"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Mejai Ereijasu tiešām nācās pagaidīt, nu, desmit sekundes. Kamēr viņš novēlēja Joelam labunakti un tajā pašā laikā Mejai neredzot iebāza mašīnas un moča atslēgu ledusskapī. Priekšā. Atvērs - atradīs.

Kad nodžinkstēja lifta zvaniņš, Ereijass bija jau tuvu verošamies durvīm. Daži soļi. Liftā viņš atcerējās, ka nav telefonam uzlicis zvanu. Kā parkā izslēdza, tā palicis. Tagad tas tika paveikts.

Lejā, kā ierasts, bija pustumsa. Lija lietus un, protams, kā smilšu maiss plecos uzgūla Ardas bēdu un sāpju aura. Kāpēc Mejai bija gribējies doties pastaigāties - kā viņa teica -, tas Ereijaam nebija skaidrs, bet viņš jau labu laiciņu bija atmetis cerības saprast meitenes, jo viņas pašas sevi nesaprata. Puisis iedomājās gan, ka varbūt tagad traucē Mejai doties uz tikšanos ar Aleksu.

Meja, klausies, ja es tev traucēju randiņu, tad tā arī pasaki. - Šobrīd Ereijass nebija īpaši smalkjūtīgs. - Bet tāpat vien vienai apkārt klīst... nē.

[Rouzijs]

Nobraucot lejā ar liftu Meja nopūtās, skatiens bija drūms un īsti neizteiksmīgs, viņa patiešām vēlējās pabūt viena un Ereijasa klātbūtne īsti nekā neiedvesmoja.

- Nē, man nav randiņš ar Aleksu. - Varbūt tur bija tā lieta. Puisis par viņu nebija licies ne zinis, ar Aristu gan viņš visticamāk bija kontaktējies.
Bet lai jau... Viņa to pārdzīvos un pievērsīsies serafiem dotajam uzdevumam.

Tumšmate apstājās nedaudz nostāk no mašīnas un motocikla un vienkārši apsēdās zemē, jā, mitrumā, bet viņa tā vēlējās un viss. Otram karotājam pat skatiens netika veltīts.

[echo3]

Ereijass apspieda vēlēšanos paraustīt plecus, izmest kaut ko "un kāpēc nav?" stilā, kā arī vienkārši saņemt Meju ap vidukli un iestiept atpakaļ liftā, lai brauktu augšā. Nīkt te slapjumā bija muļķīgi. Viņš brīdi pastāvēja turpat pie lifta, paprātoja, vai vēl nepatrenēties - bet nolēma to nedarīt, jo nemēdza trenēties tuvcīņas paņēmienos, kad citi redz. Noskatoties treniņu, ir tik daudz iespējams uzzināt, kas sagaidāms cīņā! Pazūd negaidītības un pārsteiguma moments. Tā viņš bija mācīts.

Redzot Meju apsēžamies zemē, Ereijass piestutējās tuvākajai sienai un izvilka cigarešu paciņu. Pretīgi, bet tieši tāpēc... Pēc īsa brīža viņš jau lēnām smēķēja. Un bija gatavs tā stāvēt, līdz Meja izdomās kaut ko prātīgāku, vai arī atbrauks Arists ar Flēru un Safīru.

[Sindra]

Acīmredzot, Gabriela mājvieta atradās visai garlaicīgā pilsētas nostūrī.
Te nekas nenotika. Svētnīcai pat lāga garām nebrauca mašīnas. Tā īsti nebija uz ko skatīties un ko darīt.
Lietus vienmuļi un kaitinoši turpināja smidzināt, arvien vairāk un vairāk izmērcējot Stonas zemi. Sāka veidoties peļķes. Parādījās arī kaut kāds vējš, kas pūta ūdens lāses pa gaisu, tā ka bija visai grūti no tām izvairīties un kaut kur paslēpties.

Bija jau vēls. Pilsēta dega reklāmas ugunīs. Ar lietus izraisīto troksni sacentās automašīnu un motociklu radītais troksnis.
Bet tā jau nekas īpašs. Parasts vakars Stonā.

[Rouzijs]

Visu šo laiku Meja nebija pateikusi nevienu pašu vārdiņu. Viņas skatiens vērās tālumā, bet tomēr tad, kad sāka palikt pārāk vēsi meitene piecēlās. Kājas šķita notirpušas no sēdēšanas lotosa pozā.
Smagi nopūtusies meitene palūkojās uz Ereijasu.
- Laikam varam doties atpakaļ. - Viņa noteica un lēnā gaitā devās pie karotāja.

[echo3]

Neesi nosalusi? - Ereijass kādu brīdi jau bija stāvējis tāpat vien, jo cigarete bija izbeigusies. Viņš pagājās uz lifta pusi un piespieda pogu. Par to, ko Meja "vientulībā" izprātojusi, puisis neprasīja. Sagaidījis liftu piebraucam, viņš pirmo tajā ielaida Meju, un tikai tad iekāpa pats.

[Rouzijs]

- Nē, viss kārtībā. - Serafe pat vārgi pasmaidīja.
Un iekāpa liftā, neko daudz nevienam citam nepaskaidrojusi tumšmate devās uz savu istabu un vienkārši iegāzās gultā, lai paspaidītu telefonu. Izpētītu visas funkcijas un kārtīgi saprastu kā darbojas Ardas tehnoloģijas.

[Sindra]

Lietus pa nakti nebija mitējies un rīts pienāca apmācies un tumšs.
Varēja pamanīt, ka beigusies nakts un tumsu bija nomainījusi tumša gaisma, ja tā to varēja apzīmēt.

Gabriels atgriezies nebija.
Svētnīcā jaunpienākušais rīts īpaši neatšķīrās no iepriekšējiem.

Kafijas automāts bija uzvārījis kafiju un ar zvaniņu darīja to zināmu arī ēkā esošajiem.

[Romija]

Kad Flēra pamodās, ārā bija kļuvis mazliet gaišāks. Acīm redzot, bija iestājies rīts. Vai diena. Bet ārpus istabas nekādu kņadu nedzirdēja, tā kā vai nu citi vēl gulēja, vai bija kaut kur devušies. Flēra izkāpa no gultas un jutās gandrīz labi. Miega stundas gan bija bijušas mazāk kā normāli, bet īpaši gulšņāt tagad nevarēja. Ātri iegājusi dušā un pēc tam juzdamās jau daudz možāka, serafe apģērbās un devās uz virtuvi.

Vispirms tēja. Kamēr ūdens vārījās un uzmundrinošās zālītes gaidīja krūzītē, kad tās tiks aplietas ar ūdeni, Flēra jau piesēdās pie papīra lapas. Tātad... Viņa vispirms pārzīmēja aptuveno vietu shēmu, kādu bija uzskicējusi jau vakar. Aplējot tēju, Flēra apdomāja, kas uz to visu attiecas. Tad viņa atkal piesēdās, un sāka pierakstīt zināmo par katru vietu. Lai arī amuletus viņi atraduši nebija, tomēr uzzinātā apjoms strauji paplašinājās, un to noteikti varēja uzskatīt par panākumiem. Visu atcerēties nemaz nevarēja uzreiz, tāpēc tēja bija jau padzisusi līdz remdenai temperatūrai, kad šķita, ka vismaz Flērai zināmais ir atradis savu vietu uz lapas. Šoreiz viņa izvairījās tur iekļaut visu zināmo informāciju, jo tad tas vairs nesaptilptu lapas izmēros, vien to, kas attiecās uz trijām slēgtajām zonām. Pārskatot zīmējumu, Flēra ar sarkanu uzvilka uz vienu no tām — pamesto rūpnīcu — norādošu bultu ar uzrakstu "Pārmeklēt pirmo!!!"

Vai bija vēl kas? Dziedniece aizgāja pēc telefona. Tur uz ekrāna bija paziņojums par jaunu vēstuli. Tā bija no Joela, un paziņoja rezultātus par meditēšanu. Ak, kā Flēra bija aizmirsusi par telefonu, kamēr no tā nebija īpašas vajadzības! Aparāts klusuma režīmā bija stāvējis somā visu vakaru. Ziņa nebija iepriecinoša, tomēr Flēras raksturs neļāva uz to skatīties tikai kā uz neveiksmi. Jā, nekas vairāk par Liliju nebija uzzināts, kā tas, ka viņa ir pie Attīrītājiem. Tas bija slikti. Tomēr viņi tagad zināja, ka nevajag bāzties un mēģināt meditēt par lietām, kas atrodas pie Attīrītājiem. No drošības viedokļa tas bija ļoti svarīgi.

OOC: Es pieņemu, ka Joels uzrakstīja vairāk kā "Lilija ir pie Attīrītājiem". Ja tomēr ne, tad beigas var neņemt vērā.

Kādu brīdi par to prātojot, Flēra sāka domāt, cik patiesībā Ardā ir svarīgs šāds maģiskais tīkls. Balsis, uztverama meditēšana. Te notika tik daudz kā vairāk par parastu dzīvi un tehnoloģijām. Arists iepriekšējā vakarā bija lūdzis sarakstīt tos, kuri esot dzirdējuši balsis, tāpēc uz citas lapiņas Flēra sāka veidot sarakstu.

• Joels — no simbola, prasa atvest Gabrielu
• Flēra — no atkritēja, prasa pateikt priekšniekam, ka nedabūs Antaja siksnu
• Safīra — no Sīlijas, prasa doties pie viņas
• Flēra — no Gabriela (?), aicina pie sevis

Flēra sēdēja pie letes, malkoja nedaudz padzisušu tēju un bija iegrimusi domās. Viņai priekšā stāvēja pāris aprakstītas un apzīmētas lapas.

Šo rakstu rediģēja Romija: 27.06.2013 08:06

[Roviela]

Laikam jau iepriekšējā dienā bija nogurts diezgan, ja jau Joels visu nakti nogulēja, pat nepagriezies uz otriem sāniem.
Viņš nepamanītu arī, ka atnācis rīts, ja ne iepriekšējā vakarā uzstādītais modinātājs - jaunums, ko vienkārši vajadzēja izmēģināt. Tam bija kaut kāda vietējā čivinošā putna balss, un atmosties bija gandrīz vai patīkami.
Labi izstaigājies, sakopies un, tāpat kā vakar vakarā, tikai ar biksēm kājās, Joels parādījās virtuvē.

- Labrīt!
Pagaidām šeit bija vienīgi Flēra, kas kaut ko zīmēja uz lapām. Sākumam ielējis sev kafiju, jo šis dzēriens serafam bija iegaršojies, orākuls ar krūzi rokās piegāja paskatīties, kas ir tas, ko dziedniece tur raksta.

- Jā, es dzirdēju balsi pie simbola, un vēl vakar dzirdēju Gabrielu, kad meditējot mēģināju atrast Liliju. Tikko kā apmēram biju uztaustījis virzienu, viņš iejaucās teikdams, ka Lilija ir pie Attīrītājiem un ka Sīlija esot nodrošinājusi savu cietoksni pret meditēšanu no ārpuses un nevajag mēģināt tur tā ko atrast, jo tas varot iegāzt Gabrielu, - Joels paskaidroja garāk par vakardien nosūtīto īsziņu.
- Bet kas tev tā par atkritēja balsi, un tā otra? Tev nav pārliecības, ka tas patiešām bija Gabriels?

[Romija]

Flēra sveicināja Joelu ar smaidu. Ja arī viņa bija nedaudz neizgulējusies, tad to veiksmīgi noslēpa.

"Ahā," dziedniece noteica par orākula paskaidrojumu. "Es ceru, ka vakar vēl nesanāca nepatikšanas?" viņa jautājoši paskatījās uz Joelu. Ja vien viņš to zināja... Flēra pati bija aizsūtījusi abus serafus meditēt. Nebūtu patīkami apzināties, ka ir sataisījusi vēl vairāk problēmu. Tomēr ļoti labi, ka Joelam bija Gabriela saikne, tad vismaz viņu varēja apstādināt, pirms izdarīts kas neatgriezenisks. Laikam izvēle pirms pāris dienām bija pareiza.

"Ellē man kāds Atkritējs pieķērās un lika pateikt kaut kādam priekšniekam, ka viņi nedabūs Antaja siksnu. Viņš uzbūra maģiju, kas man galvā skanēja kā balss, kamēr es to nepateicu Gabrielam. Es nezinu, vai tas bija īstais priekšnieks," dziedniece paraustīja plecus. "Man pat šķiet, ka viņi sajauca mani ar kādu citu. Vai padomāja, ka es esmu no Attīrītājiem varbūt. Nezinu!"

"Tā otra, jā..." Flēra izdomājās. "Mani vakar it kā sauca Gabriels. Tā bija viņa balss, bet es nezinu, vai tā nāca no viņa. Tās balsis ir dēmonu maģija, vai ne?" Flēra vaicāja Joelam. Viņš kā orākuls varētu labāk zināt. "Es nezinu, vai viņš tādas spēj uzburt... un lieto. Bet tā balss pazuda," viņa uz brīdi apklusa un koncentrējoties ieklausījās sevī. Nē, nekā. Mazliet žēl bija, jo balss bija tiešām patīkama. Kaut gan par šo jautājumu Flēra pati bija visai apmulsusi, tāpēc skaidri izstāstīt neko nespēja. "Man vajadzēs to noskaidrot pie Gabriela," viņa visbeidzot noteica un palūkojās uz lapām. "Varbūt ir vēl kādas balsis, par ko mēs zinām?"

[Roviela]

- Nē, nekādu nepatikšanu nebija, vai arī nepamanījām, - orākuls atteica. Viņš nolika krūzīti uz letes, sāka meklēt kaut ko ēdamu ledusskapī, un, atvēris skapja durvis, pēkšņi sāka smieties.

- Nu tu! Vai tad atslēgas jāglabā ledusskapī? Interesanti, kurš tās tur ielika?
Varētu būt, ka Ereijass, bet, kas nav redzēts, tas nav droši zināms, tāpēc minējumu Joels paturēja pie sevis.

Uz letes viena pēc otras nonāca ēdamlietas, atslēgas palika, kur bijušas, jo vai Joels zināja, ka tā nav jābūt? Tagad tikai vēl sameklēt maizi, un brokastis gatavas.

Sasmērējis maizi, serafs domīgi tajā iekodās, - Par buršanos Ellē Attīrītāji aizturēja pavisam citu Atkritēju, ne to, kas uz tevi būrās. Tā sapratu no Ereijasa.
Nu gan viņiem spēlītes! Kā tā vispār var dzīvot?

- Balsis ne vienmēr ir dēmonu maģija. Tās, neatlaidīgās, kas neatstājas, tās ir gan, - tā viņš domāja. - Tumšā maģija.
- Par visām balsīm būs tieši jāpāprasa Gabrielam. Tad arī zināsim, kad tas bija viņš, kad nē.

[echo3]

Vakarā Ereijass nebija darījis it neko citu, kā devies uz istabu (kur jau saldi gulēja Joels) un, pacenšoties orākulu nepamodināt, devies gulēt. Kad, modinātāja zvana pamodināts, Joels piecēlās, Ereijasa vairs nebija istabā. Serafu karotājs bija piecēlies agrāk un jau trenējās lejas stāvā.

Nākot no treniņa un dušas, būdams jau tuvu virtuvei, Ereijass dzirdēja Flēras pēdējo teikumu. - Par kādām balsīm jūs runājat? Labrīt! - Pirmais, ko Ereijass izdarīja, ir - piegāja pie ledusskapja un izņēma no tā auto un motocikla atslēgas, kuras nolika uz galda tādā nevērīgā izteiksmē, it kā tā tam vajadzētu būt. Tad viņš palūkojās, vai ir dabūjama tēja. Kannu nācās uzsildīt, bet tas notika ātri, un pēc īsa brīža puisis apsēdās pie galda ar tējas krūzi.

Kurp jūs vakar tik pēkšņi devāties? - Uzmanība bija ievērsta Flērai, jo Joels bija aizņemts, pētot Flēras zīmējumu.

Šo rakstu rediģēja echo3: 27.06.2013 10:35

[Romija]

"Labrīt," arī Ereijasam tika tikpat možs smaids un mājiens uz tējkannu, kur varēja pagatavot uzmundrinošu tēju, ja vien arī šis serafs nav pievērsies kafijas lietošanai.

"Vakar..." Flēra apdomājās pēc Joela jautājuma. Jā, ne jau visi zināja, kas īsti bija noticis vakar. "Tas Luiss, par ko Meja vakar ieminējās, ar saviem bandītiem bija ievainojuši Aleksa kolēģi. Tiešām briesmīgi," viņa noskurinājās. "Es piekritu viņu izdziedēt, bet drošības pēc nomainīju izskatu." Flēras baltos matus vismaz kāds bija redzējis, to viņa atminējās kā pa miegam. "Alekss par to piekrita atbildēt uz dažiem jautājumiem, es noskaidroju vairāk par šīm slēgtajām vietām," Flēra paskaidroja savu vakara prombūtnes iemeslu. "Izstāstīšu, kad visi būs pamodušies." Katram pa vienam stāstīt nebija jēgas, jo tas attiecās uz visiem.

Atslēgas ledusskapī? Tas iztraucēja no nepatīkamām atmiņām. Un labi vien bija. Atcerēties ievainojumus nebija patīkami, lai arī tos bija izdevies izdziedēt.

Bet, runājot par balsīm un pieminot Meju, sarakstam pievienojās vēl viena rindiņa:

• Meja — Sīlija aicina doties prom no grupas, pamest visus.

Un par Joelu arī:

• Joels — Gabriels brīdina Joelu par meditēšanu un Attīrītājiem.

"Ereijas, vai tev ir bijusi kāda balss galvā te Ardā," viņa apjautājās. "Tādas, kas kaut kur sauc, aicina vai liek kaut ko darīt?"

[echo3]

Ereijass godīgi centās atcerēties, vai viņam ir bijusi kaut vai sajūta, ka domas paša galvā nemaz nav savējās. Neko neatcerējies, viņš atbildēja Flērai, - Nē. Ne balsis, ne arī pavēles vai aicinājumus neesmu dzirdējis. - Liekas, ka jautājums nebija par sajūtām, bet arī sajūtu ziņā Ereijass neko sevišķu izdalīt nespētu. Nu, tas cilvēks degošajā mašīnā, bet arī tur nebija balsu.

Ereijass piecēlās, piegāja pie letes un arī uztaisīja sev maizi. - Kāpēc tāds jautājums radies? - Atkal apsēdies pie galda, serafs pajautāja. Flēras zīmējumu viņš arī vēlējās apskatīt, bet gan jau tiks pie tā pētīšanas.

[Romija]

"Vai jums neliekas, ka tas ir aizdomīgi? Attīrītāji zina par portāliem, viņi zina, ka esam šeit. To noteikti zina arī Sīlija, varbūt pat vairāk. Un šīs balsis, kas nāk no viņas... Tā, it kā viņa ar mums spēlētos," Flēra izteica savu minējumu. "Vai nu viņa mūs uzskata par draudu un cenšas izšķirt un iznīcināt, vai arī vienkārši mulsina prātus, lai mēs nespētu koncentrēties uz amuletu atrašanu. Gabriels gan domā, ka drīzāk mēs Sīliju vispār īpaši neinteresējam, tāpat arī par amuletiem viņa neuztraucoties tik ļoti."

"Bet tā Atkritēja balss... nu, acīm redzot, ne tikai Sīlija šeit izmanto maģiju, lai arī it kā šajā pasaulē maģija nepastāv. Gribēju apzināt visus šādus gadījumus, lai mēģinātu izšķirt, kuras balsis ir kuras, un varbūt pat skaidrāk noprast Sīlijas paņēmienus," Flēra skatījās uz savu sarakstu. Jau no šiem sarakstītajiem varēja izdalīt ne tikai Sīlijas un citu ardiešu balsis, bet arī Gabrielu, kas tomēr bija savādāk. Vismaz kamēr citi vēl gulēja, varēja kaut kā nebūt tepat uz vietas risināt dažus jautājumus. Bija sajūta, ka lietas iet uz priekšu.

[Roviela]

- Karotāji, tas pats Alekss, arī pilnīgi skaidri zin par portāliem, un pat to, ka ne mēs vien te tā ierodamies - arī, - Joels piemetināja, smērēdams otru maizi.
- Te visapkārt var būt maģisku būtņu birums, un pašiem Ardas iedzīvotājiem maģija nepiemist, tik un tā notiks visādi brīnumi. Tā pati leģendārā svēta Anete - kas tas bija, ko viņa izdarīja - pārvērtās uguns liesmās, lai ziedojot sevi izglābtu ļaudis -, ja ne vistīrākā maģija, pie tam tāda, kas mums pašiem ir pa spēkam?

To runājot, orākulam iešāvās prātā kāda doma. Un ja nu toreizējā Anete bija serafs? Tad Astindelā vajadzētu būt par to ziņām, tikai kā lai tagad tiek pie Astindelas bibliotēkas, vai pavaicāšanas kādam, kas to varētu atcerēties? Var jau gan būt, ka tas nav svarīgi.

- Kopumā te neko nevar saprast, - viņš piekrita Flēras teiktajam.

[Romija]

"Tu domā, ka karotāji tā vienkārši zina par portāliem?" Flēra sarauca pieri. "Alekss zina, Arists arī, bet nedomāju, ka tā ir visiem zināma lieta," Alekss un Arists tomēr bija īpaši gadījumi, kam katram bija kāds iemesls to zināt. "Ja to zinātu arī citi, agrāk vai vēlāk tas novestu pie Atkritēju rindām, cerot tikt cauri portāliem," viņa iesmējās, iedomājoties visai komisku ainu.

"Kamēr nav lasīta pati leģenda, grūti spriest, vai viņa tiešām pārvērtās par liesmu vai tā ir cilvēku iztēle. Kaut gan nenoliedzami izklausās kaut kas pazīstams," Flēra piekrita izteiktajai domai. Liesmas, serafi, maģija — tas viss uzbūra acu priekšā ainu, ko Flēra nevēlājās redzēt, tāpēc viņa piecēlās un aizgāja uztaisīt jaunu krūzi uzmundrinošas tējas.

[Rouzijs]

Meja izskatījās nedaudz samiegojusies, kad iznāca no savas istabas. Toties serafe beidzot bija normāli izgulējusies, un re kā! Virtuvē jau atkal bija pilns ar cilvēkiem, cik iepriecinoši. Piegājusi pie ledusskapja, viņa to atvēra, bet tik pat ātri aiztaisīja ciet, gatavot neko negribējās, turklāt, tumšmate nebija īsti droša, vai tas viņai normāli sanāktu.

Uzvārījusi sev tējas krūzi, skatiens aizslīdēja līdz Flēras sarakstam. Tur bija arī viņas vārds.
- Mani no tā saraksta varat izsvītrot, Sīlija mani jau nesauc kādu otro dienu, no brīža, kad te parādījās Safīra. Vismaz man tā liekas. - Acīmredzot, kritušais serafs meklēja kādu vārgāku prātu, kas pakļautos aicinājumam.
Bet tas nemainīja faktu, ka Safīrai draudēja lielākās briesmas.

[Romija]

Arī Mejai tika smaidīgs rīta sveiciens.

"Es rakstu visus, kam ir bijusi kāda balss, arī tad, ja tās vairs nav," Flēra paskaidroja un negrasījās Meju izsvītrot. Bet vajadzēja noskaidrot citu lietu. "Vai tev tā balss pati vienkārši pazuda? Nevajadzēja neko izdarīt, lai beigtu skanēt?" viņa jautāja un aizdomājās. Flērai Atkritēja uzburtā pazuda brīdī, kad viņa izpildīja tajā prasīto. Bet otra... par to viņa arī nebija pilnīgi pārliecināta. Joela balss bija demons, ko Gabriels esot novācis. Safīras balsi varēja tikai pieklusināt. Varianti bija dažādi.