļ jauneklis bija nemaldīgi pārliecināts, ka tieši Joelam būtu jābūt tam, kurš pārējos izrīko. Joels bija orākuls un jaunu serafu grupās tie bieži uzņēmās līdera pozīciju. Likās, ka Tajs būtu gatavs iekaustīt viņu, lai tas beidz uzdot jautājumus un sāk darīt to, kādēļ pārējie šeit bija atnākuši. Tie taču nebija atbraukuši piknikā. Un briesmas no Attīrītājiem varēja būt meli, iedomas vai slikts joks, bet tas bija tikai papildus iemesls aši veikt savu pienākumu un tīties projām. Ar vai bez Taja. Viņš bija bijis viens un viņa meklējamais objekts gulēja tepat pie kājām. Un šie bija... krietns bariņš. Un kur ir viņu meklētais?

Es tev piedāvāju palīdzību nākotnei. Saki, ko meklē, un es tev palīdzēšu to atrast! Izvilloties ar taviem dziedniekiem mēs paspēsim pēc tam.

[Roviela]

- Nometām zemē... - Joels klusi nomurmulēja, telepātiskajai saitei izbeidzoties.

Ziņas, nudien, nebija tās sliktākās! Flēra un Gabriels atbraukšot! No šādas ziņas uzreiz asinis sāka dzīslās straujāk ritēt.
- Ak, nē, man nevajag tavu pagātni, man vajag vēl pāris konkrētas vietas, jo šī ir tikai pirmā, Taj. Lietu atvieglotu tas, ja Tu jau būtu pārmeklējis tieši tās, mums vajadzīgās.

Viņš nolika tukšo bundžu blakus mašīnai, un jau virzījās uz Taja pusi, pamādams ar roku pārējiem.
- Vēl man vajadzēs Tavu palīdzību iznīcināt tumšo amuletu. Tas ir tur. Ejam visi! Es zinu, kur tas ir. Tikai, lūdzu, nenometiet to olu kāds zemē, atkal var sanākt joki ar laiku.

Orākuls apņēmīgi uzņēma kursu uz vīzijā redzēto klajo laukumiņu, kurā nebija emociju.

[echo3]

Olu zemē? Nevarētu teikt, ka Ereijass visu būtu sapratis, ko tagad Joels teica. Nu labi, lai paliek ola. Un, ja to pagaidām neviens no zemes vairāk necels, tad tā arī nevarēs nokrist. Par celšanu padomāsim vēlāk.

Ereijass devās Joelam līdzi uz vietu, kur ir amulets. Ja orākuls saka, ka tas jāiznīcina tūlīt, tad tā arī ir jādara. Taja emocionālos pārmetumus Ereijass laida pāri galvai. Nupat satiktais serafs, šķiet, ir krietni karstasinīgs.

[Pūķēns Sāra]

Safīra noklausījās karotāja sacīto un neiejaucās sarunā pa telefonu, tajā laikā izskatoties domīgai.

"No tevis ir jēga. Ja nebūtu tevis, tad visi būtu aizbraukuši prom tajā brīdī, kad sadzirdēja tos atpūtniekus, ja vien spētu nonākt pie kopsaucēja virtuvē." Viņa stingrāk satvēra Arista plecu. Ne tik spēcīgi, lai nodarītu viņam pāri, bet lai viņš saprastu: viņš nav viens. "Nešausti sevi, tu visu esi pareizi darījis, bet par pārējiem… viņi ir tādi kādi ir. Viņus var pamācīt, bet kamēr viņi paši nevēlas uzklausīt padomus, viņi turpinās darīt to ko dara. Nepārdzīvo par viņiem un pieņem lietas tādas kādas tās ir." Laiks. Jā, tas bija smags jautājums. Tur neko nevarēja izdarīt. "Mēs neiekļaujamies laikā, bet tas nenozīmē, ka mums ir jānolaiž spārni. Mums ir jāturpina darīt savs, vēlams mazliet pieliekot ātrumu." Visu sarunas laiku, Safīra sirsnīgi bija lūkojusies uz Aristu. Viņa patiesi izjuta pateicību un sirsnību pret šo karotāju, kurš viņu bija paglābis no ļauna likteņa, kad viņa tikko ieradās Ardā, un turpināja palīdzēt iejusties vietējā vidē, lai neiekultos nepatikšanās. Pateicoties Aristam, viņa joprojām bija te, nevis pakļāvusies maģijai, pateicoties viņam Safīra nejutās viena un pamesta šajā skarbajā pasaulē. "Par mani nelauzi galvu."

[Mattiass]

Arists ar zināmu devu neizpratnes savādi palūkojās uz serafi.
— Par ko tad man lauzīt galvu?
Paraustīja plecus.
— Nekas. Izskatās, ka tas Tajs mums nāks palīgā. Un drīz arī Gabriels ar Flēru atbrauks. Cerams, tas mazliet pamainīs situāciju.

Karotājs pameta skatu uz āru.
— Visi kaut kur dodas, — viņš vienaldzīgi atzīmēja. Nez, tas laikam nozīmēja, ka jāvelkas viņiem līdzi?

[Pūķēns Sāra]

Gabriels un Flēra? Tad jau dziedniecei viss ir kārtībā!

"Jā, tā izskatās," palūkojoties ārā pa logu bija redzams kā orākuls kārtējo reizi maršē prom. "Situācijas mainās visu laiku, bet tev kā izskatās nenāk par labu salīt līdz pēdējai spalvai." Aristam tika vetīts gaišs smaids un sabužināti mati. "Ejam, citādāk Joels iekļūs vēl kādās lamatās un dziednieces vietā orākuls būs jāglābj."

[Mattiass]

— Vispār pēc sadalījuma orākulu Ereijasam un Sarišai jāpieskata, — Arists nomākti noteica un kāpa ārā no Silvas. Rīkodamies automātā, viņš bija gatavs arī palīdzēt Safīrai, ja vajadzēja, un doties nopakaļ pārējiem. Lamatu pieminēšana palīdzēja, karotājs sāka, gan paskatoties arī zem kājām, pēc iespējas pārlūkot apkārtni, veidodams tādu kā aizmugures sardzi ejošajiem. Safīras tuvums nomierināja. Viņa bija kā saulīte.

[Urdrunir]

Amuletu? Nu, parādi! Mēģinās šo sašķaidīt drumstalās. Joela pieņemtais lēmums kaut ko darīt Taju krietni vien uzmundrināja. Rādi ceļu! Vienīgi... Puisis pablenza uz akmeni sev pie kājām. Tas tomēr bija viņa darbiņš. Un viņam galīgi negribējās to priekšmetu atstāt zemē. Sasodītais kas nu tas tur bija jau trīs reizes bija pamanījies aizmukt no Taja. Taču viņam nebija galīgi nekā, kur kūpošo akmeni noglabāt. Smagi nopūties jauneklis tomēr pagrāba akmeni vēlreiz un pasita padusē.

Tu taču saproti. Kad es teicu, ka meklēju to citās vietās, tas nebija gluži šeit. Tās bija citas... nu... pasaules. Nezinu, vai tevis meklētās mantas arī ir tik tālu. Tajs uzmanīgi laipoja cauri dubļiem un gruvešiem līdzi Joelam.

[Roviela]

- Tu uzmanīgi ar to olu, ka nenokrīt zemē, - Joels brīdināja, pie sevis smaidot vērodams, kā Tajs cīnās ar savu uzdevumu.
- Tā ir pūķa Obsidiāna ola, un šis pūķis spēj pārvaldīt laiku.

Orākuls prātīgi čāpoja uz atrastās vietas pusi un rūpīgi skatījās, vai jau neieraudzīs klajo pleķīti.

- Jā, tumšais amulets, un tas ir jāiznīcina, vai, vismaz jāsavāc, ja vien varēsim. Tas nav vienīgais tāds, mums jāatrod vēl divi šajā pasaulē.
Rekur jau tā vieta bija!

- Te, šajā kailajā pleķīti tas amulets ir. Kāds izskatās, man nav ne jausmas, bet viņš ir tur, - Joels noteica visiem, kas nāca, kad viņi bija pietuvojušies ne gluži aizsniedzamības, bet redzamības attālumā gan.

[echo3]

Tuvojoties vietai, uz kurieni visus veda Joels, Ereijass diezgan ātri tika galā ar sajukumu savās domās. Joels, tātad, zina, kur ir amulets, un tas, savukārt, nozīmē, ka karotājam ir jāpilda savs pienākums - jāsargā orākuls. Sapratis, tieši kurā vietā amulets ir, Ereijass negāja uz turieni, bet gan ar līkumu tuvāk drupām. Veselu diennakti viņi te bija atradušies. Ja nu drupās ir paguvis ierasties kāds, kam nebūtu jābūt klāt, kad Joels mēģinās amuletu iznīcināt?

Rūpīgi skatoties apkārt, tālāk aizmugurē Ereijass redzēja Aristu. Tas ir labi, tā puse tiks godam nosargāta. Karotājs pamāja Sarišai, - Izmetam pusloku gar drupām, pārliecināmies, ka tur neviena nav. - Un, ja būs, sedzam orākulu. To Ereijass skaļi neteica, tam tā kā jābūt skaidram tāpat.

[Sindra]

Tā īsti līdz vietai, kur iepriekš bija atradušies ardieši, Sarišai un Ereijasam nesanāca izmest pusloku. Tas bija samērā tālu. Arists bija viņus aizvedis krietni vien nostāk no centrālā ceļa un vieglāk pieejamajām vietām no ceļa puses.
Taču palūkojoties apkārt un ieklausoties apkārtnē, nelikās, ka te kāds vēl būtu.
Lietus neatlaidīgi kapāja dubļaino zemi un viss ko izlūkserafi dzirdēja bija pašu biedru žļarkstošie soļi, pārvietojoties pa dubļiem.

Vieta, kuru Joels norādīja bija klajš laukumiņš nobārstīts ar sīkiem olīšiem. Un tā īsti nekas neliecināja, ka tur kaut kas būtu.
Amulets?
Pat ja bija, tad tā vienkārši to pamanīt nevarēja.

Pagaidām, savādais priekšmets Taja padusē, neko īpašu neizstrādāja.
Ja tā bija ola, kā serafi stāstīja, tad no tās plūda pat varētu teikt, ka patīkams siltums.

[Roviela]

Joels apstājās.
- Amulets ir tur, bet es nezinu ne kā tas izskatās, ne kā tam tikt klāt, - orākuls parādīja ar roku, vēlreiz atkārtojot jau sacīto.

Ej un sazini, kā tikt galā ar tādu brīnumu!
- Varbūt vienkārši buramies? Vai arī man vispirms te pameditēt, lai saprastu, kas un kā?
Iespējams, tā bija prātīga doma, tikai ilgi meditēt, nudien, nav laika.

Viņš jautājoši palūkojās uz biedriem.

[Urdrunir]

Tajs sparīgi steberēja pakaļ Joelam. Nonācis pie "vietas" viņš viegli piešķieba galvu un ar kritisku aci nopētīja gruvešus un dubļus. Akmens patīkami sildīja sānu un bija tīri žēl to likt zemē, bet jaunais orākuls gribēja atbrīvot rokas. Ja tu kaut padomāsi izkustēties! Viņš īsi un pa pusei jokodams piedraudēja akmenim un tad pievērsās Joelam.

Hmm... Ko tad tu te izmeditēsi? Paskaties kāda vieta. Visur ir atlūzas, gruveši, šļakatas, gruži. Bet te ir visās drupās gandrīz vienīgā tīrā vieta. It kā visi netīrumi tai apliektos apkārt. Un, ja tu pamērīsi attālumu līdz noteikta smaguma postījumiem, tad visas līnijas noteikti sakritīs šeit. Tajs bija pārliecināts, ka Joela minējums par neredzamo amuletu ir pareizs. Lēnām un kārtīgi puisis sāka atlocīt vienu jakas piedurkni, atklādams roku, kuru greznoja viena līka, balta rēta.

Vai tu zini tam nosaukumu vai īpašnieka vārdu. Vai citu ko tamlīdzīgu? Vai mēs taisīsim salūtu tāpat? Kur Joels centās sevi nodrošināt dubulti un trīskārši, Tajs bija gatavs vienkārši bliezt maģijas lādiņu Metatrona vārdā pa visu neparasto laukumiņu un cerēt, ka tas paraus līdzi arī amuletu. Galu galā viņiem nevajadzēja neko saglabāt, bet gan izpostīt tā, lai nepaliek pāri ne Tumsas kripata. Tādos brīžos smalka apjautāšanās, vai amulets negribētu parādīties, neko daudz nepalīdzētu.

[Roviela]

Joels joprojām domīgi vēroja laukumiņu.

- Sīlija. Viņa amuletu tur nolika, bet amulets ir dēmonu valdnieces dots, nosaukumu tam nezinu. Tur, tajā laukumiņā nav itin nekādu emociju, apkārt tās burtiski virmo, te ir biezs no tām. Kaut kas tās nelaiž tur iekšā. Vai mūsu maģiju laidīs? Tas ir, nez, tur nav kāda aizsardzība?

To nevar noskaidrot, ja neielien pats iekšā, un laikam jau nekādi savādāk. Mēģināt tur uzkāpt orākulu diez kā nevilka.
- Bliežam tāpat, ja vien tev nav citu ideju.
Joels novilka cimdu, iebāza to kabatā un pastiepa roku uz laukumiņa pusi. Cimds netraucētu, protams, tomēr... kaut kā tā jutās labāk.

- Ē... mums pašiem vajag kaut kādu aizsardzību, ne? Negribu, lai mēs pievienotos gružu kaudzēm.

[Urdrunir]

Darot taisnīgu darbu tu nekad nepievienosies gružiem. Liekas, ka Tajs Joela šaubas uztvēra pārnestā nozīmē. Ar īsu skatienu puisis vēlreiz novērtēja otru serafu orākulu. Joels arvien vairāk sāka izskatīties pēc īsta grāmatu tārpa. Ļauns liktenis bija izmetis viņu uz ielas lietū, un tagad tas bijās pat no ēnām. Ja Tajs būtu ķēpājies ar sīkām aizsardzībām katru reizi, kad viņam vajadzēja sagrābt to kūpošo akmeni, viņš vēl joprojām lēkātu starp pasaulēm un dzītu tam aukstas pēdas.

Būsim godīgi! Mūsu pieredze ne tevi ne mani vēl nav ievedusi padomē. Cik liela ir iespēja, ka kāds, kurš patiešām grib aizsargāties no mums, to nespēs kādu laiciņu izdarīt? Nē. Dēmoni ir lepni un tāpēc vieglprātīgi. Sliktākais, kas te var notikt, ir, ka mēs uztaisīsim nelielu krāteri. Tas. Un tā Sīlija noteikti uzzinās, ka mēs esam grābstījušies gar viņas rotaļlietām. Taču pēdējo domu Tajs skaļi neteica. Joels jau tāpat izskatījās sanervozējies.

Īsmatainais jauneklis noteikti pastiepa pretī atšķirīgajam laukumam savu roku ar atlocīto piedurkni. Matus sapluinījas vēja brīze. Acis iedegās spodrā ceriņu krāsā. Ar Metatrona doto spēku es, Tajandriels no Rāla asins, iznīcinu Sīlijas tumšo amuletu! Balss dārdēja kā himna un uz puiša muguras uz mirkli nozvīļoja zeltaini caurspīdīgi serafa spārni. Ja Tajs būtu aktrise, viņš noteikti būtu primadonna.

[Roviela]

- Es domāju burtiski, - Joels, par spīti nopietnajam pasākumam, iesmējās.

Viņam negribējās savainoties, tas tagad būtu lieki, tāpēc orākuls pasteidzās uzburt vairogu pret kaut ko līdzīgu iespējamam sprādzienam, pirms pavērst roku pret pleķīti, lai norunātu rituālos vārdus.
Kāda gan jēga viņiem burties pa vienam? Vajag reizē!
- Ar Metatrona doto spēku es, Joels, iznīcinu Sīlijas tumšo amuletu!

Arī viņam uz brīdi parādījās spārni, kas, atšķirībā no Taja krāšņi zeltītajām spalvām, bija sudrabaini pelēki.

Nudien. Tas ir visai viltīgi - tā noslēpt, ka pat nevari paņemt. Rakušies viņi, protams, nebija, un tagad tas jau ir par vēlu.

[echo3]

Ereijass, izvēlēto pusi pārlūkojis, bija atgriezies, un tagad stāvēja netālu no tukšā pleķīša, kurš bija izrādījies īstā amuleta paslēptuve. Arī karotājs neko īpašu klajajā zemes gabaliņā neredzēja. Tāpat viņš neko nebija atradis drupu virzienā, un arī nekādus sevišķus akmeņu rakstus ap klajumiņu nemanīja.

Kad abi orākuli - jo laikam jau Tajs arī ir orākuls - sagatavojās iznīcināt amuletu, to pašu darīja Ereijass. Tikai sevi sargājošā vairoga vietā viņš bija gatavs jebkurā mirklī (pēc amuletu iznīcinošās maģijas buršanas) visiem tuvāk esošajiem burt aizsardzību. Roku pret zemes pleķīti viņš nestiepa - karotājam rokas tur zobenu vai citu ieroci. Ereijasa maģija staroja no viņa krūtīm, acīm iegūstot violetu krāsu. Un tad, reizē ar orākuliem, - Ar Metatrona doto spēku es, Ereijass, iznīcinu Sīlijas tumšo amuletu! - Aiz karotāja uz mirkli iezibējās sniegbalti spārni. Kas notiks? Un, jā, viņš iedomājās arī par pūķa olu, kura būtu jāpasargā no dēmoniskas maģijas spēka. Arī tai tiks vairogs, ja vajadzēs.

[Rouzijs]

Ā, jā! Pareizi, amulets, uz brīdi ar visu pazudušo laiku un sapņiem amulets bija izkritis no galvas. Meja pamāja ar galvu apstiprinot, ka viņa atceras, ko viņi šeit meklēja uz darīja.

Tumšmate bija palikusi netālu no mašīnas noskatījās no malas uz pārējiem un neko neteica, vismaz pagaidām. Viņai likās, ka vajadzēja atrast amuletu un bēgt, ko kājas nes, atstājot šos gruvešus aiz muguras.

- Šķiet, ka Joels ir atradis amuletu. - Serafe noteica Aristam un Safīrai, kad viņi bija izkāpuši no mašīnas. Tad nu brīnums, vismaz Joela meditēšana nebija neveiksmīga un šoreiz viņi lieki, nebija kļūdījušies braucot uz šejieni.
Kamēr pārējie būrās, tikmēr Meja gaidīja Aristu un Safīru, lai jau orākuli izklaidējas.