"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Ak, tad Gabriels negrasījās mirt, bet tieši došanās pie Sīlijas radītu tādu iznākumu, un Meja bija pārliecināta, ka pārējie arī negrib laist Metatrona dēlu kaut kur vienu, lai gan... viņš visu laiku pameta viņus savā vaļā.
Tāds nedaudz savāds skatiens tika pievērsts Joelam, vai viņš patiešām grasījās doties tālāk, neapstāties un mēģināt meditēt?
- Es domāju, ka ja patiešām viņi veido kaut kādu portālu Valdniecei, tad pat amuletu atrašana Sīliju vairs neapturēs. Mums viņus vajag apturēt tagad. Un viņa noteikti nepieļaus, lai tu... - Tumšmate palūkojās uz Gabrielu. - Vai kāds cits, mēģina tos plānus izjaukt. - Sīlija noteikti bija nodrošinājusies.
- Turklāt kopā mēs esam spēcīgāki. - Vai ne?

[Romija]

Flēra labi apzinājās, ka Joela sargātāja šādā stāvoklī viņa nebūs. Paskatījusies virzienā, kurā arī Gabriels vērās, dziedniece apsvēra iespēju kaut vai palikt un sagaidīt viņu atpakaļ, ja vispār būs, ko sagaidīt. Nepatīkamas trīsas pārskrēja pār muguru. To, ka vēl vairāk dažādu būtņu no citām pasaulēm te nevajadzēja, kur nu vēl dēmonu valdnieci, Flēra labi saprata, bet palaist bija tik grūti.

"Tu zini, ka es uztraukšos un ne par ko citu domāt nevarēšu," Flēra pavērsa nopietnu skatienu atpakaļ pie Valdnieka dēla. Pat ja tas būtu jebkurš cits, ne Gabriels, Flēra uztrauktos. Zināt, ka aizkavēt nedrīkst, bet palīdzēt nevar, bija sasodīti nepatīkami. Ja viņš vienkārši būtu paziņojis, ka jādodas darīšanās, tad būtu savādāk, mazliet mierīgāk ap sirdi. Bet viņš bija izstāstījis par daudz, lai Flēra to tā vienkārši atstātu. Un Gabrielam vajadzētu saprast, viņš tomēr arī bija dziednieks un kādreiz mīlējis un raizējies par citu serafu.

"Kā es varu būt droša, ka ar tevi viss būs kārtībā?" Flēra vaicāja. Viņa neuzspieda prasību ņemt sevi līdzi. Ja nedosies arī citi, tad viena Flēra bija papildu traucēklis, par ko Gabrielam būtu jārūpējas. Tomēr izskatījās, ka arī Meja ir visai nobriedusi domai doties līdzi. Pakāpjoties solīti uz priekšu, dziedniece apliecināja gatavību piedalīties. "Es gribu palīdzēt, ja vien kā spēju!" Tomēr to, vai ņemt vēl kādu serafu līdzi, bija jālemj pašam Gabrielam, jo par demonu rituāliem, Sīlijas izdarībām un bīstamību Flēra bija dzirdējusi tikai stāstus, viņš noteikti situāciju varēja novērtēt labāk.

[Mattiass]

— Es braukšu ar savējo, — jau ceļā uz izeju no biroja ēkas Arists priekšnieku painformēja. — Man tur palika kāds ieslēgts. Izskatās, ka ļaundari izsit mūsu biroja vadību. Varbūt šoreiz brauc kopā ar mani? — Bija krietni lielāka ticamība, ka kāds būs čakarējis Aleksa, nevis Arista mašīnu. Turklāt pa ceļam aprunāties nenāktu par nāvi, bija daži temati, kuri pēc šīrīta notikumiem neatstāka Aristu vienaldzīgu.

[Sindra]

Alekss apstiprinoši pamāja.
Nevarēja gan saprast vai viņš to par Arista minējumu priekšniecības sakarā vai arī par braukšanu kopā ar Aristu.

Taču izejot ārā no biroja, jauneklis veltīja Aristam jautājošu skatienu. Meklējot viņa mašīnu.

[Pūķēns Sāra]

Safīra visu Arista prombūtnes laiku pavadīja mašīnā. Izvēles iespējas viņai tāpat nebija. Pēc pirmajām minūtēm ērtākos nolūkos serafe bija ielīdusi aizmugurē, kas, nenolaižot priekšējo sēdekli, bija izrādījies krietni grūtāk. Īpaši tādēļ, ka garais mētelis traucēja, ķērās, bet procesa vidū to novilkt bija galvassāpe. Liekot aiz auss: mēteli, lienot dažādās vietā, labāk novilkt; Safīra ērti iekārtojās uz aizmugurējā sēdekļa (gluži vai izbaudot savas cīņas laurus) un, izvilkusi planšeti, turpināja pētīt vietējos modes paraugus. Likās fascinējoši, ka vietējie speciāli izrāda savus apģērbus uz izmeklētām modelēm un cilvēki, tikai apskatot planšeti, var novērtēt vai apģērbu grib, vai nē. Viņiem Astindelā varbūt derētu, ko līdzīgu ieviest?

[Mattiass]

Arists pamāja īstajā virzienā un ātrā solī devās uz šķērsielu, kurā bija atstājis Silvu ar Safīru. Nonākot pie autiņa un tam liekot atslēgties, viņš bija patīkami pārsteigts, ka čakarēšanās sēdekļu sakarā izpalika — priekšējā vieta jau bija atbrīvota. Atlika tikai sakāpt un braukt uz norādīto vietu.

[Sindra]

Klusēdams Alekss sekoja Aristam līdz mašīnai. Bet nebija jau arī ko brīnīties. Galu galā sapulce nebija nekāda patīkamā un arī Endrjū nāve Aleksu ietekmēja. Sirmais kungs bija viņam gluži vai tēva vietā.

Nonācis pie mašīnas, Alekss ieņēma pasažieru vietu.
-Labrīt. - tika sveiciens meitenei. Vairāk viņai īpaši uzmanība netika pievērsta.
Tik vien kad Arists iekāpa mašīnā, Alekss ieslēdza planšeti un sameklēja adresi, kur satiksmes negadījums bija noticis.
-CR5 8SW - Alekss nosauca koordinātas. Jābrauc bija visai tālu.
Puiša galva atslīga pret mašīnas loga stiklu. Bija labi, ka pašam ne uz ko nevajadzēja koncentrēties. Planšetes viņš nolēma paskatīties nedaudz vēlāk.

[Pūķēns Sāra]

Pacēlusi skatienu, atklājās, ka viena aizgājušā vietā atgriežas divi.
"Labrīt," Safīra gaiši atrauca Aleksam, bet vairāk neko neteica. Viņa jutās nedaudz vainīga Aleksa priekšā, bet nopietnais puiša ģīmis lika domāt, ka šobrīd nav pareizais brīdis atvainoties un vispār jaukties viņa domu gājienā. Skatiens tika pievērsts Aristam: "Kas notiek?" bija skaļi neizteiktais jautājums. Varianti bija divi: pirmais bija saistīts ar serafu darīšanām, otrs variants ar pašu Karotāju lietām. Pie pirmās Arists gan jau paskaidrotu, pie otrās viņa bija lieks traucēklis. Viss liecināja, ka pie otrā scenārija Safīra būs neliels un netraucējošs mašīnas dekors, kurš nekur nebāzīs degunu un būs ļoti paklausīgs.

[Mattiass]

Novērtējis sava priekšnieka stāvokli, karotājs nolēma mazliet pagaidīt ar sarunām. Jādomā, pēc cietuma Alekss nebūs jēdzīgākā stāvoklī… Tematu pietika. Piemēram: Kas ir pirmavots? Un, kāda velna pēc Alekss gājis tik tālu, riskējis ar visu, bāžot galvu cilpā, pat iepinies visai nesaudzīgā norunā ar serafiem, tāda mēsla dēļ, kā Deins? Deins taču pats bija uzprasījies uz nepatikšanām, un izskatījās, ka viņš vēl izmantos iespēju Aleksam iezāģēt. Kas attiecas uz Feļa planšeti… Arists labi zināja, no kurienes tā nāk. Bet par to viņš negrasījās neko teikt. Lai jau Aleksam tiek. Turklāt, jo mazāk pašu Aristu sasaistīs ar vietām, kur pabijuši serafi, jo labāk. Bet pirmavots bija vissvarīgākais. Ja tajā bija kaut kripata maģijas, nebija izslēgts, ka tas kļūs par Sīlijas pastiprinātas intereses objektu.

Drošības pēc Arists vismaz sākuma posmā vadīja autiņu pats. Kamēr šefs atiet un pievēršas planšetēm, jo tad, iespējams, vajadzēs brīvākas rokas.

[Sindra]

Likās, ka uz kādu pusstundu Alekss pat bija iemidzis. Kad puisis atkal pavēra acis, viņam nācās no tām izberzēt miegu.
Neko nejautādams, uz īsu mirkli uzmetis skatienu ainai aiz loga, Alekss ieslēdza planšetes un sāka caurskatīt tur atrodamo informāciju.

[echo3]

Lūk, tas jau bija konkrētāk. Un stipri steidzamāk un bīstamāk arī. - Vai mēs varam izjaukt portāla būvi? Kāpēc Sīlijai šajā lietā ir vajadzīga priesteru klātbūtne? - Gabriels noteikti par portāliem zina krietni vairāk kā visi pārējie klātesošie kopā ņemot. - Es saprotu, ka Sīlija zināmā mērā būs nodrošinājusies, lai neviens viņiem netraucē, bet vai viņa būs būrusi aizsargvairogu? Ja tāda nav, un viņi negaida uzbrukumu - mums ir blāsteri. Paralizējošā režīmā. - Nekādu citu taktiku Ereijass nevarēja ieteikt. Galu galā, ja viņi dosies uz notikuma vietu, viņi visi atradīsies vienā mašīnā. Kopā. Viens mērķis, tātad, ja kāds to vēlēsies izmantot.

Par to, cik labi vai slikti šauj pārējie, Ereijass neiedomājās. Viņš pats bija trenējies katrā brīvā brītiņā. Lai iedarbotos paralizējošais šāviņš, nekādu sevišķo precizitāti nevajag.

[Mattiass]

— Painformēsi arī mani? — Arists iesāņus palūkojies, painteresējās. Galu galā, ja informācija bija būtiska, abiem derētu to zināt. Citādi tikpat labi Alekss varētu turp doties arī viens pats.

[Sindra]

Arists un Safīra

- Te ir teikts, ka Vladis Endrjū, Karotāju specvienības komandiera vietnieks, atrodoties smagā reibuma stāvoklī, notriecis cilvēku, kurš notikuma vietā miris un cenšoties aizbēgt no notikuma vietas, ietriecies tuvējās ēkas sienā un arī pats gājis bojā.- Alekss izslēdza planšetes.
- Bez tam, tie ir izgriezumi no ziņām. Tas viss jau ir aizgājis ziņās. - puisis likās sapīcis un bez maz gatavs kādu nožņaugt savām rokām.

- Palaid mani pie stūres. Tikmēr vari apskatīt tās planšetes. - kaut kā viņam likās, ka mašīna brauc pārāk lēni un viņi visu kavē.

[Roviela]

- Portālu veidot nevajag ļaut, - slēdziens bija skaidrs, tikai Joels īsti neapzinājās, ko tas nozīmē. Viņš vispār gandrīz neko nezināja par portāliem, ne cik tie pastāvīgi, ne kā tos atvērt, ne arī kā iznīcināt, vai kaut patraucēt tāda izveidei uz ilgāku laiku. Jo kas liedz veidot visu atkal no jauna, ja vienā reizē patraucēts?

Gabrielam nekas nenotiks, viņš par to ir pārliecināts, un negrib riskēt ar viņiem, jaunuļiem, kas arī ir saprotams.
- Gan jau tas kopumā izskatās līdzīgi kā vīzijā, kuru redzēju, kā notiek izsaukšana, - viņš prātoja.
- Priesteri skaitīja vārdus un turēja iedegtas lāpas, stāvēdami noteiktās vietās, un tas noteikti ir svarīgi, šis izvietojums.

[Mattiass]

Klausoties kopsavilkumā, serafs uzrāva uzaci. Izklausījās… tā, it kā Karotājiem viss gāztos ārā no rokām. Kādam no ārpuses tas liktos lieks pierādījums šī dienesta nekompetencei. Kamēr Aristam likās acīmredzami, ka kāds uz šo dienestu ir uzēdies. Luisa puiši? Vai Attīrītāji?
Pareizais Vladis Endrjū piemāvies un notriecis cilvēku? Un pēc tam vēl bēdzis… ? Izklausījās absurdāli. Bet tad atkal, atceroties neseno notikumu ar Aleksu…

Arists nobrauca malā un ļāva Aleksam sevi nomainīt. Sēdēdams blakussēdētāja vietā, viņš pasniedzās pēc planšetēm. Viņam iešāvās prātā kāda doma.
— Aleks, tavs mocis. Saskati līdzību?

Tad viņš sāka iedziļināties lasāmvielā.

[Sindra]

~ ~ ~ Tie, kas ar Gabrielu ~ ~ ~

No vienas puses, Gabriels, protams, saprata jauno serafu uztraukumus un iebildumus. Jā, viņš bija izdarījis nepareizi. Nevajadzēja informēt par Sīliju, par notiekošo. Bet tad atkal... kas tad viņi būtu par komandu. Un, pat tagad.. ja viņš sūtītu viņus prom, kā tad komanda, uzticēšanās un visas tās pārējās lietas?
Mirkli apdomājies, Gabriels pamāja. - Labi, jūs varat nākt līdzi. Bet man grūti pateikt, ko mēs ieraudzīsim, kad nonāksim galā. Un jums jāapsola, ka klausīsiet mani bez iebildumiem un liekiem jautājumiem. -

Mašīna? Nē, mašīnu viņiem nevajadzēs. Vismaz nelikās, ka Gabriels grasītos doties atpakaļ pie Lilū. Metatrona dēls pagriezās virzienā, kurā jau bija lūkojies iepriekš un tagad arī devās šajā virzienā. Tiesa, priekšā neko nemanīja, taču acīmredzot Gabriels zināja, ko dara.
Reizēm jau acis mēdz mānīt un lai ieraudzītu kaut ko pa īstam, acis vajag aizvērt. Varbūt šis bija tas gadījums. Vai arī tā vienkārši bija maģija, kas slēpa Sīliju un viņas sekotājus.

Viņi bija nonākuši savādā laukā. Nē, no vienas puses, tas neizskatījās nemaz tik savāds. Dubļains, vietām peļķes, kuras tikai ieguva savus apmērus, no līņājošā, smalkā lietus. Un tad vēl tādi akmeņi. Lielāki, mazāki, gulēja zemē izkaisīti dubļainajā zemē.

Paejot garām kādam lielākam akmenim, Gabriela un pārējo serafu priekšā parādījās meklētie. Sīlija bija tērpusies baltā kleitā. Viņa stāvēja zemē uzvilkta maģiska simbola vidū un kā izskatījās, tad būrās.
Apkārt viņai bija izvietojušies, tā saucamie priesteri. Kas arī šoreiz bija tērpušies melnās mantijās, kuru kapuces aizsedza seju.

Likās, ka rituāla veicēji atnācējus tā kā nemana. Bet vai gan tas tā varēja būt.
Gabriels apstājās. Viņa acis nedaudz samiedzās, kamēr viņš lūkojās uz priekšā notiekošo.
Vien steidzīgs: - Ejiet prom! - atskanēja no Gabriela puses, ar īsu rokas mājienu liekot pārējiem serafiem saprast, ka jā, tie ir viņi, kam būtu jādodas prom.
Taču, Sīlija šajā mirklī sasita plaukstas. Viņas priesteri pagriezās un no viņu rokās turētiem amuletiem izplūda četri maģiski stari, kas atstarojās pret laukā esošajiem akmeņiem. Stari plūda tālāk no akmens uz akmeni un ieslēdza negaidītos viesus maģiskā simbolā.
- Kaut kā tā, tu taisījies rīkoties, vai ne? - viņa klusi nožūžoja, dodoties laukā no simbola, Gabriela virzienā.


~ ~ ~ Arists, Safīra ~ ~ ~

Divreiz Aleksam nebija jāsaka.
Tiklīdz Arists bija savu mašīnu apturējis, puisis aizgāja ieņemt šofera vietu.
Jā, protams, tagad jau tikai aklais nemanītu, ka notiek kaut kas savāds. Tikai jautājums bija, kuram tik šausmīgi viņi traucēja. Vai tie bija narkobosi, vai Karotāju pašu intrigas. Vai varbūt Maikls?
Katrā ziņā, Alekss savas pārdoms paturēja pie sevis. Viņš nodevās mašīnas vadīšanai. Tā bija gluži kā atslodze. Iespēja atpūtināt prātu.
Izmantojis automašīnas panelī iebūvēto karti, viņš no sākuma izpētīja, kur īsti bija jānokļūst un pieprasīja apskatīties pāris alternatīvos ceļus.

Par Aleksa braukšanas māku šaubām nevajadzēja rasties. Galu galā, lai arī būdams karotājs un kārtības uzturētājs, jauneklis visai bieži ņēma dalību nelegālajās auto braukšanas sacensībās. Un veiksmīgi. Ieņemot pirmās vietas. Alekss mācēja no mašīnas izspiest maksimālās iespējas, lai ātrāk nokļūtu galā. Manevri, ceļi, ātrums, tas viss strādāja viņa labā un Arista auto gluži kā ieslēdzis slepeno turbo režīmu, šāvās uz priekšu.

Planšetēs nebija nekā pārsteidzoša. Tas, ko Alekss jau bija pateicis. Visai skopa informācija. Bet, no vienas puses, jau saprotami. Galu galā, viņi bija tie, kuriem arī vajadzēja pielikt daļu savas pūles, lai sazīmētu kopējo notikušā ainu.
Un ja godīgi, Aleksu ļoti apbēdināja, ka Endrjū kungs bija nomelnots un pataisīts par kaut kādu neadekvātu tipu. Nogalināt, tas viens. Bet kāpēc šādā pazemojošā veidā. Un kurš gan bija parūpējies, lai šīs ziņas jau būtu aizgājušas tautās?

[Roviela]

Pa šīm pāris dienām Joels jau bija paspējis nodomāt, ka reizēm viņam gribējās būt parastam cilvēkam. Nejust, nepiedot, būt ļaunam, ienīst. Viņš nebija cilvēks un, lai arī pašlaik notiekošais tieī rosināja pasākt kaut ko ļoti nejauku, no tā nekas neiznāktu.

Aina bija tā, kurai līdzīgu viņš redzēja vīzijā - sieviete baltiem matiem un melnā tērpti priesteri.
Viņi nepaspēja aiziet, kad jau bija ieslēgti simbolā. Orākulam nebija nekādu zināšanu par šādiem simboliem, vai nu tie būtu dēmoniski vai nē, tāpēc viņš vienkārši stāvēja, gaidot turpmākos notikumus.

Tikai viena doma tā urdīja - kā viņi zināja izvēlēties vietu? Kā zināja, ka serafi brauks šurp un kopā ar viņiem Gabriels? Vai kāds būtu nodevējs? To, ka dosies šurp, taču izlēma visai pēkšņi, tāpat komandu sadalījums ir pēdējā brīdī veidojies un... ja nebūtu Metatrona dēla, viņi būtu pabraukuši garām, neko nepamanot.

[echo3]

Ereijass ielika mašīnas atslēgas kabatā un devās līdzi Gabrielam, kurš gāja ieši uz dubļainā lauka vidu. Tātad viss notiek tepat, klajā laukā? Un, protams, viņš varēja apsolīt, ka klausīs Gabrielu, vienīgi neapsolīja, ka darīs visu tikai pēc Gabriela komandas. Jau iepriekš Ereijass bija ierosinājis izmantot blāsterus, un tāpēc šobrīd turēja rokā paralizējošā režīmā sagatavotu blāsterpistoli.

Paejot garām it kā ne ar ko neievērojamam akmenim, skatam atklājās Sīlija un priesteri. To, ka Gabriels lika doties prom, Ereijass varbūt spētu novērtēt neitrālākos apstākļos. Kur - prom? Bet šī doma viņam galvā ienāca vēlāk. Līdz ar Gabriela komandu Ereijass pagriezās un izšāva uz tuvāko priesteri. Vai trāpīja, vai nē, tas uzreiz nebija nosakāms, jo mirkli pēc tam amuletu kopējais spēks visus jaunos serafus ieslēdza simbolā. Diez vai viņi tagad spēj tikt no tā ārā, un diez vai Sīlija nav padomājusi arī par dunčiem un pistolēm.

Ereijass iebāza blāsteri atpakaļ makstī un palika stāvam, gaidot, kas notiks tālāk. Sīlijas vārdi, protams, neskanēja labi, tie ļāva izprātot nejaukas lietas. Piemēram, ka serafi ir Sīlijai nepieciešami dēmonu valdnieces uzdevuma veikšanai. Un Gabriels viņai ir tos sagādājis. Tomēr ar secinājumiem Ereijass nekad nebija steidzies, un nedarīja to arī tagad.

[Rouzijs]

Vismaz Gabriels atļāva nākt līdzi, nu taču, kopā savācoties viņi bija spēcīgāki un līdz ar to kaut kā nebūt serafi spēs palīdzēt Metatrona dēlam, galu galā, viņš šajā pasaulē nebija viens pats, bet ar viņiem, lai gan brīžiem likās, ka viņš viņiem nemaz neuzticās, tāpēc dodas nezin kur projām.

Šķērsojot akmeņus Mejas tumšais skatiens pievērsās Sīlijai. Atšķirībā no citiem tumšmate kritušo eņģeli redzēja pirmo reizi, jo tovakar nebija kopā ar pārējiem Ellē. Tomēr tad viņa novērsās, lai palūkotos uz priesteriem, kuru sejas nevarēja saskatīt.
Bet Gabriela vārdi par iešanu prom, lika palūkoties uz viņu, bet bija jau par vēlu, simbols ieslēdza viņus un Meja zināja, ka tagad nekas cits neatliks kā cīnīties. Rokas automātiski pasniedzās pēc ieročiem, jā, protams, Meja bija paņēmusi kādu citu pātagu, un vienu blāsteri, lai gan ja nepieciešams varētu izmantot arī dunčus, kas joprojām pie jostas karājās.

Viņa zināja, ka ar šo cīņu nekas nebeigsies, amuleti nebija atrasti, bet tomēr... šī bija viņu iespēja pierādīt to, ka viņi ir sava vārda cienīgi un nav niecības.
- Mēs esam ar tevi, Gabriel... - Meitene atļāvās klusi nočukstēt un izslieties staltāk, lai paspertu pāris soļus uz priekšu un nostātos blakus Metatrona dēlam. Serafe sagaidīja, ka pārējie rīkosies tāpat.
Šis laikam bija viņu liktenis...

[Romija]

Flēra bez iebildumiem piekrita visiem nosacījumiem, ja tikai viņai ļāva doties līdzi. Paņēmusi savu somu un uzlikusi uz acīm savas īpašās saulesbrilles, Flēra sekoja Gabrielam cieši līdzās.

Lai arī lauks šķita tukšs, iepriekš redzētais ar brillēm liecināja, ka tas tā var nemaz nebūt. Pa ceļam gan Flēra ik pa brīdim palūkojās arī bez brillēm, lai pārliecinātos, ka nekā īpaša neredzēšana nav tehnoloģiju apmāns.

Tad skatam pavērās aina, uz kuru viņi bija devušies. Rituāls šķita kas līdzīgs Joela iepriekš minētajam, kaut gan iespējams, ka visi tumšie rituāli tādi bija — viņa, baltā, svētā Anete, un viņas četri tumšie priesteri — kā pieci pirksti, kas cenšas sagrābt pasaules un varu. Dziednieces maņas bija saasinātas, brilles pastumtas uz matiem un skatiens pievērsts pieciem rituāla dalībniekiem. Te bija arī vēl nesastaptie priesteri. Ja agrāk varēja cerēt, ka citi neatpazīs visus serafus, tad nu jau viņi paši bija atnākuši gandrīz vai atrādīties. Uz mirkli prātā iezibēja doma par somā paņemtajiem spridzekļiem. Tas, kas šeit notika, bija dēmonu rituāls, tāpēc domas par cilvēku ievainošanu nomainīja pienākuma apziņa cīnīties pret tumsu. Flēra nevēlējās nevienu ievainot, tomēr vairāk viņa vēlējās apturēt vēl lielāka ļaunuma ienākšanu šajā jau tā tumšajā pasaulē.

Flēra bija apsolījusi klausīt Gabriela nosacījumiem, tāpēc brīdī, kad viņš prasīja iet prom, viņa paklausīgi paspēra soli atpakaļ. Tas gan bija par maz, jo nu jau arī serafus ietvēra kāds maģisks simbols, kam Flēra neuzdrīkstējās pārkāpt. Pamanot, ka Ereijass izšauj un arī Meja nostājas tuvāk notiekošajam, Flēra palika aizmugurē. Dziednieka vieta nebija pirmās rindas, un spēks — uzbrukums, lai gan atrašanos drošā attālumā tagad traucēja starp akmeņiem uzburtais simbols.

Nešķita, ka Sīlija būtu pārsteigta par šādu ierašanos vai līdzi atvestajiem serafiem. Tā, it kā tieši tāda rīcība būtu gaidīta. Atceroties savu vīziju un balsi, Flēra saprata, cik ļoti Sīlija paļaujas uz to, ka viņi būs paredzami. Dziednieci naktī bija izglābusi sekošana prātam, ne sirdij, tādā veidā neizpildot gaidīto un paglābjoties no ļaunākām sekām. Tagad Flēra saprata, ka tieši Arista klātbūtne viņu bija ietekmējusi domāt racionāli. Bet Arista šeit nebija. Savukārt Gabriela klātbūtnē gribējās domāt ar sirdi un sekot dziednieka būtībai, ko viņa jau tikko bija izdarījusi. Tagad nedrīkstēja zaudēt uzmanību, nedrīkstēja paļauties Sīlijas jau izliktajai taciņai! Tomēr, ja viņi cīnīsies, Flēra palīdzēs, cik spēs.

Pievērsusi skatienu Gabrielam un Sīlijai, Flēra koncentrējās uz savām sajūtām. Abu sarunā Flēra negrasījās iejaukties, kamēr tas tieši neskāra viņu. Ja Sīlija bija uzbūrusi Gabriela balsi Flēras galvā, tad viņa noteikti zināja, ka Flēra ir bijusi kas vairāk par komandas biedru viņas mīļotajam serafam. Ja nav man, lai nav nevienai! Safīras teiktais atgādināja un lika maņām saspringt kā kaķim, kas gatavojas uzbrukumam.