"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Apkārtnes vērošanu partrauca mašīnas brīdinājums, tāpēc Flēra pievērsās ceļam. Karotāju simboliku uz automašīnas Flēra atpazina. Tas varēja būt gan kaut kas Ardai ikdienišķs, gan arī nepatikšanas, kaut gan viņi jau sēdēja karotāja mašīnā. Arista saruna ar mašīnas paneli likās tik pat neparasta kā tad, kad Gabriels runājās ar Lilū. Nosaukt galamērķi bija lietišķas darīšanas, bet runāties ar transporta līdzekli šķita jocīgi pēc serafu mērauklas. Pie tam iepriekš Arists nekā nebija izrādījis, ka viņam ar automašīnu ir kaut kādas attiecības.

Sakārtojusi brilles uz acīm, Flēra iekārtojās pieklājīgā pozā un sataisīja ikdienišķu sejas izteiksmi, cenšoties izskatīties tā, it kā viņu īpaši neuztrauktu šāda apstādināšana. Galu galā viņa bija mediķe Robertsa, kam bija visas tiesības atrasties izmeklētāja automašīnā. Vai arī vienkārši meitene Flēra Robertsa, kura brauca mājās no iepirkšanās. Jā, tā labāk - visa patiesība, nekādu melu, kā bija Arists brīdinājis pirms izbraukšanas. Visam jābūt kārtībā, jābūt... Acis aiz brillēm bija vērīgi pievērstas notiekošajam.

[Alvīna]

- Tas man būtu jaunatklājums, - sieviete noteica, atbildot uz jautājumu vai viņa ir gļēva. Serafe tā nekad par sevi nebija domājusi, līdz šim. Vienmēr sevi uzskatot par saprātīgo, domātāju, pētītāju un atbilžu meklētāju, kuru ielūkojas klusuma tālēs, klausoties balsīs, sajūtās un aurās. Un te pēkšņi viņa rīkojās kaut kā nesaprotami...
Skatiens nolaidās pie galda virsmas un sastinga. Lūpas sakļāvās, pēc Gabriela paskaidrojumiem par šīs svētnīcas darbību un to, ka tā nelaida maģiju. Viņa tik pēkšņi sajutās tik niecīga un muļķīga. Pieļāvusi tādu kļūdu. Šķita, ka viņa tā arī nepakustējās, līdz pat brīdim, kad Gabriels nolika priekšā tējas krūzi, no kuras cēlās tā pati smarža. Šo tēju jau Alvīna bija dzērusi šajā rītā. - Es kļūdījos, - šī apziņa izskanēja vārdos tik klusi, acis beidzot paceļot uz vīrieti, kurš bija atgriezies pretim un uzdeva jautājumus uz kuriem serafei nebija atbilžu. - Es cerēju, ka varu būt noderīga, bet es neesmu. Manī tas rada nemieru, jo nevēlos kļūdīties. Pēc vakardienas saprotu, ka kļūdas ir liktenīgas. Es, acīmredzot, esmu vienīgā, kurai nav pārgalvīgas tieksmes, un mani tas dara bažīgu.
Es neesmu pārliecināta, ka tas ir vienīgais, kas mani nomāc. Es saprotu, ka man jāmeklē atbildes sevī, kā vienmēr esmu to darījusi, bet es jūtos atbildīga par viņiem visiem, - pārāk liela atbildības izjūta. Nē, varbūt tā bija tikai kļūda pieņemt to par patiesu.
Sekoja nopūta. Pirkstos viņa knibināja to lapu, lūkojoties uz tajā uzrakstīto, - Es, acīmredzot, netieku galā ar tām cerībām, kuras uz mani liek apkārtējie, nevēlējos iesaistīties šajā lietā, es nevēlos parakstīt Sīlijai spriedumu.
Esmu vienpate, bet šeit esmu nonākusi komandā, kuru neizprotu, kura rīkojas haotiski, bet brīdī, kad tā izdvesa kaut kādu vēlmi rīkoties kā komanda, es pieļāvu kļūdu.
Un... varbūt, es esmu pārāk nospiesta šīs pasaules auras, bet es jūtu nelāgu nākotni. Tās varbūt ir manas iedomas, bet šeit... es to nevaru pārbaudīt, ja Svētnīca neļauj pārliecināties - Alvīna iekoda lūpā. Acis nogrima tējas krūzē, un tikai pēc brīža viņa ļāvās tējas malka baudīšanai.

[Roviela]

Joels, kas godīgi visu laiku bija gājis aiz Sarišas, pamanījis pēdas - tās bija svaigas! Vakardienas pēdas taču sen būtu aizskalojis lietus, vai ne? - paraustīja priekšā ejošo serafi aiz pirmā aizsniedzamā apģērba gabala.
- Skaties! - viņš rādīja ar roku.

Viņiem ir jāiet tur.

Nekāda īpašā plāna nebija. Varbūt Meja ir kaut kur iekritusi? Kādā pagrabā vai kur? Vai arī te tiešām ir kāds svešs? Žēl, ka pēdas nevar atšķirt, orākuls nebija iegaumējis, kādas zoles ir serafes zābakiem. Būtu drošs, ka tā ir viņa viena, varētu saukt. Tagad nevar.

[echo3]

Ereijass lūkojās uz salijušo vienmuļo ceļu un atkal domāja par sauli. Kā te izskatītos, ja mākoņu pēkšņi vairs nebūtu? Kā te bija izskatījies toreiz, pirms piecām ardiešu paaudzēm, kad mākoņi pārvilkās debesīm un vairs neizklīda? Zibšņi tālumā tieši uz ceļa, protams, pievērsa karotāja uzmanību, bet, tā kā Ereijass nezināja, kas tur ir, tad arī neuztraucās.

Mašīna skaļi brīdināja, ka ceļš aizšķērsots. Piebraucot tuvāk, kļuva redzamas barjeras un Karotāju mašīna pie tām. Visas mašīnas tika apstādinātas, un, piebraucis tuvāk, arī Arists apturēja savējo. Ereijass sēdēja mierīgi un diezgan ziņkārīgi vēroja Karotāju rīcību. Kāpēc te un šobrīd ir barjera, serafs nezināja, tāpēc tāda izturēšanās bija gluži dabiska.

[washulis]

Sajutusi Joela pieskārienu, Sariša palūkojās uz orākulu, lai tad drīz izsekotu viņa rādītajā virzienā. Jā, pēdas, arī Sariša tās drīz pamanīja. Tikai viens pāris un patiesi nevarēja identificēt, vai šo soli likusi Meja pati vai kāds cits, tomēr tās nebija viņu abu, kas nozīmē, ja ciems ir pamests un tukšs, pēdas piederēs Mejai. Ja ne viņai, tad tik un tā jānoskaidro - kam.

Mēmi pamājusi ar galvu, viņa devās pēdu virzienā, izsekojot to virzienam, vēl pielūkojot, lai Joels tepat tuvumā vien ir. Drošības labad no maksts tika izvilkts viens no dunčiem.

[Rouzijs]

Meja pat jutās nobijusies, nevarēja to noliegt, jo serafe bija nonākusi ļoti neapskaužamā situācijā. Viņa patiesībā nezināja, ko iesākt, jo cīnīties ar šiem tipiem būtu bezjēdzīgi, viņa bija viena, kamēr viņi abi divi bija pavērsuši savus ieročus pretī meitenei. Viss ko tumšmate vēlējās - bija izbēgt un pabrīdināt pārējos, lai viņi neiekļūtu šo tipu nagos, jo neizskatījās, ka Mejas meli kādu īpaši pārliecinātu.

Tad pēkšņi atausa prātā tas, ko Alekss teica, ka Karotājiem nav jēgas melot, vai patiešām šie divi bija Karotāji, ka viņi tik labi spēja atšķirt Mejas melus no patiesības? Tas bija ļoti savādi. Gan Attīrītāji, gan Karotāji spēlē netīras spēles... Tumšmate aizdomājās, nē, Gabrielam taču nevarēja būt taisnība. Vismaz ne šajā gadījumā.

Kas viņu sūtīja? Serafe nodevīgi klusēja, jo neviens nebija viņu sūtījis.
Tikai blāstera radītā brūce tik ļoti sāpēja, ka Meja nespēja neko pateikt, roka piespiedās pie savainotā pleca un viņa klusi ievaidējās, meitene tik pat kā nevarēja elpot no sāpēm. Tas bija savādāk kā Astindelā stāstīja, gan citu sāpes, gan pašas sāpes bija briesmīgas. Tumšmate tikai zināja, ka kaut kā viņai ir no šīs situācijas jātiek ārā.
- Es patiešām neko nezinu. - Tā bija taisnība, un viņa nemeloja, jo ne par kādām šo vīriešu darīšanām meitene nebija informēta. Balsī bija ieskanējies izmisums. - Es jums nemeloju. - Nē, raudāt Meja neraudāja, viņa zināja, ka nedrīkst.

Lai nu kā... meitene ne pie kāda bosa nevēlējās doties, tāpēc skatiens satraukti slīdēja šurpu turpu, te no viena vīrieša, te pie otra.

[Sindra]

Alvīna

Laikam tā tagad aristokrāti mācīja savas atvases. Alvīna runāja, kā no grāmatas. Jā, viņa patiešām baidījās kļūdīties. To, Gabriels redzēja. Baidījās kļūdīties arī tagad, sarunājoties ar viņu. Un tomēr, viņš nelika jaunajai serafei pret sevi izturēties kā īpaši. Godāt viņu, kā valdnieka dēlu un meklēt sevī patīkamākās atbildes. Te nebija Astindela. Un te nebija būtiski, kurš ir princese, kurš princis, kurš valdnieks.
- Nebūt pārgalvīgai nenozīmē, ka esi gļēva. - Gabriels noteica vērodams Alvīnas izturēšanos. - Kas tad vakar tāds notika, ko tu uzskati par liktenīgu kļūdu? - viņš apjautājās.

Vai viņai bija jābūt atbildīgai par visu šo komandu? Gabriels nebija pārliecināts. Tomēr, viens gan bija skaidrs. - Diez vai tu spēsi viņus pasargāt, esot šeit, kamēr viņi devušies citur. Vai ir vērts sev uzgrūst tādu atbildības nastu? - galu galā, tie pārējie serafi jau bija pieauguši. Viņiem vajadzēja apzināties, ko viņi dara.
Daudz sarežģītāks bija jautājums par Sīliju.
Gabriels nolaida skatienu, kad Alvīna pieminēja serafes iznīcināšanu. - Tu jau neparaksti viņai spriedumu. Tu to izpildi. - parakstītājs bija Metatrons. - Tu apšaubi valdnieka lēmumu? - atbilde pat nebija būtiska. Drīzāk, lai Alvīna pameklē atbildi sevī. Un cēloņus, kāpēc pašai šāds domu gājiens radies. Galu galā... viņa nemaz Sīliju nepazina. Kāpēc apšaubīt Metatrona spriedumu?


Meja

Pēc Mejas satrauktajām atbildēm, mājā iestājās klusums. Abi vīrieši uz viņu vērās, joprojām turēdami ieročus kaujas gatavībā. Tas, kurš pirmīt bija šāvis, samiedzis acis, pētīja jauno sievieti. Līdz mirklim, kad otrs skaļi izteica, laikam jau arī viņa aizdomas.
- Varbūt viņa tiešām neko nezin? -
- Varbūt, varbūt... - otrs nomurmināja. Varbūt nezin, varbūt zin. Katrā ziņā, viņš negrasījās skuķi tik viegli vis laist vaļā.
- Tik un tā. Vedīsim pie šefa. - viņš noteica un no jostas somiņas ar vienu roku, kamēr otra vēl joprojām bija pavērsta ar ieroci pret Meju, izvilka rokudzelžus. Aizmeta tos Mejai pie kājām.
- Uzliec tos. - viņš meitenei pavēlēja un gaidīja, kad tā izpildīs teikto.

[Alvīna]

- It kā nenotika nekas tāds, un tomēr bez stratēģijas atklājāmies vai gandrīz visi Sīlijas cilvēkiem. Diezgan bezjēdzīga darbība. Es, protams, nevienu nevainoju, tikai gluži labi sapratu, ka bez Arista līdzdalības es, Ereijass un Sariša atrastos Attīrītāju gūstā. Tā vienkārši ir. Un es gluži labi saprotu to, ka tā ir pēdējā lieta, kas man šeit jāpaveic, - viņa apzinājās, ka neko nevar pasākt, un tas bija briesmīgi.
Par to nevainošanu gan līdz galam patiesi nebija. Serafe nesaprata kāpēc viņiem bija tur jāiet visiem. Ja Gabriels vēlējās satikt Sīliju, vai tiešām Gabriels cerēja uz iespējamu aizsardzību no serafiem, kuri neko nejēdza. Nu labi... laikam te neko nejēdza tikai Alvīna. Pretīga atskārsme. Nudien.

- Protams, nav vērts, un tik un tā, es to neizvēlos, - par atbildības nastu. Par Sīliju... viss bija tik sarežģīti, jā viņa praktiski nepazina, tikai zināja un kaut kādā mērā viņa nevēlējās būt tā, kas tur iesaistās. - Es esmu orākuls, nevis Metatrona izpildvara, - iespējams, ka iepriekš viņa mazliet bija domājusi citādāk. Viņa nevēlējas parakstīt tas ir, izpildīt spriedumu. Ne gluži tāpēc, ka vēlētos Sīliju pasargāt, nē, jo tas ko serafe bija izdarījusi bija smagi pārkāpumu, nepieļaujami, bet... Alvīna nevēlējās iesaistīties. Atmiņā uzpeldēja tā viena saruna, rīkojums un ceļš. Un viens vienīgs jautājums: "Kāpēc es?"

Šo rakstu rediģēja Alvīna: 31.05.2013 14:14

[Rouzijs]

Tas klusums, kurš iestājās Meju biedēja, izskatījās, ka abi vīrieši domā, ko ar viņu iesākt un šis klusums pirms vētras pavisam noteikti nevēstīja neko labu. Bet tumšmate patiešām neko nezināja, viņu neviens nebija sūtījis okšķerēt. Bet laikam jau Meja nespēja pārliecināt cilvēkus. Un tās sāpes!
Meitene nebija droša, ka spēs ilgi izturēt un tās paciest, serafei pārāk stipri sāpēja. Arī nobālusi meitene bija, krietni vairāk kā iepriekš. Vai tad nebija citi veidi, kā pārliecināt cilvēku runāt? Laikam jau nē, ja jau bija uzreiz jāšauj, vai arī šie tipi neko citu nemācēja, kā aukstasinīgi uzbrukt citiem.
Nu re... tas viens sāka pārliecinoši runāt. Tikai tumšmate nebija diez ko lielā sajūsmā dzirdot, ka viņu vedīs pie kaut kāda šefa. Viņa netaisījās nekur braukt un nedomāja nevienam neko mēģināt ieskaidrot.
Tumšais skatiens pievērsās tiem rokudzelžiem, kuri turpat pie viņas kājām nokrita.
- Es neesmu neko sliktu izdarījusi, lai jūs mani tagad vestu kaut kur, lūdzu, vienkārši ļaujiet man iet. Es nevienam neko neteikšu. - Baigā jēga būtu teikt. Kā tad!

[Sindra]

Alvīna

Tādu brīdi Gabriels nesteidzās atbildēt Alvīnai. Viņa skatiens vērās uz jauno sievieti, gluži, kā veroties viņai cauri un saskatot viņas patiesās domas. Vai tad nu tā bija, ka viņa nevienu nevainoja. - Es jau neliku jums iet iekšā "Ellē." Es jums atdevu mašīnas atslēgas, jūs varējāt doties, kur Flēra bija ieplānojusi doties, pirms es pieteicos doties līdzi. - eņģelis paraustīja plecus. Lai gan, godīgi sakot, tā īsti arī nesaprata, kāpēc taisnojās. - Tikai teicu, ka jums jāpierod pie šīs pasaules un šeit valdošā emocionālā fona. Bez tam, Ereijass un Sariša ir karotāji. Domāju, ka tu viņus nenovērtē. Viņi paši būtu lieliski tikuši galā ar radušos situāciju, pat ja Arists nebūtu gadījies līdzās. -
Taču, redz kā... vismaz Arists bija paveicis Gabriela lūgto. Nebija gan tā, ka serafs par to kādā brīdī būtu šaubījies.

Gabriela lūpās parādījās viegls smaids, kad Alvīna paziņoja, ka viņa lūk neesot Metatrona izpildvara. Tumšo acu skatiens aizkavējās pie meitenes acīm. Taču, galva noraidoši pamāja. - Viņš ir tavs valdnieks. Un tu būsi viņa izpildvara, ja viņš tā vēlēsies. - pie šīs domas jaunajai orākulei vajadzēja sākt pierast, ja nu gadījumā viņa to vēl nebija sapratusi.

Viegli pamājis ar galvu, Gabriels piecēlās, skatienam kavējoties pie Alvīnas. - Es neesmu akls. Es saprotu un redzu, ka tu nevēlies ne šeit atrasties, ne arī iesaistīties mūsu ... - viņš uz mirkli saminstinājās, it kā nespēdams atrast īstos vārdu. - ... vienalga. - eņģelis noteica, tā arī teikumu nepabeidzis.
- Valdnieks vēlas mani redzēt. Piedod... - viņš atvainojās par aprauto sarunu. Vēl mirkli skatiens aizkavējās pie Alvīnas. Gabriels pameta virtuvi.


Safīra

Pēc aptuveni četru stundu ne tā saldākā miega, jo lai arī Safīra centās atpūsties, viņai tas ne līdz galam izdevās, jo šīs pasaules nomācošā atmosfēra, vienkārši neļāva ieslīgt pilnvērtīgā miegā, serafe pamodās, jo savā galvā dzirdēja kādu balsi. Savas māsas balsi.
Tā dziedāja patīkamā, maigā balsī un aicināja Safīru doties pie viņas. Lai viņas atkal būtu kopā. Lai viss būtu, kā agrāk, tajos laikos, kad viņi vēl bija viena, Astindelā mītoša, laimīga ģimene.
Viņai nekas nebija jādara... tikai jāpamet šī vieta un jāseko balsij, kura tik mīļi aicināja un sauca.


Meja

- Tu nesaprati?! - vīrišķis, kurš iepriekš bija pametis roku dzelžus Mejas virzienā, uzbrēca meitenei. Viņu acīmredzot neaizkustināja nedz viņas lūgšanās, ne žēlais izskats, vai sāpošais plecs. Drīzāk viņš pavērsa ieroci pret meitenes galvu un vēlreiz atkārtoja: - Uzliec rokudzelžus, vai arī es izšķaidīšu tavu tukšo galvu. - gluži, kā pieliekot punktu šiem draudiem, no pirmā stāva atskanēja kaut kāds pīkstošs signāls.
Uz īsu mirkli abi vīrieši saskatījās, taču, tas kurš pirms tam bija turējis planšeti un tagad pavēlēja Mejai pašai sagūstīt savas rokas, skatiens ātri atgriezās pie svešinieces.
- Noej lejā un apskaties, ko viņš grib. - viņam gan nelikās, ka doma, pašķirties, bija pārāk laba, taču, lai nu tā būtu. Galu galā, viņa priekšā atradās kaut kāds savainots skuķis, kuru viņš var piebeigt ar vienu šāvienu, ja tas sāks radīt problēmas.

Otrs telpā esošais īsi pamāja un vēl joprojām turēdams ieroci pavērstu pret Meju, devas lejā pa kāpnēm, līdz izzuda skatienam.
- Es gaidu. - augšā palikušais noteica. Tik tā īsti nevarēja saprast vai tas bija veltīts biedram, vai arī Mejai. Vai varbūt abiem.


Joels un Sariša

Pēc pēdām nevarēja pateikt kam tās īsti pieder, taču sekot tām varēja cauri visam ciemam un tur, gandrīz jau pašā ciemata otrā galā, varēja manīt, ka šīm vienām pēdām pievienojās vēl kaut kādas pēdas. Beigās tās visas veda vienas, vecas mājas virzienā, lai pazustu aiz durvīm.


Arista komanda

Kad Arista mašīna bija apstājusies ceļa malā, norādītajā vietā, pie tās pienāca karotājs un pagaidīja, kamēr šoferis atvēra auto logu, vai durvis, kā nu viņam bija ērtāk sazināties.
- Atvainojos, par sagādātajām neērtībām, - karotājs iesāka, skatienam ielūkojoties mašīnas salonā un aplūkojot tur visus sēdošos. Taču tikai īsu mirkli. Viņa skatiens uzreiz atgriezās pie vadītāja. - Jums nāksies izmantot D apvedceļu, jo šeit priekšā ir notikusi avārija. - viņš pasniedza Aristam mazu kartīti, kuru varēja iespraust mašīnas panelī, lai transporta līdzekļa mākslīgajam intelektam norādītu jauno ceļu, kuru viņam jāizvēlas.
D apvedceļš gan prasīja krietni ilgāku laiku, lai nokļūtu atpakaļ Stonā. Taču nelikās, ka ir iespējami izņēmumi. Visiem transporta līdzekļiem, kas pa šo ceļu brauca, tika lūgts izmantot apvedceļu.

[Romija]

Ak, tad tomēr kaut kas ikdienišķs... domājams. Protams, varēja prātot par to, kas tā ir par avāriju, un vai tam ir kāds sakars ar veicamo uzdevumu, bet nevarēja taču būt, ka viss ir saistīts. Nevarēja. Flēra pacentās neuzsmaidīt karotājam, jo viņasprāt tomēr nopietna un pat vienaldzīga sejas izteiksme Ardai piestāvēja labāk. Par apvedceļu lai domā Arists vai automašīna, jo pārvietošanos Flēra bija atstājusi viņu ziņā. Visprātīgāk šķita neiejaukties un neiebilst, lai neradītu aizdomas.

[Mattiass]

— Tā avārija taču ir apbraucama? — Arists painteresējās, izvilkdams dienesta apliecību. — Es šobrīd steidzos, kolēģi.

Sliktākajā gadījumā tēlotu dragreiseri uz D apvedceļa, taču varēja jau izmēģināt laimi tepat. Ja paveiksies, tiks cauri. Ja nē… Tad, visdrīzāk, būs noticis kaut kas nopietnāks par parastām sadursmēm.

[Sindra]

Arista komanda

Karotājs pasniedzās pēc Arista izvilktā dokumenta un uzmeta tam īsu skatienu. Galva viegli pamāja, kā sveicienam, tā arī apstiprinot, ka viņš sapratis kolēģa lūgumu. Taču skatiens vēlreiz atgriezās pie mašīnā esošajiem.
- Bet viņi... viņi nav karotāji, vai ne? - viņš apjautājās, atdevis Aristam apliecību.

- Tur ir... - viņš pamāja ceļa virzienā, kur Arists ar biedriem vēlējās doties. - ... visai nepatīkami skati. Nez vai meitenei ko tādu vajadzētu ļaut skatīties. - karotāja balss bija kļuvusi klusāka, kā cenšoties runāt tā, lai Flēra viņu nesadzirdētu un viņš meiteni neaizvainotu. Tomēr, tas nebija teikts arī tik klusi, lai viņa nesadzirdētu.

[Mattiass]

— Tā meitene, — noglabādams apliecību, tikpat klusu Arists atteica, — ir mediķe, kārtībniek Grīn.
Karotāja vārds bija izlasāms uz jakas uzšuves, kreisajā pusē. Viljams Grīns.
— Ja mediķi uztrauc kādi skati, viņš nav pelnījis paturēt savas pusdienas, — ciniski, bet tieši šāds bija serafa uzskats.

[Romija]

Flēra norija kamolu. Viņu neuztrauca ievainojumi vai skati, bet gan tas, ka gribēsies palīdzēt. Acis joprojām paslēpusi aiz saulesbrillēm, Flēra pamāja ar galvu kā apstiprinājumu Arista teiktajam. Lai tā būtu! Ja viņi grasījās izpildīt uzdevumu, ir jāpierod. Pirksti ciešāk satvēra somas lences, bet seja palika nopietna.

[Pūķēns Sāra]

Gulta bija tīra un glīti saklāta. Negribējās tajā līst tik netīrai kāda viņa bija šobrīd. Bija sajūta, it kā viņa būtu izvāļājusies kādā dēmonu zampā. Šķita, ka ne vien drēbes ir netīras, bet arī organisms. Par ko, protams, nebija, ko brīnīties, jo Ardas gaiss bija nesalīdzināms ar svaigajām mājas vēsmām. Simts nulle Astindelas labā.

Safīra pārliecinājās, ka neatvairāmas vēlmes nepastāv, jo par spīti visām sajūtām un domām, viss kam atlika spēka, bija novilkt Ardas dubļos sasmērētās drēbes, pārlikt Flēras dotās mantas blakus gultai un ieritināties zem segas, lai ķermenim ļautu atpūsties, pielāgoties jaunajiem pasaules apstākļiem un izveidot dabīgu imunitāti vai arī vienaldzību pret vispārējo pasaules fonu. Varbūt šīs sāpes ir pasaules? prātā uzplaiksnīja doma, pirms to ieskāva miegs.

Pamošanās bija saucama dažādi: mokoša, jo miegs nebija pilnvērtīgs; iepriecinoša, jo pamodināja kāds tik dārgs; satraucoša, jo pamosties no balss galvā nav normāla parādība. Pēc tam vēl parādījās bažas, aizdomas, vēlme atsaukties un daudzas citas sajūtas, kuras māc sen nedzirdētas balss skanēšana galvā pēc tam, kad esi uzzinājis, ka balss īpašnieks ir sevi sasaistījis ar sliktām lietām un kamēr šīs lietas būs… mīļotais ģimenes loceklis visticamāk izmantos tevi par zvēru barību pirms tam sadistiski parotaļājoties.

Kādēļ lai ticētu Gabrielam? Pašsaprotams jautājums.
Kādēļ lai neticētu Gabrielam? Arī pašsaprotams jautājums.

Sīlijas balss bija tik silta un maiga. Gluži kā agrāk. Nē. Tas bija nepareizi. Sīlijas balss bija tik silta un maiga kā vienmēr. Safīra nebija dzirdējusi māsu runājam… pa dēmoniskam. Nejauki un ļauni.

Pirms celšanās un došanās, Safīra pasniedzās pēc planšetes. Bija jānoskaidro vairākas lietas pirms sperties šajā nezināmajā pasaulē. Kas ir Karotāji un Attīrītāji? Kādēļ pirmie ir zilie murmuļi, bet otrie saistīti ar Sīliju? Kas ir tā svētā Anete un kādēļ tā ir kopā ar māsu? Varbūt Anete ir kāds dēmons? Bez tam bija jānoskaidro Ardas vēsture, paražas vai atzīmējamie svētki un galu galā: kādi te tie cilvēki izskatās un kādā apģērbā staigā. Māsa sauca, bet tas nemainīja to, ka Aristam bija taisnība: viņa te ir gluži kā baltā vārna un nepatikšanās iekulsies pie pirmās iespējas.

[Roviela]

- Man tas nepatīk, - Joels paziņoja. Divas pēdas. Pat, ja vienas ir Mejas, tad otras ir svešas, un tas nozīmēja tieši to, ka te ir sveši kādi. Ciematā, kurš kopumā ir kā izmiris!

- Slēpjamies, ja? - orākuls ierosināja. - Vismaz nerēgojamies pa tās tur mājas logiem, labi?

Kā teica, tā izdarīja - centās iet tuvāk aizdomīgajai mājai, bet ne tā, lai noturienes viņu redzētu.

[Rouzijs]

Mejas skatiens nenovērsās no svešiniekiem, no viņiem acīmredzot nevarēja sagaidīt nekādu līdzjūtību, neko, kas liktu Ardai izskatīties nedaudz pozitīvākai. Drīzāk likās, ka tas viens vīrietis, kurš bija turējis to planšeti, patiešām vēlas meiteni nobeigt. It kā viņa tagad varētu būt rīcībspējīga un pretoties.
Roka viegli pieskārās savainotajam plecam, kā mēģinot aizmukt no sāpēm, saprotams, tas nelīdzēja, bet Mejai bija grūti noturēties, lai neļautos panikai, turklāt apkārtējo ciešanas dvēselē ieskrāpēja vēl dziļākas rētas, padarot šo vietu vēl šausminošāku.
- Es sapratu... - Tumšmate nočukstēja. Šķita, ka šiem draudiem trešās reizes nebūs un no savas galvas Meja nevēlējās atvadīties. Varbūt citā laikā un vietā viņa vēl piebilstu, ka viņas galva nav tukša, bet ne jau nu tagad, kad pret serafi bija pavērsts ierocis.
Skatiens nopētīja ātri apkārtni, nebija nekādas iespējas aizbēgt, pat ne lidojot. Vien viņa palūkojās uz kāpnēm, kad no lejas atskanēja pīkstošs signāls, nē... tie nevarēja būt Joels un Sariša, pat ja neliela cerība pastāvēja.
Un nākošie vārdi tikai to apstiprināja, tas bija kāds no šo svešinieku paziņām.

Laikam jau nāksies pakļauties, Meja noliecās pēc tiem rokudzelžiem, kluss vaids pārskrēja pār viņas lūpām. Pieliekties bija grūtāk nekā varēja izskatīties. Drebošie pirksti satvēra vēsos dzelžus un Meja paklausīja svešinieku pavēlei. Saslēdza savas rokas un gaidīja, kas notiks tālāk.

[echo3]

Aha, tad tādā veidā te regulēja satiksmi. Vispār jau tas, ko teica Grīns, bija ne tikai saprātīgi, bet arī iejūtīgi. Nu labi, kārtībniekiem ir jānodrošina tas, ka avārijas vietā nemaisās liekas mašīnas un personas, tomēr piebilde par to, ka meitenei to nevajadzētu redzēt, un veids, kā tā tika izteikta, liecināja par to labo, kas ardiešos ir sastopams.

Labi, ka viņus apturējušais karotājs nezināja, cik patiesībā spēcīgi skats ietekmēs Flēru. Teiksim, ne jau skats ietekmēs, bet sajūtas. Ereijass zināja, ka arī viņu tās ietekmēs, un zināmā mērā cerēja, ka avārijas vietā nav kaudze ar ievainotajiem, kuri mocās sāpēs. Droši vien veltīgi cerēja.

Arists vēlējās braukt taisni. Ereijass neiebilda. Ne tāpēc, ka gribētu pierādīt, ka ir stiprs, bet gan tāpēc, ka Gabriels bija teicis - meklējiet vietas, kur noticis kaut kas slikts. Ja Sīlija izmantojusi maģiju, lai amuletus slēptu, kāpēc gan tā nevarētu būt maģija, kas amuletus nemitīgi "pārceļ" no vienas sliktas vietas uz citu, lai tos nevarētu atrast?

[Sindra]

Meja

Sagaidījis, kad Meja uzlika rokudzelžus, bruņotais vīrietis piegāja pie meitenes un nospieda uz rokudzelžiem nelielu podziņu un metāla izstrādājums sāka vizēt zilā gaisma, kas skatienam slēpa vietu, kur tos varētu atslēgt. Pagrūdis Meju prom no skapja priekšas uz trepju pusi, viņš piespieda blastera stobru pie viņas muguras, starp lāpstiņām un vēlreiz pagrūda. - Kusties lejā! Man nav laiks ar tevi te vāķīties. - viņš noteica un gaidīja, kad meitene kustēs lejā pa kāpnēm, lai viņai sekotu.

Tikmēr pirmajā stāvā esošais, stāvēja pie grīdas lūkas, kura vēl joprojām bija atvērta un kaut ko lasīja planšetē. Kad viņš sadzirdēja abu divu tuvošanos kāpnēm, paspēra pāris soļus kāpņu virzienā. - Mums jātinās prom no šejienes. - viņš paziņoja un aizgajis līdz lūkai, aizmeta tā vāku un notupies pie lūkas malas, saspieda drošības kodu, kas bija paslēpts zem viena no grīdas dēļiem.


Sariša un Joels

Tiklīdz kā Joels bija paspējis pietuvoties ēkai, viņš dzirdēja, kā iekšā kaut kas nokrīt, ar visai lielu troksni. Bet tas arī bija vienīgais troksnis, kas no mājas iekšas sekoja. Pēc tam nekādus uzkrītošus trokšņus vairāk nedzirdēja.


Arista komanda

Kārtībnieka skatiens vēlreiz uz mirkli aizkavējās pie Flēras, kā meklējot apstiprinājumu, ka minētā meitene tiešām varētu būt mediķi, taču neko neteicis, viņš viegli nopūtās, apstiprinoši pamāja un atkāpās no Arista braucamā.
- Laimīgu ceļu. - viņš novēlēja un nospiedis kņopi uz tālvadības pults, lika pacelties vienai no barjerām un izlaist kolēģa auto cauri.

Braucot tālāk, izrādījās, ka ceļš bija norobežots jau labu brīdi pirms notikušās avārijas. Priekšā varēja redzēt kūpam dūmus, uz ceļa stāvēja daudzas operatīvo dienestu mašīnas un šobrīd ugunsdzēsēji cīnījās ar liesmām, kas bija ieskāvušas trīs automašīnas. Viens kravas auto, kas bija saplacinājis divas vieglās automašīnas. Nedaudz nostāk atradās vēl viena avarējusi automāšina. Apkritusi uz jumta. No tās vismaz izskatījās, ka cietušie jau bija aizvākti, taču par par pārējiem auto nevarēja saprast. Netālu no Stonas mediķu auto, kuri bija baltā krāsā un kurai uz sāniem bija simbols: sarkana asiņu lāsīte, kuru ieskāva balti putna spārni, stāvēja pāris cilvēki un kaut ko sparīgi sarunājās, mādami degošo automašīnu virzienā. Viņu sejas izteiksmes bija visai bezcerīgas, labi apzinoties, ka mašīnās iesprostotie visticamāk ir gājuši bojā, pat neskatoties uz mašīnās esošajām skābekļa maskām, kuras varēja izmantot avārijas gadījumos.

Patiesībā jau neko daudz eņģeļi nejuta. Skats izraisīja daudz nelāgākas emocijas. Tie, kas bija cietuši, jau bija ievietoti mediķu auto un tiem palīdzība bija sniegta. Tie, kas atradās degošajos auto, bija jau miruši, izņemot vienu personu, kuras emocijas arī eņģeļi varēja sajust. Sāpes, un bailes, kas pārmāca karstuma un ievainojomu izraisītās sāpes. Balss, kas sauca pēc palīdzības un kuru cilvēki nedzirdēja. Eņģeļi gan...


Safīra

Planšeti, Safīra varēja atrast ģērbtuvē, kuru pirms gulētiešanas Flēra viņai bija prādījusi. Te arī bija iegūstams ieskats Ardas modē, sadabūnami arī ieroči un atgādinājums pie durvīm, paņemt cigaretes. Jo ardiešu ikdiena bez cigaretēm taču nebija iedomājama.
Planšetes lietošana nebija pārāk sarežģīta. Nedaudz paknibinoties, Safīra pat saprata, kā to lietot.
Redz, meklējot informāciju par Karotājiem, viņa uzzināja, ka tā ir Ardas drošības un kārtības nodrošināšanas vienība, kurā automātiski ieskaitīja jebkuru 100 bērnu, neatkarīgi no viņa dzimuma un sociālā stāvokļa.
Par zilajiem murmuļiem gan nekāda informācija nebija atrodama, vismaz ne saistībā ar Karotājiem.
Savukārt meklējot informāciju par Svēto Aneti, Safīra atrada, ka šis vārds bija parakstīts zem viņas māsas bildēm, un izrādījās, ka Svētā Anete ir Attīrītāju priekšniece. Savukārt Attīrītāji bija Ardā pastāvoša organizācija, kas cīnījās pret maģiju un tās izpausmēm Ardā.