"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Pūķēns Sāra]

"Tu jau to dari!" Safīra skaļi izgrūda. Sāpēja… šīs bija jauna tipa sāpes, salīdzinājumā ar Ardas "omulīgo" atmosfēru. Vismaz šīs sāpes deva signālu: tu esi vēl dzīva, tev sāp, rīkojies! Tu vari to novērst! Tā nebija tā muļķīgā sajūta, ka ir nepanesami, bet lietas labā neko nevar darīt.

Par nākamo atbildi Aristam viņa ar visu jauniegūto sāpju sparu centās atbildēt ar to pašu. Protams, viss labākais būtu iespert pa celi, bet tā kā tas diez vai tiktu pieļauts, tad vismaz pēdu viņa centās viņam nomīt no sirds. "Laid mani vaļā!"

[Mattiass]

— Ar prieku. Tikko būsim galā. Jo tu man jau esi apnikusi, — Arists serafi laipni painformēja, un, ignorēdams sajūtu, ka kāds paviegls kustonis cenšas uz viņa pakāpties, sāka Safīru eskortēt uz Svētnīcas ieeju, ignorēdams viņas tālākos spirināšanās mēģinājumus.

Iedabūjis sīkaļu ēkā un iegrūdis liftā, nospieda stāva pogu.

[Pūķēns Sāra]

Līdz brīdim, kad viņu iedabūja liftā, Safīra spirinājās, centās izšmaukt no tvēriena un kodījās. Viss, pašsaprotams, bezrezultatīvi. Ja es būtu karotāja… tad mans pašvērtējums izdarītu pašnāvību. Arists nospieda lifta pogu un durvīm aizveroties, serafe norima, atmetot iedomu, ka varēs tikt prom.
"Labi. Vari laist vaļā, es tā vairs nedarīšu," Safīra neskanīgā tonī pateica, patiesi to domājot. Nebija jau vairs nekādas jēgas, fiziski vairs neko neizskarot, ja nonāc serafu varzā un sajūta bija tāda, it kā viņu vestu uz taisno tiesu.

[Mattiass]

— Sarunāts, — Arists arī palaida, un tad noskatīja mazliet sapluinīto sīkaļu.

— Es tev arī apstāstītu, kas te un kā, taču vēlamāk tev šai pasaulē vispār nebūt. Ja vien tev būs izvēle, taisies, ka tiec. Bet tikmēr — nevazājies pa ielām, kamēr neesi dabūjusi mazāk izlecošas drēbes. Ak jā, un nekrāso matus blondus, tā ir mauku krāsa.
Un tad jau lifts bija augšā.

Izvedis Safīru no lifta, Arists apskatījās, un, namatēvu nemanīdams, vilka ārā tālruni, lai aizrakstīt ziņu.
— Tā, šeit tu uzgaidīsi Gabrielu. Nemēģināsi aizmukt vai kādas citas muļķības. Ja?

[Pūķēns Sāra]

"Labi," tika īsi apliecināts, skatienam pievēršoties iekārtai, ko bija izvilcis Arists. "Kas tas tāds ir?" Viņa piebāzās pie telefona ar interesi nopētīdama, kā viņš spaida podziņas un kas notiek uz plakanās virsmas.

[Mattiass]

Arists pakāpās nostāk.
— Tas ir telefons. Sakaru iekārta, — un tad jau ziņa bija uztekstota un mantiņa tika ieslidināta kabatā.

— Jauki. Lai veicas, — Arists devās uz izeju. Tad kaut kas kabatā nopīkstēja un mantiņa tika izvilkta vēlreiz.
— Vai arī nē, — viņš mazliet sadrūma.

[Alvīna]

Jaunā sieviete apsēdās tajā pat telpā un pamanījās tomēr ieslēgt iekārtu. Kad tā izdvesa dzīvības pazīmes, serafe turpināja savus izpētes darbus. Uzdodot jautājumus un meklējot tīmeklī atbildes. Tas bija kā milzu bibliotēka sīkā planšetveida ierīcē, tikai vēl ar pievienotu neredzamu saprātu.
Pēc pusstundas viņa pārcēlās ar visu iekārtu uz savu istabu un atģērbās gulēšanai, un iekārtojās gultā, turpinot jautājumu uzdošanu un atbilžu meklēšanu. Līdz pat tam brīdim, kad jūtoties lielos vilcienos uzzinājusi to, kas serafi interesēja, viņa aizmiga.

No rīta pamodusies, jaunā sieviete devās taisīt kādu ēdamu lietu un pēc dzeramā. Tikai viņa atdūrās pret svešiniekiem. Meja? Flēra bija to vārdu nosaukusi, kad vakar virtuvē stāstīja par grupu. Tikai kaut kas pārītī nebija īsti kārtībā. - Kas jūs esat? - Labāk uzreiz noskaidrot.

[Mattiass]

— No nepareiza gala sāki, — Arists vēsi noteica. — Kas tu būtu? Gabriela kārtējā draudzenīte?

Pat, ja Gabriels te veselu harēmu būtu noorganizējis, Karotājs negrasījās atskaitīties katram ģīmītim, kas pagadās ceļā.

[Alvīna]

Šo balsi serafe atpazina. Tas pats balss tembrs. Sariša vakarā arī runāja par viņu. Hmm. Un tomēr, jaunā sieviete negrasījās pirmajam pretim nācējam izplāt savu dzīves stāstu, it īpaši, ja attieksme ir tik rupja. Alvīnas sejas izteiksmē praktiski nenotika izmaiņas - kā neitrāli jautājoša izteiksme palika, tā arī tur uzkavējās. - Atvainojiet, - šajā pat brīdī lūpās iemājoja viegla smīna izteiksme, kā atbilde tai replikai par Gabrielu. Kā tad. - Alvīna Greja, un tagad atgriezīsimies pie iepazīšanās no pareizās puses, - sieviete bija pārliecinoši nosaukusi savu Ardas identitāti. Piebildi par to, ka viņa ir tikai viesis, sieviete pietaupīja. Drīzāk vēlējās apstiprināt aizdomas, ka balss īpašnieks ir tas, par kuru runāja Sariša vakarā.
Un vēl atklāts palika jautājums, kas ir tā otra.

[Roviela]

Izdzirdis hallē balsis, Joels ar kafijas krūzi rokās iznāca no virtuves, lai paskatītos, kas tie tādi. Nu tu brīnumi! Alvīnu viņš, protams, pazina, bet kas ir pārējie divi? Pilnīgi svešinieki diezin vai, jo Gabriels taču teica, ka šo vietu nejauši atrast nevar.

- Labrīt, - orākuls sveicināja, īpaši nesteidzoties ne stādīties priekšā, ne izvaicāt par esamību šeit.
- Kafiju gribēsiet? Es teiktu, ka dzerams dzēriens.

To apstiprinot, viņš ieņēma malku no krūzes, kamēr acis ziņkārīgi noskatīja nepazīstamos.

[Pūķēns Sāra]

"Ūdeni," Safīra atbildēja jaunēklim, ļaujot sarunu ar skaļo, sievišķo būtni, no kuras valdonība lītin lija, atstāt inspektora ziņa, "un vai te kaut kur var piesēst bez zemes?" Laikam jau svētnīcas efekts, kas slāpē Ardas nejaukumu, iedarbojās visai labi. Spiediens no ārpasaules nedaudz atslāba, toties tas nemainīja jau nodarīto kaitējumu, kas beidzot pilvērtīgi izpaudās, liekot serafei piestutēties pie tuvākās sienas, lai neapsēstos uz dibena. Viņa bija nogurusi, sāpēja visas maliņas un pats nepatīkamākais bija tas, ka iekšēji viņa jutās savandīta un izžmiegta, it kā kāds būtu sajaucis viņas iekšējo pasauli ar veļas gabalu un izmazgājis ne pārlieku tīrā ūdenī. No tā metās šķērmi…

[Mattiass]

Arists tikmēr jau bija atcerējies, kur šo sievieti redzējis. Vakar, Ellē. Vilcis ārā. Tas, ka viņa ir šeit, liecina, ka piekrita prāta paklausīt. Tas labi. Viņš pat negaidīti draudzīgi viņai uzsmaidīja.

— Ak… Jūs neesat mājas saimniece, bet viesis, savukārt es nāku nevis pie jums, bet pie Gabriela, un tā tas bijis ilgi, pirms te parādījāties. Manu pārsteidzīgo reakciju tas, protams, neattaisno. Esmu Arists Morgans.
Patiesībā gan runātājs ar to domāja, ka tas neattaisno viņa atmiņu, kura šīs serafes izskatu prātā atsauca sekundi par vēlu.

Pamājis sveicienu Joelam, viņš Safīrai norādīja virtuves virzienā.
— Virtuvē ir krēsli. Skatos, ka te ierīkotas kopmītnes, istabās labāk nebāzies. Un Gabrielam ir laba kafija, tā kā neatteikšos.

[washulis]

Nākošajam rīta cēlienam tuvojoties, lai arī kā Sariša drīz noskaidroja, viņa to uzķēra nedaudz lēnāk, kā citi biedri, viņa devās laukā no savas istabas un jā, visai dabiskā ceļā drīz nonāca tuvāk pārējām balsīm, tad apjaušot, ka te bija krietni vairāk mazpazīstamu seju, kā tam vajadzētu būt. Sanāca atpazīt arī vakardienas Karotāju Aristu. Un jā, svešo seju - jauno meiteni. Es laižu garām kaut ko svarīgu, ne tā? Joprojām cenšoties no sevis nokratīt miega paliekas un apslāpējot īsu žāvu, viņa nopētīja Safīru. Lūdzu saki, ka neesi te nonākusi, jo kāds centies Tevi notriekt ar mašīnu. Bet par cik Meju tuvumā neredzēja, lai varētu viņu atkal par šo vainot. Bet... Karotājs. Kādēļ viņš bija šeit? Kā varēja noprast, meiteni atvedis tieši viņš.

Gabriela nav uz vietas, vismaz cik zinu. Vakar viņš nepārradās, kāds ar viņu šodien sazvanījās? Šo Sariša jau vaicāja Joela virzienā. Arī Meja un Flēra vakar nebija pārradušās. Jau tā trauslā grupiņa sāka kļūt vēl nestrukturizētāka un nav šaubu, jebkurš atnācējs no malas to varēja redzēt gaužām skaidri. Kas nozīmē, ka jautājumi Gabrielam šobrīd būs jānogulda mūsu rokās. Bet tātad. Kam par godu šoreiz ir šī tikšanās? Tālāk tika turpināts ar Aristu. Proti, Safīras sakarā. No iepriekšējās reizes, kad pēkšņi uzradās kāds svešinieks šajās telpās, Sariša bija apjautusi, ka tas var nest jaunas informācijas gūzmu. Vai šis atkal būtu tas gadījums? Lai gan izskatījās, ka jaunākā meitene pati ir lielākā neizpratnē par apkārt notiekošo, kā pārējie serafi.

[Mattiass]

Tipisks jauniņo bardaks. Lūk… Bet tās ir viņu problēmas.

— Labrīt. Nepalaidi. Un nē, nebūs vis, — Arists jau pazīstamajā laipnajā tonī Sarišu painformēja, — jo Gabriels man ir palūdzis šeit viņu pagaidīt. Tā kā visas lietas tiks piestādītas viņam personīgi.

Ak jā, notriekšana.
— Starp citu. Kurš no jums visiem ir sadziedējis Aleksu Mārvinu?

[Pūķēns Sāra]

Te kļuva pārlieku blīvi un visi uzdevuma jautājumus un runāja un tas spieda uz ausīm un… Atļaujoties būt ļoti nepieklājīga, Safīra noignorēja arī tālākos jautājumus (uz kuriem gan Arists ļoti izpalīdzīgi atbildēja) un devās visiem garām uz virtuvi. Viņa gribēja apsēsties, samitrināt savu izkaltušo rīkli un klusumu. Kā gan viņa gribēja klusumu!

Ja neviens neiedomājās aizkavēt gar sienu slīdošo būtni, tad nonākot virtuvē, Safīra apmetās uz tuvākā krēsla un pieri atbalstīja pret galda vēso malu. Acis sūrstēja, viņa bija nonākusi sagandētā pasaulē un pa virsu tam: viņai vajadzēja te gaidīt Gabrielu! Kādēļ nekad nekas nevar būt kā iecerēts?

[washulis]

Hm... labi. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, Sariša lēni pamāja ar galvu. Kā jau iepriekš, ļoti īsi un bez liekiem skaidrojumiem. Lai gan, reizē pietiekami. Kad uzradīsies Gabriels un Arists tās visas lietas tad arī viņam piestādīs, protams, ja saruna nenoritēs privāti, tad serafe arī varēs tapt gudrāka par to, kas īsti ir jaunā meitene un kas notiks tālāk. Bet fakts, ka Arists netrakoja par Gabriela prombūtni, noprotot, ka abi jau kādu laiku ir kolēģi šajā pasaulē, lika saprast, ka Gabriela prombūtne visticamāk nav viņa vai kāda cita veselībai bīstama, jo jādomā, ka šis Karotājs būtu gana gudrs, lai jau zinātu noskaidrot, kas un kā. Tad patiesi - jānogaida. Pa viena solim vien.

Aleksu sadziedināja Meja. Arī viņa šobrīd nav uz vietas. Sarša sniedza īso atbildi, nolūkojoties, kā meitene mēmi aiziet uz virtuvi. Jā, droši vien, ka ērtāka iekārtošanās virtuvē būtu vēlama, īpaši, ja brokastis tapa arvien lielāka vajadzība. Pārceļamies tur? Lielākas ērtības. Nevēlētos laist garām kādas sarunas, ja tās vēl turpinās, turklāt, kā nebūt uzņemt viesus. Pārējiem tika piedāvāts. Lai gan cik nu Arists te bija viesis? Iespējams vēl mazāks viesis, kā Sariša, Joels vai Alvīna.

Sekojusi Safīras piemēram, arī pati Sariša devās turp, meitenei dotajā sekundē ar liekiem jautājumiem nebāžoties, tik ar: Tev kaut ko sagādāt? Iepriekš tika pieminēts ūdens un kafija... Viņa vaicāja, kad ķērās pie tuvējiem virtuves skapīšiem, lai sagādātu traukus maltītei.

[Mattiass]

Uztvēris to kā uzaicinājumu (cik nu viņam pēc tāda bija vajadzība), Arists devās nopakaļ Sarišai. Šorīt viņa radīja sakarīgu iespaidu. Un kas bija vakar vakarā? Mēģināja vilkt informāciju no Malerika? Ilgāk Karotājs gan par to neaizdomājās — ne jau viņam šie jāgana.

Viņš ierasti apmetās garā galda tālākajā galā, ar skatu uz izeju no telpas. Sīkā knīpa bija apsēdusies pretējā pusē, vietā, vistuvākā ieejai virtuvē, nenojauzdama, ka tā ir Gabriela vieta. Bet lai jau. Ļoti iespējams, ar viņa pārrašanos te vairs nebūs nekāda kafijas dzeršana.

[Alvīna]

- Priecājos iepazīties, - un tik vien. Ļāvusi Joelam runāt un Sarišai, serafe nopētīja meiteni, kura bija atvesta uz šejieni. Spriežot pēc sarunas turpinājuma, tā tātad nebija Meja. Tātad, viss skaidrs.
Klusējot, arī Alvīna devās uz virtuvi, kur paņēma tēju, to pašu, kuru vakardien gatavoja Flēra, un aplēja krūzītē ar karstu ūdeni. Un nē, viņa nedevās apsēsties pie galda, bet gan atrada vietu, kur klusējoši novērot pārējos, ar muguru pret leti tā, ka nevienam netraucēja neko no tās paņemt.

Un ko tālāk? Vai atkal vajadzēja ieņemt novērotāja pozīciju? Visticamāk. Jo... Alvīna noteikti neuzdos stulbus jautājumus, bet pavēros, kā citiem ar to veicas. Un labi, ka Sariša uzņēmās gādību (vai vismaz izrādīja laipnības pazīmes) pret to skuķi, kuru Arists bija atvedis sev līdzi. Tas nozīmēja, ka no Alvīnas neviens neko neprasa. Lieliski.

[Sindra]

Kad Gabriels saprata, ka Flēra uz moča ir iekārtojusies, viņš uzsāka braukt.
Brauca steidzīgi un ātri. Tomēr, nebija sajūtas, ka tas būtu pārgalvīgi, vai apdraudētu viņu dzīvības.
Apkārt zibēja ēku silueti, reklāmu izgaismotās ielas. Savā ziņā brauciens bija patīkams, jo nelija lietus. Vismaz viņi neizmirka līdz kauliem.

Ceļā pagāja kāda pusstunda un pie kāda krustojuma sarkanās gaismas, Gabriels paņēma savu telefonu un aši atbildēja uz īsziņu.
Stona bija liela pilsēta un ja "Kristāla Pils" atradās centrā, tad Gabriela svētnīca acīmredzami tik tuvu centram nemaz neatradās. Bet to jau tā kā varēja arī saprast no tā brauciena uz "Elli".

Gabriels apturēja braucamrīku stāvvietā, kur jau atradās viņa paša mašīna, Mejas sasistais mocis un arī... Arista mašīna. Vismaz tā Gabriels noprata, nopētījis stāvvietā esošos braucamrīkus.
Un tas nozīmēja, ka Meja vēl joprojām nebija atgriezusies.
Tā īsti viņš nevarēja saprast savas sajūtas šī visa sakarā. Vai vajadzēja sākt par Meju raizēties? Varbūt vajadzēja nodoties meditācijai, lai noskaidrotu, kur viņa atrodas? Lai nu kā, Gabriels izlēma meitenei dot vēl nedaudz laika. Jo šajā brīdī problēma vārdā Safīra bija aktuālāka.

Nokāpis no moča, Gabriels devās uz ieejas pusi. Protams, pagaidot arī Flēru.
Viņš nerunāja. Neko nejautāja, neko nekomentēja. Arī nonākot liftā, tikai nospieda vajadzīgā stāva pogu un vairāk neko. Nu, varbūt vienīgi, skatiens nopētīja lifta sienas, lai pārliecinātos, ka uz tām nav atkal kaut kādas asiņu pēdas, vai kas tamlīdzīgs.

Izgājis no lifta, Gabriels devās uz virtuvi. Skatiens pārslīdēja pār visiem šeit esošajiem, bet apstājās jau, protams, pie Safīras.
- Kurš tev atvēra portālu? - viņš noprasīja un aizgājis līdz kafijas kannai ielēja savā krūzē tumšo dziru.
Skatiens uz mirkli aizkavējās pie Arista un paņēmis vēl vienu krūzi, viņš ielēja kafiju arī tajā un pa galda virsmu aizslidināja to līdz Aristam. Pāri nepārlija ne pilīte...
Nostājies turpat, netālu no Alvīnas, atspiežoties pret leti, Gabriels lūkojās uz Safīru un gaidīja atbildi uz savu jautājumu.

[Romija]

Tā kā Flēra nekad ar motociklu nebija braukusi, viņa no sākuma turējās diezgan stipri, bet drīz saprata, ka brauciens ir visai patīkams un pārliecinošs. Un tas bija krietni ātrāks, kā varēja gaidīt. Nokāpusi no motocikla, Flēra sekoja Gabrielam mājā. Arī viņa neko nejautāja. Izkāpjot no lifta, Flēra pamanīja divus jaunus viesus. Par vienu nebija šaubu, ka tai jābūt šī rīta problēmai. Meitene pēc skata gan neatgādināja Sīliju, taču otrs pavisam noteikti tāds nebija. Gabriela izturēšanās liecināja, ka viņš pazīst abus, bet tieši pirmo īpaši nav priecīgs te satikt.

"Labrīt," visai možā, bet lietišķā tonī serafe pasveicināja visus virtuvē esošos, tiem uzsmaidot. Skatiens vērtējoši pārslīdēja abiem viesiem un rūpīgi - savējiem. Daļa jau bija sasēduši ap galdu un vismaz brokastu dzeramos sarūpējuši. Flēra nolika malā savu somu, noskaloja rokas un ķērās pie namamātes pienākumiem. Izskatījās, ka tāda darbošanās viņai sagādāja prieku. Varbūt Flēra bija pat priecīgāka kā tas pieklātos attiecīgajai situācijai, kaut gan arī iepriekš viņa bija daudz smaidījusi un bijusi visnotaļ pozitīva un laipna. Viņa uzlika vārīties ūdeni, piedāvāja tēju, ja nu kādam vēl interesēja, un sameklēja brokastis. Tik daudz ļaužu Flēra nebija paredzējusi, kad pēdējo reizi iepirka pārtiku, tāpēc nācās secināt, ka visu pabarošanai būs jāiepērk vēl ēdamais. Šorītam Flēra sameklēja sagriezto maizi un kādu kārbu ar pastveidīgu masu, kam vajadzētu garšot vismaz mazliet pēc siera. To arī serafe piedāvāja citiem - kas gribētu tāpat apsmērēt maizītes, kas gribētu tās apceptas cepeškrāsnī.

Flēra darbojās pa virtuvi, neņemot vērā, ka viņas apģērbs joprojām bija vakarējais un galīgi neizskatījās pēc mājsaimnieces tērpa. Vismaz ne serafu izpratnē. Viņa pagaidām neko nejautāja, bet klausījās un vēroja, tāpēc atlika pārģērbšanos uz vēlāku laiku. No malas varēja šķist, ka viņa nepieder grupai, kas te bija ieradusies veikt uzdevumu, bet gan ir vietējā, namamāte vai bezmaz apkalpojošais personāls. Dziednieces primārā rūpe bija parūpēties par pārējo labsajūtu. Ja nu viņas prombūtnē kādam bija bijusi vajadzība pēc ārstēšanas?