"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Kas būs pēc četrām dienām?
Gabriela skatiens aizkavējās pie Arista acīm. - Es domāju, ka viņa iznīcinās Flēru. - Tā, protams, bija viņa paša spekulācija. Taču... zinot Sīliju... tas visticamāk bija viņas plānotais, nākamais solis, sakāves gadījumā. Ja lietas nenotiks viņai pa prātam.

Pat ja viņš vēlējās vēl kaut ko piebilst, Gabriels to neizdarīja, jo viņa skatiens aizklīda līdz Mejai. Tumšmatei, protams, bija viedoklis. Un nevarētu jau teikt, ka Metatrona dēls bija gaidījis kaut ko citu. Protams, nē. Sagaidīt, ka kāds piebremzēs savas ambīcijas mīļā miera labad. Nu, nē! Nekādā gadījumā. Gabriels pamazām sāka iepazīt šeit nonākušos serafus.

- Atvainojieties viens otram. - eņģelis noteica, pamādams abiem, Aristam un Mejai. Likās, ka viņš negrasījās atbildēt uz vēl kādu jautājumu, pirms abi serafi nebūs izdarījuši to, ko viņš palūdza.

[Mattiass]

— Šim karotāju apkaunojumam? Labāk viņu iespert portālā uz Astindelu. Nav par ko atvainoties. Ja esmu līderis, tad viņa turēs muti, kad to likšu. Ja nē, liec par līderi citu. Es pieprasu, lai klausa uz vārda, kamēr vien skaitos atbildīgs par šo varzu.
Viņš pievērsās Mejai.
— Un, tevis pašas labā, labāk pakļaujies. Nekādu balss tiesību tev nav. Tu pļāpā par daudz, — tonis bija nepārprotami asinskārs, it kā vēstītu: Dod tikai man ieganstu tikt no tevis vaļā, nožēlojamais pārpratum. Nepiederošo ievešana Svētnīcā un serafu noslēpumu klāstīšana Aleksam joprojām nebija aizmirsta. Tā Meja bija drauds drošībai. Nepiedodami karotājai.

— Jūs aizturēja tāpēc, ka redzējāt, ko nepienākas. Tas radījums noteikti bija slepens. Tādēļ nevienam par to — ne vārda, ja negribat atkal nonākt pie Karotājiem.

Uzskatīdams lietu par nokārtotu, Karotājs pievērsās Joelam.
— Sanāca?

[Rouzijs]

Atvainoties? Aristam? Nemūžam, viņa attieksme bija tik briesmīga, ka drīzāk Meja dotos kaut kur nomirt, bet ne atvainoties šim serafam, viņš to nebija pelnījis, jo uzskatīja pārējos par mēsliem zem savām kājām.
- Protams, es pakļaušos, mūsu diženais līderi. - Meja samāksloti paklanījās Aristam, bet drīzāk viņas balss tonis izklausījās pēc kaut kā līdzīga - ej, taču vienreiz nomirt. Pasmaidījusi piemīlīgu smaidu, tumšmate turpināja dzert savu tēju.
Nekādi atvainošanās vārdi no viņas puses neizskanēja, bet šī muļķa dēļ sabojāt garastāvokli noteikti nebija tā vērts. Vajadzēja pievērsties uzdevumam.

[Roviela]

Joels mierīgi paskatījās uz karotāju ar savām pašlaik pelēkajām acīm un iedzēra malciņu tējas.
Tad parādīja ar roku uz Mejas pusi un pamāja ar galvu uz Gabriela.

Vajadzēja tā kā būt pilnīgi skaidram, ka ne Arists šeit pašlaik nosaka toni. Kamēr te ir Gabriels, bezierunu pakļaušanās pienākas viņam, ja neskaita vēl Metatronu, kurš, orākula prāt negrasījās iejaukties.
Un vēl tas nozīmēja - vispirms izdari to, ko tev lika. Kārtība ir jāievēro visiem, un te tā pat sanāca pakļautības veidā.
Kā gan Arists grasījās dabūt respektu? Ar dūrēm iedauzīt, vai tā? Palika pat interesanti.
Tad jau tūlīt redzēs.

Visādā ziņā tā atkal bija laika vilkšana, pie tam tīša. No Mejas puses arī.

[Pūķēns Sāra]

Pie šādiem sarunu apgriezien ausis arī varēja novīst un pašas patvaļīgi aiziet padzerties uz tuvāko ūdenstilpni.

Safīra pēc Mejas paklanīšanās pieskārās Arista plecam un mīļi pasmaidīja: "Lai paliek," teica viņas gaišais skatiens. "Mums ir mazāk par četrām dienām," viņa klusā, bet skanīgā balsī pateica. Viņiem bija četras dienas laika, lai palīdzētu Flērai. To bija jāizmanto, lai kaut ko darītu, nevis runātos un kavētu laiku attiecību skaidrošanā.

[Mattiass]

— Neizdevās? Žēl… — Arists novilka, tīšām kaitinādams orākulu. Viņu šie sīkaļas kaitināja. Viņš atkal pievērsās Gabrielam.

— Piedod, nekas nesanāks, — viņš uzsmaidīja valdnieka dēlam. — Es neparakstos uz ko tādu. Gribi — sūti uz Astindelu, lai mani tiesā.


Safīra pieskāriens… Skatiens… Žēl, ka karotājs bija tik karstgalvīgi pārsteidzies, protams. Neko darīt.

Aristam bija zināma doma par to, kā vajadzētu rīkoties tālāk, taču tā, acīmredzot, paliks nerealizēta. Lai paši tiek galā.

[Roviela]

Joels joprojām atbildēja ar mierīgu skatienu, bet neko neatbildēja.
Vispirms tomēr izdari to, ko Gabriels gribēja, tad atbildēšu, skatiens teica.
Spītība gan nav laba lieta, tomēr kārtība būtu jāievēro. Nevar šitā ignorēt Valdieka dēlu!
Nedrīkst un viss. Joels nevēlējās šajā jautājumā piekāpties.

[washulis]

Ekhm? Pēc šķietami mūžīgās klusēšanas un stāvēšanas malā Sariša īsi noklepojās, palūkojoties Safīras virzienā, kas šo bija centusies panākt jau iepriekš, proti, ķeršanos vērsim pie ragiem. Atvainošanās var palikt citai reizei. Kad gaisā būs uzjundīts mazāk sakāpinātu emociju un spīta. Četras dienas? Kad nu esam sapratuši, kas kuram ir priekšnieki un kas nē, mēs varētu sākt. Flēras dēļ. Un lai tikai kāds pasaka, ka tas ir slikts iemesls. Nebija vērts šo dienu nomest zemē. Sariša to jau tika darījusi vakar un tagad smagi nožēloja. Tālāk karotāja pievērsās Aristam. Kā jaunajam priekšniekam, būtu jāgaida viņa pirmā norāde. Sariša gan varēja cerēt, ka arī viņas nervi pret šo serafu kādā mirklī netaps plāni, bet tas šobrīd nebija tik aktuāli.

Šo rakstu rediģēja washulis: 31.07.2013 21:18

[Rouzijs]

- Pēc visa spriežot, mums ir četras dienas laika, lai izglābtu Flēru. - Meja pieklusa un atglauda no sejas kādu noklīdušu matu šķipsnu, nedaudz paberzējusi tumšos matus pirkstos viņas skatiens nopētīja serafus. - Mums pa šīm dienām ir jāiznīcina amuleti, un līdz ar to Sīlija, tad Flēru mēs varam izglābt. - Vai vismaz mēģināt.
Bet dziednieces dzīvības bija svarīgāka par viņu iekšējiem strīdiem, tas tiesa.

Protams, līdzjūtīgs skatiens tika veltīts Safīrai, jo Meja nebija no akmens un viņa zināja, ka šie vārdi bija skarbi. Viņa pati nevēlētos, lai kāds iznīcinātu viņas radiniekus, bet Sīliju vairs nebija iespējams glābt.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 31.07.2013 21:26

[Mattiass]

— Ja es te būtu galvenais, — tonis kļuva mazliet indīgs, — es teiktu, ka jādodas uz Vatru. Jādabū visi trīs amuleti vienkopus, un jāiznīcina reizē, lai Sīlija nepagūst noreaģēt, ja viņa to gadījumā jūt. Un vēl es ieteiktu ceļot ar diviem transportlīdzekļiem pa to pašu ceļu, lai nebūtu visas olas vienā grozā. Orākulu — aizmugurējā transportlīdzeklī, tas ir, Lilū. Bet jūs taču neesat bērni, kuriem vajag aukli, paši spējat izdomāt. Un vēl, ceļā uz Vatru, tos, kuriem nav pašaizsardzības līdzekļu, es savāktu iepirkties.

Pasarg' Gaisma no tādas komandas. Pēdējais teiktais visvairāk attiecās uz Safīru, bet varēja pieteikties arī citi. Tas ir, ja vien Gabriels tiešām neizdomās Ardas serafu nosūtīt atpakaļ.

[echo3]

Ereijass klausījās strīdos, un prātoja par to, kā atrisināt šo muļķīgo situāciju. Arists nespēja tikt pāri savai spītībai. Gabrielam bija nepieciešams, lai viņi sameklētu un iznīcinātu amuletus, darbojoties visi kopā. Ko tad darīt - iešaut Aristam vienu paralizējošo lādiņu, stiept uz mašīnām un cerēt, ka kaut kur pusceļā uz Vatru šis atjēgsies un beidzot sāks rīkoties, kā līderim pieklājas? Vai, ja ne līderim, tad vismaz kārtīgam serafu karotājam, kam uzticēts vadīt vienību? Šobrīd iespaids kā par... pat nav ar ko salīdzināt. Sētas stabs?

Ereijass izdzēra tēju, - Paldies, Safīra. - Pateica tā, it kā nekādu spītīgu runu te nav bijis, mierīgā balsī, un piecēlās. Noklausījās Arista teikto par to, ko viņi jau bija paši izplānojuši iepriekšējā dienā par braukšanu uz Vatru. Nu labi, tad viņiem nebija divu mašīnu. - Es apliecināšu savu pakļautību tev, Arist, kad būsi pieņēmis Gabriela pavēli. Līdz tam es lūdzu atļauju tev, Gabriel, doties tagad lejā un pārliecināties, ka pie durvīm ārā mūs negaida lamatas. Jo, ja Sīlija ir gribējusi, viņa jau zina, kur mūs meklēt.

[Sindra]

Pat ja serafiem, it kā, bija izkristalizējies kaut kāds plāns, kuru viņi grasījās realizēt, Gabriels nesteidza to ne atbalstīt, ne dzīt serafus beidzot kaut ko darīt. Pārak grūti un saspringti viņiem tas nāca. Tas galīgi nebija tas, ko valdnieka dēls bija vēlējies.
Viņš bija mēmi sēdējis un raudzījies biedru ķīviņos. Tīšos mēģinājumos, vienam norādīt citam viņa vietu. Ietekmes un varas apliecinājumi. Spītība. Un absolūta nespēja sadarboties.
Diemžēl tā.
- Nav vērts. - Gabriels noteica. Viņa skatiens noslīga līdz tējas krūzei, kuru Safīra bija nolikusi viņa priekšā. Slaikā roka viegli pārslīdēja pār to un saulsirdīšu tējas vietā, krūzē bija tumši sarkans šķidrums. Visticamāk jau vīns. Kas izskatījās gluži, kā asinis.
- Ne jau man vajag, lai jūs vārdos izsakat savu atvainošanos. Jo jums būtu jāatvainojas. Es gribēju pārliecināties, vai jūs spējat piekāpties viens otram. Bet jūs nespējat. Un kāpēc, lai es domātu, ka jūs spētu to citos apstākļos. Jūs nespēsiet. - viņš paraustīja plecus, pabīdījis krūzi projām no sevis. - Es jūs nolemtu iznīcībai, ja liktu kaut kur doties. Kam man to... - Gabriels izskatījās vīlies, skumjš un noguris.

Metatrona dēla acu krāsa pieņēma violetu nokrāsu un viņš paraudzījās augšup.
- Tēvs... - lūpas mēmi izdvesa vārdu. - Es to nespēju. - atzīšanās.
Tādu mirkli sēdējis nekustīgi un pievērtām acīm, beigās Gabriels nolieca galvu un pamāja, kā piekrizdams.

Kad Gabriels atvēra acis, tās atkal bija tumšas. Piecēlies, viņš devās uz lifta pusi. Tikai pa ceļam uzrunāja Ereijasu: - Sīlija nezin, kur atrodas Svētnīca. Jūs esat šeit drošībā. - Metatrona dēls pameta Svētnīcu.

[Roviela]

Nu jā. Joels nokaunējās. Viņš arī bija spītējies, neatbildot uz Arista jautājumu.
- Safīrai galvā nekādu balsu pašlaik nav, - orākuls noteica visiem dzirdami.
- Ejam un daram, kas jādara, vismaz es eju, ja arī jus nenāksiet. Es tā saprotu, ka Arists atteicās būt par mūsu komandieri, vismaz pirmīt viņš tā teica.

Joels nolika krūzīti un gāja laukā no virtuves, lai saģērbtos kārtīgi un paņemtu ierastās līdzņemamās lietas.
Pat runāt nešķita prātīgi, lai atkal neizraisītu kādu aizvainojuma vai sarkasma pilnu runu plūdus.
Tad labāk klusēt un darīt.

[Mattiass]

Ignorēdams Joelu (vienmēr tas orākuls izlec nelaikā) Arists noraudzījās nopakaļ Gabrielam. Jā… Tā arī bija patiesība. Ja viņiem nāksies saskarties ar briesmām, tad nekādu cerību nebija. Viņus visus atvāks, vēl kamēr viņi kašķēsies par piemērotāko plānu. Viņš tomēr galīgi nejutās piemērots līdera lomai. Otrā galvenā — izpildvirsnieka, kuru necieš, jo viņš liek ievērot kārtību — jā, bet ne grupas vadītāja. Vai tādēļ Gabriels viņu gribēja padarīt par galveno? Uzskatīja, ka Ardā aizsēdējies serafs ir visspītīgākais?

Trieciengrupu saliedētība neradās no nekā, viņi mācījās sastrādāties. Komandā visi viens otram uzticējās un uz otru paļāvās. Ka otrs piesegs aizmuguri. Šeit uz to nebija cerību. Tas arī nebija Aristam pierasts darbības veids. Kopš viņu aizsūtīja uzdevumos ārpus Astindelas, kopš viņa Pirmā Soļa, visur viņš darīja visu pats un paļāvās tikai uz sevi. Un tomēr, ja viņi nevēlējās sēdēt un gaidīt beigas, tam vajadzēja mainīties. Lai kā negribētos būt iniciatoram.

Serafs piegāja pie Mejas.
— Viss, ko esmu uzzinājis par tevi līdz šim, man lika domāt, ka tu esi nekompetenta, vieglprātīga, un, ka uz tevi briesmu brīdī nevar paļauties. Nāksies tam pārkāpt un dot otru iespēju, ja vēlamies ko panākt. Lūdzu, piedod, ka šādi pret tevi izturējos.

Galu galā, ar to jāsākas sadarbības piedāvājumam. Ja arī Meja nepiekāpsies, Arists tiešām bija gatavs viņai dot otru iespēju radīt iespaidu par sevi. Vēlams — šoreiz pozitīvu. Tomēr nepiekāpšanās gadījumā serafs nedotos kopā ar Joelu un Meju. Gabriels skaidri izteicās par skriešanu ar galvu pa priekšu nepatikšanās.

[Rouzijs]

Skatiens pavadīja liftu, aiz kura durvīm pazuda Gabriels. Sasodīts! Kāpēc viņa tagad jutās tik vainīga pie visas šīs nesaprašanās? Varbūt, viņas vieta nudien nebija Ardā, bet uzdevumu tumšmate nevēlējās pamest, viņa vēlējās redzēt Flēru laimīgu, tāpat kā pārējos serafus, bet lai kaut kas tāds notiktu, viņiem vajadzēja iznīcināt Sīliju.
- Es tev došos līdzi. - Meja palūkojās uz Joelu un viegli pamāja ar galvu, meitene jau bija gatava doties, vajadzēja pagaidīt pārējo lēmumu.

Tikai Arists izsita serafi no sliedēm, viņš patiešām prasīja piedošanu? Uz pāris sekundēm Mejas tumšās acis vienkārši lūkojās uz serafu un viņa gaidīja kādu sarkastisku piezīmi, kas apliecinātu, ka šis ir kārtējais ļaunais joks. Bet acīmredzot, šoreiz tas nebija joks.
Meitene viegli pamāja ar galvu. - Tu mani nepazīsti, līdz ar to nav iespējams pateikt kāda es esmu. - Nē, šoreiz viņas balsī nebija nekāda pieskaņa, tumšmate pat izklausījās laipna. - Man žēl, ka tu par mani domā diez gan slikti, bet palūkojies uz šiem serafiem, es par viņiem esmu gatava atdot savu dzīvību, arī par tevi. Tāpēc es lūdzu tev piedošanu. - Arī tumšmate serafam dos otro iespēju, pierādīt, ka viņš ir cienīgs viņu līderis. - Es darīšu visu, lai izpildītu doto uzdevumu. - Un izglābtu viņas draugus, kas bija nonākuši briesmās.
Tāds vārgs smaids parādījās viņas lūpās, kuram visticamāk neļaus tajās palikt ilgāk, Arda nomāca ar savu drūmumu, skumjām un visām pārējām negācijām. Bet vairāk Meja neļaus tām ielauzties viņas jūtu pasaulē.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 31.07.2013 23:24

[Mattiass]

Karotājs pamāja. Viņam sanāca pat patīkami pasmaidīt.
— Vēl man ir sajūta, ka tev ir tieksme uz izlūkošanu. Tas var noderēt.

— Ja vien orākuls nenospriedīs, ka viņam neko tādu nevajag, es ņemu uz sevi avangarda lomu. Tas ir, braukšu pa priekšu Lilū, ja Gabriels savu autiņu nebūs savācis. Silvā, tā ir mana mašīna, ir vieta vēl trijiem. Tie, kas brauks ar mani, ja kāds vēl parakstās uz priekšsardzi, man klausīs uz vārda. Pārējie var kāpt Lilū pie Joela. Un abi Stonas tuvumā esošie amuleti jāņem līdzi. Citādi četrās dienās neiekļausimies.

Ja Joelam gadījumā neko tādu nevajadzētu, Arists mierīgu sirdi atstātu serafus kulties pašus un dotos uz darbu. Gabriels teica, ka serafiem aukli nevajag.

Paralēli sastādījās īsziņa Gabrielam: Nesteidzies. Joels uz savu galvu dodas uz Vatru. Daļa pārējo noteikti sekos.

[echo3]

Prieks dzirdēt. - Tie bija vārdi, ar kuriem Ereijass pavadīja Gabriela aiziešanu, un tajos skanēja patiess atvieglojums. Tātad viņi vismaz tiek ārā no Svētnīcas, jo pieļaut, ka uzdevums, kuru izpildīt viņus te bija atgādājis Gabriels, netiek izpildīts, Ereijasam nevienā brīdī pat prātā neienāca. Vienalga, ir Arists tagad viņu komandieris, vai nav.

Joels aizgāja ģērbties, paziņojot, ka neatsakās no amuletu meklēšanas uzdevuma. Ereijass orākulu atbalstīja. Tūlīt gan viņš atkal izbrīnījās, jo Arista izturēšanās liecināja, ka vecākais karotājs atkal neklausās, ko saka orākuls. Jau otro reizi! Slikta pazīme. Ereijass saprata, ka aizrādīt nav jēgas, bet iegaumēja - no tā varēja būt atkarīga viņu visu drošība. Priekšnieks, kas nedzird, ko viņam ziņo padotie, ir bīstams.

Orākuls neko tādu neizspriedīs. - Ereijass to vienkārši zināja, jo, galu galā, viņi jau vairākās vietās bija bijuši kopā. - Viņam vajag neuzkrītošu, apsargātu vietu, lai nekustoties sēdētu vairākas stundas. Tas arī viss. Par tiem diviem amuletiem, kas atrodas Stonā, zināms tikai diezgan plašs laukums, kurā tie ir. Aizbraukt un paņemt kā no plauktiņa vāzi, mēs nevaram, būs jāmeklē. Pirmajā norādītajā vietā, pamestajā rūpnīcā, mēs jau vienreiz bijām, un Joels toreiz tur amuletu vispār nesajuta. Varbūt bija vainīgs tumšais Sīlijas atstātais simbols.

Tad kāds tieši būs plāns? Braukt uz Vatru meditēt, atrast tur amuletu, savākt to un braukt atpakaļ? Vai arī tagad dabūt savās rokās abus Stonā esošos un tad doties uz Vatru? - Arista stratēģiskie plāni pagaidām tomēr bija nedaudz pretrunīgi.

Šo rakstu rediģēja echo3: 01.08.2013 08:18

[Roviela]

Joels, pilnībā saģērbies, atgriezās virtuvē, lai saprastu, cik tālu pārējie tikuši.
Un saprata, ka, šķiet, nav tik traki kā pirmīt - gaisotne bija rimta, Meja un Arists mierīgi līdzpastāvēja blakus.

- Sapratu, ka jūs esat visi nācēji, - viņš pasmaidīja. Sariša gan neko vēl nebija teikusi par šo tēmu, Safīta tāpat, bet orākuls nolēma, ka gan pateiks, ja būs nācējas, ja nē, šeit viņas ir drošībā.

- Arist, piedod, kārtīgi nedzirdēju, ko pēdējo teici, tikai kaut ko pa ausu galam, ka amuleti jāņem līdzi. Baidos, to nevar izdarīt. Ir tā, kā Ereijass teica. Tie nav atrasti tajās vietās, kur ir sajusti, un otrā vieta ir slēgtas, tumšas alas, kurās nevienu nelaiž. Kartē rādījām. Vai arī es pārklausījos, un tu teici ko citu?

Četras dienas? Joels baidījās, ka ir krietni mazāk. Kurš zina, kādu uzdevumu Metatrons pirmīt deva savam dēlam? Turpināt? Vai ko citu? Nē, nē, viņi nevar rēķināties ar četrām dienām.

- Un kurš tad galu galā mums ir komandieris?

[Mattiass]

Ā, orākuls arī atpakaļ, un interesējas par notiekošo. Tas labi. Joels gan parasti interesējas… un šo īpašību jāmācās novērtēt. No viņa sanāktu labs reportieris, ja vien tik ilgi nodzīvotu.
— Par komandieri — kā izlemsiet. Transportlīdzeklī, kuru vadu es, visiem jāpakļaujas man. Transportlīdzeklī, kurā atradīsies Joels, ierosinu, lai galvenais būtu viņš. Lilū būtu jāseko Silvai.

— Ceļš uz Vatru vien aizņem savas divas dienas vienā virzienā. Ja mēs vispirms brauksim pēc Vatras tuvumā esošā amuleta, mēs nekādi neiekļausimies laikā. Kad tapa šis plāns, nezināju par laika ierobežojumu. Tādēļ šobrīd mums vajadzētu steidzami atrast amuletus Stonas tuvumā, un ar tiem braukt uz Vatru. Un vēl — manuprāt, Svētnīca nav droša. Pie Sīlijas joprojām ir viens no mūsējiem, un informāciju var izvilkt no gandrīz jebkura ar pareizām metodēm un rīkiem. Ja mēs gribam visu paspēt, no šī brīža un līdz galam mums pastāvīgi būtu jāatrodas ceļā, pat tad, kad atpūšamies. Kustīgu mērķi grūtāk atrast. Tāpēc labāk ņemiet visas sev būtiskās pekeles līdzi.

[Sindra]

Arista gādīgi sūtīto īsziņu, Gabriels nesaņēma.
Serafa telefons bija palicis Svētnīcā, uz galda. Kur tam arī iedegās ekrāns, tā darot zināmu, ka īsziņa līdz aparātam nonākusi. Līdz adresātam gan nē.