"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Orākuls klusītēm dzēra savu kafiju, nejaucoties pārējo sarunās. Viņam pamazām palika labāk, sajūtas teica, ka spītnieki savas barjeras pamazām nolīdzina, un tad jau drīz emociju jūrām vajadzētu kļūt rāmām. Vien brīdi atkal sirds sažņaudzās, Joels nezināja, ka tas bija tai brīdī, kad Meja domāja, ka viņi visi Metatronam ir vienaldzīgi, domas lasīt Joels neprata.

Tad tas aizpeldēja, jo nupat bija citas rūpes. Ieradās Arists un Safīra, un Gabriels pateica, kāpēc pēkšņi tagad tāda steiga. Ō, jā, skaidrs. Te pat nebija nekas jādomā, un tomēr, pat šajā brīdī Joels nespēja nedomāt par visiem, bija tikai pareizi jāsaliek darbību kārtība.

- Piekrītu plānam. Kas mums jādara tagad, uzreiz?
Un pēc tam? Aristam noteikti bija savi vietējie pienākumi, bet vai viņš teiks? Ja nu viņi visi, savus darbus darot, noskaidro kaut ko, kas vajadzīgs Aristam? Labi, ja parunāt par to nesanāks, tad Joels cieši nolēma vismaz visu uzzināto uzreiz pateikt vecākajam serafam, kas tagad bija iecelts par viņu komandieri.

[echo3]

Ereijass vairāk nebija jaucies sarunās, jo Meja bija samierinājusies negaidīti ātri. Varbūt gan teikt, ka samierinājusies, nav īsti pareizi, bet vismaz šobrīd viņas emocijas netraucēja Joelam. Ereijass atkal pievērsās planšetei, cenšoties piemeklēt labāku vietu meditēšanai kaut kur tuvāk Vatrai.

Tad ieradās Arists un Safīra, un viņi visi beidzot uzzināja, kāpēc Gabriels izskatās tik sanīcis. Kā arī to, ka tagad viņus komandēs Arists. Lai notiek. - Mēs plānojām doties uz Vatras pusi, lai Joels var atrast trešo amuletu. Par diviem, šķiet, ir zināms, kur tie ir. - Karotājs noziņoja un uzreiz arī planšetē parādīja Aristam Joela atrastās vietas Stonā. Nu, tagad lai Arists izlemj stratēģiju - vai atrast trešo amuletu un tad doties ātros uzbrukumos visām trīs vietām pēc kārtas iespējami īsā laikā (ja viņi to vispār spēj izdarīt, bet... tas nav svarīgi), vai arī cenšas iznīcināt tos divus, kas zināmi, un rēķinās ar koncentrētu un sagatavotu pretspēku pie trešā atrašanās vietas (kuru viņi vēl nezina).

Šajā sakarā Ereijasam atkal radās jautājums Gabrielam. - Vai visiem trim amuletiem jābūt iznīcinātiem, pirms vari cīnīties ar Sīliju, vai arī viņu pietiekoši vājinās pat viens iznīcināts amulets, vai divi?

[Pūķēns Sāra]

Virtuvē esošie tika pasveicināti ir nelielu galvas mājienu, ja vien kāds palūkojās viņas virzienā. Tāpat visiem tika pārlaists ātrs skatiens, lai pārliecinātos vai viss ir kārtībā. Nepaslīdēja garām Gabriela pabalējušie matu pavedieni, tāpat kā mazliet dīvainā noskaņa virtuvē.

Brīdī, kad Gabriels paslidināja kafijas krūzes, Safīra satvēra sev domāto tasīti, bet vārdi, kas nekavējoties izvēlās no serafa mutes, lika piebremzēt un padomāt. Bažīgs skatiens tika veltīts Aristam, bet skaļi viņa neko nejautāja. Tāpat arī Gabriels tika likts mierā ar jautājumiem. Pārējie pietiekami daudz jautāja, lai atbildes izkliedētu daļu no viņas pašas jautājumiem.

[Mattiass]

Vairāk nav laika? Ko darīt? Pa kaktiem kniebties, kad darbs darāms?

— Pēc kā pavēles? Vai Metatrons šos jau uzskata par pilnīgi norakstāmiem? — jo cita izskaidrojuma pavēlei pārņemt iesācēju vadību, zinot Arista darba metodes un Metatrona attieksmi pret pašu karotāju, nebija.
— Kā arī, kopš kura laika man dod bērnaukles darbus? Tam ir sargeņģeļi. Par ko vispār šos pārpratumus uz Ardu nosūtīja? Ir acīmredzams, ka viņi nav piemēroti uzdevumam.
Karotājs nebūt nepriecājās par jauno kārtību. Tas bija izsmiekls, ne komanda. Un viņš daudz labprātāk klusi darīja savu, darbodamies viens pats, nevis veda cīņā karapulkus, kā tāds stulbs gaišais bruņinieku princis spīdošās bruņās. Viņi — Alekss ar Gabrielu — vakar sadzēra kopā, vai? Ja tā, tad izklausījās, it kā tā tikšanās būtu beigusies ar derībām.

— Un kurp tu pats dosies?

Vēl atlika aizrakstīt ziņu Aleksam (protams, priekšnieks būs septītajās debesīs par ko tādu), un pieprasīt no citiem serafiem, lai detalizēti izstāsta vakardienas notikumus. Ar tik skopiem datiem, kā bija Arista rīcībā, neko daudz pasākt nevarēja, kur nu vēl gudrot par tālākiem plāniem.

[Sindra]

Pēc kā pavēles?
Gabriels ar zināmu neizpratni palūkojās uz Aristu.
- Manas pavēles. - viņš atteica, nekomentēdams serafa izteikumus par Metatronu.
- Pirmkārt, tev vajadzētu izvēlēties izteicienus un piezemēt savu toni. Tas nav tavs darbs, spriest, kam viņi ir, vai nav piemēroti. Es nelūdzu tavu viedokli. - lai arī Gabriela balss skanēja mierīgi, varēja just, ka šāda Arista izrunāšanās, gluži vis, Metatrona dēlam pa prātam nebija.
- Otrkārt, tas nav nekāds bērnu aukles darbs. Tu šeit dzīvo daudz ilgāk, tu šo vietu labāk pazīsti. Tavā vadībā, jūs paveiksiet uzdevumu ātrāk. Bez tam, es jau tev iepriekš teicu, ka no sava iepriekšējā uzdevuma tu tiec atcelts. Vismaz uz laiku, kamēr mēs tiekam galā ar amuletu problēmu. - Gabriels iztukšoja kafijas krūzi un ciešu skatienu palūkojās uz karotāju. - ... un ja ar savu jautājumu, tu man vēlējies pajautāt, vai es došos kopā ar jums, tad atbilde ir nē. - vairāk viņš neko nepaskaidroja.

Tik vien kā tur vēl bija Mejas un Ereijasa jautājums.
Tiesa, acīmredzami, Gabriels nevēlējās iedziļināties Mejas jautājumā par Sīlijas izteiktajiem draudiem. Atbilde bija skopa: - Es nolēmu, ka šādi jums būs labāk. -
Bet Flēra... ko gan viņš varēja pateikt par Flēru. Metatrona dēls paraustīja neziņā plecus. - Es nezinu, kā viņai ir. Es neesmu viņu redzējis. Es viņu pat nejūtu. Tomēr, nedomāju, ka Sīlija viņu ir iznīcinājusi. - Flēra ir dzīva. Par to Gabriels bija pārliecināts. Tik vien, kā viņai tur klājas un cik dzīva, to viņš nevarēja zināt.
Metatrona dēls novērsās. Bija tomēr manāms, ka Flēras tēma viņam pašam nebija viegla un ja vien būtu iespējams, Gabriels labprāt par to nerunātu.

- Visus trīs amuletus vajag iznīcināt. - eņģelis atbildēja Ereijasam. - Visus trīs. - Savādāk nekas nesanāks. Tas nebija dēļ cīnīšanās un spēku samēriem. Tomēr, paskaidrojumos, Gabriels, pašreiz neiegrima.
Viņš uzmeta skatienu kartei, kad Ereijass rādīja amuletu atrašanās vietas, tomēr nelikās, ka valdnieka dēls īpaši censtos šīs vietas iegaumēt un ka viņam interesētu.
Gabrielam interesēja, lai serafi izdara savu uzdevumu. Tas arī viss.

[Mattiass]

Pirmkārt, tev vajadzētu labāk apsvērt, ar ko pats pinies, skaļi nepateicis, Arists īgni nodomāja — viņā auga aizkaitinājums. Pēc tam, kad pats sagāzis podus, Gabriels turpināja izturēties, kā zaigais virsvaronis, un tas kaitināja. Lieks apliecinājums Astindelas ierūsējušai kārībai; Arists bija gana pabijis citur, lai zinātu, ka var arī būt citādi.

— Nē, mani interesēja, vai mums būs kaut viens pilnvērtīgs dziednieks, — Arists ledainā tonī izskaidroja valdnieka dēlam, kurš pēdējās dienās, šķiet, bija pamanījies kaut kur izsmēķēt savas smadzenes. — Ja tev tas gadījumā paslīdēja garām, līdzšinējā mums vairs nav. Un prāta jaukšanas seku noņemšanā arī no Joela nav lielas jēgas. Tātad, kur būsi tu?

[Roviela]

- Tu domā? - Joels lēnīgi novilka, apdomājot jautājumu par savu spēju noņemt prāta jaukšanas maģijas, balstīdamies pret galda malu ar kafijas krūzi rokā.
- Es pats to nezinu, kā tu zini, ka es to nevaru?
Orākulam pašam šķita, ka viņam ar sajušanu un pamanīšanu paliek labāk ar katru brīdi. Iespējams, tā ir maldīga pašpārliecinātība, iespējams, tā ir Tiaras palīdzība, kas parādīja veidu, kā labāk meditēt. Lai saprastu, kas notiek, vai ir vai nav galvas jaukšana, tāpat vajag meditēt. Kaut neilgi, tomēr.

- Safīra labi dziedē, starp citu.

[echo3]

Noklausoties Arista un Gabriela sarunu, Ereijasam palika dīvaini ap sirdi. Kas tās par runām, kam tas vajadzīgs? - Tur, stāvu zemāk, ir dziednīca. - Viņš piebilda Joelam teiktajam par dziednieku trūkumu. Cerams, ka ziņojumu par atrastajām amuletu vietām Arists vismaz noklausījās?

Kāds ir lēmums, ko tagad darām? - Beidzot karotājs pajautāja tieši. Vilkt laiku strīdoties nudien bija lieki. Nepiemēroti, redz. Diez, cik labi pats esi piemērots? Arista spējas, izņemot to, ka vecākajam serafam ir amulets, kas pasargā no priesteru spējām atpazīt maģiju (kas nav īsti spēja), viņi tāpat neviens nezināja.

[Rouzijs]

Šoreiz bija pienācis brīdis, kad Meja bija izlēmusi paklusēt, jo ja viņa atvērtu vaļā muti, tad visticamāk pār lūpām pārveltos, pāris riebīgi vārdi, kas noteikti nebūtu glaimojoši Aristam. Viņi un pārpratumi, un ar tādu jāstrādā vienā komandā?
Izvilkusi no kabatas cigarešu paciņu serafe aizsmēķēja vēl vienu cigareti.

- Arists ar mums nevēlas ķēpāties, tad varbūt nespied viņu, jo ja godīgi, tad man ar viņu negribas sadarboties, ja viņš ir tik sliktās domās par mums. Mēs paši tiksim galā un lai viņš dara to, ko darīja iepriekš un neliekas par mums ne zinis. Varbūt, tā būs vienkāršāk? - Mejas skatiens bija pievērsies Gabrielam, kamēr meitene izpūta gaisā dūmus.
Bet atvainojiet! Ar tik iedomīgu pakaļu, kā Aristu viņa nevēlējās sadarboties, viņš neuzvedās kā serafs, iespējams, viņš bija tas Izraidītais, nevis viņi, un visticamāk pelnīti! Aristam, acīmredzot, nebija sirdsapziņas, un Mejai ja godīgi bija vienalga, ka viņš bija nedaudz vecāks par viņu un ilgāk nodzīvojis Ardā. Kāda starpība, iespējams, ka viņš vēl ņems un viņus nodos, lai ātrāk tiktu vaļā, no serafiem. Jā, tumšmate nebija diez ko labās domās par vīrieti.

[Mattiass]

Tā, sākās apspriešanas. Aristam arī nepatika, ka viņam uzkar šos kaklā, taču jaukties augstākstāvošo sarunā (ja jau viņam gribēja uzdot vadību, tad šobrīd tā varēja uzskatīt) bija neaudzinātības un nedisciplinētības kalngals. Serafs mazliet samiedzās.
— Aizveries, Meja! Un sāc ar atbildēšanu uz jautājumiem, kad tev tos uzdod. Mēs ar Gabrielu kaut kā paši tiksim skaidrībā.

Toties tas, ko teica orākuls, bija interesantāks.
— Saki, ka vari? Nu tad piever balsis Safīras galvā. Ka Sīlija neaizsauc.

[Roviela]

Joels pacēla uzacis jautājošā izteiksmē, bet nestrīdējās.
Viņš nolika kafijas krūzi un piegāja pie Safīras, - Atļausi? - uzlika serafei plaukstu uz pieres, un orākula acis kļuva violetas. Baltā gaisma parādījās, bet tikpat ātri izdzisa.
Joels samirkšķināja acis, kas atkal vērtās pelēkas, un noņēma plaukstu no Safīras pieres.
- Nekādu balsu nav.

Orākuls aizdevās atpakaļ uz savu stāvvietu, lai turpinātu baudīt kafiju.

[Sindra]

- Es būšu... - Gabriels iesāka, taču nepabeidzis sakāmo, viņš no sākuma noklausījās visu, kas bija sakāms serafiem. Joelam, Ereijasam, arī Mejai. Un tad... kaut kā pēkšņi viņam vairs neatradās vārdi, kurus teikt. Serafa skatiens kavējās pie Svētnīcas grīdas.
- Jūs mani nesaprotat... - Gabriels noteica, skatienu nepacēlis. Nē, tas neizklausījās pēc pārmetumiem par pavēļu nepildīšanu, vai arī šīm aizvainojumu pilnajām diskusijām.

Beigās aizgājis līdz galdam, viņš atslīga uz tuvākā krēsla.
- Jums laikam liekas, ka es aiz gara laika vienkārši sēžu un izdomāju visādas lietas, lai tikai jūs kaitinātu, kaut kā nodarbinātu, es pat nezinu, izmantotu, vai? - Gabriels palūkojās uz nosodītajiem serafiem. - Es nelūdzu jums apspriest, vai izteikt savu viedokli. Bet tā ir mana vaina, vai ne. Jo es neesmu tāds, kā Metatrons. Es jums nepavēlu, es jums nelieku locīt ceļus savā priekšā un tas laikam jau liek domāt, ka jūs varat tā vienkārši mani pasūtīt trīs mājas tālāk, ja esmu netīšām ierosinājis ko tādu, kas jums īsti neiet pie sirds.
Nav apspriežams... tā Metatrons saka. Tomēr, man liekas, ka tas nav pareizi. Vienkārši piespiest. Ja jūs vēl joprojām nesaprotat.
Es mēģināšu paskaidrot. - vīrieša pirksti iebrauca tumšajos matos, plaukstām noguļot uz deniņiem.
- Es neeju ar jums, jo Sīlija mani vajā. Ja es atradīšos jūsu tuvumā, es jūs pakļaušu briesmām. Tādēļ nav būtiski, kur es būšu un ko grasos darīt.
Un man vajag, lai jūs visi būtu kopā un pieskatītu viens otru. Arists ir vecākais no jums un Ardā dzīvojis visilgāk. Viņam ir pieredze, kuras jums vēl nav. Es labi apzinos, ka viņš nepakļausies, ja es pateikšu, ka līderis ir kāds cits no jums. Bet man vajag, lai jūs būtu kopā. Lai jūs būtu vienoti un pieskatītu viens otru. Rūpētos viens par otru. Tas tiešām ir tik daudz prasīts? - Metatrona dēla tumšās acis likās sagurušas.

- Nē, tās nav tikai manas iegribas un vēlme jūs pakļaut un mocīt. Es pazīstu Sīliju. Kā jau jūs zināt, mums kādreiz bija attiecības. Es viņu mīlēju. - Gabriels pieklusa uz mirkli.
- Tāpat, kā jūs, es uztraucos par Flēru. Jārīkojas ir tā, lai mūsu rīcība nenodarītu Flērai pāri.
Es nezinu, ko vēl jums teikt...
Es esmu noguris un man nav viegli tāpat. Vismazāk man vajag noraudzīties jūsu strīdos.
Tā vienkārši. Vai nu jūs esat kopā un izdarat savu darbu, vai arī tūdaļ pazūdat visi uz Astindelu un lieciet mani mierā. - cita varianta nebija.

[Mattiass]

Aristam nebūt nebūtu iebildumu, ja visa šī varza arī nozustu tur, no kurienes nākusi. Un, ja tādas tās lietas, viņš labprāt pašrocīgi atvērtu portālu un tajā iespertu to, kurš neklausīs. Starp citu, nebūtu par nāvi par to painformēt arī pārējos. Bet tas ar laiku.

— To sauc par cieņu pret padotajiem, Gabriel. Tavas pavēles vismaz ir saprotamas un aptveramas. Tām tikai vajadzētu būt arī izpildāmām.
Nonāc pie manis 10 minūtēs no otrā Stonas gala. Bet tas tik un tā bija labāk par Metatrona pieeju.
— Arists pakļautos, ja līderis nedarītu acīmredzamas muļķības. Tad kā tevi sasniegt? Un kas īsti vakar jums tur atgadījās?
Bez Joela izstāstītā Arists joprojām neko nezināja.

[Pūķēns Sāra]

Safīra uzsmaidīja Joelam, kad viņš piedevās klāt, un vēlējās pabrīdinātu, ka šobrīd balstiņu apkarošana nav vajadzīga, bet jaunēklis jau bija pamanījies aizskart viņas pieri un veltīt savu uzmanību balsīm. Puiša secinājums nepārsteidza un viņa apstiprinoši pamāja, ka ir tā, kā orākuls saka.

Neiedziļinoties detaļās: noskaņa virtuvē bija briesmīga. Šķita, ka Flēras nolaupīšana bija ļāvusi serafu vidū iemājot Ardas drūmajai un nejaukajai noskaņai. Klusu, nevienam netraucējot, Safīra aiztipināja līdz virtuves iekārtai, ar kuru, pateicoties Aristam, nedaudz prata apieties un uzlika vārīties ūdeni. Sagādājusi krūzes (izmazgājusi iztukšotās un/vai paņēmusi tīras), viņa uzlēja Flēras vākto saulsirdīšu tēju. Pēc tam katrs rokās dabūja pa tējas tasei un no Safīras bija skaidrs: neviens neizies no virtuves, kamēr nebūs iztukšojis savu krūzi.

Viņa netaisījās un nemaz nevēlējās aizstāt Flēru, bet no Flēras bija ko pamācīties ne tikai Safīrai, bet viņiem visiem. Dziedniece nekad neļāva negācijām sevi pārņem, rūpējās par visiem, bet neaizmirsa arī uzdevumu. Tāpat arī viņiem vajadzēja palikt gaišiem par spīti gaismas trūkumam Ardā, rūpēties vienam par otru par spīti raksturu atšķirībām un neaizmirst viņiem lūgto par spīti tam, ka lūgtais nebija viegls. Tieši tādā veidā viņi spēs palīdzēt gan sev, gan Gabrielam, gan Flērai un galu galā arī Sīlijai.

Pēc tasīšu izdalīšanas, Safīra atgriezās savā iepriekšējā vietā: blakus Aristam. Ja karotājs pakustinātu savus jutekļus, nevis tikai censtos vilkt ārā no nomocītā Gabriela informāciju, tad saprastu, ka jaunā serafe ir pozitīvi noskaņota par Gabriela lēmumu.

[Sindra]

Gabriels nedomāja, ka viņa izturēšanās trūka cieņas pret padotajiem. Taču, lai nu tā būtu. Viņš negrasījās strīdēties un turpināt bezjēdzīgas vārdu apmaiņas ar apvainojošu piesitienu. Tik vien kā pamājis ar galvu, valdnieka dēls, arī negrasījās neko iebilst par Metatrona pavēļu formātu. Pat ja Arists uz to bija nepārprotami norādījis. Lai, nu paliek.

Tāpat arī Gabriels neņēmās apstrīdēt Arista pakļaušanos vai nepakļaušanos. Šobrīd tam nebija laika.
- Nevajag mani mēģināt sasniegt. - Gabriels noteica. - Es vairāk vai mazāk jūs jūtu. Es pamanīšu, ja kaut kas nebūs kārtībā. Tā būs drošāk. - kam drošāk? To gan Gabriels nepaskaidroja.

Bet par vakardienu... tas jau bija daudz sarežģītāk. Tomēr, lai arī tur klāt bija bijuši arī citi serafi, Gabriels nolēma pastāstīt pats.
- Mēs braucām uz slēgto teritoriju. Piepeši, pusceļā, manu vārdu izteica Valdniece. Pirmajā brīdī es nesapratu, kāpēc tā, jo lai es to sadzirdētu, viņai vajadzētu būt, nu ja ne tuvumā, tad kaut kā saistītai ar šo pasauli.
Meditējot es uzķēros uz Sīlijas viltības. Viņa lika man saprast, ka veic rituālu, kura rezultātā Valdniece nonāks šajā pasaulē. Man vajadzēja viņu apturēt. No vienas puses, tas, ka pārējie bija līdzi, bija kļūda, jo mēs pazaudējām Flēru. Bet, no otras puses... ja es būtu bijis viens, viņa visticamāk būtu panākusi to, ko vēlējās. - Gabriels domīgi noteica.
Ko Sīlija vēlējās? - Rituāls, kuru Sīlija veica neveidoja portālu, taču Valdniece viņu ir nobūrusi un ja Sīlija tagad ieņemtu bērnu no manis, šis bērns iznīcinātu Metatronu. Viņai ir četras dienas laika. Tādēļ viņa mani vajā.

Viņa vēlējās izrādīties. Mēs nebijām tik spēcīgi, lai ar viņu cīnītos efektīvi. Beigās viņai salikās, ka vienīgā iespēja, kā likt man pakļauties, ir savākt sev līdzi Flēru. - Gabriela stāstījums gan neietvēra cīņas ainas, jo tam jau īsti nebija nozīmes.
Lielākā problēma bija un palika, Flēras nonākšana gūstā. Un apziņa, ka viņš neko nevar izdarīt, lai dziednieci no Sīlijas nagiem izvilktu.

[Mattiass]

— Un kas notiks pēc šīm četrām dienām? — Arists galīgi pārslēdzās problēmu risināšanas režīmā. Tie nebija nekādi joki. No otras puses, Gabriela stāstītais izklausījās interesanti — tā, it kā bez citiem serafiem viņš nespētu pretoties Sīlijas valdzinājumam.

[Roviela]

Joels gluži automātiski nolika malā kafijas krūzi, lai, pateicīgi uzsmaidot, paņemtu no Safīras rokām saulsirdīšu tēju.
Arists pagaidām nekā nereaģēja uz viņu un Safīru, un atkal jautājums palika neskaidrs - viņš vispār pamanīja? Vai jāiet un jārausta aiz piedurknes? Kaut kā pārlieku bieži to gribējās un pat nācās darīt. Viņš tā audzināts, ka ārēji nekā nereaģē? Ne ar vienu citu Joelam tādu problēmu nebija. Uzreiz varēja redzēt, aks un kā, bet te - nē. Nez vai tas ir labi kopējai lietai, bet vai pāraudzināsi tādu augstprātīgu serafu?

Nu jau gan! Nē, nē, un nē. Kas notiks ar serafiem, ja Metatrona vairāk nebūs? Kas notiks ar Astindelu? Tur, vakar simbola ielenkumā orākula intuīcija bija pareizi likusi viņam teikt - Nedari to! Nudien. Un viņiem gandrīz nav laika, un to pašu tagad daži vēlas saīsināt, izsakot pārmetumus, norādījumus un sazin vēl ko pilnīgi lieku un nevajadzīgu.

Gabriela stāsts beidzās ar lauka vidu, tālāk bija meditēšana un zvērs pie ķīmiskās rūpnīcas. Joelam nešķita, ka tas tagad būtu jel kā saistīts ar viņu tiešo uzdevumu, jo tur viņi vairs neatgriezīsies, tomēr īsumā bija jāpastāsta.
- Pēc tam mēs braucām meditēt netālu no ķīmiskās rūpnīcas. Tas aizņēma stundas trīs, kuru beigās mani no meditācijas izrāva mests akmentiņš. Kad attapos, ieraudzīju, ka man skrien virsū kaut kāds neredzēts zvērs, un dzirdēju, ka tālumā, rūpnīcas pusē, kaut kas uz kaut ko šauj. Es muku no zvēra uz mašīnu, Meja un Ereijass gribēja kauties. Viņi kaut ko zvēram nodarīja, tas aizmuka, toties uzradās Karotāji, kas gribēja savākt Meju un Ereijasu. Man tobrīd vēl lika mieru, un Ereijass pavēlēja man braukt prom. Es to darīju, bet man sekoja lidojošā mašīna, un pēc tam Lilū tika no ārienes dota pavēle apstāties. Tad es zvanīju tev. Tālāk tu zini. Slikti, ka nenoskaidrojām, kāpēc mums piesējās, bet tajā vietā mums tāpat nav jāatgriežas. Lai kas ir rūpnīcā, tur nav amuletu.

Arista jautājums bija interesants, bet vai Gabrels zinās atbildi uz to? Ja Sīlija neko nav teikusi, tad varētu arī nezināt.

[washulis]

Labais rīta noskaņojums strauji sabruka, kad atklātība samijās ar dilemmām, aizspriedumiem un nosodījumu. Mirklī, kad apzināti vai nē, Joels norādīja arī uz Sarišas nedienām, karotāja veltīja viņam nesaprotošu skatienu iz sērijas "ko tad es?", bet palika klusējot. Tieši klausoties varēja noskaidrot vairāk no tā, kas tieši šajās dienās Meju nospiedis. Gabriels acīmredzot, vismaz pa daļai, bijis par to lietas kursā, tad arī atklājās par... gulēšanu ar cilvēkiem? Pag... Un cik dienas viņi te bija, Meja jau to ir paspējusi?

Tas gan nekādi nemainīja uzdevuma būtību. Viņiem ir jāsavelk jostas vaļīgāk un jāatrod amuleti, netraucējot biedra fiziskajam vai mentālajam stāvoklim, kā jau Ereijass to norādīja.

Tālāk? Ieradās gan Arists, gan Safīra. Vismaz prieks zināt, ka viņi ir pie dzīvības un nekas nekait, tomēr pierast pie tā, ka Aristu nāksies saukt par... kapteini, nemaz nešķita savādi. Iespējams tā vajadzēja jau no paša sākuma? Pat ja Arists atļāvās izteikt minējumu par viņu norakstīšanu. Tiesa tam, ka viena attieksme pret otru nav augsta vai spīdoša, arī nebija liela nozīme, kamēr tas nekaitē uzdevumam.

Kad Gabriels arīdzan atļāvās kratīt sirdi, iepriekš radušies jautājumi varbūt neizplēnēja pavisam, bet šo to sakārtoja gan. Sīlija spēlējās ar viņiem visiem. Vajāšana, balsis, nolaupīšanas. Tā vien šķiet, ka Sarišai smagi veicies, nenonākot tik ciešā Sīlijas skatiena pakļautībā, pat satikusi viņu karotāja bija no tālienes, viņu apmeklētajā klubā. Sīlijas neprātam atklājās arī jauna šķautne no Gabriela teiktā. Par bērna ieņemšanu un četru dienu limitu. Tas bija derdzīgi.

[echo3]

Par Gabriela problēmu ar Sīliju Ereijass bija zinājis, vienīgi ne to, ka Valdniece tik neģēlīgi Sīliju šobrīd izmanto, un ka atlikušas vien četras dienas. Viņš bija nojautis, ka Sīlija ir tikai ierocis, un Gabriela stāstījums to apstiprināja. Gabriels spēj izvairīties, bet nespēj uzvarēt, ja nav iznīcināti amuleti. Un noteikti ir vēl kāds, ļoti būtisks, iemesls, kāpēc Gabriels vienkārši nedodas uz Astindelu un nepaliek tur šīs četras dienas. Vietā, kur Sīlija viņu neapdraudētu. Bet Ereijass šādu jautājumu neuzdeva, viņš uzticējās Gabrielam.

Ereijasa krūzē jau bija saulsirdīšu tēja, nevis kafija, tomēr viņš neatteicās no tās papildināšanas, par ko tik jauki parūpējās Safīra. Skaļi stāstīt iepriekšējās dienas notikumus karotājs nesāka - visu, ko viņš bija gibējis pavēstīt Aristam un Safīrai (jo viņi nebija klāt vakardienas notikumos), viņš jau bija pateicis un parādījis. Proti, abas atrastās amuletu slēptuves. Tāpat savu svarīgāko jautājumu viņš jau skaļi bija izteicis. Tagad laikam atliks sagaidīt, līdz Arists beidzot būs ticis pāri savām iegribām un sāks nodarboties ar to, ko Gabriels no viņa vēlas - ar uzdevuma risināšanu.

[Rouzijs]

Arists lika viņai aizvērties? Patiešām?
- Labāk neliec man aizvērties, man ir tieši tādas pašas balss tiesības, kā tev, tas, ka tu esi Ardā nodzīvojis nedaudz ilgāk nepadara tevi par mūsu vadoni, līderi. Tavām pavēlēm es pakļaušos tikai tāpēc, ka to vēlas Gabriels, bet tici man, tu neesi nekas, lai mani komandētu. - Tas bija viss, kas tumšmatainajai serafei bija sakāms, viņas skatiens uz brīdi bija palicis iedomīgs, bet vismaz Meja pateica to, ko domāja, Arists bija tieši tāds pats serafs kā citi un punkts.

Bet Gabriels, Sīlija un bērna ieņemšana, tas izklausījās briesmīgi, Meja novērsās no serafiem it kā šādas runas būtu daudz par daudz.
- Vai tu nevari uz šīm četrām dienām doties prom uz Astindelu, tad vismaz mums nebūs jāsatraucas par tevi, un mēs zināsim, ka ar tevi viss būs kārtībā. - Mejas skatiens uzmeklēja Gabriela acis. Jā, viņa pirmo reizi pa visu šo laiku pateica, ka Gabriels viņai arī rūp tikpat ļoti kā Flēra.
Iespējams, nebija labi pieķerties citiem, tomēr visi šie serafi bija kļuvuši par viņas ģimeni, atskaitot Aristu, lai gan... ja vajadzētu arī par viņu tumšmate cīnītos, pat ja tas serafs kaitināja, ļoti kaitināja.

Meja klusi pateicās Safīrai par sagādāto tēju, jā, tā atgādināja mājas un lika smagi nopūsties.