"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Sēžot mašīnā, kas pēc Ereijasa rīkojuma jau devās tālākajā ceļā, Joels brīdi nesaprata, ko nozīmē paša vibrējošā kabata, tad, atcerējies, viņš izvilka telefonu.
Tur uzrādījās numurs, kuru orākuls neatpazina, tāpēc viņš piesardzīgi tikai noteica: - Jā?
Un viss.

[Mattiass]

Arists toties atpazina Joela balsi. Vismaz orākuls pats atbild, tas labi.
— Sveiks, Joel. Kas pie jums atgadījies? Un kur ir Flēra?

[Roviela]

Tagad arī Joels atpazina Aristu. Teikums bija pietiekami garš. Nolēmis, ka viņš, tikko varēs, atradīs, kā piefiksēt zvanījušo numuru, orākuls atbildēja.
- Slikti iet. Sīlija mūs piemānīja, izliekoties, ka bur portālu. Tā nebija tiesa, ilūzija bija, un tur bija arī daudz dažādu citu burvestību. Viņa mūs ar savu priesteru palīdzību noķēra simbolā, piedraudēja Gabrielam, tad kāvāmies, un Sīlija aizteleportējās ar Flēru. Gabrielu izsauca Metatrons, un tagad mēs braucam tālāk uz rūpnīcu. Meditēt.

[Sindra]

~ ~ ~ Meditētāji ~ ~ ~

Nekādi neparedzēti apstākļi netraucēja Joelam, Ereijasam un Mejai nokļūt līdz mašīnai. Lilū atradās turpat, kur serafi bija to atstājuši un tajā varēja sēsties iekšā un turpināt ceļu. Apstiprinājusi, ka uzdevumu sapratusi, Lilū devās ceļā. Par izmaiņām braucēju skaitā, vismaz mašīna nekā īpaši nesatraucās. Diez vai viņai arī vajadzētu.



~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

Pieejot tuvāk priekšnieku bariņam, Arists sadzirdēja, ka Alekss pieprasīja no rakstiskus paskaidrojumus no abiem pārējiem kolēģiem. Kuru O'Nīls arī apsolīja iesniegt, taču Alvera, noraidoši pakratīja galvu un apgalvoja, ka viņam esot vienalga par Aleksa neapmierinātību un ka viņam neesot laika rakstīt kaut kādus paskaidrojumus, un ja Mārvins uzskatot, ka viņam tas tiešām jādara, lai sūtot pieprasījumu ar Diksona parakstu.

Aleksa acis samiedzās ciešāk, uzlūkojot kolēģi, taču viņš neko neteica. Vien pamāja.
Nebija jau jēgas strīdēties. It īpaši ar Aleveru. Šim kungam allaž bija visai vīzdegunīga attieksme. Jo īpaši pret Mārvinu. Viņš bija viens no tiem, kas uzskatīja, ka Slepenā dienesta vadītājam bija jābūt Deinam, nevis Aleksam. Ar Deinu Als Alvera sapratās ļoti labi. Parasti arī, kad Aleksam kaut ko vajadzēja no reģionālās pārvaldes, viņš sūtīja runāties Deinu.

Pamanījis tuvojamies Aristu, Alekss pamāja kolēģim un devās prom no abiem dienestu vadītājiem.
Mārvins aizgāja līdz sadauzītajai automašīnai un atvēris durvis, visai skumju skatienu nolūkojās uz vadītāju vietu, kas bija klāta, nu mirušā, Endrjū asinīm. Puiša skatiens uzmanīgi slīdēja pār cietušo auto salonu, cenšoties pamanīt jelkādu pierādījumu, vai jebko, kas attaisnotu Vladi un apmelojumus par viņa stāvokli bojāejas brīdī.

[Mattiass]

— Skaidrs. Vēlāk izstāstīsiet sīkāk, — Arists nolēma, ka steidzīgi jābeidz saruna. Nelikās, ka vairs būtu jēga satraukties, jo viss jau bija noticis. — Lai jums veicas. Vismaz šoreiz.

Pabeidzis sarunu, Arists pievienojās priekšniekam, un, neskardamies nekam klāt, arī nopētīja braucamrīku. Tiesa, no tā noteikti bija mazāka jēga, kā no ekspertīzes, ko vrakam vajadzētu veikt. Lai gan, nevarēja arī izslēgt, ka te jau kāds padarbojās.

[Roviela]

- Paldies, - Joels atbildēja un beidza sarunu. Līdz viņu galamērķim vairs nebija tālu, tomēr tāds neliels laiciņš, ko orākuls pavadīja pētot telefonu, lai kaut kā, nenorādot vārdu, tomēr piefiksētu tikko zvanījušo numuru. Nē, nē, vārdu klāt nē.

Kad viņi bija nonākuši paredzētajā vietā, Joels ļāva karotājiem izvēlēties meditējamo vietu. Būtu jau skaisti, ja kāds no viņiem prastu to maģijas efekta pārvietošanas triku, bet laikam neprata vis.
Tomēr...
- Jūs kāds protiet tādu burvestību, kas rada iespaidu, ka buras pavisam kaut kur citur? Tāpat kā bija ar tiem priesteriem, kas mums šķita uz lauka, bet viņi bija pavisam citur, - serafs katram gadījumam noprasīja, kad viņi bija izkāpuši no auto.

[echo3]

Kad Lilū bija tikusi jau gandrīz pie rūpnīcas, Ereijass lika mašīnai braukt garām, un nogriezties no šosejas pa ceļu, kuru no apsargātajiem torņiem nevarēja redzēt. Tas bija tuvu, bet slēptā vietā. Nu, cik nu var uzskatīt par slēptu tādu vietu, kur var piebraukt ar mašīnu. - Apstājies, Lilū. - Ereijass palūkojās apkārt tāpat, no mašīnas. Akmeņi, un vēl akmeņi. Diez, tās ir vēl kādas drupas vai arī liekie, kas palikuši pēc rūpnīcas celtniecības? Būs jālien iekšā, ko tad vēl?

Es neprotu. Šodien pirmo reizi par tādu vispār uzzināju. - Karotājs atsaucās Joela jautājumam. - Rūpnīcu redzējāt, nupat pabraucām garām. Apsargāta no visām pusēm. Tagad esam aiz pakalna, redzēt mūs no turienes nevar. Neko ļoti labāku par šo vietu piedāvāt nevaru. Joel, derēs? - Ereijass arī bija gatavs kāpt ārā un sekot Joelam. Vienīgi, ja nu Joelam vai Mejai ir kādi iebildumi vai ierosinājumi?

[Rouzijs]

Meja visu ceļu īsti neko nebija pateikusi, tikai klusēja un vērās ārā pa logu. Domas, domas, domas... tās bija pārņēmušas serafi un viņa tikai paskatījās ārā pa logu tā kārtīgi, kad Ereijass teica, ka viņi ir pabraukuši garām rūpnīcai, pat tas bija paslīdējis jaunajai serafei garām.

Vismaz viņi bija galā.
- Es domāju, ka šī vieta derēs, neko labāku jau neatradīsim. - Un viņi tak nevarēja sēdēt kilometriem tālu no šīs vietas.

- Nē, es arī neko tādu nemāku uzburt, turklāt man liekas, ka tā maģija bija kaut kas tumšs, un līdz ar to, serafiem nepiemērots. - Tas arī viss, to noteikdama, meitene izkāpa ārā no mašīnas.
Lietus jau atkal mērcēja viņas drēbes un matus, kuri bija paguvuši nedaudz izžūt. Ah, šis laiks bija ideāls priekš viņas sajūtām, kurās arī lija lietus un bija iestājies drūmums.

[Roviela]

- Tālu neiesim, - Joels teica.
- Varbūt pat mēs nedarām prātīgi, ka kāpjam laukā... tomēr man ērtāk ir uz zemes.
Viņš norādīja uz akmeņu krāvuma pusi.
- Es aizlīdīšu aiz tiem, lai no ceļa neredz, jūs dariet, kā jums jādara.

Orākuls aizbrida līdz nodomātajai vietai, apsēdās, uzbūra sev vairogu, lai nekas netraucē, un uzsāka meditēt.

[echo3]

Ereijass arī izkāpa no mašīnas un kārtīgi to aizslēdza. Iebāzis atslēgu kabatā, viņš uzrunāja Meju, - Meja, paiesimies gabaliņu atpakaļ pa ceļu. Tur bija jauka vieta, no kurienes noteikti var redzēt gan akmeņu krāvumu, gan arī lielu strēķi ceļa, pa kurieni atbraucām. Un tur, ja nemaldos, bija arī paliels akmens bluķis, uz kura apsēsties. Būsim pārītis šovakar? Ja nu kādam vispār interesēs, ko mēs te darām. Un, ja kas, esam te tikai divi vien. - Galvenais, lai neviens nepamana Joelu.

Ereijass cerēja, ka Meja atbalstīs šādu domu. Un ka nepārpratīs... Tas būtu patīkami, bet nelaikā.

[Rouzijs]

Tumšmate palika Joela tuvumā, skatiens klīda apkārt mēģinot novērot apkārtni, lai ja nu kas viņa varētu ātri reaģēt, bet par cik nekas aizdomīgs nenotika, meitene no kabatas izvilka cigarešu paciņu un vienu cigareti aizsmēķēja. Nevarēja saprast, vai Mejai vienkārši gribējās smēķēt, vai arī šī nodarbe joprojām bija daļa no teātra, ko viņi Ardā spēlēja.
Jebkurā gadījumā, piesardzību nevajadzēja zaudēt.

Bet vai tu re kā! Ereijasam bija cits plāns. Tumšās acis palūkojās uz to vietu, kuru apmēram karotājs domāja, paraustījusi plecus viņa klusi noteica. - Nu labi. Tikai Joels mums ir jāpieskata. Man šeit ne pārāk patīk. - Serafe lēnām devās tā lielā bluķa virzienā, tikai ejot garām pāriniekam meitene pasmaidīja Ereijasam. - Pārītis. - Tas bija uzjautrinoši.

[echo3]

Ereijass uzsmaidīja Mejai un, pagriezies, lai dotos uz paša norādīto vietu, panāca serafi un aplika roku meitenei ap vidukli. Ausī ierunātie vārdi gan ne īpaši atbilda "pārīša" ārējam izskatam, - Tev taisnība, Joels ir svarīgāks par mums abiem. - Vai vieta patīk, vai nepatīk, tam nav nozīmes. Patiesībā Ardā vēl vajadzētu speciāli pameklēt vietu, kas serafam varētu patikt.

Tagad atlika tikai gaidīt, vai Joelam izdosies jel ko uzzināt.

[Rouzijs]

Meja jutās nedaudz dīvaini, kad Ereijass apķēra viņas vidukli, bet nu labi, ja jau viņi tēloja pārīti, tad laikam jau tā bija jābūt, pat ja tumšmate būtu labāk vēlējusies, lai šis pieskāriens nāktu no Aleksa. Smagi nopūtusies serafe pasmaidīja, jo nu Ereijass arī nebija slikts puisis.
- Jā, tā tas ir. - Pat ja kaut kā tumšmatei likās, ka viņa arī ir svarīga, bet iespējams, ka serafe bija tikai kārtējā karotāja, kuru varēja aizstāt, kamēr Joels bija orākuls, kurš viņiem bija vērtīgs. Ah... lai nu paliek, tāpat Meja bija gatava atdot savu dzīvību par pārējie, ja tas būs nepieciešams, viņa bija tik maz redzējusi no visām pasaulēm, neizdzīvojusi līdz galam savu dzīvi, bet varbūt tas ir liktenis, tas nolems, kā būs.

Nonākot pie tā lielā akmens, meitene uz tā apsēdās un vērās uz Joela pusi, pie reizes pārskatot apkārtni.

[Sindra]

~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

Kad nekas tā tieši Aleksam acīs nekrita, puisis apgāja mašīnai apkārt un atvēris durvis, iekāpa pasažiera vietā. No jostas somiņas izvilcis kastīti, ar kuru varēja iedarbināt dzinējus, viņš to uzlika uz mašīnas paneļa un aktivizēja. Protams, mašīnas dzinējs nesāka darboties, taču uz paneļa parādījās dažas avārijas gaismas.
Norāvis no priekšējā paneļa kādas durtiņas, kas iepriekš likās, kā dekoratīvs elements, Alekss atklāja tādu, kā nelielu disku iekārtu. Saspiedis vien viņam zināmu ciparu kombināciju, puisis pielika roku pie atveres, kurā ievietoja diskus, un paņēma no tās tikko izslīdējušo disku.

Vēl mirkli pasēdējis pasažiera vietā, Alekss izkāpa no mašīnas un atvēris aizmugurējās durvis, iesēdās sēdeklī un nedaudz pacīnījies ar priekšējo pasažiera sēdekli, aizstūma to uz priekšu un nedaudz piepacēla. Zem tā atklājās tāds, kā seifs. Durvis ar koda atslēgu. Alekss saspieda kodu un seifa durvis atvērās. No turienes viņš izņēma planšeti. Savācis disku un planšeti, karotājs izkāpa no mašīnas un pamāja Aristam.

Viņš devās atpakaļ pie Alvera.
- Nogādā mašīnu uz manu stāvlaukumu. Paldies. - Alekss vēl garāmejot piebilda.
Tomēr, kolēģim acīmredzot bija vēl ko teikt.
- Ja Diksons neiejauksies. -
Alekss apstājās, palūkojies uz Alu. - Kāpēc gan, lai viņš iejauktos? -
- Tas ir acīmredzami. - Alvera uzjautrināti pasmaidīja. - Jo tu netiec galā ar saviem pienākumiem. Ne tu vari sevi pasargāt, ne savus padotos. -
- Tu daudz zini, Alvera. - Alekss nedaudz stīvi atsmaidīja karotāja smaidam.
- Tāds darbs, Mārvin. - kolēģis nepalika atbildi parādā. - Jo tu jau savējo nedari. Tik vien kā vandies pa lielveikaliem, skuķus vizinādams uz svešiem močiem. -
Alekss pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču laikam jau pārdomājis, paraustīja plecus un lietišķā tonī noteica: - Uz manu stāvlaukumu, ja. - vairāk nekādus komentārus negaidīdams, jauneklis devās prom, netālu esošās, medicīniskās palīdzības auto virzienā.

- Viņš daudz zin. - Alekss vēlreiz noteica. Šoreiz tas bija domāts Aristam.
Atvēris mediķu auto durvis, jauneklis, ieskatījās busiņā. Tajā atradās divi mediķi.
- Es gribu apskatīt bojā gājušo ķermeņus. - viņš paziņoja.
Mediķi saskatījās. Viens no viņiem, vecākais, nervozi sagrozījās. - Nu, viņu šeit vairs nav. -
- Aha... - Alekss novilka. Viņa acis nedaudz samiedzās, uzlūkojot mediķi. - Un kur viņi ir? Kur es varētu viņus apskatīt? - Mārvinss no kabatas izvilka melu detektora nūjiņu.
Mediķu skatiens protams, pievērsās spīdīgajam nieciņam Aleksa rokā.
- Ziemeļu slimnīcas morgā. - atbildēja tas pats mediķis, kurš bija iesācis runāt.
- Kapēc ziemeļu, nevis centrālajā? - Alekss pameta melu detektoru mediķim, kurš to noķēra negribīgi, bet ar apskaužamu veiklību.
Pirms atbildēt, mediķis pielika cilindrisko priekšmetu pie pieres. - Jo centrālajā nav vietas. - tomēr melu detektora indikātors uzrādīja sarkanu gaismiņu.
Alekss noraidoši pamāja ar galvu. - Pamēģi vēlreiz. -
Mediķis nopūtās. - Jo Alvera tā lika. -
- Paldies. - Alekss pastiepa roku un mediķis pameta viņam melu detektoru atpakaļ. Arī Alekss to veikli noķēra.
Tikai pirms pamest mediķu busiņu, Alekss vēl uzlūkoja abus ārstus. - Vai tad jums nav jāpakļaujas O'Nīlam? - Protams, ka Alekss zināja, ka pavēles mediķu brigādēm dod O'Nīls, nevis Alvera. Tomēr, viņa skatiens ziņkārīgi kavējās pie ārstiem.
- O'Nīla kungs atbalstīja Alvera kunga ierosinājumu, ser. - otrs mediķis pasteidzās atbildēt.
Alekss tikai mēmi pamāja, un izkāpa no busiņa.

- Braucam uz slimnīcu. - Alekss paziņoja Aristam turpmāko plānu un bija gatavs doties atpakaļ uz Arista auto un pamest satiksmes negadījuma vietu.



~ ~ ~ Meditētāji ~ ~ ~

Joelu neviens netraucēja. Orākuls varēja meditēt un pat paslēpties vairogā, ja tā vēlējās.
Tāpat arī pagaidām neviens netraucēja Ereijasu un Meju. Tuvumā nevienu nemanīja un pārītim neviens netuvojās. Tik vien, ka Joela meditēšana prasīja laiku. Un laiks gāja. Ja viņiem iepriekš bija licies, ka Gabriels bija ilgi meditējis, tad tas nieks vien bija. Kādas desmit minūtes.
Joels meditēja jau ilgāk, kā stundu un kā izskatījās, tad nemaz negrasījās beigt.

Kad ritēja jau meditācijas trešā stunda, no apsargājamās teritorijas puses atskanēja kaut kādi trokšņi. Kaut kādi kliedzieni, kas izklausījās pēc izkliegtām pavēlēm un šāviņu rinda.
Kņada tikai pieņēmās spēkā. Arvien vairāk balsu un šāviņu. Tomēr, serafi atradās pārāk tālu, lai saklausītu kādus konkrētus vārdus, vai saprastu, kas īsti noticis.

Pēc mirkļa serafi pamanīja, ka Joela tuvumā notiek kaut kāda kustība. Meditējošajam serafam tuvojās kaut kāda radība. Tā likās dusmīga un agresīvi noskaņota.

[Rouzijs]

Tas nudien bija ilgi, pārāk ilgi, bet nevajadzēja Joelu steidzināt, viņi sēdēja, īsti neko nedarīja. Tumsa nomāca sajūtas, Ardā palika drūmi, iespējams, bija laiks apmeklēt tās saules gaismas kabīnes, jo tumšmate jutās tā it kā drīz varētu palikt tik pat pelēka un neizteiksmīga, kā šī pasaule. Iespējams, šī nelielā pasēdēšana bija ļāvusi atgūt spēkus, bet ne pilnībā un to apliecināja tā noguruma žāva, kas no meitenes izlauzās.
Bet piesardzība nebija zaudēta to apkārtējo trokšņu dēļ, šāvieni un kliedzieni, tas nedaudz uztrauca Meju, tā ka viņa bija saspringusi kā vijoles stīga.

Skatiens no Ereijasa aizklīda pie Joela un viņa pamanīja to radību.
- Skaties! - Nepagāja pat pāris sekundes, kad serafe jau bija pielēkusi kājās un ar ieročiem gatavībā devās pretī tai radībai. Ar to vienu savu dunci un blāsteri, viennozīmīgi, tas nebija nekas labs, zinot to, ka Ardā dzīvnieku nebija, turklāt šis izskatījās pēc Sīlijas dēmoniem.
Cik jauki!

[echo3]

Trokšņi no rūpnīcas puses lika Ereijasam saspringt, bet sākumā viņš neko aizdomīgu tuvumā nemanīja. Tad jau bija skaidri saklausāmi šāvieni, un tā nebija laba zīme, jo visa kņada tuvojās. Tas bija bīstami, jo, ja tuvojas, tad šauj uz šo pusi. Jātiek ātrāk prom no ugunslīnijas.

Aha, viegli pateikt, grūti izdarīt. Dīvaino dzīvnieku karotājs pamanīja reizē ar Meju. Vai tas ir izsprucis no apsargātās rūpnīcas? Vai arī tur uzbrucis cilvēkiem, un tagad tiek dzīts projām? Katrā gadījumā, Ereijass netaisījās pieļaut, ka zvērs (vai kas tas bija) uzbrūk Joelam. Meja jau skrēja tuvāk, bet Ereijass izvilka blāsteri, paspēra soli sānis, lai nebūtu Mejai aiz muguras, un izšāva uz radījumu. Pārslēdzis blāsteri viņš nebija, paralizējošais šāviens. Izšāvis, Ereijass metās skriet uz Joela pusi, gatavs šaut vēl un vēlreiz, ja būs nepieciešams.

[Mattiass]

Uz slimnīcu. Ziemeļu slimnīcu.

— Un uzskata tevi par sīku šmurguli. Alvera, tas ir, — Arists turpināja pirms mediķiem iesākto sarunu, kad viņi bija attālinājušies no ātrās palīdzības automašīnas.
— Un tās manipulācijas ar mirstīgajām atliekām… — serafam tas šķita aizdomīgi. Vai tiešām tā pavēlējis būtu Diksons? Maz ticami, tad jau drīzāk līķi būtu Centrālajā un Aleksam tiktu atteikta piekļuve. Viss liecināja, ka Alvera rīkojies uz savu galvu. Un tas bija nepatīkami. Tā informētība… Vai Alvera būtu aizdomās turamais? Galu galā, kurmim jau nebija jābūt slepenpolicijā. No otras puses, šī bija vainīgā lomas piemērīšana bez pierādījumiem, klaji neprofesionāla padarīšana. Vai varēja būt tā, ka Alvera šķiet ideāls kandidāts aizdomām tāpēc, ka Aristam viņš vienkārši nepatika? Ļoti ticami. Tomēr pavisam šādu iespēju norakstīt nevajadzēja.

Karotājs ātrā solī pietuvojās Silvai, to atslēdza un ieslīdēja vadītāja sēdeklī. Atlika tikai sagaidīt Aleksu un laist uz slimnīcu. Šoreiz Arists pats izmantoja visas iespējas, lai nonāktu galā ātrāk.

[Roviela]

Sajūtas, ne jūtas. Labi. Joels centās. Kamēr pasaule vēl ir sakārtota, kamēr netraucē emocijas, viņš meklēja sajūtas, nē, vienu sajūtu. To sajūtu, to, kura jāatrod citur un citās vietās. No attāluma nē, tā Tiara teica, bet to vienu, lai iegaumētu kārtīgi, lai nesajauktu arī tad, ja emociju vairoga nebūs.
Gabriela sāpes iedzēla tā, ka augums pats no sevis izliecās, kā mēģinot pasargāt muguru, vizija bija tik dzīva! Vai tas tāpēc, ka viņus abus saistīja maģija, vai Tiaras dēļ? Joels nezināja, un saņēmās, lai turpinātu meklēt. To sajūtu un, ja izdosies, sajust to vēl kādā citā vietā.

[Sindra]

~ ~ ~ Meditētāji ~ ~ ~

Kā nu Ereijass un Meja varēja novērot, tad paralizējošie šāviņi šai radībai neko nenodarīja. Tā turpināja tuvoties, pat ja likās, ka blāsteru šāviņiem vajadzēja trāpīt mērķī.

Radība nemainīja savu mērķi, pat neskatoties uz to, ka uz viņu šāva.

No cietokšņa puses bioja dzirdams troksnis, kas liecināja, ka paceļas kaut kāds lidaparāts, tāpat arī likās, ka balsis sāka skanēt arvien tuvāk. Cilvēki tuvojās.


~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

Aleksa skatiens aizkavējās pie Arista. Pēc tam, kad serafs bija Mārvinu informējis par Alvera izteicieniem.
Viņš gan neko neatbildēja. Jā, protams, arī Aleksam nepatika fakts, ka mediķi bija pakļāvušies Alveram, bet lai nu tā būtu.

Lieki nekavēdāmies, Alekss iesēdās mašīnā, ļaujot Aristam braukt. Īss skatiens Safīras virzienā. - Piedod. Es laikam izjaucu jūsu plānus. - viņš atvainojās meitenei. Taču tas arī bija viss, kā viņš varēja palīdzēt.

Kad Arists uzsāka braukt, Alekss paņēma planšeti, kuru bija savācis no Endrjū mašīnas. To ieslēdzis, jauneklis pārskatīja tajā atrodamo informāciju.

[Rouzijs]

Sasodīts! Tā noteikti bija kāda no Sīlijas riebīgajām dēmonu izsaukšanas maģijām, vai arī šis lopiņš bija paguvis norauties no kritušās serafes pavadiņas?
Pārāk tuvu tam negribējās tuvoties. Bet Joels! To radību neapturēja nekas.
- Joel! - Meja cerēja, ka serafs viņu sadzirdēs, viņiem bija jāmūk, jo arī cilvēki viņiem tuvojās, šī nudien nebija veiksmīga diena, bet tagad bija jāglāb orākulu.
Serafe pieskrēja pie Joela un nostājās starp viņu un to briesmoni, ar satvertu dunci un blāsteri rokās, gatava cīņai.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 17.07.2013 09:26