"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

"Protams," Flēra viennozīmīgi piekrita. Tik svarīgā uzdevumā viņa neloloja īpašas cerības, ka spētu kaut ko vērā ņemamu pasākt. Viena lieta bija klubā izlikties par salauztu sirdi, cita - gaišā dienas laikā apmānīt visas pasaules pārvaldi. Gaišā dienas laikā... njā, dienas laiks nekāds gaišais nebija. Flēra uzlika saules brilles, ko bija paņēmusi no Gabriela moča, kad viņi no rīta atgriezās mājās.

"Ja tā vieta ir pamesta, tad vismaz tur nevajadzētu nevienam liekam uzrasties," viņa prātoja un vērās ārā pa logu. "Vai ir kas īpašs, ko būtu vērts zināt, ja izliekamies par ekspertiem?" viņa pēc neilga pārdomu brīža atkal pievērsās Aristam, ielūkojoties automašīnas priekšējā spogulī. "Kāds vārds, vai kāda darbība, sveiciens?" Flērai nebija ne jausmas, kā Ardā varētu uzvesties eksperti. Bet, ja bija jebkas, ko ievērojot bija iespējams vairāk pastiprināt ticamību viņu piederībai pie šejienes, to bija vērts ņemt vērā jau laicīgi.

[Rouzijs]

Kad Meja nonāca pie mašīnas, meitene sagaidīja, lai visi sakāpj iekšā un tad pati iesēdās, planšete viņai joprojām bija līdzi. Ar motociklu meitene tiks galā nedaudz vēlāk, kad atgriezīsies, jo tas bija jānomazgā, asiņainu taču nevarēja vest uz servisu, padomās, ka Meja vēl kādu ir noslepkavojusi un aizbēgusi no nozieguma vietas. Tas tikai vēl trūka.

Lilū... Nez kāpēc ar motociklu Mejai patika labāk braukt.
Bet nu labi, šoreiz serafe nedaudz pacietīsies.

Meja ieskatījās savā planšetē un nosauca tuvāko iespējamo adresi tai vietai uz kurieni viņi dosies, nu jā, kaut kā tā.
Tikai noskatījusies uz pārējiem, tumšmate klusi nopūtās. - Ja jau Alvīna nebrauc ar viņiem, kādam vajadzēja braukt ar mums. - Vismaz pasargāt Joelu, jo Meja patiešām gribēs iet pastaigāt pa teritoriju un pati paskatīties, vai nav kaut kas interesants atrodams.

[Mattiass]

— Nē, nekādā gadījumā, — Arists atteica. — Izturieties dabiski, un lieki nemuldiet. Necentieties neko tēlot. Tad viņi paši priekš sevis izdomās, kas jūs esat. Ja nu gadījumā jautā, tad ar mani kopā brauc tiesu medicīnas eksperte. Vismaz ceru, ka mūsu ekspertei ir kāda sajēga ne tikai no dziedēšanas.

[Romija]

Arista piedāvājums nerunāt Flēru apmierināja. "Es māku apieties ar ievainojumiem arī bez maģijas," viņa atbildēja. Pārējo viņa neminēja. Zāļu tējas, dziesmas un iedvesmojoša runāšana diez vai varētu piederēties pie medicīnas eksperta prasmēm tehnoloģiskajā Ardā, kur koki ir tikai muzejā, bet mūzika mēdz dārdēt bez skaistas melodijas. "Ķermeņa uzbūvi pārzinu, dažādas kaites arī, bet nezinu, kā ar to varētu apieties šeit. Zinu tikai par smēri nelieliem ievainojumiem un tabletes pret galvas un vēdera sāpēm," viņa atcerējās par iegādāto. "Laikam jāsāk pierast vismaz pie vārdiem, ko te lieto tādā sakarā," serafe secināja un ieslēdza planšeti. Jau iepriekš nedaudz meklējusi informāciju par dziedniecību Ardā, Flēra bija atradusi, ka dziedniekus te sauc par ārstiem un mediķiem, viņi strādā slimnīcās un lieto medikamentus. Vārdi, kas apzīmēja saprotamas lietas, tomēr nebija Flēras leksikā, tāpēc viņa nolēma pievērsties vismaz kādu medicīnisku rakstu palasīšanai.

[washulis]

Domīga? Kā tiešām nedaudz iztrūcināta, Sariša palūkojās Joela virzienā, drīz izspiežot īsu smaidu. Nē, nē, vienkārši prātoju par visu, ko līdz šim esam noskaidrojuši. Cenšos saprast, cik daudz tam visam ir vērts veltīt enerģiju, jostām un grāmatām, ja amuleti joprojām ir mūsu galvenais uzdevums, bet tad jau redzēs, kā mums šodien ies. Serafe aptuveni pastāstīja par savu domu gaitu, nonākusi stāvvietā un tad arī iesēdās mašīnā, priekšējā sēdeklī līdzās Mejai.

Jā, tikai viņi trīs, maza komanda, ko varētu ātri pārspēkot, bet reizē viņi šādā skaitā varētu būt grūtāk pamanāmi. Gan jau tiksim galā. Viņa uzmundrinoši teica Mejas virzienā, pati gan nepūloties savā balsī ielikt pārlieki lielu apņēmības dzirksti, piebilde drīzāk bija neitrāla, jo viņiem patiesi varēja iet abejādi - gan veiksmīgi, gan nē. Es visu laiku turēšos Joela tuvumā, tev varēs būt iespēja vairāk papētīt apkārtni. Serafe vēl piebilda.

Šo rakstu rediģēja washulis: 27.05.2013 11:52

[Rouzijs]

Vismaz viņi jau bija sākuši kustēties uz priekšu,
- Mums jābrauc vismaz divas stundas. - Diez gan patālu, bet nekas, iespējams, ka garais ceļš atmaksāsies un viņi atradīs kaut ko patiešām nepieciešamu.

- Sarunāts. - Meja pasmaidīja, re, cik jauki. Kamēr Sariša pieskatīs Joelu tikmēr viņa varēs pastaigāties apkārt un kad atgriezīsies tad varēs palaist Sarišu apskatīt apkārtni, lai godīgi, savādāk kāds gan prieks visu laiku stāvēt kādam blakus un gandrīz neko nedarīt, nu jā... neko nedarīt, ja bīstamu situāciju nav.
Un cerams tādas nebūs un viņi iegūs kaut kādu nebūt informāciju, kuru pievienot Flēras lapai.

[echo3]

Ereijass brīdi paprātoja, un tad vienkārši pateica, - No manis nekāds eksperts neiznāks. Varu būt labākajā gadījumā zaļš apmācāmais, kuram uztic vien somas nest. - Lai biedri nelolo veltīgas cerības. Sargāt viņš prata, tas ir - taktiku pārzināja, bet prakses maz, un Ardas pasaulē - vispār nekādas. Te ir tehnoloģijas, par kurām Ereijass pat iedomāties nevar, jo neko par tādām nezina. Bez maģijas - kā pasargāsi?

[Mattiass]

Arists tik īsi pamāja un pārgāja uz manuālo vadību. Viņam patika braukt pašam.

Zaļš iesācējs karotājs. Padomā tik, Ereijass patiešām tāds ir. Ja kāds jautās, tā arī pateiks. Ja Karotāji sapratīs pa savam, tad tā būs viņu problēma.

[Sindra]

Arista komanda

Ardā bija, nu ja, šo varēja uzskatīt par jauku dienu. Bija apmācies, taču nelija lietus.
Pārāk nesteidzoties, Arista vadītais auto izbrauca no Stonas centra, jau tad ielās palika arvien mazāk transporta līdzekļu, līdz viņi bija nonākuši ārpus pilsētas un te jau praktiski gandrīz vai nebija nekādas satiksmes. Retu reizi pabrauca garām kāda vieglā mašīna. Vairāk bija redzamas lielas transporta mašīnas - pārvadātāji.

Ceļā bija pagājušas aptuveni divas stundas, kad komanda bija nonākusi pie kāda uzkalniņa, kurā uzkāpjot no tāluma varēja redzēt, priekšā esošo, slēgto teritoriju. Tā bija apjozta ar visai pamatīgu mūri, tai bija divi sargtorņi, un sēta ieskāva vecu rūpnīcas ēku. Teritorijā varēja iekļūt, ja sargi ielaida pa lieliem, dzelzs vārtiem.

Raugoties debesīs varēja manīt zibens šautras. Tās vienkārši ik pa brīdim uzplaiksnīja. Taču, lietus vēl nelija un pērkons arī zibeni nepavadīja.


Joela komanda

Lilū pieklājīgi atbildēja Joela izteiktajam sveicienam. Taču viņas balsī nebija dzirdams tas koķetums, kāds bija parādījies iepriekšējā vakarā, braucot kopā ar Gabrielu. Viņa pavisam oficiāli apstiprināja, ka sapratusi gala mērķi un tiklīdz kā braucēji bija iekārtojušies, Lilū noblioķēja durvis un uzsāka braukt.
Viņiem sanāca braukt pavisam citā virzienā un biedri, ar Arista mašīnu, drīz vien izzuda skatienam.
Nedaudz brauciena pa pilsētas ielām un beigās Stonas apdzīvotie rajoni palika aiz muguras un Lilū jau brauca pa ceļu, kas veda prom no pilsētas. Kuram abās pusēs bija vien novērojami dubļaini un nomācoši tukši lauki.
Kādā brīdī, kad likās, ka ceļā plānotais laiks jau bija uz beigu pusi, Lilū nogriezās no ceļa un iebrauca kaut kādā mazā sānu celiņā, kurš veda... kā beigās varēja secināt, līdz kādam pamestam ciematam. Šeit nebija Stonas augstceltņu, mājas bija samērā zemas un arī neko ārišķīgu te nemanīja. Nekādu uzrakstu, nekādas dzīvības. Ciemats likās, ka ir samērā vecs, jo šeit pietrūka Ardas futūriskā piesitiena. Tad jau likās, ka te nonākuši ir atgriezušies pagātnē.
Lilū acīmredzami tālāk braukt negrasījās. Apstājās un arī durvju slēdzenes tika atslēgtas. Serafi varēja doties pētīt veco ciemu, ja vēlējās.


Svētnīca

Kad mājā lielā čalošana bija pieklususi un tā, tā kā bija liecība, ka serafi devušies meklēt amuletus, Gabriels izgāja no savas istabas un aizgāja līdz virtuvei. Flēra, protams, bija visu atstājusi kārtībā. Neko nevajadzēja vākt, vai kārtot.
Uzvārījis vēl vienu krūzi kafijas, Gabriels, paņēma pelnu trauku un apsēdās pie virtuves galda. Galda galā, kur parasti sēdēja.
Aizsmēķējis cigareti, viņš dzēra kafiju, skatienam veroties pretējā sienā. Lai gan, drīzāk kavējās domās, nekā centās kaut ko saskatīt virtuves sienā.

[Mattiass]

Tuvojoties galapunktam, Arists atrada vietu, kur nolikt mašīnu tā, ka tā netraucē un pārlieku nekrīt acīs, un pagriezās pret pārējiem.
— Esam gandrīz galā. Varat pavērot no attāluma un izdomāt, vai gribat bāzties iekšā. Nav izslēgts, ka mūs ievēro un nāk ar jautājumiem. Tādā gadījumā — nekādā gadījumā nemelojiet. Varat mēģināt tikt cauri ar puspatiesībām, bet vēlams iztikt, ja iespējams, bez tām.
Atlika tik uzkāpt uzkalniņā.
Skats, kurš no turienes pavērās, bija visai daiļrunīgs.
— Es teiktu, ka te mēģināt iekļūt būtu prātīgi tikai vienu reizi. Kad līdzi ir orākuls.

[Roviela]

Ceļš nebija pārāk saistošs, tas ir tas, kas bija aiz logiem, nepriecēja acis. Vispirms ēkas, tad tukši lauki, kuros nekas neauga.

Pateicies Lilū par braucienu, orākuls kāpa vien laukā. Tik un tā labāk sajust apkārtni var tad, kad esi ārā, nevis droši auto salonā.
Viņš pagājās tālāk pa ceļu uz tuvāko ciema māju pusi. Gluži sēsties tepat zemā, lai meditētu, serafs negrasījās. Lai nu kā, tomēr jāatrod kāda neredzamāka vietiņa, kur pat Gabriela mašīna viņus neredzētu.
Joels devās ērtas vietas meklējumos.

[Romija]

Pa ceļam Flēra bija vairāk pievērsusies planšetes ekrānam, nekā apkārtnes vērošanai, vien ik pa laikam uzmeta skatienu, kā ir nomainījusies apkārtne. Tikai tad, kad brauciena laiks jau gāja uz beigām un galva bija piebāzta ar dažādiem svešvārdiem kā ultrasonogrāfija, lāzers, antibiotikas, ģenētiskie katalizatori un anestēzija, Flēra izslēdza planšetes ekrānu un skatījās ārā pa automašīnas logu.

Nonākot galā, Flēra pagaidīja, kad Arists izkāpj no mašīnas, noloka sēdekli un pasniedz roku, palīdzot arī viņai izkāpt. Pateikusies ar smaidu, viņa devās līdzi uz uzkalniņu, uzliekot atkal uz acīm saulesbrilles, ko bija pacēlusi, kamēr lasīja. Tas, ko viņa ieraudzīja, pavisam noteikti nebija vienkārši žogs, kam palūrēt cauri vai pārkāpt pāri. Tas bija kārtīgs mūris! "Te ir tiešām jābūt draņķīgai vai ļoti svarīgai vietai," Flēra secināja, skatoties uz kārtīgajiem dzelzs vārtiem un sargu torņiem. "Kas tur ir noticis? Kaut kas konkrēts? Kāds ir pamatojums slēgšanai? Ja tāds ir," sarkanmate jautāja, jo, ja kāds to zināja, tam bija jābūt Aristam. "Te apkārt ir kas svarīgs? Mums noteikti vajadzētu sagaidīt Joela zvanu, bet laikam tiešām pagaidām nemaz nelīst klāt," viņa pētīja arī apkārtni, vai nav redzams vēl kas, ko pie reizes varētu apskatīt. Zibens šautras pamalē nevarēja nepamanīt, bet šeit Ardā laikam no tādiem laikapstākļiem izvairīties nevarēja, vien saraukt degunu. Koncentrējusies uz sajūtām, Flēra gribēja noskaidrot, vai tuvumā nav kāda nelāga aura, bet viņas mēģinājums nesniedza apstiprinošu atbildi - likās, ka vismaz šeit šobrīd viss ir mierīgs.

[echo3]

Ceļš bija diezgan garš, bet te, šķiet, nekur nevarēja tikt ātri. Ereijass izkāpa no mašīnas un gāja līdzi Flērai un Aristam, visai uzmanīgi vērodams apkārtni. Tikpat uzmanīgi viņš nopētīja sargājamo vietu. Tas ir, - cik rūpīgi tā tiek sargāta, un vai kaut kas sargāšanas veidā neliecina par to, kāpēc tā tiek sargāta. Nu, apmēram tā - cietumu taču sargā citādi nekā dārglietu seifu? Varbūt šo vietu sargā tikai tāpēc, ka tur iekšā ir kaut kas veselībai kaitīgs vai tamlīdzīgi, un lai tur neblandās nejauši ļaudis?

Flēra jau bija skaļi izteikusi jautājumus, uz kuriem Arists varētu zināt atbildes, tāpēc Ereijass šobrīd neko nejautāja, tikai atsaucās, - Ja mēs zinātu konkrēti, ka tur jātiek iekšā, jo tur ir amulets, orākulam pašam nebūtu jāiet. Varbūt pa vienam mēs amuletu iznīcināt nespētu, bet trijiem spēka vajadzētu pietikt. - Protams, Ereijass nerunāja par Metatrona spēku, kuru piesaucot amulets jāiznīcina. Jauno serafu maģiskais spēks varēja izrādīties nepietiekams.

[Mattiass]

Pieņēmums par bezjēdzīgu laika tērēšanu apstiprinājās.

— Es jau teicu, ka nezinu, — Arists attrauca, balsī iezagās nepacietības ēna. — Un jūs arī konkrēti nezināt. Ja apskatījāt, tad dodamies tālāk, prom no nepatikšanām, Joela zvanu var sagaidīt arī citur. Vēlāk, darbā uzzināšu ko vairāk. Varbūt.

Viņš pagriezās, lai dotos atpakaļ uz mašīnu.

[Romija]

Īsti nekas cits neatlika, kā piekrist Aristam. Nebija jau tā, ka viņi neko nebija uzzinājuši. Priekš izlūkbrauciena noskaidrot, kā izskatās vieta un ka tur vēlams iegriezties tikai vienreiz, arī bija labi. Speciāli kaitināt izmeklētāju nebija Flēras plānos. Par situāciju viņš noteikti zināja labāk.

Flēra vēlreiz ieslēdza planšeti un atvēra katri, kur bija iezīmētas visas trīs slēgtās zonas Stonā. Aptuveni piemetot mērogu, varēja spriest, ka arī otra vieta, uz kurieni devušies biedri, ir līdzīgā attālumā. Divas stundas dažādos virzienos un stunda no Svētnīcas līdz tuvākajai zonai. Ja šīs vietas savienoja ar iedomātām līnijām, sanāca trīsstūris, kam varbūt nekādas nozīmes nebija, bet tāpat Flēra pievilka karti tuvāk un apskatījās, kas atrodas trīsstūra centrā.

"Vispār neviens nav teicis, ka amuleti ir Stonā. Tie var būt jebkur - Vatrā, piemēram. Manuprāt, tas pat būtu visai parocīgi, jo tad apsardzi paveiktu īpašā aura, kas atklāj serafus. Vienīgi arī Sīlijai būtu jāuzmanās tur atrasties," Flēra apdomāja citas iespējas. Lai šādi spriestu, vajadzēja labāk pazīt Sīliju. Viņas domu gājienu varēja noskaidrot pie Safīras vai Gabriela, bet, ja Gabriels bija meklējis viņus, tad Sīlijas domu gājienam nevajag sekot. Bet šobrīd viņi bija Stonā. Un Aristam bija jādodas uz darbu kaut kad.

"Vai mēs varam apmest kādu līkumu drošā attālumā un apskatīties, kā te ir ar citām vietām, ja ir nepieciešams meditēt kaut kur tuvāk?" Flēra jautāja Aristam. Sēdēt un neko nedarīt gaidot nebija jēgas. Gluži doties pavisam prom arī ne, ja nu ir svarīgi atgriezties. Šī vieta šķita visai droša un neuzkrītoša, bet iepazīties ar apkārtni tāpat vajadzēja. "Ja jums nav jādodas citās darīšanās," viņa piebilda.

[Mattiass]

— Un kāpēc lai Sīlijai tur būtu jāatrodas? Pirmkārt, neviens neliek visas oliņas vienā groziņā. Otrkārt, viņai ir četri priesteri, Maiklu ieskaitot, kas var veikt darbības ar amuletiem, visticamāk, pat nezinādami, ko tie amuleti patiesībā dara. Un treškārt, auras kļūst redzamas tikai Vatras muzejā. Kur, būdams Sīlijas vietā, es vienu no amuletiem arī noslēptu.

Apbraukāt ceļus ap slēgto zonu?
— Jā, varam, — Arists pamāja, pienākdams pie mašīnas. Vismaz pagaidām varēja nekur nesteigties. To, ka apsargāto slēgto zonu pastāvēšanas iemesls neviļus bija ieinteresējis, viņš pagaidām centās sevī apvaldīt. Visam savs laiks.

[Romija]

"Par to, kas un kā ir nolicis amuletus, mēs diemžēl zinām pārāk maz," Flērai nācās atzīt. Gabriels visai negribīgi runāja par tēmām, kas ir ārpus viņu uzdevuma. "Par Vatras muzeju es arī iedomājos, bet Gabriels teica, ka tā ir maģiska, ne nelāga vieta. Amuletiem vajagot nelāgas vietas. Lai vai kā, tur tuvumā atrasties mums būtu pārāk bīstami," viņa atbildēja. Nedaudz pārsteidza tas, ka viņas domu gājiens bija bijis līdzīgs Arista spriedumam, kurš te ir pabijis krietni ilgāk kā viņi. Vai viņa sāka samaitāties?

Flēra devās atpakaļ uz mašīnu un iekāpa aizmugurējā sēdeklī. Viņa paturēja brilles uz acīm, ja nu tā redzēs ko vairāk. "Ja kaut kur no citas puses ir kāda vieta, kur varbūt var redzēt vairāk teritorijas, nekā tikai mūri," viņa ieminējās. Precīzas vēlmes adresu formātā, protams, nosaukt nespēja. Bija jāpaļaujas uz Aristu vai kartēm.

[Rouzijs]

Kārtējo reizi Meja varēja tikai nopūsties par šīs pasaules drūmumu. Bet nebija jēga par to vairāk runāt, tāpat nekas nebija maināms, lai cik skumji tas arī nebūtu. Pilsēta skrēja garām mašīnas logiem, bet meitene izlēmusi, ka uz to vairāk negrib lūkoties, ieslēdza planšeti un kaut ko cītīgi pētīja tajā. Izslēdza ierīci tikai tad, kad Lilū nogriezās uz to pamesto vietu.
Atstājusi planšeti mašīnā, Meja īsi pēc Joela izkāpa ārā no braucamrīka, lai skatiens pārslīdētu apkārtnei.

Neko aizdomīgu viņa nedzirdēja, tomēr sarunas vēl neuzsāka, uz brīdi pievērusi acis, tumšmate koncentrējās uz apkārtni.
Vienīgā aizdomīgā lieta bija tā Sīlijas maģija, kas vairs neaicināja doties Meju prom no pārējiem. Bet izlēmusi, ka neko neteiks par šo pārējiem varēja doties tālāk.

Panākusi Joelu, viņa klusi ierunājās.
- Varbūt visdrošāk būtu ielīst kādas mājas bēniņos, un meditēt? - Tur viņus būtu grūtāk ieraudzīt un atrast, turklāt nebūtu jāpaliek uz ielas.

- Es nedaudz papētīšu apkārtni. - Tumšmate noteica, palūkodamās uz Sarišu. - Ja nu kas, turi telefonu pa ķērienam, drīz būšu atpakaļ. - Galvenais, lai Joels nepaliek viens pats.

[washulis]

Sekojusi pārējo piemēram, kad mašīna apstājusies, arī Sariša izkāpa laukā, aši nopētot noputējušo ciemateli, cenšoties saprast, cik liels tas ir... precīzāk - cik liels bija. Meja ieminējās Joelam par bēniņiem, bet to lai orākuls nolemj pats, serafe neko lieki nepiebilda, bet biedre apliecināja, ka joprojām plāno izpētīt apkārtni. Sarunāts. Un ja arī tev kas jauns, zvani tāpat. Viņa vēl piekodināja, iekams Meja devās savās gaitās.

Kad nu tas darīts, Sariša pievērsās Joelam. Tātad, kurš stūrītis tev īpaši iekritis acīs?

[Rouzijs]

Pasmaidījusi biedriem, Meja gluži kaķiski devās uz priekšu, skatoties, kur sper soli, lai neradītu pārāk lielu troksni. Nē, nevarētu teikt, ka viņai šeit atrasties būtu bail, bet bez piesardzības nevarēja iztikt. Galu galā, ja pats sevi nesargāsi, tad neviens cits to nedarīs. Tomēr viela pārdomām bija arī Sīlija, varbūt kritušais eņģelis beidzot bija sapratis, ka uz Meju viņas dēmoniskās maģijas nedarbojas un viņa nenodos savus biedrus, lai gan nevarēja noliegt, reizēm meitene jutās tā it kā varētu to izdarīt, bet Mejai piemita stiprāks gribasspēks, par visādām maģijām.

Turpat netālu atradās kāda šķērsieliņa, serafe nogriezās uz tās, intuīcija teica, ka jāiet tur. Cerams, ka tā nekļūdīsies. Rokas atradās gana tuvu dunčiem, ja tos nepieciešamības gadījumā vajadzētu pielietot.
Bet pagaidām viss bija mierīgi, vismaz nekas aizdomīgs Mejas redzeslokā nenokļuva.