"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Ko gan Meja varēja izdarīt? Laikam jau neko, vai drīzāk vismaz tagad nedaudz pakļauties šiem svešiniekiem. Serafe gaidīja īsto brīdi, kad varēs dot liktenīgo triecienu šiem diviem vīriešiem, kas uzvedās kā pasaules valdnieki. Viņi bija slikti cilvēki, ja jau sašāva pēc izskata parastu meiteni, kura mēģināja paslēpties skapī.
Ak... Mejai pēkšņi kauns par sevi parādījās, viņa karotāja būdama paslēpās nevis cīnījās. Kas gan serafei bija uznācis? Vai atrašanās Ardā bija kaut ko tik ļoti mainījusi sajūtās, ka viņai pazuda drosme, nē, tā nevarēja būt.

Un tagad, kad viens no tiem vīriešiem devās atpakaļ lūkā, bija Mejas izdevība pierādīt sevi, kā karotājai pienākas. Tikai vajadzēja aizsniegties līdz vienam no duncim, kas pie jostas karājās. Jā, tas būs bīstami un ar viņas sāpošo plecu sarežģīti, bet kaut kas bija jādara.
Iespējams, ka neviens nesapratīs, ko viņa mēģina izdarīt, varbūt vienkārši zaudēja līdzsvaru. Jo nebūtu brīnums, ka sāpošā pleca dēļ tā varētu būt.

Sakodusi zobus meitene mēģināja tikt pie ieroča. Bija jācer, ka neviens neko nepamanīs, lai gan... tas ierocis joprojām atradās viņai pie muguras un Meja riskēja. Ļoti, ļoti riskēja.

[Sindra]

Meja, Sariša, Joels

Tiklīdz kā Meja sāka kustēties, lai līstu pie saviem ieročiem, viņai aiz muguras stāvošais klusi noteica: - Nemaz nedomā, sirsniņ! - un raidīja serafes mugurā šāviņu. Tiesa, blāsteris gan bija pārslēgts uz režīmu, kas upuri nevis nogalināja, bet apdullināja. Liekot zaudēt samaņu.
Sariša to, protams, pamanīja. Ka viņas biedrene bez dzīvības pazīmēm sabruka zemē.
Joels arī, taču nedaudz sliktāk, jo slēpās taču aiz Sarišas un durvis jau nemaz nebija tik plaši pavērtas.

Zemē sabrūkošās sievietes izraisītais troksnis, lika no lūkas pabāzties otram vīrietim. Viņš palūkojās uz zemē guļošo Meju un jautājoši uzlūkoja savu biedru.
- Līda pie ieročiem. - paskaidroja otrs, kurš tikko bija iešāvis melnmatei mugurā.



Pie Svētnīcas

Motociklu atgādāt līdz šai dīvainajai vietai, Aleksam nācās pašam, jo mēģinot izskaidrot kolēģim, kur motociklu vajag nogādāt, jaunais karotājs sastapās ar problēmu, ka viņš zin, kur viņam jādodas, taču citiem paskaidrot nespēja, jo tuvumā nebija neviena pieturas punkta, uz kuru norādīt, kā arī adresi pateikt viņš nevarēja.

Piebraucis pie ēkas, kurā dzīvoja Meja un viņas biedri, Alekss noparkoja motociklu stāvvietā un nokāpis no braucamrīka, savāca no vadības paneļa melno kastīti, kas puisim bija ļāvusi moci iedarbināt bez atslēgām, jauneklis piegāja pie otra, sasistā motocikla un notupies tam līdzās, pētīja sadauzītos dzelžus.

Alekss bija tērpies melnās drānās, kuras gan vietām bija nosmērētas ar dubļiem un tās pavisam noteikti izskatījās pēc kaut kāda formas tērpa vai kā tāda. No savāda materiāla, nedaudz uzpolsterētas un kopumā likās, ka piemērotas, lai pasargātu no uzbrukumiem un visai ērtas, lai ātri kustēto un netraucētu darboties. Nekādu plīvojošu elementu, vai citu nevajadzīgu aksesuāru. Un šoreiz pie jaunekļa sāniem bija visai plašs ieroču klāsts. Gan dunči, gan blāsteri, gan vēl kaut kādi citi maciņi, par kuru saturu gan no ārpuses neko daudz nevarēja spriest.

[echo3]

Tas nebija pārpratums. Tas bija sods. - Ereijass atbildēja. Kas tur ko slēpt? Acīmredzami Gabriels nebija pastāstījis Aristam, ar ko viņam darīšana. Par izsēdināšanu puisis nekomentēja. Viņš bija noguris, un tādos gadījumos sākt izskaidroties tikai pasliktina situāciju. Viņš nevarēja zināt, vai Arists ir tik neiecietīgs tāpēc, ka atrodas Ardā, vai arī otrādi - atrodas Ardā tāpēc, ka ir neiecietīgs. Lai neteiktu, ka agresīvs. Tas viss palika Ereijasa domās. Tāpat kā tas, ka izdarīto serafs tomēr nenožēloja.

Tālāk teiktajā viņš ieklausījās pietiekoši nopietni. Arists te tomēr ir pavadījis ilgu laiku. Mašīnu numuri tiek reģistrēti, skaidrs. Attīrītāji pieprasījuši Aristu sodīt? Kas, galu galā, ir Attīrītāji? Cīnās pret maģiju, jā, to Ereijass zināja. Bet kāpēc šajā pasaulē tādi vispār ir?

Pamanījis, ka jau laiciņu neko no priekšā redzamā nesaskata, Ereijass beigu beigās aptvēra, ka aizvēris acis. Atkal tās atvēris, kas padevās tik grūti, it kā pie katra plakstiņa butu liels akmens piekarināts, viņš uz Arista stāstījumu un pamācībām atbildēja ar vienkāršu, - Paldies. - Bez ironijas.

[Mattiass]

Sods? Arists nosprieda, ka tas šo to izskaidro, un viegli nopūtās. Jā, šie pēc tādiem izskatās. Astindelas zaļknābji, kas par kādu, visticamāk, maznozīmīgu, taču Metatrona acīs nepieļaujamu pārkāpumu izmesti no savas īstās vietas. Ko gan no tādiem var prasīt… ?

Viņš domās atmeta ar roku Ereijasa samizošanai. Serafs izskatījās gana nožēlojami, lai nekādu prieku tas nesagādātu, un vēlme, kā uzradusies, arī kaut kā noplaka.

Pēc īsa laika viņi bija nonākuši pie Svētnīcas.
— Galapunkts. Izkāpšana, — Karotājs gurdi noteica, un arī pats rāpās ārā, gatavs palīdzēt Flērai. Un, starp citu, ja vajadzēs, arī Ereijasam. Viņa tālākos plānos ietilpa iekrāmēt Ereijasu, pārtiku, un Flēru liftā, nospiest augšstāva pogu un, pašam paliekot lejā, atgriezties pie mašīnas un braukt prom. Taču te negaidīti sastapās ar pārsteigumu.

— Sveiks, Aleks!

[Romija]

Ereijass izklausījās patiesi noguris. Ja sākumā šķita, ka tas ir dēļ avārijas, tad tagad bija skaidrs, ka serafs ir tērējis savu maģisko spēku. Viņam noteikti vajag atpūsties, dziedniece sev piezīmēja.

Kad automašīna apstājās pie Svētnīcas, Flēra paņēma somu un izkāpa pa Arista nolaistā sēdekļa pusi. Fiziski viņa jutās pilnīgi labi, lai arī noskaņojums vēl nebija atgriezies uz tik pozitīvas nots. Kad Arists sveicināja Aleksu, arī Flēra viņu pamanīja. Pēc iepriekšējiem notikumiem ardieša atrašanās šeit nebija pārāk liels pārsteigums, lai gan uzdeva savus jautājumus. Par tiem gan Flēra nolēma domāt pēc tam. Šobrīd viņa izcēla vienu no pārtikas somām, uzlika uz otra pleca, kur nebija mugursoma, un apgāja apkārt mašīnai. "Tiksi galā?" viņa iejūtīgi vaicāja Ereijasam. Jādomā, ka vismaz pats tikt iekšā viņš spēs. Stiept vīrieti uz liftu nebija Flēras plānos, tāpēc viņa palūkojās uz Aristu, uzmeta ātru skatienu Aleksam un piebilda: "Palīdzēsiet visu dabūt augšā?" Lai kādi bija visu šeit atrašanās nolūki, Flēra cerēja, ka viņi būs pietiekami pieklājīgi, lai palīdzētu tikt galā ar šo nelielo darbiņu.

[echo3]

Ļaut, lai kāds palīdz iet? Nē, nu tik traki gan nebija. Iespējams, tas bija lielākais nogurums, kādu Ereijass izjuta pēc buršanās kopš vispār izmantoja maģiju, tomēr savus pēdējos spēkus zaudējis viņš nebija. - Paldies. Protams, tikšu. - Ereijass izkāpa no mašīnas un pagriezās atpakaļ, lai atliektu savas puses sēdekli. Iepirkumu somas tā bija vieglāk sasniedzamas. Par to, vai spēs kādu no tām panest, Ereijass piespieda sevi nedomāt. Vismaz izcelt no mašīnas viņš tās var. Var! Ar vienu roku pieturoties pie mašīnas, serafs izcēla somas laukā un nolika tās zemē turpat pie mašīnas.

Iztaisnojies, pāri auto jumtam Ereijass ieraudzīja vēl kādu personu, kuru nebija pamanījis, mašīnai iebraucot garāžā. Viņš nokaunējās - nu gan karotājs, kas neredz apkārtni! - un, no vietas neizkustoties, pasveicināja, - Sveiks!

[Sindra]

Arista komandai

Alekss piecēlās jau mirklī, kad Arista mašīna iebrauca šajā stāvvietā, lai noparkotos līdzās abiem motocikliem. Jaunekļa skatiens nopētīja atbraucējus, taču viņa sejas izteiksme palika neitrāla un neko neizsakoša.
Puisis pamāja atbildi sveicieniem un skatiens uz mirkli aizkavējās pie Flēras iepirkumu somām.
- Piepelnies strādājot par šoferi? - jautājums, protams, tika adresēts Aristam. Un šajā mirklī, kad Aleksa skatiens sastapās ar Arista skatienu, arī varēja manīt, ka Mārvinam ir vairāk jautājumu, nekā viņš pats sev spēja atbildēt.
Šī vieta... šī kompānija... un kādā sakarā te atradās Arists, nēsājoties ar Flēras iepirkumu maisiņiem?

[Romija]

"Labdien! Viņš man palīdzēja," gluži ikdienišķā balsī Flēra atbildēja, lai arī jautājums nebija adresēts gluži viņai. Pārliecinājusies, ka ar Ereijasu nav tik traki, kā sākumā šķita pēc balss, Flēra viņam uzsmaidīja. Īpaši ilgāk skatīties, kā tiek sadalīts nesamais, serafe netaisījās. Tā kā viņa zināja, ka abi vīrieši ir no Karotājiem, nekādas dižās aizdomas arī neraisīja viņu vārdu apmaiņa. Tik pat labi viņi varēja brīnīties viens uz otru, kāpēc abi neatrodas darbā, bet nodarbojas ar citām lietām. Lai nu kā, Flēra uzgrieza visiem muguru un devās uz liftu. Visi kopā viņi tāpat varēja nesalīst vienā kabīnē, tāpēc viņa iekāpa, nospieda vajadzīgo pogu un brauca augšā uz Svētnīcu, kur pēc tam nospieda atkal pirmā stāva pogu, lai lifts ātri atgrieztos lejā. Jādomā, ka vismaz pārtika atradīs ceļu līdz virtuvei, pat ja Aristam būtu jāsteidzas savās darīšanās un Aleksam būtu citi plāni. Kaut gan viņa cerēja, ka vismaz Arists uzbrauks augšā un ļausies sadziedēšanai, lai arī nekā nebija komentējis šo piedāvājumu.

Flēra devās uz virtuvi. "Labdien," viņa pieklājīgi sveicināja tur sēdošo sievieti, jo tas jau bija kļuvis par ieradumu - atgriezties Svētnīcā un satikt vēl kādu svešinieku. Virtuvē sēdošo būtni tumšajiem matiem un sieviškīgajām formām Flēra nepazina, tomēr tāpat izturējās pieklājīgi. Pieejot pie letes un noliekot atnesto iepirkumu somu, pār Flēru nāca pēkšņa atklāsme. Viņa strauji pagrieza galvu un pār plecu palūkojās uz tumšmati. Skatiens vērīgi pārslīdēja viņas sejai un augumam, novērtējot iespaidīgo koptēlu. Lūpās pamazām iezagās viegls, koķets smaids. "Keita?" Flēra pacēla vienu uzaci un vaicāja, tīšuprāt izmantodama Safīras pieņemto Ardas identitāti, lai gadījumā, ja tā tomēr būtu svešiniece, netiktu atklāts serafes īstais vārds. Lai gan jāteic, ka šeit redzamā sieviete izskatījās daudz, daudz pieaugušāka un nobriedušāka, lai būtu jauniņā, gaišmatainā Sīlijas māsa.

Šo rakstu rediģēja Romija: 08.06.2013 19:18

[Pūķēns Sāra]

Kamēr Flēra un pārējie kūlās uz mājām, Safīra bija pa otram lāgam pameklēja ēdamo un piefiksēja pannu ar uzrakstu "Ēst!". Tad nu viņa arī to bija uzsildījusi un apēdusi, bet lapu apgriezusi uz otru pusi un kaligrāfiski skaistā rokrakstā uzrakstījusi "Nepīksti!".

Nodinkšķēja ceļojošā kastīte un no tās izkāpa dziedniece. Flēra tika pavadīta ar skatienu, kuru varētu nosaukt par vēsu un neienteresētu. Uz sveicienu netika atbildēts.
"Jā?" pēc dažām sekundēm, saprotot, ka tika uzrunāta, Safīra atsaucās. Godīgi sakot, Safīra vienkārši bija iegrimusi tikko iegūtās informācijas sakārtošanā un pārdomās vai telefona apgūšana varētu palīdzēt sazināties ar māsu. Vajag kaut kur dabūt viņas numuru, bet kur? Diez vai tas ir atklāti pieejams… varbūt censties sazvanīt attīrītājus un palūgt Aneti pie telefona?

[Mattiass]

Arists tikai, viegli pasmaidījis, pamāja, apstiprinādams Flēras teikto. Tieši tā, patiešām palīdzēja Flērai. Viņš savukārt bija pārsteigts, te redzēdams savu priekšnieku. Bet vismaz ar Aleksu tad viss ir kārtībā. Tā ir laba ziņa. Pirmā patiesi laba ziņa šodien. Nezin kādēļ Aristam likās, ka tik drīz nākamās tādas nebūs.

Tātad Meja bija viņam parādījusi Svētnīcu? Neapdomīgā sušķe. Tad atkal, citviet dziedēt būtu bīstamāk. Gabriels pats te cauri izvadāja daudz tautas, tad jau laikam neiebilda, ja šorīt neko neteica.

Vēl, protams, palika jautājums, ko pats Alekss te dara, apbruņojies līdz zobiem.

Iekšēji paraustījis plecus, viņš paņēma pāri palikušās somas un devās pie lifta, lai kopā ar Ereijasu tās uzsūtīt augšā.

[Romija]

Sieviete atsaucās un Flēra saprata, ka nebija kļūdījusies. "Safīra!" viņa atkārtoja šoreiz īsto vārdu. "Es tevi nepazinu, piedod," viņa iesmējās. Pēc nelāgās sajūtas mašīnā šāds pārpratums nedaudz pat uzjautrināja. Vēlreiz pārlaidusi skatienu jaunajai serafei, viņa atzinīgi pamāja ar galvu: "Labi izskaties!"

"Tūlīt vajadzētu nākt pārējiem," viņa paskatījās uz lifta pusi, kas, pēc skaņas spriežot, vēl nebrauca. Tiešām kaut kas noticis, ka aizkavēšanās? Flēra sarauca pieri, viņa bija domājusi, ka vīrieši sekos. Nolikusi mugursomu uz letes blakus iepirkumu maisiņam, serafe piegāja pie lifta un nospieda izsaukšanas pogu. Zābaka purngals nedaudz nervozi sita ritmu pret grīdu.

[echo3]

Ereijass nepretojās tādam darbu sadalījumam. Tas ir - Arists nes somas, bet viņš pats tikai iet. Droši vien no malas tas izskatījās dīvaini, bet patiesībā Ereijass pielika visas pūles, lai negrīļotos. Viņam likās, ka tas izdodas. Nu tad lifts, tajā iekšā, pieskatīt somas, lai nesakrīt čupā, nospiest pareizo pogu, ak jā, Arists liftā neiekāpa, brauciens, durvis atveras, un tur priekšā stāv Flēra. - Esmu klāt. - Muļķīgs teiciens. Tas taču ir redzams...

Ereijass izstūma somas no lifta. Cilāt būtu bijis grūtāk. Bet tad puisis saņēmās, te, Svētnīcā, Ardas nelāgā aura tik ļoti nespieda. Ereijass pacēla tik somas, cik spēja saņemt, un aiznesa tās uz virtuvi. Tukšu skatienu pārlaidis Safīrai, viņu nepazinis, bet pat neiedomājies, ka vajadzētu pazīt, Ereijass stīvā solī tika līdz savai istabai, kur burtiski sabruka (neviens taču neredzēja?) meditācijas pozā. Drīz jākļūst labāk. Nu, pēc stundām trim.

Šo rakstu rediģēja echo3: 08.06.2013 20:59

[Sindra]

Pie Svētnīcas, stāvvietā

Alekss pasmaidīja Flērai un viegli pamāja, ka sapratis.
Nu ja... Arists palīdzēja. Nu labi...

Tā kā kolēģis nešķita pārāk runīgs pārējo klātbūtnē, viņš arī neuzstāja, tik vien kā pagaidīja, kamēr Ereijass aizdodas līdz liftam un Arists līdz turienei nogādā iepirkumus. Puisis pats nesekoja abiem vīriešiem. Izskatījās, ka viņa palīdzība iepirkumu nogādāšanā nav nepieciešama un ko tad viņš tur...

Alekss palika pie močiem un kad Arists bija aizdevies nogādāt maisus, vēlreiz notupās pie sasitā moča. Līdz beigās no kabatas izvilcis to pašu melno kastīti, novietoja to uz braucamrīka paneļa un centās to iedarbināt.
Mocis gan īsti neklausīja. Un izdvesis vien pāris aprautus svilpienus, slāpa nost.


Svētnīcā

Kamēr serafi bija prom, Svētnīcā nekas daudz nebija mainījies.
Tomēr, kad eņģeļi sāka atgriezties, vienā mirklī viņi sajuta visai spēcīgu maģijas izlādi, tepat ēkas iekšienē.
Nē, nekas nopietns nebija noticis. Tik vien kā pārlūkojot Svētnīcas telpas, nācās secināt, ka Alvīna šeit vairs neatrodas.

[Mattiass]

Arists atgriezās stāvvietā un devās pie Aleksa. Viņš bija ieinteresēts — nelikās, ka kolēģis te būtu darba darīšanās, taču nepaguva šo interesi paust, jo…

[Romija]

Ak, tad Arists bija izdomājis nebraukt augšā! Flēra bija vīlusies un nedaudz sapīka. Viņa gribēja izlabot savu kļūdu, kas visu atlikušo ceļu bija karājusies katras domas galā. Un pat tad, ja viņa nedomāja par savas sirdsapziņas noklusināšanu, tas nešķita pieklājīgi atstāt izmeklētāju ar sāpošu plecu, ja nu viņam jādara kaut kas, kur nepieciešamas brīvas kustības? Vīrieši, viņa nobolīja acis, palīdzēja izcelt somas un pati steidzīgi iespraucās liftā, lai dotos atpakaļ lejā. Kaut kur pusceļā Flēra sajuta savādu maģijas vilni. Nesapratusi, no kā tas radies, Flēra teju izsprāga no lifta, kad tas beidzot atvēra durvis pirmajā stāvā.

Izsteidzoties stāvlaukumā, viņa redzēja, ka ne Arists, ne Alekss vēl nav aizbraukuši, un neizskatījās, ka te kaut kas ir noticis. Tātad tas bija Svētnīcā, kas radīja aizdomas. Izvēloties runāt labāk mazāk, nekā pateikt kaut ko lieku, Flēra iespieda rokas sānos un Aristam tieši noprasīja: "Palīdzēsi man vēl mazliet? Iekšā?", pamāja ar galvu uz liftu. Flēras balss bija uztraukta, un varbūt pat nevajadzēja aizbildinājumu, ka jānoskaidro iespējas nokļūt otrā zonā. Ja kaut kas bija noticis, tad šķita drošāk, ja arī Arists ir uz vietas, jo pēc Safīras teiktā Gabriela mājās nebija. Viņas bija divas meitenes un ļoti noguris Ereijass, kas diez vai būtu dižs aizstāvis šādā stāvoklī.

[Mattiass]

… Flēra bija kā korķis ārā no ēkas.

Karotājs atskatījās.
— Nu kas tur vēl?

Bet viņš, protams, gāja atpakaļ, kā gan citādi. Palīdzēt, ja nu pa šo īso brīdi kāds atkal bija ko savārījis.

[Romija]

Flēra bija gatava kaut vai aiz rokas Aristu vilkt uz Svētnīcu, bet viņš nāca pats. Šobrīd svarīgāk šķita noskaidrot, kas tikko bija noticis Svētnīcā, kaut gan arī sāpošais plecs bija labi jūtams. Uzmetusi skatienu Aleksam, kas acīm redzot bija aizņemts ar motocikliem un īsti netaisījās doties iekšā, dziedniece nolēma par to neuztraukties.

"Kaut kas notika, kamēr braucu lejā," viņa pieklusinātā balsī teica, ejot uz liftu. "Kaut kas... maģisks," Flēras balss nedaudz ietrīcējās. Viņa ātri lika soļus un Arista mierīgā gaita šķita nepieklājīgi lēna, tāpēc serafe ieķērās viņa elkonī nesavainotajā pusē un teju vilka tālāk, lai jau drīz būtu atkal pie lifta, kas bija palicis pirmajā stāvā, tāpēc uzreiz atvēra durvis. To, ka vienmēr nebūs blakus Arists vai kāds cits, Flēra labi saprata, bet tas neliedza izmantot iespēju, ja tāda bija. Augšā, noskaidrot! Cerams, ka tas nav nekas pārāk briesmīgs! Kamēr lifts uzbrauca un durvis atvērās, Flēra jau bija atkal sākusi sist purngalu pret zemi. Viņa steidzās uz virtuvi, jau pa ceļam saucot: "Kas notika?"

Šo rakstu rediģēja Romija: 08.06.2013 21:50

[Mattiass]

Maģisks? Svētnīca bija tieši tam paredzēta — lai neizplatās pa visu Ardu. Ja arī iepriekš Flēra viņu mazliet satrauca, tad tagad Karotājs nomierinājās pilnībā. Viņš, galu galā, arī šo maģisko izlādi bija sajutis.
— Viss ir normāli. Kāds serafs aizceļoja uz Astindelu, — viņš noteica. Acīmredzot Flēra pirmajā brīdī īsti to neuztvēra, jo leca ārā no lifta. Paraustījis plecus (jauč — taču, par laimi, sāpes jau sāka notrulināties), Arists pastiepa roku, lai nospiestu pirmā stāva pogu.

[echo3]

Lūk, pat tagad nevarēja mierīgi pameditēt! Ereijass atvēra acis, bet tūlīt atkal tās aizvēra. Maģija, spēcīga. Kāds pārvietojas starp pasaulēm - šurp vai turp. Un serafs atkal iegrima meditācijā.

[Romija]

Dzirdot Arista teikto un izkāpjot no lifta, Flēra nepaspēja nekur tālāk par priekšnamu aizsteigties, palika kā iemieta. Jautājums izskanēja tur pat telpā un Flēras apziņā iedūrās sāpes. Prioritātes ātri nomainījās un viņas roka paspēja pasniegties un ieķerties Arista piedurknē, pirms vēl durvis aizvērās. Viņa vilka karotāju ārā no lifta. Viņa mierīgā gaita iepriekš un ātrā vēlēšanās doties prom tagad negāja kopā. "Pagaidi!" dziedniece bija apņēmības pilna izdarīt nolemto.

Šo rakstu rediģēja Romija: 08.06.2013 22:26