"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

— Man arī nav, — Arists atsaucās. — Ciktāl man zināms, mūsu uzdevums ir atrast, un, vēlams, iznīcināt amuletus. Vēl man ir jūs jāpieskata. Par Sīlijas pašas iznīcināšanu nebija runas, tā kā, iespējams, kristāli ir pie Gabriela. Starp citu, kur palika viņa telefons?

Ereijasa darbības ar telefonu Arists nepaguva ievērot, toties ar domu par Gabrielu un sazināšanos pietika, lai serafs pamestu skatienu uz galdu un konstatētu, ka atstātajam telefonam pieaugušas kājiņas.

Tas tad atkal arī viss, kas viņus kavēja Svētnīcā. Nākamie punkti — Lilū, aptieka, pirmais amulets, otrais amulets, Vatra.

[echo3]

Mūsu uzdevums ir iznīcināt amuletus un izvietot kristālus. Citādi nav jēgas. - Ereijass atbildēja. Tas, ka Aristam zināma tikai puse no uzdevuma, nav nekāds brīnums. Kad Gabriels par to stāstīja, Arista nebija klāt. - Tu domā, Gabriels tos kristālus kabatā staipa? Viņš teica, ka kristāli ir jāizvieto mums, tā ka diezin vai tur tos pie sevis. Es iesaku pameklēt šeit, jo drošakas vietas, kur kristālus glabāt, nav. Nu, ne jau virtuvē vai noliktavā, vai treniņu telpā. Tie var būt Gabriela istabā, un dzīvoklim ir vēl viens stāvs, kur mēs neviens laikam vispār neesam bijuši. Nu, vismaz paskatāmies, pirms dodamies prom.

Mazliet izbrīnījies par jautājumu attiecībā uz Gabriela telefonu, Ereijass tomēr atbildēja pilnīgi godīgi, - Gabriela telefons ir pie manis.

[Mattiass]

Arists pamāja. Viņaprāt, būtu bijis labāk, ja telefons būtu pie viņa. Vai pie kāda, kurš pieteicās braukt ar Silvu. Vai — vislabāk — pie Gabriela.
— Pirms izbraucam, iedod to labāk man.

— Pat nav ne jausmas, kādi un cik lieli tie kristāli ir. Kā tie izskatās? — ja jāpārmeklē Svētnīca, labāk apzināties, kas jāmeklē. Pats Arists bija gatavs doties uz augšējo stāvu, un pēc tam, kad Ereijass viņu apgaismoja (vai arī, attiecīgi, neapgaismoja), turp arī devās, pateikdams, kur meklēs.

[Roviela]

Joels, ka stutēja sienu pie lifta, gaidīdams pārējos, bezmaz gribēja iesist sev ar plaukstu pa pieri. Šitā aizmirst! Kristāli. Jā.

- Gabriels neteica, kā tie īpaši izskatās! - viņš vēl paspēja uzsaukt meklējošajiem, it īpaši Aristam, - zinu, ka tie ir Astindelas svētnīcas kristāli un to ir 6 gabali.

Atstājis liekās mantas, arī orākuls devās meklējumos. Gabriela istabu atstāsim kā pēdējo, un viņš sāka ar visādiem skapjiem, skapīšiem un atvilktnēm.

[echo3]

Ereijass pat neparaustīja plecus, izvilkdams no kabatas Gabriela telefonu un dodams to Aristam. Karotājam nebija kādu īpašu apsvērumu par to, kurā kabatā telefonam labāk atrasties. Joela teikto gan viņš ņēma vērā un kristālus vispirms meklēt kāpa uz augšstāvu. Gandrīz tukšas istabas, un, tā kā uz grīdas acīmredzami nekas nebija nolikts, vienīgās mēbeles, kur skatīties, bija pa skapim katrā istabā. Aristu viņš, saprotams, negrūda nost no izraudzītās pētāmās vietas, izvēlēdamies otru istabu un, attiecīgi, otru skapi.

[Mattiass]

Arists pameta skatienu uz telefona ekrānu, pārliecinoties, vai ir kādas jaunas ziņas. O, smuka bildīte. Būs ar ko līdzīgu jāapgādājas. Līdz šim Arista fona bildes bija stipri formālas, un viņam sāka prasīties pēc pārmaiņām. Tā vai citādi, pēc pārbaudes iebāzis telefonu ārējā jakas kabatā, Karotājs prātā atzīmēja, ka ceļā uz ārpusi jānoliek telefons uz Gabriela naktsskapīša. Šī serafu varza bija gatavie garnadži, gatavi pievākt pat mājas saimnieka personīgās mantas.

Nonācis augšstāvā, serafs, netraucēdams Ereijasam, sāka metodiski pārmeklēt telpas, izmantojot pie Karotājiem gūtās iemaņas.

[Sindra]

Pārmeklējot Svētnīcu, serafiem kristālus izdodas atrast ēkas trešajā stāvā. Vienā no Svētnīcas tukšajām telpām bija skapis, kurā arī atradās meklētie kristāli. Tie bija ievīstīti gaišā audumā, kuru serafi uzreiz atpazina, kā Astindelas izstrādājumu. Un paši kristāli... kaut ko līdzīgu serafi bija redzējuši savas pasaules dziednīcās un arī Metatrona pilī. Kur gan, varēja domāt, ka tie vairāk kalpoja, kā dekors. Bet, tagad, kad serafiem bija šāds uzdevums, prātā nāca domas, ka iespējams, ka arī Astindelā, kristāli nebija vien parasts dekors.

Kristāli bija gari, caurspīdīgi, apmēram dūres platumā un rokas apakšdelma garumā. Taču tie nebija smagi, pat ja pēc izskata nebija nekādas sīklietiņas.
Savīstīti sainī, tie stāvēja skapī. Nekas tos netraucēja paņemt, ja serafiem bija tāda vēlme.

[Mattiass]

Atradis kristālus, Arists gāja par to painformēt Ereijasu.
— Atradu. Neesmu drošs, ka tos būtu gudri ņemt līdzi, īpaši, ja mēs taisamies tos pielietot Stonas tuvumā. Kāds vispār zina, kā tie pielietojami? Es varu tos pārslēpt citur, vietā, kuru zina tikai Gabriels un es. Citādi, ja Sīlija mūs atradīs, viņa tos atņems un varēs pielietot saviem mērķiem.

[echo3]

Ejam, pastāstām arī citiem. Un tad lemsim, ņemt vai nē. - Ereijass lūkojās uz kristāliem, un būtu varējis tā stāvēt krietni ilgi, ja laiks ļautu. - Mums var nebūt laika šeit atgriezties. Un, manuprāt, te tie ir pilnīgā drošībā, tā ka citur pārslēpt nav nekādas vajadzības. Pie tam nevarēsim tos atrast, ja kaut kas notiks ar tevi, un Gabriels devās prom, skaidri liekot saprast, lai viņu nemeklējam.

[Pūķēns Sāra]

Safīra bija uzmanīgi sekojusi līdzi Arista stāstītajam par ierīcēm un to lietošanu, kā arī bija pamēģinājusi to ieslēgt un izslēgt. Tālākajā gan jaunā serafe tik ļoti nepiedalījās. Kristāli un sarunas ap to viņu pārlieku neiepriecināja, tādēļ brīdī, kad pārējie devās tos meklēt, Safīra izmantoja mirkli, lai savestu kārtībā virtuvi: netīrie trauki, krēslu piebīdīšana pie galda utt..

Ja Arists un Ereijass atgriežoties prasīja viedokli par kristālu ņemšanu līdzi, Safīrai šķita tos labāk atstāt uz vietas, tāpat kā Gabriela telefonu (ko viņa pateica jebkādā gadījumā), jo šī ir Gabriela svētnīca un tas ir Gabriela telefons. Tas, ka serafs aizdevās telefonu nepaņēmis, nenozīmē, ka viņš neatgriezīsies un nevēlēsies dabūt savu telefonu. Vēl jo vairāk bez Gabriela tas telefons bija nevajadzīgs.

[Mattiass]

Arists paraustīja plecus, un, vairs ne vārda Ereijasam neteikdams, nokāpa stāvu zemāk, pie pārējiem.

— Mēs atradām kristālus. Manuprāt, tos ņemt līdzi nevajag. Ja Sīlija mūs atradīs, tad savāks ne tikai vēl kādu no mums, bet arī kristālus. Jūs, cik noprotu, tāpat nezinat, ko ar tiem iesākt. Un pat pēc to pielietošanas viņa būs pietiekami bīstama, lai bez Gabriela tam visam nebūtu lielas jēgas. Ir kāda vieta, kuru zinam tikai mēs ar Gabrielu. Ierosinu kristālus noslēpt tur, un šeit atstāt norādi, pēc kuras viņš sapratīs, kur tie atrodami. Svētnīca, manuprāt, vairs nav droša. Par šo vietu zina Flēra, kura ir pie Attīrītājiem.

[Roviela]

Joels iznāca no istabas, kur bija velti nomeklējies pa skapjiem, kristālus meklēdams.
Ā! Tie bija bijuši augštāvā. labi.

- Kāpēc gan nezinām, kā lietot? No tiem ir jāsaliek svētais simbols, kas jāaktivizē tad, kad Sīlija tajā iegājusi. Vienalga, kurā vietā, tā sapratu. Tas noteikti ir jāizdara mums, nevis Gabrielam, tā viņš teica, tāpēc es nesaprotu, ko mums palīdz kristālu pārslēpšana kaut kur citur, vietā, kuru mēs, citi nezinām. Ja ar Tevi kaut kas notiek, bet Gabrielam tos nekādi nevajag, tad mēs nekad neizpildīsim savu uzdevumu. Piedevām - varbūt tu viņam neuzticies, bet es uzticos. Viņš teica - te ir droši.
Nudien! Gabriels pats kristālus nekur neizmantos, tos vajag viņiem. Pārslēpt tādā vietā, kuru, beigu beigās, zinās tikai Arists... nav droši.

[Mattiass]

— Es neuzticos neviena no jums spējai ciest klusu, kad Attīrītāji sāks izdabūt no jums informāciju ar savām metodēm. Tai skaitā Flēras. Tai skaitā arī savai. Pats lietoju līdzīgas metodes, kad nav pie rokas orākula. Katrs beigās runā, ja tikai atrast pareizo pieeju. Un Sīlijai tā ir bauda. Ja viņi Flēru jau ir ņēmuši apgriezienos, tad ir muļķīgi cerēt, ka par šo vietu nav uzzinājuši. Tieši tādēļ es vēlos noslēpt kristālus vietā, kuru jūs nezināt. Mazāk riska, ka tos atradīs. Ja kādam ir cerība tikt galā ar Sīliju, tad tas ir Gabriels. Viņam tad tie kristāli arī būtu aktuāli. Un kurš tieši svētais simbols jāsaliek?
Vēl jo vairāk — Aristaprāt, ar amuletu iznīcināšanu arī vajadzētu pagaidīt līdz brīdim, kad simbols ir gatavs. Nodrošinoties, ka to var izdarīt katrā laikā pirms tam, protams, tātad — amuletus nododot orākula glabāšanā.

Karotāju nogurdināja Joela un Ereijasa stūrgalvība.
— Gabriels teica, ka šobrīd te ir droši. Viņš neteica, ka pēc dienas vai divām te būs droši. Turklāt Gabriela aprēķini, kā līdz šim pierādījies, mēdz būt kļūdaini. Citādi man nebūtu vajadzējis negaidīti steigties uz Elli vilkt ārā jūsu nožēlojamās pakaļas no Attīrītāju skavām. Un viņš pat nezināja, vai arī nebrīdināja par to.
Jādomā, Ereijass ar Sarišu nav piemirsuši to epizodi. Lai arī kā, Joels un Ereijass te bija skaļākie sava viedokļa paudēji. Vajadzēja noskaidrot visu domas, ja jau grupas serafi uzskatāmi par vienlīdzīgiem. Jo, ja nebūtu, tad Arists vienkārši nokomandētu darāmo un neklausītos iebildumos.

— Lai pārējie arī izsakās. Es uzskatu, ka kristālus vadāt līdzi nevajag un ir jānoslēpj. Reku Joels ar Ereijasu uzskata, ka tie jāņem līdzi. Abu pušu argumentus jūs dzirdējāt. Varat paust savus apsvērumus.

[Roviela]

Joels nopūtās.
- Mazs labojums - es neteicu, ka tie ir jāņem līdz! Es uzskatu, ka tiem ir labi tepat. Un vēl es esmu stingri pret to, ka tie tiek noslēpti tā, ka mēs tos pie vajadzības nevaram atrast. Labi, mēs varam nezināt, kur tie ir, bet nespēt atrast, ja Tevis nav klāt? Tas ir par daudz. Vēlreiz atkārtoju - Gabriels pats nevar to simbolu likt, tas ir jādara mums, Gabriels var cīnīties, ja uz to brīdi viņš būs tuvumā.

Kurš svētais simbols? Arists zina daudz svēto simbolu, kurus var salikt no sešiem kristāliem? Tas jāuzzina uzreiz!
- Arist, cik svētos simbolus tu zini, kurus var salikt no 6 kristāliem?

[echo3]

Tad ejam un saliekam kristālus simbolā, un tikai tad braucam pēc amuletiem. - Ereijass ierosināja. Doma par to, ka Arists kristālus noslēps vietā, kur, ja kas, neviens tos nevarēs atrast, viņaprāt, bija muļķība. - Ja viss būtu tik vienkārši, kā tu stāsti, Sīlija jau būtu te. Iespējams, Svētnīcas maģija ir tāda, ka to nevar atrast. Pat, ja nosauc adresi.

Par Elli Ereijass nestrīdējās. Tiesa, viņš pats tur nebija Aristu pat pamanījis, jo koncentrējās uz bēgšanu, neskatoties uz Maikla pavēli palikt. Bet pie Arista paustās savu domu interpretācijas gan Ereijass nošūpoja galvu. - Es neapgalvoju, ka noteikti jāņem līdzi. Uzskatu, ka kristāli var palikt tepat, ja vien mēs tiešām neliksim svēto simbolu tūlīt.

[washulis]

Kristālu dilemma. Arī dilemma par to, vai pati Svētnīca ir droša. Pēc visa padarītā, tai jau sen vajadzētu būt Attīrītāju skavās, bet tā nebija noticis, bet reizē jāsaka - īstenākie draudi radušies tikai vakar. Iepriekšējo dienu pieredze var tapt relatīva. Drošības labad kristālus der pārslēpt. Tā, lai par to lokāciju zina tikai Safīra un Arists. Skanēja Sarišas piedāvājums. Sīlija ir mūsu lielākais drauds un mēs tāpat grasāmies rūpēties, lai viņa nenonāk ar Sīliju kontaktā. Tikmēr Arists ir noteicējs. Ja ar vienu kas notiek, tad ir vēl viena persona, kas vajadzības gadījumā zinās, kur tos meklēt. Tikmēr pārējie, pat ja nonākuši Sīlijas gūstā, nevarēs viņai dot to prieku, lai uzzinātu par kristālu lokāciju. Turklāt, ja mēs negrasāmies kādu laiku Svētnīcā atgriezties, tad kristālus der pārvietot tuvāk Vatrai. Četras dienas, tas noteikti izvērtīsies daudz spraigāk un īsāk, kā viņi šobrīd to mācēja paredzēt.

[Roviela]

- Kā tu zini, ka iedomātā slēptuve ir tuvāk Vatrai? - Joels ziņkārīgi ievaicājās.
Viņam nupat radās pārliecība - viņi tūlīt izdarīs kaut ko nelabojumu, kaut ko tādu, ko nedrīkst darīt.
Labi, pamanīsies kaut kā tikt galā ar amuletiem, tad... jā, pieņemsim, tad atkal iekritīsim Sīlijas lamatās, kura pievāks, piemēram, Aristu un Safīru, ja viņa tur būs. Ja būs - tad noteikti pievāks Safīru. Un Safīra zinās, kur ir kristāli, un tie nebūs šajā stipri sargātajā vietā, Svētnīcā!

- Varbūt patērēsim vēl kādu laiku, un es pameditēšu par šo tēmu? - serafs ierunājās izlīdzinošā tonī.

[washulis]

Tādēļ, ka mēs tādu atradīsim šim mērķim piemērotu. Kur iepriekš neesam bijuši un kuru Attīrītāji nevarēs sasaistīt kopā ar mūsu līdzšinējām darbībām. Proti, Sarišai nebija padomā konkrēta lokācija, bet nav šaubu, ka tādu atrast būs iespējams. Kaut ko ļoti netīšu, jo vai gan tā nebūtu visa slēpšanas ideja, ja nu viņi tiešām izvēlas šo ceļu?

[Roviela]

Orākuls joprojām kaut ko te nesaprata. Tā slēptuve, kuru pieminēja Arists - tā noteikti bija kāda konkrēta vieta. Kur tā bija, viņiem citiem nebija zināms, bet...
- Labi, noslēpsim, zinās vienīgi Arists, bet mēs taču zināsim, ka viņš zina! Kas liedz pēc atbildes - "nezinu, kur ir!", uzdot jautājumu - "tad kurš zina?". Un uz šo jautājumu mēs, diemžēl, atbildi zināsim, un kā Arists teica, pateiksim arī.
Protams, meklējot Aristu pa visu planētu, būs jāpatērē laiks, bet vai Attītītāju ir maz? Joelam bija radusies pārliecība, ka viņu te čum un mudž.

Joels nogrozīja galvu. Gabriela, kam pavaicāt - nav. Kāds izskatās simbols, arī nav zināms.
Viņš apņēmīgi aizgāja līdz savam iemīļotajam krēslam virtuvē un nosēdās ērti un uzsāka meditēt par jautājumu - ko labāk darīt ar kristāliem? Lai paliek te, vai pārslēpt kur citur? Jautājumu par to, kāds izskatās simbols, orākuls neuzdeva. To pašlaik nevajag zināt.

[Rouzijs]

Meja visu šo laiku klusēja un tikai drūmi noskatījās uz pārējiem.
- Kamēr jūs te kasaties, tikmēr mums atvēlētais laiks pamazām beidzas. - Tas jau bija pirmkārt, otrkārt kristālu jautājums. - Ja godīgi es nezinu, ko iesākt ar kristāliem. Staipot tos līdzi pastāv liels risks, ka Sīlijas rokaspuiši tos mums var tā teikt atņemt, - Tas tā, maigi izsakoties. - Bet paslēpt, tur kur atrašanos vietu zina tikai viens serafs arī ir riskanti, ja nu kaut kas notiek un nav iespēja uzzināt to atrašanos vietu? - Piemēram, ja nu kāds nomirst, bet taisnība, ja Sīlija viņus spīdzinās tad viens un divi uzzināt visu, ko vēlas.

- Bet atstāt šeit, tos arī nevar. Es domāju, ka drīz te vairs nebūs droši. - Ja godīgi, tumšmate nezināja, ko darīt. - Izskatās, ka mums ir jāriskē un bez maz vai jālozē, kur kristālus atstāt. - Meja paraustīja plecus un nopūtās.
Bet drīzāk viņai likās, ka tos ir jāņem līdzi uz Vatru, ja nu tomēr viņi var izpildīt uzdevumu un izvairīties no nepatikšanām?