"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Flēra atrada Ereijasu sēžam istabā klubkrēslā un vērojam pa logu negaisa debesis. Puisis izskatījās domīgs, bet nebija ne noguris, ne miegains. Kad Flēra ierunājās par pilsētas papētīšanu, serafs piecēlās. - Labprāt. Tūlīt ejam? - Saņēmis apstiprinošu atbildi, Ereijass gāja pakaļ Flērai.

[Alvīna]

- Sapratu, - plāna tātad nav. Serafe apvaldīja nopūtu - emociju izpausmes viņa atstās mirklim, kad būs viena pati ar sevi. Kā allaž - viņa kārtoja sevi, lai spētu sakārtot pasauli un punkts. - Es paskatīšos vēlāk, ko rāda pasaule, bet vispirms sakārtošu sevi, - viņa pamāja uz sevi, īsti neatklājot vai runāja par ārpusē esošo vai kaut kādām iekšējām sajūtām un nogurumu, kurš tiešām bija, bet vēl galīgi negāza pie zemes.

- Nav iebildumu, - smaids, novērtējot istabiņu un atvēlēto stūrīti. Neko daudz jau serafei nevajadzēja vietā, kur tāpat nebūs viņai milzīgi torņi, ideāls skats un daudz gaismas, kas ielija telpās, dāvājot pasaulīgu mieru. Te nebija Astindela un nāksies norīt šo krupi veselu.
Telpā ar apģērbu, Alvīna apskatīja pieejamo klāstu un noklausījās skaidrojumus kādi bija. - Pateicos, - atvēlējusi serafei brīvu došanos, neaizkavējot ar jautājumiem, jaunā sieviete palika pie visiem aksesuāriem, pētot saulesbrilles, makus un dažādus citus niekus. Nolikusi atpakaļ paceltās saulesbrilles, kurām gan jēgu viņa nesaskatīja pasaulē, kurā nav gaismas, viņa atgriezās pie ieročiem, par kuriem bija saņēmusi īsus skaidrojumus. Pirkstu gali viegli pieskārās kādam blasterim, bet tad viņa tos atņēma nost. Efektīvi, bet serafe nekad neko tādu nebija lietojusi. Tikai kādreiz pašaudījusies ar loku, bet viņa nebija nekāda perfektā mērķēšanā. Dunči jau bija labāk, ar tāda veida ieročiem pašaizsardzību serafe bija apguvusi vismaz pamata līmenī. Viņa nekad nemērotos spēkiem ar tiem, kas to skolojušies no bērna kājas, bet gluži nevarīga nebija.
Palikusi viena, serafe novērsa skatienu un atspiedās pret sienu. Ieroču tuvums atvēra sajūtas, liekot asāk izjust nogurumu. Nē. Tāpēc viņa aizgāja atpakaļ pie apģērba.
Riebīgi materiāli, riebīgs izskats, nepatīkami, kad kaut kas tāds pieskaras ādai. Iespējams pie vainas bija nelāgais noskaņojums, kas lika justies tā, it kā viss būtu pavisam slikti. Pamērījusi pāris komplektus, kurus atrada sev piemērota izmēra, viņa secināja, ka tie liek justies viņai draņķīgi. Vai tiešām cilvēkiem šeit to visu vajadzēja šādu? Uz istabiņu, kura bija tukša, paņēmusi līdzi nedaudz drānu, kaut kādus aksesuārus un to visu sakārtoja istabiņā.
Tad viņa noāva apavus un apsēdās gultā, savācot kājas zem sevis, bet skatiens kļuva apātisks un tika vērsts sienā. Tikai tas nebija interjers, kuram serafe pievērsa uzmanību un tas nebija mēģinājums atvērties pasaulei, kas jau tā spiedās iekšā, tā nebija jautājumu uzdošana, tā nebija meklēšana. Gluži pretēji - serafe lūkojās sevī, norobežojot sevi no visa.
Nav sāpju, nav noguruma, nav baiļu, nav dusmu. Nav mēģinājuma sevi uzmundrināt, nav mēģinājuma just sajūtas. Nē, tās nepazuda, tās bija. Tuvu un tālu. Tumsa bija visur, tik Alvīna mēģināja nebūt. Gluži vai nepareizi šķita, ka šis nav vakars, kad mierīgu sirdi pagulēt, bet iemigt viņa nespētu. Prāts atveras guļot un tas Alvīnai šeit nemaz nepatiktu.

[Sindra]

Kad Flēra bija pavērusi Gabriela istabas durvis, viņa pamanīja serafu stāvam pie loga un domīgi noraugoties uz kaut ko... ko nu viņš tur ārā redzēja. Tik vien kā meitenes ienākšana lika atraut skatienu no loga un palūkoties uz Flēru.
Mirklis klusuma. It kā viņš censtos apjaust, ko sarkanmate teikusi, līdz beigās pamāja ar galvu. - Jā, labi. - skatiens uz mirkli atgriezās pie loga, līdz pieņēmis lēmumu, Gabriels pamāja ar roku. - Pagaidi! Es arī došos tev... jums līdzi. - jo Flēra te nebija atnākusi viena. Arī Ereijasu viņš manīja.

Kas bija ar Sarišu? Viņa nāks vai paliks mājās? - Kas vēl nāks? - Gabriels apjautājās no skapja paņēmis sausu jaku.
- Tas puisis, kas bija kopā ar Meju. Viņi ir prom. Pirms brīža aizbrauca. - tas arī bija tas, ko viņš bija vērojis pa logu. - Uzmaniet viņu. - protams, tas bija tāds globāls ieteikums. Ne jau viņš tagad lika kādam skriet Aleksam un Mejai pakaļ.

- Kad esat gatavi doties, tiekamies pie mašīnas. - savācis lietas, kuras viņam vajadzēja līdzi, Gabriels izgāja no istabas un devās lifta virzienā. Lejā, pie mašīnas, viņš gaidīja pārējos braucējus un domīgi pētīja sasisto moci.
Otra motocikla nebija. Ar to acīmredzami bija aizbraukusi Meja un Alekss.
Kamēr viņi vēl nebija gatavi startēt, Gabriels notupās pie sabuktētā braucamrīka un tam pieskārās. Eņģeļa acis bija aizvērtas. Taču jebkuram serafam palūkojoties uz viņu bija skaidrs, ka Metatrona dēls meklēja vīzijas un centās izzināt notikušo.

[Romija]

Flērai, protams, nebija iebildumu, ka Gabriels dosies līdzi. Vai varbūt otrādi - ka viņa var doties līzi Gabrielam. Lūpās pavīdēja smaids un acis mazliet iemirdzējās.

Meja un Alekss bija prom? Nu, gan, ašā meitene!, Flēra nodomāja. Varbūt Mejai bija citi iemesli, varbūt atkal tik pat neprātīga vēlme, kā no rīta, ka pazirdēja par motocikliem. Cerams, ka telefons viņai ir līdzi, jo visu laiku uzmanīt un meklēt Meju - tas nebija viņu uzdevums. Ja Alekss Meju būtu nolaupījis vai piespiedis doties prom, tad diez vai Gabriels to tik mierīgi uztvertu. Tā Flēra sprieda, tāpēc nedomāja tagad iejaukties šajā lietā.

Flērai viss līdzņemamais bija jau savākts, viņa vēl uzmeta skatienu sev spogulī, joprojām izskatīdamās ugunīga un pārliecināta. Piegulošais tērps un augstie papēži izcēla viņas augumu un neslēpa skatienam viņas elegantās kustības. Uzsmaidījusi sev un nedaudz sakārtojusi matus, arī viņa devās lejā uz garāžu.

Ieraugot tikai vienu - sasisto - motociklu, radās jautājums, vai viņi bija aizbraukuši ar Gabriela nesasisto un atstājuši otru šeit? Katrā ziņā Gabriels to bija pamanījis un šķiet, centās uzzināt, kas ar braucamrīku noticis. Flēra neiejaucās. Viņa atvēra automašīnas durvis un nolika savu somu uz priekšējā blakussēdētāja sēdekļa. Ja Gabriels brauc, tad viņš droši vien vadīs automašīnu, un Flēra vēlējās būt blakus. Vai arī brīvi varēja pārņemt vadīšanu, lai gan ar pašu Metatrona dēlu blakus viņas ideja pavizināties un aplūkot apkārtni šķita mazliet naiva un nenopietna.

[echo3]

Joels teica, lai pēc stundas modinot. Laikam iešu piebungāt un pavaicāšu, vai ir pietiekoši atpūties. - Par Sarišu gan Ereijass neko nezināja, tāpat kā par nesen ieradušos Alvīnu. Ā, un Meja un Alekss jau devušies prom?

Kā teicis, tā viņš arī darīja - devās uz Joela istabu noskaidrot, vai orākuls vēlas doties uz pilsētu.

Ereijass pārbaudīja pats savas līdzņemamās mantas, bet, tā kā viņam somas nebija, tad pārbaude nozīmēja vien plaukstu pārlaišanu kabatām. Matu krāsu no melnas uz ierasto balto puisis nenomainīja. Maikls bija viņu redzējis ar baltiem matiem, un tā arī aprakstījis, ja ir kādam ziņojis. Tie, kuriem Sīlijas amuletu nav, meklēs baltmatainu jaunekli. Tiem, kuriem amuleti ir - Ereijasa matu krāsa ir vienaldzīga.

Ereijass nobrauca lejā uz garāžu kopā ar Flēru un devās uz mašīnu.

[Roviela]

Joels nebija pietiekoši atpūties. Stunda vēl nebija pagājusi, bet serafs atcerējās Gabriela ieteikumu - negulēt kā plekstei pēc katras maģijas lietošanas, bet uztrenēt izturību. Lūk! Viņš tagad to arī darīs, un orākuls pēc Ereijasa aicinājuma cēlās augšā, uzvilka zābakus un virsējās drēbes, ko bija novilcis, pirms likties gultā, paņēma līdzņemamās mantas un sekoja karotājam.

- Pagaidi! Es arī nāku.
Ha! Kamēr vilka zābakus, tikmēr Ereijass bija jau prom, un Joels brauca lejā ar nākošo liftu, cerēdams, ka biedri vēl nebūs sakāpuši mašīnā un aizbraukuši.

Lifts bija tīrs, nekur vairs nemanīja asinis, un jau tik vien atviegloja smagumu, kas te spiedās no visām pusēm.
- Hei! Es arī piedalos, - viņš piesteidzās klāt tehnikas brīnumam, pa ceļam vērojot, kā Gabriels, laikam jau, cenšas noteikt, kas ir atgadījies ar motociklu.
Priekšējie auto sēdekļi bija, tā teikt, rezervēti, un Joels iesēdās aizmugurē.

[washulis]

Sasveicinājusies ar jauno biedri, orākulu, kamēr citi aizklīda darīt citas lietas, izrādīt apkārtni, tīrīt liftu vai ko tādu, tikmēr Sariša atvilka elpu un kad nu kādu laiku vēlāk tika piedāvāta iespēja atkal doties laukā, šoreiz arī Gabriela paša kompānijā, Sariša atsaucās pozitīvi: Jā, došos jums līdzi. Serafe piekrītoši pamāja, dodoties līdzi pārējiem uz transportu un nosēžoties aizmugurē līdzās Joelam.

[Sindra]

Tas neprasīja pārāk ilgu laiku. Tik tā vien izklaidēties gribētāji bija sanākuši, kad Gabriels atrāva roku no braucamrīka un piecēlās. Ātriem soļiem nokļuvis līdz mašīnai, daudz neprātodams, vīrietis iesēdās priekšējā sēdeklī, kur atradās arī auto stūre, ja nu gadījumā mašīnas vadītājam rodas vēlme auto vadīt pašam, nevis uzticēties autopilotam.

Ko bija izlēmis Gabriels, vēl īsti nevarēja saprast. Viņš gan iedarbināja elektromobīļa dzinēju un tas gluži kā atdzīvojās, iedegdams dažādas gaismiņas paneļos. Sievietes balss, kuru serafi jau bija dzirdējuši pirms tam, laipni sveicināja Metatrona dēlu, uzrunājot to vārdā.
Kā mašīna zināja, ka to šoreiz iedarbinājis īpašnieks, kas to, lai zin. Katrā ziņā, kad ar vadīšanu nodarbojās Flēra, sievietes balss viņu nesauca par Gabrielu.
- Sveika, Lilū. - Gabriels atsaucās balsij un palūkojās spogulī, it kā tur būtu redzamas tās personas acis, ar kuru viņš sarunājās. - Man interesē klubi, kur šovakar pulcējas Atkritēji. -
- Meklēju informāciju. - Lilū atbildēja un apklusa.

Gabriela pirksti tikmēr nemierīgi bungāja pa stūres ratu, līdz viņš pagriezās pret Joelu. - Aizej līdz Alvīnai un pasaki, ka viņai arī jānāk. Tā ir pavēle. - var jau būt, ka vajadzēja atstāt jauno orākulu mājās un ļaut atpūsties, bet no otras puses... Pūtīsies, kad atgriezīsies mājās. Astindelā. Katrā ziņā, Gabrielam nelikās, ka jaunie serafi ir pārlieku aizrauti ar šo pasauli, lai stieptu viņu uzdevumu garumā. Ja nu vienīgi atskaitot Meju, bet par melnmati un viņas kaislībām, viņš padomās vēlāk, .

Tikmēr arī Lilū bija sameklējusi informāciju. Maigā sievietes balss informēja:
- Atkritēji šovakar pulcējas "Ellē" un "Kaulu Vārtos". -
- Cik neparedzami... - sarkastiski novilka Gabriels.
- "Ellē" ir reģistrētas jau trīs saķeršanās ar Karotājiem līdz šim. - auto dvēsele turpināja, neņemot Metatrona dēla repliku īsti vērā. - Jūsu drošības dēļ rekomendēju doties uz "Kaulu Vārtiem". - Lilū burtiski melodiski nodziedāja emocionālā balsī un ja vien būtu iespējams redzēt viņas seju, varētu derēt, ka viņa Gabrielam piemiedza ar aci.

[Romija]

Flēra ieņēma vietu blakus Gabrielam un skatījās, kā automašīna atdzīvojas. Tātad tā bija Lilū? Flēra vērīgi nopētīja mašīnas paneļus, bet konkrētu vietu, kura būtu kaut kāda nebūt seja, neatrada. Viņa tā arī līdz galam nesaprata, vai tā bija sarežģīta mehāniska iekārta vai tomēr dzīva būtne. Lai nu kā, priekš pārvietošanās Lilū bija ļoti ērta.

Ak, viņi dosies sabiedrībā? Flēra paskatījās uz savu apģērbu. Lai arī tas viņas augumam labi piestāvēja, tomēr apziņa, ka viņa dosies cilvēkos blakus Gabrielam drēbēs, kurās pirmīt mazgāja grīdu, lika saknosīties. Šķita, ka abģērbs pēkšņi visur kož un grauž.

"Man vajag pārģērbties," Flēra nobēra. Izklausījās, ka viņa ir sakaunējusies un tagad cenšas to labot. "Es ātri!" To teikusies, viņa aši izkāpa no mašīnas un steidzās uz liftu. "Varu pasaukt Alvīnu," viņa promskrienot vēl uzsauca, jo nebija īsti nozīmes vēl kādam tāpēc nākt. Dodoties prom, sarkanmate vēl dzirdēja Lilū atbildi koķetā balsī. Pārāk koķetā! Lilū!

Lifts vilkās, un Flērai bija vienalga, uz kuru klubu viņi dodas, jo nezināja, kāda atšķirība. Tikusi atpakaļ dzīvoklī, Flēra aizskrēja uz savu istabu. "Gabriels tevi arī sauc līdzi," viņa paziņoja un uzmeta ātru skatu, vai Alvīna ir saģērbusies. Tad aizsteidzās pārģērbties. Jau iepriekš meitene bija noskatījusi pāris apģērba gabalus, kas varētu izskatīties kā šejienes izejamie apģērbi, bet ne tik praktiski, lai tajos darītu ikdienas vai uzdevuma lietas. No augstpapēžu zābakiem Flēra nešķīrās, bet bikšu vietā ātri uzvilka īsus svārkus, augšiņu nomainīja pret sudrabotu topiņu, kam pa virsu uzvilka melnu jaku ar kuplu, spalvainu apkakli. Pārģērbšanās neprasīja daudz laika. Mantas bija palikušas somā mašīnā. Izbraukusi ar rokām cauri matiem un sakārtojusi tos mazliet labāk, Flēra steidzās atpakaļ, pie reizes pārliecinoties, vai arī Alvīna nāk.

[Alvīna]

Nezinot, ka apkārt brieda plāns kaut kur doties, serafe vispār nepievērsa uzmanību tam, kur palika pārējie. Viņa lūkojās sevī, noslēdzās no ārējās pasaules ietekmes lauka un bija neesamības un nekurienes ietvarā, gluži kā universā pukstoša vientuļa sirds. Vai gaisma un aicinājums būs patiesi, kad viņa vēlēsies teikt, ka ir gatava stāties pretim savam uzdevumam un pieņemt līdz galam to, ka tiešām bija Ardā. Iespējams, ka Metatrons ticēja, ka tā ir viņas iespēja, bet viņa klusēja. Nepiekrita un nenoliedza. Patiesības ēterā glabājas viss, tik serafe kavējās tur ielūkoties.
Otra serafe uzrunāja orākuli, kura sēdēja sastingusi, lūkojoties vienā punktā ar tumšu acu skatienu, tik pēc brīža līdz Alvīnas apziņai aizstaigāja dziedznieces frāze, ka jādodas līdzi. - Atvainojos, - ja nu klusēšana bija ieilgusi, neizrādot reakcijas pazīmes? - Uz kurieni tieši? - serafe eleganti izkāpa no gultas un tomēr pārvilka, jo pēc drēbju mērīšanas bija uzvilkusi savu serafes apģērbu, vismaz augšdaļā noteikti. Sieviete brīdi nespēja izlemt vai atstāt mugurā zīda auduma apakškreklu un pa virsu tikai stiept virsū šīs pasaules apģērbu, vai tomēr ne. - Kāpēc Tu pārģērbies vēl? Vai tam ir kāda nozīme tur, kur dodamies? - dabisks jautājums. Alvīna ģērbās tikai tāpēc, ka nebija šīs pasaules ietērpā pilnībā, bet to kā vispār te būtu jāizskatās - nebija ne jausmas. Kombinācijas arī maina kopējo jēgu.

Alvīna bija atstājusi platākās bikses kājās, kuras bija atradusi, uzvilkusi zābakus ar zemāko papēdi no augstajiem un augšdaļā uzvilka savāda piegriezuma kreklu ar garām rokām, kas priekšā bija nošūts ar auduma kārtām un diezgan labi gulēja uz auguma un, paldies augstākajiem spēkiem, nebija kaut kāds tizls un īss. Viss bija tumšs, tāpat kā serafes tumšie mati. Vēl garāks mētelis no dīvaina auduma (nekādas ādas, jo tos serafe atlika nost jau tikko ieraudzīja), kas bija reizē plāns un nelaiž cauri ūdeni, aukstumu.
Palūkojusies spogulī, serafe vienalga nejutās laimīga. Vismaz bija ērtāk nekā varēja būt šīs pasaules iecienītajos apģērbos.
Savākusies citas mantas, serafe paņēma nelielu somu, kur ielikt lietas. Tad viņa sekoja dziedniecei.

[echo3]

Ereijass iekārtojās auto pēdējā sēdeklī. Jā, tas, ka Gabriels automašīnu uzrunā vārdā, un mašīna tāpat atbild, bija kaut kas jauns. Tāpat kā tas, ka Lilū spēj savākto informāciju analizēt, izsniedzot atbildi uz nepavisam ne triviālu jautājumu. Serafs jau vēra muti, lai pavaicātu, kas ir Lilū, bet pārdomāja, un tā vietā pajautāja, - Kas ir Karotāji?

[Roviela]

Ō! Kāda spējīga mašīna. Tā pat zina, kā Gabrielu sauc. Joels klausijās auto-Lilū balsī un prātoja - nez, kas ir tie Atkritēji?
Viņš sadzirdēja Vecākā serafa pavēli un jau grasījās kāpt laukā, kad Flēra, nez ko pēkšņi saknosījusies, burtiski izspurdza pa auto durtiņām un aizjoza sakot, ka vajag pārģērbties.
Kāpēc?

Lūk, šis jautājums Joelu mocīja līdz brīdim, kad pie lifta izejas parādījās abas serafes. Abas izskatījās labi, un orākuls nekādi nespētu pateikt, kura labāk. Vai pie vainas tas, ka viņš vairāk mēdza vērtēt dvēseli, nekā apģērbu?
Visādā ziņā pats viņš uzskatīja, ka tāpat izskatās pietiekami labi, un neko nevajag pārģērbt.

- Kas ir Atkritēji?

[Romija]

Tāpēc, ka es nejutos ērti? Flēra palūkojās uz saviem augstpapēžu zābakiem. Tāpēc, ka gribēju būt smukāka? Ha, pret Ardas pelēkumu visi serafi bija skaisti jau tāpat. Tāpēc, ka es tajā apģērbā mazgāju grīdu? Tāpēc...? Flēra pārcilāja dažādus atbildes variantus uz Alvīnas jautājumu, kāpēc vajadzētu pārģērbties, bet visi likās muļķīgi. Varbūt pati pārģērbšanās bija muļķīga, bet gribējās taču justies un izskatīties piederīgi. Tā vietā viņa atbildēja gluži vienkārši: "Mēs brauksim uz klubu, tur vietējie izklaidējas. Es gribēju uzvilkt kaut ko līdzīgu vietējo drēbēm šādā situācijā, lai mazāk izceltos."

Kad abas serafes bija nobraukušas lejā, Flēra pamāja uz mašīnu. "Brauksim," viņa īsi noteica un devās uz automašīnu. Flēras gaita bija eleganta un nesteidzīga, lai arī tieši viņas abas bija tās, uz ko gaidīja pārējie. Soļi bija mierīgi un taisni, stāja stalta, gurni ejot kustējās un atklāja, ka svārki ir ne tikai īsi, bet pat ar šķēlumu. Tāpat arī kakla izgriezums bija visai dziļš, bet tikai tik daudz, lai iekārdinātu, nevis atklātu par daudz.

Jā, iesēsties mašīnā šādā apģērbā gan bija nedaudz grūtāk, taču pēc neilga mulsuma brīža arī ar to Flēra veiksmīgi tika galā. Viņa iekārtojās savā iepriekšējā vietā. "Šādi varētu mazāk izcelties starp citiem," viņa nez kāpēc paskaidroja, jo jautājumu neviens cits uzdevis nebija. Bet acis uzmeklēja Gabriela skatienu, ko viņš par to teiks.

[Sindra]

Gabriels jau tā kā grasījās kaut ko bilst pēc Flēras paziņojuma, taču vai nu pārdomāja, vai nu... katrā ziņā, pavērtā mute aizvērās tā arī neko nepasakot un viņš tikai paraustīja plecus, atslīdzis krēslā ērtāk. Pirksti turpināja bungot pa stūres ratu, bet skatiens ik pa laikam pavērsās uz ēkas izejas pusi, kā liekot domāt, ka viņš nevar sagaidīt, kad meitenes nāks. Tā jau gan īsti nebija, ja pat izskatījās no malas.

Mašīnā izskanējušie jautājumi, lika Gabrielam ieskatīties spogulī, lai ar skatienu uzmeklētu to, kam viņam bija jāatbild. Tāda slinka versija sarunbiedra uzlūkošanai.
- "Karotāji" ir vietējie kārtības uzraugi. Viņiem tāds nosaukums. - kāpēc šajā pasaulē kārtības pieskatītājus un uzraudzītājus dēvēja tik agresīvā vārdā, Gabriels nezināja. Tomēr, viņu tas īpaši nepārsteidza. Cik nu viņam bija nācies uzturēties šajā pasaulē, tad Ardā ne tikai debesis bija apmākušās un tumšās. Te norisinājās arī citas tumšas lietas un serafi jau to savā ziņā varēja just arī pēc kopējā emocionālā fona. Nav pat īsti brīnums, ka Demonu Valdniecei šī vieta liekas tik pievilcīga.
- Ja jums sanāk kāda darīšana ar "Karotājiem", jums vajadzētu viņos ieklausīties un pakļauties. Tā būs vieglāk tikt galā ar radušos situāciju. Šie kārtības uzturētāji šajā pasaulē tiek respektēti un viņiem ir visai plašas pilnvaras. Tā ka... konfliktēt ar viņiem nav prātīgi. - Tikai... hmm... šeit, mašīnā, kopā ar viņu gan šobrīd atradās prātīgā komandas daļa... Neprātīgā, kurai šo lekciju vajadzētu dzirdēt, jau sen kā bija gabalā.

- "Atkritēji" ir Ardas iedzīvotāji, kurus vilina tumšas lietas. Arī maģija, lai gan viņi par to skaļi nerunā. Viņus sauc par Atkritējiem, jo viņi bieži tiek aizturēti, tiesāti un pārējie, apzinīgie pilsoņi no šiem te, mēdz izvairīties. Nu, jūs šovakar varēsiet uz viņiem palūkoties paši. - Viņš beidzot bija ieraudzījis nākam abas meitenes.

Ar neviltotu interesi, kas pamazām pārauga viegli, uzjautrinātā vīpsnā, Gabriels pavadīja Flēras centienus pieklājīgi iesēsties mašīnā.
- Protams. - viņš apstiprinoši pamāja sarkanmatei par atbildi, skatienam aizkavējoties pie viņas īso svārku apakšējās maliņas, lai gan... aiz šī viena vārda slēpās tāda kā nojausma, tāds, kā apgalvojums, ka kaut kas Flēras pārliecībā līdz galam pareizi nebija. Bet nu...

Laikam jau viņi beidzot tā kā varēja doties ceļā.
- Uz "Elli". - Gabriels nosauca galamērķi. Taču mašīna neizkustēja ne no vietas. Kad jau tā kā likās, ka viņiem vajadzēja braukt, viņš saraucis pieri palūkojās uz mašīnas vadības paneli. Nē, it kā taču viss bija ieslēgts un darbojās. - Lilū? - vēl tikai ieslēdzis dažus slēdžus, Gabriels pavērās mašīnas spogulī.
- Doties uz "Elli" nav droši. - paziņoja Lilū, izklausīdamās visai autoritatīvi noskaņota.
- Es tev nejautāju, kas ir droši. Brauc! - sakrustojis rokas uz krūtīm, Gabriels atslīga sēdeklī.
- Jums jādodas uz "Kaulu Vārtiem". - Lilū nemaz nedomāja piekāpties.
Gabriels plaukstām aizklāja seju. - Es strīdos ar mašīnu. - viņš klusi nomurmināja, gluži kā sevī meklēdams pacietības krātuves. Plaukstām atsedzot seju, skatiens aizslīdēja līdz Flērai. - Mākslīgais intelekts. Tie cilvēki pat nepamanīs, kad mašīnas jau viņus būs pakļāvušas. - Gabriela acis samiedzās ciešāk, pirms viņš ielūkojās spogulī.
- Vai nu tu tūlīt pat brauc uz "Elli", vai arī es tevi slēdzu ārā. Un rīt es aizvedīšu mašīnu pārinstalēt. Tavā vietā izvēlēšos to... kā, nu viņu tur sauca... Leniju. Viņš noteikti nerunā pretī. -
Lilū vairāk neko neatbildēja. Mašīnas durvis nobloķējās un tā uzsāka savu gaitu. Strauji un nikni. Laikam jau Lilū jutās aizvainota.

Ēkas zibēja garām auto logiem. Tur, kur viņi brauca, priekšā parādījās arvien vairāk izgaismotas augstceltnes. Acīmredzot, viņi bija devušies centra virzienā. Vai arī tam tikai izbrauca cauri, pēc kāda laika nokļūstot atkal apgabalā, kur gaismiņas gluži vai acīs nedūrās.
Mašīna strauji nobremzēja pie kādas ēkas, kurā laikam jau atradās tā saucamā "Elle".
Vieta bija nemīlīga un visai tumša. Virs kādām durvīm, kas izskatījās kā apkalti vārti, sarkaniem neona burtiem spīguļoja kluba nosaukums.
Pie vārtiem, ārpusē, bariņos stāvēja ardieši. Laikam jau šī kluba apmeklētāji. Flēra uz viņu fona... izskatīsies savādi. Tāpat, kā viņi visi pārējie. Jo "Elles" apmeklētājiem bija īpašs stils. Vai bezstils.
Viņu apģērbi bija veidoti tikai no dažādu platuma un garuma ādas jostām, kas bija apkaltas ar dažādiem dzelžiem un spaikiem. Matu krāsa pārsvarā dominēja vai nu melna, vai pilnīgi balta. Viņu frizūras bija dīvainas. Te vietām gari mati, te atkal izskūtas plikas galvas. Lielā cieņā bija tetovējumi. Tie klāja aptuveni septiņdesmit procentus no ķermeņa. Un tad vēl dažādi, mežonīgi aksesuāri, Kā, piemēram, plīts riņķi ausīs un degunā. Dažādi auskari, visneiedomājamākas vietās. Lielai daļai šie skaistumnieciņi sagādāja reālas sāpes, ko serafi arī juta. Bet, ko darīsi... "Elles" apmeklētāju prāt, tas bija skaisti un skaistuma dēļ taču var paciest zināmas neērtības.

Ielas pretējā pusē, bija noparkojušās divas mašīnas tumši zilos toņos. Tām virsū bija zeltaina simbolika. Vairogs un uz tā simbols roze pārkrustota ar pātagu. Pie mašīnām stāvēja kādi trīs vīrieši tumši zilos formas tērpos. Viņiem galvā bija cepures un uz tām virsū tas pats simbols, kas uz automobīļiem.
- "Karotāji" - Gabriels pamāja uz formās tērptajiem, kas šobrīd sparīgi blenza uz viņu auto, jo viņi taču tikko kā bija atbraukuši.
- "Atkritēji." - tika parādīts uz tiem dīvaiņiem, ar savādajiem tērpiem.
Vai vēl vajadzēja komentārus?

Ja nu gadījumā kādam radās šaubas, vai pārdomas, vai viņi te paliks un vai viņš vēlas te palikt, tad Metatrona dēls šīs šaubas ātri vien pagaisināja.
- Paldies, Lilū. Tu esi pati jaukākā mašīnas dvēsele pasaulē. - Gabriels nosūtīja gaisa skūpstu mašīnas spoguļa virzienā un izkāpa no auto.
Lilū neatbildēja.

[washulis]

Nu gan nosaukumi. Sariša nokomentēja, kā par karotājiem un atkritējiem, tā arī par klubu oriģinālajiem nosaukumiem. Arda bija dīvaina pasaule, bet ardieši noteikti to pašu teiktu par viņu mājām. Ka tur mīt lēnprātīgi un pūkaini pacifisti. Pie mašīnas paziņojumiem, ka, lūk, "Kaulu vārti" būtu labāki par "Elli", bet Metatrona dēls tik un tā pieprasa otru variantu, serafe nedaudz sarauca pieri. Vai šis izvērtīsies par kādu pārbaudījumu, Gabrielam apzināti izvēloties bīstamāku vidi? Ir tikai viens veids, kā to pārbaudīt, tādēļ viņiem sasniedzot savu mērķi, viņa sekoja Gabriela piemēram, izkāpjot laukā.

Abu pretējās ielas pusēs esošo dziļā dažādība un visticamāk arī krasi atšķirīgā dzīves nostāja, burtiski staroja gaisā. Nopētot ciešāk, Sariša ievēroja rozi un pātagu. Bezgala ironisks salikums, kurš no abiem šķietamajiem pretpoliem ir ticamāks? Roze vai pātaga? Serafe labprātāk iepazītos ar Karotāju rozēm, ne moku rīkiem. Mūsu plāns patiesi ir izklaidēties, jebšu ir jāatliek enerģija arī kam citam? Serafe atļāvās vaicāt, kaut kā cerot uz otro variantu, jo viņa apšaubīja savu spēju izklaidēties te. Jebšu tās bija bailes, ka viņa varētu pat pārāk labi iejusties? Lai nu kā, plānojot iefiltrēties normālajā sabiedrībā, Sariša izvilka savas cigaretes, aizšķīla vietu un ievilka dūmus, drīz nožēlojot, ka pirmo reizi ir ieplānojusi to darīt cilvēku pilnā vietā, traki nopūloties, lai nesāktu klepot, tādēļ kļuva viegli sārta.

[Roviela]

Aha. Karotāji ir oficiālie kārtības uzturētāji šeit. Puslīdz skaidrs, jā. Joels pamāja.
Par Atkritējiem neradās īpaši nekāds priekšstats, pirms orākuls tos ieraudzīja. Tāda mode vēl nebija redzēta! Visādā ziņā - savdabīgi un protestējoši.

Ceļojums arī bija savdabīgs. Joels nekad mūžā nebija spējis iedomāties, ka mašīna varētu būt aizvainota, vismaz tā izturēties. Tie durvju cirtieni un straujās virāžas skaidri uz to norādija. Ja tas būtu cilvēks, varētu mierināt, bet auto nebija viņam sajūtams.

Toties ārā stāvētāju bars bija sajūtams. Kāpēc viņi neiet iekšā, ja jau ieradušies klubā? Serafs prātoja, kāpdams laukā. Vai ārā notiktu viss interesantais, nevis tur, iekšā?
Karotājiem viņš īpašu uzmanību nepievērsa. Joelu nekādi nevarēja sajaukt ar šiem te, adataini durstīgajiem. Tikai... viņu te vispār laidīs iekšā, ja nav pareizi ģērbušies? Puisis pašķielēja uz Flēru, kura šo izteiksmīgi tēloto mežoņu vidū izcēlās kā baltā vārna pret pelēkajām.

[Romija]

Katrā ziņā viņa bija centusies, tā Flēra sevi mierināja, cenšoties nepievērst uzmanību Gabriela mazliet savādajai izteiksmei. Pašam viņam tādas drēbes atradās garderobē! Un arī planšetē bija redzētas bildes.

Kad Gabriels sāka strīdēties ar mašīnu, Flērai palika mazliet neomulīgi. Iepriekš viss notika tik viegli un bez aizķeršanās. Protams, viņi nebrauca tad uz Elli, bet tomēr paļauties uz niķīgu... automašīnu? likās savādi. Varbūt labi, ka vadīja Gabriels. Un varbūt nākamreiz jāpadomā divreiz, pirms izmantot šo transporta līdzekli? Varbūt pat Meja bija no visiem visgudrākā, braucot ar motociklu? Tā prātojot, Flēra vēroja apkārtni, kamēr viņi brauca uz Elli.

Nonākot pie Elles vārtiem, serafe saprata gan Gabriela izteiksmi, gan automašīnas iebildumu. Ai, kā viņa bija kļūdījusies! Par visu! Nu, neko, arī iepriekšējā tērpā Flēra būtu kā baltais zvirbulis. Viņas sarkanie mati noteikti izceltos jebkurā gadījumā. Tagad nebija prātīgi neko vairs mainīt.

Bet tās sāpes, kas plūda no katra atkritēja, gandrīz paralizēja dziednieci. Tas šķita tik absurdi - brīvprātīgi sevi pakļaut tādām sāpēm. Pie tam tas vēl izskatījās pēc suņa. Šoreiz Flērai vajadzēja ilgāku laiku, lai saņemtos un piespiestu sevi izlīst no mašīnas. Viņa gan to centās izdarīt nepiespiesti un brīvi, bet likās, ka iekšas saraus gabalos. Pat skatīties uz siksnās tērptajiem kluba apmeklētājiem bija baisi. Flēra uzlika uz acīm saulesbrilles, paņēma somu, kas bija pietiekami neitrāla, lai pārāk neizceltos arī pie šāda tērpa, un aizvēra Lilū durvis. Viņa apgāja apkārt mašīnai un ieķērās Gabrielam elkonī. Un šoreiz tas nebija ne koķeti, ne iegribas pēc - Flērai vajadzēja atbalstu, lai viņa nesadomātu vienā brīdī izdarīt kaut ko gluži neapdomīgu, jo roka stiepās palīdzēt sāpes pacietošajiem Atkritējiem, mute vērās pateikt kādu mierinošu vārdu. Bet viņa zināja, ka nedrīkst. Un cerēja, ka Gabriels vislabāk varētu saprast viņas stāvokli. Vajadzēja vairākas dziļas ieelpas, lai kaut cik savestu sevi kārtībā, nostātos staltāk un vismaz izliktos, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Caur saulesbrillēm nevarēja redzēt, ko Flēra vēro, kā arī viņas izteiksmi, un pat lūpas šobrīd nesmaidīja. Iekšas griezās teju otrādi. Ja Gabriels teiks, ka braucam prom, Flēra priecāsies. Ja ies iekšā, Flēra saņemsies. Tie bija jauni apstākļi, jauns paŗbaudījums, ko viņa vienmēr meklēja. Lai cik grūti, ir jāiztur. Vismaz jāizliekas.

[echo3]

Brauciens uzsākās strauji un arī turpinājās tādā pašā garā. Šķiet, Lilū bija apvainojusies par Gabriela vēlmi braukt uz "Elli", pareizāk sakot, par to, ka Gabriels viņu piespieda braukt uz "Elli". No otras puses - viņi galu galā tomēr turp aizbrauca, lai gan Lilū varbūt varētu izprātot visus aizvizināt uz kādu citu vietu, kuras nosaukumā atrodams "Elles" vārds.

Skats, kas pavērās uz ielas, bija dīvains. Karotāji vienā pusē, Atkritēji otrā. Pie tam pēdējie izskatījās (un jutās arī) pagalam sāpīgi. Tumšas lietas? Vai tad interesei par tumšām lietām noteikti jābūt pašmocībām? Ereijass nebija ne dziednieks, ne orākuls, dziļāk dvēseļu kustībās un tamlīdzīgās lietās viņš neprata iejusties, bet, viņaprāt, kaut kas tādās izdarībās nebija pareizi. Bet tad viņam ienāca prātā doma par to, ka "Ellē" varbūt iegriežas Sīlija. Nu, lai "uzbarotos" saviem dēmoniskajiem darbiem no šiem te Atkritējiem. Ideāla vieta!

Ereijass izkāpa no mašīnas, Atkritējiem līdzinādamies vien ar melno matu krāsu. Visādi citādi puisis izskatījās pēc parasta melni tērpta likumpaklausīga pilsoņa.

[Alvīna]

Alvīna tikai klausījās un klusēja, izkāpusi ārā viņa pamāja un sekoja pakaļ pārējiem. Skatiens slīdēja pāri apkārtnei, nopētīja tos, kas bija karotāji un kas atkritēji, bet kopumā neko neteica. Lai gan doties TUR viņa negribēja. Tā bija Elle. Un kurš no laba prāta dodas uz turieni?

[Sindra]

Gabriels palūkojās uz Sarišu. Tak laikam jau grasījās meitenei ko atbildēt, kad viņam elkonī diezgan negaidīti iekrampējās Flēra. Skatiens veikli no Sarišas pievērsās Flērai un viegli pieskāries meitenes zodam, viņš pacēla sarkanmates skatienu pret savējo un Gabriela acis uz mirkli iemirdzējās maģiskā gaismā. Apkārt esošie ardieši, gan tie kas Karotāji, gan tie kas Atkritēji, nebūt Metatrona dēlam netraucēja izmantot maģiju publiskā vietā. Iespējams, ka pārgalvīgi. Bet no otras puses... visticamāk Gabriels taču zināja, ko dara.

Taču Flērai palika krietni vieglāk. It kā kāda daļa no apkārt esošajām ciešanām viņu vairs neskartu. It kā viņu Valdnieka dēls būtu apskāvis un nolēmis sargāt no visām nebūšanām.
- Tev jābūt spēcīgākai. - viņš klusi noteica Flērai. Roka palaida vaļā viņas zodu un glāstoši noslīdēja pār meitenes vaigu.

Kur viņi palika? Aha. Sarišas jautājums.
Gabriela skatiens atgriezās pie meitenes. - Es nezinu, kāds bija jūsu plāns. Es mēģināšu šeit sagaidīt Sīliju. Ja jums šeit briesmīgi nepatīk, jūs varat doties kaut kur citur. Par mani neraizējaties. Es tikšu mājās arī bez mašīnas. Tomēr, es gribētu, lai jūs šeit paliekat, ja jums interesē mans viedoklis. Es zinu, ka vieta ir nepatīkama un visas tās emocijas, taču... jums jāpierod uzturēties arī nekomfortablos apstākļos. Pierast. Pie izmaiņām. Adaptēties. Ātri. - savu runu nobeidzot, Gabriela skatiens visai zīmīgi bija apstājies pie Alvīnas.

Pārliecinājies, ka Flēra gluži uz ielas nepakritīs, Gabriels palaida meiteni vaļā, lai viņa kopā ar biedriem var izlemt, vai viņi paliks šeit vai dosies kaut kur citur. Tik vien kā izvilcis no kabatas mašīnas atslēgu, viņš to pameta Ereijasam. Tad devās uz kluba pusi. Pazuda aiz "Elles" ieejas vārtiem.

Apkārtējie Gabrielam un viņa biedriem īpašu uzmanību nepievērsa. Karotāji bija iegrimuši savās sarunās un izskatījās, ka tā kā sēdās mašīnās, lai vispār dotos prom. Un tie Atkritēji, kas uzturējās ārpus kluba... tiem bija vienalga. Viņi risināja savas sarunas, kuras brīžiem papildināja dažādi neadekvāti brēcieni un smiekli. Cigaretes kūpēja, pudeles šķindēja. Vakars tikai sākās...