"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Tas vairs nebija normāli, Meja nezināja, ko darīt. Tumšais skatiens klīda no Karotāja uz Karotāju, kuri bija nomērķējuši blāsterus uz viņiem.
Protams, viņa sekos šiem cilvēkiem tikai... - Kādēļ mēs tiekam arestēti? - Viņa pajautāja, un bija gatava sekot.
Skatiens aizkavējās pie Ereijasa un meitene nedaudz nedroši pasmaidīja, pat ja augums bija sasprindzis līdz pēdējam.
Tikai Joels... Meitene palūkojās uz to pusi, kur aizbrauca mašīna, šķita, ka arī viņam neizdevās aizmukt.
Un ko nu?

[Roviela]

- Mūs savāc, šķiet, Karotāji pie slēgtās ķīmiskās rūpnīcas. Lilū dota pavēle 707, - klausulē atskanēja Joela balss.
Viņš pārtrauca sarunu un, vai velti visu šurpceļu bakstījās pa telefonu? izdzēsa zvanu vēsturi.

- Paldies, Lilū.
Nobāzis telefonu, orākuls mierīgi sēdēja mašīnā un gaidīja, kad tad nu nāks kāds. Nāks taču, ne? Ja jau tā interesējas. Tāpēc vien nav jākāpj ārā un jāmirkst lietū.

[Mattiass]

Viņi tur ar plakātiem un karogiem pastaigājās, vai? Idioti.
— Braunija kungs, uzgaidiet tepat. Aleks, ir problēma. Nūbi vāra ziepes, viņus vāc pie 7N 7FF.
Tikmēr Arists pats zvanīja atpakaļ Joelam.

[Roviela]

Kabatā nobāztais telefons zvanīja.
- Jā? Klausos, - Joels gluži saviesīgā tonī atbildēja, pa logiem vērodams, ka viņam pakaļ vēl nenāk. Vismaz durvis vēl nerausta.

[Mattiass]

— Sveiks. Tūlīt Aleksu pieslēgšu. Neliec nost, — mierīgā balsī noteicis, Arists pastiepa savu telefonu Aleksam.

[Sindra]

Karotājs, kurš bija palūdzis Meju un Ereijasu sekot, tikai uzmeta īsu skatienu melnmatei. - Jautājumi un atbildes būs vēlāk. - viņš noteica un kā izskatījās, negrasījās vairāk šo situāciju nekā paskaidrot. Viņš vienkārši sagaidīja, kad abi aizturētie viņam sekos un pats, iedams, apsargātās teritorijas virzienā, skatījās uz nelielu četrkantīgu priekšmetu, kas viņam atradās plaukstā. Tur bija ekrāniņš un pa to pārvietojās kaut kādi krāsaini pleķīši.
Pārējie karotāji, kas bija ielenkuši Meju un Ereijasu, sekoja aizturētajiem un savam komandierim.

Kad Lilū bija apstājusies, kā jau Joels pats noprata, viņa virzienā steidzās karotāji.
No kurienes tie bija uzradušies jau tik tuvu, tā īsti nevarēja saprast. Bet brīdī, kad Arists bija atzvanījis, pie Joela mašīnas loga pieklauvēja kāds karotāja formā tērpts cilvēks un paaicināja Joelu izkāpt no mašīnas.

Mirklī, kad Arists paziņoja vēl klāt nākušos jaunumus, Aleksa seja ieguva akmenscietu izteiksmi. Puisis valdīja savas emocijas, lai gan godīgi sakot, gribējās gāzt kādam pa seju. Un netālu esošais ārsts bija visa laba kandidatūra.
Alekss paņēma no Arista telefonu.
- Iedod man parunāties ar to karotāju, kurš tur pie tevis. - viņš visai laipnā balsī palūdza Joelam.

[Roviela]

- Tūlīt, - Joels atsaucās, vērdams vaļā durvis.
Viņš pastiepa telefonu pieklauvējošā (logu nemēģināja izsist, un tas vien jau bija labi!) karotāja virzienā.
- Ar jums vēlas runāt.
Auto durvis palika vaļā, un Joels paklausīgi grasījās rāpties laukā.

[Sindra]

Kamēr Alekss gaidīja, kad ar viņu kāds parunāsies, jauneklis, pamāja Aristam uz ārsta pusi un klusi noteica: - Tiec ar viņu galā. - Pats atkāpās līdz telpas tālākajai sienai.

Pie Joela pienākušā militārista sejā gan parādījās viegla neizpratne, kad viņam tā grūda virsū telefonu. Viņš pat lāga negribēja ņemt. Ko varēja zināt, kas te dažiem prātā. Tomēr, kaut arī negribīgi, karotājs paņēma klausuli un mirkli palūkojies uz ekrānā redzamo informāciju, pielika telefonu pie auss.
- Es klausos. -
- Te runā Alekss Mārvins, slepenās izmeklēšanas dienesta komandieris. ID: 810597
Identificē sevi. -
Karotājs Joela galā, no kabatas izvilka maza izmēra planšeti un datu bāzē ievadīja Aleksa nosaukto numuru.
- Piektā apsargājamā objekta vada komandieris Ričards Vaits. ID: 689175 - Arī Alekss no kabatas sadabūja mazo planšeti un ievadījis nosaukto kodu, aplūkoja informāciju par karotāju, ar kuru šobrīd sarunājās.
- Labi, Vait. - Alekss noteica, iemetot planšeti atpakaļ kabatā.
- Tās trīs personas, kuras tu centies aizturēt ir mani cilvēki. Laid, lai viņi iet. -
- Bet, ser viņi... - karotāja skatiens uz mirkli aizkavējās pie Joela.
- Nav būtiski, ko viņi. Vienkārši dari, ko es saku. Laid, lai viņi iet. - Alekss pārtrauca kolēģi, atkārtodams savu prasību.
- Vai man ir jāraksta atskaite? - Ričards apjautājās, nedaudz pakāpies nostāk no Lilū un Joela.
- Nē, no tā tāpat nav jēgas. - Alekss noteica.
- Nu, labi, ser. -
- Paldies. - Alekss noteica un atvienoja sarunu.

Visai domīga paskata, karotājs atdeva telefonu Joelam.
- Laimīgu ceļu. - viņš novēlēja un neko vairāk nepaskaidrodams, devās prom, pa ceļam sadabūjis savu telefonu un sazvanīja savu padoto.
Telefons sāka zvanīt tam, kurš bija kopā ar Meju un Ereijasu. To sadabūjis, viņš atbildēja.
Paspēris vēl pāris soļus, karotājs apstājās:
- Ko? Kāpēc? - viņš pārjautāja, palūkojies uz Meju un Ereijasu.
Beigās noteica: - Labi. - un pagriezās pret abiem aizturētajiem. - Jūs varat doties. - viņš paziņoja, telefonu ielicis atpakaļ kabatā.
Pārējiem karotājiem viņš pamāja uz apsargājamā objekta pusi. - Atgriezties. - arī viņš pats devās atpakaļ uz rūpnīcas pusi, pa ceļam izvilcis rāciju un cik nu varēja spriest, sazinājās ar tiem, kas atradās helikopterā.

[Mattiass]

Tikmēr Arists, arī iekšēji nokaitināts, ar bīstamu, nelabu vēstošu sejas izteiksmi pievērsās Semam Braunijam. Klusu pietuvojās. Un tikpat klusu un nopietni viņu uzrunāja:
— Tā, cienītais. Paskaidrojiet man, kā jūs varējāt tā kļūdīties. Tā ir izcili nolaidīga rīcība… Un labāk uzreiz stāstiet visu patiesību.

Serafu karotāju tagad vienā mierā varētu pielīdzināt dienas vidū no miega izrautam izsalkušam vampīram. Ja vien šis aizkaitinātais vampīrs vēl vēlētos sarunātes ar mieru traucējošiem nekauņām. Viss liecināja, ka Semiju sagaida nelāga pratināšana.

[Roviela]

Kas viņi, ko viņi? Joels spicēja ausis, gribēdams sadzirdēt iemeslu, kāpēc viņiem piesienas klajā laukā, tiesa, slepena apsargājama objekta tuvumā, tomēr tikai klajā laukā, bet tas netika pateikts. Taisni žēl... būtu gribējies zināt, lai nākošo reizi nepieļautu tādu pašu kļūdu, lai vai kāda kļūda bija pieļauta.

- Paldies, - orākuls paņēma savu telefonu un ielika to kabatā.

Aizvēris durvis, viņš lika Lilū pabraukt gabalu atpakaļ, lai Mejai un Ereijasam nav tik tālu jāiet.

[echo3]

Ereijass nepretodamies gāja pakaļ rīkojumus izsakošajam Karotājam, un neko arī tam nejautāja. Saprast, kāpēc viņi aizturēti, nebija nekādas iespējas. Jautājumi un atbildes būšot pēc tam. Ereijass gan nebūtu vedis cilvēkus no malas uz apsargājamu objektu. Drošības pēc. Bet savas domas serafu karotājs, kā ieradis, paturēja pie sevis. Mazāk pļāpāsi, labāk būs.

Negaidīti Karotājam iezvanījās telefons, un pēc nesadzirdamas sarunas Ereijass un Meja tika atlaisti. Hmm? Bet, ja jau sākumā neko nepaskaidroja, tad tagad arī neko neteiks, un Ereijass tikai pieklājīgi pateicās, - Paldies. Vai ieročus mēs arī drīkstam dabūt atpakaļ? - Cerams, protams, ka ar to briesmoni Karotāji jau ir tikuši galā, un tas virsū vairs neskries, bet, nu, tomēr. Jautājumā izskanēja tieši šāds zemteksts.

Lai nu kā ar blāsteriem, uzkavēties fabrikas tuvumā Ereijasam nebija nekādas vēlmes. Cerams, ka Joels ar Lilū nav tālu aizbraucis.

[Sindra]

~ ~ ~ Meditētāji ~ ~ ~

- Jā, jā. Protams. - pirms doties prom, karotājs pamāja savam kolēģim, kurš bija savācis Ereijasa un Mejas ieročus, lai abiem tie tiktu atgriezti. Tad arī viņi tika atstāti vieni un varēja tālāk darīt, ko vēlas.
Kad karotāji bija atsaukuši pavēli apstāties, Lilū atkal pildīja Joela vēlmes. Proti, viņa paklausīgi pabrauca atpakaļ, lai Ereijasam un Mejai nebūtu tik tālu jāiet. Nu, kā jau Joels to bija vēlējies.

Par dīvaino radību vairs nekādu ziņu nebija.
Tas nebija manāms un pat nekādas skaņas, kas liecinātu, ka tāda radība te bijusi. Lai gan, tā jau bija visai klusa arī iepriekš. Izņemot to brīdi, kad bija uzķērusi Ereijasa sviesto dunci. Bet tagad duncis, kopā ar radību bija nozudis Ardas dubļainajos laukos. Kaut kur.


~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

Braunija kungs lūkojās uz Aristu un viss, ko viņš spēja, vien paraustīt plecus. - Es nezinu, ser. - ārsta pleci vēlreiz paraustījās. - Te kaut kādas nekārtības. Visām slimnīcām ir zināms, ka mums nestrādā puse no saldētavām. Kāpēc līķus vēl joprojām ved pie mums? Kur tad, lai mēs viņus liekam? - viņš sašutis noplātīja rokas. - Tie taču sāk smirdēt. Un visai ātri. Šķiet, ka jūsējie ir kaut kā iekļuvuši rindas priekšgalā un iemesti krāsnīs, kā pirmie. - Braunija kungs noplātīja rokas vēlreiz. - Ticiet man, ser. Mēs pārmeklējām visu morgu. Viņu nav. Jūs varat paši nākt un skatīties. Ko tad man tagad iesākt? Es viņus pusdegušus no krāsnīm izraut ārā nevaru. - un gluži paredzami paraustījās viņa pleci.

Sarunas laiku Braunija kunga skatiens vērās pretī Arista acīm, pat ja viņš likās nervozs un satraukts. Nu, tikai ik pa brīdim viņš palūkojās uz Aleksu. It kā pieskatot, ko viņš dara un kur atrodas.

[Mattiass]

— Kāpēc tās nestrādā? — serafs indīgi, bet joprojām saglabādams mieru, apprasījās. — Un kā varēja gadīties, ka mūsējie nonāca rindas priekšgalā? Kurš no jūsējiem par to atbild?

Karotājs izskatījās visai noteikti noskaņots izsist visu, ko vien var.

[echo3]

Eeijass vēlreiz pateicās un sabāza abus blāsterus pa tiem domātajām kabatām. Duncis droši vien ir zudis. Diez vai tas bija izgatavots no materiāla, kas varētu palikt neskarts tā dīvainā zvēra rīklē. Ja jau pat zeme kūpēja no šķidruma, ko šis izspļāva.

Karotājs noturējās nepajautājis, kā tāds bars sargu izlaiduši lopu no teritorijas, jo tagad Ereijass bija pārliecināts, ka tādus "ražo" pamestajā rūpnīcā. Noskatoties pakaļ aizejošajiem karotājiem, viņš tikai pajautāja Mejai, - Ejam? - Un griezās riņķī, lai soļotu vispirms uz vietu, kur iepriekš stāvēja Lilū, un tad pa ceļu uz šosejas pusi.

Drīz viņš ieraudzīja mašīnu, un vēl pēc brīža bija pārliecinājies, ka tā ir Lilū. Joels sēdēja šofera vietā, tāpēc Ereijass iekāpa pa pasažieru puses durvīm. - Joel, Tu gadījumā nezini, kāpēc mūs palaida? - Tas bija jānoskaidro vispirms, bet tūlīt tālāk, - Vai Tev izdevās kaut ko noskaidrot?

[Roviela]

Joels nopriecājās, ieraudzījis abus karotājus sveikus un veselus. Tā arī teica viņa sajūtas.
- Zinu, kāpēc palaida, nezinu, kāpēc gribēja aizturēt.
Izklausījās, ka orākulam to ļoti gribējās zināt, bet nekā, vismaz viņam tas nebija izdevies.

Pagaidījis, kad biedri iekāpj, viņš Lilū palūdza, lai ved uz mājām. Tagad varēja pievērsties sarunām.
- Piezvanīju Aristam, un viņš iedeva telefonu Aleksam, kurš parunāja ar Piektā apsargājamā objekta vada komandieri Ričardu Vaitu, un mūs atlaida.
- Jūs, gadījumā, neziniet, kāpēc mūs gribēja aizturēt? Negribētos atkārtot tādu iekrišanu, nudien. Tas tā muļķīgi.
Un par noskaidrošanu.
- Jā, izdevās. Šajā rūpnīcā tās mantas nav, sajutu vēl vienu vietu, kas līdzīga pirmajai, netālu no Stonas, bet trešā tuvumā nav. Man šķiet, tas jāmeklē kaut kur tuvāk Vatrai.

[echo3]

Nē, mums arī neko nepaskaidroja. Re, Meja pat tieši paprasīja. - Ereijasam nebija daudz, ko pastāstīt. - Varbūt tā zvēra dēļ. Tas bija tik dīvains, nu, spļāva kaut kādu šķidrumu, no kura pat zeme kusa un kūpēja. Iespējams, slepens, iespējams, izmucis no slēgtās rūpnīcas. Bet droši es to nezinu, tās ir tikai manas pārdomas.

Protams, arī Ereijass labprāt uzzinātu, kāpēc īsti viņus aizturēja. Atbruņoja bīstama zvēra tuvumā un aizturēja. Ja Alekss varēja likt viņus atbrīvot, varbūt viņš zina? Vai Arists? Nav ko tagad lauzīt galvu pa tukšo. Nupat Ereijass sajuta nogurumu. Vajadzēs pašam pameditēt un arī pagulēt, citādi no viņa palīgs nekāds. Divi amuleti, iespējams, ir tepat Stonā. Tie būs jāatrod, un šim darbam vajadzēs visus spēkus.

Šo rakstu rediģēja echo3: 20.07.2013 20:40

[Sindra]

~ ~ ~ Meditētājiem ~ ~ ~

Lilū apstiprināja, ka komandu sapratusi un kad Ereijass un Meja bija iekāpuši mašīnā, tā uzņēma kursu uz Svētnīcu.
Vairāk nekas īpašs neatgadījās. Neviena dīvaina būtne necentās serafiem uzbrukt. Tāpat arī neviens necentās viņus apturēt, tādu vai citādu iemeslu dēļ.

Ārā bija satumsis. Turpināja līņāt lietus un vēl viena diena Ardā, vilka uz vakara pusi.

OOC - Meja ir ar jums. viņai nav pašlaik laiks rakstīt.



~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

- Jo ir sabojājušās. - Braunija kungs pavisam godīgi atbildēja uz jautājumu. Kādi tad vēl varētu būt iemesli, lai kaut kas nestrādātu. Lūk, ar nākamo jautājumu bija nedaudz grūtāk. Te ārsts atkal paraustīja plecus.
- Es nezinu, ser. - skatiens atkal uz mirkli aizklīda līdz Aleksam.
- Nav jau mums tāda atbildīgā par līķu rindu. Es nezinu, kurš viņus iestūma rindas priekšgalā. Un kāpēc. Visticamāk, steidzās. Pameta pusceļā. Nudien, nezinu. Šodien ir visai saspringta diena.
Bet, ser! Jums nevajag uztraukties. Redziet, analīzes esot paņēmuši jau notikuma vietā. - Braunijs paziņoja.

[Mattiass]

Arists noteikti pašūpoja galvu.

Tas, ka viņam visi šodien liekas stulbi, noteikti nenozīmē, ka viņi tādi arī ir. Viņi tikai izliekas, vai arī viņiem trūkst informācijas, kas vajadzīga, lai izturētos adekvātāk. Tagad galvenais to neaizmirst, un saņemties.

— Tā, labi… — Karotājam beidzot pieleca, ka viņš bija ķēries klāt no nepareizā gala. Tā gadās, kad Ardas Karotāja dzīvē iejūk serafu vajadzības, un abās frontēs vienlaicīgi viss sāk ieņemt trajektoriju, kas aizdomīgi līdzinās pieskarei. Katrā ziņā, viņa zobratiņi negaidīti ieleca pareizajos robiņos, kas sniedza zināmu iekšējo mieru.

— Kas jūs īsti šeit esat un par ko atbildat?

[Sindra]

Jā, pareizi, viņam taču tā arī neviens nebija lūdzis stādīties priekšā. Tad nu beidzot Braunija kungs to izdarīja:
- Strādāju morgā. Veicu autopsijas. Šodien ir mana maiņa. Skaitos maiņas priekšnieks. - tas gan laikam nozīmēs, ka tūlīt viņam uzvels visu atbildību par notikušo. Bet no otras puses, viņam jau nebija jēgas melot un mēģināt kaut kā izlocīties. Ja viņš pats nepateiks, tad šie te divi to uzzinās šā kā tā no citiem avotiem.

[Mattiass]

— Maiņas priekšnieks, tātad šodien galvenais morgā. Jūs apgalvojat, ka nezināt, kurš iestūma rindas priekšgalā. Bet tas šoreiz ir svarīgi. Kurš to varēja izdarīt? Un kurš no tiem, kuriem vispār ir pieeja morgam, zināja par mirušo identitātēm?

Šī pataloganatoma teikto vēl varēs pārbaudīt, bet pagaidām lai stāsta tāpat vien.