"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Pirms negadījuma vietas nācās piebremzēt un to apbraukt vietu, uz brīdi nobraucot no ceļa.
Uzmetis īsu skatienu notikušajam, Arists, tikko kārtīgi nonācis atpakaļ uz ceļa un pārliecinājies, ka priekšā šķēršļu nav, spieda gāzi grīdā. Viņa acis bija pievērstas ceļam priekšā, pirkstu kauliņi bija mazliet nobāluši. Viņš bija pieradis pie nāves. Viņš pat bija pieradis būt par tās iemeslu. Tomēr brīžos, kad nācās ignorēt saucienus pēc palīdzības, bija sajūta, it kā dziļi iekšienē kaut kas nomirtu. Tomēr tieši tā bija jārīkojās. Viņš apzinājās, kādu iespaidu tas skats atstās uz līdzbraucējiem, tādēļ pacentās aizvākties no turienes pēc iespējas ātrāk. Labi, ka mašīnas durvis bija slēgtas — Ereijass pat gribēdams neko muļķīgu nesastrādātu.

Tomēr visumā šī pieredze jauniņajiem nāks par labu. Pie šādas ikdienas te bija jāpierod. Visus neizgābsi — ir jākoncentrējas uz uzdevumu.

Karotājs turpināja ceļu, kā līdz šim, lielā ātrumā vadīdams mašīnu.

[Romija]

Flēra klusēja. Saskarsmē ar kārtībniekiem viņa klausīja Arista ieteikumam. Kad automašīna atkal uzsāka braukt, skatiens pievērsās ceļam, bet pirksti neatslāba.

Lai gan varēja būt ļaunāk, ja viņi šeit būtu atradušies brīdī, kad avārija notika. Iegriešanās veikalā bija viņus pasargājusi no sāpēm, kas starotu no šiem nelaimīgajiem sadursmes brīdī. Bija skumji apzināties, ka daļa ir miruši, bet bija atvieglojums just, ka dažiem bija jau palīdzēts. Tam visam pa vidu izmisīgi sauca kāda dvēsele, kas bija palikusi bez ievērības. Šis sauciens pēc palīdzības kā ass duncis griezās Flērai starp lāpstiņām, viņa sakustējās sēdeklī. Šajā brīdī dziedniece bija pateicīga, ka automašīnu nevada pati, un Arists viņu ir iestūķējis aizmugurējā sēdeklī - nebija kārdinājuma apstādināt automašīnu un steigties palīgā. Lai arī tas bija kāds ardietis, ko Flēra pat nepazina, sāpes un nelaime viņu iespaidoja vienlīdz spēcīgi.

Dziednieces instinktu vadīta, FLēra saliecās uz priekšu un uzlika roku Aristam uz pleca, it kā kaut kāds cits spēks viņai liktu prasīt šoferim apstādināt mašīnu. Vajadzība palīdzēt bija tik spēcīga, ka Flēra sakoda zobus, aizmiedza acis un nokāra galvu, jo par spīti sāpēm, kas dūrās arī viņas ķermenī, apziņa aprāja dziednieci, liekot saprast, ka nedrīkst. Viņa varēja pasniegties un uzburt vismaz nelielu sāpju remdēšanu ievainotajam. Tam nevajadzēja pat apstādināt automašīnu, tikai ļauties aicinājumam. Pavisam mazliet, pavisam viegli, pavisam īsu brīdi... Kaut vai tikai noglāstīt galvu un pateikt, ka viss būs kārtībā, Flēra par visu parūpēsies. Viņa gribēja, bet nedrīkstēja! Cīņa ar sevi lika saspringt serafes ķermenim, un Flēra pat nemanīja, ka arī viņas roka no visa spēka ir iekrampējusies karotāja plecā. Flēra nemanīja nekādus manevrus, jo viņu reizē plosīja cietušā sāpes un iekšējā cīņa. Brauc! Brauc! Brauc! Uzņemtais automašīnas ātrums bija pateicīgs un veda viņus prom no avārijas vietas. Ātrāk prom no izvēles - klausīt dziednieka būtībai vai veselajam saprātam. Tā bija Flēras grūtākā cīņa šeit - pasaulē ar bezgaldaudzajiem sāpju veidiem.

[Pūķēns Sāra]

Lielos vilcienos svarīgās lietas bija uzzinātas. Kaut vienmēr vajag noskaidrot, kas pārvalda Ardu un citas sīkas, bet svarīgas detaļas, Safīra tās tomēr atlika uz vēlāku laiku un aizdevās nomazgāties. Pēc tam sekoja apģērba piemeklēšana jaunajām ķermeņa formām, kas noteikti vairāk atbilda Ardas iedzīvotājiem un neatgādināja no laivas izmestu bērnu.

Tā nu no ģērbtuves izdevās sievišķīga melnmate tumšā kleitā un melnos, pieguļošos zābakos pāri celim, kuriem bija neliela platforma visas zoles apmērā. Pāri rokai bija pārlikts melns ādas mētelis, kuram kabatās bija cimdi (fui. Esot ārā saslapināties) un rokas soma, kurā ērti varēja sastūķēt planšeti, telefonu, ID karti, cigaretes, nelielu lietussargu un vēl šādu tādu drazu.

Apmetās šī jaunā būtne virtuvē ēdamā un dzeramā meklējumos, izmantojot planšeti kā manuāli un skaidrojamo vārdnīcu. Tādā veidā tika tikts galā ar kafijas automātu.
Ar kafijas tasi, siermaizēm (no iepriekš neapēstā siera un maizes), kā arī jau lietotu pelnu trauku, Safīra apmetās pie galda. Pirmās tika notiesātas siermaizes, tad uzdzerts stipri smaržojošais šķīdums. Pirmajam sastinguma brīdim pārejot, Safīra to turpināja patērēt krietni mazākiem malkiem. Kafija noteikti bija atspridzinošs līdzeklis, kas pierodot bija garšīgs. Galu galā pienāca arī cigarešu kārta. Bija skaidrs, ka visi te dūmo kā ugunskuri un to iemācīties vajag.

Skaļš klepus pieskandināja virtuvi un būtu arī rupja lamāšanās, ja jaunās serafes vārdnīcā tas būtu. Kādēļ cilvēki to lieto? Pēc nākamā vilciena atkārtojās tas pats, tikai no acs kaktiņiem nācās izslaucīt mitrumu. Varbūt vajadzēja pagaidīt kādu, kurš to prot? Safīra turpināja spītīgi ievilkt kaitīgo gaisu, cenšoties saglabāt mieru un izprast procesa patīkamo pusi.

[echo3]

Tuvojoties avārijas vietai, Ereijasa sajūtas arvien uzmācīgāk pārņēma notikusī nelaime. Likās, ka visa apkārtne ir sāpju pilna, lai gan, protams, karotājs to neizjuta tik spēcīgi, kā Flēra. Nabaga dziedniece! It sevišķi serafam kļuva bēdīgi ap sirdi, kad no kopējā fona izdalījās dzīva, saucoša sajūtu balss - tur kāds bija nolemts dzīvs sadegt... Pirmā reakcija bija - apstādināt mašīnu un mesties liesmās, lai tikai ātrāk, lai tikai izglābtu! - bet to darīt nevarēja, un, jāsaka, Ereijass apzinājās, ka tas nenieka nelīdzētu. Klāt tikt cilvēkam viņš nespētu. Viņš nespētu... bet ir kaut kas, kas spēj. Un Ereijass izlēma rīkoties.

Ātri bija aizbraukt līdz avārijas vietai, bet tikt tai garām ātri nevarēja. Ereijass redzēja, ka Aristam nāksies piebremzēt un mest līkumu tuvu degošajiem auto un ugunsdzēsēju mašīnām. Jaunais serafu karotājs sagatavojās brīdim, kad tas notiks. Jā, viņš grasījās izmantot maģiju. To, kuru bija mācījies labprātāk un kas padevās labāk kā uzbrukumi - aizsardzību. Viņš zināja, ka prasmes vēl nav īpaši lielas un spējas varenas, bet zināja arī, ka spēs paveikt to, ko nodomājis.

Aiz tumšo briļļu stikliem Ereijasa acis mainīja krāsu uz eņģeļiem ierasto violeto. Un cik labi, ka kritiskajā, vistuvākajā un vispiemērotākajā brīdī Flēra pieskārās Arista plecam, nevis iztraucēja Ereijasu! Uz degošās automašīnas pusi, sajaukdamās ar varenu vietējā ugunsdzēsēja izmantotā dzēšanas līdzekļa plūsmu, no Ereijasa krūtīm aizlidoja mirdzoši balta maģijas lodīte, kā spožs gaismas zibsnis nozūdot liesmās. Piecas minūtes. Ereijass bija dāvājis cilvēkam piecas minūtes dzīvības, ietverot to no liesmām aizsargājošā maģiskā kupolā. Vairāk viņam nebija spēka. Bet ar to vajadzēja pietikt, lai ugunsdzēsēji pagūtu izdarīt savu darbu.

Ereijass īsi nopūtās un aizvēra acis. Tāpat tās šobrīd aiz noguruma neko skaidri nerādīja. Viņam likās, ka nupat pārlidojis pāri Astindelas augstākajam kalnam.

Šo rakstu rediģēja echo3: 07.06.2013 14:15

[washulis]

Uz Joela komentāru Sariša atbildēja ar mēmu galvas mājienu, pati ejot uz priekšu zemu pieliekusies, nemitīgi cenšoties paturēt acīs kā pēdu ceļu uz priekšu, tā arī pašu mēroto atpakaļ, liekus pārsteigumus nevajadzētu.

Pie durvīm sadzirdot būkšķi, joprojām turoties pie izvilktā dunča, arī otru plaukstu atradās gatavībā virs dunču maksts, Sariša centās tās klusi pavērt plašāk, cerībā, ka tās neņems čīkstēt vai ka viņus sagaidīs vēl citas neērtības. Kā Mejai izdevās visu laiku iekulties šādās ziepēs? Nevajadzēja viņu nekur laist vienu, bet nu jau par vēlu.

[Roviela]

Šoreiz Joels nesekoja Sarišai tieši aiz muguras. Viņš, kā bija nodomājis, piegāja pie mājas no sāniem, lai mēģinātu no turienes saskatīt, kas tur notiek.

[Sindra]

Meja, Joels un Sariša

Kad Meja bija veiksmīgi notransportēta lejā, uz pirmo stāvu, vīrietis, kurš turēja ieroci pie viņas muguras, pamāja savam biedram un tas gluži vai kā nolasījis domas, aizgāja līdz savam biedram un paņēma no viņa ieroci. Otrs tikmēr aizgāja līdz galdam un paņēma no tā planšeti.
Pa logu, kurš atradās mājas sānā, Joels varēja samanīt, ka pie galda pieiet kaut kāds stāvs un paņem kaut ko. Bet tas arī viss. Nekas vairāk redzams nebija.

Paņēmis planšeti, vīrietis sāka pārskatīt ziņojumus. Līdz beigās no kabatas izņēmis mobilo tālruni, sastādīja numuru. Viņš gan runāt nesāka, tikai kaut ko klausījās. Vai nu gaidīja savienojumu, vai arī pats savam sarunbiedram neko neteica. Tad viņš atvienoja sarunu un iebāzis telefonu kabatā, palūkojās uz savu pārinieku.
Neko nepaskaidrojis, viņš piegāja pie lūkas un sameklējis koda atslēgu zem grīdas dēļiem, vēlreiz lūku atvēra un iekāpa tajā.

Otrs no vīriešiem palika uz vietas un pacietīgi gaidīja, kas notiks tālāk.
To arī Sariša varēja redzēt pa pavērto durvju spraugu. Kā telpā stāv viņas biedrene, kurai ap roku delmiem bija dīvaini, zili mirdzoša ierīce, kas neļāva rokas brīvi kustināt un viņai aiz muguras stāv kaut kāds vīrietis.


Arista komanda

Tā īsti Arista mašīnai neviens nepievērsa uzmanību. Laikam jau te strādājošie saprata, ka šis auto ir izlaists cauri norobežojumam un tātad tam tā ir jābūt.
Ereijasa uzburtā maģija bija sekmīga. Taču tieši tā tas arī izskatījās. No mašīnas bija atdalījusies sudrabainas gaismas lode, kas patvērās ugunsgrēka liesmās. Pat ja iespējams tas bija pārgalvīgi, visi serafi varēja sajust, ka cilvēkam, kurš bija iesprostots liesmās, kļuva vieglāk. Viņš gan nesaprata, kas notika, taču viņam kļuva vieglāk.

Savas mašīnas spogulī, Arists redzēja, ka no visiem tiem cilvēkiem, kas atradās notikuma vietā, tikai viens no mediķiem, kurš stāvēja blakus ātrās palīdzības automašīnai, tā cieši un pētoši nolūkojās pakaļ, garām pabraukušo auto. Neviens cits mašīnai uzmanību nepievērsa.

Ereijass pēc maģijas uzburšanas jutās ļoti saguris. Tas patiešām prasīja daudz spēka un enerģijas.


Safīra

Neviens jaunajai serafei virtuvē nepievienojās.
Bez tam, meitenei pēc sajūtām likās, ka te atradās tikai vēl Alvīna.
Gabriels bija devies prom.

[Pūķēns Sāra]

Pēc godam nomocītas cigaretes, mutē palika nepatīkama piegarša. Process noteikti nebija devis patīkamus rezultātus. Ievadījusi planšetē "Cigarešu šķirnes", Safīra devās sataisīt sev nākamo kafijas tasi. Tas bija pareizais dzeramais, lai noskalotu pretīgumu. Atgriezusies pie galda, viņa uzmeta skatu atrastajiem rezultātiem. Bija cerība, ka šī nepatīkamā manta nav vienīgā no savas sugas un varbūt ir kāds cits ražojums, kas atstātu mētru vai vaniļas piegaršu.

Laiski dzerot kafiju, tika izvilkts telefons. Planšete atkal jau tika izmantots kā manuālis, lai atsvaidzinātu to, ko iepriekš bija rādījusi dziedniece. Safra, sekojot redzētajiem paraugiem, uzspieda 2. numuru, Flēra Robertsa, tad zaļo klausuli un pielika metāla kasti pie auss. Jutās viņa muļķīgi, bet tai pašā laikā apbrīnas pilna: "Ardieši ne tikai pamanījušies visas grāmatas salikt tādā mazā kastē, tad vēl tāds mazs mūzikas instruments."

[Romija]

Kad automašīna bija attālinājusies no notikuma vietas un pavisam jūtami palika vieglāk, Flēra atlaida Arista plecu. Pirksti nedaudz sāpēja no ciešā tvēriena. Viņa neko neteica, neko nejautāja, vien atlaidās sēdeklī un pavērsa skatienu ārā pa logu, lai gan acis nekam nesekoja. Ereijasa uzburto maģiju viņa nebija redzējusi, un bija bijusi pārāk satriekta, lai saprastu, kas tieši notika. Bija kauns. Flēra nejuta ne mierinājumu, ne atvieglojumu, jo sāpju vietā tagad piezagās apziņa, ka viņa varbūt bija izvēlējusies nepareizo ceļu - neatbildēt palīgā saucienam. Viņa bija paklausījusi prātam, nevis sirdij, tieši tā, kā Gabriels bija lūdzis nedarīt. Viena no viņas gludajām, spožajām šķautnēm bija iedragāta, un tā nekad vairs nemirdzēs tā, kā agrāk. Tā bija kļuvusi rupjāka, asāka, skarbāka. Varēja saprast, kāpēc abi vecākie serafi ir kļuvuši tādi, dzīvojot Ardā. Sāpes un izvēle bija cena, ko viņa vienmēr maksās par to, lai izmantotu Ardas iespējas. Flēra dziļi ieelpoja un nopūtās.

Ja arī mašīnā esošie bija manījuši dziednieces reakciju uz avāriju, tad citiem tas nebija jāredz. Tajā brīdī viņa bija vāja, ievainota un knapi izcīnīja cīņu ar sevi. Uzdevums prasīja būt stiprai, un arī grupai viņa tāda apjukusi un skumja nebija vajadzīga. Flēra iztaisnoja muguru, noņēma saulesbrilles un sameklēja savu atspulgu planšetes glancētajā, izdzisušajā ekrānā. Sapurinājusi matus, sarkanmate sev nopietni ieskatījās tumšajās acīs. Viņa bija par jaunu un nepieredzējušu, lai spētu pasargāt visus. Un viņa nedrīkstēja riskēt atklāties un vēl vairāk sašūpot trauslo pasauļu balansu.

No attaisnojuma meklēšanas Flēru izglāba viņas telefons, kas sāka somā vibrēt. Nepatīkamās pārdomas noritēja kā rasas lāses no sapurināta zara. Flēra pasniedzās un sameklēja aparātu, kurā zem astotā cipara rotājās Keitas Evansas vārds. Safīra! Nospiedusi zaļo taustiņu, Flēra pielika telefonu pie auss. "Jā? Flēra klausās!" viņa atbildēja uz zvanu un tikai tad pati izdzirdēja, cik pelēki un sausi skan viņas balss.

[Pūķēns Sāra]

"Te, Saf…Keita," serafe atbildēja pēc īsa apjukuma brīža, kas ārēji izpaudās ar uzaču paraušanos uz augšu. "Es esmu piecēlusies un kaut cik pagulējusi. Vai tev viss kārtībā?" Nebija ne jausmas, kur un cik drošā vietā Flēra bija. Skatiens tika pārlaists pāri telpai, gadījumā, ja dziedniece tomēr slēpjas virtuvē un jokojas.

[Romija]

"Mēs braucam uz mājām," Flēra paskaidroja un beidzot tiešām paskatījās ārā pa logu. Viņi jau labu laiku bija Stonā, droši vien vairs nebija ilgi līdz nonākšanai līdz Svētnīcai. "Gaidi, drīz būsim! Pārējie vēl nav atgriezušies?" viņa jautāja un atcerējās, ka neviens no otras grupas nebija devis ziņu. Pārāk daudz laika pagājis nebija. Vai varbūt bija? Avārija bija izsitusi Flēru no apjausmas par laiku un telpu.

[Pūķēns Sāra]

"Nē. Mājā bez manis ir tikai Alvīna." Laikam tomēr Flēras virtuvē nebija. "Gaidīšu," kas man cits atliek, ja negribu, lai mani aizved uz Astindelu, vai arī nomirt no māsas rokas. Viņa iedzēra kafijas malku un ērtāk iekārtojās krēslā.

[Romija]

"Labi," Flēra uzklausīja Safīras teikto. Vismaz dziednieces balss bija atgriezusies tāda, kā tā bija iepriekš. Atlika cerēt, ka arī jaunās serafes vārdiem var ticēt, un Safīra neizdomās kādas muļķības sastrādāt. Tas, ka mājās ir tikai Alvīna, un nav Gabriels, nepārsteidza. Flēra nospieda sarkano taustiņu un saruna pārtrūka.

"Pārējie vēl nav atgriezušies," Flēra paziņoja jaunumus abiem karotājiem. Šķieta, ka virziens nav mainījies, un joprojām galamērķis ir Svētnīca, kur būs jāmēģina sazināties ar pārējiem, lai noskaidrotu, ko darīt tālāk.

[Pūķēns Sāra]

Viens vārds un klusums. "Flēra?" Klusums. Viņa palūkojās uz telefona ekrānu, lai nosecinātu, ka tajā ir nobloķējušies taustiņi. Vai kāds patraucēja? Varbūt kādas problēmas? Kaut kas salūza? Bija dīvaini urdoši sajūta par to, ka nav atbildes uz tik vienkāršiem jautājumiem. Tā it kā viņa būtu apdalīta.
Flērai vairs netika zvanīts. Ja bija noticis, kas nopietns, tad zvans, noteikti traucēs.
Atgriezusies pie telefona apgūšanas, Safīra aizdedzināja jaunu cigareti. Te arī viņa plānoja sagaidīt dziednieci un pārējos. Pīpējot, pa vidam iemalkojot kafiju un lasot informāciju no planšetes, nepiemirstot paspaidīt telefona pogas.

[Mattiass]

— Nekas cits arī nebija gaidāms, — Arists nelikās pārlieku pārsteigts. Neviens no Joela grupas īsti pēc rallista neizskatījās.

— Starp citu… Kas tas bija par uzliesmojumu, kad mēs apbraucām to avāriju? — Arists ar acs kaktiņu bija ievērojis zibsni, kuram tobrīd nepiešķīra īpašu vērību, bet, apvienojumā ar to skatienu nopakaļ… Izmeklētājam bija laba atmiņa. Un pieņēmums, ka jauniņie tomēr kaut ko sastrādājuši, nebūt nebija tik nereāls. Tiesa, Flērai bija alibi — viņa tobrīd mēģināja, pēc pēcefekta izjūtām spriežot, ar pirkstiem izurbt caurumus ne tikai Arista žaketjakā, bet arī pašā Aristā, kuram tobrīd tas īpaši netraucēja, jo bija citi iespaidu avoti, taču šobrīd, kaut žaketjaka bija palikusi vesela, par pārējo zem tās vēl varētu šaubīties. Katrā ziņā, notikums uzstājīgi par sevi atgādināja. Mazliet saviebies, Arists turpināja:
— Ereijas, varbūt vēlies mums kaut ko pastāstīt?

[Romija]

Uzliesmojums? Flēra neko tādu nebija manījusi. Un nebija arī brīnums. Tagad, kad prāts bija skaidrāks, Flēra sajuta citas sāpes - Arista plecā. Pirmā doma bija, ka tam ir kāds sakars ar minēto uzliesmojumu, bet par sevi atgādināja sāpošie pirksti. Flēra nosarka. Viņa bija neapdomīgi nodarījusi sāpes citam serafam. Viņa! Dziedniece!

"Svētnīcā es izārstēšu," viņa paskatījās uz Aristu un šoreiz pavisam viegli pieskārās viņa plecam. Flēra negribēja riskēt un te uz ceļa dziedēt, jo ievainojums nebija tik nopietns, lai tāds karotājs kā Arists to nepaciestu vēl mazliet. Svētnīcā viņa parūpēsies par to. Bet kas bija uzliesmojis? Flēras skatiens pievērsās Ereijasa pakausim, jo šķita, ka izmeklētājs šo jautājumu bija adresējis otram serafam.

Šo rakstu rediģēja Romija: 08.06.2013 01:22

[echo3]

Prombraucienu no avārijas vietas Ereijass tikpat kā nemanīja. Tas ir, - pirmajā brīdī viņš bija tik noguris, ja nejuta paejam laiku. Viss, ko viņš vēl bija sapratis, ir, ka mašīnā iesprostotajam cilvēkam palika labāk. Vai ugunsdzēsēji paspēs? Nav ne jausmas. No šī sastinguma Ereijasu izrāva Flēras saruna ar kādu (jo vārdi skaļi nosaukti netika). Saruna bija īsa, pēc kuras kļuva zināms, ka otra grupa vēl nav atgriezusies mājās. Un tad Arists uzdeva jautājumu.

Es izmantoju aizsardzības maģiju. - Ereijasa balss skanēja nespodri. Tajā bija dzirdams nogurums, bet vārdi tika izrunāti saprotami. - Vai to kāds pamanīja? Ar to es domāju, - vai saprata, ka tā bija maģija, nevis elektrības izlāde vai neona gaisma? - Dīvaini, cik daudz jaunu vārdu var iemācīties tik īsā laikā, pat nesaprotot, ko īsti tie nozīmē, vien balstoties uz salīdzinājumiem. - Nu jau aizsardzība ir izgaisusi. - Skaļi turpināt domu ar "ceru, ka ugunsdzēsēji paspēja" Ereijass nevēlējās. Vai rīkojies pareizi, vai nē - arī par to Ereijass šobrīd nedomāja. Viņš bija sekojis sirdsbalsij, nevis prāta apsvērumiem.

[Roviela]

Logi nebija tik kristāldzidri, kādi bija ierasti Astindelā vietās, kur vispār bija logi, nevis krāšņas vaļējas arkas, kas atļāva brīvi pārvietoties lidojošajiem serafiem, un orākuls redzēja vienīgi, ka kaut kāds cilvēks, droši vien, cilvēks, piegāja pie galda un kaut ko tur darīja, un tad nozuda no redzesloka.
Joels, pieliecies, lai viņu caur logiem neredzētu, lavījās atpakaļ pie Sarišas, lai brīdinātu karotāju.

Ticis tiktāl, ka jau redzēja Sarišu, serafs ieraudzīja arī to, ka durvis ir mazliet pavērtas un Sariša skatās iekšā.
Viņš lavījās tālāk, lai tiktu blakus, un, notupies zemāk, savukārt, pats palūrēja iekšā. Viens tips un Meja ar dīvaini zaigojošu kaut ko ap plaukstām.

Kas te būtu jādara? Acis jautājot pavērās augšup, lai saskatītu karotājas seju. Ē? Orākulam nebija bijušas kaujas apmācības, tikai tā, vispār, nedaudz teorijas. Te būs jākaujas, ja? Doma nepatīkama, iedzēla kā nesen apmeklētās zaļās pasaules lapsene.
Joels negribīgi, bet apņēmīgi izvilka savu blasteri un, atcerējies, ka to var izdarīt bez skaņas, sagatavoja šaušanai.
Nopūtās.
Un bija gatavs notēmēt uz nepazīstamo tipu. Tāpat, no apakšas, neceļoties kājās.

[Mattiass]

— Ereijas, tu esi muļķis, — Arista balss izklausījās tikpat nespodri, bez emocijām. — Nākamreiz, kad tā izdarīsi, es tevi atstāšu kaut kur nekurienes vidū. Cerams, ziedosi sevi kam lietderīgākam. Kāda pārpratuma pēc tev vispār ļāva pabāzt to tavu naivo šņukuru pāri Astindelas slieksnim?

Viņam bija grūti būt iecietīgam pret šiem diletantiem, kuri ielāčoja Ardā kā tāds trokšņainu ekskursantu bars ar saviem priekšstatiem par dzīvi, un bija pietiekami nepiesardzīgi, lai rīkotos, it kā Arda šādu izturēšanos viņiem būtu gatava piedot. Tomēr izskatījās, ka šī nelaime tagad ar Aristu būs kādu laiku, un tikpat labi varēja arī sniegt paskaidrojumus, cerībā, ka tie vismaz kā nosēdumi nogulsnēsies kaut kur iesācēju tukšajos pauros.

— Tā tava maģija bija redzama. Viens no mediķiem būs ievērojis, jo viņš nopētīja manu mašīnu, un, iespējams, iegaumēja numuru. Attīrītāji Sarišas dēļ jau pieprasījuši, lai mani sodītu. Iesaku apsvērt, ka tas kārtībnieks mašīnā redzēja arī jūs abus ar Flēru. Mainiet izskatu, cik gribat, bet sejas vaibsti paliek, un pēc tiem šeit atrod. Ja Attīrītāji, kuri uz serafiem tagad ir uzēdušies, spēs izsekot šai ķēdītei, mums visiem sāksies jautra dzīve.

Skaidrots tika mierīgi, taču balsī jautās aizkaitinājums. To noslēpt traucēja Flēras nagu atstātā piemiņa. Visticamāk, ka tur nedraudēja nekas nopietnāks par kādu zilumu, tādēļ Arists izlikās Flēru nedzirdējis — viņš bija pieradis bez dziednieka iztikt. Toties auga vēlme sadot Ereijasam pa purnu.

[Romija]

Flēra sarāvās pie tādiem Arista vārdiem. Pavisam nedaudz, un viņa būtu izdarījusi to pašu, ko Ereijass, un tad lavīna veltos tieši viņas virzienā. viņa bija tāds pats iesācējs kā pārējie, Arista vārdi attiecās arī uz viņu. Viens gads vairāk Astindelā un brīvprātīga piekrišana doties uzdevumā viņu daudz neatšķīra no citiem jaunuļiem. Sarāvusies maziņa un piespiedusies tuvāk automašīnas logam, Flēra klausījās paskaidrojumus.

Tas tiešām bija nelāgi! Acīm redzot, piesardzība nebija šīs grupas stiprā puse. Viņi bija kā bumba ar laika degli - agrāk vai vēlāk, pat ja neviens attīrītājs neredzētu tiešu buršanos, kāds no izglābtajiem varēja paziņot par piedzīvoto varas iestādēm vai nejauši izpļāpāties kādā pasēdēšanā pie bāra letes. Un tas būtu tikai laika jautājums, kad visi ceļi aizvestu pie serafiem, kuriem Ardā nemaz nevajadzēja būt. Droši vien tāpēc Gabriels brīdināja nepīties ar cilvēkiem. Lai kā piesargātos, agrāk vai vēlāk varēja rasties šāda bīstama situācija. Tiem, kas plānoja izpildīt uzdevumu un pazust no Ardas nemīlīgajām ielām, tas varbūt nebija pats svarīgākais arguments, jo maz ticams, ka parasti Karotāji varētu šķērsot pasauļu robežas un saukt viņus pie atbildības. Viņiem tas droši vien pat neinteresēja. Cita lieta bija ar Attīrītājiem, kam arī varētu būt visai vienaldzīga attieksme pret to, kas ir ārpus viņu pasaules robežas, ja vien... ja vien viņu vadītāja nebūtu Sīlija, kas jau bija klejojusi apkārt un Ardā arī atradās ne jau vietēja nolūka dēļ. Ja viņiem nepaveiksies, šī misija varēja beigties arī ievērojami sliktāk par kāda serafa sodīšanu. Tā varēja beigties ar pasauļu balansa nojaukšanu un pat iznīcību. Patiešām, vai par to bija domāts pirms piedāvāt jaunajiem iesaistīties? Tas bija risks, kas bija atkarīgs no visas grupas rīcības. Uz veiksmi paļauties nevarēja, pārmetumi bija pamatoti un uzklausāmi.