"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Ereijass atbalstīja Arista lēmumu. Protams, var izrādīties, ka amulets atrodams tieši vietā, kurā šobrīd runājas cilvēki, bet tas noskaidrosies pēc kāda brīža, kad Joelam izdosies pameditēt. Braucot Lilū, kas paklausīgi sekoja Silvai, arī Ereijass ieraudzīja melno kūpošo (?) akmeni. Mašīnas neapstājās tam gluži blakus, bet nekur ļoti tālāk arī neaizbrauca.

Ereijass izkāpa no mašīnas un pavisam drīz viņam bija skaidrs, ka Meja atkal skrien nepatikšanās. Protams, noskaidrot, kas tas par akmeni, būtu derīgi, bet iet tam klāt? Nu, un ko tālāk? Pabakstīt ar pirkstu? - Iepriekšējā reizē mēs ieskrējām lamatās, paiedami garām akmeņiem. Tādu bija vairāki. Vai šeit arī nav vairāki? Bet varbūt... Arist, vai ir kāds ierocis, ar ko var radīt šādu elektu? Melns var būt apdedzis, un kūpēt tāpēc, ka karsts. Bet tad, ja nu tas ir uzlikts virs amuleta? Mēs taču nezinām, kas tieši ir amulets, ja nu maģiska uguns?

Ereijass pa dubļiem pārvietojās visai stabili, neko daudz neslīdēdams. Viņš pagājās pāris soļus nost no mašīnām. - Joel, te ir slapjš, bet neko augstāku piedāvāt nevaram. Es varu novilkt un nolikt zemē jaku, lai Tev nav gluži ūdenī jāsēž. Mēģini noskaidrot, vai ar to akmeni ir saistāms kas maģisks, ja nu meditējot sanāk. - Arista teikto "lai Joels vispiems noskaidro" Ereijass, protams, dzirdējis nebija, jo sēdēja otrā mašīnā.

[Roviela]

- Paldies, - Joels pateicās par jaku. - Tev pašam nesals? Mans mētelis ir garš, varu iztikt ar to.

Beigu beigās orākuls nonāca, viņaprāt, piemērotā vietā, kur nosēdās pa taisno ērtākajā vietā, vai tur būtu dubļi vai ūdens, uzbūra pašu stiprāko vairogu, kā Tiara bija mācījusi, un uzsāka meditēt, meklējot amuletu.

Ko tur karotāji darīja - gāja izlūkot vai taktiski izvietojās, to Joels nepētīja. Viņam ir savs darbs.

[Mattiass]

Tiklīdz Meja sāka doties neatpazīta objekta virzienā, Arists viņai nopakaļ klusu, bet pietiekami labi sadzirdami noteica:
— Stāt! Uz kurieni?! Dzīvot apnicis?
Ja karotāja nekavējoties atgriezās, tad viņai izpalika Arista ātra pienākšana un meitenes aizvilkšana pie pārējiem aiz rokas.

— Nē, nenāks. Un arī tu neiesi, — serafs Mejai paskaidroja.
— Dabisks tas nav. Lai orākuls vispirms noskaidro, kas tas tāds ir. Neviens, kam smadzenes galvā, tāpat vien neiet tuvumā šādām lietām, īpaši ar jūsu līdzšinējo pieredzi. Gribi apdraudēt parējos? Tas brīnums var arī sprāgt brīdī, kad kāds pienāk. Tādēļ — vispirms novērojam.
Karotājs likās viegli nokaitināts par šādu vieglprātību.

Pieskatīt viņus… kā tad. Labs joks, Gabriel.

— Nē, Ereijas. Man nav zināms ierocis, ar kuru varētu ko tādu paveikt.

Arists piegāja pie Silvas un izvilka no tās binokli. Un tā arī paskaidroja:
— Tas ir binoklis. Vizuāli pietuvina apskatāmos objektus, — protams, Karotāju binokļiem bija arī citas funkcijas, bet to skaidrot nebija ne laika, ne arī īsti vajadzības. Tā vietā Karotājs, ļaudams Joelam ar Ereijasu iekārtoties aizvējā starp drupām, kur no apkārtnes šos neredzēs, izmantoja iespēju pa gabalu apskatīt dīvaino veidojumu.

[Rouzijs]

Ak, kungs! Akmens! Kā Arists varēja zināt, ka tas nav parasts Ardas derīgais izraktenis, bet gan laika bumba? Un ja tā paskatījās, šajā apkārtnē viss bija melns un drūms, it kā melni akmeņi šajā pasaulē būtu retums, jā, tas tikai nedaudz kūpēja, bet kas par to, iespējams, nekas nenotiks. Sāka izskatīties, ka šis serafu karotājs bija izpētījis, katru akmentiņu, kuru varēja atrast Ardā, vai patiešām viņam nebija ko darīt? Te pat kaķim bija jāsmejas, ups, Ardā kaķu nebija.
- Nē, pagaidām dzīvot man vēl nav apnicis. - Bet truli stāvēt pie mašīnas un gaidīt, kad Joels savas trīs stundas izmeditēs bija vairāk kā tizli. Nākošreiz jāpaņem līdzi sedziņa un piknika grozs, sanāks jauks pikniks, tik dubļainā vietā kā šī. Satriecoši!
- Un kamēr orākuls noskaidros, kas tas tāds ir, mēs jau sen būsim uzgājuši gaisā. - Palūkojusies pār plecu, meitene paskatījās uz Aristu un paspēra droši vēl vairākus soļus uz akmens pusi.

Jā, Aristam nācās paraut Meju aiz rokas un bez maz vai vilkt pie pārējiem, bet ak vai! Serafe dubļos paslīdēja un kājas nejauki sagriezās, gandrīz uztaisot uz līdzenas vietas špagatu. Pieķērusies pie Arista rokas tik stipri, ka nācās tajā nedaudz ielaist nagus, Meja krita. Šķita, ka šis kritiens notika lēni, gluži kā vecās filmās, bet patiesībā tas tik lēni nemaz nebija. No malas izskatījās, ka dubļu dēļ serafe krīt paātrinājumā, tik ātri, ka kāja paslīdēja un viņa no visa spēka iespēra pa Arista potītēm. Visticamāk, arī Karotājam nāksies krist, jo kurš gan uz tik nelīdzena pamata var noturēties kājās, kad kāds vēl tev paspējis iespert? Pareizi! Neviens, atskaitot īpaši apdāvinātos indivīdus.

Oh, lietus un dubļi, kaut kā apsēdusies uz diez gan nepatīkami slapjā pamata tumšmate izskatījās apjukusi, jo ko tādu viņa pavisam noteikti nebija gaidījusi, tāpat kā asās sāpes potītē. Savā potītē, nevis kāda cita, iespējams, tās tur kaut kur bija, bet otrajā plānā. Cik brīnišķīga diena, lai savainotu sevi un pārējos.

[Sindra]

Tāda īsa, garāmbraucošā mašīnā, meditācija, Joelam ne visai izdevās. Viss ko serafs sajuta, bija viņa paša biedru sajustās emocijas. Plus vēl Ardas nomācošā apkārtne, kas šajā vietā bija īpaši nemīlīga. Vēl gan bija to cilvēku emocijas, kuri atradās drupās. Un jāteic, ka viņu emocijas gan bija visai pozitīvas.

Apsēžoties meditācijas pozā, Joelam pat izdevās uzburt vairogu un izdarīt visu tā, kā Gabriela māte bija stāstījusi, taču kaut kas šajā vietā Joelam jutās savādāk.
Amulets? Tā īsti nevarēja sajust amuletu, ja vēlējās atrast kādu tumšāku vietu, nekā visa pārējā tumšā vieta.
Bet tā īsti Joelam nemaz nesanāca laika pārmeklēt, viņš sajuta kaut ko, kas varētu būt vīzija, vai kas tamlīdzīgs.
Joel... sievietes balss uzrunāja orākulu. Seko man un es tev iedošu kaut ko, ko tu meklē. Joels savā priekšā, kā dzīvu redzēja gaišmatainu sievieti, kas viņam aicinoši māja, lai aicinātu serafu sekot.
Seko man... viņa aicināja un orākuls juta, ka kāds augstāks spējs gluži vai pārņem viņa prātu un liek sekot. Kaut kur... Arista mašīnas virzienā. Aicinājums un smiekli. Tomēr kaut kas šajos smieklos likās atbaidošs un neīsts. Tie nejutās no sirds un patiesi.

Joelam bija visai grūti izrauties no šīs kontroles. Tikai vienā brīdī parādība izgaisa, kad serafs sajuta spēcīgas sāpes. Kāds viņa tuvumā tās izjuta.
Pie vainas, protams, bija krītošā Meja, kas pamanījās paslīdēt, izmežģīt potīti un vēl paraut kritienā līdzi arī Aristu.

[Mattiass]

Kas par…? Un viņi gāzās. Reakcija Karotājam bija laba, bet tas kritienā īsti nelīdz, ja tevī vēl ieķēries cits krītošais. Arists piezemēdamies izmantoja Meju kā matracīti, jo būtībā viņa arī viņu novilka lejā — uz sevi. Vēl mazliet, un šādu skatu no malas varētu uzskatīt par divdomīgu. Pēc īsa brīža serafs jau bija augšā, aizdomīgi paraudzījies uz Meju, taču, šķiet, tomēr tas bija nelaimes gadījums.

— Safīra! — Arists pasauca tādā balsī, kā citkārt mēdz saukt: Mediķi!

— Nu ļoti gudri… — viņš klusāk noteica. Un vēl prātā parādījās kāda nelāga doma — proti, ka varbūt vajadzēja Meju laist, un visiem pārējiem nokomandēt slēpties aizsegā.

[Roviela]

- O-oh... - Joels novaidējās, attapies un sapratis, ka no meditācijas pozas kaut kā jau pamanījies pietrausties uz ceļgaliem. Un tālāk? Ietu līdzi, ja?
Viņš bija pretojies. Tā nevarēja būt kā notika! Jā, kā tad, dos, ko vēlos, un tie smiekli, kuriem negribējās smieties līdzi.

Tā nekas nesanāks, bet kā sanāks?

Orākuls piecēlās kājās un pagājās uz abu kūņājošamies pusi, tiesa, Arists jau bija kājās.
- Paldies jums! - viņš no sirds teica, cenšoties, lai to sadzirdētu arī pārējie, kas tuvumā, - Ja ne jūsu kritiens, es, iespējams, jau būtu prom. Nezinu, kas šai vietai vainas, te kaut kas traucē meditēt, piedevām redzēju ko līdzīgu vīzijai, kurā gaišmataina sieviete mani aicina iet līdzi, došot, ko es vēloties, - serafs pamāja uz Arista mašīnas pusi, - kaut kur tajā virzienā. Kas tālāk, to nezinu. Pārņēma prātu un lika sekot.

Joels domīgi sarauca pieri. Amulets nebija atrasts. Iet un meklēt tāpat vien Silvas virzienā? Varbūt tas akmens pie vainas? Itin kā viņš nebija šeit jutis kādu īpaši tumšāku plankumu.
- Ē... Es gribu mēģināt vēl pameklēt, tikai, ja mani pavisam pārņems, tad kā lai attopos?
Tā bija problēma. Nevar taču kādam likt samežģīt kaut ko. Varbūt ieteikt, lai pašam iebaksta ar kaut ko asu? Kā gan citi lai zina, kurā īsti brīdī tas būtu jādara? Aiziet var arī tīri garīgā nozīmē.

[echo3]

Nav svarīgi. - Tas par salšanu. Jaka tika novilkta un pasniegta Joelam, lai sēžas tik virsū. Ereijass pats ieņēma sargāšanas pozīciju tā, lai redzētu, ja kaut kas tuvojas no otras puses - no tās, kur neatrodas pārējie serafi.

Nekas un neviens tomēr netraucēja, un arī nemaz trīs stundas nebija jāgaida, kad Ereijasa sajūtās piepeši ielauzās asas sāpes. Tās, acīmredzot, no meditācijas izrāva arī Joelu. Un, re, kā! Šoreiz Mejas un Arista strīdiņš bija paveicis labu darbu, ļaudams Joelam atjēgties. Vīzija ar gaišmatainu sievieti, kas nelaiž prom?

Neko sakarīgu Ereijass no tā izsecināt gan nespēja. Viņam par vīzijām bija visai miglains priekšstats. - Arista mašīnas virzienā? Vai to dīvaino akmeni kaut kā īpaši nesajuti? - Serafs savāca savu tagad dubļaino un slapjo jaku un to izpurināja. - Dodamies uz to tur drupu kaudzi, - viņš pameta ar roku prom no rūpnīcas, - un mēģinām tur?

[Rouzijs]

Auč! Meja jutās iemīcīta dubļos, bet kaut kā krītot sanāca, ka Arists bija uzkritis uz viņas, jauki... nevarētu teikt, ka serafs būtu viegls kā pūciņa. Bet sāpošā potīte lika sevi manīt vairāk, mēģinājusi piecelties Meja noslīdēja atpakaļ zemē, tas bija bezcerīgi.
- Aiznes mani, lūdzu, līdz mašīnai, es nevaru paiet. - Palūkojusies uz Aristu meitene uztaisīja kucēna skatienu, kuram būtu grūti pateikt nē. Bet likt, lai Safīra nāk te, pa tiem briesmīgajiem dubļiem būtu neprāts, tas varēja beigties ar vēl kādu izmežģītu potīti.

Serafes tumšais skatiens aizslīdēja līdz Joelam, Meja varēja saderēt ar jebkuru, ka pie vainas ir tas akmens, kuru viņiem bija jāiznīcina, lai varētu atrast meklēto.

[Roviela]

- Nē, dīvaino akmeni nesajutu nekā īpaši, te viss visapkārt ir tumšs, - Joels atsaucās, sākot iet Ereijasa norādītās drupu kaudzes virzienā.

Nekur tālu jau viņi neies, vai ne? Un paliks citiem serafiem redzami.

- Tu man, lūdzu, iesper apmēram pēc tikpat ilga laikā, kā attapos pirmīt, labi? - viņš palūdza Ereijasam.

Ticis līdz nodomātajai vietai, orākuls atkal nosēdās meditācijas pozā, uzbūra vairogu, bet šoreiz vispirms vaicāja padomu Tiarai - vai Joels visu dara pareizi? Kāpēc nesanāca? Kas traucē? Ko vēl vajag izdarīt?

[Mattiass]

Pametis skatiena Joela virzienā un sapratis, ka tur uz sitiena nekādas problēmas nav manāmas, Arists atkal pievērsās Mejai.

— Kas tev sāp? — viņš vispirms painteresējās. Ja tā bija mugura, nekur nest nebūtu prāta darbs.

[Pūķēns Sāra]

Mašīnā bija silts, sauss un pierasts, vienīgi nebija silta dzeramā, kas būtu kā punkts uz i. Un tad pēkšņi straujas sāpes, kas lika sarauties. Kuram sāpēja? Kas sāpēja? Pametot skatienu apkārt bija skaidrs, ka tā varētu būt Meja, kas vārtās pa zemi, vai Arists, kurš izskatījās pārlieku lustīgs, lai būtu savainots, kaut gan… Safīra nebrīnītos, ja vecākais karotājs spētu apslēpt sāpes un izturēties it kā viss būtu kārtībā.

Arista sauciens tikai pamudināja serafes rāpšanos no mašīnas un steigšanos netīreļu virzienā. Pa ausu galam viņa arī dzirdēja Joela stāstīsto, bet nepaguva orākulam pievērsties, jo, pirmkārt, savainotais pa priekšu un, otrkārt, Joels izveicīgi aizdevās pirms kāds paspēja sīkāk painteresēties. Jautājums Mejai lika noprast, ka savainotā ir karotāja. Bez liekām ceremonijām Safīra nometās blakus Mejai. "Kas tev sāp?" viņa atkārtoja Arista jautājumu, pirms nopietni uzsākt serafes dziedēšanu… vai varbūt tomēr ārstēšanu? Protams, viņa varēja uz vietas ķerties klāt maģiskai pārbaudei, lai saprastu kas Mejai nav kārtībā, un tad traumas novēršanai, bet tā būtu buršanās, bet buršanos Attīrītāji reģistrē un tas viņus nodotu.

"Es varu sadziedēt, bet tā būs maģijas pielietošana," viņa brīdināja abus karotājus. "Cik noprotu maģijas lietošanu sajūt Attīrītāji un tas mums nav vajadzīgs. Protams, orākuls arī lieto maģiju… īsumā: es varu dziedēt un varu mēģināt palīdzēt ar Ardas metodēm, sadziedējot tad, kad būsim te visu pabeiguši un mašīnā pārvietosimies."

[Rouzijs]

- Potīte. - Serafe zināja, ka lauzts nekas nav, bet smagi izmežģīts gan.
Un viņai sāpēja, to, protams, pārējie varēja sajust, tāpēc tumšmate mēģināja nekustēties. Vismaz tā bija vieglāk.

Tomēr ar kādām metodēm, lai viņa tiek sadziedēta?
- Es nevēlos apdraudēt pārējos. - Līdz ar to, maģijas lietošanu meitene īsti neatbalstīja. Vārgi pasmaidījusi Safīrai, Meja apzinājās, ja būs jācīnās tad diez ko spējīga viņa kaujā nebūs.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 12.08.2013 18:22

[echo3]

Ereijass pamāja ar galvu, apstiprinot, ka uzbungās Joelu pēc aptuveni tikpat ilga laika kā bija pagājis pirmajā reizē. Karotājs devās orākulam līdzi un atkal nometa zemē savu jaku, lai Joelam ērtāk. Pats nostājās tā, lai ar acs kaktiņu redzētu meditējošo Joelu, bet kopumā vērotu to pusi, kurā nav redzami pa dubļiem kūņojošamies serafi. Protams, ik pa brīdim Ereijass pagrozīja galvu, lai pārlaistu skatienu visai apkārtnei. Mejas sāpes tādā attālumā bija vairs tik tikko jūtamas un netraucēja.

[Mattiass]

Sapratis, ka mugura tā nav, Arists paņēma Meju uz rokām un aiznesa līdz Lilū, kur iekārtoja uz aizmugurējā sēdekļa.
— Pamēģini pakustināt pēdu.

Ja Mejai gadījumā tas izdotos, tad lūzums vai izmežģījums tas nebija. Bet, ja nē, tad tas nebija tikai sastiepums.

[washulis]

Es asistēšu Joelam un Ereijasam. Sariša norādīja, kad viņi grasījās sadalīties vairāk atsevišķi. Nolāpītie Sīlijas amuleti. Varētu minēt, ka arī tieši viņa centās ielīst Joela prātā, vilināt prom no uzdevuma. Viltīgi. Vai izmisti? Akmens identitāte tomēr joprojām nebija skaidra. Mejas ideja to iet apskatīt tuvāk bija cik vilinoša, tik reizē draudīga. Kā nekā viņu kompānija bija pazīstama ar ziņkāri nepareizā vietā, tā tiekot izraidītiem.

Kā solījusi, viņa sekoja otram karotājam un orākulam. Ja nu apmāts Joels izrādīsies daudz spējīgāks kā savā ierastajā veidolā un Ereijasam vajadzēs palīdzību. Jādomā, ka ar Mejas nelaikā samežģīto potīti pārējie tiks galā.

[Rouzijs]

Cik tas bija jauki, ka Arists aiznesa Meju uz mašīnu, pat ja viņa bija nosmērējusues ar dubļiem no galvas līdz kājām. Patiesībā serafe visai briesmīgi jutās, bet tumšmate cietās, lai neizrādītu nekādas sāpju pazīmes.
Pamēģinājusi pakustināt pēdu viņa gan nedaudz ievaidējās.
- Ļoti sāp. - Bet pēdu viņa spēja pakustināt, pat ar visām sāpēm.

[Mattiass]

— Jauki, tātad lauzts nav, — Karotājs nokonstatēja, bet sajusts sāpju vilnis lika domāt, ka gluži nekas nebūtisks tas arī nav.

— Safīra, savedīsi kārtībā mūsu nemiera cēlāju?
Kura par jebkādas kārtības ievērošanu, šķiet, ir aizmirsusi, un citos apstākļos varbūt vajadzētu likt viņai pamocīties, Arists sprieda. Skriet pa galvu, pa kaklu… Vai Meja bija aizmirsusi visu, ko iepriekš apsolīja? Vajadzēs padomāt par izsēdināšanu nekurienes vidū. Nopietni padomāt.

[Pūķēns Sāra]

Safīra sekoja abiem serafiem līdz mašīnai.

"Vai esi licis atpakaļ locītavas, Arist?" pirms karotājs pievērsās apkārtnes pētīšanai, serafe apjautājās. Pēc tam viņa parakājās pa savu somu un izvilka kaut ko līdzīgu pistolei.
"Es tev injicēšu pretsāpju līdzekli, tikai nosauc savu svaru un garumu," slimniece tika painformēta. Pēc tam kad Meja nosauca prasīto, pistole tika pielikta pie savainotās kājas, viņa varēja sajust vieglu dūrienu un iekārta jau tika noglabāta atpakaļ somā. Pēc īsa brīža sāpēm vajadzēja atkāpties un Safīra ķērās klāt Mejas zābaka nostīvēšanai. "Es tev iesmērēšu potīti pret tūkumu un pēc tam iztaustīšu savainoto vietu, lai saprastu kas tieši tev ir izmežģīts. Atslābsti un nesatraucies," karotājai tika veltīts gaišs smaids un Safīra ķērās klāt tūbiņai, kuru bija izvilkusi no tās pašas somas, kurā atradās pistole. Pēc potītes sasmērēšanas, viņa ļoti uzmanīgi un cītīgi iztaustīja savainojumu, un Aristam norādīja ko un kā tieši vajag izdarīt.

Pēc Arista smalkās darbības, Safīra aptina potīti ar stingru saiti. "Locītavām pēc šādām lietām ir tendence būt nestabilām un tās viegli atkal samežģīt. Mums gan parasti pēc dziedēšanas nekas tāds nedraud, bet šoreiz ir tas retais gadījums. Saite tev visu tur stingri, bet tāpat ieteicams neskriet un neveikt citas trakas darbības kā lekšanu, krišanu utt.. Esi uzmanīga un, ja tev šķiet, ka kaut kas ir ne tākā vajag, saki un meklēsim vainu. Safīra runāja mierīgā un maigā balsī, kas dvesa pārliecību un drošību, ka viss ir kārtībā un būs, ja Meja netrakos, bet ja trakos, tad viņa būs tur pat blakus, lai palīdzētu nelaimes brīdī. "Un neaizmirsti, ka šobrīd tev var šķist, ka vari visu, bet tas ir tikai pretsāpju līdzekļa dēļ. Nepārpūli sevi. Gaišs un rūpju pilns smaids tika veltīts karotājai.


OOG: Ar Aristu viss ir saskaņots. Kamēr Safīra ārstēja Meju, Arists vēroja apkārtni, ielika atpakaļ locītavu un atgriezās pie apkārtnes vērošanas.

[Urdrunir]

Vienu brīdi starp gruvešiem rēgojās tikai kūpošais akmens, bet jau nākošajā tas vairs nebija viens. No tukša gaisa pie akmens parādījās slaids stāvs. Jauns vīrietis bija ģērbies tumšās džinsu biksēs, sniegbaltā t-kreklā un melnā ādas jakā. Uzreiz pēc parādīšanās stāvs sagrīļojās, jo zem kājām izkustējās gruvešu gabali, tomēr jauneklis veikli atguva līdzsvaru. Bāla roka izķeksēja no kabatas smalku ziloņkaula ķemmi un lēni izvilka to cauri īsiem, blondiem matiem, bet otra roka palīdzēja nogludināt frizūru. Ķemme pazuda, bet vīrietis noāķēja no krekla apkakles melnas saulesbrilles un svarīgi uzstutēja tās uz deguna un mazliet pielieca galvu un iešķībi paslēja gaisā zodu. Ar brīvo roku viņš uzmanīgi aptaustīja jakas kreiso pusi, kas izskatījās viegli noslīdējusi uz leju no svara, it kā jakas iekškabatā kaut kas būtu noglabāts.

Tad jauneklis palūkojās lejup uz akmeni un paspēra soli tam tuvāk. Tukla, mīlīga ponija brokastu atliekas! Teica svešais, jo viņš nemūžam neatļautos lamājoties lietot tādus vārdus, kā "sūds". Viena ādas kurpē ietērptā kāja bija trāpījusi taisni dubļu plančkā un baltā zeķe samirka. Vīrietis izvilka kāju no ūdens un sameklēja stabilāku atbalsta vietu uz metāla stieņa, kas rēgojās no betona bloka atliekām. No bikšu aizmugures kabatas svešais izvilka plāna auduma rullīti un ar asu rokas vēzienu izritināja kaut ko, kas atgādināja iepirkumu somu. Noliecies pie akmens, vīrietis tāpat ar kailu roku vienkārši pacēla kūpošo akmeni, viegli pasvārstīja to rokā un ieslidināja somā.

Uzmanīgi laipodams pa dubļiem un gruvešiem, puisis, turot vienā rokā savu somu, stūrēja uz serafu bariņa pusi. Atvainojiet? Ē... Labvakar! Kurš no jums, lūdzu, man varētu norādīt ceļu uz Gabriela mītni? Stāvot dažus soļus atstatu no ļaudīm, kas rosījās pa slapjumu, jauneklis ierunājās melodiskā balsī, kurā labprāt gribējās ieklausīties. Varbūt vienīgi ne situācijā, kur sanervozējušies serafi bikli lūrēja uz katru ēnu, baidoties, ka tā viņiem nodarīs pāri.