"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Ak tā. Kaut kā no šāda viedokļa Gabriels nebija aizdomājies. Nu, viņš katrā ziņā, nebūtu iedomājies, ka iemesls, kādēļ Flēra nevēlas palikt, ir bailes no Sīlijas. Ko viņš varēja pateikt? Nē, nu, droši vien, ka apgalvot, ka Flēras aizdomās nebija ne kripatiņas patiesības, arī nebūtu pareizi. Jo, visādi varēja gadīties. Šobrīd jau Sīlija bija visai neparedzama. Tikai, diez vai greizsirdība būs tā, ka viņu vadīs. Diez vai Sīlija uzskata Flēru par vērā ņemamu sāncensi. Paspēlēties, uzjautrināties, izbaudīt jaunākās serafes bailes, tas ir viens, bet otrs, ka uz spēles bija likts pārāk daudz. Un Sīlija ar to visu neriskētu tikai savu jūtu dēļ.

Gabriels neko neteica. Viņš vienkārši apskāva Flēru un mierinoši noglāstīja viņas galvu. Tam vajadzēja atdot ticību, ka viss būs labi un nevajag lieki uztraukties.

Tad vēl bija palikušas pārējās lietas.
- Kas tad īsti ir noticis? - neviens tā īsti nesteidza Metatrona dēlu informēt par jaunajiem plāniem un uz kurieni visi ir sataisījušies.

[Romija]

Flēras vaigs piekļāvās Gabriela krūtīm, un rokas apvija viņa augumu. Tā bija labāk, daudz labāk. Ja vien nevajadzētu viņu atkal laist vaļā un doties kaut kur. Jā, doties kaut kur...

"Joels ar Ereijasu plānoja doties meditēt pie tās slēgtās zonas, kur agrāk bija ķīmiskā rūpnīca, lai pārliecinātos, vai tur kaut kas neliecina par iespējamu amuleta vietu," Flēra saņēmās izstāstīt plānus, bet Gabrielu viņa vēl neatlaida. "Arists plānoja aizbraukt uz darbu un tad... es īsti nezinu," nācās atzīt. "Sākumā bija doma pārmeklēt to vietu, kur bijām toreiz trenēties. Vairākas norādes liecina, ka tur kaut kas varētu būt, bet Joels teica, ka tas nav droši. Ir vēl pāris citas lietas, kas nav skaidras, ko vajag noskaidrot. Piemēram par to pātagu, ko Meja atrada tavā mantu noliktavā, un kas radīja savādas svītras un nelabumu visiem, izņemot viņu. Par to, vai ir kāda iespēja palīdzēt Lilijai. Vai ir kāds sakars visām balsīm mūsu galvās. Vai ir vēl kādas vietas, ko apdomāt," Flēra centās atcerēties visus pavedienus, bet tie bija daudz. Daži ticamāki, daži ne tik ļoti, bet bez darba viņi noteikti nebija. Gabriela apskāvienā arī par tādām lietām bija vieglāk runāt.

"Vai tu atkal dosies prom?" Flēra vaicāja, atlaižot rokas un paskatoties uz Valdnieka dēlā. Viņš it kā bija tepat un reizē nebija. Protams, cīnīšanās pašiem rūdīja, bet gribējās zināt, ka nebūs pārlieku ilgi jāgaida, kad satikt viņu atkal.

[Sindra]

Izsekojot Flēras stāstītajam Gabriela skatiens uz mirkli aizkavējās pie Ereijasa un Joela. Tad aizslīdēja līdz Aristam.
Nu ja, apmēram bija skaidrs.
- Kas ir ar pātāgu? - tā īsti no Flēras teiktā nevarēja saprast. - Radīja nelabumu? - un vēl piedevā visiem, izņemot Meju? Nē, nē... viņš bija pamanījis, ka serafe bija no mantu glabātuves paņēmusi pātagu.
- Jūs ar to saindējāties? Es laikam aizmirsu pateikt. - Gabriels sajutās mazliet neērti. Bet nu... no otras puses, viņš taču nevarēja izstāstīt visu. - Šajā pasaulē pātagas ir ļoti daudz un dažādas. Lielākajai daļai no tām, piemīt kādas specifiskas īpašības. Piemēram, tā, kas bija Mejai, viņa ir tā kā pildīta ar indi. Lai upuris ciestu ne tikai no pašas pātagas, bet viņa brūces būtu arī saindētas, radot papildus problēmas. Jūs laikam vienkārši aktivizējāt šo indes izdalīšanas funkciju un paši saindējāties. - vismaz tas bija izskaidrojums, kuru Gabriels spēja iedomāties. - Varbūt jums nevajag pātagas vispār ņemt. - varbūt viņam vajadzēja pārskatīt ieroču glabātuvi un šādas tādas mantas no turienes aizvākt.

- Lilija... - tā bija tā meitene, uz kuru Joels būrās. Viņa atradās pie Attīrītājiem. - Jūs tur neko nevarat darīt. Lai viņa paliek tur, kur ir. - neko citu viņš ieteikt nevarēja, lai arī cik tas nežēlīgi neizklausītos.
- Par balsīm... es varu telepātiski uzrunāt Joelu. Saiknes dēļ. Bet tas arī viss. - pārējā laikā saziņai viņi taču izmantoja telefonus.

- Jūs jau dodaties prom. - Gabriels iesmējās.
Bet ko viņš darīs... - Es braukšu kopā ar Joelu. - otru grupu pieskatīs Arists.

[Romija]

Labi, par pātagu skaidrs. To droši vien derēja dzirdēt visiem, bet tā nu bija sanācis, ka saruna notika tikai divatā starp Gabrielu un Flēru. Bet par Liliju bija žēl. Ja viņi tur neko nevarēja līdzēt, tad nācās samierināties ar sekām. To Joels noteikti nebūs priecīgs dzirdēt.

Tas, ka Gabriels pieteicās doties kopā ar Joelu un Ereijasu, atkal radīja Flērā šaubas. Vai tur bija tik bīstami, ka tomēr bez dziednieka nevarēja iztikt? Vai arī Gabriels vienkārši nolēma nedaudz pievienoties viņu gaitām? Flēra, protams, labprāt brauktu viņam līdzi, bet tā mētāties savos lēmumos attiecībā pret grupu bija bērnišķīgi. Vismaz abi serafi būs pasargāti labāk, kā varēja gaidīt. Un varbūt, ja pie ķīmiskās rūpnīcas nekas interesants nenotiks, viņi varētu droši meklēt un arī atrast vēl kaut ko, kam pievērsties, ja drupas nav droši pārmeklēt. Otru dziednieku tur noteikti nevajadzēja.

"Labi," Flēra piekrita bez īpašas sajūsmas. Viņa vēlreiz ātri apskāva Gabrielu un grasījās doties atpakaļ pie citiem. Varbūt tiem bija vēl kas svarīgs sakāms vai jautājams.

[Mattiass]

Ievērojis pietuvojušos Meju, Arists mazliet iztaisnojās.

— Tad nu tā. Tu mani un, īpaši manas prombūtnes laikā, Flēru klausīsi uz vārda. Tu nenoklīdīsi no pārējiem. Tu uzturēsi sakarus, ja tevi kur sūtīs. Tu netēlosi varoni. Un tu vispār nevērsi vaļā muti, īpaši ardiešu klātbūtnē, bez sankcijas. Neņemšu līdzi, ja uz vietas neapliecināsi, ka saprati un ievērosi.

[Roviela]

Joels stāvēja nostāk un, lai arī viņam briesmīgi gribējās zināt, ko Flēra ar Gabrielu apspriež, jo, visticamāk, tas vismaz daļēji ir kaut kas svarīgs visiem, viņš tuvāk negāja, lai to noskaidrotu.

Re, viņi jau beidza. Pa ausu galam dzirdot, kā Arists pie savas mašīnas uzstāda kaut kādus noteikumus Mejai, orākuls pagaidīja, kad Gabriels pienāks tuvāk.
- Mēs taisījāmies doties pameditēt pie vienas no slēgtajām zonām, kur esot bīstama ķīmiskā rūpnīca, Ereijass zina, kur tas ir, - viņš teica.
- Jā, un, kamēr tu nebrauc ar mums, Lilū ir kļuvusi ļoti lietišķa, nemaz ne tā, kad tu esi.
Nē, nē, tās nebija sūdzības par sliktu mākslīgā intelekta darbu, tikai mazliet savādi.

[echo3]

Ereijass pasveicināja Gabrielu, bet vairāk neko nepaguva pateikt pirms savus jautājumus un paskaidrojumus izteica pārējie. Runāt korī nav jēgas, un viss būtiskais, Ereijasaprāt, tika pastāstīts.

Turpat blakus Joelam nostāvējis laiciņu, kamēr Gabriels runājās ar Flēru, tagad Ereijass bija gatavs kāpt mašīnā un doties uz ķīmisko rūpnīcu, līdzko sarunas būs beigušās.

[Sindra]

Gabriels ļāvās Flēras apskāvienam. Pat vairāk, viņš noskūpstīja meiteni uz pieres.
Īpaši arī vairāk, ilgāk neaizkavējies, viņš Flērai līdzās, devās atpakaļ pie pārējiem serafiem.

- Es zinu. - Gabriels atteica uz Joela paziņojumu. - Man Flēra tikko pateica. - nu, tas tā... lai orākuls saprastu, no kurienes nāca informācija. Ka ne jau Metatrona dēls šo ir uzzinājis kādā citā veidā. Nē. nē... viss bija noticis normālā, sarunas, formātā.
- Es braukšu jums līdzi. - viņš arī uzreiz painformēja gan Ereijasu, gan Joelu.
Protams, tā kā Ereijass zināja gala mērķi, viņš droši varēja ieņemt šofera vietu. Gabriels neiebilda.

Joela novērojumi Lilū sakarā, lika Gabrielam pasmaidīt.
- Jā, viņa ir izteikti monogāma. - pat ja tas izklausījās nedaudz dīvaini, runājot par mākslīgo intelektu.

- Kādam vēl kāda problēma? Vai varam doties? - viņš vēl apjautājās, skatienam aizkavējoties pie otras ekipāžas.


OOC - Aristam no Mejas:
[18:35:14] Ade IC: Tu pasaki viņam, ka es visu saprotu, apsolu un bla, bla, pārējo. Lai viņi posto tālāk, ja ir tik nepacietīgi, un lai pieņem, ka velkos līdzi.

[echo3]

Ereijass bija mazliet izbrīnīts, kad Gabriels paziņoja, ka dosies kopā ar viņiem uz ķīmisko rūpnīcu. Bet vai tā būtu problēma, par kuru tagad jārunā? Nē, protams. Ereijass atslēdza Lilū un iekāpa mašīnā, aizņemdams šofera vietu. Gluži vienkārši tāpēc, ka zināja adresi, kurp braukt.

Kad arī Joels un Gabriels iekārtojās braucienam, Ereijass uzrunāja mašīnas AI. - Sveika, Lilū. Lūdzu, aizved mūs uz ... - serafs nosauca adresi. - Tur, galā, nebrauc pie vārtiem, bet gan garām, pakalnā.

[Romija]

Konkrētu problēmu laikam nebija, ja neskaita, ka pēc tā, ko bija pateicis un atbildējis Gabriels, gandrīz neviens no Flēras izdomātajiem darbības plāniem vairs nebija derīgs. Aristam un Safīrai bija savi plāni, kuros nu vairs no Flēras nebija nekāda labuma, tāpēc atlika izvēlēties starp palikšanu Svētnīcā un Sarišas uzraudzīšanu, vai tomēr doties kopā ar Joelu, Ereijasu un Gabrielu. Otrā iespēja šķita ne tikai patīkamāka, bet arī ar lielāku lietderības potenciālu.

"Man laikam jēdzīgāk ir braukt ar viņiem," dziedniece uzrunāja Aristu un Safīru. "Ja uz zonu braukt mēs nevaram, meditēt es nevaru, Lilijai palīdzēt nevaram, siksnas, pātagas, grāmatas un amuleti arī šobrīd mazliet jāatliek..." viņa īsi nosauca sava lēmuma iemeslus un paskatījās uz Aristu, cerot, ka viņš saprata, ko viņa domāja. "Netraucēšu jums kulturāli izklaidēties. Ja ir kas svarīgs, dodiet ziņu," Flēra piemiedza abiem ar aci un pagriezās pret Lilū pasažieriem.

"Neiebildīsiet, ja es tomēr pievienošos?" viņa koķeti uzsmaidīja braucējiem un devās uz otru automašīnu. Tik pat labi viņa varēja sēdēt Lilū kā uz Silvas aizmugurējā sēdekļa, un padomāt par darāmām lietām vai ko patīkamāku.

[Mattiass]

Arists noklausījās Flēras sakāmo, un pamāja. Nu ko, žēl, protams, bet atkrīt arī piekabe Mejas personā. Tā kā karotāja vēlējās doties ar Flēru, tad serafs pieņēma, ka Meja arī turēsies pie dziednieces. Tikai atgādināja:
— Neaizmirsti, ko apsolīji.

Tad pagriezās pret Safīru.
— Nu ko, laižam?

Viņš devās atvērt serafei durvis.

[Roviela]

- Tas skan interesanti, ja monogāmiju attiecina uz Lilū, - Joels pasmaidīja pretī. Tas nu gan! Lilū nekādi nav dzīva, un tomēr Gabrielam viņa ir kļuvusi, kā lai saka... apdvēseļota? Jāpainteresējas, vai Arista mašīna arī uzvedas tāpat?

- Man īpaši nekādu problēmu nav, - viņš turpināja, ejot uz mašīnas pusi, - ja neskaita to, ka moka ziņkāre. Es vēlos atrast Mārvina vecākā grāmatu un to izlasīt, tad varbūt vairāk saprastu, ko Arists domāja ar vārdiem - "tā ir vietējo maģija", kad runāja par savu amuletu.
Gan jau Gabriels zināja, par kādu amuletu runa, proti, to, kura dēļ Attīrītāji Aristu nepamana.

Orākuls vēl nebija paspējis iekāpt auto, kad arī Flēra devās viņu virzienā.
- Nē, kādi iebildumi! Nāc vien, - serafs atvēra dziedniecei durvis, lai viņa var iekāpt, un paskatījās uz otrās komandas pusi. Nez, Meja arī nāks?

Kad visi bija tikuši galā ar sasēšanos mašīnās, Joels iekāpa pats un bija gatavs braucienam.

[Rouzijs]

- Es neaizmirsīšu. - Meja pat vārgi pasmaidīja Aristam.
- Galu, galā apsolīju, ka klausīšu. - Bet tas tā, ne jau viņa speciāli vēlējās apdraudēt savu biedrus. Tā vienkārši sanāca un viss. Iespējams, to sauca par karmu?

- Tad es arī došos jums līdzi. - Tumšmate joprojām sekoja Flērai.
- Ja vien jums nav īpašu iebildumu. - Skatiens vairāk aizkavējās pie Joela, jo tieši viņu serafe bija ievilkusi iepriekšējo reizi nepatikšanās. Tumšajās acīs varēja manīt atvainošanos blāzmu, tos vārdus, kurus meitene vēl nebija izteikusi skaļi.
Bet gan jau paspēs.

[Pūķēns Sāra]

Aristam uzrunājot Meju, viņai tika pamests īss skatiens. Bija skaidrs, ka Meja nonākusi Karotāja melnajā sarakstā. Viņas bija žēl, bet šobrīd viņai nekādi nevarēja palīdzēt: pati bija vainīga uzreiz visu sīki neizstāstot, tādā veidā liekot visiem pārprast un domāt, ka Meja visiem neuzticas. Neradās arī viedoklis, ka šobrīd Meja vēlētos daudz komunicēt ar apkārtējiem. Žēl. Safīrai nebūtu iebildumu parunāties.

Pienākot Flērai, viņai tika veltīta visa uzmanība, lai noskaidrotu, ka dziedniece tomēr dosies ar otru grupu. Tas, ka jēdzīgāk būtu braukt ar orākulu: Safīra neredzēja pamatojumu bez tā, ka tur būtu dziednieks, kaut… viss liecināja, ka ar Joelu un Ereijasu dosies arī Gabriels. Dziednieka vajadzība komandai atkrita, bet parādījās cits skaidrojums Flēras vēlmei doties kopā ar meditētājiem. Safīra gaiši pasmaidīja.
"Tu netraucētu," melnmate īsi atrauca, jo tā drīzāk bija viņa, kas traucē. "Veiksmi!"

Karotājam tika apstiprinoši pamāts, viņai atraujot savu pakaļgalu no mašīnas priekšas un dodoties iekārtoties jau vairākkārt apmeklētajā mašīnā.

[Sindra]

Arists un Safīra

Kad jau Flēra un Meja bija nolēmušas tomēr pievienoties Joelam un Ereijasam, nekas vairāk neaizkavēja Aristu un Safīru doties, tur, kur viņi bija plānojuši.


Pārējie

- Neesmu nekad meklējis to grāmatu. - Gabriels atteica. Tā, nu viņš nekādi nevarēja Joelam palīdzēt.
Ar tā saukto vietējo maģiju gan bija nedaudz savādāk. - Cik nu vietējo... - Metatrona dēls noteica, bet tā arī vairāk nekādos paskaidrojumos neiegrima.
Vai nu viņš vienkārši par to īpaši nevēlējās runāt, vai arī viņa uzmanību bija novērsusi Flēra, kura tomēr bija izlēmusi doties kopā ar viņiem. Gabriels viņai pasmaidīja un sagaidījis, kad līdz Lilū atnāca gan Meja, gan Flēra palaida abas meitenes pa priekšu apsēsties. Un pēc tam ieņēma vietu viņām blakus. Atstājot šofera vietu Ereijasam, kuru serafs jau bija ieņēmis un šofera blakussēdētāja vietu Joelam.

- Sveicināti. - Lilū atbildēja Ereijasam pavisam formāli.
- Uzdevumu sapratu. - mašīnas mākslīgā intelekta balss atbildēja un nobloķējusi durvis, uzsāka braucienu.

[Romija]

Flēra iekāpa Lilū, vien nobrīnījās, ka Gabriels savu mašīnu atstāj Ereijasa vadīšanai, nevis pats sarunājas ar tās sievišķīgo balsi. Bet tā kā karotājs zināja, uz kurieni jābrauc, tad bija patīkami, ka Gabriels sēdēs viņai blakus, nevis priekšā.

Domājot par grāmatu, ko Joels tik neatlaidīgi centās iegūt, Flēra vēl nebija tikusi skaidrībā ar sevi, vai viņa to gribētu lasīt vai nē. No vienas puses gribējās izlasīt kaut vai no vāka līdz vākam, lai uzzinātu par tur minēto Gabrielu un šejieniešu izpratni par maģiju. Bet tieši to pašu iemeslu dēļ viņa šaubījās, vai tas palīdzētu viņiem uzdevumā, vai nenovērstu domas uz nesaistītām un plašākām problēmām un galu galā neaizkavētu pildīt galveno mērķi, kāpēc viņi šeit atradās. Visas Ardas un pasauļu balansu problēmas nebija jārisina mazai, nepieredzējušai serafu grupiņai, lai arī šis uzdevums nu jau bija ieguvis visai svarīgu nozīmi ne tikai attiecībā pret Sīlijas plāniem.

Un pašai Flērai varbūt pat būtu patīkamāk vienkārši būt blakus Gabrielam, nezinot viņa saistību ar kritušo eņģeli, izbaudīt viņa sabiedrību un rūpes par dziednieci, nenoslogot domas ar tik nopietnu uzdevuma risināšanu, vien palīdzēt un pasargāt, lai kur arī grupiņa dotos. Vismaz kamēr viņi brauks divas stundas līdz slēgtajai rūpnīcai, Flēra varēja to atļauties. Viņa iekārtojās ērtāk un nopriecājās, ka vismaz šim brīdim viņiem ir skaidrs, kas jāizdara. Kādas ziņas nesīs meditācija — uz mirkli par to Flēra negribēja domāt, jo atmiņā vēl bija pašas negaidītā vīzija, no kā Gabriels viņu nevarēja pasargāt, ja nebija blakus. Tagad viņš bija blakus.

[Roviela]

Joels iekārtojās priekšējā sēdeklī, bet tas netraucēja turpināt iesākto domu. Orākulam bija prātā iesēdusies tā grāmata (par kuru arī Arists neko neatbildēja, varbūt nezināja, un Gabriels tiešām teicās neko nezinām).
- Jā. Maģijas nav. Šeit.

Tā viņš to arī domāja, proti, ka vietējās, īstas, šeit, Ardā bijušas maģijas nav, toties ir tāda, kas ieradusies kopā ar kādu, līdzīgi kā viņi paši. Pie tam viņi šeit nebūt nebija vienīgie, un nemaz ne pirmie, tāpēc būtu interesanti palasīt vēsturi. Ir Attīrītāji, kas te bija sen. Kāpēc izveidoti un pret ko tad karoja, ja vietējiem maģija nepiemīt? Pret ko un kāpēc karoja leģendrārā svētā Anete? Kas notika, kāpēc te vairs neredz sauli? Karš? Varbūt maģija pie vainas?
Pa logu nebija īpaši, ko redzēt, un Joels ceļojuma laikā prātoja par vietējo vēsturi. Varbūt tas nepalīdzēs atrast amuletus, bet saprast kā un kāpēc te ir tā kā ir, gan vajadzētu palīdzēt. Diemžēl, izskatījās, ka tāda informācija top slēpta, un... kāpēc? Orākuli grib zināt visu!

[echo3]

Tā kā Ereijass patiesībā mašīnu nevadīja, lai gan sēdēja vietā, no kuras sasniedzmības attālumā bija stūrēšanai un vēl citādām darbībām domātas ierīces, tad viņš, Lilū sākot braukt, bija tāds pats pasažieris kā pārējie. Kurp jābrauc, viņš bija pateicis, Lilū bija atbildējusi, ka uzdevums saprasts, un vairāk Ereijass nemaz neprastu izdarīt. Viņam gribējās prast vairāk, bet, no otras puses, nomierinošāk bija cerēt, ka nenāksies Ardā pavadīt tik ilgu laiku, lai rastos vajadzība prast braukt ar mašīnu. Pareizāk sakot - lai paliktu brīvs laiks iziet apmācības. Jo, ja būs īsta vajadzība, tad iemācīsies.

Tā viņš sēdēja, neko nedarīdams, līdz sāka prātot, kur būs ērtāk atstāt mašīnu, un kur ērtāk būs meditēt Joelam. Un pārējiem - sargāt. Vismaz Ereijasam, un viņš cerēja, ka Mejai arī. Gabrielam varēja būt pašam savi plāni, un Flēra ir dziedniece, tāpēc savās iespējamās taktikas shēmās Ereijass sastādīja dažādas kombinācijas, cenšoties atcerēties visu, ko bija redzējis iepriekšējā dienā.

[Mattiass]

Aizvēris aiz Safīras durvis, Arists iekāpa vadītāja sēdeklī, un, tā kā te vairs nekas nebija darāms, arī izbrauca no stāvvietas un devās ceļā — vispirms uz darbu, kā jau bija teicis.

[Rouzijs]

Protams, Meja arī iekāpa mašīnā un brauca pārējiem līdzi, nepalika Svētnīcā. Vienīgi domas aizkavējās pie Sarišas, kas bija palikusi tur viena pati.
- Vai ar Sarišu viss būs kārtībā? - Jautājums tik adresēts vairāk Flērai, kā dziedniecei, kamēr tumšmate lūkojās uz saviem pirkstiem un jutās vainīga par to, kas bija noticis ar otru karotāju un atkal jau viņas vainas dēļ. Iespējams, Meja nudien pievilka nepatikšanas, ar nevienu citu nekas tāds nebija noticis, līdz šim...

Vairāk jautājumi viņai nebija. Tāpēc serafe sēdēja iegrimusi savās domās un mēģināja nenoslīkt tajās.