"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

- Tev ir saikne ar mani, nevis Tiaru. - tā šoreiz bija Gabriela balss, kas atskanēja Joela galvā. - Tu nevari tā vienkārši ar viņu sarunāties.
No citām pasaulēm, bez saiknes, tu vari uzrunāt tikai Metatronu.
Koncentrējies uz vietu, kur esat. Koncentrējies uz sajūtām... - likās, ka eņģelis tā kā nopūšas. Tā ka nezinātu, kā paskaidrot. - Es tev palīdzēšu. - beigās Gabriels noteica. Joels sajuta, ka viņa uzburtais vairogs daudzkārt pastiprinājās. Valdnieka dēls gan nekārtoja sajūtas un pasaulē esošās lietas, kā to bija darījusi Tiara. Gabriels pastiprināja Joela spēku un visai strauji steidza uz priekšu meklējumos. Vienā mirklī jaunajam orākulam likās, ka viņa spēki sāk zust, taču Gabriels viņam atdeva savu spēku un turpināja meklējumus. Cauri tumšajām un dīvainajām sajūtām, kuras valdīja šajā vietā. Tā notika vēl vairākas reizes, līdz viņu meklējumi atdūrās pret kādu klaju laukumiņu, kuru klāja sīki olīši. Tas bija kādu gabaliņu nostāk no vietas, kur serafi atradās. Tajā virzienā, kur bija manīts tas melnais, kūpošais akmens.
- Tur ir amulets. - Gabriels noteica. Viņš atbrīvoja jaunā orākula apziņu un tūlīt pat arī Joelu pārņēma milzu nogurums. Un ne tikai tas. Jaunais serafs meklējumos bija izskrējis cauri daudzām emocijām, kuras valdīja šajā vietā. Nelaimīgo, bojā gājušo cilvēku saucieni pēc palīdzības turpināja atbalsoties Joela apziņā un nemaz nedomāja atstāties.

Tajam tā īsti pat nesanāca laiks izteikt savu jautājumu līdz galam, līdz maisiņā esošais priekšmets savādi nočurkstēja, jo no melna bija kļuvis kvēlojoši oranžs. Tas izdega cauri jaunekļa maisiņam, atstājot tam rokā tikai linu šķiedru atliekas. Savādais akmens dobji nobūkšķēja pret zemi un no tā izstarojās spilgta gaisma, kas uz mirkli ieskāva visus tuvumā esošos.
Serafus pārņēma savāda sajūta. It kā viņi pēkšņi vairs neatrastos Ardā. It kā tumšās pasaules nogurums un sāpes nevienu vairs neskartu. Tikai biedru gan līdzās nebija. Jaunajā vietā katrs no eņģeļiem bija nokļuvis viens pats. Bet, te bija labi. Un diez vai cīņu biedru trūkums bija pirmā lieta, kura lika par sevi manīt.

Joels bija atgriezies Astindelā. Viņš bija izpildījis Ardas uzdevumu, viņam piederēja Metatrona piedošana par toreizējo vieglprātību lienot aiz Vārtiem. Tagad viņš sēdēja Metatrona pils bibliotēkā un lasīja grāmatu. Vai ko vairāk maz varēja vēlēties?
Tajs bija nokļuvis serafu padomes zālē. Viņa augumu sedza cienījama mantija un kaklā karājās serafu padomes tiesneša amata zīme: spārnota atslēga.
Ereijass arī bija atgriezies Astindelā. Viņš bija tērpies skaistās bruņās, pie serafa sāniem bija grezni, izrotāti zobeni. Viņš stāvēja jauno karotāju priekšā un trenēja viņus. Jaunuļi bažīgi sačukstējās, ka šīs dienas treniņu vada serafu leģendārais karotājs Ereijass. Izcilākais karotājs, kāds serafiem jelkad bijis.
Meja atradās kādā svešā pasaulē, kur vadīja serafu karotāju grupējumus cīņā pret demoniem. Viņa bija izcila karavadone. Taču viņas domas ne visai saskanēja ar Metatrona domām par balansiem un neiejaukšanos pasauļu kārtībā. Kas laikam jau arī bija iemesls, kadēļ Mejas uzdevumi visbiežāk bija citās pasaulēs un Astindelā serafe uzturējās reti.
Arists... Aristam nebija sapņu un ilgu. Viņš bija iestidzis realitātē un laikā, kamēr citi sevi aplūkoja spožās bruņās un savu sapņu piepildījumā karotājs vienkārši gulēja.

Dīvainā realitāte kādā mirklī izbeidzās, visai strauji atgriežot serafus Astindelas sajūtās. Ardas nomāktā un tumšā aura bija atgriezusies, gluži kā atgādinot, ka pasaule nav vis nekāda medusmaize. Lietus lija spēcīgāk, nekā mirklī, kad blondā serafa atnestā lode bija eksplodējusi ar maģisku uzliesmojumu. Joels vēl joprojām atradās uz Ereijasa dotās jakas, kura bija izmirkusi un patiesībā viņš sēdēja visai pamatīgā peļķē. Tāpat arī pārējo serafu drēbes bija krietni vien izmirkušas. Un godīgi sakot bija auksti. Vienīgi Mejai bija labi, jo viņai bija atradies mašīnas jums virs galvas un arī serafes kāja jutās labi. Pilnībā vesela.

Savādais akmens atradās pie Taja kājām. Pavisam melns un viegli kūpēja.


OOC - Sariša un Safīra man nebija atsūtījušas savus lielākos sapņus un ilgas, tad nu es nezināju, ko jums izdalīt. Savos postos varat pašas uzrakstīt, kādā ilūzijas pasaulē nokļuvāt.

[Roviela]

- Piedod, es esmu vēl tik nezinošs, - Joels vainīgi atbildēja caur telepātisko saikni. Viņam ir jāmācās, un daudz, tikai pašlaik tam nav laika, un ir tik žēl, ka muļķīga nezināšana traucē darbam.
Viņš nestrīdējās un savā prātā neapsprieda Gabriela teikto. Serafs koncentrējās, cik vien spēja, lai meklētu. Viņš netaupījās un ne tikai tāpēc, ka to nedarīja Gabriels. Joels savādāk neprata - vai nu dari, vai nedari, bet neko pa vidam, neko - mēreni un pa roku galam.
Emociju un tumsas bija daudz, tās šķita kā smilšu kāpas, kam jākārpās pāri un apkārt, lai tiktu uz priekšu, un beigās bija vieta, kur emociju nebija. Maza vietiņa, neliels aplis, orākuls prātā redzēja, kā tas izskatās.
Tur ir amulets, teica Gabriels, un Joels laukumā palika viens.

Uzreiz visu viņa būtību pārņēma nespēks, skumjas emocijas uzbruka, smacējot vai nost. Kā gan var palīdzēt sen bojā gājušajiem cilvēkiem? Varbūt var... tikai pašlaik orākulam spēka nebija ne drusciņas.

Joels pamanīja, ka sēž peļķē, nebija spēka trausties augšā, nemaz nerunājot par to, ka viņš neapskatījās apkārt, un tāpēc sveša, ļoti melodiska balss pārsteidza gluži negaidot.
- Lab... sveicināts! - serafam nebija ne jausmas, cik ilga bijusi meditācija un vai tagad ir rīts vai vakars. - Tas ir divu stundu braucienā uz to pusi,- viņš laipni paskaidroja gandrīz tikpat melodiskā, tagad gan ļoti nogurušā balsī, neskaidri pamādams uz nosaukto pusi.
- Mēs turp nedosimies.

Serafs sāka kūņoties pa peļķi, mīcot Ereijasa daudzcietušo jaku, mēģinot piecelties, bet nepaspēja. Ilūzija pārsteidza nesagatavotu. Spilgta gaisma, kuras avots bija netālu no svešinieka, un uzreiz Astindelas miers un kārtība. Diemžēl, to nesanāca izbaudīt ilgi, un Joels attapās turpat peļķē sēdus, izmircis tik daudz, cik var izmirkt pat nemirkstošas lateksa mantas, un jutās draņķīgi.
Viņš nopūtās un cēlās kājās, paņemdams jaku.

- Kas tas bija? Nu šī maģija? Tu taču to neatnesi līdzi, ne? - jautājums bija adresēts vēl nepazīstamajam.

[echo3]

Ereijass mirka lietū. Tas nebija patīkami, bet slapjumu atsvēra tas, ka nekas neatgadījās. Ļaudis, kurus viņi bija dzirdējuši drupu otrā pusē, šurp nenāca, un arī nekādi dīvaini zvēri virsū neskrēja. Joels mierīgi meditēja, un karotājam nešķita, ka būtu jau laiks orākulu purināt vai kā citādi pārtraukt amuleta meklēšanu.

Līdz beidzot, pagriezis galvu tajā virzienā, kur ir pārējie, aiz viņiem Ereijass pamanīja vēl kādu. Nepazīstamais neizrādīja nekādu vēlmi ne uzbrukt, ne bēgt, un pat ne brīnīties. Tā vietā viņš pacēla melno akmeni un ielika gaišā somā - cik nu no tāda attāluma varēja saredzēt. Un ierunājās par Gabrielu, bet pašas teikuma beigas kopā ar Joela mēģinājumu atbildēt izšķīda spilgtā gaismā. Vai tas bija sapnis? Astindela un gods? Vīzija? Māņi? Laiku nejuta, Ereijasam nebija nekādas apjausmas, cik ilgi viss noticis. Pēkšņi viņš attapās Ardas realitātē, uzreiz sajuzdams ūdeni visapkārt. Ūdens bija krietni vairāk kā pirms notikušā. Pirmais, ko Ereijass izdarīja, bija - palūkojās pulkstenī. Un tad, saprotams, tomēr bija jāuzzina, kas ir svešinieks, un kas notika. Paņēmis no Joela savu jaku (kuru nebija vērts vilkt mugurā), Ereijass ielūkojās Joela acīs - izdevās kaut ko atrast? - bet skaļi nejautāja.

Kopā ar orākulu Ereijass devās uz mašīnu pusi, piesardzības pēc tomēr turēdamies tā, lai varētu Joelu aizsegt. Lai gan nojauta, ka svešinieks arī ir serafs.

[Urdrunir]

Viens no svešajiem drupu apmeklētājiem atsaucās un norādīja virzienu, kurā jāiet. Jauneklis nedaudz pabīdīja pa degunu uz leju savas saulesbrilles un centās pāri tām novērtēt "to pusi". Bija acīmredzams, ka viņš nebija šejienietis un apģērbs ne tuvu nebija piemērots šai pasaulei. Jā, arī saulesbrilles visticamāk bija tikai saulesbrilles un drīzāk apgrūtināja spēju saskatīt apkārtni nekā palīdzēja noorientēties lietainajā puskrēslā. Uz to pusi tātad, ja? Puisis domīgi pārjautāja. Hmm... Nu, labiņi!

Iespējams viņš būtu arī mēģinājis lāčot visas divas stundas pāri dubļiem un gruvešiem. Tāds izmircis, bez redzamiem ieročiem un patiesībā pēc skata krietni neaizsargāts. Taču pēkšņi akmens, kuru jauneklis bija noslēpis maisā, ņēma un burtiski izdega tam cauri. Pasaule apkārt izjuka miglā un atdzīvojās visjaukākajā sapnī, par kuru jaunais vīrietis sen nebija sapņojis. Viņš. Rāla vietā. Cienīgi pildot Rāla godpilno uzdevumu...

Puisis samirkšķināja acis.

Maģija? Svešā balss atkal iedziedājās, bet šoreiz tajā bija manāms viegls saspringums, sajaukts ar aizdomām. Kāda vēl tāda maģija? Nekādas maģijas nav, un es neko līdzi nenesu. Pavisam uz dullo puisis šajā pasaulē nebija nonācis. Viņš apjauta dažu vietējo iedzīvotāju noraidošo attieksmi pret maģiju. Lai gan līdzi viņš gan bija kaut ko atnesis. Jakas kreisais sāns tomēr bija nedaudz smagāks nekā labais. Es tikai esmu šeit lai nogādātu šo akmeni pie speciālista. Jauneklis jau gandrīz noliecās, lai paceltu kūpošo priekšmetu vēlreiz, bet tad atcerējās par savas somas bēdīgo stāvokli. Vai kādam no jums nebūtu pa rokai lieka dūralumīnija kārba, kuru jums nebūtu žēl man atdot. Atdot, viņš teica. Puisis necentās nopirkt vai iemainīt to pret kaut ko, nedz arī meloja, ka gribot aizņemties un pēc laiciņa noteikti atdošot.

[Sindra]

Ereijasam, un visiem pārējiem, kas ieskatījās kādās ierīcēs, kuras rāda laiku, nācās secināt, ka it kā laikrādis rādīja līdzīgu stundu, kā viņi te bija atbraukuši.
Tikai... ieskatoties vērīgāk, nācās secināt, ka ir pienākusi nākamā diena. Datums bija mainījies.

Ak, jā. Vēl par sevi atgādināja ēšanas un dzeršanas vajadzība.
Visādi citādi likās, ka viss ir tāpat, kā mirklī, kad serafi šeit bija ieradušies.

[Roviela]

- Nav gan, nē. Oficiāli nav, - Joels piekrita svešajam, kurš meklēja Gabriela mājas. - Labāk skaļi tā teikt un labāk Attīrītāju klātbūtnē nelietot. Starp citu, vārds 'Gabriels' nekādi nav parasts. To pieminot, uzreiz iedomājas kādu konkrētu aizliegtu grāmatu.
Orākuls ne visai grasījās paskaidrot nupat teikto, skaidrojumiem viņš bija pārāk noguris, bet paklusēt? Nē, to arī nevarēja.

- Starp citu, es domāju divu stundu braucienu ar mašīnu, un vēl, starp citu, viņš tur pašlaik nav, tāpēc nav vērts turp braukt.

Joels paskatījās uz galīgi izmirkušo svešinieku, kurš nemaz nebija ģērbies ādās un lateksā, kā te būtu dabiskāk. Brrr... serafs nodrebinājās. Viņam bija auksti.
- Ha-a! Te nav tāda speciālista, kuram vajadzētu šādu akmeni, vai kurš zinātu, kas tas vispār ir. Ja neskaita vienu skaistu, blondu personu, bet pie viņas mēs arī pašlaik nedosimies.
Par kārbām viņam nebija ne mazākās jēgas. Vismaz pašam tādas nebija.
- Man nav nevienas kārbas, - Joels paziņoja, sekojot Ereijasam uz mašīnu pusi.
- Tev nav auksti? Un ēst negribās? M?
Jautājums bija adresēts svešajam, bet tikpat labi savējiem, jo, nudien, slapjuma bija daudz par daudz, un vēders rāvās čokurā. Kāpēc tā, Joels nemaz neapjauta, jo nekādā pulkstenī nepaskatījās.

[Rouzijs]

Cik tas bija labi, ka Arists tik ļoti pārzināja savainojumus, tad vismaz minējums par to, ka nekas nav lauzts atkrita, lai gan, tāpat bija skaidrs, ka tas bija tikai neliels izmežģījums, bet nu labi. Meja cietās un klusēja, neko neteica, lai nenodotu savas sāpes, kas ik pa brīdim bija nedaudz bezcerīgi.

Pag, pag, ko Safīra izvilka ārā no savas somas? Tā bija kaut kāda pistole? Tas neizskatījās diez ko iedrošinoši.
- Kaut kur 165 cm, bet es gan neesmu īsti droša, turklāt savu svaru nemācēšu pateikt. - Lai vai kā, diez ko smaga Meja tāpat nebija, bet nebija jau tā, ka serafe būtu kāpusi šajā pasaulē uz svariem, jā, protams, tā noteikti bija pirmā lieta, ko meitene būtu izdarījusi nonākot Ardā. Patiesībā tas tumšmati it ne maz neinteresēja.
Atslābt un nesatraukties... tomēr to bija tik grūti izdarīt, grūtāk nekā pateikt, bet nu, kas gan cits viņai atlika kā aizvērt uz brīdi acis un uzticēties Safīrai.

- Sarunāts, es būšu piesardzīga un mēģināšu nelēkāt apkārt. - Vai vismaz lēkāt uzmanīgi.

Tumšais skatiens aizslīdēja tālāk, palūkojoties cauri mašīnas logam, un ieraugot, kaut kādu jaunu cilvēku, Meja jau grasījās izkāpt un prasīt, kas notiek, bet tad viņa palika viena pati, nebija neviena cita, tomēr nevarēja noliegt, viņa neilgojās pēc pārējiem, viņai šajā vietā bija labi. Kaujas, uzvara, cēla karavadone, sapņu piepildījums, tāpēc pamosties pēc kaut kā tāda bija kā belziens pa nierēm, sāpīgi un skumji, ka viņa joprojām bija šajā briesmīgajā vietā. Nez kāpēc meitenes drēbes bija sausas un dubļi ar kuriem viņa tās bija nosmērējusi sakaltuši. Arī kāja nelika manīt sevi, it kā nekas nebūtu noticis, tas bija pārāk savādi, tāpat kā izkāpjot no mašīnas skats, ka Joels sēž lielā peļķē.

Un... tas svešinieks tepat stāvēja ar savādo akmeni pie kājām, un pag, pag, Joels runāja par maģiju svešinieka klātbūtnē, ja godīgi Mejai sagribējās pieiet klāt pie orākula un iezvelt viņam pa seju. Varbūt viņa nemācījās no kļūdām, bet Joels to nedarīja ne tik.

- Joel! Aizveries! - Meja neizturēja. Serafs pārāk daudz runāja, pārāk daudz atklāja par viņiem.

Tumšmates skatiens pievērsās svešiniekam. - Kas tu esi? Un nedomā izvairīties no atbildes. - Meitene bija kļuvusi gluži par plēsoņu, kas gatava noskaidrot, kas un kā. Un ar Joelu viņa vispār negrasījās vairs runāt, tādu stulbumu pat Meja nespēja paciest.

[echo3]

Pirmajā brīdī Ereijass neko dīvainu pulkstenī neieraudzīja, ja nu vienīgi - viņam likās, ka tas apstājies. Pārbaudījis, viņš saprata, ka nav vis apstājies. - Hei, mēs te esam pazaudējuši veselu dienu! - Tas nekas, ka svešinieks klausās. Gan jau arī viņam tas varētu interesēt.

Joels atklāti visu stāstīja, bet Meja klupa virsū svešajam puisim ar ultimatīviem jautājumiem. Ereijass nopūtās un piegāja pie Lilū. Atvēris bagāžnieku, izņēma kaut kādas bundžiņas no pārtikas somas. Flēra tādas bija nopirkusi, tātad tas ir ēdiens. Kaut kādi gatavie salāti. Laikam. Karotājs apstaigāja serafus un katram iespieda rokā vienu bundžiņu. - Ēdiet. - Viena tika arī svešiniekam, jo Ereijass bija pārliecināts, ka tas arī ir nevilšus piedalījies maģiskajā piedzīvojumā.

Šo rakstu rediģēja echo3: 17.08.2013 19:53

[Roviela]

Joels bija ticis līdz auto, kad no tā burtiski izlēca Meja un sāka komandēt. Nu nē! Orākuls bija naivs, jā, un reizēm bija piesardzīgs, nudien, tikai reizēm, bet pašlaik bija svarīgākas lietas, un... un... ko šis viens svešinieks (kurš, ievērojiet! meklē Gabriela mājas) varēja iesākt pret viņiem visiem, ko? Mest ar to akmeni, lai atkal nokrīt zemē un pazaudēt vēl vienu dienu?

Pārdomās ticis tik tālu, Joels apjauta, ka pa vidu jau iepinis Ereijasa teikto. Viņi ir pazaudējusi veselu dienu. Piedevām jau izdarījis secinājumu, ka akmens pie tā vainīgs, jo kas gan cits tur radīja tādu gaismu? Nē, to viņš īstenībā nezināja, tāpēc bija atkal jārunā, lai arī Meja bija to aizliegusi.

- Paga... mēs pazaudējām veselu dienu, pirms tam bija gaisma, kas izraisīja ilūziju, kas radīja gaismu? To nedrīkst atkārtot, tādu lietu. Ja mēs katrā vietā pazaudēsim dienu, mēs nepaspēsim, - viņš pastiepa roku, lai paņemtu Ereijasa sniegto ēdambundžu. - Ereijas, jā, viens ir atrasts.

[Urdrunir]

Ar mašīnu... Novilka jaunais vīrietis un viegli nodrebinājās no aukstuma. Un cik tāda izspiež? 60-70 jūdzes stundā? 80? Viņš pamāja ar galvu uz grupas braucamrīkiem, kuri izskatījās speciāli novietoti tā, ka skatienam no teritorijas ārpuses tos aizsedza ēkas sienu atlūzas. Spriežot pēc ātrumiem, kurus nosauca puisis, viņš iepriekš bija bijis pasaulē, kuras tehnoloģiju līmenis atpalika no šīs pasaules. Taču izskatījās, ka, ja mašīnas nebrauca pārlieku ātri, tad viņš bija gatavs kātot visu ceļu līdz "tai pusei".

Nav speciālistu? Nē, nē, es nebiju domājis jūs. Jauneklis paskaidroja pārpratumu, kurš kā viņam likās bija radies Joela prātā. Bet tas ir mans darbs. Aiznest akmeni. Gabrielam.

Tad viņu vidū ieleca sirdīgā jaunkundze un svešais atkāpās pussoli. Veikli no viņa kabatas izslīdēja ziloņkaula ķemme un vīrietis pāris reizes to izlaida cauri samirkušajiem matiem. Atslābsti, karotāja! Tas nav veids kā runāt ar savu orākulu. Puisis bija viens pret daudziem, bet stāvēja tur vēss, it kā viņam ne no kā šajā pasaulē nevajadzētu baidīties. Drīzāk biedējoši bija tas, ka viņš pat neminēja kas ir Meja un Joels. Viņš zināja. Tā vismaz likās. Ar nomierinošu žestu jauneklis viegli pieskārās Mejas plecam. Par spīti pārsalušajai plaukstai no pieskāriena izdalījās viegla siltuma sajūta. Tāda, kāda nāk no mīļotā cilvēka satvēriena. Puiša balsī dziedāja brīdinājuma, ieteikuma un mierināšanas notis.

Es esmu Tajs. Svešais nosauca vārdu, kas strupumā sacentās ar viņa blondajiem matiem. Un tad atcerējās, ka šeit viņam nepieciešams vārda papildinājums. Tajs Lousons*. Un tu esi?

Skaļš vēdera kurkstiens pārtrauca iepazīšanos, kad Ereijass iespieda Tajam rokā salātu bundžiņu. Paldies! Jauneklis izdvesa, apjaušot, ka nav ēdis... ļoti ilgu laiku.

*Lawson jeb likuma dēls

[Mattiass]

— Izskatās, ka tev ir savs uzdevums, — Arists, mozdamies augšā, bez īpaša prieka konstatēja, ka pievērt žaunas jebšu turēt savu klabekli nespēj praktiski neviens no nūbiem. Ja šis dīvainis nav saistīts ar viņu uzdevumu un grib kaut kur vākties projām, Aristaprāt, lai tā arī dara. Pirms Joels ir izpļāpājis pārāk daudz. Izskatās, ka vieglprātīgajam orākulam galvā putniņi iemitinājušies — viņš nemaz neaizdomājās, kas mīklainais svešinieks varētu būt, un bija gatavs izpļāpāt visu par uzdevumu, parādīt Svētnīcas atrašanās vietu, un ka tik ne arī pārdot miesīgo māti šim brīnumam, kura dēļ… jā, nomainījies datums? Dēmons šis tips, protams, nebija, bet tas arī nekļuva par pamatu viņu uzskatīt par sabiedroto.

— Mejai šoreiz taisnība. Tu, Joel, turi muti. Un tu, svešais, ej meklēt to savu Gabrielu, ja tā vajag, vislabāk tagad, tūlīt. Kamēr neesam sākuši par tevi izrādīt lieku interesi. Virzienu tev jau parādīja.

Pat par daudz parādīja. Un tagad lasies, jo mums ir maz laika. Bet, ja tie neaprēķināmie stulbeņi vēl kaut vārdu izdvesīs, tad nāksies ar tevi runāt citādi.

[Roviela]

Nu kāpēc vienmēr vajag visu tik ļoti agresīvi?

Joels gan, izskatījās, bija gatavs izrādīt interesi par Taju Lousonu, un nemaz arī neļāva Arista negatīvajam noskaņojumam ietekmēt savējo, lai arī pašlaik, kā jau nogurumā, visu sajuta spēcīgāk. Turklāt Arists taču nebija priekšnieks! Pats atteicās. Nu tad lai tagad nekomandē.
- Joels Džonstons, - serafs pamāja no savas ērtās vietiņas pie mašīnas. Viņam vārdu neprasīja, nu un?
- Starp citu, kas tas ir par akmeni?
Ziņkāre ir neiznīdējama.

[echo3]

Dodot salātu bundžiņu Tajam, Ereijass sadzirdēja Arista atbildi un, pagriezis galvu, iešķībi paskatījās uz neticami īgno karotāju, - Mēs visi atpazīstam vārdu Gabriels un zinām, ko nozīmē vārdi "karotāja" un "orākuls". Pat, ja Taja uzdevums šobrīd nesakrīt ar mūsējo, mums tik un tā tagad vajadzētu kopā izdomāt, kas te nupat notika. Es biju par tālu, lai skaidri saprastu. Mēs zaudējām veselu diennakti! Vēlreiz mēs nevaram ko tādu atļauties. - Pagriezies atkal pret Taju, Ereijass pastiepa roku rokasspiedienam. Tajs bija nosaucis savu vārdu, tagad to izdarīja arī Ereijass, - Ereijass Hants. - Un piebilda, - Kārbu sameklēsim, kad būsim pārliecināti, ka tāda ir pareizā rīcība.

Tātad - kas tika izdarīts? Kāpēc mums pazuda laiks?

[Urdrunir]

O! Vēl viens nīgrais atnāca paņurdēt uz Taju.

Puisis lēnām noņēma saulesbrilles, salocīja tās un aizāķēja aiz slapjā t-krekla apkakles. Ķemme atkal strauji izbrauca cauri matiem. Jaunekļa acīs dega nešpetni šķelmīga uguntiņa, kad viņš uzmeta īsu mirkli zemei sev apkārt un veikli pakāpās uz gruvešu atlūzas. Tagad viņš izskatījās vienā augumā ar krietnu sprīdi garāko Aristu. Tu izklausies norūpējies kā dziednieks, mans jaunais draugs! Tajs novilka, bet bija acīmredzams, ka viņš netic, ka sarunu biedrs pieder pie šī serafu amata. Toties viņam nebija nekas pretī viegli izvilloties, ja Aristam niezēja nagi. Jums nav iemesla no manis baidīties. Padomā! Jums ir pazudusi diena. Pēc tam, kad te noplaiksnīja spēcīgs maģijas uzliesmojums. Maģijas, kura, protams, neeksistē. Kā tev liekas, cik ilgs laiks vajadzīgs vietējiem, lai atkļūtu šeit un noskaidrotu kas atgadījies? Un kāpēc nevienam no mums nekas vēl nav mēģinājis nodarīt pāri?

Mēs visi sēžam lamatās. Ielenkti. Kā zirņi pākstī. Jūs un es. Visi kopā. Tiklīdz mēs mēģināsim no šejienes izkļūt, mēs ieskriesiem taisni viņiem rokās. Es to akmeni esmu meklējis jau trijās... vietās. Šī ir ceturtā. Viss, kas man jāizdara, ir jāaizdabū tas projām no šejienes. Pie Gabriela. Es zinu kas jūs esat. Jūs esat Ziņkārīgie. Par jums klīst stāsti.

Vai zināt ko? Es jūs ievilku situācijā un labas gribas pierādījumam es jūs no tās izvilkšu. Mana specialitāte ir kompensēt pazaudētu laiku. Es jums palīdzēšu tikt galā ar ko nu jūs te nodarbojaties, izvadīšu neskartus ārā, bet jūs par to mani aizvizināsiet pie Gabriela. Sarunāts? Tajs veikli balansēja uz savas atlūzas un likās aizņemam vairāk telpas nekā viņa stiegrainais vidēja auguma ķermenis. Jauneklis noteikti bija radis, ka viņam biežāk piekrita nekā runāja pretī.

[Mattiass]

Arists noklausījās un tikai atmeta ar roku. Protams, var jau būt, ka tā ir patiesība par to, ka visi te sēž ielienkti. Var arī nebūt. Tomēr pats Arists, pat zinādams, ka blefot būtu elementāri, sliecās par labu domai, ka Attīrītāji tiešām tikai gaida, ko stulbeņi darīs tālāk. Tā vai tā, zaudē/zaudē situācija. Savukārt to divu serafu — Jolerasa — galīga atteikšanās būt kaut mazākā mērā piesardzīgiem… Jauki, Arists arī neuzņēmās galīgu atbildību Gabriela priekšā, lai arī ko Gabriels nesagaidītu. Ja kas — paši ieskrēja nepatikšanās. Un tā viņiem arī vajag, Arists piebildīs. Muļķība vairākumā gadījumu ir ārstējama tikai, tiekot vaļā no muļķa, un šis nu reiz smirdēja tieši pēc vidējā stulbuma gadījuma. Un, ja viņam pārmetīs neserafisku attieksmi (kāds gan pārsteigums, ne), tad Arists… viņš neko neteiks. Nevar dzīvot, nepārtraukti attaisnojoties. Lai tiesā, ja grib. Un arī uz kaušanos īpaši nevilka. Iekšienē jautās tukšums. Karotājam pēkšņi vairs nebija skaidrs, ko viņš vispār te dara. Cenšas piesargāt jauniņos? Kāpēc? Priekš kam? Vai tad viņš neredz, ka viņi ilgojas, alkst ieskriet kādās nepatikšanās? Ka uz visas šīs varzas pierēm ar neredzamo tinti rakstīts Nepatikšanas? Ko tas iznirelis gvelž? Ziņkārīgie? O, jā… Joels, Meja… Neapdomīgie, pārsteidzīgie, vieglprātīgie, galu galā, kā Ereijass, paštaisnie — ak, Metatron, kamdēļ tu izsūtīji to katastrofu šurp? Lai dzīve izmāca? A ja nu viņi izmācīšanu nepārdzīvo? Jā, jā, gāziet visu uz mani… Un vēl Aristam likās, ka viņš kaut ko nopietni ir palaidis garām. Ne tikai precīzo brīdi, kad Jolerasam jumtu nonesa pavisam, un tas, dakstiņus ceļā zaudēdams, un čīkstēdams, žēlodamies par netaisno dzīvi, aizgrabēja projām, bet arī kādu citu pārmaiņu. Kaut kādā mērā viņš sajutās nabagāks par citiem serafiem. Redz, viņi, šķiet, vēl nebija zaudējuši to dzirksti sevī, kas liek skriet ar galvu pa priekšu, sapņot par nepiepildāmo, nākt ar klaji idiotiskām idejām, kurās, ja labi pameklētu, varbūt arī atrastos kāda dziļa doma… Dzīve no tā izmāca ikvienu, kas pabāž degunu ārā. Te vai citur, vienā vai otrā pasaulē, agri vai vēlu, tā vai citādi. Bet aplauž. Un viņš sajuta patiesu nožēlu par to brīdi, kad ar viņiem, ja vien nesēdēs, galvu smiltīs ierakuši, slēpdami savas nožēlojamās pakaļas zem Metatrona mantijas, neizbēgami notiks. Ilūziju zudums, rūgta dzīves pieredze… Iespējams, tieši tādēļ Sīlija kļuva tāda. Un iespējams, ka ne.

Un kas tādā gadījumā bija pats Arists?
Un kurš viņam, piezemētam serafam, liktu sajust atkal spārnus? Gan tieši, gan pārnesti? Un kālab?
Vai tas maz vēl bija iespējams? Un cik daudz, kādu dvēseļu dziednieku tas prasītu?

— Ir daudz Gabrielu. Normāls vārds. Un, jādomā, ne tikai mēs lietojam tādus terminus, — ar ko runājošam prātā, protams, bija Sīlija.
— Lai vai kā, mūsu kompānijas dvēseli tu šobrīd nevarētu satikt. Viņš devās darīšanās, un viņam nav paraduma mums atskaitīties. Ja viņš mums apstiprinātu, ka tevi zina un grib satikt, būtu cita runa.

Nezināmais, tas Lousons — Gaisma, kas par atbaidošu uzvārdu, tikpat labi varētu būt vienkārši Louss* — šobrīd mazliet atgādināja uzpūtīgu tītaru. Labi, lai viņam tiek. Kašķēties arī īsti nebija noskaņojuma. Tā, par Arista pieskatāmajiem jau stāsti klīst? Jāā… Nez, tās citas Taja pētītās vietas arī bija serafiem vajadzīgās?

— Ja mani vajadzēs, būšu pie mašīnām, — Karotājs tikai piebilda, un arī devās turp. Tikai kāds, kurš serafu kaut cik sācis pazīt, saprastu, ka viņš ir iekšēji sakrities un noguris no šīs neauglīgas nodarbes, kas droši vien bija pielīdzināma pusaudžu audzināšanai — tādu, kuri par sevi uzskata, ka ir pieauguši, kaut nenieka vēl nejēdz. Jā, Gabrielam arī tur bija taisnība. Bērnu auklēšana un bērnudārzs tas nebija. Tas bija sliktāk. Un Karotājs pat nebija drošs, vai viņam jau nebija viss vienalga.

Kur tās serafes, kas, kaut uz neilgu laiku, kā asinis vampīram, bet tomēr spēja atmodināt Aristā kādu dzīvības dzirksti?

Ak, jā. Flēra bija pie Attīrītājiem. Nekas labs tur nebija sagaidāms. Un pat tad, diezin vai viņa vairs atgrieztos tāda pati. Paskat uz Aleksu…
Safīra. Apburoša serafe. Būs lieliska dziedniece… ja viņai ļaus, saprotams. Sekojošā doma aptumšoja karotāja prātu vēl vairāk — meiteni jau norakstīja uz cietumu… Bet protams, ka figūras uz galdiņa, jau sen saprasts, bet, kamēr tas tika attiecināts tikai uz sevi, nekas tik traks nelikās. Un Safīra pēdējo diennakti… nē, nu jau divas, pareizi, likās noslēgtāka, nomāktāka, drūmāka. Savādi, Arda vissmagāk ietekmē sākumā. Tad atkal, ko gan karotājs par viņu zināja? A neko. Ne daudz vairāk, kā par citiem.

Nē, tā sanāktu citu auklēšanās ar pašu. Un bez tā Arists bija izticis jau ilgi. Un tomēr — kremta. Tā jūtas izslāpušais, kurš pie tā pat pieradis, līdz dabū mazu malku, pēc kura gribas vēl un vēl, un vēl, līdz aizrijas, līdz kuņģis atsakās pieņemt un liek atvemt, bet — nav jau ko. Tu joprojām esi Ardā, Arist, sēdi te ar šiem gudriniekiem, un nekur, kurp dosies, daudz labāk nebūs. Nebūs šo? Iedos citus. Siltas jūtas ir māns, alkas pēc tā, kā nav. Bauda — patiesa, nevis aizvietojums, pie kura var viegli tikt, ir meli. Piesiešanās nepastāv. Pastāv, bet ne priekš tevis. Jo viens augstāksi gudrinieks izdomājis, ka tā tam būs būt. Sakod zobus, karotāj, dari, ko nosaka tava nodarbošanās — sargā šos pārpratumus, nejaucies lemšanas procesos, jo viņi tāpat tevi neklausīs, tu taču to zini, vai ne? Zini. Tātad — nedomā par citiem, dari tikai to, kas tieši attiecas uz tevi. Ja ko jautā, atbildi. Ja nejautā, bez vajadzības nejaucies. Varbūt, cerams, viņi, par brīnumu, par spīti visam, tomēr paveiks to, kādēļ ieradās. Varbūt pat pratīsies aizvākties. Un varēsi turpināt savu eksistenci — samērā nožēlojamu, ja tā padomā, tu, seraf, kas aizsēdējies šai pasaulē bez debesīm un jau gandrīz aizmirsis, kā tas ir — lidot. Bet varēsi. Iespējams, pat atkal piemirsīsi, cik bezjēdzīgi tas ir. Reiz jau izdevās. Un, kad nebūs šo atgādinājumu uz kājiņām un ar spārneļiem, izdosies vēlreiz.

Atkal pie Karotājiem, atkal viņu problēmas… uz ko šī pasaule iet? Arda, tev taču bija savs aizstāvis. Varbūt tas pats, kurš atgādina Metatronu. Aizmirstais dievs. Kas notika? Kāds attālināja tevi no viņa? Vai arī tavs sargātājs, Arda, tevi pameta? Izrādījās vienaldzīgs kā akmens, kuram, pēc visa, tomēr negribējās tevi sargāt? Vai no tevis aizgāja brīdī, kad debesis zuda, vai arī jau agrāk? Un cilvēki? Kas notika ar cilvēkiem? Vai viņi aizmirsa par aizstāvi, jo viņus pameta, vai arī — aizmirsa par aizstāvi, un tāpēc viņš pameta? Vai tumsa cilvēkus padarīja par to, kas viņi ir tagad? Vai arī tā iestājās tādēļ, ka cilvēki kļuva šādi? Vai maz būtu jēga te atgriezt gaismu, ja tas būtu iespējams? Vai arī tumsu nācās radīt tādēļ, ka pašu zvaigzne, pašu saule, kas izlolojusi dzīvību uz šīs zemes, kļuva pārāk slepkavīga? Dubļu klajumi, drupu lauki… Iespējams, te kādreiz bija patiešām skaisti. Šobrīd — cilvēki ir sīksti, viņi vilks dzīvību, viņi iemācījušies sadzīvot ar neērtībām, bet, ak, Gaisma, vai viņi maz zina, ko nozīmē būt patiešām laimīgam? Un Sīlija… nabaga serafs. Serafs, kurš nicina Gaismu. Serafs, kurš dzīvo Metatrona ēnā. Tā taču ir katra paša izvēle, redzēt, vai neredzēt. Tātad — vairs nespēj…

Karotājs atspiedās pret vadītāja sēdekli un pievēra acis. Viņa aizsardzība pret šo pasauli nupat uz brīdi bija ieplaisājusi. Vajadzēja saņemties. No šīs serafu kompānijas patiešām varēja samesties nelabi.

____________________
* Louse jeb uts

[Pūķēns Sāra]

Pēkšņs uzliesmojums un jaunā serafe attapās Astindelā, bet varbūt tā arī nebija Astindela, bet ļoti līdzīga vieta ar sauli, skaidrām debesīm un skaistu dabu, kurā visi dzīvo saskaņā. Galvenais nebija pasaule, bet gan tas, ka tur bija ģimene un ar to viss bija kārtība. Māte, tēvs, mīļotā māsa un ikviens no viņiem ir laimīgs. Bet kur pati Safīra? Tur pat. Ģimenes ielokā, starp savējiem. Dziedniece, kas palīdz nelaimē nokļuvušajiem, kura neatsaka uzaicinājumiem doties uz citām pasaulēm, lai palīdzētu, bet vienmēr ir ģimene, pie kuras atgriezties un varbūt vēl kāds īpašs serafs, ar kuru saista nesalaužama savienība.

Attapšanās Ardā bija traktējams kā spļāviens sejā. Aukstums, kas saldēja līdz kaulam, ūdens, kas atgādināja nebeidzamas bēdu jūras… apskatoties apkārt bija skaidrs, ka pie vainas bija atnācējs, kurš bija gramstījies gar dīvaino akmeni un zināja vai nu pārlieku daudz, vai pārlieku mazs. Tieši tā kā uzvestos kāds no Attīrītāju priesteriem, kuram iedota informācija par serafiem no spīdzinātās Flēras. Flēra… pār ādu pārskrēja aukstas tirpas. Ja bija kā Ereijas teica, tad viņi bija pazaudējuši dienu… vai viņi vispār paspēs aizdoties līdz trešajai amuleta vietai?

"Paldies," Safīra izmocīja, kad saņēma bundžu no karotāja. Pirksti bija nosaluši, tāpat arī vieglāk bija klabināt zobus nekā izteikt artikulētas skaņas. Protams, Mejas izkāpšana no mašīnas nebija palaista garām par spīti visam, un bija noteikti kaut kas, kas iepriecināja: izskatījās, ka karotājas kāja ir vesela. Vismaz Meja balstījās uz tās ļoti stabili, bet jautājumi par pašsajūtu tika atlikti vēlākam laikam. Šobrīd bija svarīgi tikt galā ar pienācēju un Meja visnotaļ aktīvi tajā piedalījās.

Izmantojot iespēju, ka vismaz viena priekšējā vieta nav aizņemta, Safīra ieķepurojās Silvas aizmugurē un nolika sev blakus vēl neatvērto salātu iepakojumu. Noskaņa mašīnā bija drausmīga un par iemeslu viņa nesauktu nosalšanu. "Arist?" klusu, pat nedaudz bikli viņa uzrunāja karotāju, "kas atgadījies?" Tumšmate maigi uzlika roku uz karotāja pleca, pieliecoties uz priekšu, lai vismaz puiša profilu varētu redzēt.

[Roviela]

Joels klausījās un jutās aizvien nogurušāks par spīti iluzorajai atpūtai Astindelā.
Jā, tā tas bija. Viņi te bija gulējuši peļķēs, lietū un vējā veselu diennakti, un neviens viņus nebija savācis.
Tas akmens. Tajs saka - to vajag Gabrielam. Tas ir jāmēģina pārbaudīt.
Gabriel! Te ir melns, kūpošs akmens, Tajs saka, tu esot licis to nogādāt tev. Šķiet, akmens dēļ esam pazaudējuši dienu, Tajs saka, ka varot to izlabot, un viņš grib satikt tevi. Vai tu par to ko zini?

Pamodās ziņkāre, kas atkal lika skaļāk ierunāties, kamēr Joels gaidīja atbildi.

- Kāpēc neviens mūs nav savācis? Kas ir tas akmens?
Trijās vietās meklēts?
- Kur ir tās pārējās trīs vietas? Tā nav tukša ziņkāre, man vajag zināt.

[Rouzijs]

Pag ko? Viņi bija pazaudējuši veselu dienu? Kādā veidā? Sasodīts, Meja vēlējās to kūpošo akmeni pārspert pāri visam laukam, bet nu... viņa noturējās un vajadzēja arī saudzēt potīti, lai atkal nenotiktu nekas slikts, pat ja potīte nelika sevi manīt.

Meja satvēra Ereijasa doto ēdiena bundžu, bet vispār iedomājoties par sekām, kas varēja notikt pēc tā akmens maģijas eksplozijas viņai slikti palika, maģija... attīrītāji. Tumšmates skatiens pārslīdēja apkārtnei, viņi visi taču varēja būt briesmās un tagad domāt par ēšanu, kur gan serafiem bija prāts. Drīzāk vajadzēja apēst kapsulas, kas ļāva justies paēdušam un bēgt ko kājas nes projām.

Un viennozīmīgi, svešinieks zināja, kas viņi ir. Protams, serafei bija nojauta, ka Tajs arī ir serafs, bet vai viņam varēja uzticēties, tas bija cits jautājums. Bet nākošā Taja darbība apstiprināja Mejas aizdomas, viņš bija no Astindelas, bet kāpēc tik drūmā vietā, kā Arda? Kaut kā negribējās ticēt, ka tas ir saistīts ar dīvaino akmeni.
- Meja Grīna. - Serafe nosauca savu vārdu, neaizmirstot izdomāto uzvārdu.

- Man liekas, ka šī nav īstā vieta, kur runāt par akmeņiem un citām tik maznozīmīgām lietām, mums ir uzdevums, kurš jāizpilda, bet laiks slīd caur pirkstiem kā smiltis. - Joels nudien uzprasījās.
- Parādi mums ceļu ārā no šejienes, un tad mēs parunāsim. - Tumšais skatiens pievērsās Tajam, bet tikmēr, ja Joels neklusēs, Meja parūpēsies par nepaklausīgo serafu.

[washulis]

Kā tas nākas, kad mikli viss rit labi, tad atkal sākas haoss ar kāda svešinieka uzrašanos un tad maģijas eksploziju? Uzplaiksnījušās ainas iz Astindelas debesu ārēm, ģimenes un bērnības draugu ielokā, izplestiem spārniem šķeļot gaisa masas un kaldinot savā galvā izcilus nākotnes plānus, kurus nedz valdnieks Metatrons vai kāds cits nekautrējas viņai sniegt, šīs ainas reibināja un radīja ekstāzi. Pie skaistām lietām ir pierast viegli, pat ja paradīzei iet uz galu, tās vienmēr šķiet par maz. Īpaši, kad pāri no jauna pārbirst skarbā un aukstā realitāte, pašai attopoties pustumsā un slapjumā. Elpa aizcirtās un mirklis kontūzijas traucēja orientēties no jauna.

Vai tālākais ļāva visu uztvert skaidrāk un saprotamāk? Protams, ka nē. Mirkli vēl grimstot pārdomās par to, kas tikko noticis, svešinieks, jau paspējis ar sevi iepazīstināt, tika viņiem atņēmis veselu dienu, vismaz tā varēja noprast no Ereijasa izsauciena. Paņēmusi nedaudz ēdamā, pirms ko vaicāt, Sariša iestiprinājās. Arī ar sevi iepazīstināt viņa īsti nesteidzās, tam būs laiks vēlāk. Cerams.

No jauna kašķēšanās, ko iesākt tālāk, ko nē. Šobrīd arī Arists nebija liels palīgs, dodoties mašīnu virzienā. Es neieteiktu mums tik strauji steigties prom. Mūsu meklētais joprojām varētu būt šeit. Nenosaukusi Sīlijas amuleti vārdā, Sariša paskaidroja, palūkojoties Mejas virzienā. Var cerēt, ka Joels beidzot, nolāpīts, spēs uzost konkrētāku amuleta lokāciju.

Vienkārši sāc no sākuma. Kas Tu esi, no kurienes, kas šurp sūtīja un ko iesāksi, kad satiksi Gabrielu? Negribējās minēt, vai tas būtu domāts Metatrona dēls vai kāds cits. Pārāk daudz sakritību, gan šīs vietas, gan Taja vārdu izvēlē, lai liktu minējumus uz kādu citu. Dod mums pilno bildi, tad varēsim kaut ko sarunāt. Jo ja viņš meklēja Gabrielu, vai viņa uzdevums beigās neizvērstos līdzīgs viņējam? Jau atkal pārāk daudz sakritību - varbūt melnais akmens ir amulets, lai arī ar visai savādu aizsardzības mehānismu, viņiem zogot laiku, to aizpildot ar pūkainiem sapņiem. Bet kas tas bija par ielenkumu, ko viņš minējis? Apmetot skatu apkārtnei, Sariša gan cerēja, ka neko vairāk par šejienes gruvešiem un negaisa mākoņiem saskatīt nevarēs.

[Mattiass]

Arists viegli noraustījās, kad viņam pieskārās. Tas bija negaidīti.
— Kas… ?

— Labāk prasi, kas nav atgadījies. Mēs neiekļaujamies laikā. Joels ar Ereijasu nav iemācījušies turēt mutes. Vai vismaz ņemt vērā pārējos. Meja neklausa un cieš no savējiem. Flēra nav izvilkta no Attīrītāju pagrabiem. Tevi tāpat sodīs. Un no manas būšanas te nav jēgas, — karotājs rūgti noteica. — Kā arī…

Viņš mazliet pagrieza galvu, lai redzētu Safīru. Viņa te bija ieradusies tieši tādas dzirksteles vadīta. Darīt ko traku, piepildīt savus ideālus. Visbeidzot, cīnīties kāda labā. Serafs jutās tā, it kā viņā būtu labi sen kaut kas nosprādzis, un tagad kļūtu sajūtama smaka. Viņš nolaida galvu. Vismaz Safīru vajadzētu pasargāt, bet — kā?

Nepabeidzis domu, Arists izņēma telefonu un zvanīja Gabrielam. Protams, bija maza cerība, ka valdnieka dēls būtu savācis savējo, taču, kā nekā, bija pagājusi vairak kā diena, viss var būt. Jānoskaidro, vai tas Tajs te ir gaidīts, vai arī uzdodas, par ko nepienākas.