"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Arī Meja iedeva savu telefonu Aristam, vismaz tagad būs skaidrība. Bet jā, palika vien jautājums par to, kādās grupās viņi dalās.

- Es domāju, ka Alvīnai, Flērai un Ereijasam ir jādodas kopā. - Būs labi, ja orākulu cerību pieskatīs dziednieks. Viņi paši izkulsies.
- Otrā grupa var sastāvēt no manis, Joela un Sarišas. - Meitene nosauca sastāvu.

Skatiens pievērsās Aristam.
- Tu dosies mums līdzi? - Nevarēja jau ar šo tipu neko zināt.

[Romija]

Noklausījusies Mejas dalījumu pa grupām, Flēra īsti nezināja, vai ir gudri laist Meju uz bīstamāko vietu, savukārt Joelu tieši varēja - viņam bija saikne ar Gabrielu. Bet tad atkal, ja visi ievēros dotos brīdinājumus, nekam sliktam nevajadzētu notikt. Paraustījusi plecu par piekrišanu, Flēra vēlreiz aizgāja apskatīt karti. Viņa izņema planšeti no somas, un atzīmēja sev visas Stonā norādītās vietas.

Saņēmusi no Arista atpakaļ telefonu un pārliecinājusies, ka arī citiem ir vajadzīgie numuri, Flēra atgādināja par to lietošanu. "Kad aizbraucam, nedaram muļķības! Ja ir kaut kas aizdomīgs, piezvanam otrai grupai," viņa gribēja būt droša, ka visi to ir dzirdējuši. "Un domāju, ka pēc vietas apskates vislabāk ir atgriezties vai par tālākiem nodomiem arī ziņot!"

"Jūs varat ņemt Lilū, mēs varam izsaukt taksi," Flēra sadalīja braucamrīkus, jo viņa zināja, kā ir jāapietas ar sabiedriskajām mašīnām. Ar Arista braucamrīku un Gabriela jauno motociklu viņa pagaidām nerēķinājās. Bet, ja viņš brauca... "Jūs varat tikt apsargātajā zonā?" viņa iedomājās. Ja Aristam bija iekšēji sakari ar Karotājiem, tad viņš vieglāk varētu ievest grupu tādā vietā. Vai vismaz uzmanīt. Flērai pašai bija vienalga, uz kuru vietu braukt - jebkur varēja kas atgadīties. Ja Meja tik sparīgi rāvās uz kādu konkrētu vietu, lai viņa izvēlas.

[Mattiass]

Ar Flēras un Mejas telefoniem tika veiktas tādas pašas manipulācijas, kā ar iepriekšējiem.

— Var mēģināt, bet negarantēju. Un tādā gadījumā labāk, lai ievedamie ir skaitā mazāk. Jo izmeklētājs ar vienu ekspertu ir mazāk aizdomīgi, kā izmeklētājs ar baru civilo ekskursantu.

[Romija]

Droši vien neviens no viņiem neizskatījās pēc eksperta, Flēra pie sevis pasmaidīja par šādu apzīmējumu. "Labi, tad mēs varētu braukt uz apsargājamo zonu, jūs braucat uz otru, kur neesam bijuši? Mēs varam pirms tam mēģināt noskaidrot, kuram kā ekspertam drošāk doties iekšā," šis vārds joprojām izsauca smaidu, lai arī piedāvājums bija visnotaļ apsverams. Un Mejai varētu aiztaupīties problēmas pīties ar Karotājiem.

[echo3]

Iekšā tikšanu varbūt var atstāt uz brīdi, kad zinām, ka noteikti jātiek? - Sarunai pievienojās Ereijass. Viņš bija nomainījis ne tikai apģērbu un matu krāsu, bet vispār izskatījās citāds. Savu bruņojumu viņš nebija papildinājis. Tāpat kā iepriekšējā dienā viņam bija viena redzama, otra noslēpta pistole, kā arī nazis. - Ko izdomājāt ar mašīnām?

[Roviela]

Domas, kas te izskanēja, bija visai prātīgas.

- Es došos tur, kur izdomāsiet. Ja Arists tiek tuvāk apsargājamai vietai, tad es tā kā varētu doties uz otru, un tupēt kaut kur pa vidu neapsargātajām. Vai arī doties kopā ar viņu. Nez vai es izskatos pēc eksperta, bet pēc augstprātīga tipa pratīšu.

[washulis]

Sarunām virtuvē sparīgi turpinoties, Sariša turpināja notiesāt savu maizīti, pēc sava iepriekšējā jautājuma Gabrielam vairs neko skaļi nebilstot, jo pie informācijas apkopošanas ķērās Flēra, tā arī pie galu savilkšanas kopā aktīvi darbojās citi, gan par Safīras pozīcijas noskaidrošanu, gan par tālāko plānu. Protams, serafe būtu varējusi piekabināt savus komentārus, bet apjaušot, ka sarunās izvērtās visai liels haoss, pašas balss ne sūda nepalīdzētu, tik putrojot tālāk, tādēļ veltīja vairāk spēka vēl vienas maizes sataisīšanai, ūdens glāzes izdzeršanai un Flēras shēmas izpētīšanai. Kaut kāda mistiska josta, iespējami nesvarīgas, bet intriģējošas grāmatas un Maikls, kas iebāzis savu roku visos iespējamos podiņos. Eh, vienas dienas laikā shēma no nulles tomēr kļuvusi plaša, jebkādi izteikumi par to, ka viņi savos uzdevumos izgāžas, tomēr nevar būt pilnībā patiesi. Pašiem nemanot process virzījās uz priekšu.

Kad notika dalīšanās pa komandām un izteikti citi norādījumi, Sariša tikai mēmi piekrītoši pamāja ar galvu, nopētot Meju un Joelu, kurus Meja atļāvās salikt vienā grupiņā ar viņu pašu. Tā arī par izskata mainīšanu. Jā, skaidrs. Lai arī tikai dažas minūtes, Maikls par sevi bija atstājis gana sliktu iespaidu, lai viņa nealktu ar Aleksa brāli komunicēt vēl, īpaši apjaušot, ka apvest ap stūri viņa sasodītos amuletus nevarēs. Arī ar Maleriku nekas jau vairs nespīdētu. Nodevusi Aristam savu numuru, Sariša devās gatavoties, jo Karotājam viņas alias jau bija zināms.

Izgājusi no virtuves, Sariša pārģērbās, lai arī kostīms joprojām bija līdzīgs iepriekšējam, askētisks, viengabalains, melns, bet galvenais - ērti elastīgs. Pie jostas atkal pievienojās metamie naži, tā arī viens blāsteris. Ak, jā, jāpaņem arī cigaretes, nolāpīts. Ja nu kādā mirklī jāpaslēpjas dūmojošā civiliedzīvotāju pūlī. Arī sejas panti piemeklēja nelielas izmaiņas. Tik mīļie zeltainie mati pieņēma neizteiksmīgu tumši pelēku toni, uzacis arīdzan tika padarītas pieskaņojoši līdzīgas, tumšākas, tāpat acis, zaudējot iepriekšējo kastaņu toni.

Kad nu viss kārtībā, Sariša devās uzmeklēt Joelu un Meju. Esam gatavi? Viņa uzrunāja abus biedrus.

[Romija]

"Tad Meja, Sariša un Joels brauc ar Lilū uz neapsargāto slēgto zonu, atrod vietu ārpus zonām, kur varētu meditēt. Joel, mēģini noskaidrot ko vairāk arī par apsargāto vietu," Flēra apkopoja nolemto, lai visiem ir skaidrs, kas ir plānā. "Izdodas vai neizdodas, piezvani mums, lai zinam, kādi jaunumi. Pēc tam apskatiet arī pašu vietu, ja vien tur nav nekas pārāk bīstams. Mēs braucam apskatīt apsargāto vietu, gaidam Joela ziņu un tad domājam, kas un vai ejam iekšā. Vai mēs brauksim ar jūsu mašīnu vai izsaukt taksometru?" Flēra jautāja Aristam. Joela grupa droši vien varēja doties, ja nekas cits vairs nebija padomā.

Sariša un Ereijass bija nomainījuši izskatu. Flēra palūkojās apkārt, kur ir Alvīna. Tik klusa un nomākta serafe bija klausījusies sarunas virtuvē, tad aizsteigusies prom. Flērai bija žēl Alvīnas. Metatrons viņu bija atsūtījis šeit, lai arī pilnīgi acīm redzami melnmatei te nepatika. Un ne tikai Metatrons, droši vien arī vecāki un citi serafi ar Alvīnu saistīja lielas cerības. Tas nekad nav viegli - dzīvot ar tik augstu uzstādītiem kritērijiem. Flēra aizgāja uzmeklēt Alvīnu un pajautāt, vai viņa ir gatava doties līdzi. Ja Joelam izdotos veiksmīgi uzzināt kaut ko par nelāgajām aurām, tad varbūt pat viņi varēja braukt bez Alvīnas un nemocīt skumjo serafi, prasot no viņas to, ko viņa uzņēma ar tik nomācošām domām. Pat ja Gabriels bija teicis, ka ir jāpierod un jādarbojas, dziednieces sirdsapziņa neļāva tīši mocīt otru, it īpaši serafu.

Šo rakstu rediģēja Romija: 26.05.2013 21:29

[Rouzijs]

- Es jau sen esmu gatava. - Meja noteica Sarišai. Ai, kāda jēga bija kaut ko domāt, ja tāpat neviens tevī neklausās?
Paraustījusi vienaldzīgi plecus tumšmate bija gatava doties prom, pirksti slīdēja pār dunčiem, viegli spēlējoties ar tiem. Tāpat serafe bija pārliecināta, ka nekāda dižā jēga no visiem tiem plāniem nebūs.

- Gatavs? - Meja palūkojās uz Joelu un lēnām virzijās uz durvju pusi.
Lai gan meitene joprojām bija ieslīgusi domās. Par Aleksu, par Gabrielu un par Ardu, ar tās netīrajiem noslēpumiem.

[Mattiass]

— Labāk ar manējo, nav ko veidot autokolonnu. Ereijass priekšā, — Arists ieteica.
— Gaidīšu jūs lejā, — viņš, uz atvadām uzmetis skatienu Flēras shēmai, pagriezās, lai doties ārā.

Ja nekas neaizkavēja, tad Arists līdzbraucējus sagaidīja pie mašīnas.

[Alvīna]

Alvīna bija iegājusi kādā no tālākajām telpā ieroču un apģērbu telpu korpusā, ietērpusies visnotaļ futūristiskā manierē [Lai nu būtu, sākumā domāju, ka joks, bet nu labi: izskats] un paņēmusi vairākus ieročus, ko šobrīd centās ielikt kādā piemērotā vietā apģērbā, par kura piemērotību Alvīnai nebija it nekādas saprašanas.
Domas joņoja, prāts vai plīsa pušu un smadzenes kalkulēja visādus iespējamos rīcības plānus, līdz viņa vairs neko nesaprata. Atslīga ar muguru pret sienu un tukši lūkojās gaišajos telpas apgaismes paneļos, kas dāvāja aukstu, nedzīvu gaismu.

Iztraucēja tikai Flēras parādīšanās, liekot melmatei, kuras acis, kuras traumēja nedzīvā gaisma, bija aizsegtas melniem stikliem. Serafe pieslējās kājās. - Visi jau dodas? Bet kas pieskatīs Safīru?
Es varu izpētīt informāciju, meditēt, palūkoties apkārt. Ziņot ja ko atrodu, - sievietes rokā bija iegūlies telefons, kura īso lietošanas kursu bija pasnieguši vakar gan Flēra, gan arī Ereijass vēlāk, - Man gan to pat nevajadzētu ārkārtas reizē, - viņa runāja stīvi, lūkojoties otrā serafē. It kā kādas priekšnojautas būtu vienatnē paralizējušas jaunās serafes ķermeni.
Viņa gribēja pat lūgt piedošanu, bet mirklis vienatnes ar sevi un savām sajūtām bija ziņojis, ka doties tur nebūtu prātīgi. Baiļu dēļ? Nojautu dēļ? Vai vienkārši viņa bija apjautusi to, cik vāja patiesībā ir? Savās dusmās, nesapratnē un visdziļākajā vilšanās sajūtā kāda iespējama?
- Es ceru, ka tādā veidā spēšu dot lielāku labumu, - lūpas izveidoja cerību apliecinošus vārdus.

[Romija]

Flēra atrada Alvīnu ne īpaši labā noskaņojumā. Izskatījās, ka serafe acīm redzot ļoti nevēlējās doties uz vietām ar nelāgu auru. "Viss kārtībā?" Flēra bažīgi jautāja. "Ja vēlies, vari palikt un pameklēt informāciju," viņa piekrita. Nebija vērts mocīt otru. "Dod ziņu, ja atrodi kaut ko svarīgu!" Vēlreiz uzmetusi skatienu Alvīnai un konstatējusi, ka nekā savādāk īsti šobrīd palīdzēt viņai nevar, bet citi biedri gaida, kad varēs doties, Flēra novēlēja atpūsties un veiksmīgus meklējumus.

Dodoties atpakaļ, viņa klusām pieklauvēja pie Gabriela durvīm, palūkojās iekšā. Ja vien Gabriels nebija ieslīdzis dziļā meditācijā, viņa paziņoja par serafu plāniem doties izpētīt vietas.

Atgriezusies virtuvē, Flēra pamāja Ereijasam - ejam! "Alvīna paliks mājās un pameklēs vairāk informācijas," viņa paskaidroja. Savu shēmu Flēra atstāja uz galda, ja nu tā noder Alvīnai, meklējot informāciju. Arī kartes tur pat palika. Svarīgās vietas bija atzīmētas planšetē, bet to, ko viņa pati bija rakstījusi uz lapas, vēl joprojām labi atcerējās. Serafe devās lejā, kur bija no rīta redzējusi svešo mašīnu.

[Mattiass]

Arists stāvēja pie melnās mašīnas, gaidīdams braucējus, un, kā jau pieklājas, smēķēja.

Redzēdams viņus nākam, viņš atvēra labās puses durvis un nolocīja sēdekli (kā arī atlocīja aizmuguri, lai tur var sēdēt), lai Flēra iekārtotos aizmugurē. Atlicis priekšējo sēdekli vietā (Ereijasam), apgāja un iekāpa no savas puses.

Atlika tikai sagaidīt, kad visi būs iekšā, un doties. Tiesa, tā kā derētu konkrētākas norādes no Flēras, ko viņi tieši tur grib apskatīt, ja jau orākula nav līdzi. Vienkārši pabraukāties pa apkārtceļiem? Paslapstīties pa perimetru? Pavērot no attāluma? Tam visam, Aristaprāt, nebija lielās jēgas, bet, ja jau Gabriels gribēja, lai Karotājs palīdz jauniņajiem, tad labāk bija doties ar viņiem un vismaz pieraudzīt, ka nesavāra ziepes.

Katrā ziņā, viņš nolēma, ka līdzbraucējiem nepieciešams neliels ievads.
— Slēgtās zonas ir slēgtas, jo tur neviens nedzīvo, neplāno neko jaunu būvēt, un sagaida, ka neviens īpaši iekšā nebāzīsies. Būtībā — pamestas. Ir dažādas teorijas, kādēļ — visādi tehniku čakarējošie magnētiskie lauki, slikta aura nelāgu pagātnes notikumu dēļ. Kā ir patiesībā, nezinu. Kur biju, neko īpašu nemanīju. Varbūt jums palaimēsies labāk.

[Romija]

Nobraucot lejā, Flēra kārtīgāk nopētīja Arista braucamrīku, ko no rīta bija tikai piefiksējusi. Priekš dažiem braucējiem tas bija pietiekami liels un lieliski iederējās Ardas ikdienā. Visa grupa tur, protams nevarēja iesēsties. Flēra iekāpa automašīnas aizmugurē un nolika somu sev blakus. Viņa izvilka planšeti un sameklēja kartē to vietu, uz kurieni taisījās braukt.

"Cik ilgi mums līdz turienei būtu jābrauc?" viņa interesējās, jo pilnībā Stonas mērogu vēl nebija aptvērusi. To, ka tas nebūs ļoti ātri, gan viņa nojauta. "Es vispirms gribu redzēt, kā tā vieta izskatās kaut vai no malas. Milzīgu teritoriju mēs noteikti tāpat bez maģijas nepārmeklēsim, tāpat vajadzētu sagaidīt Joela ziņu. Kāpēc tieši to teritoriju sargā, bet citas ne? Tā rūpnīca arī bija pamesta, bet nekādu žogu tur nebija," Flēra gribēja noskaidrot. Ko viņi tur varētu atrast, nebija ne jausmas. Bet arī tad, ja neatrod neko, tas bija kaut kāds rezultāts.

[Sindra]

Mirklī, kad Flēra bija aizdevusies līdz Gabriela istabai, viņa atrada serafu stāvam pie loga un raugāmies laukā.
Meitenei tika veltīts īss skatiens un viņš pamāja, ka sapratis. Serafi dosies meklēt amuletus. Labi. Gabriels neko neiebilda, neko nekomentēja.

Stāvvietā nekas pa nakti, vai to laiku, kamēr serafi apspriedās, nebija mainījies.
Te joprojām atradās sasistais motocikls. Jā, Meja zināja, ka tas kust uz priekšu un tā, taču izskatījās nepievilcīgs un vietām arī ar asinīm nosmērēts. Lai gan liekāko daļu netīrumu, lietu bija paspējis noskalot.

Blakus sadauzītajam mocim bija noparkots vēl viens motocikls. Jauns un kā izskatījās, visai jaudīgs. Ar to bija atbraukusi Flēra un Gabriels.
Lilū atradās turpat, kur serafi bija to noparkojuši pēc brauciena uz "Elli".
Un tad vēl viens auto, kas piederēja Aristam. Pie tā jau arī saimnieks bija devies un arī savas komandas biedrus sasēdināja pa vietām.

[Roviela]

Joels vairs nekavējās, un kopā ar savu komandas daļu devās uz liftu.
- Ko tu tāda domīga? - viņš pa ceļam uzsmaidīja Sarišai. To nevarēja nepamanīt.

Lilū stāvēja lejā, kā vakar atstāta, un, kamēr citi sasēžas iekšā, Joels noslaucīja mašīnas lielos lukturus un ārējos spoguļus, pirms iesēsties iekšā aizmugurē.
- Labrīt, Lilū! - viņš sveicināja.

- Uz kurieni mēs braucam?
Tas bija jautājums abām karotājām. Joelam pašam nebija ne planšetes, ne kartes, un vietu nosaukumus viņš arī nezināja. Jā, un ar sasisto motociklu kā?

[echo3]

Pamājis Flērai, ka sapratis, Ereijass kopā ar dziednieci devās uz liftu. Protams, Alvīnas palikšana mājās dalīšanos divās komandās padarīja nevajadzīgu, tomēr puisis netaisījās jel kā iebilst pret orākules lēmumu. Orākuli redz tālāk un zina vairāk.

Lejā, garāžā, izskatījās, ka tomēr brauks abas mašīnas. Ereijass nelika uz sevi gaidīt, un iekāpa Arista auto, līdzko uz aizmugurējā sēdekļa bija iekārtojusies Flēra. - Tātad plānu nemainām, katra mašīna brauc uz citu vietu? - Viņš noprecizēja, vārdisku atbildi tā īsti ne no viena negaidīdams.

[Mattiass]

— Atkarīgs, cik ļoti steidzamies. Parastais ilgums ir mazliet vairāk, kā divas stundas, — Arists informēja. — Šai rūpnīcai apkārt žogs būs. Un ne tikai tas, bet arī videonovērošana.
Pēc Ereijasa jautājuma tika pamests skatiens uz aizmuguri, lai pārliecinātos, ka Flēra nesāk pārdomāt.

[Romija]

"Jā, mēs braucam," Flēra apstiprināja. Ja Arists izteica piedāvājumu viņus ievest kā ekspertus, tad perimetra apsargāšana bija mazākais, par ko uztraukties. Varbūt uz to arī Karotāji paļāvās un iekšpusi īpaši neuzmanīja. "Ļoti steigties nav nepieciešams, jo tāpat jāsagaida Joela ziņa. Un labāk nepiesaistīt nevajadzīgu uzmanību!"

Iekārtojusies ērtāk un sagatavojusies uz divu stundu braucienu cauri Stonai, Flēra nolēma laiku izmantot lietderīgi. "Kas jūs esat šeit, Ardā? Kāda ir jūsu saistība ar Karotājiem? Jūs varat tā brīvi tikt iekšā zonās?" viņa vaicāja, jo neko daudz par Aristu nezināja. Pat ja viņš neizrādīja nekādu īpašo sajūsmu par jauniņo pavadīšanu, tad varbūt vismaz nodefinēs, cik svarīga persona viņš šajā pasaulē, lai serafi jūt pietiekamu respektu.

[Mattiass]

Tikmēr AI vadītā mašīna uzņēma ātrumu, attālinādamās no Svētnīcas.
— Esmu Aleksa izmeklēšanas vienībā, — Arists paskaidroja, sīkāk neiedziļinoties. — Nezinu, vai varu. Nav nācies to darīt. Ja vajadzēs tikt iekšā, mēģināsim, bet visas sarunas pie vārtiem vedīšu es.