"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Nogurums darīja savu, un Joels, ja vien viņam ko nejautāja, bija visai nerunīgs pa ceļam uz Svētnīcu.
Kad viņi bija nonākuši jau pazīstamajā stāvietā, orākuls pateicās Lilū, izkāpa un kopā ar biedriem devās uz liftu, lai brauktu augšā, kur orākuls pirms gulētiešanās grasījās vēl vienīgi paēst un Flēras zīmētajās shēmās pierakstīt savu šodien uzzināto, kā arī mēģināt atrast, kur kartē atrodas jaunā sajustā vieta, un kas tur atrodas.

[echo3]

Braukšana bija vienmuļa, darīt neko nevajadzēja, un Ereijass pamazām kļuva arvien miegaināks. Diemžēl reizē ar miegainumu prātā uzstājīgāk lauzās Ardas cilvēku nelaimīgo jūtu fons. Liekas, ka tik noguris karotājs vēl tomēr nebija, ka spētu vienkārši aizmigt kādā citā Stonas vietā, ne Svētnīcā. Un tā viņš sēdēja un cīnījās reizē ar sevi un pasauli, līdz Lilū apstājās pie Gabriela mājām.

Uzbraucis augšā, Ereijass pirmām kārtām uzvārīja ūdeni un aplēja Flēras sagādāto saulsirdīšu tēju. Visiem trim viņiem to vajag. Tad mazliet ieēst - kas nu tur ledusskapī gatavs atrodams - un Ereijass devās uz dušu, un tad istabu. Ieraudzījis, ja Joels planšetē pēta karti, Ereijass piesēdās blakus orākulam un arī mēģināja saprast, kur atrodas otrā iespējamā amuleta slēptuve.

Kad Joels devās gulēt, Ereijass apsēdās meditācijas pozā un iegrima meditācijā. Domāja viņš par sauli un Flēru. Gultā karotājs apgūlās pēc vairākām stundām.

[Rouzijs]

Nē, nu ja visi nerunāja, tad visi, arī Meja skumji lūkojās ārā pa logu domājot par Flēru un variantiem, kā viņu izglābt. Bet nekas sakarīgs nenāca prātā. Arī tad, kad viņi bija nonākuši pie Svētnīcas melnmate diži daudz nerunāja.
Izdzēra tēju un izlēma, ka jāieiet dušā. Bet kaut kā gribējās meditēt, vienkārši atgūt savu iekšējo mieru, no Ardas drūmajiem pirkstiem, kas to bija sairdinājuši sīkās drumstalās.

Pēc dušas negribējās vilkt atpakaļ šīs pasaules lateksa un ādas drēbes, atradusi savu gaisīgo kleitiņu, ar kuru meitene bija nonākusi Ardā, viņa to uzvilka un vienkārši devās apsēsties virtuvē uz grīdas, jo negribējās traucēt Sarišai veseļoties un atpūsties.

Apsēdusies, viņa aizvēra acis un ieslīga mierā, meklējot sevi, lidinoties pār Astindelas laukiem, pār ezeriņiem un augļu kokiem, spēlējoties ar serafu pasaules dzīvniekiem.
Ja kāds ienāca virtuvē, tad varēja redzēt Meju tur sēžot pilnīgā mierā un Astindelas izskatā, šeit nebija jābaidās no liekām acīm. Svētnīcā visi bija savējie.

[washulis]

Sadzirdējusi rosību, Sariša izlīda no gultas, kur praktiski visu dienu pavadījusi. Paņēmusi jau iztukšoto tējas krūzi rokā un kārtīgāk apģērbusies, viņa pameta savu istabu, dodoties virtuves virzienā, lai tur sastaptu Meju. Tiesa, meditējot. Kas nozīmē, pagaidām kādas sarunas izpaliks.

Lai vai kā, biedri izskatījās saburzīti, pat ja palēnām sakopās, turklāt neatgriezās pilnā skaitā, lai gan vajadzēja sākt aprast, ka te serafi bija kā kaķi - staigāja, kur tiem pašiem tīk. Brīnums, ka viņi visi joprojām ir pie dzīvības. Ar šo domu prātā, Sariša devās gatavot tēju, papildus daudzumā, lai varētu padzirdīt arī nesen pārnākušos biedrus, kas nu būs gana drosmīgi, lai dotos virtuvē. Varbūt nesanāks tik izcila, kā Flērai, bet labi nodomi garšu uzlabo.

Jābaidās, ka pārējiem serafiem viņa nespētu pastāstīt ko interesantu un aizraujošu, par cik visu dienu pavadījusi šajās sienās, svētā mierā un tīkamā atpūtā, lai arī nemitīgi trinās aiz nepacietības, vēloties lekt kājās un gāzt kalnus. Protams, beigās kalns nogāztu viņu, ne otrādāk.

Šo rakstu rediģēja washulis: 21.07.2013 12:35

[Roviela]

Joels bija ticis tiktāl, ka, paņēmis no Ereijasa Flēras planšeti, kurā bija visvairāk karšu un shēmu, varēja iet uz virtuvi, kas serafiem nupat bija tāda kā sabiedriskā koptelpa, tās pētīt.

- Labvakar, Sariša! - viņš diezgan nogurušā balsī sveicināja virtuvē atrodošamies rosīgo serafi.
- Tev viss labi? Man prieks! Zini, es neatteiktos no vēl vienas tējas, - Joels uzsmaidīja Sarišai, beidzot pamanījis, ko viņa dara.

Orākuls ieritinājās savā nu jau iecienītajā krēslā un ieslēdzis planšeti, sāka meklēt kartes, reizē stāstīdams.
- Mēs pazaudējām Flēru. Viņu savāca Sīlija, - bēdīgi, bet ko tur var darīt? Par to ir jādomā, bet pagaidām nekādu ideju orākulam nebija.
- Pēc tam es meditēju, jo Gabriels lika mums turpināt meklēt, un man aizdomīga šķiet, rekur, šī vieta, - serafs parādīja visiem karti, uz kuras bija apvilkts apgabals - domājamā otrā vieta. - Jāuzzin, kas tur ir. Palīdziet, ja? Trešo vietu neatradu, ir tikai aizdomas, ka tā ir tuvāk Vatrai.
Joels turpināja bakstīties kartē.
- Mūs gandrīz apēda kaut kāds zvērs, un Karotāji pie ķīmiskās rūpnīcas gribēja aizturēt, bet Alekss palīdzēja, liekot mūs palaist prom.

[echo3]

Nu, ja jau Joels turpat istabā planšeti nevēlējās pētīt, arī Ereijass tur nepalika. Virtuvē tiešām ir vairāk vietas, un varbūt tur atrodas Meja vai Sariša. Varētu iedzert vēl kādu tēju un mazliet parunāties.

Virtuvē bija meditējoša Meja un tīri mundra Sariša, kuras piedāvāto tējas krūzi Ereijass labprāt paņēma. - Vai Tu jūties labāk? - Tas bija viss, ko Ereijass paguva pateikt, kad sāka stāstīt Joels. Īsumā, jā tas tā šodien viss bija noticis. Karotājs apsēdās pie galda un bija gatavs papildināt Joela teikto.

[washulis]

Kad uzradās Ereijass un Joels, tas deva garantijas, ka varēs censties tempā tikt līdzi visam notikušajam. Pabeigusi uzliet tēju, Sariša nolika divas krūzes abu biedru priekšā, trešo pabīdot arī tuvāk Mejai, kad nu viņa nolems meditāciju beigt. Satvērusi rokās arī savu porciju, kareive nosēdās pie galda, aši pamājot ar galvu. Jā, man ir labi. Daudz labāk. Atpūta bija tieši vietā, visu dienu neko produktīvu nedarīju. Nepacietība balsī liecināja, ka viņa kā reiz bija daudz vairāk ieinteresēta viņu stāstā, cieši uzlūkojot Joelu, kas drīz ķērās klāt. Visai drīz atklājās, ka šī diena patiesi nav bijusi veiksmīga. Tas ir kā? Savāca? Viņa strauji sarauca uzacis, jautājoši palūkojoties arī Ereijasa virzienā. Vai tad... mums nevajadzētu šobrīd doties un viņu glābt? Nevar jau zināt, ko Sīlija grasās viņai nodarīt. Vai Gabriels par šo zina? Viņu vadoni Sariša, tāpat kā teju jebko citu, šodien daudz manījusi nebija, pat ja vēlāk no Joela varēja noprast, ka Gabriels šo dienu aizvadījis ar biedriem kopā. Tik un tā ņemt brīvu dienu ar katru mirkli sāka šķist arvien lielāka kļūda.

Nopētījusi norādījumu kartē, Sariša saprotoši pamāja ar galvu. Varbūt lokācijas noskaidrojās, bet joprojām nebija neviena amuleta rokā. Tās arī nebija labākās ziņas. Es noteikti palīdzēšu. Viņa strauji atsaucās. Kā jau to tika solījusi daudzkārt iepriekš, pat ja vakar tas beidzās visai slikti. Tikmēr stāsts par "kaut kādu zvēru" jau atkal lika justies vainīgai, ka nav bijusi uz vietas palīdzēt. Jāpriecājās, ka mums atradušies draugi augstās vietās, lai mūs izvelk no ziepēm nākošreiz, kad ko savārām. Ne paši mundrākie vārdi, bet tie pārlieki bieži realitātē atspoguļojās tieši tā. Un kāds solās būt mūsu tālākais rīcības plāns? Flēras atgūšana, pieļauju, ir prioritāte. Un kur šobrīd ir Arists ar Safīru?

[Roviela]

- Baidos, ka ar mūsu spēkiem mēs Flērai pašlaik palīdzēt nekādi nevaram, - Joels nopūtās. - Sīlija ir ļoti spēcīga. Daudz spēcīgāka par mums visiem, Gabrielu ieskaitot, un mēs nemaz nezinām, kur Flēra pašlaik atrodas. Mēs dabūjām spēkoties ar Sīliju, Sariša, un tas bija tā, itin kā mēs varētu arī neko nedarīt, tāpat nekas nesanāca.
Viņš nopūtās. Jāsaka, šai pasaulei Joela nopūtu tika daudz.
- Sīlija piedraudēja Gabrielam, ka, ja viņš nepiekāpsies, tad viņa paņems mūs vienu pēc otra, un sāka ar Flēru. Tāpēc mums ir jāsteidzas, ļoti pat, atrast amuletus.
Iesākumam viņš mēģināja atrast, kas atrodas tajā paša sajustajā punktā. Vairākas kartes saliekot kopā, to vajadzēja spēt noskaidrot. Kas tur ir? Arī kādas drupas? Kaut kas cits?

- Mēs nenoskaidrojām, kāpēc Karotāji gribēja mūs apcietināt, un tas ir slikti. Kā lai zinām izvairīties nākošo reizi? - orākuls pažēlojās. - Un Safīru nedrīkst ņemt līdzi nekur, kur vien var sanākt uzdurties Sīlijai. Viņa īpaši interesējās par savu māsu. Arists un Safīra risina savas Karotāju problēmas pašlaik kaut kur, un ar viņiem kopā ir Alekss, vismaz pirmīt bija.

[echo3]

Sīlija bija sagatavojusi lamatas Gabrielam, liekot viņam sajust, ka gatavojas burt portālu. Gabriels gāja turp, un mēs līdzi. Nekādu portālu Sīlija tur patiesībā nebūra, lai gan bija redzami arī viņas četri priesteri. Viņa grib Gabrielu, nu, iekāro. Tā vairs nav mīlestība, ja arī reiz bijusi. Un tad viņa mūs visus ieslēdza dēmoniskā simbolā, kuru uzturēt palīdzēja priesteri. Ja kas, priesteri visu paveica, nemaz neatrodoties tur uz vietas - tā bija klātbūtnes maģija. Un tad Sīlija rādīja raksturu, draudēja, būrās, radot mums sāpes. Gabriels nepiekāpās. Mēs mēģinājām cīnīties, bet tur pa īstam nekas nesanāca. Notērēju visu savu balto maģiju, un reiz pat būtu trāpījis ar to Sīlijai, bet Gabriels uzbūra vairogu. Kāpēc, nezinu. Meja nosauca Gabrielu par nodevēju, bet es tā nedomāju. Tam ir iemesls, mēs tikai nezinām, kāds. - Ereijass stāstīja. - Pēc tam, kad reizē centāmies salauzt simbolu, kurā bija ieslēgta Flēra, Sīlija metās dziedniecei klāt un kopā ar Flēru aizteleportējās. Gabriels drīz pēc tam teica, ka viņu sauc Metatrons, un devās uz Astindelu. Mēs braucām uz ķīmisko rūpnīcu.

Nu, stāsts par to, kas notika tur, bija krietni neskaidrāks, - Aizbraucām, atradām pietiekoši labu vietu, kur Joels varēja meditēt. Gabalu nost no rūpnīcas, un tā, lai mūs no turienes nevar redzēt. Nedaudz vairāk kā trīs stundas Joels mierīgi meditēja, un nekas nenotika. Tad piepeši rūpnīcā sāka šaudīties un trokšņot. Un pēc īsa brīža Joelam virsū grāzās čerkājains astains zvērs. Neko tam līdzīgu nekad neesmu pat sapņos redzējis. Jutām, ka zvērs ir agresīvs, metāmies glābt Joelu. Kā zvērs pieskrēja tuvāk mums ar Meju, tā nez kāpēc apstājās. Man tas likās pavisam neparasti, un labi, ka arī Meja bija gatavībā, jo zvērs mums uzspļāva kaut kādu šķidrumu. Kur tas trāpīja, tur zeme kusa, pārogļojās un kūpēja. Apmēram tā, kā kad kalēji kodina rakstus metālā, nu, kā ļoti stipra skābe. - To, par skābi, Ereijass bija izdomājis mājup braucot. - Mēs lēcām katrs uz savu pusi, un zvērs mums netrāpīja. Un tad man izdevās iemest dunci šim rīklē. Tas viņam nepatika, un viņš devās prom, bet tikmēr mūs ielenca Karotāji un pieprasīja padoties.

Kāpēc padoties? Kā jau Joels teica, - nav ne jausmas. Tā ka laikam tas arī viss, ar ko var papildināt Joela stāstu. Ā, - Gabriels teica, lai nemeklējam Flēru. - Tas bija visgrūtākais.

[washulis]

Pirmajā mirklī Sarišai Joela atzinums, ka Flērai nevar doties atpakaļ nebija skaidrs, jo iespējams tieši šobrīd dziedniece taču varētu sēdēt uz moku krēsla un izstāstīt Sīlijai visu, sākot ar viņu plāniem attiecībā pret amuletiem, tā arī meklējumu metodes, pat ja tās pašas tādas patizlas vien bija. Bet noteikti ir jābūt kaut kam, ko mēs varam darīt! Ar šiem tempiem mēs Flēru dabūsim atpakaļ... erm, nekad! Sariša izsaucās. Diversija. Papildus spēku izsaukšana no Astiendelas, es nezinu. Jo arī tālākais stāsts taču skaidri pierādīja, ka viņi ar savu skaitu nav nekāds pretinieks Sīlijai ar viņas bandu. Bezcerīgi un tā serafu skaits tikai ruks, līdz Ardā izčākstēs pavisam. Es minētu, ka Karotāji mūs noturējuši par Atkritējiem, jo mums noteikti nav tās pašas intereses šeit, kā citiem mietpilsoņiem. Nebūtu jābrīnās, ja informācija jau būtu paspējusi apmest pilnu loku, turklāt Sīlijai iespējams izdevies iegrābt savas ķetnas arī Karotāju pulkā, tāpat, kā Gabrielam bija izdevies nodibināt kontaktus ar Aristu. Šie dueļi varēja būt kā atklāti tā slēpti. Pieredze gan rādīja, atklātajos serafu komandai izredžu ir gaužām maz.

Kad Ereijass steidza papildināt Joelu, paziņojums, ka Sīlijai un Gabrielam bijusi... nosauksim to par romanci, tas lika Sarišai skaļi nopūsties, pievēršoties savai pusdzertajai tējas krūzei. Tas izskaidroja to momentu "Elles" iestādījumā. Kā Sīlija bija centusies Gabrielam kantēties klāt, bet iznākums nav sanācis patīkams ne vienam, ne otram. Un ja nu tādēļ Gabriels patraucēja ar vairogu? Es nesteigšos piekrist Mejai par nodevību, bet ja nu viņiem tur vēl ir jūtas, lai arī cik sašķobītas. Es Gabriela vietā nepriecātos, ja ir jādodas iznīcināt bijušo mīļoto. Bet ja tas ir tiesa, tas nevienam nepalīdzēja, situāciju tik samežģījot vairāk. It kā problēmu trūktu. Bet Sīlija par savu māsu interesējās, jo nojauta, ka viņa ir šeit, jebšu Sīlija par Safīru nav ne jausmas? Mirkli Sarišai prātā iemetās ļoti ķecerīga doma - veikt "ķīlnieku" apmaiņu. Safīra pret Flēru. Bet tā būtu briesmīga rīcība, turklāt beigās viss varētu beigties vēl sliktāk, kā sācies.

Sižetam aizvirzoties pie ķīmiskās rūpnīcas, Sariša varēja aizdomāties, ka pašā pilsētā necik daudz faunas nav redzējusi, floru netik. Nomaļos rajonos nedaudz dzīvāka daba bija iespējama, ne tā? Nu, vismaz prieks, ka tā radība jums visiem kopainā nenodarīja vēl lielākus postījumus. Karotāja vēl īsi piebilda, iedzerot vēl malku tējas. Bet tad sanāk, ka prioritāte tomēr ir amuleti. Triecientempā izsirot tās divas zināmās lokācijas, paralēli atrodot trešo. Kad esam iepriekš ieķērušies nepatikšanās un sadaloties, turklāt tagad esot mazākā skaitā, noteikti ir gudrāk mums visiem doties uz vienu lokāciju kopā. Par cik visu dienu sēdējusi bezdarbībā, Sariša jau laicīgi vēlējās saplānot iespējas rīkoties. Tiesa, Ereijasa pēdējā piebilde lika saraukt pieri. Vai Gabriels to teica, lai atgādinātu par mūsu prioritātēm? Ja jā, tad Sariša vēl spēs saprast. Ja motīvi bija gluži citi un noklusēti, tad gan viņa sāks apšaubīt, cik gudri ir klausīt visam, ko Gabriels saka. Varbūt... Mejai ir zināma taisnība? Varbūt tikai nedaudz?

[echo3]

Jā, Gabriels vēlējās, lai mēs dodamies meditēt un sameklējam, kur atrodas amuleti. - Ereijass vispirms atbildēja uz Sarišas pēdējo jautājumu. - Pirmā vieta ir tā, kuru jau zinājām, otru Joels šodien sajuta. Tagad kartē jāizpēta, kas tā par adresi. Un vēlreiz, jā, Sīlija zina par Safīru. Viņa tā kā nožēloja, ka Safiras ar mums kopā šodien nebija.

[Sindra]

~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

- Jā, tās es apgalvoju. - Braunija kungs apstiprināja.
- Es nezinu, kurš to izdarīja. Ziniet, nav jau tā, ka mums katrs atskaitās par katru darbību, kuru dienas laikā veicis. - Bez tam, viņš pats tajā laikā strādāja. Krāsnīm pat tuvumā nebija. Kā gan viņš varētu zināt.
Tāpat arī uz otro Arista jautājumu, ārsts tikai paraustīja plecus. - Tas noteikti nav jautājums, uz kuru, es varētu atbildēt uzreiz. Es nezināju, ka pie mums ved šādus līķus, līdz mirklim, kad reģistratūra man paziņoja, ka esat ieradušies jūs un es sāku viņus meklēt. - pat, ja tas izklausījās pēc visi gali ūdenī varianta, Braunija kungs izmeklētājiem neko daudz palīdzēt nevarēja.



~ ~ ~ Svētnīca ~ ~ ~

Joelam pētot kartes, salikās, ka otrā vieta, kur viņš tā kā bija sajutis nelāgo auru, galīgi nav kāda no vietām, kuras bija viņiem atzīmētas, kā pārbaudāmie objekti.
Šeit atradās kaut kāds muzejs, vai kas tamlīdzīgs, kas bija apzīmēts ar nosaukumu "Senās cilts ala."
Koordinātas no kartes varēja nolasīt.

Ja planšetē meklē informāciju par šo vietu, tad tā ir visai skopa un vispār jau šī vieta ne ar ko īpaši neizceļas. Tas ir kaut kāds kalnam līdzīgs krāvums, kurā atordas ala. Šajā alā cilvēkus neielaiž, jo ir nobrukšanas draudi. Planšetē ir atrodama informācija par vienu nelaimes gadījumu, kur nobrukuma rezultātā, iesprostoti, gājuši bojā, grupa ar ziņķārīgiem bērniem, kā arī diskusija par šīs vietas likvidēšanu. Taču, diskusija bija palikusi tikai diskusija un nekāda rīcība tai nebija sekojusi.


Meditējot Meja jutās dīvaini.
Jā, it kā viņa sajutās labāk un vieglāk, taču meitenei bija grūtības ar Astindelas pļavu un ezeriņu iztēlošanos.
Tāpat arī dzīvnieki viņai pat tuvumā nenāca.
Kaut kas bija mainījies. Kas tieši? To bija grūti pateikt.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 21.07.2013 19:51

[Roviela]

- Paskat tik! - Joels, kurš daudz neklausījās sarunas, beidzis pētījumus, iebakstīja ar pirkstu planšetē.
- Tā otrā vieta ir ala, kuru sauc "Senās cilts ala". Kādreiz bijusi apmeklējama vieta, tagad slēgta nobrukumu draudu dēļ un tāpēc, ka nogruvuma dēļ gājusi bojā grupiņa bēnu. Gribēts to pat likvidēt, bet likvidēta nav. Adrese ir rekur.
Pirksts norādīja uz atrastajām koordinātēm.

- Ja mēs ejam turp, tad jārēķinās ar tumsu, nogruvumu iespējamību un to, ka tur atrasties nav brīv.

[Mattiass]

— Tad, pēc būtības, to varēja izdarīt jebkurš?

Prasījās noskaidrot, kurš tik centīgi veica savus (?) pienākumus. Un paņemt pie dziesmas.

[washulis]

Labi, viņa par Safīru zina, bet ko iesāktu, ja sastaptu? Savāktu savā pusē? Protama lieta, ka pārējie šo nevarēja zināt, Sariša drīzāk vienkārši skaļi prātoja, kādi varētu būt Sīlijas neparastie motīvi. Viņa jau nu būtu gana gudra, lai saprastu, ka nekāda lielā ģimenes atkalsatikšanās no šī nesanāktu.

Bet pie galvenā. Mēs dosimies, pieļauju, ka rīt, izpētīt šo Joela uzmeklēto alu, jebšu pirmo vietu ar simbolu? Nedaudz nepacietīgi karotāja sasita plaukstas, cenšoties pašķielēt orākula planšetes virzienā, lai censtos tur ieraudzīt ko vēl bez Joela teiktā, bet tiesa, informācijas nebija daudz jebkurā gadījumā. Teju visas lokācijas, kur esam devušies, nav skaitījušās publiskam apmeklējumam. Tas būs mazākais ierobežojums. Jo iebrukšanas draudi? Tas neizklausījās pārāk spīdoši.

Šo rakstu rediģēja washulis: 21.07.2013 20:19

[Rouzijs]

Acis atvērās un Meja atgriezās atpakaļ Ardā, serafe klusēja nesaprotot, kas tikko bija noticis, kāpēc viņai bija tik grūti iztēloties mājas, ko viņa tādu bija izdarījusi, ka pat dzīvnieki no meitenes novērsās, bez maz vai bija sajūta, ka viņa būtu nodevusi visu, kam ticēja.
Miers, ko viņa bija vēlējusies iegūt meditējot nebija pie viņas nokļuvis, drīzāk radās jauni jautājumi, uztraukums, izmisums, ko serafe cītīgi noslēpa no pārējiem.

Sameklējusi turpat noliktās cigaretes vienu viņa aizsmēķēja, ļaujot virtuvē izplūst baltiem dūmu mutulīšiem. Skatiens aizkavējās pie serafu simbola uz rokas, tas bija tik savādi... Tad acis pacēlās, lai palūkotos uz pārējiem, iespējams, viņa vēlējās, ko teikt, bet pārdomāja. Nevienam nebija jāzina. Nevienam.

- Es laikam došos uz istabu. - Tumšmate noteica un piecēlās kājās.

[Roviela]

- Pagaidi jau nu brītiņu! - Joels pagrieza galvu, lai paskatītos pāri atzveltnes krēsla malai uz Meju. Orākuls neko savādu karotājā nepamanīja.
- Mēs pašlaik apspriežam, ko darīsim rīt, jo šovakar tomēr laikam esam par daudz noguruši, lai vēl kaut kur skrietu. Jā, tu dzirdēji, kas ir tā otrā vieta? Alas, kurās nevienu iekšā nelaiž, jo tur var iebrukt griesti.

Viņš izstaipījās kā tāds kaķis. Nogurums nāca virsū. Vajadzēs meditēt un pēc tam gulēt, gulēt!
- Es gribētu vispirms atrast to, trešo vietu, bet tam jums, karotāji, būs jāatrod man kāda laba vieta tuvāk Vatrai.

[Pūķēns Sāra]

Tas bija slikts joks Arista izpildījumā vai arī ļoti nepārdomāta rīcība. Nepietika jau tas, ka viņa jutās kā skumju piepildīts maiss, tad arī viņš mašīnu bija atstājis pie vietas, no kuras izstaroja sajūtas, uz kurām gribējās vai nu atsaukties vai bēgt prom, nevis sēdēt mašīnā un to nepārtraukti izjust. Varbūt tas bija izdarīts ar nolūku, lai norūdītu jauno serafieni? Ja tā bija, tad tā bija laba ideja, bet Safīra par to ne tuvu nebija sajūsmā. Drīzāk pretēji.

Pēc pāris stundām ar astīti, kuru laikā viņa bija vairākas reizes mēģinājusi atvērt durvis un centusies aizmirsties planšetē, Safīra izvilka telefonu. Zvanīt vai nezvanīt? Sūtīt tekstu vai nesūtīt? Varbūt Arists un Alekss sastapās ar briesmām un viņa traucētu, ja zvanītu? Meitene nolēma: ja tuvāko piecpadsmit minūšu laikā no Arista nebūs nekādu ziņu, viņa pati centīsies sadabūt rokā detektīvu.

[echo3]

Es arī būtu par to, ka rīt dodamies uz Vatras pusi. Par labām vietām neko nezinu, būs jāmeklē. - Ereijass bija izdzēris tēju un tagad piecēlās, lai izmazgātu krūzi. Viņš tikai gribēja sagaidīt, ko teiks Meja, un vai Sariša piekritīs domai par Vatru. - Šovakar gan nekur. Man nav vairs maģijas nemaz. - Rīt būs jāpaņem divi dunči. Ar blāsteriem, pat trāpot, Ereijasam neko nebija izdevies izdarīt. Nu labi, maģiski redzamajiem priesteriem tas būtu saprotami, bet tam zvēram? Duncis iedūrās, bet paralizēt nevarēja un nošaut arī nē? Jāsāk domāt - kas tie tādi par ieročiem...

[Rouzijs]

- Es arī piekrītu, dosimies rīt uz Vatru. - Bet tas par pamestām alām bija interesanti, pat ja Meju tagad nomāca citas domas. - Iespējams, ka tās alas kāds pieskata, ja jau tur nedrīkst doties. Man liekas, ka mēs pārkāpsim likumus, ja tur ielīdīsim, bet mums ir jāriskē. - Savādākas iespējas nebija. Viņi tā jau pārāk ilgi kavējās ar uzdevumu izpildi, pat ja Meja gluži uz mājām atpakaļ neskrēja.

Iespējams, ka tur bija tā problēma. Viņa tik ļoti neilgojās pēc Astindelas, kā citi.
Bet tas nebija normāli, jebkurā gadījumā uztraukums un šaubas durstīja ar mazām adatiņām, iesējot vēl lielāku nemieru.