"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Pūķēns Sāra]

Safīra, lielo migrējumu laikā, arī bija aizmigrējusi pēc sava mēteļa un somas, pēc tam apmetoties pie lifta, kas ļāva dzirdēt karotāja un orākula sarunu.

"Sargiet sevi," Safīra klusu noteica Ereijasam un Joelam, otrajam vēl maigi aizskarot plecu. "Tu esi vienīgais, kas spēj atrast amuletus. Bez tevis nekam vairs nebūs jēgas," silts skatiens tika veltīts orākulam. Joels bija viņu vienīgais orākuls, kurš godam darīja savu darbu un pa virsu tam: vēl arī citu darbu: cīnījās un glāba. Iepriekšējā reizē viņš bija atgriezies ar savainotu kāju un saindējies, bet šoreiz… Safīra, ja vien varētu, būtu abiem iedevusi kādu aizsardzību, kādu daļu veiksmes vai ko citu gaišu, bet viņa neprata un diez vai kaut kas no viņas puses palīdzētu orākula meditēšanai, bet viņas gaišās sajūta veltītas orākulam un viņu sargājošajam karotājam (lai viņam arī nekas nenotiek un viss ir kārtībā) noteikti varēja sajust.

[Rouzijs]

- Jā, es braukšu līdzi tev. - Meja pamāja ar galvu un izdzēra savu tēju. Būtībā viņa jau bija gatava doties, pat ieročus un visu pārējo tumšmate bija jau iepriekš paņēmusi.
Tātad tikai uz priekšu.
Iespējams, ka kādam vajadzēja braukt kopā ar Joelu, bet dziedniece grupā bija tikpat svarīga kā orākuls. Flēra arī bija jāsargā.

[echo3]

Mēs dosimies uz to vietu vai vietām, kur Joels sajutīs amuletus. Vai cerēs sajust un atrast. Protams, ziņosim. - Ereijass atbildēja Flērai klusā un mierīgā balsī. - Man žēl, ka tu nebrauc ar mums. - Abas dziednieces (jo Safīra, lai arī vēl nespērusi Pirmo Soli, jau bija dziedniece) bija otrajā grupā. Apstrīdēt Flēras vai Safīras lēmumu viņš tomēr nesāka. Iespējams, tam tā jābūt. Galvenais, - Joels nedrīkst ciest. Tas bija viss, kas Ereijasam šobrīd rūpēja.

Reizē ar to bija atbildēts arī Arista ieteikumam. Ereijass vien piebilda, - Man nezvaniet, tāpat nedzirdēšu. Labāk sūtiet ziņu. Tas ir, pēc pāris stundām, kad būsim pie rūpnīcas. - Tad viņš iedomājās par avāriju uz ceļa. Tur gan visam jau tā kā būtu jābūt kārtībā, lai arī kā viss būtu beidzies. Katrā gadījumā šoreiz, ja Karotāji norīkos braukt pa apkārtceļu, tā arī tiks darīts.

[Romija]

Eriejasa teiktais mazliet radīja aizdomas par iespējamo notikumu attīstību. Iepriekš apspriestā nelīšana simbola vietā un mājiens, ka Flērai varbūt bija jābrauc līdzi Joelam un Ereijasam, darīja dziednieci nemierīgu. Kad viņa vakar pie tās vietas bija, nekas neliecināja par briesmām, ja uzturējās drošā attālumā. JA uzturējās! Par citām vietām nebija ne jausmas.

Ar paceltu uzaci nopētījusi Ereijasu un Joelu, Flēra pakratīja pirkstu. "Es nevaru būt visur!" viņa atgādināja. "Ja jums ir konkrēti plāni, kur vajag manu palīdzību, tad sakiet! Sargs no manis nekāds labais nebūs, es labāk laiku tērēšu tur, kur varu palīdzēt! Ja ir vajadzība, dosimies palīgā," dziednieces balss bija stingra. Bija brīži, kad dziednieks nevarēja ļauties maigām runām un acīm redzamai žēlošanai, bet tas nenozīmēja, ka viņam nerūp notiekošais. "Sargiet sevi," Flēra novēlēja maigākā un klusākā balsī. Viņa cerēja, ka nebūs jānožēlo šis lēmums.

"Ejam," Flēra pamāja uz lifta pusi. Meja bija vairāk pieskatāma kā abi jaunie serafi, bet izskatījās, ka viņa vismaz bija gatava tūlīt doties. Arī Arists un Safīra jau taisījās pamest šīs viesmīlīgās telpas. Šī bija situācija, kad atkal nevarēja izdabāt visiem, un to varēja labi just apkārtējo serafu noskaņojumā. Varbūt kaut kā darīšana un redzēšana novērsīs savstarpējās nesaskaņas.

Šo rakstu rediģēja Romija: 01.07.2013 13:04

[Mattiass]

Mejai tika veltīts visai nedraudzīgs skatiens. Aristam šito staigājošo pārpratumu vajadzēja kā piekto kāju.
— Vēl redzēsim.

Joels gan bija mazliet svarīgāks.
— Vispār, kam tev bibliotēku? Tev ir planšete. Tai skaitā, ar informāciju, kas kur ir atrodams, ja nu tiešām pašam jākuļas uz kādu arhīvu — Karotāju pārsteidza orākula jautājums. Viņš atcerējās, ka vēl nesen orākuls manīts ar planšeti rokā.

— Bandīta mantas es savācu jau vakar un vakar arī nodevu birojā, — jā, tā viņš tiešām bija darījis, kolīdz devās prom pēc Mejas pratināšanas. Aristu neiepriecināja fakts, ka šodien nāksies būt viņas bērnauklei. Vajadzētu steidzīgi izdomāt, kur viņu nogrūst. Savukārt Joels, ja viņu tas tik ļoti interesēja, būtu varējis arī pats pārliecināties, ka gaitenī nekādu mantu vairs nav.

— Uz Vatru, manuprāt, vajadzētu braukt visiem kopā, — Karotājs vēl piemetināja. — Bet jūs, saprotams, rīkosieties, kā uzskatīsiet par labāku, — viņš sāka pierast pie šai serafu grupējumā valdošā bardaka.

[Roviela]

Orākuls atsmaidīja Safīrai. Tā jau ir gan. Viņš no orākuliem te bija vienīgais, un tāpēc ir jāstrādā, nevis jāīgņojas. Jaunās serafes siltais smaids un Flēras gādība uzmundrināja un uzlaboja garastāvokli.

- Planšetē nav atrodams tas, kas man ir vajadzīgs, - Joels vienkārši paskaidroja. - Jau noņēmos meklēdams, bet tur nekā konkrēta nav. Protams, tās Mārvina vecākā grāmatas arī nav, un es neticu, ka tā visa būtu iznīcināta, - viņš iešķībi pašķielēja uz detektīvu un pasmaidīja.
- Nē, es negrasos to prasīt bibliotēkā atklāti, bet tā mani ļoti interesē. Kopumā gan vairāk gribu saprast, kad te kas ir noticis. Pirms 5 cilvēku paaudzēm, kas būtu pāri par 100 gadiem atpakaļ, vai pirms gadiem pieciem. Ir taču starpība, vai ne?

Arists mantas savācis un atdevis jau vakar. Labi! Tikai kā Joels varētu zināt, ka tās ir savācis tieši Arists? Pie viņu vispārējās pašdarbības nekad nevarēja būt gana drošs par to, kurš un ko ir savācis.
Orākuls piekrītoši pamāja.

- Manuprāt arī Vatra ir pietiekami tālu, lai mēs turp brauktu visi kopā, - par šo jautājumu Joels pilnībā piekrita Aristam.

[echo3]

Nē, nē. - Ereijass pasteidzās nomierināt Flēru. - Mēs nelīdīsim iekšā ķīmiskajā rūpnīcā, un tajā, kur simbols bija, arī nē. Mēs tikai vēlamies atrast amuletus, tas ir, uzzināt, kur tie atrodas.

Bija gan vēl kaut kas. Kaut kas, ko pateica Arists. "Tā nav serafu, bet gan vietējā maģija." Tā viņš bija teicis. Lūk, ja jau negribēja teikto paskaidrot, tad būs jāizpēta pašiem, kas tā tāda par vietējo maģiju. Ļoti aizliegta, protams, un, kā Joels par vajadzīgās informācijas meklēšanu nupat bija paskaidrojis, - planšetē nekas par to nebūs vis atrodams. Pie Attīrītājiem, protams, Ereijass tāpēc neies. Iespējams, pavedienu dod Flēras vīzija par Aneti? Tātad pagaidām - jāatrod viss, ko var uzzināt par Anetes leģendu.

Ereijass nospieda lifta izsaukuma pogu. Šķiet, visi, kas gribēja kaut kur doties, tepat pie lifta durvīm jau stāvēja.

[Romija]

Kad lifta durvis atvērās, Flēra iekāpa un sagaidīja pārējos braucējus. Sarišai šeit Svētnīcā vajadzētu būt drošībā. Vienīgi, lai viņai nebūtu pārsteigums, ka atstāta viena, Flēra izvilka telefonu un sameklēja, kur bija iespēja sūtīt ziņu. "Devāmies meklēt amuletus. Ja pamosties, tad zvani! Flēra" tika iebakstīts ekrānā. Rakstīšana gan paņēma vairāk laika kā nobraukšana lejā, bet galu galā ziņa bija sastādīta un varēja to nosūtīt gulošajai karotājai.

Šo rakstu rediģēja Romija: 01.07.2013 16:14

[Sindra]

Kad lifta durvis atvērās pirmajā stāvā, serafi varēja pamanīt, ka auto stāvlaukumā pievienojies vēl viens motocikls.
Nebija jau arī tālu jāmeklē, kurš to atvedis. Atspiedies pret Lilū durvīm, Gabriels smēķēja un laikam jau runāja pa telefonu. Vismaz tā sarunu ierīce bija pielikta pie viņa auss. Pat ja viņš neko neteica, bet izskatījās, ka drīzāk klausās, ko viņam saka.

Ik pa brītiņam ievilcis dūmu, Gabriels, protams, pacēla skatienu pret serafiem, kuri laikam jau bija ieradušies pēc transporta.
Beigās noteicis: - Es pārzvanīšu vēlāk. - vīrietis atvienoja telefona sarunu un ieslidināta aparātu bikšu kabatā.
Palika gan turpat, uz vietas, gaidīdams, kas serafi būs atnākuši līdz viņam.
- Kādi plāni? - viņš painteresējās, nometis zemē izsmēķi un to pieminis ar kāju.

Gabriels izskatījās labi atpūties, noteikti izgulējies. Viņa apģērbs bija tīrs un kārtīgs. Tumšos toņos un ieturēts tādā pašā stilā, kā iepriekšējie.
Saulesbrilles atradās uz galvas, šobrīd drīzāk kalpoja kā matu aksesuārs.
Viņa skatiens pētoši pārslīdēja visiem serafiem.
Flērai viņš pasmaidīja.

[Mattiass]

— Klau, ja tu bibliotēku meklē tikai tās Mārvina grāmatas dēļ, tad nav lielas jēgas… — Arists iesāka, bet, izkāpušiem ārā, priekšā pavērās Gabriels.
— Sveiks, Gabriel, — karotājs viņu pasveicināja un devās uz savu mašīnu. Viņš kaut kā nešaubījās, ka Joelam jautājumu ir papilnam, un viņš negrasījās orākulam maisīties pa vidu, tā vietā ieslidinādams saini mašīnā, un pats apsēdies uz mašīnas priekšas, uzsmēķēt un pagaidīt.

[Romija]

Flēra knapi pacēla degunu no telefona, kā diena uzreiz gaišāka kļuva. Viņa nedaudz mulsi Gabrielam atsmaidīja. Bija vairāki būtiski noskaidrojami jautājumi, taču pirmajā mirklī svarīgāk bija tas, ka viņš nedusmojas.

Neizskatījās gan, ka citi ļoti steigtos stāstīt vai jautāt, tāpēc Flēra, nenolaižot no viņa skatienu, pamāja ar galvu mazliet uz sānu. Viņa gribēja aprunāties ja ne divatā, tad vismaz ne klaji pāri visam stāvlaukumam.

[Roviela]

- Nē, ne tikai, bet to grāmatu es tik un tā vēlos dabūt. Tu zini, kur to var dabūt? - orākuls paspēja izmest, pirms viņi nonāca stāvvietā, kur priekšā jau bija Gabriels.

- Sveiks, Gabriel! - sinhroni atskanēja Joela balss. Nākot tuvāk, viņš prātā pamazām sastādīja jautājamo sarakstu. Kas nu tur bija? Kāpēc Lilū vairs nekoķetē ar braucējiem? Ko tu man vakar aizliedzi darīt? Pamazām apdomājoties, ka ja pirmais jautājums vēl varēja būt būtisks, tad otrais jau ir gandrīz neuzticības izteikšana, viņš pamanīja, ka Flēra tā kā vēlas parunāt ar Gabrielu divatā.
Orākuls apstājās nostāk, viņš negribēja traucēt.

[Pūķēns Sāra]

Notika ķēdes reakcija, jo Safīras un Flēras gaišums uzlaboja Joela noskaņojumu, kas uzlaboja vēl pašas Safīra noskaņojumu. Tas, laikam jau, saucās komanda darbs. Labs vairo labu. Viņi bija komanda, pat ja nedevās vienā virzienā; viņi rūpējas viens par otru, pat ja nav visu laiku blakus. Gluži kā viena liela ģimene.

"Jauks rīts!" Safīra gaiši pasveicināja Gabrielu, bet neiegrima plāna apspriešanās, jo viss liecināja, ka to taisās darīt Flēra. Vieglā solī viņa aizdevās līdz Arista mašīnai un piesēdās blakus tā saimniekam. Tumšmatainā saulīte, sekojot piemēram, izvilka no somas savas jaunās mētru cigaretes un arī aizsmēķēja.

[Sindra]

Gabriela skatiens pavadīja vienu pēc otra jaunos serafus, kuri viņam gāja garām, lai noparkotos vai nu pie Arista mašīnas, vai... jā, iespējams, ka noparkotos arī viņa mašīnā, ja vien viņš tā nestāvētu priekšā durvīm.
Viņam veltītajiem sveicieniem, tā īsti Gabriels neatbildēja. Skatiens domīgi aizkavējās pie Safīras, kura ātri vien, kā izskatās, bija apguvusi šejieniešu netikumu.

Vien pamanījis Flēras zīmi, panākt malā, Metatrona dēls atrāva pēcpusi no mašīnas sāna un devās pie sarkanmates.
- Kaut kas ir noticis? - viņš apjautājās jau klusāk. Jautājums bija domāts Flērai un ja šo vēl pārējie sadzirdēja, tad pārējo sarunu diez vai. Jo Gabriels aplika roku ap serafes pleciem un aizveda meiteni vēl nostāk no pārējā bara.

Kad viņi jau bija gandrīz pie stāvlaukuma malas, Gabriels pagriezās pret Flēru un uzlūkoja viņu.
Tumšās acis verās sarkanmates acīs un jautājoši gaidīja pēc paskaidrojuma un arī iemesliem, ko meitene vēlējās viņam teikt.

[Romija]

Flēra nepievērsa tam uzmanību, vai kāds grasījās iejaukties sarunā, un sekoja Gabrielam. Jautājamais bija pietiekami personīgs.

"Piedod... un piedod," Flēra sāka ar atvainošanos par abām lietām, ko iepriekšējā vakarā bija izdarījusi nepareizi. Viņa izskatījās teju pēc nopērta kucēna, lai gan patiesībā sirds sitās straujāk, un sajūtas bija daudz labākas pat neesot Svētnīcas sienās. It īpaši ar Gabriela roku ap pleciem.

"Vai tā bija tava balss, kas mani vakar sauca? Tā dziesma?" Flēra vaicāja un uzmanīgi vēroja Gabriela reakciju. Ja tas nebija viņš, tad šāds jautājums droši vien izklausījās vismaz dīvains, ja ne galīgi jucis. Bet vajadzēja noskaidrot. Iekšienē Flēra gribēja, lai tā bija bijusi Gabriela dziesma, bet mazliet kaut kur urdījās šaubas, vai tas ir pareizi. Bet visvairāk gribējās viņu apskaut, sajust blakus un nelaist prom. Un lai viņš nelaiž viņu prom.

[Sindra]

- Piedot? - viņš jautājoši atkārtoja, laikam jau tā īsti nesaprotot, par ko nāca meitenes atvainošanās.
- Par ko? - Gabriels tomēr lieki ar minēšanu nenodarbojās un ļāva Flērai pašai paskaidrot savu domu gājienu.

Tik vien pēc meitenes jautājuma, par saukšanu, viņš mēmi, noraidoši pamāja. Pielika plaukstu pie Flēras pieres un uz mirkli pievēra acis.
- Balss jau laikam bija mana. Ja jau tu tā jautā. - viņš noteica ļaudams rokai noslīdēt gar viņas sejas līniju, lai apstātos pie zoda. Pirksti viegli pacēla Flēras zodu, liekot viņai ieskatīties vīrieša acīs.
- Tā ir demonu maģija. Es tādu neizmantoju. Es tevi nekad nesauktu tā. Jā, es vēlējos, lai tu paliec ar mani, bet doties prom bija tava izvēle. Es to respektēju. - Gabriels palaida vaļā Flēras zodu, ļaudams savai rokai noslīgt gar sānu.

- Es nezinu, kadēļ viņa tā darīja. Es pat nezinu, kur viņa centās tevi aizsaukt. Vai pie manis, lai tikai pasmietos par tevi un tavām jūtām. Vai pie sevis, domājot, ka tu naivi sekosi balsij. - viņš paraustīja plecus.
- Esi piesardzīga, Flēra. -

[Rouzijs]

Patiesībā arī Meja domāja, ka uz Vatru ir jābrauc visiem kopā, bet nu labi, ja jau Joels tik ātri vēlējās nesties uz turieni, lai jau. Tumšmate taču nebūs nevienam vagars un klāt nestāvēs, tāpat kā nevajadzēja arī viņai stāvēt blakus un lūkoties debīli virsū, brīdī, kad vienkārši gribas, kaut kur pasēdēt vientulībā.

Serafe sekoja Flērai.
Tur bija Gabriels, ahhh... tas tikai vēl trūka, lai viņš sajustu viņas briesmīgo garastāvokli.
- Gabriel... - Viegli paliekusi galvu Metatrona dēlam viņa devās apstāties pie mašīnas un gaidīja Flēru. Lai varētu doties ceļā.

[Romija]

"Tā nebija viegla izvēle," Flēra atbildēja, skatoties Gabrielam acīs. Patiesībā tā bija grūtāk to atzīt, bet viņš bija pavērsis meitenes seju pret savējo. Un pēc tam nemaz negribējās novērsties. Tagad bija skaidrs, ka tas nebija Gabriels, kas viņu sauca, bet arī skaidrība deva kaut kādu vieglumu.

"Tā dziesma skanēja līdz brīdim, kad es meditēju par slēgto zonu. Tad tā it kā pārvērtās par viņu, kas man parādīja nabaga cilvēkus liesmās un lūdza, lai es tos izglābju. Viņa bija skaistāka. Dievišķa. Un ļoti laba. Un tie bija upuri saspridzinātajā rūpnīcā, kur mēs toreiz bijām. Pēc meditācijas dziesmas vairs nebija," serafe pastāstīja. Vai Gabriels zināja arī to? "Vai tā varētu būt bijusi patiesība? Vai arī tas tikai ir māņi? Es neaizbraucu uz to vietu!" Vai tas bija tas, ko Gabriels gribēja, viņu brīdinot? Nesekot balsij un vīzijām?

"Piedod, ka es nepaliku. Es gribēju, bet man bija bail," viņa īsi paskaidroja, nolaidusi skatienu.

[Sindra]

Laikam jau spriežot pēc tā, cik Gabriels uzmanīgi klausījās Flēras stāstītajā, viņam nebija zināms par vīziju un to, kas bija noticis Flēras meditēšanas laikā.
- Tas viss bija māņi. - viņš noteica. - Viņa uzbūra uz tevi savu maģiju un tad tu nolēmi meditēt. Viņa to sajuta, dēļ tās aicinājum maģijas. Un kad mēs meditējam, tas ir kā... - Gabriels acīmredzami meklēja pareizos vārdus. - ... padarīt sevi viegli ievainojamu. Tu atļāvi viņai piekļūt savam prātam. Viņa tajā ielika vīziju. Taču, ja tu būtu aizdevusies uz tām drupām, tur tevi visticamāk sagaidītāju priesteri un ... nu, pati saproti. - serafa acīs atblāzmoja vieglas skumjas.
- Viņa varēja tev parādīt pilnīgi jebko. Ja par šo tu šaubījies un izlēmi nesekot viņas dievišķajam aicinājumam palīdzēt tiem, kas cieš, tad viņa tikpat labi varēja parādīt ievainotu kādu no taviem biedriem, vai ievainotu mani. Un tu aizietu.
Tev nevajadzētu meditēt ārpus Svētnīcas telpām. Es domāju, ka tas būtu visprātīgākais. Jo redzi, ar Joelu man ir saikne un es pamanīšu, ja viņa mēģinās jaukties orākula prātā. Mums nav saiknes, Flēra. Es nepamanīšu. - lai gan, ja tā apdomājās... varbūt viņam vajadzēja izveidot saikni arī ar Flēru. Nu, ne tādu, kā ar Joelu, jo divus maģijas lietotājus viņš pasargāt nevarēja, bet vienkārši izveidot saikni varēja. Tikai, Gabriels nebija līdz galam pārliecināts, ka to vēlas.

- Bail? - Gabriels pārjautāja. Kā viņa to domāja? Iepriekšējā naktī taču Flēra bija palikusi un neizskatījās, ka viņa "Kristāla Pilī" būtu jutusies slikti, vai kā savādāk. Kāds tad bija baiļu iemesls?

[Romija]

Jā, Gabrielam bija taisnība. Ja vīzijā būtu viņš vai kāds biedrs, tad Flēra vispirms steigtos palīgā, un tikai pēc tam domātu, kāpēc vispār tādu vīziju redzēja. Tas bija tik neapdomīgi! Vēl viens nepareizs lēmums... Un Gabriels viņu nevarot pasargāt, vismaz ne kamēr nav blakus.

"Kad Safīra izstāstīja par Sīliju - ja nav man, lai nav nevienai -, es nobijos," Flēra paskaidroja. "Es nobijos par sevi, par citiem, par to, ka Sīlija nedos tev vairs laiku. Man likās, ka es izaicināšu viņu, ja palikšu," Flēra apņēma savus plecus ar rokām. "Piedod, es vēl neesmu tik stipra," viņa parāva uz augšu plecus. Smieties par jūtām? Vai Flēras jūtas bija smieklīgas? Varbūt te Ardā visas jūtas bija smieklīgas? Un asaras neīstas...