"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Mhm, piekrītu plānam. Sariša piekrītoši pamāja ar galvu, kad tika konkrēti pieminēta Vatra. Vieta, kur meditēt, noteikti nebūtu sarežģīti atrodama, ja jau iepriekš tika uzmeklētas pat vairākas vienmuļas un nožēlojamas lokācijas, prom no ardiešu masām, bet vairāk satrauca Meja, pie kuras skatiens aizkavējās nedaudz ilgāk. Viņa neizskatījās atpūtusies. Varbūt smagās dienas iespaids, tomēr viņas dažkārt pārlieki atturīgā uzvedība devusi raizes jau agrāk. Atpūties kārtīgi, gan ir viss, ko Sariša otrai karotājai novēlēja, pirms viņa būs aizgājusi prom pavisam.

Tad atkal atlika pievērsties pārējiem. Iespējams pa ceļam no šejienes uz Vatru ir kādi nomaļie rajoni. Varam tos uzmeklēt tagad, vai arī cerēt uz laimi rīt, pa ceļam. Var jau arī rīt no rīta, kad visi atpūtušies un uzlūkos pasauli caur svaigāku prizmu. Un alās varam arī līst nakts laikā, tad, iespējams, varētu būt mazāka sardze un mums neko daudz tas nemainītu, ja tur ir tumšs, jo ir nakts, vai tādēļ, ka tā ir ala. Bet tagad - iesaku jums visiem doties atpūsties. Ja nu kāds nebūtu to iedomājies jau pats, tāpēc jā, principā šis pēdējais norādījums bija gaužām lieks.

[echo3]

Noklausījies Sarišas teikto, Ereijass pamāja ar galvu, nolika izmazgāto krūzi žāvēties un gāja uz istabu. Tur viņš novilka jaku un nosēdās meditācijas pozā. Viņa domās bija saule. Un Flēra.

[Sindra]

~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

Braunija kungs paraustīja plecus. - Nu jā. Gan tie, kas līķus atveda, gan tie, kas tos pieņēma, vai arī kādi citi darbinieki. Es nevaru to noskaidrot pāris minūšu laikā. Man jau tā bija grūti saprast, kur tie līķi atrodas un kā jau redzējāt tas paņēma laiku. - ko vēl viņš varēja piebilst?

Alekss tikmēr beidzis sarunu, kādu brīdi palika turpat pie sienas un izskatījās, ka raksta īsziņas vai ko tādu. Katrā ziņā, viņš pie Arista un Braunija kunga atgriezās tikai pēc brīža.
- Man vajadzēs atskaiti. - viņš noteica, palūkojies uz ārstu. - Un visu novērošanas kameru materiālus. Visus caurlaižu materiālus. - gan jau morga darbiniekam bija zināma kārtība, kā jārīkojas šadā situācijā.

- Ejam. - viņš pamāja Aristam.
Pat neatvadījies no ārsta, Alekss devās prom no uzgaidāmās telpas.

Alekss bija kluss un nerunīgs līdz pat mirklim, kad viņi izgāja no slimnīcas.
- Roze atrakstīja, ka Deina testi ir uzrādījuši vienkārši neticamus rezultātus. - puisis noteica. - Neticamus pozitīvā nozīmē. Priekšniecība esot sajūsmā. Viņam ir Endrjū amats tagad. - bet par to diez vai varēja būt kādi pārsteigumi.
- Es došos uz biroju. Es varu aizbraukt ar taksi. Tev nav mani jāved, ja vēlies doties ar Keitu. - viens brīvs vakars bija viss, ko viņš Aristam šobrīd varēja piedāvāt.

[Roviela]

Tātad rīt uz Vatras pusi, ja vien nenotiks kaut kas negaidīts, un tikai ne atkal apmesties tuvumā kādiem noziedzniekiem vai ļoti slepenam apsargājamam objektam. Meklēšanai vajag laiku, un ne mazo, tur jau jebkurš satrauksies, ja pamanīs bariņu tupam vietā, kur parasti neviens netup.

Orākuls pabeidza dzert tēju, izslēdza planšeti un gāja uz istabu. Vispirms gulēt, miegs nāca kā jūra, un tad agri, agri no rīta meditēt, lai atpūstos Astindelas pļavās un domātu par Gabrielu un Tiaru. Joelam šķita, tas varētu palīdzēt pašam sakārtot domas, palīdzēt tikt galā ar Ardas smago emociju fonu, lai šeit atrastu to, ko vajag atrast. Jā, Flēru un Liliju arī. Vai patiešām Sīlija ir tik ļoti spēcīga un gudra piedevām, ka nodrošinājusies pilnīgi pret visām iespējām?

[Mattiass]

— Vispirms manu telefonu atdod, — Aristu mazliet uzjautrināja šī situācija. Alekss laikam bija piemirsis, ka viņam rokās joprojām bija serafa telefons.

— Varu izmest pa ceļam, kur nu tev vajag. Varu arī nobraukt garām birojam. Uz Deina mūli gan līdz rītdienai labprātāk neskatīšos.

[Sindra]

~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

- Ak jā. - Alekss noteica. Tikai tas telefons, kas atradās jaunekļa rokā, gan nebija Arista. Kolēģa telefonu viņš izvilka no kabatas. Acīmredzot Alekss tos bija samainījis kādā brīdī, jo Rozīte jau viņam rakstīja uz personīgo telefonu, ne jau Arista.

Alekss pasniedza Aristam telefonu.
Ja jau varēja aizvest, tad varēja. Jauneklis sekoja kolēģim. Neko vairāk arī neteica. Lai gan pēc Deina mūļa pieminēšanas, Mārvina skatiens visai domīgi aizkavējās pie Arista.

[Rouzijs]

Meja pamāja ar galvu Sarišai, ka viņa atpūtīsies, nu jā... tāds bija serafes plāns, kaut gan viņas sajūtas pašreiz bija nospriegotas līdz pēdējam, kāpēc Astindela bija pēkšņi tik ļoti tālu? Dīvaini.
- Arlabunakti. - Meitene novēlēja pārējiem un devās uz istabu, lai ieslīgtu nemierīgā, murgu pilnā miegā.

[washulis]

To, kā viss solīsies izvērsties turpmāk, tiešām, rādīs rītdiena un aši savākusi savu un varbūt vēl kādu atlikušo tējas krūzīti, tās izskalojot, Sariša drīz pameta virtuvi, lai dotos pie miera. Tas nekas, ka viņai tagad miera bijis vairāk, kā vajag un pienāktos, bet tad rītdien noteikti nevarēs un nedrīkstēs aizminstināties ar kādu vārgumu. Rīt visam jāiet raiti.

[Mattiass]

Ja nekas nekavēja, tad viņi eksprestempā nonāca pie Silvas, un Arists uzņēma kursu uz vietu, kur šodienas nebūšanas sākās — izmeklēšanas biroju, lai tur tiktu vaļā no Aleksa un pievērstos, kā šefs bija atļāvies izteikties, privātām darīšanām.

[Sindra]

~ ~ ~ Arists un Safīra ~ ~ ~

Visu ceļu līdz birojam, Alekss bija visai nerunīgs. Nu, viņš nerunāja ar mašīnas salonā esošajiem serafiem. Puisim rokā bija telefons un viņš praktiski visu ceļu sūtīja īsziņas.
Kad Arista vadītais auto bija apstājies pie biroja, Alekss palūkojās uz Safīru. - Jauku vakaru. - viņš meitenei pasmaidīja. Un jaunekļa balsī patiešām nebija ne miņas no uzjautrināšanās vai sarkasma. Mārvinam no tiesas bija žēl, ka karotāju problēmas un uzdevumi bija sagandējuši viņas un Arista plānus.
Bet nebija jau arī ta, ka Arists nezināja, kāds ir viņa darbs.

- Ja tevi interesē treniņi, paprasi Rozei. Viņa zinās ko un kā. - Alekss vēl noteica un padeva Aristam roku uz atvadām.
Aizvēris mašīnas durvis, jauneklis izvilka cigareti un aizsmēķēja. Devās uz biroju. Viņam acīmredzami priekšā būs gara un grūta nakts un pēc tās sekos mokoša diena. Liekas, ka arī viņam vajadzēja atvaļinājumu.

Pie biroja durvīm, ārā, smēķēja Deins. Viņa skatiens izsekoja no kurienes un ar ko Alekss bija atgriezies.
Pamājis sveicienu priekšniekam, viņš sekoja Mārvinam līdzi birojā, kaut ko klāstīdams.


~ ~ ~ Svētnīca ~ ~ ~

Nākamais rīts, Svētnīcā, iestājās, gluži tāpat, kā iepriekšējie.
Virtuvē par sevi atgādināja kafijas automāts. Iezvanoties un paziņojot, ka rīta kafija ir gatava.
Tāpat, aiz loga bija uzaususi jauna diena, tiesa, bez saules, bet arī bez lietus.

Svētnīcā nekādas izmaiņas nebija notikušas. Kas varēja nozīmēt, ka vai nu Flēra vēl nebija izpaudusi Svētnīcas atrašanās vietu, vai arī Attīrītāji nogaida izdevīgo brīdi uzbrukumam.
Gabriels nebija atgriezies.

[washulis]

Sariša, jau visu nakti ar krietnām enerģijas rezervēm, uzmodās pirmā, sakopusies un sakārtojusies nākošajai dienai, jau laicīgi atrada svaigas krūzītes, lai papildinātu nākošo uzmodušos biedru ikdienu ar rīta kafiju, vai, ja vēlme, rīta tēju. Šī vēlme būt gādīgai bija cik uzmundrinoša, tik reizē nomācoša. Šo pienākumu parasti uzņēmās Flēra. Flēras šeit nebija. Lai arī ne ilgi pazīta, viņas prombūtne tik un tā grauza, turklāt atgādināja par to briesmu bagāžu, kas var sekot, ja Sīlijai ar saviem asinsuņiem izdosies no dziednieces ko izdibināt.

Ar to pašu domu, ko likusies pie miera vakar, Sariša pa virtuvi, ķērusies pie brokastu gatavošanas, cīnījās arī tagad. Ja viņi šodien nespēs tikt ne pa kripatu uz priekšu vai vispār, iegūt vismaz vienu no amuletiem, tad jāsecina, ka Gabriels sev paņēmis līdzi visnejēdzīgākos no visiem Astindelas serafiem. Varbūt tādēļ Metatrons atsauca savu dēlu atpakaļ. Lai norādītu, ka viss uz priekšu virzās pārāk lēni un neveiksmīgi.

[Rouzijs]

Nevarētu teikt, ka Meja būtu ļoti labi izgulējusies. Visu nakti meitene murgoja, ka bēg no baisiem dēmoniem pret kuriem nav iespējams cīnīties, Gaisma nepalīdzēja tā izdzisa, kā sveces liesma, kuru vējš nopūtis ar aukstu brāzmu.
Iemiga viņa tikai pret rītu, vismaz tās pāris stundas miega bija nedaudz nākušas par labu.

Aizgājusi atrast drēbes, izvēle krita par labu ādas biksēm, krekliņam uz lencītēm un ādas jakai. Uzvilkusi arī zābakus ar sprādzēm, serafe aizbāza aiz tām divus dunčus, arī pie jostas piekarināja vēl vienu pārīti, drošībai.

Beidzot nonākusi virtuvē Meja pasmaidīja tiem, kas tur jau atradās.
- Labrīt. Arī rīta sveiciens neatpalika. Paņēmusi planšeti meitene sāka meklēt informāciju par lokšaušanas iespējām Ardā, jo kaut kā blāsteri diez ko neapmierināja, pat ja vienu šī tipa ieroci bija paņēmusi sev līdzi. Būtībā Meja bija gatava doties uz Vatru, tikai jāsagaida pārējie.

[Roviela]

Joels jutās diezgan lietojams. Viņš bija izgulējies un vēl meditācija arī palīdzēja.
Brokastīs serafs ieradās ģērbies vienīgi jau pierastajās melnajās ādas biksēs. Viņš negribēja vilkt pārējo apģērbu un zābakus ātrāk, kā tieši nepieciešams.
Kafija, tad tēja un kaut kas ēdams.
- Labrīt! - sveiciens visiem virtuvē esošajiem, - Vai ir kādi jaunumi? Man nav.
Ja citiem arī nav, tad varēs aši doties uz nodomāto meditēšanas vietu.

- Mēs visi braucam uz Vatru? Vai kādam ir citi nodomi?

[echo3]

Ereijass virtuvē ienāca pēdējais, bet tas nebija tāpēc, ka viņš būtu pēdējais piecēlies. Karotājs nemainīja savu ikrīta procedūru - vispirms treniņš, tad duša, un tikai tad brokastis. Meditēt bija bijis viegli, lai arī mazliet skumji, un maģiskie spēki bija atgriezušies. Gulējis viņš arī bija pietiekami. Ereijass virtuvē ieradās pilnīgi saģērbies. Ieročus redzēt nevarēja, bet kabatās bija abi blāsteri, un atbilstošās makstīs - divi dunči.

Labrīt. - Dzēriena izvēle krita par labu tējai. Nopētījis, kas ēdams te dabūjams, Ereijass uzsmaidīja Sarišai, - Paldies! - Un paņēma serafes sagatavoto brokastu porciju.

Visi braucam. Neviens taču nav pārdomājis? Tikai Aristam jāpaziņo. - Karotājs apsēdās pie galda un uzsāka ēst.

[Rouzijs]

Paņēmusi Sarišas sagādātās brokastis Meja pasmaidīja serafei par pateicību ēdiena sagatavošanā. Nu jā, ātri paēdusi tumšmate piecēlās kājās un nomazgāja pēc sevis traukus. Tik vien kā tējas krūzīte palika rokās, Mejai atspiežoties pret virtuves palodzi.

- Es esmu gatava. - Viņa paraustīja plecus un iedzēra tējas malciņu, viss tagad bija atkarīgs no pārējo gatavības. Tikai... - Vai kāds ir redzējis motocikla atslēgas? - Nu veselā motocikla atslēgas... Mejai drīzāk gribējās pašai braukt, nevis sēdēt mašīnā ar mākslīgo intelektu.
- Man gribas braukt aiz jums, turklāt tā būs labāk pārskatāms ceļš. - Meitene pasmaidīja, šoreiz viņai nebija pilnīgi nekādu domu mukt prom, vienkārši... gribējās just vēju matos, izbaudīt ātrumu kā lidojot.
Uz brīdi izmest tās domas par Astindelu no galvas.

[Roviela]

- Tepat, uz galda vajadzētu būt tām atslēgām, - Joels atsaucās, ar roku pabīdīdams nost dažus traukus, līdz atrada zem šķīvja malas atslēgas, kas tur stāvēja, kā vakar no rīta noliktas.
- Jā, te ir, - viņš pacilāja atslēgas, - bet labāk gan kāp ar mums kopā mašīnā, ne? Ceļš būs tāls, nogursi, un kā tad ar sargāšanu?
Lai gan, ko viņš zina. Varbūt Meja uz motocikla būs noderigāka nekā auto. Varbūt otrādi.

Orākuls pabeidza brokastot, nomazgāja traukus un nolika žāvēties, tad aizgāja saģērbties. No ieročiem viņam bija vienīgi blāsteris, no mantām tikai pašas nepieciešamākās.
- Dodamies? Izdomājāt, kādu adresi sākumā iedot Lilū? - Joels atkal parādījās virtuvē, gatavs ceļojumam.

[Sindra]

~ ~ ~ Svētnīca ~ ~ ~

Vēl pirms serafi bija paspējuši aizdoties, lifta zvans jautri iešķindējās, lai paziņotu, ka vēl kāds pārradies mājās. Proti, Gabriels.
Metatrona dēla tumšajos matos bija iezagušās sirmas matu šķipsnas. Viņš izskatījās bāls un noguris.
Skatiens ātri pārslīdēja pār virtuvē esošajiem un piegājis pie kafijas automāta, serafs ielēja tumšo dziru tuvākajā krūzē, kas atradās pa ķērienam un paņēmis to, apsēdās pie galda.
- Ko tu noskaidroji? - Gabriela tumšais skatiens bija vērsts pret Joelu. Jautājums bija tiešs un bez pieļaujamas iespējas, ka orākuls varētu atbildēt, ka neko.

- Un kur ir pārējie? - viņš uz mirkli aizvēra acis un koncentrējās. No serafiem atbildi nesagaidīdams, Gabriels no kabatas izņēma telefonu un aizsūtīja īsziņu gan Aristam, gan Safīrai.
Tā saturēja tekstu: - Tev ir desmit minūtes laika, lai atgrieztos Svētnīcā. Tā ir pavēle. Gabriels -

Paņēmis kafijas krūzi un iedzēris malku rūgtās dziras, viņš pamāja serafiem.
- Apsēdieties. Mēs gaidam Aristu un Safīru. -



~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

Alekss visu nakti bija pavadījis birojā. Viņa priekšā, uz galda, atradās vairākas planšetes, kompjūtera ekrānā bija kaudze ar slimnīcas novērošanas kameru materiāliem. Noguris un miegains, Mārvins zvilnēja krēslā, skatienam visai truli raugoties uz kārtējo video ierakstu, kur kaut kādi cilvēki stumdīja kaut kādus ratus.
- Man vajag, lai tu pārbaudi šīs personas. - viņš nolika Arista priekšā planšeti.
- Un, lai Deins iet kopā ar tevi. -

No atvilknes viņš izņēma vēl vienu planšeti un arī to nolika Arista priekšā. - Pēcpusdienā es nebūšu. Nu, man tas sods cietumā. Bet es centīšos rīt būt darbā. Jo mums nav laika. Līdz rītdienai tev šis jāizdara.
Planšetē ir minēti trīs cilvēki. Ar viņiem tev jāaprunājas. Tā ir Endrjū lieta. - Alekss paskaidroja.

[Roviela]

Oh... Gabriels nemaz neizskatījās labi. Tātad pareizi vien bija tas, ka nav laika. Nemaz nav.

- Atradu vēl vienu vietu, šeit, Tiara palīdzēja, - orākuls, ieslēdzis planšeti, un apsēdies Gabrielam blakus, parādīja kartē sajusto punktu, - "Senās cilts ala", kas ir ala, kurā var notikt nobrukumi, un tur nevienu nelaiž iekšā. Trešā vieta ir uz Vatras pusi, tik tālu nespēju atrast, tikai virzienu sajust. Gribējām doties turp.
Tas arī pagaidām bija viss. Nav ļoti daudz, bet neteiksi, ka nav nekas.

[echo3]

Ereijass, Gabrielam ienākot, jau gribēja Metatrona dēlu tāpat vien vienkārši pasveicināt, bet, ieraudzījis viņa seju, nolika krūzi, piecēlās un pasveicināja pēc pilnas formas. Jau labu brīdi Ereijasam likās, ka visai Ardā nonākušajai kompānijai sāk trūkt pienākuma apziņas, vai, pareizāk sakot, Ardas pasaule ir tik nomācoša, ka liek serafiem aizmirst par kopējām vajadzībām, atstājot tikai savējās, individuālās. Līdz vakardienas notikumiem par kopējo noskaņojumu bija gādājusi Flēra, un dziedniecei tas bija labi izdevies. Tagad visiem ir jāsaņemas pašiem. Un rituālais sveiciens kalpoja par atgādinājumu, ka viņi ir Astindelas iemītnieki.

Uz Gabriela jautājumu - kur ir pārējie - karotājs nevarēja atbildēt. Viņš zināja, ka ne Arista, ne Safīras nav treniņu telpā vai dušās, viņam bija nojauta, ka ne viena, ne otra Svētnīcā nav, bet meklējis viņus abus Ereijass nebija.

Gaidīt, tad gaidīt. Tā īsti pa tukšo sēdēt gan nav vērts, un Ereijass turpināja to, ko bija iesācis brītiņu pirms Gabriela ierašanās - pētīt karti planšetē, cerot atrast kādu pietiekoši vientuļu vietu Vatras tuvumā. Ja tāpat vien neatradīsies, karotājs bija gatavs atkārtot komandu, kuru jau reiz bija devis Lilū attiecībā uz maz apmeklētām vietām Stonā. Tikai šoreiz - pie Vatras.

[Rouzijs]

Tiklīdz kā noskanēja lifta zvaniņš, Meja palūkojās uz tā pusi, lai ieraudzītu Gabrielu, viņš izskatījās tā it kā būtu bez maz vai spīdzināts. Protams, iespējams vajadzēja pajautāt, kas noticis, bet nešķita, ka šis būtu īstais brīdis, kaut gan... tumšmate joprojām bija dusmīga uz Metatrona dēlu, par to, ka viņš pasargāja Sīliju. Bet nu labi, īstenībā Meju nomocīja arī jautājums par meditēšanu, kāpēc Astindela pēkšņi bija tik tālu no viņas, ja pārējiem būtu bijis tāpat, tad par to sāktos runas vai ne? Kas atkal ar viņu nebija kārtībā? Tumšmate skumji nopūtās.

Viņa ļāva Joelam runāt, pati uztaisīja sev vēl vienu tēju un klusi aizgāja apsēsties uz virtuves palodzes. Turklāt no šejienes visus varēja ļoti labi redzēt, vienkārši kaut kā Mejai runāties negribējās, bet visticamāk, ka pārējie sen jau bija ievērojuši, ka serafe ir nedaudz atturīga.
Bet tik un tā... iespējams, viņiem vajadzēja doties uz tām alām, nevis uz Vatru? Kas zina...