"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Jau atkal iemesls satrūkties. Plecs saspringa, uz kura tika noguldīta svešā roka. Pašāvusi skatienu turp, serafei jau atkal nācās saskarties ciešā kontaktā ar kādu, ko nepazina un, jā nojauta, nevēlējās pazīt. Tālāk skatiens jau aizceļoja pie klaji izrādītās apliecības. Vienkārši debešķīgi, nonākt krustugunīs starp Attīrītājiem un Karotājiem, atrodoties Atkritēju klubiņā. Vai ir vēl kāds Ardas slānis, kas jau nebūtu pārstāvēts? Apzinoties, ka nav pozīcijā, lai pret šo iebilstu, Sariša klusēja, tik atbrīvojoties no Maikla tvēriena. Protams, nedrīkst aizmirst apsvērt iespēju, ka šis ir labs pagrieziens. Izbēgt no Attīrītāju nagiem. Bet nē, kā tur palika ar to arestēšanas daļu?

Atlika gaidīt, līdz Maikls atzina karotāja klātbūtni, akceptējot arī viņa rīcības, lai arī procesā atskanēja interesants paziņojums. Par Aleksu. Sariša veltīja domīgu skatienu Aristam. Tātad Aleksam ir kāds sakars ar Karotājiem? Lai nu kā, tas deva cerību, ka no vilka bēgot, Sariša nenonāks pie kāda lāča, jo pat ja viņa Aleksu kā viesi bija uzņēmusi visai nelaipni, viņa bija visai pārliecināta, ka viņam vēlmes serafei klaji ieriebt nebija.

Beidzot ar atsvabināto roku un Attīrītājiem dodoties prom, Sariša pievērsās Aristam, nezinot, ko tieši vaicāt, bet jautājums sejā vīdēja visai skaidrs - ko tālāk? Ja Sarišu patiesi arestēja, tad kam par godu? Trāpīšanās nepareizajā laikā un vietā? Ja tā, tad viņa noteikti ir vainīga. Turklāt, nevarēja jau zināt, vai arī Attīrītāji mācēja noķert pareizo būrēju, ja nu Karotājiem ir līdzīgs paradums tēmēt šķībi.

[Mattiass]

Īsu mirkli noskatījies nopakaļ Maiklam, arī izmeklētājs Sarišu veda uz izeju, gan ne pārāk steidzīgi, lai nesaskrieties ar virspriesteri vēlreiz. Formalitātes bija kārtojamas labāk apgaismotā vietā un labi tālu no Attīrītājiem.

Rokudzelži netika lietoti, priekš kam lieku drāmu. Taču Karotājs saglabāja modrību.

Ticis līdz savai mašīnai, viņš atvēra pasažiera puses durvis, un, pagaidījis, kamēr Sariša iekāpj un aizvēris aiz viņas durvis, veikli iekāpa arī pats un ieslēdza salona gaismu.
— Dokumentus!

[washulis]

Iebildumus necēlusi, Sariša sekoja, arīdzan iesēdoties mašīnā. Atlika tik cerība, ka izkļūstot no kluba, Alvīna ar Ereijassu vēl būtu kur tuvumā, lai redzētu, kur Sariša dodas, precīzāk, tiek vesta, bet tam pat nebūtu tik liela nozīme, jo iejaukties jau lāga nevarētu. Vai arī nevajadzētu.

Kad tika izteikts lūgums pēc dokumentiem, Sariša mirkli saspringa, bet atminējās, ka līdz ar telefonu un nomaksas lietām no Gabriela mājas krājumiem, kur viņš bija sagādājis iztikas minimumu viņu ikdienas gaitām, varēja dabūt arī kādu personu apliecinošu brīnumu. Pirms nodot nelielo kartiņu, kura, viņai nebija ne jausmas, vai atrastos šīs pasaules datubāzē, bet viņa noprata, ka Gabriels būtu par to parūpējies, viņa vēlreiz pārliecinājas par sevis izvēlēto vārdu, lai to kādā mirklī nesajauktu. Silvija Smita. Par ko tagad tieku vispār aizturēta? Viņa skaļi vaicāja.

[Mattiass]

Izmeklētājs savāca Sarišas kartiņu un kārtīgi pārbaudīja, pie reizes labi iegaumēdams tajā rakstīto. Pēc tam atdeva un nodzēsa gaismu.

— Par stulbumu un nonākšanu Attīrītāju nagos, — viņš laipni paskaidroja Sarišai. — Viņi tagad zinās, kas jūs patiesībā esat. Nākamā tikšanās ar viņiem beigsies letāli. Jums letāli — tev un taviem bezsmadzeņu draugiem. Un viņi jūs medīs.

Iedarbinājis mašīnu, Arists parūpējās, lai abus aizgādā prom. Varēja likties, ka viņš pasmīn.

— Vai jaunkundzei ir īpašas vēlmes, kur izsēdināt, vai arī man tevi izkraut pie Gabriela mājām un lai viņš pats tālāk tiek ar tevi galā?

[washulis]

Saņēmusi atpakaļ dokumentu, Sariša to noglabāja pie sevis, tiesa tālāk jau sekoja lielāki pārsteigumu. Jūs... zināt par mums. It kā jautājums, kas beigās jau skanēja kā nedrošs apgalvojums. Tātad Gabrielam bija draugi no Karotāju vidus, jebšu šo pašu nokārtojis tas pats Alekss. Skaidrs viens - draugus un ienaidniekus varēs atrast neparastās vietās. Biju cerējusi viņus kaut kā apšmaukt, bet par vēlu apjauta, ka tas nekādi neies krastā, turpmāk zināšu. Kā aizstāvībā viņa paskaidroja, beigās ieliekot arī jau pateicības pilnāku toni.

Tiesa, pie komentāra par bezsmadzeņu draugiem, viņa nevarēja noslēpt piktumu, naidīgi saraucot uzacis. Jā, pie Gabriela derēs. Viņa pēdīgi apstiprināja, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Agrāk vai vēlāk visi atgriezīsies tur, kas zina, varbūt Sariša vienīgā aizkavējusies nevietā. Un ja drīkst vaicāt, kā Tu par mums zini. Esi Gabriela paziņa? Pirms šķirties, derētu noskaidrot konkrētāk.

[Mattiass]

Mašīna tika novirzīta uz Gabriela mājvietu.

Arists pasmīnēja. Lieki teikt, ka Sarišas attieksme viņam bija pie mašīnas trešā rata.

— Paziņa, arī tā var teikt. Jā, tas derēs, — viņš uzjautrināti piebilda. — Nodod viņam, ka viņa lūgumu izpildīju.
Pārējie Sarišas jautājumi tika noignorēti.

— Veiksmi… lai ko iecerējāt. Ceru, ka vairs netiksimies. Neblandies pa ielu. Nerunā ar svešiniekiem, īpaši notetovētiem, — automobilim apstājoties galapunktā, tā īpašnieks ar patīkamu smaidu novēlēja. — Visu gaišu.

[washulis]

Arī tā var teikt. Nu labi, neko vairāk Arists negrasīsies paskaidrot. Nodošu. Viņa piekrītoši pamāja ar galvu, drīz jau no mašīnas kāpjot laukā, redzot, ka tikusi atvesta uz pareizo vietu. Tiesa, tālākā norādījumu deva jau bija gaužām lieka, tik traki liela muļķe viņa nebija. Vismaz ne šobrīd. Paldies. Bilst, ka arī cer nesatikties, viņa gan negrasījās teikt, jo vajadzības gadījumā būtu ļoti ērti, ja kāds no Karotājiem nāktu krīzes mirkļos paglābt pakaļu.

Lieki nekavēdamās, viņa devās uz Gabriela mitekli, uzbraucot augšā. Gribējās zināt, vai pārējie biedri jau ir uz vietas.

[Mattiass]

Tikmēr Sarišu atgādājusī automašīna pagaisa tālumā. Var jau būt, ka šis vakars vēl nebija pilnīgi izgāzies. Vai arī bija? Lai arī kā, vajadzētu pabrīdināt Aleksu, Arists domāja, vilkdams ārā tālruni. Nūbu dēļ. Prieks, kur tu rodies.

[Alvīna]

Jaunā sieviete gāja uz mašīnu līdz ar Ereijasu, klusējot. Galvā maļot to, ka viss šis bija bijis Gabriela vainas dēļ. Jo viņi tur bija nevajadzīgi, bez plāna un Gabriels kaut kur pazuda, atstājot likteņa varā. Alvīna nojauta, ka tas viss bija... bīstami. Un joprojām bija. Jā.. viņa pavisam veicīgi bija gatava sēsties mašīnā, un tīties prom no šejienes.
Nu ja... tā notiek, kad nav plāna, nav nekā. Un Alvīna... viņa nebūtu braukusi, ja zinātu, ka nav plāna. Viņa domāja, ka to paziņos automašīnā, bet tie bija maldi.

[Sindra]

~ ~ ~ ~ ~ Flērai ~ ~ ~ ~ ~

Pats būdams dziednieks, Gabriels itin labi saprata meitenes sajūtas.
- Mums visiem sākumā ir grūti. - viņš noteica, it kā tas spētu Flēru kaut kādā mērā mierināt. - Vēlāk pierod. Paliek vieglāk, tomēr... - eņģeļa skatiens noslīga līdz galda virsmai un pleci viegli noraustījās, atklājot viņa paša šaubas un neziņu. - ... es pat nezinu, Flēra. Vai tas ir pareizi, pierast. - Gabriels ieskatījās acīs savai kolēģei. - Man šķiet, ka pierašana padara mūs vienaldzīgus un savā ziņā noved mūs konfliktā ar mūsu dziļāko būtību. Bet, tad atkal... mēs esam nolemti no sākuma līdz pat beigām. Būdami Gaismas nesēji, mēs ejam garām cietējiem un tiem, kuriem sāp. Tie, kuri alkst mūsu Gaismas un viss tikai tādēļ, lai pastāvētu balanss un lai Tumsas spēkiem nebūtu dots iemesls iejaukties. Pat sēžot Astindelā un neizjūtot sāpes, kas apvij citas pasaules, mēs par tām zinām un sanākam tādi kā, no realitātes bēgoši egoisti, kas paslēpušies savās zaļajās pļavās, priecājamies par sauli un harmoniju savā pasaulē un ignorējam citu pasauļu realitāti. Bet, ja jau pareizi ir paiet garām un neiejaukties, tad kādēļ mūsu spējas strādā visās šajās pasaulēs? Kāds augstāks spēks mums ir devis iespēju izlemt pašiem. Un, ar šo augstāko spēku, es nedomāju Metatronu. Viņš tikai zin veco dziesmu par balansu, par mūsu pastāvēšanu malā, un nekautrējas to atkārtot vietā un nevietā. Bet... vai palūkojoties uz šo pasauli, vai tev vēl joprojām liekas, ka šeit valda tumsas un gaismas balanss? - pabīdījis tālāk ēdiena šķivi, it kā apetīte būtu zudusi, Gabriels paņēma vīna glāzi un iemalkoja dzērienu. Viņa skatiens kavējās pie loga un tumšās ainas, aiz tā. - Tādēļ, es lepojos ar tevi. Kamēr tu nespēj izturēt un neesi kļuvusi vienaldzīga. Neļauj sev pierast. Nekļūsti vienaldzīga. - Dziedniecei tas būtu nepiedodami. Ja karotāju vienaldzību vēl kaut kā varētu attaisnot, tad dziednieks bez sirds... ko gan viņš vairs spēj saskatīt...

Gabriels pasmaidīja, kad Flēra atbildēja viņa paša vārdiem. Jā, tas lika aizdomāties. Vai meitene jutās aizvainota, ka viņš nebija izskaidrojis situāciju? Vai varbūt visa viņa, tā saucamā, jaunā komanda, tagad jutās pievilta, jo viņš nebija izgriezis uz āru un viņu priekšā izklājis visu savu būtību? Bet tad atkal... kā tieši tas, ka viņi zinās par Gabriela un Sīlijas attiecībām, viņiem palīdzēs veikt uzdevumu? Tā bija tikai ziņkāre. Nekas vairāk. Un ziņkāre bija grēks, kas lielāko daļu no viņa komandas biedriem jau bija atvedusi uz Ardu. Soda veidā. Vai tad viņi no savām kļūdām nemaz nemācījās?
- Es ceru, ka tas nav pārāk sarežģīti. - Gabriels noteica. Smaids gan no viņa lūpām pazuda. - Nepieķeries cilvēkiem. - tāds bija padoms. Vairāk gan viņš neko nepaskaidroja.

Kāpēc gan pārējiem vajadzēja uztraukties? - Joels tevi sazvanīja. Tu viņam visai skaidri liki saprast, ka esi kopā ar mani. - ja komandas biedri vēlējās par kaut ko satraukties, tad savas rūpes viņi varēja veltīt Mejas virzienā. Jo par šo serafi un viņas atrašanās vietu, neskaidrības bija daudz vairāk.
- Viņiem viss būs labi. - Gabriels noteica. Viņš visnotaļ domāja, ka Arists bija visai laimīgs izrauties no sava rutīnas darba, lai aizietu paskatīties, kas notiek "Ellē" un pieskatītu Gabriela jaunuļus.
Pieskatīt jaunuļus. Metatrona dēls uz mirkli kļuva domīgs.
Iespējams, ka tā nemaz nebija slikta ideja.
Lai gan Arists un viņa nihilistiskā attieksme, iespējams, jaunuļiem nenāktu par labu.


~ ~ ~ ~ ~ Joelam ~ ~ ~ ~ ~

- Es zinu. - Lilija novilka. - Mārvinu dvīņi. Viņu tēvs Atkritējiem ir bez maz vai dieva statusā. - meitene noteica. Skatiens uz mirkli pievērsās Joelam un samiegusi acis, meitene domīgi nošūpoja galvu. - To zin visi. - viņa zīmīgi piebilda, paraustījusi uzacis. Tā, droši vien, ka bija zīme, ka Joelam nevajadzētu mēģināt sniegt šādus padomus vēl kādam no vietējiem.
- Ja vien es zinātu, ka Markuss vēl ir dzīvs, es tam puišelim, - ar puišeli, protams, bija domāts Maikls, kurš bija meitenes pašas un arī Joela, vecumā, - ... salauztu pa vienam pirkstam vien, līdz viņš atbrīvotu Markusu, vai sajuktu prātā no sāpēm. Ja vien viņam vispār galvā ir kādas smadzenes, kurām būtu ko sajukt. - viņa indīgi noteica. - Vēl iebāzt viņam mutē to viņa sasodīto pātagu, lai nebļaustās pārāk. - Lilijas dusmas bija visai nopietna lieta. Un, jāteic, ka Orākuls ne visai labi jutās meitenes klātbūtnē, kad viņa šādi runāja. Ļaunākais jau tas, ka viņa ne tikai runāja... Lilija to patiešām domāja.

- Āh... droši vien vārda sakritība. - viņa pasmaidīja. - Nu, Gabriels. - Lilija paskaidroja. - Lai gan savādi, ka vecāki ielikuši savam bērnam šādu vārdu. Mārvins savā grāmatā bija minējis Gabriela simbolu. Un leģendu par Gabrielu. Kritušo eņģeli. - viņas skatiens kavējās pie Joela. - Vispār jau savādi. Tavs paziņa. Gabriels. Mārvina grāmata nav tik sena, lai tavs paziņa jau būtu vecumā, kad viņu laiž klubos. - Lilija acīmredzami sāka prātā pārcilāt, ko Joels viņai bija stāstījis par sevi.

No ielas pretējās puses atskanēja izsaukts meitenes vārds. - Lilij, tu nāksi? - tāds bariņš Atkritēju devās prom no "Elles" un aicināja meiteni līdzi.
- Es? Jā... - viņa atsaucās biedriem un pagriezās pret Joelu. - Nē, nē... ej. Man arī jāiet! Bija prieks... erm.. - nedaudz apmulsusi, viņa aši pastiepās un uzspieda buču uz Joela vaiga.
- Atā, Joel! - pamājusi ar roku viņa, skrēja pāri ielai, lai pievienotos saviem biedriem.

Orākuls un pārējie serafi, kas atradās tuvumā sadzirdēja kliedzienu un izjuta spējas sāpes.
Lilija bija paskrējusi zem mašīnas, kuras kapotu rotāja "Attīrītāju" simbols.


~ ~ ~ ~ ~ Pie "Elles" ~ ~ ~ ~ ~

Maikls kopā ar Maleriku iznāca no kluba. Pametis tikai skatienu apkārt, jauneklis necentās īpaši meklēt no nagiem izsprukušos. Galu galā, viņiem būtu jābūt pēdējiem nejēgām, lai sēdētu te un kaut ko gaidītu, ja bija jālaižas lapās, pēc iespējas ātrāk.
Maikls un Maleriks iekāpa Attīrītāju mašīnā un tā pavisam drīz vien pameta klubu, serafiem par laimi, aizbraucot pretējā virzienā, nevis garām Gabriela mašīnai.

Mašīnai priekšā ne no kurienes pāri ielai skrēja meitene. Maikls reaģēja visai ātri, taču ar to bija par maz. Viņa mašīna uzbrauca meitenei.
- Maikl... - Maleriks noteica, saglabājis pārsteidzošu mieru. - Es tev vienmēr esmu teicis, ka salīdzinājumā ar savu brāli, tu brauc draņķīgi. Ja tu būtu paļāvies uz mašīnas autopilotu, nekas tāds nebūtu noticis. - skatiens, kuru Maikls veltīja savam kolēģim, bija iznīcinošs. Tomēr, viņš nekavēja laiku, lai kaut ko komentētu, vai kā savādāk norādītu kolēģim viņa vietu.

Maikls izlēca no mašīnas un visai zibenīgi savācis savainoto meiteni, iekrāva viņu mašīnas aizmugurējā sēdeklī.
Kad viņš atgriezās, pie stūres, Maikla rokas burtiski un uzskatāmi trīsēja.
- Uz "Rozes Vārdu." - viņš nosauca galamērķi mašīnas autopilotam.


~ ~ ~ ~ ~ Svētnīca ~ ~ ~ ~ ~

Sariša nokļuva Gabriela mājās.
Te viss bija klusi un mierīgi. Meitene acīmredzami bija atgriezusies pirmā un māju atrada tādā kārtībā, kādā bija paši pametuši, dodoties prom. Šeit nekas nebija mainījies.


~ ~ ~ ~ ~ Aristam ~ ~ ~ ~ ~

Aleksam domāto zvanu laipni uzklausīja puiša sekretāre Mis Rozīte. Meitenes vārds gan bija Roze. Tikai biroja darbinieki viņu mīļi dēvēja par Rozītes jaunkundzi.
Meitene laipni apsolījās nodot Aleksam domāto ziņu. Aristam par šo problēmu galvu vairs nebija jālauza.

[Romija]

Šoreiz Gabriels runāja nopietni, un tik pat nopietni Flēra viņā klausījās. Viņš acīm redzot bija gājis cauri tam pašam, ar ko cīnījās jaunie serafi. Varbūt pat viņam neviens nebija palīdzējis, un nācies to saprast un uzzināt pa grūtāko ceļu saviem spēkiem. Flērai bija žēl Gabriela. Viņš šobrīd likās tik līdzīgs, tik saprotams. Varētu paņemt klēpī, samīļot, noglāstīt galvu un mierināt. Nē, Flēra nebija vienaldzīga! Vismaz vēl ne. Varbūt ar Gaismas trūkumu organismā ienāca arī vienaldzība? Kļūt pelēkai un vienaldzīgai - tas bija ļaunāk kā nonākt Ardā, nonākt pie Attīrītājiem, sekojot savai būtībai, vai tikties ar Sīliju. Un varbūt par daudz ko vēl, par ko Flēra pat nezināja, jo viņa bija bijusi tikai Astindelā un Ardā, bet Gabriels droši vien ir bijis arī citur. Gribējās nokļūt arī citur. Izdarīt uzdevumu te un tad turpināt savu metamorfozi, kurai tā arī nekad nebija lemts līdz galam izpildīties.

Flēra bija nopietna, bet piezīme par Metatronu tomēr viņā izraisīja mazu pussmaidu. Jā, par balansu tika daudz runāts. Varbūt kaut kur vēl citur tā arī bija realitāte, bet ne te. "Nē, te diez vai ir balanss," serafe piekrita un arī palūkojās ārā. "Tik daudz tumsas nevar atsvērt dažas gaismas kabīnes un daži koki, kas ir pieejami tikai bagātajiem. Varbūt balanss ir starp Astindelu un Ardu, bet tās jau nav vienīgās pasaules, lai liktu svaru kausos un nedomātu par pārējām," viņa bija kļuvusi filosofiska. Flēra bija daudz domājusi, kāpēc notiek dažādas lietas. Viņas pašas jaunība pierādīja, ka viss nav līdz galam labi pat Astindelā. Un tieši Arda bija atsvērusi jaunības gados neiegūto. "Varbūt mēs esam izredzēti, ka varam ieraudzīt arī citas pasaules," viņa prātoja. "Tad mēs redzam, ka viss patiesībā ir savādāk. Par kokiem un saules gaismu ir jācīnās. Varbūt citā pasaulē ir jācīnās par ūdeni, gaisu vai mīlestību. Varbūt citur bērniem nav laimīgas ģimenes," Flēra iedomājās par savām četrām māsām Klēru, Blēru un Afēru, un trim brāļiem. Viņi bija laimīga ģimene. Bet kaut kur vairākus stāvus zemāk kādam sāpēja. Un tas iedūrās kā skaudra apjausma, ka nevar izniekot to, kas viņiem ir dots.

Flēra pasniedzās pēc vīna glāzes. Pēc saldās kūciņas tas šķita skābs, un acis samiedzās. Viņa pamanīja Gabriela reakciju un pasmaidīja. "Nē, tas nav TIK sarežģīti," viņa piebilda un iedzēra vēl vienu malku, kam pa virsu uzkoda kūciņu. Un padoms pat bija vietā, to Flērai bija jāatceras, jo Kailes jautājumā viņa šobrīd balansēja starp prātu un sirdi. Viņai vajadzēja Kaili, lai izpildītu savu plānu un varētu pavirzīties mazliet tālāk Sīlijas iznīcināšanas lietā. Un lai arī tas bija pret Flēras kā dziednieces būtību, viņa labi saprata, ka šoreiz vajag. Sīlija bija raudājusi. Pat ja Gabriels negribēja ķidāt viņu attiecības, tomēr tas bija visai nozīmīgs notikums jebkura serafa izpratnē. Kādu brīdi nezinādama, vai būtu labi to tagad pieminēt, Flēra nosprieda, ka atstās šo tematu tad, ja ar visiem kopā tiks pārrunāts, kas šovakar noticis. Tas varētu interesēt arī citus.

"Tās tiešām garšo gandrīz kā pie Alīsijas," Flēra nu jau jautrākā balsī novērtēja kūciņas, kad liels kumoss bija pazudis viņas mutē. Un kurš gan nezināja Alīsiju un viņas ceptās maizītes! Jāteic, ka Ardai bija visai labi izdevies šeit iegūt arī šādu Astindelas lāsīti, kas pat tur nebija ikdienišķa lieta. "Gandrīz vai šķiet, ka viņiem par pavāru strādā kāds mūsējais," Flēras balss izklausījās tā, it kā viņa runātu bez maz vai par sazvērestību. Bet acis atkal bija priecīgas un lūpas smaidīja. Galu galā viņa bija saņēmusi apstiprinājumu, ka nevajag uztraukties par biedriem. Un te bija izklaides vieta, izklaidei ir jāsniedz prieks vai vismaz apmierinājums. Flēra pacēla vīna glāzi kā tostā. "Par kokiem," viņa teica.

[echo3]

No kluba tikt ārā izdevās pavisam viegli. Tā kā Ereijasam neviens neko nebija teicis, un prom došanās, nepakļaujoties Maikla pavēlei, bija viņa paša izvēle, tad serafs nopriecājās, ka Alvīna arī izdarījusi tādu izvēli.

Mašīnu viņi atrada turpat, kur atstāja. Ereijass atslēdza auto durvis un kopā ar Alvīnu nozuda apkārtējo skatieniem, iesēzdamies tajā. - Ko darām tālāk? Ellē palika vēl Sariša un Joels. Gabriels un Flēra aizgāja jau pirms brīža. Gaidām tepat? - Ereijass nesāka izteikt savas pārdomas par Elli. Nu, to, ka viņiem tur vispār nebija jāiet. Bet Gabriels tā bija vēlējies, un viņi visi bija atkarīgi no Gabriela.

Ne viņiem pašiem, ne automašīnai neviens nepievērsa uzmanību. Tas, protams, bija labi.

[Alvīna]

Serafe spēji satvēra deniņus, spēcīgās sajūtas sagrāba viņu, kā saprotot, ka ir nepatikšanas. Sāpes un ciešanas. Jaunā sieviete pieskārās automāšīnai un aizvēra acis. Nē! Vajadzēja palīdzēt, bet pašsaglabāšanās instinkts apgalvoja, ka nevajag. Un tagad viņa saprata, ko nozīmēja teorijā apgūtais, ka... ir situācijas, kad... nedrīkst iejaukties. - Ereijass, lūdzu... - viņa nočukstēja. - Braucam, es negribu to vairs just. Es nedrīkstu iejaukties, Tu taču saproti? - skatiens lūdza, un... viņa nebija gatava gaidīt.

[echo3]

Vispirms no Elles iznāca Sariša kopā ar iepriekš neredzētu vīrieti, un abi iesēdās Karotāju mašīnā. Tā. Tad, šķiet prom devās Maikls. Un tad... Alvīnas spējā reakcija bija saprotama, jo Ereijass arī sajuta to pašu, ko viņa - spējas skaudras sāpes. Kāds cieta, bet šoreiz Ereijass redzēja, kurš - no Elles prombraucošā Attīrītāju mašīna uzbrauca kādai meitenei. Pareizāk sakot - meitene paskrēja zem automašīnas. Un, tā kā Ereijass tagad uz to pusi skatījās ļoti vērīgi, tad vēl gabaliņu tālāk pamanīja Joelu. - Redzu Joelu. Tūlīt brauksim. Un, jā, es saprotu. - Tikai brīdi pagaidīt, līdz Attīrītāji un Karotāji dodas prom. Un pat šo brīdi Ereijass pamanījās izlietot lietderīgi, izskaidrojot Lilū, ka mašīnai tagad jāpiebrauc tur, pie Joela, un tad jādodas uz Gabriela mājām.

Pēc brīža Lilū pieturēja blakus Joelam.

[Roviela]

Joels piekrītoši pamāja. Jā, to zina visi, pat ja orākuls pats šoreiz nepiederēja visiem. Tālākais teriktais gan lika nepatikā gandrīz noskurināties.
- Lilij, nevajag jau nu tik nejauki. Ļaunas domas ietekmē paša likteni.
Tā viņš tiešām juta un domāja. Var jau būt, tā nebija tiesa itin nemaz, cik tās pieredzes pašam, lai neteiktu, ka nekāda.

Stāsts par Gabrielu un Mārvinu dvīņu tēva grāmatu droši vien bija kaut kas, kas atkal visiem zināms, bet par ko nerunā. Laikam. Joels neatbildēja meitenes prātojumiem, tos ne noraidot, ne apstiprinot. Nevajag. Gan jau Ardā Gabriels nav vienīgais ar šādu vārdu. Gabriels nav kritušais eņģelis, tur Mārvins vecākais būs kļūdījies, bet kas zina, kas tajā grāmatā rakstīts? Orākuls nolēma painteresēties. Viņam bija aizdomas, ka tā ir tieši tā grāmata, kas ir aizliegta, nīcināta un tā tālāk. Kāpēc?

- Atā, Lilij!
Acis vēl sekoja meitenei, kad notika nelabojamais - viņa paskrēja zem mašīnas, un... tieši Maikls viņu savāca, pirms serafs paspēja kaut izkustēties no vietas. Sāpes plosīja pamatīgi, Joels jau pirms nākšanas uz šejieni nebija atpūties, un tādas sāpes bija jau tik ļoti daudz, ka puisim gandrīz saļodzījās ceļi.

Viņš gandrīz pat nepamanīja, kā malā apstājās mašīna un laipni atvēra durvis. Joels tajā iekāpa pilmīgi mehāniski, pat nepaskatoties, kas tur iekšā. Šobrīd viņu varētu savākt katrs, kam vien būtu tāda vēlēšanās.

[washulis]

Atnākusi drošībā, Sariša apjauta, ka patiesi, pārējo piedzīvojumi vēl turpinājās, bet gluži citā vietā, kā šeit. Nu, varētu jau uzzvanīt, kur viņi ir un ko dara, bet serafe nolēma mirkli pati atvilkt telpu, uztaisīt sev tēju un pagaidīt, iespējams pārējie jau ir ceļā uz šejieni. Ja kavēsies, tad, protams, jānoskaidro, vai viņiem nav nepieciešami papildspēki. Bet pagaidām viņa nosēdās pie virtuves galda un mierīgi tējoja, prātojot par iepriekš "Ellē" notikušo. Tātad Maikls atpazīst serafus, tikmēr Maleriks to nespēja. Skaidrs, ka Aleksa brālis ir Sīlijas labā roka, pārējiem nav tik plašu iespēju. Kamēr nesanāktu atkal tikties ar Maiklu, tikmēr pārējos Sīlijas padotos vēl varētu apvest ap pirkstu un pielavīties.

[echo3]

Mašīna, kas "savāca" Joelu, tomēr bija pareizā - Lilū bez strīdiem visus vizināja uz vietu, kuru viņi šeit, Ardā, varēja saukt par mājām. Ereijass ļāva Lilū braukt, kā viņa vēlas (ja tā var teikt par mākslīgo intelektu), jo, pirmkārt, bija norūpējies par abu orākulu apdullušo stāvokli, un, otrkārt, vispār neprata braukt ar mašīnu. Viņš cerēja, ka, tiekot tālāk no Elles, jūtīgākajiem serafiem paliks labāk. Protams, ja vien pa ceļam vēl kāds vai kāda brauciena maršruta tuvumā nenokļūs nelaimē, avārijā vai vēl kādās sāpīgās nepatikšanās, ko visi serafi varētu sajust.

Nekādas nelaimes negadījās, Lilū visus aizveda līdz pareizajai garāžai. - Paldies, Lilū! - Ereijass, kā vienmēr, neaizmirsa būt pieklājīgs. Te visiem bija nepieciešams mazliet dvēseles miera, un labi, atzinīgi vārdi ir īstais, ko tādos brīžos vajag teikt (un dzirdēt).

Kad serafi bija uzbraukuši Gabriela dzīvoklī, Ereijass vispirms ielūkojās visās telpās, lai noskaidrotu, vai Gabriels, Flēra vai Meja nav atgriezušies jau agrāk. Trīs nosaukto vietā puisis ieraudzīja Sarišu lēnītēm malkojam tēju virtuvē. Tas gan bija pārsteigums. - Kā? - Tas bija viss, ko Ereijass attapās izteikt skaļi. Kā gan Sariša nokļuvusi te, ja iekāpa Karotāju mašīnā?

[Roviela]

Citu serafu, it īpaši Ereijasa, klātbūtne bija mierinoša. Pēc sajūtām bija skaidrs, ka nevienam no viņiem nebija labi, tomēr uzturēties šeit bija nesalīdzināmi vieglāk nekā blakus cilvēkiem, kas aizņemti ar ļaunām domām, un kur nu vēl rīcību. Alvīnai klājās smagāk par visiem, un kā nē! Viņa Ardā bija tikai dažas stundas. Joels saņēmās pats, lai pārlieku emocionāli netraumētu pārējos - Gabriels taču teica, ka ātri jākļūst stipram! - un gādīgi aplika Alvīnai roku ap plecu.

- Būs jau labi. Atpūtīsimies, un paliks labāk, - viņš mēģināja mierināt orākuli, bet tad apklusa un ļāvās braucienam. Vārdi jau neko īpašu neizteica, un Joels pats jutās mierināms.

Gabriela Svētnīcā beidzot varēja ievilkt elpu. Serafs neko nezināja par Sarišas piedzīvojumu, tāpēc viņu, savukārt, mazliet izbrīnīja Ereijasa izsauciens. Joels mazliet aizdomīgi paskatījās uz abiem biedriem. Vai kas bija noticis? Vaicāja sarauktā uzacs. Vairāk darbībām īpaši spēka nebija.

- Jānoskaidro, kas tā par grāmatu, ko sarakstījis Mārvinu dvīņu tēvs, kurš Atkritējiem ir bezmaz dieva vietā un kurā Gabriels dēvēts par kritušo eņģeli.
Pateicis šo nezinošajiem visai mīklaino frāzi, Joels grasījās iet uz istavu un vienkārši atkrist gultā.

[washulis]

Ak, patiesi, ārkārtīgi ilgi gaidīt biedru parādīšanos nevajadzēja, nu jau drīz varēs noskaidrot, kā veicies viņiem, bet ierodoties Ereijassam uz izdvešot to skaļo "kā", viņai bija jāapjauš, ka būs pirmā, kura sniegs skaidrojumus. Visai traks vakars, ja prasāt man. Viņa ar īsu smiekliņu uz lūpām izdvesa, izklaidīgi bakstot tējas krūzes osiņu. Satikos ar Attīrītāja Maikla kolēģi, Maleriks viņu vārdā, sēž Maiklam zem tupeles. Tagad arī viņi spēs mani pēc sejas atpazīt, nevarēšu tiem Sīlijas priestieriem iet diži tuvu. Viņa iesāka stāstīt, nopētot te vienu, te otru serafu. Paglāba viens no Karotājiem, Gabriela paziņa, kā noskaidrojās. Mirkli bijos, ka mani iesēdinās, bet tā vietā atgādāja šurp, tā kā varam cerēt uz nelielu atbalstu arī no Karotāju puses. Vai vismaz viena Karotāja. Serafe vēl nošūpoja galvu, atminoties izlasīto vārdu uz Karotāja liecības. Arists. To derēs atcerēties.

Tiesa, nu laiks mainīt lomas, kad Joels bez maz vai apzināti centās izteikties šifrā, neko vairāk nepaskaidrojot. Nē, tas jau nu cauri neies, ja viņi plāno darboties kā komanda, tad visiem jābūt vienlīdzīgi informētiem. Pieļauju, ka Mārvinu dvīņi ir Alekss un Maikls? Kāds Gabrielam ar to sakars? Sariša sarauca pieri, atlaižoties no savas tējas krūzes.

Šo rakstu rediģēja washulis: 20.05.2013 20:21

[Roviela]

Ō! Tas Sarišai ir bijis patiešām savāds piedzīvojums.
- Jā, Alekss un Maikls, - Joels apstiprināja, jau stāvēdams durvju aplodā.
- Viņu tēvs ir uzrakstījis grāmatu, kurā Gabriels top saukts par kritušo eņģeli. Pats autors Atkritējiem ir gandrīz dieva vietā. Vajadzētu sadabūt to grāmatu.
Viņš nopūtās un ar plaukstu paberzēja pieri.

- Tā teica Lilija no Atkritējiem. Sariša, zini, Lilija paskrēja zem Maikla mašīnas. Es iešu gulēt. Nevaru vairāk.
Serafs pagriezās, lai ietu atpūsties.