"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Flēra jutās vīlusies. Viņa nez kāpēc bija iedomājusies, ka automašīna varētu ne tikai visu darīt pati, bet arī palīdzēt iemācīties. Laikam tā nebija. Skolu apmeklēt Flēra netaisījās, laikam nāksies iztikt vai prasīt palīdzību kādam citam. "Nē, paldies," viņa pieklājīgi atteicās un nopūtās, bet palika sēžam mašīnā. Serafe nopētīja tās paneļus, pārvilka ar roku pāri stūrei un gar elektroniskajām kontrolēm, tomēr cenšoties neko lieki neaizskart un nenospiest. "Kur šeit atrodas tuvākās gaismas kabīnes?" Flēra iedomājās un pajautāja Lilū. To gan mašīna varētu zināt.

[Sindra]

- Tuvākais salons, kurš piedāvā "Gaismas kabīnes", atrodas lokācijā: 5CF DR0. - skanēja pavisam lietišķa atbilde. Kas visticamāk Flērai neko neizteica. Taču Lilū apjauta, ka ar šādu atbildi meitenei varētu būt par maz, tādēļ mašīnas priekšējais panelis izgaismojās un uz viena no ekrāniem, kas atradās viņas priekšā, parādījās karte, kur vienā punktā mirgoja vieta, kur Lilū atradās šobrīd, un aiz pāris līkumiem, atradās vieta, ar Lilū minēto salonu.
Patiesībā, tas atradās gluži vai turpat, kur aptieka, kuru Flēra jau itin labi zināja.

- Salons vēl ir atvērts. Vai vēlies turp doties? - Lilū piedāvāja Flērai braukt.

[Mattiass]

Tikmēr tālumā parādījās ugunis, kurām pietuvojoties, atklājās to piederība Arista mašīnai. Tā apmeta slaidu līkumu, iebrauca tai paredzētajā vietā stāvvietā, apstājās, un pēc īsa brīža no tās izkāpa divi stāvi. Transportlīdzeklim aizslēdzoties, viņi devās uz Svētnīcas pusi.

[Romija]

"Nē, paldies," Flēra vēlreiz atteicās. Arī uz gaismas kabīni tagad viņa neplānoja doties, tikai gribēja zināt, kur tā atrodas, ja rastos tāda vajadzība.

Ja Flēra uzreiz būtu zinājusi, ka braukt viņai nesanāks, tādu informāciju droši vien pati būtu sameklējusi planšetē. Tāpēc tagad viņa jutās nedaudz muļķīgi un cerēja, ka Lilū par šādu traucējumu nejutīsies aizvainota. Jo ko gan varēja zināt ar to mākslīgo intelektu — cik ļoti mākslīgs vai tomēr jūtīgs tas ir? Viņa apskatīja karti un iegaumēja salona atrašanās vietu. Īsti nekā cita viņai nebija plānā, tāpēc viņa pateicās Lilū par informāciju un palūdza atslēgt durvis, lai varētu izkāpt.

Tajā brīdī stāvvietā griezās iekšā kāda automašīna. Arda naktī bija tumšāka kā dienā, pat par spīti daudzajām gaismām, tāpēc lukturu gaisma serafi apžilbināja. Viņa neredzēja mašīnu un nezināja, vai tas ir kāds no savējiem, tāpēc palika drošības pēc sēžam Lilū. Tikai pēc brīža varēja saprast, ka tā ir Silva. No tās izkāpa Arists un tūlīt pēc tam Safīra. No malas karotāja palīdzēšana dāmai izkāpt izskatījās tik Ardai netipiski eleganti un džentelmeniski. Flēra palika diskrēti sēžam mašīnā, lai netraucētu. Tikai tad, kad viņi bija devušies uz liftu, Flēra izkāpa no automašīnas.

Ļāvusi abiem ekskursantiem uzbraukt uz Svētnīcu, Flēra atvadījās no Lilū, aizslēdza mašīnu, aizgāja uz liftu un gaidīja, kad to atkal varēs izsaukt lejā. Gluži steigties no pakaļas abiem izskatītos aizdomīgi, it kā viņa būtu spiegojusi vai gaidījusi šos atgriežamies kā tāda greizsirdīga jaunkundze. Nākamais lifts arī bija stulbi aizdomīgs, bet Flērai vismaz bija liecinieks Joela personā, ka viņa ir izskrējusi tikai uz mirklīti un sagadījies atgriezties tik precīzā laikā.

[Mattiass]

Uzbraucis augšā, Arists sveicienam pamāja Joelam, un, laiku netērēdams, ieskatījās Mejas istabā. Tā, labi, izskatījās, ka viņa vai nu guļ, vai arī izliekas, ka guļ. Principā, vienalga. Ja jau guļ, pagulēs vēl, un Arists grasījās atkal pievērsties Joelam, kad, spriežot pēc saklausāmā, tepat šai stāvā atkal apstājās lifts. Arists apskatījās — Flēra.

[Romija]

"Ā, jūs esat mājās," Flēra konstatēja un iznāca no lifta. Viņa nolika savu mugursomu priekšnamā, neko nejautāja abiem par ekskursiju, bet uzreiz ķērās pie lietas. "Kas tas Mejai par draņķi ir uz rokas? Un kāpēc viņa ir pieslēgta pie gultas?" dziedniece tieši vaicāja Aristam. "Es viņu izdziedēju, bet nemodināju, kamēr tas tur ir. Nedomāju, ka viņa par ko tādu priecātos, ja pamostos!"

To teikusi, Flēra devās uz Mejas istabu un pārbaudīja, vai serafe joprojām nav pamodusies. Vismaz nekas par to neliecināja.

[Mattiass]

— Tie ir roku dzelži, — Arists paskaidroja, ieiedams kopā ar Flēru un aizvērdams aiz Safīras durvis, ja Joels nenāca (un ja nāca, tad atstāja, kā ir).

— Šī vieglprātīgā būtne diezgan daudz Aleksam izpļāpāja par serafiem, — viņš drūmi paskaidroja. — Man nepatīk, ka jūs esat tik neapdomīgi. Aleksa vietā varēja būt Maikls.

[Romija]

Flēra paskatījās uz Aristu, tad uz Meju. Tad vēlreiz uz Aristu. Protams, situācija bija visai bīstama.

"Vai tu viņu atbrīvosi?" viņa vaicāja. "No viņas turēšanas šādā stāvoklī nav nekāda jēga," Flērai nepatika doma turēt pacientu tīšuprāt guļošu, jo karotājai nekas vairs nekaitēja, viņa noteikti bija arī atpūtusies. "Labāk aprunājieties, un paskaidro viņai to!" viņa lūdza.

[Mattiass]

— Nav arī vairs vajadzības, — karotājs paskaidroja. — Bija būtiski, lai viņa kaut ko tādu neatkārto, pirms esam aprunājušies. Bet vispār viņu tajos jau atgādāja. Acīmredzot tur ārā vēl kādam šķiet, ka tie viņai piestāv.
Pasmīnējis, viņš ar pogu deaktivizēja zilo gaismu un ar universālo atslēgu atvēra roku dzelžus, kurus tūlīt pēc tam ielika pierādījumu maisiņā un noglabāja.
— Kārtējais konfiskāts. Ko tālāk? Iesaki gaidīt, kamēr pamostas?

[Romija]

Flēra ar interesi nopētīja, kā Arists atsēdz rokudzelžus un nekādu triecienu nedabū. Tā arī viņa īsti nesaprata, ko bija izdarījusi nepareizi. Bet tas nebija galvenais. Tagad Mejai vairs nevarēja draudēt tik riebīgas sajūtas.

Kad tas bija izdarīts, Flēra piegāja, nolika karotājas roku normālā pozīcijā un pieliecās pie viņas. Uzlikusi pirkstus uz Mejas deniņiem, Flēra koncentrējās. Pirksti iemirdzējās baltā krāsā. Kādu brīdi tā paturējusi, Flēra vienas rokas pirkstus pārvietoja uz gulošās pieri, otras — uz krūtīm virs sirds. Viņa ar sajūtām uzrunāja karotāju, aicinot viņu mosties, pie reizes pārliecinoties, vai Mejai nav vēl kāds ievainojums. Pirksti vēl brītiņu vizēja, līdz gaisma pazuda, un Flēra atkāpās no gultas. Tā vairs nebija bezsamaņa, bet gan parasts miegs, no kā Meja varēja pamosties pati vai tikt pamodināta. Pagājusi pāris solīšus nost, Flēra pamāja ar roku Aristam — sak, variet parunāt! Arī pati dziedniece gribēja dzirdēt, kas Mejai būtu stāstāms.

[Rouzijs]

Šis nebija miegs, kurš Mejai sagādātu prieku, viņa nebija lidinājusies virs Astindelas zaļajām pļavām, nebija dzirdējusi putnus dziedam un nebija sajutusi māju smaržu. Tikai tumsa, kā jau bezsamaņā esot.
Tumšmatei nebija ne jausmas, kas bija noticis tikmēr, kamēr viņa neatradās pie samaņas, bet tagad likās, ka kaut kas aicina viņu pamosties. Nedaudz miegaini serafe atvēra acis, tās bija maigi lillā, gluži kā mājās, vien pēc pāris sekundēm atkal kļuva tik pat tumšas, kā Ardas debesis.

Meitene jautājoši uzlūkoja Flēru un Aristu un kāpēc viņai likās, tā viena roka bija šausmīgi stīva, vai tad viņa bija gulējusi vienā pozīcijā visu laiku un vispār... kas notika pēc tam, kad viņai tie divi tipiņi uzbruka?
- Ar pārējiem viss ir kārtībā? - Ne jau par sevi meitene uztraucās, bet par Joelu un Sarišu. Patiesībā viņai nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis vai kāds laiks ārā darās un kā viņa vispār bija nokļuvusi šeit, atpakaļ Svētnīcā.

[Romija]

"Visi ir atgriezušies," Flēra atbildēja. "Tev bija sašauts plecs, Joelam gurns, bet visi tagad ir veseli," īpaši sīkos paskaidrojumos Flēra neiegrima, jo smalkumus pati līdz galam nezināja. "Viņi pastāstīja, ka tur bija divi uzbrucēji. Kas īsti notika? Viņi tevi atrada?" Flēra gribēja uzzināt sīkāk.

[Roviela]

Joels tā kā ar acs kaktiņu manīja, ka priekšnamā kādi ienāk. Vairāk nekā viens, un pamāj sveicienu. Tad tā nav Flēra, kas atgriežas no pastaigas pie Lilū, un orākuls pacēla acis no planšetes.
Arists un Safīra, aha! Iespējams, te sāksies kaut kas interesants, un, nolicis planšeti, serafs izgāja priekšnamā, lai to noskaidrotu. Tikko viņš atvēra muti, lai Aristam pateiktu, ka noziedznieku planšete un citas lietas stāv te, priekšnamā uz galdiņa, kad lifta durvis atvērās vēlreiz un ieradās dziedniece.

Parausījis plecus, Joels sejoja pārējiem Mejas istabā. Viņš noteikti gribēja uzzināt, kas tur bija atgadījies un kā Meja nonākusi tādā situācijā.

Aristam rokudzelžus ieliekot maisiņā, Joels aši piebilda: - Pārējās mantas ir priekšnamā uz galdiņa.

Karotāja tika pamodināta, un viņš nostājās Mejas gultas galā, lai viņa var redzēt, ka Joelam nekas nekaiš.
- Pašlaik vienīgais mans zaudējums ir caurums biksēs, - viņš pasmējās.
- Tiešām, kā tu tiki tādā situācijā?

[washulis]

Un tā rosība turpinājās. Arists pārradās un aktivitāte pārcēlās uz Mejas, tai skaitā Sarišas istabu, tāpēc telpā ieradusies un uz savas gultas kājgaļa nosēdusies, karotāja pievērsās kolēģei. Jā, visas traumas tika novērstas, lai arī nevar noliegt, Tevis izdabūšana no to divu vīriešu rokām nebija nekāda medusmaize.

Vaicāt, kas notika ciemā, bija lieki, par cik visi biedri rindiņā jau salika šo jautājumu un Sarišai atliktu tikai sēdēt un klausīties, uzsūcot jauno informāciju, tai skaitā par to, cik daudz Meja ir vai nav klāstījusi Aleksam un kādēļ Arists uz viņu piktojas. Mēs viņu atradām. Jau tad - ar visiem rokudzelžiem un diviem svešiniekiem. Sariša vēl precizēja Flēras virzienā. Šis nu ir tas, ko Mejai nav jāatbild, nedz viņa iespējams pilnīgā to spētu.

[Mattiass]

Atbalstījies pret sienu, Arists klausījās, kā jauniņie savējo iztaujā. Ko neteiksi, divi svešinieki — it kā ar vienu Aleksu Mejai būtu par maz. Varēja, protams, gadīties, ka Alekss viņai nepiedāvāja gana skarbas rotaļas…

Karotājam sāka likties, ka tā nekur tālu netiks.
— Joela grupa! Lūdzu, pastāstiet, kas notika. Hronoloģiskā secībā, tas ir — sākot no sākuma.

[Pūķēns Sāra]

Safīra bija nostājusies pie izejas no istabas un nolēmusi nejaukties iztaujāšanā. Te bija citi, kuri bija krietni ieinteresētāki vai kompetēntāki informācijas izvilkšanā. Viņas noskaņojums bija pozitīvs un to vajadzēja atzīmēt. Kamēr pārējie uzklupa Mejai kā svaigam medījumam un gaidīja no viņas pīkstienus kā kaķi gaida reakciju no notvertās peles, Safīra izvilka cigareti un aizsmēķēja. Dūmi, kurus jaunā sieviete izelpoja, patīkami smaržoja pēc mētrām.

[Roviela]

- Sākt varu es, - Joels noteica. Meja tikmēr var apdomāt savu stāsta daļu.
- Mēs devāmies uz tām koordinātēm, kuras tobrīd kopīgi norunājām, - viņi tobrīd dalījās grupās. Daži uz slēgto zonu, daži - uz vienu citu punktu, un pētīja karti.
- Tur ir pamests ciems, diezgan sen pamests, bet ne tā, ka tikai sienu pamati atlikuši. Tur ir mājas. Es nolēmu, ka man meditēt būtu drošāk kādā no mājām, kas nomalē, un tā arī darīju - kāpu augšā bēniņos. Sariša palika ar mani, Meja teicās papētīt ciemu. Izskatījās gauži neapdzīvots, neiebildām. Es meditēju, un man sanāk, ka ļoti tumša vieta ir tā, kas pamestajā rūpnīcā, kur simbols, bet ciemā nav.
- Pēc tam gājām meklēt Meju, jo viņa vēl nebija atgriezusies. Pamanījām uz ceļa pēdas, un ne vienas, nolēmām, ka kaut kas nav lāgā un sekojām tām. Tās noveda pie vienas no centrālās ielas gala mājām. Es palūrēju pa logu, un tur bija cilvēks, man nepazīstams. Sariša tikmēr bija pie durvīm. Pa spraudziņu paskatījos es arī, un ieraudzīju, ka viens cilvēks lien laukā no lūkas, otrs iešauj Mejai mugurā, un viņa nokrīt. Sariša metās iekšā, es mēģināju trāpīt tam, kurš šāva. Netrāpīju, toties viņš trāpīja man. Pēc tam es šāvu daudz, beigu, beigās trāpīju, bet tāpēc, ka tas cilvēks mēģināja aizsegties ar Meju, bet nobijās un apmulsa. Sariša tikmēr izkāvās ar otro, kas lūkā. Tad stiepām Meju uz auto un braucām prom. Mantas, kuras paņēmu no apdullinātā, ir te, priekšnamā. Kā Meja nonāca situācijā, kurā viņu atradām, nav ne jausmas.

[washulis]

Joels pasteidzās ar stāstu, vārdos krietni mazāk skops, kā to būtu atļāvusies Sariša pati, bet labi arī šādi. Pirms devāmies meklēt Meju, vēl Flēra uzzvanīja, sakot, ka nevar sasniegt Meju, tas tikai skaidrāk mums norādīja, ka kaut kas nogājis greizi. Viņa vēl piebilda, nepacietīgi berzējot plaukstas kopā. Bet jā, pie pēdējiem orākula vārdiem karotāja pievērsās Mejai. Ko noliegt, Sariša jau kādu laiku vēlējās uzzināt, kā Mejai tik rekordīsā laikā izdevās nonākt ķīlnieku situācijā.

[Rouzijs]

Joelam sašauts plecs, Meja patiešām neko nezināja, kas bija noticis ar pārējiem, bet vismaz tagad visi ir izdziedēti un viss ir kārtībā. Jo serafe sev nepiedotu, ja kāds būtu nomiris viņas vainas dēļ. Vispār par to iedomājoties jau palika nedaudz slikti.
Bet, kas īsti notika, hmm... acīmredzot būs jāpastāsta. Tikai tumšmate sākuma vārdu deva pārējiem biedriem, kas bija viņas istabā.

- Nu... es aizgāju pētīt ciematiņu, arī neko dīvainu neredzēju, līdz nonācu pie tās mājas, kur bija svaigi pēdu nospiedumi. Nodomāju, ka tādā mājā neviens īsti nevarētu dzīvot klusi iegāju iekšā, uzgāju pa trepēm augšā, nevienu neredzēju. Devos atpakaļ pie pārējiem, bet... tad es izdzirdēju rosību no pirmā stāva. Tur tie divi izlīda ārā no lūkas. Es biju diezgan tuvu viņiem, tāpēc paliku slēpnī. Viss būtu izdevies, ja man tajā brīdī nesāktu zvanīt telefons. Tā nu viņi pieķēra, ka kāds viņus novēro. Dzinās man pakaļ, es mēģināju aizbēgt, nesanāca. - Tumšmate aizdomājās un uz brīdi palika klusa, viņa mēģināja atsaukt svešinieku runas atmiņā, pirms viņu sagūstīja.

- Pirms mani sagūstīja es dzirdēju, ka viņi runā par kaut kādu mantu. Un ka kādam ir problēmas ar kārtībniekiem, tāpēc viņi tur kaut ko gaidīja... Un, ka darījumu vajadzēja slēgt ar kaut kādu Papuča kungu, jo viņam neesot problēmas ar kārtībniekiem, jo viņš pats tāds esot. - Skatiens pievērsās Aristam, kā nojaušot, ka šī informācija varētu interesēt viņu.

- Tālāk es bēgu un viņi mani noķēra, izlēma, ka vedīšot pie kaut kāda bosa. - Meja paraustīja plecus. - Tālāko Joels un Sariša redzēja. - Tas it kā viss.

[Romija]

Flēra klausījās, kas otrai grupai bija stāstāms. Kad Meja izstāstīja par zvanu, viņas acis iepletās. Vai tiešām tas bija viņas neveiksmīgais zvans, un viņa bija iegrūdusi Meju visā šajā jandāliņā? Meja un pārējie bija dzīvi atgriezušies un izdziedēti, bet ja šāds starpgadījums būtu noticis citā laikā, kad viņi būtu vēl daudz bīstamākā situācijā, piemēram, vīrieši būtu bijuši serafus medījoši Attīrītāji ar priesteri priekšgalā, tad šāds zvans būtu beigas vismaz klātesošajiem. Pār Flēras muguru pārskrēja salti drebuļi, un viņa noskurinājās.

Un tomēr augstāki spēki bija stāvējuši otrai grupai klāt. Lai arī ievainota, Meja bija atvesta atpakaļ un izdziedēta. Jāpasaka Safīrai, ka viņa ir izdarījusi labu darbu, Flēra sev piezīmēja un turpināja klausīties. Tā kā bija pagājusi vesela diena, dziedniece iedomājās, ka Meja noteikti ir izsalkusi. "Varbūt mēs varam iet uz virtuvi? Vajadzētu vēl būt vakariņām. Tu noteikti esi izsalkusi!" Flēra aicināja Meju un pārējos pārvietoties uz plašākām telpām.

Šo rakstu rediģēja Romija: 16.06.2013 14:46