"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Pūķēns Sāra]

Skatiens liecināja, ka pēc meitenes domām Joels to varēja visu pateikt arī pēc tam, kad sevi izolētu no Flēras istabas. Pilnīga neaudzinātība, ja šī būtu nenopietnāka situācija un viņi būtu labi draugi, Safīra teatrāli būtu pateikusi un uzmetusi lūpu, bet tā kā tā nebija, tad viņa neko nekomentējot, satvēra Joelu aiz rokas un to aplika sev ap pleciem, tā palīdzot jauneklim aizdoties uz viņa istabu. Jau pietiekami viņš bija mocījis savu kāju un Safīru.

Ja Sariša pagadījās pa ceļam, tad viņai tika pateikts, lai arī kustas uz istabu un pagaida, kad viņa vai Flēra tur ieskatīsies.

"Pārējie atgriezās" uz Flēras balsi, kaut kur aizmugurē, atbildēja Safīra. "Es pacentīšos ar visu tikt galā, bet tu labāk atpūties."

Un tā arī tika darīts. Ja Joels lieki nespurojās un no sagurušās Flēras balss saprata, ka no dziednieces šobrīd ir maza jēga, tad istabā bez liekām ceremonijām tika iebīdīts gultā. Melnmate apskatīja ievainojumu. Tas bija glīti piededzināts, un sliktākais: asins saindēšanās, bija novērsta. "Nekusties un atslābsti," Safīra nomurmināja cauri zobbiem, liekot domāt, ka viņai kaut kas ļoti nepatīk, vai varbūt sāp? Meitene pasniedzās pēc Joela kājas un tā vietā, lai to ņammīgi sāktu grauzt, jo termāli tā bija apstrādāta gluži kā steiks, sāka dziedēt.

[Romija]

Pieceļoties kājās un izkustinot ķermeni, Flēra jutās mazliet labāk un nostāvēt spēja, lai arī labi juta, ka neko daudz nepasāks. Bet viņa vismaz varēja pārliecināties, vai neviens nav kritiskā stāvoklī. Sekojot sāpēm un skaņām, Flēra nokļuva pie Safīras, kas meistarīgi rūpējās par ievainotu Joelu. Viņas darbības pārliecināja. Joprojām īsti nebija skaidrības, kas bija noticis, un arī domāt par to īsti negribējās. Nospriedusi, ka tiešām visgudrākais būtu atpūsties, Flēra aizvilkās atpakaļ uz istabu un palīda zem segas. Gan jau viņu pamodinās, ja būs kas tiešām svarīgs.

Pavisam drīz meitenes augumu ietvēra meža ezera vilnīši...

[washulis]

Atgriezties drošībā bija patīkami, bet jā, nācās atdurties pie svešinieces, tiesa, Joels visa drīz atkoda, ka viņa ir Sarīfa, piemērojusies šejienes izskatam. Nekur tālu pati neaizgājusi un vērojot notiekošo, lai saprastu, kas tieši atgadījies, jo kad uzmodās arī Flēra, viņa it nemaz neizskatījās, kā ierasts. Varēja noprast, ka Flērai paspējušas būt savas nedienas. Pirms Sarīfa aizdevās prom ar Joelu, Sariša vēl piebilda: Meja bezsamaņā ar ievainotu plecu, viņai arī kādā mirklī noderētu dziedēšana, pietam arī rokudzelžu atmūķēšana. Lai gan Sariša pati tos rokudzelžus nopētījusi nebija, iespējams, ka pati spētu ar tiem tikt galā, kaut arī atļāvās to apšaubīt. Par mani var tik ļoti nesatraukties, Viņa vēl nobilda, aizdodoties uz virtuvi, lai tur uzmeklētu glāzi un iedzertu svaiga ūdens, atgūtu elpu vienatnē.

Nosēdusies pie virtuves galda, viņa secināja, ka ja jau Arista mašīna ir te, tad kur licies pats Arists? Kur likušies pārējie biedri, ja neskaita to pašu Ereijasu un Flēru? Par Gabrielu nemaz nerunājot. Skaidrs viens, amuletu meklēšanu atkal nāksies nedaudz atlikt. Viens vienīgs haoss. Bet Sariša tagad nesteigsies to šķetināt, iedzerot vēl malku.

[Roviela]

Joels ļāvās aizstumties uz savu gultu. Bija taču skaidrs, ka Flēra ir ļoti nogurusi, to varēja sajust pat ar visiem saviem nelabumiem, kad dziedniece tā kā atmodās uz brīdi.
- Nekas, nekas, guli vien mierīgi, - viņš murmināja, papildinot Safīras teikto, lai tik ātri, cik spēja, pazustu no Flēras istabas.

Iebīdīties gultā ar visām drēbēm orākuls negrasījās ļauties. Viņš nometa zābakus, novilka žaketi, maiku un ādas bikses, kurās gurnu rajonā rēgojās tīri glīts apaļš, izdedzināts caurumiņš, un tad ļāvās gluži neparasti izskatošamies Safīrai sevi dziedināt.

- Man šķiet, es atradu viena amuleta vietu, viss norāda, ka tur kaut kas ir.
Pārējais bija neveiksmīgas sakritības sekas. Nu kāpēc tā sagadījās?

- Nevaru būt mierīgs, pirms neesi pastāstījusi, kas te atgadījies, - zinātkāre! Tas ir Joela otrais vārds, vai ne? Viņš neatlaidīgi centās noķert Safīras skatienu. Nu, jā, jā, es traucēju... ek, labi. Orākuls atslābinājās un gulēja pavisam mierīgi.

[Mattiass]

Izkāpjot no transporta un nākot uz Svētnīcu, Arists noskatīja stāvvietu. Visi trīs transportlīdzekļi joprojām bija vietā — bez Silvas arī Lilū un Aleksa atvestais motocikls. Tas nozīmē, ka neviens nekur nav devies.

Uzbraucis augšā un izkāpis no lifta, viņš tiešām sajutās mazliet kā kādā kopmītnē. Virtuvē kāds sēdēja, no citas telpas skanēja pieklusināta runāšanās… Atlika tikai atrast kādu no pirmās grupas.

[washulis]

Samanījusi parādāmies Aristu, Sariša uzreiz sevi sapurināja, jo alka noskaidros, kas ellē ratā noticis viņu prombūtnes laikā, turklāt, nav šaubu, to pašu vēlēsies pārējie, bet Flēra šobrīd nebija stāvoklī, lai uzklausītu, bet Safīra nešķita persona, kurai ir vērts ko skaidrot. Pagaidām Arists, pat ja negribot, sāka jau pelnīt pilnvērtīga biedra statusu. Kas tieši atgadījies Flērai? Un kur nobēdzinājušies pārējie? Karotāja atļāvās pasteigties ar jautājumiem, pirms to iespējis Arists pats.

[Mattiass]

Sadzirdējis viņu saucam, Arists iegāja virtuvē.
— Flēra guļ. Nogurusi. Ja vajag spējīgu dziednieci, lieciet viņu šobrīd mierā. Kāds no jums ir aizceļojis. Un kādi vēl pārējie? — ierasti laipnā tonī, taču nestiepjot garumā, izmeklētājs painformēja.
— Kad braucām, mums bija zvans no Mejas. Pēc tam viņu nevarēja sazvanīt. Kas jums tur atgadījies? Un kāpēc tev ir zils kakls?

[washulis]

Guļ, nogurusi. Nu to Sariša saprata arī pati, paldies par to, tomēr vai savādais izskats bija noguruma blakusprodukts, jebšu nē, tas netapa skaidrs, tomēr beigās serafe tikai piekrītoši pamāja ar galvu. Safīra tomēr jau bija ķērusies Joela apstrādāšanai. Alvīna. Vai arī pats Gabriels. Bet tas tā. It kā tikai pēkšņi pieleca, ka viņi te patiesībā tiešām bija maz. Lika sajusties nedaudz vientuļi.

Labi, ķersimies pie nākošās daļas. Meja paspēja mūsu nelielās pamestā ciema izpēte laikā nonākt gūstā. Divi, kā nopratu, noziedzinieki, iespējams slēpuši pamestajā ciemā kontrabandu vai ko tādu, neuzkavējāmies izpētīt vairāk, jo izcēlās cīņa, Meja ir joprojām bezsamaņā, Joelu šobrīd dziedē Safīra un es dabūju neveiksmīgu žņaugšanas mēģinājumu. Joels no turienes savāca nedaudz tehnikas, varbūt no tā varēs saprast, ko abi darīja. Izklāsts īsumā, neieslīgstot konkrētākās detaļās. Kā arī, ja karotājs būs ieinteresēts šajā, tad lai tik dodas pie Joela, atrast to, ko nu viņš savāca. Jā, tā gāja mums. Joels meditējot secināja, ka ļoti iespējams amulets atrodas vienā lokācijā, ko izpētījām jau iepriekš, derēs tur atgriezties, bet tagad atpūtīsimies. Tā lūk.

[Pūķēns Sāra]

Dziedēšana izdevās un Joela kāja bija sveika un vesela. "Būtu labāk, ja tu nedaudz atpūstos," Safīra gādīgi ieteica orākulam, pie viena neaiztaupot jauku smaidu, "vēl kādu laiciņu varētu likties, ka kāja joprojām ir savainota, bet pēc dažām stundām arī tavam ķermeniem būs skaidrs, ka viss ir kārtībā." Pirmā kaut cik nopietnā dziedēšana un veiksmīga. Tas priecēja.

"Flēra ir nogurusi un viņai vajag izgulēties, bet sīkāk es neko nezinu." No šņākšanas nebija nekas palicis un Safīra šķita ļoti pozitīvi noskaņota, īpašu uzmanību nepievēršot kailajām jaunekļa formām.

[Roviela]

- Paldies! - Joels sirsnīgi noteica palūkojoties uz savām plaukstām, vai tām vēl ir violetas svītras vai nav.

Kāja bija kārtībā, par to nebija šaubu, un... rokas arī bija kārtībā. Ļoti patīkama sajūta.
- Tu būsi varena dziedniece, nudien!

Viņš saknosījās, ar roku meklējot segu.

- Es atpūtīšos, pagulēšu, bet, ja kādam mani vajag, celiet augšā.
Joels pagriezās uz sāniem un grasījās aizmigt. Novilktie apģerba gabali ar visām mantām kabatās stāvēja turpat vien blakus uz krēsla.

[Pūķēns Sāra]

"Guli," Safīra piekrita puisim, jo viņa vārdi patīkami apmulsināja un citas atbildes viņai nebija. Viņa devās uz izeju, klusu piemetinot: "Lai miegs tevi stiprina!" Un tas tiešām bija domāts no sirds: lai miegs puisi gan stiprina veselībā, gan spēkā pret vietējās pasaules nedraudzīgo gaisotni.

No virtuves skanēja balsis un tajā ieskatoties bija skaidrs, ka Sarišai bija pievienojies Arists. "Es apskatīšu Meju," tika īsi pateikts, uzmetot skatienu abiem sarunbiedriem. Ja Sariša runāja, tad tiešām bija dzīvotāja, un ja Arists bija šeit, tad cerams nedaudz uzgaidīs pirms atkal pazudīs.

Pa ceļam pie Mejas, Safīra ieskatījās savā istabā, lai paņemtu somu. Pārliecība, ka izdosies sadziedēt arī otru savainoto, nebija, tādēļ plānos bija sagatavot visu tā, lai Flērai pamostoties atliktu tikai pielikt savu meistarīgo pirkstu, bet savainotā serafe līdz tam laikam gulētu dziļā un veselīgā bezsāpju miegā.
Pārsteigumu gan sagādāja dīvainā iekārta, kas saturēja visai nejaukā pozā Mejas rokas.

"Jūs to iekārtu varējāt noņemt! Safīra kā klusa bulta parādījās virtuvē, visai pārmetoši lūkojoties uz Sarišu. "Vai jūs neesat komanda?" Ja šī nebija ļaunprātība, tad bezatbildīga augstākajā pakāpē gan! Viņa saprata, ka kas tāds kaut kādā mistiskā veidā varēja palīdzēt Meju pārvadāt, tādēļ tika uzlikts, bet Mejai atrodoties gultā Joels un Sariša varēja noņemt to dīvaino iekārtu. Tas tak traumēja savainojumu!

[Mattiass]

— Kādu iekārtu? — Arists painteresējās. Noziednieki? Interesanti. Vajadzētu noskaidrot vietu un nosūtīt turp Karotāju vienību. Bet sīkumi laikam būtu pie Joela. Vai Mejas, kura noteikti zina vairāk.

[washulis]

Man ir maza, pareizāk - nekāda nojausma kā to izdarīt. Sariša varēja sniegt šādu atbildi, pati joprojām nogurusi gan neveloties vēl saņemt no Safīras pārmetumus. Tiesa kas tiesa, viņa pati tos rokudzelžus gan nebija pētījusi, lai noskaidrotu, kādu atvēršanas taktiku uz tiem maz varētu pielietot.

Vai teikt, ka tas būtu bijis nākamais viņas plānā, pēc tam, kad noskaidrojusi, kā šeit veicies pārējiem? Tā šķistu kā vāja atruna, nebūtu vērts, lai arī skaļi pateiktais taču bija gluži tas pats, ja ne vēl neveiksmīgāka atruna. Komanda, ah, jā... Safīra jau nu būs taču pamanījusi, ka viņi bija tik episki haotiska un nestrukturēta komanda, ka patiesi jāapskauž Arista un īpaši Gabriela pacietība ar viņiem visiem. Nav brīnums, ka Metatrons neiebilda par tik juceklīgu jauniešu izsperšanu no Astindelas. Viņu meditatīvās vibrācijas noteikti pat putniem liek lidot šķībi. Bet ja jau tagad rokas atbrīvot ir galvenais, nebūs vieta bakstīt ar pirkstu, kam pienācās to izdarīt iepriekš. Jā, nedaudz neiejūtīgi, bet zinot šodien piedzīvoto, Sariša patiesi jutās juceklīga un saplakusi. Īpaši, ja ļaus sev beidzot aizdomāties līdz faktam, ka patiesi atņēmusi dzīvību. Nepatīkama atziņa. Un ja nu tas vīrietis bija vēl dzīvs, tad smagi ievainots gan, tas nebūtu diži labāk.

Rokudzelži. Zili spīdīgi, nezinu, vai te tādi ierasti. Sariša vēl paskaidroja, palūkojoties Arista virzienā. Ak, jā, te taču bija arī viņš. Kā reiz tas, kas varētu zināt, kā tos nodabūt. Vai Tu zini, kā tādus noņemt? Ja jau Karotājs un droši vien atļāvies ierobežot citu brīvību, tad patiesi skaitīsies zinošāks. Bet lietiskie pierādījumi vai vairāk informācijas, tas tiešām jāprasa Joelam vai Mejai. Es ar gribētu sagaidīt viņas pamošanos un noskaidrot, kas tieši tur notika. Jo viņa ar Joelu tomēr redzēja tikai ballītes beigas. Un pielika tai punktu.

[Mattiass]

— Ak, rokudzelži… Tie var pagaidīt, — Arists pasmīnēja. Patiesībā Meju derētu pieķēdēt pie gultas, lai vairs pirmajiem garāmgājējiem neizpļāpā par serafiem, kā šoreiz Akselam, neapdomīgā zoss… ja vien Ardā būtu zosis.

— Kontrabandas un noziedznieku precīza atrašanās vieta? — viņš painteresējās.

[Pūķēns Sāra]

"Tie nevar pagaidīt!" Safīra iebilda un padevās tuvāk virtuvē esošajiem. "Tas ir, tā serafe nevar pagaidīt!" Arista ingnorance pret šo lietu likās absurda. Un Sariša bija tikai nedaudz labāka. Tas bija skaidri zināms: jo ātrāk 'salabo' slimo, jo mazāk problēmu tas prasa!

"Lūdzu, atveriet tos dzelžus, un tad variet turpināt!" Viņa bija gatava Aristu aizvilkt aiz auss, gadījumā, ja viņš pretoties. Sarišu paglāba fakts, ka viņa bija tomēr nedaudz savainota un staipīšana aiz auss varētu nākt par ļaunu viņas kaklam.

[Mattiass]

— Safīra! — Arists apsauca sīko. — Ja es saku, ka pagaidīs, tātad pagaidīs. Vai arī es tevi tūlīt pieķēdēšu pie viņas, un varēsi kaut ar zobiem mēģināt pārkost.

[washulis]

Labi, labi, iztiksim bez liekas... Sariša nolēma iestāties starp Aristu un Safīru, grasoties jau teikt "vardarbības", bet pēc ieturētās pauzes iztika ar citu vārdu: Kašķēšanās. Pāris mirkļi un būsim paspējuši visu nokārtot, lai varam kārtīgi atgūt elpu. Tas gan nenoteica, kas iegūs augstākas prioritātes un kas nē.

Uz Arista jautājumu serafe atbildēja, izstāstot par apmeklēto ciemu un tā aptuveno lokāciju. Saulstaru ieeja un savādo burtu un ciparu kombinācija, kas transporta līdzekļiem izteica vairāk, kā Sarišai pašai. Šķietami pamests, vecmodīgs ciematelis, tomēr abiem darboņiem tur gājis visai ērti, kaut ko glabājot lūkā zem pirmā stāva. ...Tā arī Joela planšetē, ko viņš no abiem savāca, atnāca kāds signāls, kas prasa paroli. Ja izdotos to uzlaist, varētu aši noskaidrot ko vairāk. Viņa beigās vēl piebilda.

[Pūķēns Sāra]

Safīra saknieba lūpas. Viņa jau bija pārliecinājusies, ka ar šo murmuli nav jēgas veikt nekādas pārrunas, pierunāšans un citas tamlīdzīgas lietas, ja viņš uzskata, ka viņam ir taisnība. Laikam jau kā ar lielāko daļu vecāku serafu. Viņiem tak parasti ir taisnība, lai cik šī taisnība jaunam un nepieredzējušam serafam šķistu skarba un neiespējama.

Iekšēji visnotaļ sašļukusi (ko gan citu viņa varēja sagaidīt, īpaši par pašas šādu izturēšanos? Viņa saprata, ka pati vainīga vien ir), Safīra krietni klusākā tonī piebilda: "Kad varēsiet - atslēdziet to vaļā." Pēc tam dodoties pie Mejas.

[Mattiass]

— Tātad planšete pie Joela, — Arists atzīmēja. — Tagad Meja…
Viņš ātriem soļiem devās uz telpu, no kuras nupat izgāja Safīra, pēc viņas sašutuma izsecinājis, ka tieši tai telpā jābūt sašutuma iemeslam. Tiesa, bija zināma problēma. Pie tām durvīm jau bija Safīra. Arists durvis pieturēja.
— Nekā nebija. Ej vien uz virtuvi.
Viņš ieslīdēja telpā un aizvēra aiz sevis durvis.
Piegājis pie gultas, viņš nospieda pogu uz rokudzelžiem, no kā zilganais spīdums pazuda, tad ar savu atslēgu atbrīvoja slimo roku, un to izmantoja, lai serafes veselo roku pieslēgtu pie gultas galvgala, kā slimnīcās dara ar aizturētajiem pacientiem. Tad atkal kaut ko izdarījaCerams, būs pamācoši. Atvairījis uzjautrinošo domu, ka tādu viņu tikai pie Aleksa vēl nogādāt atliek (un papriecāties par pēdējā sejas izteiksmi), viņš apsēdās turpat uz palodzes un sāka zvanīt savējiem.

[Pūķēns Sāra]

Pārsteigumu nomainīja neticība. Nē, ne jau neticība par tādu izturēšanos pret sevi. Bija skaidrs, ka neviens te diži viņu neuzskata par nopietnu un uz kaut ko spējīgu serafu, tāpat uzskatot, ka var drillēt viņu kā grib (paldies, protams, Joelam, kurš vismaz padomāja par sevi), bet tādi vienaldzību pret savainotu serafu! Tam vienkārši bija grūti noticēt!

Safīra nedevās atpakaļ uz virtuvi. Viņa ar muguru atspiedās pret sienu blakus durvīm, tā, lai tās ar sparu verot vaļā, nedabūtu pa pieri, un pacietīgi gaidīja, kad Arists ļaus iedoties telpā. Varbūt murmulis pats gribēja veikt pirmo palīdzību Mejai? Tas, protams, būtu ļoti pozitīvi.