"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

"Ja pareizi saprotu, tad tā ir viena un tā pati grāmata, par ko Joels stāstīja un arī es atradu informāciju. Tās autors Maikla un Aleksa tēvs Maikls Mārvins, nosaukums "Maģiskie simboli". Nezinu, vai tur ir iekšā kaut kas, kas varētu mums palīdzēt atrast amuletus, bet tāda iespēja ir. Droši vien ir arī skaidrots, kāds sakars kritušajam eņģelim Gabrielam ir ar simboliem. To grāmatu gan ir izņēmuši no apgrozības un likvidējuši, tāpat kā pašu autoru. Bet viņš esot bijis sektā "Oreols", kas esot praktizējusi maģiju. Varbūt kādi biedri vēl ir atrodami, varbūt tā grāmata kaut kur ir. Bet varbūt pat tā informācija nav patiesa," Flēra mēģināja apkopot sev zināmo par Alvīnas pieminēto grāmatu, norādot arī zīmējumā, kur par to bija rakstīts. "Mēģināt atrast kādu grāmatas eksemplāru var nebūt ļoti vienkārši, bet varbūt ir vērts," viņa paraustīja plecus. Tas katrā ziņā bija viens no pavedieniem, kam pieķerties, tāpēc arī zīmējumā bija ierakstīts sarkans jautājums. "Astindelā grāmatas attiektos uz orākulu lauciņu, bet šeit bīstamības dēļ varbūt pat ne. Ardieši tomēr nav serafi un tā nav parasta grāmata," Flēra nopietni piebilda, jo neuzskatīja, ka būtu gudri aizsūtīt abus orākulus meklēt kaut kādu grāmatu, pat ja tā ir noderīga.

"Es nezinu tik daudz par simboliem," sarkanmate atzinās. "Ja tas bija vajātājs, kas pieķeras tikai pēc pieskāriena, tad teikšu, ka visai sūdīga aizsardzība, kam mierīgi varētu paiet garām, ja vien nav īpaša interese par to. Vismaz es nekādu vēlmi pieskarties nejutu. Tas nav apvainojums," viņa izlaboja savu teikto, jo neuzskatīja, ka Joels ir bijis vainīgs pie tā, ka pieskāries. Arī tā viņi bija šo to uzzinājuši.

"Domāju, ka viegli nebūs un nekad nav bijis!" Flēra iesmējās. "Ne jau brīvdienās te esam! Un ar katru soli, ko speram šajā pasaulē, viss paliek tikai grūtāk. Tāpēc mums ir jārīkojas ātri, bet ne pārgalvīgi. Bet nevajag uztvert katru neveiksmi kā izgāšanos, vismaz kamēr esam dzīvi. Arī kļūdoties varam kaut ko uzzināt," viņa uzsmaidīja Alvīnai, lai mazliet uzmundrinātu serafi. Protams, arī paliekot dzīviem, viņi varēja pieļaut nelabojamas kļūdas un pavērst notikumu gaitu par sliktu, bet ne par to šoreiz bija runa. Flēra nesaprata šādas drūmas domas. "Domājot tādas domas, tikai vēl vairāk pastiprināsiet šejienes jau tā nepatīkamo sajūtu un piespiedīsiet sevi pie zemes. Mums ir jābūt stipriem! Mēs to esam parādā Gaismai!" pēdējo teikumu viņa pateica tā, it kā stāvētu tribīnē un iedvesmotu veselu serafu pūli. Bet Flēra smaidīja - pārliecinātu un laipnu smaidu. Dziedniecei nešķita svarīgi un viņa nešķiroja, kurš uzrunātais te ir tāpēc, ka izcieš sodu, ir atsūtīts uz šejieni kādu citu iemeslu dēļ vai viņam ir dota tāda iespēja - visi viņi bija serafi un visiem sirdī bija gaisma. Pat lietainā dienā uzmundrinājums un kāds labs vārds varēja likt otram justies labāk - to dziedniece ļoti labi saprata. Uzdevuma valgi viņus saistīja kopā, kas varbūt nemaz nebija tik slikti, jo viens pats serafs Ardā avrbūt nemaz nevarēja izdzīvot. It īpaši jauns.

Šo rakstu rediģēja Romija: 25.05.2013 23:38

[Mattiass]

Nogaidījis īsu brīdi, Arists sakustējās.
— Parasti simboli ir iznīdējama lieta, — viņš negribīgi atsaucās. Viņam tā nodarbe jau bija līdz kaklam. — Ja jūsu minētais kaut ko sargāja, tātad tam bija obligāti jāpieskaras, lai tiktu pie sargājamā. Tas manāmi sašaurina mērķauditoriju, nejaušos garāmgājējus neskarot.

— Kas attiecas uz Attīrītājiem, tad vismaz Alvīnu, Ereijasu, un Sarišu, jeb, oficiāli dēvējot, Silviju Smitu virspriesteris Maikls ir labi iegaumējis. Iespējams, aprakstu jau sniedzis arī pārējiem. Pagadīsieties ceļā — un atā, atā.

Ziņa par Maikla parādīšanos pie Aleksa viņu gan ieinteresēja.
— Maikls ieradās lamāties ar Aleksu, visticamāk, manis dēļ, — izmeklētājs paskaidroja. — Fakts, ka vakar Ellē Karotājs no Maikla tvēriena izrāva medījumu Sarišas personā, kamēr abi pārējie putniņi laidušies lapās, viņu iepriecināja apmēram tikpat, cik uzkāpšana uz mīļākās varžacs. Attīrītāji piesūtījuši Karotājiem vēstuli, kurā pauž savu nostāju par notikušo. Tā ir tikpat pārspīlēta, cik asinskāra.

— Un par slēgtajām zonām. Divas no Stonai tuvākajām varat pārbaudīt, tās ir pamestas. Trešo apsargā.
Sniedzis jauniņajiem, viņaprāt, tobrīd būtiskāko informāciju par apspriesto, un pamājis apsargātā apvidus virzienā uz kartes, Karotājs atkal sastinga, atslīdzis pret stenderi.

[Sindra]

Neizskatījās, ka Gabrielu, kā īpaši satrauktu vai ietekmētu paziņojums, ka grāmatā, lūk, viņš ir minēts, kā kritušais eņģelis, vai kas tamlīdzīgs. Metatrona dēla sejā nenoraustījās ne vaibsts un nelikās arī, ka viņš grasītos kaut kā šo atklājumu komentēt vai apspriest.
Tomēr, pavisam vienaldzīgu, Joela stāstītais neatstāja.
Viņa skatiens aizkavējās pie jaunā orākula pēc atzīšanās, ka serafs būries, lai atbrīvotu no skumjām vietējo meiteni un ar šo meiteni tūlīņ pēc tam arī noticis nelaimes gadījums.
Atskanēja Mejas pārmetums biedram, tomēr Gabriels neko neteica. Nebija ne pārmetums par izdarīto, ne arī uzslava. Tik vien kā skatiens, kas uz mirkli aizkavējās pie orākula, pirms pievērsties nākamajam runātājam.

Ak, sabiedriskais transports?
- Jūsu identifikācijas karte. Tā darbojas arī kā norēķinu karte. Jebkur, kur jāveic maksājumi, karti izvelk cauri skenerim un skeneris noskaita attiecīgo summu. Tas nav pārāk sarežģīti. Darbojas gan sabiedriskajā transportā, gan takšos. Taksis ir līdzīgs mūsu mašīnai. Iesēdies, nosauc adresi. Galā noskenē savu karti un viss. - Tāds paskaidrojums tika Joelam. Ja jau neviens cits nesteidza serafu apgaismot par Stonas transporta izmantošanu. Nē, nu jā. Iespējams, ka jaunuļi vēl nezināja. Galu galā vakardiena bija pirmā diena, kad viņi reāli redzēja šo pasauli.

- Es tikai priecātos, ja jūs atrastu kādu citu veidu, kā šos amuletus atrast. - Gabriels noteica, skatienam pievēršoties Safīrai. - Tie ir apburti tā, lai es, un citi pieredzējuši serafi, tos nejustu. Tomēr... tagad viņa zin par jums. - viņš domīgi paberzēja zodu.
Jā, tas nedaudz sarežģīja lietas. Sīlija nav muļķe. Viņam tikai vajadzētu padomāt, ko Sīlija šādā situācijā iesāktu. Ko viņa censtos panākt, kā rīkotos. Patiesībā, tas arī bija iemesls, kādēļ Gabriels vēlējās pamest šo sapulci un doties meditēt.
- Jūs darbojaties, es pameditēšu par šo situāciju. - katrā ziņā, bija skaidrs, ka pietika ar pāris stundām, lai apjaustu, ka daļa no tā, kā Gabriels bija iedomājies sākotnējo situāciju, nestrādāja.

Jā, jā. Sīlijai viņš traucē. To, Gabriels zināja. Arī šeit Metatrona dēls nekādus komentārus nesniedza.
Diemžēl Flērai neko daudz viņš palīdzēt nevarēja - Es tikai zināju, ka tur neviena nav. Un ka mūs neviens netraucēs. Jā, tā ir nelāga vieta, taču neesmu pārliecināts, ka tā ir Sīlijas slēptuve. - Tiesa, kāpēc, drīzāk nē, nekā jā, to Gabriels paskaidrot nevarēja. Un pilnībā bija iespējams arī variants, ka viņš kļūdās.

- Es nepiekrītu, ka jums nav jādodas ārā tāpat vien. - Gabriels iebilda Alvīnas teiktajam. - Jums nav pieredzes ar reālu pasauli. Bet uzdevumi jums ir jāveic reālā pasaulē. Jums ir jāspēj koncentrēties, izvairīties no traucēkļiem, jāpierod pie sajūtām, kas valda apkārt, jo ir naivi cerēt, ka tiksiet ar visu galā, kad kārtīgi izplānojuši beidzot saņemsieties iziet ārā. Rīcības plāns, tas, protams, ir labi. Taču, cerēt, ka viss noritēs, tā kā jūsu prātā un iedomās, ir naivi. Jādomā, ka savā ziņā, tas ir tas ko jūs varat mācīties no vakardienas pasākuma.
Tāpat jūs nespējat paredzēt notikumus. Jūs nevarat paredzēt, ka uzdevumu šajā vakarā izpildīs tikai Joels, Flēra un ... vienalga kurš cits, un izsūtīt ārā tikai šos konkrētos personāžus, kamēr pārējie paliek Svētnīcā. Tas gluži tā nestrādā.
Un tad vēl, pie viena... - Gabriels palūkojās uz Meju. - "Attīrītāji", "Karotāji." Viņi visi spēlē netīras spēles. Tu, protams, aiz lepnuma vari degunu kaut mākoņos iecelt, ka lūk, esi sagādājusi planšeti ar kaut kādiem, iespējams, ka pilnīgi nederīgiem, pieturas punktiem, savas pārgalvības rezultātā, bet es nevarēšu tev palīdzēt, ja cilvēks tevi nodos. Protams, tu esi pilngadīga un vari pati izvēlēties savu ceļu. - pamācošas lekcijas bija pēdējais, ar ko Gabriels vēlējās nodarboties. Tomēr, varbūt, šie pāris vārdi, liks Mejai aizdomāties. Nu, kaut mazliet. Galu galā, viņš nebija akls un redzēja, kas notiek.

Karte. Kad Meja bija sadabūjusi kaut kādu Stonas karti, Gabriels aizgāja līdz mantu glabātuvei un pēc mirkļa atgriezās ar mazu, kantainu ierīci, kuru novietoja uz galda un ieslēdza.
Paņēmis no Mejas planšeti, viņš mirkli uz to palūkojās un nolika pretī mazai zilai actiņai, kas bija redzama uz atnestās ierīces sāna. Arī planšetes sānā atmirdzēja zila gaismiņa un dati no planšetes pārkopējās uz navigācijas ierīci. Tad kastītes augšējā daļa pavērās un gaismas staru kūļi,kas no tās izplūda, izveidoja Ardas karti. Tajā jau bija atzīmētas tās vietas un koordinātas, kuras bija atrodamas Mejas sagādātajā planšetē.

- Simbols nesargāja vietu. Simbols bija Sīlijas un priesteru maģija, lai izsekotu mani. - Gabiels paskaidroja. To viņš jau bija teicis. Kā arī to, ka šo izsaukto garu - Vajātāju, jau bija iznīcinājis.
Par kritušo eņģeli un viņa simboliem, Gabriels vēl joprojām neko nekomentēja, vien atgriezās vietā, kur iepriekš bija stāvējis, pie durvju stenderes un izvilka no kabatas cigaretes. Aizsmēķēja savējo un pacienāja arī blakus esošo Aristu.

[Romija]

"Kas to apsargā? Karotāji? Kāpēc?" Flēra ieinteresējās par Arista teikto. Tātad bija kāds iemesls šo vietu sargāt. Ja jau Arists zināja dažādas iekšējās Karotāju lietas, tad viņš varētu zināt arī to. Tikai tagad pamazām Flēra sāka saprast, kas īsti ir Arists, jo iepriekš bija dzirdējusi tikai viņa vārdu un to, kāds ir viņa uzdevums.

"Ja Alvīna, Ereijass un Sariša nomaina izskatu, tad viņus vairs nevarēs atpazīt tie, kam amuleta nav, vai ne?" Flēra iedomājās. "Tas sašaurinātu loku un nebūtu vairs tik svarīgi, ka Maikls ir padalījies ar aprakstu. Ja viņš nav kaut kā savādāk nodrošinājis citus ar spēju atpazīt mūs bez izskata," serafe prātoja par iespējamiem variantiem.

Kad Gabriels atnesa projekcijas iekārtu, Flērai atkal nācās nobrīnīties par to, ko šejienieši ir spējuši izgatavot bez maģijas, jo tas pavisam noteikti izskatījās maģiski. Tad viņa sāka vērot karti un novērtēt esošo situāciju. Stona bija liela un Arda vēl lielāka. Aizbraukt pārbaudīt tālākās vietas prasītu krietni daudz laika, ja vien nav kādi ātrāki pārvietošanās veidi par automašīnu vai motociklu. Toties tuvākos punktus viņi varēja apbraukāt kaut šodien.

"Varbūt mums vajag vismaz apskatīt, kur un kā tās vietas izskatās," Flēra apdomāja tālāko rīcību. "Mums ir trīs karotāji. Ja mēs braucam uzreiz uz visām trijām vietām, tad varam sadalīties pa divi. Bet uz apsargāto droši vien ir savādāk. No malas paskatīties varbūt nav nekas īpašs, ja tur nesēž kāds ar amuletu, bet iekšā sperties divatā noteikti nebūtu gudri. Pat, ja to sargā Karotāji, nevis Attīrītāji," Flēra jautājoši piebilda Arista virzienā. Bija atšķirība, vai viņus uzskatītu vienkārši par iebrucējiem, vai par serafiem. Skaitot grupas biedrus, viņa pagaidām neierēķināja Gabrielu un Aristu, jo abi varēja arī nepiedalīties šādos braucienos. Noteikti bija arī citi darbi darāmi.

"Apbraukāt, apskatīties un sazināties par rezultātiem, lai visi kopā," šo vārdu viņa uzsvēra, "varam saprast, ko darīt tālāk! Neķerties klāt simboliem un aizdomīgām lietām bez vajadzības! Nelīst acīs Karotājiem vai Attīrītājiem! Nemeditēt zonās vai redzamās vietās! Nenodarbotieas ar maģiju vietējo klātbūtnē un vispār bez īpašas vajadzības! Atrodot kaut ko aizdomīgu, labāk sazināties ar citiem! Mums ir telefoni," Flēra noskaitīja galvenos punktus, kam būt jāatiecas uz visiem jaunajiem, lai pēc iespējas izvairītos no nevēlamām sekām. Nekā savādāk Flēra nevarēja pasargāt visus vienlaicīgi. Bija jāiet un jādara, ar apkārtni katram pašam jāiepazīstas, bet grupa sašķīst gabalos nedrīkstēja. Uzdevums bija viens un katra iegūtā informācijas drumsla varēja būt svarīga arī citiem.

Tad viņa pievērsās Safīrai. "Tev varbūt vajag atpūsties?" viņa jautāja rūpīgā un laipnā tonī, jo bija pamanījusi, ka jaunā serafe ir nogurusi un knapi tura galvu. Kā nu ne, arī viņi bija jutušies slikti un nespēcīgi, tikko ieradušies Ardā. Ja jauniņā ir jāpieņem grupā, tad arī viņai būs jādodas kaut ko darīt. Un tam vajag spēku. "Varu tev parādīt, kur pagulēt," viņa piedāvāja. Šķita, ka galvenais jau ir aprunāts, tagad vajadzēja tikai apspriest uzzināto un vienoties par turpmākajām darbībām.

[Roviela]

Joels izskatījās manāmi vainīgs, pamanījis Gabriela skatienu. Viņš nedrīkstēja burties, bet bija to darījis, un tas gāja pār Gabriela galvu. Nelāgi, un tomēr, tas bija jāpasaka, tāpat kā tas, kas atgadījās ar meiteni pēc tam. Orākuls gan nedomāja, ka tas būtu buršanās dēļ, vai ka Maikla drebošās rokas būtu tāpēc, ka ap Liliju vēl būtu palikusi kāda īpaša aura. Nē, diezin vai, viņi tomēr parkā uzturējās diezgan ilgi arī pēc tam.
Piedod! Acis teica. Tā bija kļūda.

- Ne tikai Attīrītāji un Karotāji spēlē netīras spēles, - viņš piebilda, -Atkritēji arī. Vai citādi Attīrītāji būtu apcietinājuši pavisam citu cilvēku nekā tas, kurš apbūra Flēru? Tā sapratu no Ereijasa teiktā.

Joels piekrītoši pamāja ar galvu. Jā, simbols bija dēmona izsaukšanai, kura uzdevums bija atrast un atvest Gabrielu, nekas cits.
- Pieskaroties simbolam es redzēju, kas un kā tur notika. - Solījums vairāk tā nedarīt gan neatskanēja. Viņi neiegūs nekādu informāciju, ja piesardzīgi sēdēs rokas klēpī salikuši.

Un...
- Arist, kā tas nākas, ka Maikls neatpazina tevi Ellē? - vai tad tam tā nevajadzēja notikt? Būtu lieliski, ja viņi visi spētu paslēpties no tiem nejaukajiem virspriesteru amuletiem.

[Alvīna]

Gaisma. Jā, izskatījās, ka neviens cits nemaz negrasījās piekrist Alvīnai un tas vienkārši izraisīja vēlmi apklust. Kāda bija jēga dzesēt muti, ja pretī saņem paskaidrojumus, ka tieši tā vajagot - skriet apkārt bez plāna, sajēgas un zināšanām. Kaut nelielām. It kā vienmēr varētu cerēt uz Force Major parādīšanos, kas izglābs pakaļu. Nudien. Alvīna vienkārši uzskatīja, ka Metatrona dēls nevēlas atzīt savu kļūdu. Bet lai nu paliek. It kā nekas slikts nebija noticis. Tāpēc serafe nestrīdējās.
Palika novērotāja pozīcijā. Viņai nebija ko piebilst, jebšus viņa vienkārši vairs nevēlējās.

[Rouzijs]

Runājot par identifikācijas kartēm, Mejai arī vajadzēja tādu iegūt, un arī beidzot paņemt telefonu, savādāk meitene pēdējās diennakts, laikā pāris reizes sajutās ne tā kā vajag. Vismaz viņai uzvārds bija. Meja Grīna. Meitenei šī kombinācija ļoti patika, lai gan vislabāk viņa vienkārši būtu par Meju un tas arī viss.
Bet nu vismaz par tām kartēm viss bija skaidrs, un vēl viņa zināja, ka tās kartes strādā arī lielveikalos, vismaz viņa cerēja, ka tā bija tā karte, kuru vakar Alekss izmantoja. Lai nu kā būtu, viņas plāns bija skaidrs, dabūt telefonu, identifikācijas karti un pārģērbties, un tad doties ceļā, jo visticamāk visi plāni, kurus viņi šeit plāno tāpat izgāzīsies pie pirmajām nepatikšanām. Nē, nē... serafe nebija pesimiste, bet drīzāk reāliste.

Kad Gabriels palūkojās uz viņu, Mejas skatiens arī pievērsās Metatrona dēlam.
Un patiesībā... tumšmati sāka kaitināt viņš, visu laiku tik kaut ko burkšķ, bet palīdzēt netaisās un tagad vēl tas mājiens par to, ka cilvēks viņu varētu nodot. Meja bija pārliecināta, ka Alekss viņu nenodos, meitene viņam uzticējās.
- Būtu labi, ja tu nejauktos, kur nevajag un par cik es esmu pilngadīga, es pati tikšu galā. - Tas nudien bija lepns skatiens, kurš tika veltīts Gabrielam. Lēni novērsusies, viņa aizdomājās. Nē, Alekss taču pats teica, ka viņai pāri nedarīs. Viņš noteikti nemeloja.

Bet par pārējiem.
- Klausoties visos, man liekas, ka mēs esam strupceļā. Kāpēc gan nevaram doties visi uz to vienu vietu, kaut vai ar sabiedrisko transportu? Tā būtu drošāk. - Lai gan Mejai nepatika, ka viņi tik daudz dosies vienviet, jo tas varēja būt bīstami. - Kāda daļa paliks pasargāt tās vietas ieeju, ja tur tāda īsti ir, un pārējie ielīdīs iekšā. - Bet nu labi, izskatījās, ka šīs operācijas smadzenes bija Flēra un īsti Mejā tāpat neviens neklausīsies.
Bet plānot kaut ko īpašu bija stulbi. Nevarēja zināt, kas notiks.

- Atvainojos. - Viņa pameta uz brīdi virtuvi, lai pēc pāris minūtēm atgrieztos pārģērbusies un apbruņojusies. Šoreiz mugurā viņai bija pieguļošas ādas bikses un pār muguru slīdēja melns apmetnis, bet zem tā tik pat kā nevarēja redzēt parastu melnu krekliņu. No ādas biksēm vienīgais labums bija, ka viņa nesalīs tik ļoti, jo nevarētu teikt, ka viņa vēlētos iemainīt zīdu pret ādām. Tomēr šajā situācijā tumšmate nebija izvēlīga. Dabūjusi arī beidzot telefonu un IDkarti, viņa bija gatava klausīties, par ko visi runās tālāk.
Arī ieročus serafe bija papildinājusi. Aiz zābaka stūma atradās vēl viens duncis, pie jostas joprojām bija pielikti tie divi, kurus Meja bija paņēmusi iepriekšējā dienā. Turklāt ap jostas vietu bija apvīta zeltaina pātaga. Būtībā Meja bija gatava doties drūmajā pasaulē.

[echo3]

Kad pat pēc trīs biedru lūgumiem Meja nebija kārtīgi pastāstījusi uzzināto, bet gan aizgājusi pārģērbties, lai atgrieztos, ap vidu aptinusi pātagu, Ereijass beidzot ierunājās. - Meja, tava nepakļaušanās Valdniekam un Gabrielam neko neatrisinās. Viena tu netiksi galā, pat, ja iedomājies, ka esi visvarena. Un... - Ereijass nolika kafijas krūzi un aizstājās priekšā virtuves durvīm, - nekur mēs nedosimies, pirms nebūsim izdomājuši, ko īsti darīsim. Meja, tu esi karotāja. Vai tev skolotājs lika vien bez apdoma krūmus kapāt?

Tad viņš turpināja, - Tajā tuvākajā vietā mēs jau bijām. Dodamies, kur neesam bijuši. Izsaucam vēl vienu maksas mašīnu, lai varam braukt uz divām vietām. Katrā grupā orākuls, vienā no grupām Flēra, otrā Meja, jo ir pierādījusi, ka spēj lieliski dziedēt. Pārējie sadalās, lai abās grupās spēki vienādi. Tāds ir mans priekšlikums. Ā, jā, visi nomainām izskatu. Tad mūs ar amuleta palīdzību spēs sajust vienīgi četri cilvēki visā Stonā. Pārējie neatpazīs.

Balss joprojām bija mierīga un laipna.

[Romija]

Flērai atlika tikai nobrīnīties par Mejas atbildi Gabrielam. Viņa tiešām bija lecīga un pārgalvīga. Bet savus komandas biedrus neizvēlas, viņa nopūtās.

"Tur nav ieejas," Flēra atbildēja Mejai. Tumšmate nebija vakar kopā ar viņiem, tāpēc nezināja, kā tieši izskatās uz vietas. "Tā ir teritorija ar drupām, ne pārāk pārskatāma. Visu robežu mēs nenosargāsim, tāpēc uz to paļauties nav jēgas. Arī maģiska uzraudzība diez vai izdosies. Mēs, protams, varam doties uz turieni. Tas, ka tur nebija iespējams ar meditāciju neko noteikt, var nozīmēt, ka tieši turieni mums vajag pārmeklēt. Kāpēc es piedāvāju sadalīties? Tāpēc, ka visas olas nekad neliek vienā groziņā! Ja mēs visi būsim vienā vietā un satiksim Maiklu vai kādu citu no viņiem, tad mēs visi būsim viņiem zināmi," Flēra paskaidroja savu plānu. "Mēs varam aizbraukt kaut kur netālu no kādas vietas, Joels vai Alvīna var mēģināt no ārpuses noskaidrot, kāda aura tai vietai ir. Un tad varam izlemt, vai doties pārmeklēt visiem kopā! Kāds pa to laiku var apbraukāt apkārtni un paskatīties, vai nav kaut kas aizdomīgs" viņa piedāvāja kompromisu. Izskatījās, ka Meja ir gatava doties viena pati un ies ar citiem kopā tikai tad, ja viņi darīs to, ko karotāja ieteikusi. Flēra negrasījās strīdēties. Ja citi uzskatīs, ka Mejas plāns ir labāks, viņa dosies līdzi un darīs visu, kas ir viņas spēkos, lai grupu pasargātu. Izskatījās, ka vismaz Ereijasplāns ir līdzīgs Flēras variantam. Bija patīkami iegūt atbalstu kaut vai viena serafa personā.

Flēra paņēma tukšās krūzītes un pusizēsto siera pastu un sāka rosīties, lai novāktu brokastu paliekas. Saspringta sēdēšana un plānošana bija radījusi spriedzi dziednieces augumā, un viņa labi zināja, ka to var novērst ar kustībām. Līgani manevrējot starp virtuvē esošajiem serafiem, Flēra sakopa virtuvi.

[Sindra]

Cigaretes gals iemirdzējās oranžās pērlītēs, vīrietim ievelkot cigarešu dūmus. Gabriela skatiens nevairījās no lepnības pilnajām Mejas acīm. Viņš izturēja meitenes skatienu un Metatrona dēla tumšās acis pavadīja melnmati aizejam. Tomēr ne dusmas, pat ne vilšanās nepavīdēja viņa sejā.

Tik vien, kad Meja atgriezās, Gabriels devās prom un iedams garām serafei, viegli pieskārās viņas rokai. Skatiens sastapās ar Mejas acīm. - Vai tu mani mīlēsi vairāk, kā visu šo...? - Pirksti viegli noslīdēja pār viņas roku. Skatiens vēl mirkli aizkavējās pie serafes acīm.

Gabriels atstāja virtuvi paiedams garām Ereijasam.
- Sargiet viens otru. - viņš noteica. - Un neuzticiet dziedēšanu karotājiem. -

[Pūķēns Sāra]

Izskatījās, ka viņiem ir ne tikai problēmas ar Safīru, bet arī iekšējās domstarpības, kaut gan… ja Meja nepazina Alvīnu, bet bija skaidrs, ka Alvīna te bija iepriekšējā dienā… eh, par to prātojot varēja tikai vairāk saputroties. Īpaši, ja novēroja Meju, kura atbildēja Gabrielam tik… Astindelā viņa neatminējās šādas lietas.
Toties ielūrēšana Flēras uz galda uzliktajā lapā padarīja jautājumus krietni skaidrākus. Kas ir Alekss un Maikls, kādēļ viens no viņiem palīdz Mejai? Kas ir karotāji un kādēļ viņi ir zilie murmuļi? Kas īsti ir atkritēji un kas viņiem atkrīt? Kādēļ Sīlijas balonā ir Anete? Sīlijas jaunā draudzene?

"Paldies, es labprāt atpūstos." Kaut gribējās skriet un kaut ko darīt, bija jāskatās uz lietām reāli: viņa jutās pārgurusi un izžmiegta, un nekāda dižā palīdze viņa nebūtu. Drīzāk pretēji: viņu pašu vajadzētu pieskatīt, bet apgrūtināt pārējos viņa nevēlējās.

Noskatoties kā pazūd Gabriels un pievēršoties dziednieces rosībai, Safīra piecēlās, izmantodama galda atbalstu, un aizplanēja līdz Flērai, kurai klusi pajautāja: "Vai te ir kādas grāmatas, kas palīdzētu saprast Ardas kārtību?" Bija tomēr labāk zināt kā uzvesties svešā vietā un cerams, ka atšķirībā no Astindelas, te informācija bija izsmeļošāka par: "Tur ir augstu attīstīta tehnoloģijas." "Un vai varētu dabūt telefonu un to karti, par kuru stāstīja Gabriels? Es, protams, netaisos nekur doties bez jūsus ziņas, bet tik sapratu abas ir svarīgas lietas un labāk turēt pa rokai."

[Rouzijs]

Vai patiešām Ereijass domāja, ka viņš varētu aizkavēt Meju, ja viņa patiešām tagad būtu grasījusies iet prom? Nē, viņam tas neizdotos, bet pat Meja jau iepriekš bija runājusi par to, ka visiem ir jādodas kopā, vai tad ar to nepietika, lai saprastu, ka viņa šoreiz savus biedrus negrasās pamest vienus?
Lai gan šāda attieksme lika vēlēties kaut vai vienai aizbraukt kaut ko papētīt. Serafe neko karotājam neatbildēja, viņa bija palikusi pārāk īgna, tāpēc izlēma paklusēt, lai neapvainotu kāda jūtu pasauli.

- Labi, es piekrītu tev, Flēra. - Tumšmate pakļausies visiem, un rīkosies pēc viņu plāna.

Kad Gabriels devās prom, skatiens automātiski pievērsās viņam. Atkal jau viņš vēlējās viņus atstāt vienus un meitene joprojām bija pārliecināta, ka Metatrona dēls nav pastāstījis visu, ko zina. Vai viņš domā, ka tādā veidā viņus pasargās? Diez vai. Meja vien atcerējās Aleksa cerību... ka Gabriels viņus pasargās, bet diez vai...
Serafe neatrāva savu roku no vīrieša pieskāriena, bet tomēr... tas ko viņš pateica, lika viņai novērsties. Kāpēc Gabrielam vajadzēja kaut ko tādu teikt? Meja sajutās tik apjukusi, tā it kā kāds pamatu uz brīdi būtu izspēris zem kājām.

Viņa neko nepateica vien klusi noskatījās, kā Gabriels aiziet, ieslīgstot pārdomās.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 26.05.2013 15:18

[Romija]

"Jā, protams," Flēra daudz laipnākā tonī kā pirms tam atbildēja, uzsmaidīja jaunajai un noslaucīja rokas dvielītī pie izlietnes. "Nāc, parādīšu," viņa veda Safīru uz durvīm, pa kurām tikko bija izgājis Gabriels. Kamēr pārējie nolems, ko katrs varēja darīt, Flēras klātbūtne virtuvē nebija nepieciešama.

Vispirms viņa aizveda meiteni uz istabu, kur varēja atrast gan apģērbu, gan dažādas lietas. "Atpūtīsies un tad sameklē te kaut ko, ko vilkt, jo Astindelas apģērbs te pārāk atšķiras. Principā viss, ko te atrodi, ir piederīgs šejienei, tikai sameklē, kas der un patīk," pie pēdējā vārda Flēras deguns mazliet saviebās un ģīmis novaikstījās, jo nebija pat jāuzvelk mugurā drēbes, lai saprastu, ka tās nav gluži serafu gaumē. Bet viņa moži turpināja. "Te ir telefons," viņa pasniedza vienu no aparātiem un ātri parādīja, kā tas darbojas. "Identifikācijas un maksājumu karte. Te jāizvēlas arī otrs vārds, ko ierakstīsim kartē, lai tā strādā," viņa pavicināja kartiņu un norādīja uz uzrakstu sarakstu, bet bija gatava pati izdarīt visu tehnisko daļu. Galu galā Safīra no tā droši vien saprastu mazāk kā Flēra. "Grāmatu te īsti nav, bet ir planšetes, kas ir principā vesela bibliotēka mazā aparātā," arī to viņa pasniedza jaunajai, parādīja, kā ieslēdz, kur jāraksta meklētājā. "Te ir arī ieroči, bet par tiem padomāsim, kad atpūtīsies," jo zem spilvena glabāt dunci vai blasteri pagaidām bija pilnīgi lieki. Un varbūt pat drošāk pagaidām bez...

Kad ar to bija iepazīstināts un ieteikts atnākt pašai vēlāk sameklēt, ko vēlas, Flēra veda Safīru uz istabiņām. Viņu jau bija vairāk kā gultu istabās, tāpēc Flēra aizveda viņu uz savu istabu. "Tu gulēsi te," viņa diezgan noteikti pateica, savāca dažas savas drēbes, zālīšu maisiņu un spridzekļus. Nekādu vairāk mantu Flērai pagaidām te nebija, sīkumi bija mugursomā virtuvē. Kur pati gulēs, par to dziedniece pagaidām nedomāja. Galvenais bija parūpēties par citiem un uzturēt kaut kādu nebūt kārtību, jo viņa labi zināja, ka Gabriels bardaku necietīs. "Otrā gultā gulēs Alvīna, sadzīvojiet labi," viņa uzsmaidīja. "Šeit vari mierīgi atpūsties, pēc tam atrast kādas mantas. Paēst var atrast šo to virtuvē. Nomazgāties var tur," ar to arī īsā ekskursija bija beigusies. Flēra varēja iedomāties, ka Safīra varētu gribēt tūlīt atpūsties, tāpēc viņa ar visām savām mantām grasījās doties ārā no istabas.

[Alvīna]

Nopietni? Skriet un lēkt? Tas izklausījās pēc hop teikšanas, pirms vispār pārlēkts. Šajā brīdī Alvīna vienkārši vēlējās izzust no šīs pasaules un aizmirst par šiem serafiem. Ja vien tas būtu iespējams. Kāpēc te bija nolasīti pārgalvji? Un viņa acīmredzot bija vienīgā no dabas, kurai piemita zināma pietāte pret nezināmo.

Klusējot viņa pameta virtuvi un devās savākt mantas. Jāmaina izskats? Jā, vajadzētu. Sejā atpazīstama, tāda sieviete bija palikusi. Iekšēji sadrūmusi un bija grūti noturēt sevī gaismu. Visu pārējo muļķīgā, nepārdomātā un bērnišķā uzvedība uzdzina vēlmi pamest šo vietu. Cik grūti. Astindelā nekad tik krasi serafe nebija izjutusi šo savu rakstura šķautni, bet šeit... tā vienkārši šķita kļuvusi tik izteikta.

[Mattiass]

Arists arī pacienājās, tā kā pie virtuves durvīm nu bija smēķētava.

— Karotāji arī sargā. Nelabas vietas esot. Un priesteri tagad pārbaudīs katru, kas vien iekritīs acīs, gan arī Maleriku Maikls būs izganījis. Toties Karotāji jūs neaiztiks, ja vien paši kaut ko nesalaidīsiet dēlī. Vai arī Attīrītāji nepiespiedīs Aleksu sadarboties.
Joela jautājums tika palaists gar ausīm, galu galā, tur notika aktīva apspriešanās un tautu staigāšana, tā arī Aristam nācās mazliet pabīdīties, lai Meja viņu neaizķertu.

Kad Gabriels atstāja virtuvi, Karotājs, joprojām izbaudīdams savu cigareti, atkal pievērsās tajā palikušajiem.
— Man vajag jūsu visu numurus un pieņemtās identitātes. Lai uzturētu sakarus.

[echo3]

Skaidrs. Tātad mums ir tikai viena dziedniece. - Ereijass pavadīja Gabrielu ar skatienu, tad atkal to pievērsa neiedomājami spītīgajai Mejai. Viņa acīs bija lasāms izbrīns un reizē nožēla. - Piekrītu Flērai. Nu ko, ejam sagatavoties. - Nomainīt izskatu, jā. Ereijass palaida garām Flēru, Safīru un Alvīnu, un tad pats devās uz garderobes istabu. Ja nu gadījumā Maikls ir ievērojis arī to, kurā pusē Ereijasa jakai šobrīd ir rāvējslēdzējs.

Pirms promdošanās viņš nosauca Aristam savu telefona numuru, un sagaidīja, līdz Arists iedod savējo.

Kāpēc meklējamās vietas vietējie Karotāji uzskata par "nelabām", viņš nepajautāja. Prātot par svešas pasaules dīvainībām varēs tad, kad kāda no tām būs redzēta.

[Roviela]

Joels pamanīja, ka uz viņa jautājumu nav atbildēts, bet traci necēla. Negrib teikt, lai nesaka, un, iespējams, pārējiem tā metode nemaz nav lietojama.

- Labi, dosimies uz kādu no vietām, tikai ne uz to, kur jau bijām, - orākuls noteica, pieceļoties un izstaipoties, - Gabriels neieteica doties tieši turp. Man vajadzēs kādu vietiņu ārpus tām, atzīmētajām, kur es varētu puslīdz droši meditēt, kas šoreiz nozīmē - lietot maģiju.
Joels attapās, ka visi nezina par viņa un Gabriela saikni.
- Man tas nav tik bīstami, man ir saite ar Gabrielu. Visa maģija aizies viņa rēķinā.

Pirms iet uz savu istabu, lai uzvilktu žaketi un mēteli, un paņemtu dažus sīkumus, Joels pateica savu vārdu un telefona numuru Aristam - Joels Džonstons, nr.4.

Pēc neilga laiciņa serafs jau stāvēja hallē, gatavs doties, kur nu viņi dosies.

[Pūķēns Sāra]

Safīra ļoti centīgi sekoja visam, ko mācīja un rādīja dziedniece. Tāpat bija painteresējusies kādu otro vārdu vajag un priekš kam. Ja Flēra bija paskaidrojusi, ka tā ir viņas identitāte Ardā, tad pēc pavisam īsa brīža tika palūgts, lai viņa tiek reģistrēta kā Keita Evansa. Astindelas bibliotēkā viņa reiz bija palasījusi kādai pasaulei raksturīgus mīlas romānus, kuru galveno varoni kā reiz šādi sauca. Protams, serafei toreiz tas likās pārspīlēti un dīvaini. Kādēļ, lai tēlotu, ka otrs tev ir vienaldzīgs, ja tu viņu mīli? Bet kā izrādās, arī kas tāds noderēja.

"Paldies," Safīra pateicās Flērai, kad viņas bija nonākušas istabā. "Vai man šeit jūs pagaidīt, vai arī piezvanīt tev, kad jutīšos labāk, lai pievienotos? Serafe īsu mirkli paminstinājās, kad piebilda: "Es jums netraucēšu un centīšos neradīt liekas problēmas, tieši pretēji! Es vēlos palīdzēt! Tikai… es ticu, ka bez iznīcināšanas ir arī cita izeja." Viņa pati īsti nesaprata, kādēļ to atkārto dziedniecei, bet viņa cerēja, ka vismaz Flēra to sapratīs. Ja ne dziednieks, kurš tad cits? Ievainotu zvēru, protams, ir vieglāk un ātrāk nogalināt, bet to var arī izdziedēt, ne tā?

[Mattiass]

Kad pār Aristu sāka nākt ātrās izsaukšanas taustiņi, viņš noprata, ka tā tā lieta neies, un palūdza abiem serafiem viņu telefonus. Noglabājis savā sakariekārtā viņu un visu pārējo numurus, lai varētu ātri sazināties, viņš arī atzīmēja viņu telefonos savu numuru (bet ne vārdu) — tagad, ja gribēja ar Aristu sazināties, katram no viņiem vajadzēja spiest pašam savu ātro taustiņu. Pēc tam iekārtas tika atdotas to īpašniekiem. Līdzīga procedūra gaidīja katru serafu, kurš vēlētos ar Aristu apmainīties ar kontaktinformāciju.

[Romija]

"Atpūties!" Flēra vienkārši un mīļi noteica. "Ja esi atpūtusies, bet mēs neesam atgriezušies, vari piezvanīt," viņa piekrita. Labāk zināt, kas notiek arī mājās, ja jau bija šāda sakaru iespēja. "Bet neuztraucies, atpūties kārtīgi!" Novēlējusi mierīgu miegu, Flēra aizvēra durvis un aizgāja uz vannas istabu. Viņa novilka drēbes, kas bija sasmakušas klubā, ielika tās mazgājamā mašīnā un uzvilka atpakaļ iepriekšējā dienā vilkto apģērbu. Brīdi pasvārstījusi rokās mēteli, serafe tomēr nolēma to paņemt līdzi, jo nevarēja zināt, cik ilgi viņi būs prom, un rīts bez nokrišņiem vēl nesolīja tādu pašu dienu.

Pārģērbusies Flēra ievilka dziļi elpu. Atspiedusies ar rokām pret izlietni, viņa ielūkojās sava spoguļattēla tumšajās acīs. Safīras teiktais bija taisnība. Lai kādi bija iemesli jaunās serafes nonākšanai te, varbūt kaut kur dziļi likteņa mudžekļos un Gaismas vērptajos ceļos bija ierakstīts, ka Flērai vajag atgādinājumu senai dziednieka patiesībai. Bez iznīcināšanas IR arī cita iespēja! Un tieši jaunu, nesamaitātu serafa dvēseli vajadzēja, lai to pateiktu. Tāpat kā Gabrielam vajadzēja viņus - visu vēl nezinošus, nekļuvušus ciniskus, ar dvēselēm un ideāliem. Flēra saprata, ka bija paļāvusies uz to, ka Gabriels prasīja tikai atrast amuletus, iznīcināt tos un izveidot simbolu no kristāliem, bet Sīliju iznīcinās viņš pats. Tas nekādā veidā nebija pretrunā ar dziednieka būtību. Safīrai bija tikai saprotami iemesli skatīties uz to visu daudz tālāk, jo Sīlija tomēr bija viņas māsa. Flērai varēja būt arī savi iemesli attiecībām ar Sīliju pēc redzētā Ellē, bet viņa negribēja jaukt šīs domas klāt uzdevumam. Reizē gribējās un negribējās zināt, kādas ir abu attiecības, bet atriebība un greizsirdība noved pie iznīcības. IR citas iespējas!

Pārtraukusi pārdomas, Flēra savāca pārējās mantas un atgriezās virtuvē. Visas viņas lietas - gan zāļu maisiņš, gan spridzekļi - iegāja mugursomā tā, it kā Flēra grasītos šejieni pamest. Bet nē, viņai vienkārši bija svarīgākas lietas darāmas, par gulēšanu domās tad, kad būs vakars. Izskatījās, ka vismaz daļa grupas ir nolēmusi doties pilsētā. Tas priecēja, vēl tikai vajadzēja izdomāt, kā sagrupēties. Flēra pajautāja, vai ir kāds, kas domā palikt tepat un nebraukt līdzi. Tikmēr iedeva savu telefona aparātu Aristam, lai tas tiek galā ar numuriem.