"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Koncentrēties bija grūti, tomēr vieglāk, nekā pirmajā reizē. Vai nu pieradums, vai arī šeit nebija tik tumša aura. Meditējot ilgāk, Joels pārliecinājās, ka jā, te, šajā ciematā bija notikušas nelāgas lietas, tomēr ne tā, ka te būtu paslēpts pavisam kaut kas slikts. Amulets, teiksim.

Viņš meklēja tālāk, un tālāk bija. Sajūtas norādīja uz to vietu, kur viņi vakar bija atraduši simbolu. Tur varēja būt.
Bet vēl?
Kamēr ir spēks, orākuls meklēja vēl. Amuleti bija trīs. Vai tiešām Sīlija visus būtu noslēpusi vienā vietā?

[echo3]

Neko prātīgu, ap pētāmo objektu braucot, ieraudzīt nevarēja. Un vairāk kā vienu reizi tam braukt apkārt vispār būtu muļķība, tāpēc tas, ka Arists mašīnu vadīja prom, pilnīgi sakrita ar Ereijasa domām. Flēra sāka raizēties par pārtiku, savukārt Arists rādīja klasi braukšanā. Ereijasam tāda strauja braukšana patika. Nu, tas bija līdzīgi kā strauja lidošana.

Veikaliņš, pie kura mašīna apstājās, nebija liels. Ereijass jau grasījās kāpt ārā, kad pamanīja, ka Flēra kaut kam zvana. Laikam jāsagaida atbilde. Puisis pagriezās un pār plecu sāka lūkoties uz Flēru.

[Rouzijs]

Tas bija grūtāk nekā varēja likties, nē, ne jau spiegot cilvēkus, drīzāk nokāpt pa tām kāpnēm, kas klusi uz pāris soļiem bija iečīkstējušies. Tas palika bīstami, bet tik un tā serafe vēlējās pārbaudīt, kas tie ir par cilvēkiem, turklāt viņi biji tikai divi. Ja pēkšņi radīsies problēmas, tad gan jau Meja kopā ar Sarišu tiks ar viņiem galā, galvenais, lai Joelam viņi neuzbrūk.
Ahā, tātad pirmajā stāvā bija lūka, bet interesanti, kāpēc pamestā mājā būtu tāda vajadzīga, varbūt, tie tipiņi aizies prom un Meja varēs tur ielīst un izpētīt, kas un kā, jo tas jau augstākajā mērā kļuva aizdomīgi.
Turklāt, tie vīrieši neizskatījās pēc kaut kādiem bezpajumtniekiem, tumšmate nopētīja viņu apģērbu un vienīgā doma, kas ienāca viņas prātā, ka tie bija Attīrītāji. Tātad tas nozīmēja nepatikšanas, doties atpakaļ augšā būtu neprāts. Bija jāpaliek šeit un jāmēģina nekustēties, lai pakāpieni zem viņas nenodotu serafes atrašanās vietu.
Tas nudien palika pārāk bīstami.

[washulis]

Kad nu Joels atrada sev stūrīti, kur nodoties savai meditācijai, Sariša diži tālu neatkāpās, sekojot, nosēdoties uz netīrās grīdas, kad arī otrs serafs noslēdzās no apkārt notiekošā, kas, protams, prasīs laiku, tad tik jāiekārtojas, dodot Joelam arī gana daudz personiskās telpas, kas izpaustos kā kādu trīs metru distance. Ar plaukstu uzliktu uz dunču maksts Sariša centās fokusēties pa savam stilam, klausoties apkārtnes skaņās un vibrācijās, tā arī pētot tuvējos logus, bet par cik bēniņu sienas redzeslauku spēja ierobežot, dzirde visticamāk šobrīd būtu uzticamākā maņa. Kā arī jāgaida Mejas zvans, ja nu tāds atskanēs.

[Sindra]

Meja

Mejas plāns, protams, bija lielisks. Tiesa, viņas novērojamajamiem bija citi plāni un vīrieši nemaz necentās tik ātri pamest māju, lai serafe varētu izpētīt lūku un pagrabstāvu.
Tas viens, kurš lasīja planšeti, to turpināja darīt, kamēr otrs visai garlaikots, klaiņoja pa pirmo stāvu. Pāris reizes manāmi pietuvojoties kāpnēm. Taču laikam jau Mejai kāds sargeņģelis stāvēja klāt un vīrišķis tomēr izlēma nedoties uz augšējiem stāviem.
- Nu, un ja Felis piekritīs? Cik mēs ņemsim? - tas, bez planšetes, tomēr neizturēja un uzrunāja biedru.
- Pagaidi... - otrs noburkšķēja un turpināja sparīgi raudzīties planšetē.
- Nu, ko tu ņemies! Uz mums tas neattiecas! Ņemam, kā parasti un tinamies. Te smird... -
Otrs uz mirkli atrāva skatienu no planšetes un veltīja savam kolēģim visai neizpratnes pilnu skatienu.
- Pagaidi! - viņš uzsvērtāk atkārtoja un skatiens atgriezās pie planšetes.
Nu labi... ja jau jāgaida, tad jāgaida. Vīrietis atkal garlaikots sāka staigāt pa telpu. Līdz viņa nervi jau atkal neizturēja.
- Luiss nemaz negrib mūsu mantu. Ko viņš var čammāties! - viņš īgni novilka.
- Pagaidi! Man liekas, ka viņiem ir problēmas ar kārtībniekiem. Luiss allaž ir ļoti precīzs un nevienu nečakarē. - skatienu no planšetes neatrāvis, vīrietis paskaidroja savam nepacietīgajam biedram.
- Jā, jā... - otrs neiecietīgi novilka. - Vajadzēja slēgt darījumu ar Papuča kungu. Viņam nav problēmu ar kārtībniekiem. Nekad. -
Otrs vīrietis iesmējās.
- Jo viņš pats ir kārtībnieks? Protams... -

Laiks vilkās ne tikai abiem vīriešiem. Bet arī Mejai.
Te kur bijis, kur ne... lai būtu jautrāk, serafes drānās jautru melodiju uzsāka vilkt telefona aparāts. Nu, tā lietiņa, kuru Meja allaž bija aizmirsusi paņemt un tagad viņai tas bija. Ļoti parocīgi, lai sazinātos ar biedriem, īstajā brīdī.
Varbūt šis bija īstais brīdis. Jo telefona zvanu bija sadzirdējuši arī abi vīrišķi. Tas, kura, rokās bija planšete, to klusi nolika uz tuvākās virsmas, un jau pēc mirkļa gan vienam gan otram rokās bija blāsteri. Tos pacēluši šaušanas gatavībā, vīrieši klusi tuvojās kāpnēm.

[Rouzijs]

Ja godīgi Meja nezināja, ko darīt, iespējams, viņas plāns nebija tik ģeniāls, jo meitene nebija rēķinājusies ar to, ka tie divi tipiņi tur tik ilgi stāvēs un kaut ko vēros planšetē, interesanti, kas gan tajā tāds aizraujošs bija, ziņkārība pieņēmās spēkā, līdz ar to, serafe vēl vairāk vēlējās ielūkoties, kas atrodas pagrabstāvā, ko slēpa tā lūka. Iespējams, tur bija kāds tumšs noslēpums, kurš palīdzētu atrisināt mīklu un atrast Sīlijas amuletus.
Tajos brīžos, kad viens no vīriešiem pietuvojās kāpnēm, meitene bija bez maz vai gatava bēgt projām, tomēr viņš nedevās augšā un līdz ar to paveicās.
Meja nezināja cik ilgs laiks ir pagājis, bet viņai likās, ka tas ir paskrējis uz priekšu pietiekamos tempos, tāpēc vajadzēja kaut kā tikt ārā no mājiņas, tumšmate jau grasījās lavīties uz otro stāvu, iespējams, tur kaut kā varētu tikt lejā, bet tad sākas sarunas.

Luiss un Felis, īsti šie vārdi Mejai neko neizteica, bet kaut kur prāta dzīlēs, tie tika paslēpti, ja nu noderēs?
Skaidrs bija tikai viens, šiem vīriešiem bija kāds darījums, par kuru viņi laikam dabūs naudu, vismaz serafei tā likās, viņai joprojām īsti nebija viss skaidrs par Ardas noziedzīgo pasauli.
Tikai kārtībnieki? Vai viņi domāja Karotājus? Nē, nudien, tagad meitene neko vairs nesaprata. Bet likās, ka ir laiks taisīties prom.

Ak, Dievs, kā viņa pati pārbijās no tā telefona zvana, vairs nebija laika nekam, serafe tikai zināja, ka ir jāmūk, ko kājas nes. Tāpēc arī nekavēdamās meitene strauji pagriezās un bēga uz otro stāvu, kāpnes zem kājām čīkstēja, bet adrenalīna ietekmē viņa pat neatskatījās. Varbūt būtu bijis mājās prātīgi sasiet garos melnos matus astē, tie tagad skrienot traucē, bet nekas... līdz otrajam stāvam viņa tika. Laiks šķita apstājies, acis ieraudzīja vienīgo vietu, kur var paslēpties, jo cīnīties ar tiem diviem būtu neiespējami, viņa bija tikai viena.
Vecs skapis. Nepagāja pat pāris sekundes, kad serafe bija ielīdusi tur iekšā, telefonu viņai sanāca apklusināt skrienot, nejauši uzsitot pa to, tas bija vienkārši izslēdzies un tagad Meju nevarēja sazvanīt.
Sēžot skapja tumsā varēja pārāk labi dzirdēt sirdspukstus, pat elpot tumšmate neuzdrošinājās.

[Romija]

Bija noskanējuši daži izsaukuma signāli, kad telefonā atskanēja cita veida pīkstieni un viss apklusa. Noņemot telefonu no auss, arī ekrānā nerādījās, ka notiek zvans. "Jocīgi," Flēra atkārtoja, paceļot skatienu uz Ereijasu, pēc tam Aristu. Viņa nebija tik pazīstama ar telefonsakariem, lai saprastu, kas tieši ir noticis, bet acīm redzot ar Meju parunāt nesanāks. Uzmācās uztraukums. "Meja! Kas notiek?" serafe pie sevis jautāja, bet pirksti ātri meklēja otru numuru, kam piezvanīt - Sariša, numur 5. Nospiedusi zvanīšanas taustiņu, Flēra pielika telefonu pie auss un gaidīja signālu.

[Mattiass]

Tikmēr Arists izvilka cigarešu paciņu un aizsmēķēja, sagaidīdams, ka abi serafi dosies uz veikalu.

— Kas jocīgi? — viņš kļuva nepacietīgs, kad Flēra sāka čakarēties. — Tad jūs iesiet iepirkties, vai nē?
Sēdēt un sazin ko gaidīt serafs nebija ar mieru.

[Romija]

Zvani! Ej uz veikalu! Aristam acīm redzot patika komandēt. Flēra nedaudz sapīka, jo centās koncentrēties uz signālu telefonā. Varbūt viņa bija kaut ko sajaukusi un uztraucas bez iemesla? Bet tā kā abi priekšā sēdētāji pagaidām savas nepriekšpuses nekustināja, arī Flēra nekur aiziet nevarēja. Viņa pielika pirkstu pie lūpām kā klusuma zīmi un pamāja - jā, jā, iešu!

[Sindra]

Meja

Izdzirdot, ka kāds skrien augšā pa kāpnēm, soļi serafei sekoja. Tie abi vairs nesarunājās. Tagad viņiem bija cita nodarbe, noskaidrot, kas tik nelietīgi bija noklausījies viņu sarunu, nemaz jau nerunājot par to, ka slēptuve vairs nebija drošībā.
- Man likās, ka skuķis. Vai arī kaut kāds garmatains panks. - viena no balsīm ar zināmu uzjautrinājumu, informēja biedru. Kaut kā nelikās, ka viņi būtu pārāk iespringuši. Tad jau drīzāk abiem vīriešiem tā bija izklaide. Katrā ziņā, labāks laika kavēšanas līdzeklis, nekā belnšana planšetē un ziņas gaidīšana.
- Te, kaut kur palika. - balss jau atskanēja pavisam tuvu Mejas skapim. Kamēr abi vīrieši uzmanīgi aplūkoja telpas iekārtojumu, lai gan iekārtojums, noteikti nebija piemērotākais vārds.
Viens no viņiem piegāja pie skapja. Taču ne durvīm priekšā. Tā no sāna. Ja nu tas, kas tur slēpās, sadomā šaut ārā pa durvīm, mēģinot mukt. Viņš piesedza arī kāpnes. Ja svešinieks mēģinās skriet uz kāpnēm, tur viņu sasniegs šāviņš. Otrs nostājās pie loga. Ja nu gadījumā tas tur, vēlētos lēkt laukā pa logu.
Izšāvis pa skapja durvīm pāris lādiņus, vīrietis uzrunāja Meju:
- Velcies ārā, ja negribi, lai tā kaste kļūst uzreiz arī par tavu zārku. - blasteris tika turēts pret skapja durvīm, gaidot, kad tas tur, kas tur slēpās rausīsies ārā.


Sariša

Gaidīt, kamēr Joels meditē, droši, ka nebija pati aizraujošākā nodarbe. Jo nekas tāds jau nenotika. Orākuls bija iegrimis savā meditācijas pasaulē un Sarišai atlika vien gaidīt.
Līdz pienāca mirklis, kad Sarišas telefons iezvanījās.


Joels

Meditācija paņēma spēkus. Un orākulam nācās apzināties, ka viņš nevar gluži tā vienkārši sēdēt šeit un stiept savas meditatīvās apziņas taustekļus pār Ardu. Gluži vienkārši... jo viņš tālāk centās aizstiepties, jo vairāk eņģeļa priekšā stājās skumjas, dažādas sāpes un citas šajā pasaulē pastāvošas problēmas. Vairs jau nevarēja atšķirt, kur šajā pasaulē valdīja tumsa, kur kādas nelāgas vietas. Viss bija tinies tumsā un arvien vairāk līda serafa dvēselē.

[Mattiass]

Sapratis, ka Ereijass apstājies pusratā un acīmredzot grasās sagaidīt, kamēr Flēra beigs savu telefonisko socializēšanos, Arists izkāpa no mašīnas pats un palīdzēja izkāpt arī sievietei. Viņaprāt, sarunāties pa telefonu varēja arī produktu iegādes procesā. Pēc tam viņš vairs nekāpa atpakaļ, bet palika ārā smēķēt, atbalstījies pret braucamrīku.

[Romija]

Tā kā Arists ļoti uzskatāmi demonstrēja savu nepacietību, Flēra ļāva sevi paņemt aiz rokas un palīdzēt izkāpt. Gandrīz aizmirsusi somu ar maksājumu karti, viņa tomēr izkāpa no mašīnas, bet tur arī uz mirkli palika. Svešs veikals, neierasti telefona sakari un uztraukums, kas pieņēmās ar katru mirkli, kopā bija par daudz, lai raiti drasētu iepirkties. Aristam nāksies paciesties!

[Alvīna]

Alvīna apstājās un pavērsa skatienu pret Gabrielu, īsti nesaprazdama, ko atbildēt. Vārdi pēkšņi šķita iestiguši muklājā un domas pārāk smagas, lai tās izteiktu. Viņa plaušās ievilka vienu elpas vilcienu, lai sakārtotu savas domas, bet līdz galam tas neizdevās. - Es jutu, ka pareizāk ir palikt šeit, - vai tiešām? Kas zina... bet serafe īsti nebija gatava savas sajūtas izplāt uz atvērtas delnas. Nojautas, domas un sajūtas. It kā tas citiem šeit neinteresētu, bet... ja tā padomā... viņa nekad līdz galam nebija tā, kura uzticējās bez vārda runas.

[Sindra]

Alvīna

Gabriela roka viegli nokratīja cigaretes pelnus pelnutraukā. Skatiens kavējās pie Metatrona atsūtītās serafes.
- Jo šeit ir zināma drošība un nekas nevar notikt? - viņš nodzēsa cigareti un ar galvu pamāja uz krēslu, savā priekšā.
- Nāc, pasēdi ar mani. - Gabriels uzaicināja jauno serafi, pavilkdams tuvāk savu kafijas krūzi. Nelikās gan, ka Alvīna būtu pārāk noskaņota runāties, taču... vienmēr varēja mēģināt. Galu galā, Gabriels bija dziednieks.

[Alvīna]

Jaunā sieviete lūkojās uz Valdnieka dēlu, zaudējot cerību, ka viņu neiztaujās. Tas bija naivi cerēts, un, patiesībā, nemaz tik stipri serafe nebija turējusies pie šīs iedomas. Sieviete apsēdās, kustībai izdodoties tik elegantai, ka tas pat bija nepiedienīgi viņas iekšējam stāvoklim. Rokas, ar tajās esošajiem priekšmetiem, atslīga uz galda virsmas. - Tad jau tas sanāktu, ka es esmu gļēva, - serafe runāja klusi, nepielaižot balss tembrā emocijas, - Mana nojauta apgalvo, ka tā ir vērtīgāk. Es pieņēmu, ka varu meditēt arī no šejienes. Es, protams, ceru, ka negatīvā nojauta ir tikai mani iedomu māņi, bez pamata, - pavisam iespējams, ka tā bija. Nebija jau redzējusi vīziju vai meditējot atklājusi draudus. Varbūt, ka viņa vienkārši bija gļēva, un bijās riska. Un tomēr, vai riskam vienmēr bija jēga? Vai arī ar šim domām serafe centās attaisnot sevi?
Viņa jau gaidīja nosodījumu. Ja reiz bija vienīgā palikusi svētnīcā, aizbildinoties ar nojautu, un Safīras pieskatīšanu. Viņa nebija līdz galam sapratusi, ka Gabriels paliks te... Un tas nozīmēja, ka otrais arguments un iemesls kaut kā neveikli zaudēja savu spēku. Tāpēc serafe to pat nepieminēja, viņai jau pietika ar sēdēšanu te virtuvē, kamēr laiks ritēja. Ja nu? Nemiers klusi iekšā mita, bet īsti ko teikt nebija, tik skatiens pielipa pelnu traukam, no kura aizdomīgi cēlās tā dūmu urdziņa, kura radīja to diezgan drausmīgo smaku. Tā gan kopumā ņemot bija tīrais sīkums.

[Rouzijs]

Jā, tur kaut kur aiz viņas skanēja balsis, bet, protams, ka Mejai īsti nebija laiks ieklausīties, ko tās saka, jebkurā gadījumā vajadzēja bēgt un patverties kaut kur. Iespējams, labākais variants būtu bijis izlēkt ārā pa logu, vienalga, ka nāktos izmantot nedaudz spārnus, ja augstums būtu pārāk liels, bet nez kāpēc serafe īsti negribēja riskēt.
Sirsniņa joprojām krūtīs pukstēja tā it kā mēģinātu noskriet visgarāko maratonu, brīžiem serafei pat likās, ka tā pukst tik skaļi, ka to tie vīrieši varētu sadzirdēt. Tumšmate mēģināja skapī sarauties maziņa un nemanāma, bet viņai nelikās, ka tas izdosies.
Šoreiz Meja pati neticēja saviem spēkiem.

Šķita, ka kāds stāv pie skapja... tas nevēstīja neko labu. Tie izšautie pāris lādiņi pavisam noteikti sabiedēja meiteni un viņa skaidri apjauta, ka ir lielās nepatikšanās, labāk būtu tiem tur padoties, nevis cīnīties pretī. Bija ātri jāizdomā kaut kādi meli.
- Es padodos... - Meitene klusi, bet vīriešiem dzirdami, ierunājās. Un atvērusi skapja durvis iznāca gaismā. - Es tikai meklēju savu brāli, kurš ir pazudis, man teica, ka viņš varētu būt šeit, lūdzu, nedariet man pāri. - Serafe mēģināja izskatīties pēc mazas un naivas meitenes, kas no šīs skarbās pasaules īsti neko nesajēdz. Meja vismaz cerēja, ka šie vīrieši noticēs un palaidīs viņu vaļā, kaut kā negribējās krist gūstā vai atrasties beigtai tajā skapī.

[Roviela]

Jo ilgāk Joels meditēja, jo vairāk saprata, ka ļoti tālu šeit, Ardā, viņš tikt nevar. Te nebija Astindela, kur meditējot reibinošā sajūtā aptvēri visu pasauli, lai saprastu lietu kārtību. Arda bija pārāk tumša, pārāk pār to valdījas skumjas un sāpes.
Viņš jau bija nolēmis beigt meklēšanu, tāpēc sadzirdēja Sarišai veltīto zvanu un piecēlās.
- Flēra? - serafs katram gadījumam pavaicāja.
- Ja interesējās, saki, ka manas nojautas saka par to, pirmo vietu, kur bija simbols. Vairāk nekas neizdevās.

[washulis]

Atskanot zvanam, Sariša iztrūkās, nebūdama to gaidījusi. Palūkojusies telefona displejā viņa gan neredzēja Mejas vārdu, kā gaidījusi, tā vietā bija Flēra. Interesanti. Pacēlusi telefonu pie auss, vēl palūkojoties Joela virzienā, ko viņš teica par iespējamo amuleta lokāciju, viņa nospieda atbildēšanas taustiņu. Jā? Jums tur viss labi? Labāk sākt ar uzzināšanu, ko noskaidrojuši viņi, tad varēs arī pavēstīt pašus Joela jaunumus. Un Meja? Viņa bija prom jau pārāk ilgi, tagad to jau jāuzņem ar satraukumu, tādēļ nevarētu ļaut telefona sarunai ieilgt.

[Romija]

Kolīdz Sariša atbildēja, Flēra uzelpoja. Viņa bija gribējusi prasīt to pašu. "Mums viss ir kārtībā, neko īpaši nevaram pagaidām pasākt. Vai ir kādas ziņas no Joela? Un kas ar Meju? Man neizdevās viņu sazvanīt, kaut kas pārtrūka. Kur jūs esat?" Flēra vaicāja. Tur pat netālu smēķēja visai nepacietīgais Arists, tāpēc dziedniece pagāja dažus soļus uz otru mašīnas pusi.

[washulis]

Jā, Flēra nekavējās ar paskaidrojumiem. Joels paziņoja, ka šeit neko uztaustījis neesot, ka tad jau drīzāk sajūtas velk uz mūsu pirmo lokāciju, kur bija tukšais simbols, šķiet, ka vajadzēs tur atgriezties. Tas par orākula teikto, tiesa, pie teiktā par Mejas neatsaukšanos uz zvanu, Sariša manāmi saspringa.

Viņa bija devusies izpētīt apkārtni, kamēr es pieskatīju Joelu, kā reiz nupat secināju, ka viņas prombūtne ir pārāk ilga. Būsim reālisti - kaut kas ir nogājis greizi. To sakot, Sariša piecēlās kājās, palūkojoties laukā pa tuvāko logu. Viņa nebija nekā sadzirdējusi, vai Meja maz vēl bija ciema teritorijā? Man derētu iet viņu meklēt, jo ātrāk, jo labāk. Vai jūs man ieteiktu ko citu? Tagad un uzreiz, tas kā reiz būtu Sarišas garā, tomēr atstāt Joelu te arī nevarēja, vilkt līdzi arī bīstami. Nolāpīts, cik ātri viss var saiet auzās.