"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Kad Meja bija aizvedusi viesi nomazgāties un sameklēt drēbes, no Aleksa pāri bija palikusi peļķīte, ko Flēra saslaucīja. Viņi tomēr bija virtuvē, nevis lopkautuvē!

"Domāju, ka varam ēst," pacēlusi pannas vāku, Flēra secināja. Viņa bija izvārījusi nūdeles un pēc tam sacepusi tās ar olām un šampinjoniem, to visu pārkaisījusi ar sasmalcinātu sieru un uzlabojot ar garšvielām. Flēras pavārmākslas prasmes varbūt nebija pašas labākās un šejienes produkti ne gluži tie ierastākie, bet viņa bija centusies pagatavot sātīgu maltīti bez gaļas. Katrā ziņā smarža no viņas izmantotajām garšvielām bija ļoti laba.

Paņēmusi no plaukta septiņus šķīvjus, Flēra tos izlika pa galda malām. Vai viņiem pievienosies arī Gabriels, to Flēra nezināja, tāpēc pagaidām novāca no galda viņa neizdzerto tējas krūzi.

"Lūgtum," sarkanmate aicināja pie galda tos, kas vēl bija palikuši virtuvē. Viņa uzlika uz ēdāju šķīvjiem pa porcijai. Ja kādam bija iebildumi pret viņas pūliņiem, tad bija laipni aicināts pacienāties ar tablešu veida pusdienām. Pannā vēl palika gana daudz ēdamā arī citiem. To Flēra nolika atpakaļ uz plīts un uzlika vāku. Sameklējusi kādā no atvilknēm dakšiņas, meitene tās izdalīja. Tad uzlika vārīties vēl ūdeni, lai pēc maltītes varētu apliet tēju nogurušajiem. Kad tas bija izdarīts, arī pati varēja nosiet priekšautu un apsēsties pie galda. "Labu apetīti!"

[Sindra]

- Priesteri ir tikai daži. Trīs vai četri, ja nemaldos. Tikai viņiem ir amuleti. Tā ka... pārējie diez vai jūs īpaši atpazīs. Vienkārši... - Alekss pieklusa, meklēdams pareizos vārdus. - ... nepaveicās, ka Maikls bija tur tuvumā. - tas arī viss. Tāpat, kā viņam savā ziņā bija paveicies avarēt tieši pie Mejas kājām. Protams, varēja jau gan izdarīt pieņēmumus, ka bez Mejas pamestā braucamā, viņš nebūtu avarējis. Bet visādi jau varēja būt. Alekss nedomāja, ka ir vērts prātuļot par: kā būtu, ja būtu situācijām.

Tikai tas Astindelas valdnieks... Jā, jā. Alekss saprata, ka jāsatiekas, lai atņemtu spējas. Taču... - Un? Kāpēc viņš nevar viņu uzmeklēt un satikt? - jauneklis paraustīja plecus. Viņam likās, ka kaut kādiem varenajiem spēkiem ir vēl vieglāk pārkāpt pasauļu robežas, nekā piemēram, šiem te, kas tagad atradās viņa priekšā. Bet tad atkal... ko gan Alekss zināja. Viņš nevienu citu pasauli nebija redzējis, kā tikai Ardu. Un cik viņam bija zināms, ardieši neceļoja pa pasaulēm. Kādā veidā svešinieki pamanījās atkļūt uz šejieni, puisis nezināja. Un godīgi sakot, pat nebija interesējies par šādu iespēju.

Ziņkārība laikam jau arī bija šo svešinieku dabā. Redz, tas, kurš Joels, pats to apgalvoja. Un tad vēl Mejas jautājums pēc viņa telefonsarunas.
Vai nepatikšanas? Nē, tā īsti to nevarēja nosaukt. Alekss noliedzoši pamāja. - Man vienkārši nebija ieplānots šodien iekļūt avārijā. - puisis pasmaidīja un sekoja melnmatei uz telpu, kurā atradās apģērbi.


~ * ~ * ~ * ~ Mejai ~ * ~ * ~ * ~

Nonākot lielajā apģērbu un mantu glabātāvā, Alekss likās tāds kā nedaudz apmulsis. Tomēr, centies savākt seju kaut cik pieklājīgā grimasē, puisis tikai pamāja ar galvu un sāka apstaigāt apģērbu plauktus. Savos meklējumos viņš nemaz nepavadīja pārāk ilgu laiku. Drīz vien Alekss bija atradis melnas ādas bikses, melnu, augumam pieguļošu bezroku krekliņu, no lateksa materiāla un ādas jaku, kura izskatījās no tāda paša materiāla, kā bikses. Šie apģērba gabali, no viena acu uzmetiena, tā kā likās, ka varētu būt viņa izmēra.
Skatiens jautājoši palūkojās uz Meju. - Kur var nomazgāties? -


~ * ~ * ~ * ~ Pārējiem ~ * ~ * ~ * ~

Kamēr Meja palīdzēja Aleksam kaut cik tik galā ar sava izskata savešanu kārtībā, mājās atgriezās arī Gabriels. Samirkušās virsdrēbes un apavus, viņš bija paspējis jau atstāt kaut kur priekšnamā.
Ienācis virtuvē, viņš pamāja visiem īsu sveicienu, skatienam īsi pārslīdot pār šeit esošajiem. Neko neteikdams un nejautādams, viņš paņēma no galda šķīvi un devās pie pannas, lai paņemtu ēdamo.
Nekādus jautājumus viņš neuzdeva.

[Rouzijs]

Meja pasmaidīja, kad Alekss kļuva tik pārsteigts, protams, puisis mēģināja to noslēpt, bet tik un tā tumšmatei nekas nepaslīdēja garām. Pati viņa arī mēģināja atrast kaut kādas nebūt drēbes, jo serafe vēl joprojām bija nosmērējusies ar dubļiem un Aleksa asinīm.
Šī patiešām bija viena smaga diena. Salikusi kaudzītē savas atrastās drēbes, skatiens pievērsās puisim, kad viņš jau vēlējās atrast dušu.
Vien pa priekšu Meja novērtēja Aleksa atrastās drēbes.
- Jauka izvēle. - Viņa pasmaidīja. - Seko man. - Meja devās uz kādu citu telpu, kas atradās netālu. - Viss nepieciešamais tur ir. - Visi mazgāšanās līdzekļi. Serafe pagriezās, lai atstātu puisi vienu pašu. Nebūtu pieklājīgi palikt.

[Roviela]

Joels tikai noraidoši papurināja galvu. Nē, Valdnieks nevar atstāt Astindelu, lai atņemtu spējas kritušai serafei. Tā ir pārāk iela iejaukšanās pasauļu lietās. Ja ieradīsies Metatrons, iespējams, ieradīsies Valdniece. Jau tā viņu visu atrašanās šeit bija bīstama. Par daudz gaismas. Tumsa var nolemt, ka viņiem kaut kas pienākas.

Gabrielam ierodoties, orākuls nekavējoties pieslējās taisni un atbildēja uz sveicienu, pēc tam ar savu šķīvi pārvācoties kārtīgi sēdēt pie galda.
Novēlējis visiem labu apetīti, viņš ēda un prātoja. Tikai dažas stundas, un tādi pavērsieni. Žēl vienīgi, ka neizdevās atrast nevienu no amuletiem. Vai arī, varbūt, izdevās, bet Joels nesaprata, ka tā ir un kā tur ir.

Sarunas varēja mazliet atlikt, cerams. Līdz brīdim, kad visi būs paēduši.
- Flēra, tas ir ļoti garšīgi, paldies!

[echo3]

Ereijass bija saņēmis atbildes uz saviem jautājumiem, un ne tikai. Šķiet, pamazām sāka kļūt skaidrāks, kas te notiek. Kāpēc tā notiek, tas jau bija cits jautājums. Piemēram - kāpēc tiek godināta Svētā Anete (tā, īstā), un reizē tiek aizliegta maģija? Bet cilvēciskas būtnes laikam spēj būt dīvainas visdažādākajos veidos, un Ereijass pārstāja prātot to, ko nevar īsti izprātot.

Toties sāka apdomāt to, ko Alekss bija pastāstījis. Amuleti ir priesteriem. Trīs vai četri. Vai šie amuleti ir tie paši, kuri jāiznīcina? No priesteriem viņi pēc izskata zināja vienu - Maiklu. Ar Maiklu būtu jāsāk? Maikls, savukārt, zina tikai par Ereijasu. Patiesībā tagad visi Attīrītāji zina, jo ko gan citu Maikls darītu, ja ne noziņotu savējiem? Tātad - Ereijasam būs jākļūst par mānekli. Ēsmu. Cerams, ka lamatās, bet nav galvojams, ka lamatas aizcirtīsies.

Kamēr puisis tā prātoja, Alekss ar Meju devās mazgāties un ģērbties, savukārt jaukā Flēra visus sāka cienāt ar pusdienām. - Paldies, Flēra. - Ereijass paņēma savu porciju un sāka ēst. Brīdi pēc tam ieradās Gabriels. Protams, Metatrona dēls noteikti bija pamanījis asins pēdas uz savu dzīvokli, bet neko neteica un arī nejautāja, tikai pievienojās pusdienotājiem. Ereijass atbildēja uz Gabriela sveicienu un turpināja savus prātojumus.

[Romija]

Gabriela atgriešanās bija kā atvieglojums. Flēra viņu sveicināja ar siltu smaidu un pēc visiem priekšrakstiem. Kad Gabriels apsēdās, lai paēstu, viņa atcerējās tēju. Tā jau bija padzisusi, tāpēc meitene aplēja jaunu un vēso paņēma sev.

Brītiņu ļāvusi Gabrielam paēst, ik pa brīdim vērodama viņu ar acs kaktiņu, Flēra uzsāka sarunu. Viņa izstāstīja par simbolu, ko nebija gaidījusi tur atrast, par nepatīkamām sajūtām un Joela vīziju un meditēšanu. Tieši cik daudz arī par pārējo Gabriels zināja, Flērai nebija ne jausmas. "Kas tas ir par simbolu? Vai tas nozīmē kaut ko vairāk par vīziju un prasību atvest jūs? To kāds speciāli bija uzzīmējis tajā vietā?" viņa jautāja. Daļu jau bija pastāstījis Alekss, bet bija lietas, par ko nebija runāts. Vai viņiem joprojām jāuztraucas par simbolu vai vienkārši nevajag braukt uz to vietu? "Vai viņi mūs uzmana un izseko?" tas šķita diezgan loģisks pieņemums, ja pēc viņiem bija uzradies simbols un pie aptiekas bija redzēts Maikls.

Flēra īsti nezināja, ko teikt par asinīm, kas vēl šur tur mājā bija palikušas, nemaz nerunājot par liftu. Ak, vai, tiešām, lifts droši vien joprojām izskatījās diezgan briesmīgi, to vajadzēs sakopt! Gabriels gan neko nebija teicis, bet noteikti bija pamanījis. Ja vien viņš nezināja visu, kas notiek viņa mājās arī no attāluma, tad noteikti vajadzētu paskaidrot. Bet kā? Vai varbūt pagaidīt, kad Meja ar Aleksu atgriezīsies?

Pie reizes savākusi paēdušo traukus, Flēra aplēja nomierinošu tēju Joelam. Tai vajadzētu palīdzēt vieglāk aizmigt, ciešāk gulēt un ātrāk atjaunot spēkus. "Tas tev, kad iesi gulēt," viņa pasniedza krūzīti orākulam.

[Sindra]

- Mūs? - Gabriels acīmredzami bija iegrimis pārdomās, baudot Flēras gatavotās pusdienas. Eņģeļa skatiens pavērsās pret meiteni, mēģinot saprast, ko viņa īsti bija jautājusi un ko domājusi.
- Ah, Tev nevajag uzrunāt mani tādā pieklājības formā. Šeit nav Astindela un jums nav man jāklanās un jāizturas ar īpašu cieņu un sazin kā vēl. Mēs te dzīvojam visi kopā un visi kopā cenšamies izpildīt... to uzdevumu. - ar dakšu pa šķīvi bīdīdams šampinjonus, viņš uzsāka sarunu. Gabrielam tie pārāk negaršoja.

Bet, kas tad tur bija ar tiem jautājumiem. - Simbolu uzvilka Sīlija. Viņa izsauca Vajātāju. Tomēr, tas demons nokļūstot šajā pasaulē, nav pārlieku spēcīgs. Jums nav par to jāuztraucas. Ar viņas izsauktajiem demoniem, es tikšu galā. Vismaz pagaidām. Jums jādomā par to uzdevumu, par kuru runājām.
Viņa neuzmana un neizseko jūs. Viņa uzmana mani. Ar Joelu tā vienkārši gadījās, jo viņš pieskārās simbolam. Vīzijas ir orākulu spējas. Domāju, ka Sīlija nevienā brīdī necerēja, ka simbolam pieskarsies kāds serafs un vēl piedevām orākuls. - Gabriela skatiens aizkavējās pie jaunā orākula. Taču nelikās, ka Joela uzvedība un izdarītais Gabrielu kā īgņotu, vai vēl ļaunāk, viņš būtu vīlies jaunajos serafos. Nebūt nē. Cik nu varēja noprast pēc viņa izturēšanās, tad nekas tāds noticis nebija un serafiem nevajadzēja uztraukties.

Tā bija vismaz ar to simbola daļu.
Taču bija vēl kāda lieta. Proti, svešinieks viņu mājā.
Jā, jā... kā jau serafi bija nopratuši, Gabriels bija pamanījis asins pleķus liftā. Un arī cietušo motociklu.
- Tas jauneklis, kurš kopā ar Meju. Vai viņu kāds uzaicināja šajā vietā? - eņģelis jautājoši palūkojās uz biedriem. - Ar uzaicināja, es domāju, vai viņam kāds pateica, ka viņš šeit ir aicināts, vai kaut ko tādu, kā jūties, kā mājās, vai tamlīdzīgi? - protams, Gabriels zināja, ka mājā atrodas svešinieks. Tas viņam nebija noslēpums. Būtu savādi, ja viņš šādas lietas nepamanītu un nezinātu.

[Romija]

"Ah," Flēra novilka. Tas bijas atvieglojums, jo simbols izrādījās mazāks ļaunums, kā sākumā likās. Vismaz būs zināms, kas tas ir, ja atkal nāksies kādu ieraudzīt. Flēra bija paēdusi. Neizskatījās, ka Gabriels ēdīs pāris palikušos čampinjonus, tāpēc viņa piecēlās, savāca tukšos traukus un nomazgāja tos izlietnē.

"Tas laikam jāprasa pašai Mejai," sarkanmate atbildēja Gabrielam un palūkojās uz durvīm, kur pēc kāda brīža bija pazudusi Meja ar Aleksu. "Kad mēs atnācām, tad viņi jau te bija. Šķiet, ka pēc tam neviens tā neteica," viņa paraustīja plecus. "Es satīrīšu tās asinis," Flēra atvainojās. Viņa uztvēra to kā pienākumu - rūpēties par citiem, pat ja tā nav tieši dziedēšana, bet vienkārši iespēja likt citiem justies labāk. Tik netīrs lifts un priekšnams diez vai atbilda šādām prasībām. Un viņai vēl nebija plāna, ko darīt šovakar.

[Roviela]

Joelam garšoja viss, ko Flēra bija sagatavojusi, un šķīvis pavisam driz bija tukšs, un puisis ar pateicīgu galvas mājienu to padeva Flērai, kad viņa sāka virzīties uz mazgājamās izlietnes pusi.

- Tad es vismaz vīziju sapratu pareizi. Vai tie četri, ko redzēju buramies, varētu būt priesteri, kas palīdz Sīlijai? Viņu te sauc par Svēto Aneti, un viņai ir priesteri, kuriem ir amuleti, kas sajūt, kad tuvumā kāds burās vai ir maģisks. Sapratu, ka viens no tādiem pietuvinātajiem ir tā puiša dvīņu brālis, - serafs stāstīja Gabrielam, - Un ir viena problēma. Šis, jau pieminētais dvīņu brālis pamanīja Ereijasu tur, pie aptiekas šorīt.
Viņš nožēlā paraustīja plecus.
- Es meditējot netiku laukā no tās nelāgās vietas. Vai nu tur ir noticis kaut kas šaušalīgs, vai arī tur var būt amulets, neprotu atšķirt.

Brīdi padomājis, vai kāds tiešām nav teicis uzaicinājumu, viņš noliedzoši papurināja galvu.
- Nē, es neesmu teicis, un manā klātbūtnē arī neviens nav teicis neko tādu. Par Meju nezinu. Viņiem drīz abiem vajadzētu būt klāt, varēs paprasīt.

[echo3]

Es iztīrīšu liftu. - Ereijass piedāvājās palīdzēt Flērai. Tad atkal apklusa, domādams par amuletiem. Šķīvis viņa priekšā vēl nebija tukšs, tāpēc pagaidām nenonāca trauku izlietnē.

Gabriel, vai amuleti, kas atrodas pie Svētās Anetes priesteriem, varētu būt tie, kurus meklējam? - Jo cik gan daudz dēmonu amuletu Ardā vispār varēja būt? Savas tālākās pārdomas Ereijass vēl neizklāstīja skaļi. Tā vietā viņš papildināja Flēras un Joela stāstīto. - Mūsu ciemiņš teica, ka viņu sauc Alekss. Dvīņubrāļa vārds ir Maikls. Viņus var atšķirt pēc zīmēm uz plaukstām, jo Maikls ir Anetes priesteris, un visiem priesteriem uz plaukstām ir zīmes. Alekss ir zinošs, pat ļoti, bet stāsta tikai to, ko uzskata par vajadzīgu stāstīt. Pats cietis no Anetes dusmām, bet apgalvo, ka saspīlētu attiecību ar Attīrītājiem nav, un arī Mejas dziedināšana šajā ziņā viņam neesot bīstama.

Ereijass konsekventi neizrunāja Sīlijas vārdu. Ja nebija to izteikuši Aleksa klātbūtnē, tad tagad nevajag riskēt ar to, ka puisis tieši šajā brīdī neienāk pa durvīm. - Attīrītāji kontrolē portālu darbību. Nu, ne tieši, bet zina, ka izmantoti. Tagad viņi zina arī par mani. Es nejutu amuleta klātbūtni.

Par Gabriela pēdējo jautājumu Ereijass īsti nesaprata - tas ir labi vai slikti, ka nav uzaicinājuši? - Neko neesmu teicis par jušanos kā mājās, vai aicinājis šurp. Es ļāvu Aleksam iet prom un pavaicāju, vai viņš ir redzējis Ardas sauli. Pēc tam mēs viņu uzcienājām ar tēju un apsolījām pusdienas.

[washulis]

Nosēdusies ar visiem, arī Sariša papusdienoja, ar galvas mājienu sniedzot sveicienu, kad ieradās Gabriels. Ar jautājumiem un skaidrojumiem drīz tika galā pārējie biedri, tādēļ pati serafe vairāk pievērsās maltītei, jo ar neparedzētiem gadījumiem nevar zināt, cik ilgi varēs turpināt sēdēt un ieturēties. Pieņemu, ka šodien otro reizi meklēt amuletus vairs necentīsies. Sariša palūkojās Joela virzienā. Ja mēs zinātu, pastāv iespēja, ka amulets bija pamestajās ēkās pie simbola, tad kamēr Tu atpūties, mēs pārējie varētu pārmeklēt to teritoriju. Tomēr viņa arī sapratīs, ja Joels dosies pie miera, jo nevar jau zināt, kādu ietekmi tas simbols varēja atstāt, turklāt arī pati meditācija.

Tikusi ar maltīti galā, serafe vēl nolūkojās, kā pārējie sāk plānot izklīst, tīrīt liftu vai ko citu, pati Sariša nenolēma tagad uzņemties kādus pienākumus, atkal jūtoties nedaudz nomācošā bezdarbībā, jo pat ja nogurums sāka gulties uz pleciem, apņēmība vēl dzītu uz priekšu. Ja drīkst vaicāt, Gabriel, kur Jūs pats šajos mirkļos dodaties? Viņa vaicāja, kamēr nolika savu izēsto šķīvi izlietnē. Kas zina, varbūt uz visu jautājumu fona par Aleksu, pazuda kas tāds, ko Metatrona dēls noskaidrojis pats, kas lieti noderētu amuletu atrašanā.

[Alvīna]

Augums nepatīkami notrīsēja, un viņa beidzot saņēmās atvērt acis, kuras bija aizvērusi mirkli, pirms iziet cauri arkai, lai gan prāts apgalvoja, ka prātīgāk to būtu nedarīt. Vārtiem izejot cauri, aiz muguras palika viss, bet priekšā tikai haoss un spiedošas sāpes. Galva spieda, lūpas sakniebās apspiežot sāpju vaidu, bet vajadzēja atvērt acis. Ja nu viņai jau draudēja briesmas? Vieglās, šai pasaulei nepiemērotās drānas, jau samirkušas smagās lietus lāsēs, kuras uz lūpām garšoja skābeni. Lietus nekad negaršoja tā. Šķita, ka visas kādreiz grāmatās pētītās lietas bijušas daudz maigāk pateiktas nekā pirmās izjūtas pasaulē, kura atgādināja ļaunāko murgu, lai gan... murgi nekad Alvīnu nemocīja. Vismaz līdz šim.
Sakļāvusi rokas ap savu augumu, viņa palūkojās uz ēku, kas slējās priekšā kā milzīgs futūristisku materiālu postaments, un tumšās acis gaišajā sejā samiegusi šaurāk. Vajadzēja kustēties, jo kavēties nevajadzētu. Gaita atsākās, gracioziem soļiem cenšoties savākt visas savas pašcieņas paliekas, lai neļautos vārgulīgajai un sāpju pilnajiem eksistences vaidiem, kas lauztin lauzās no jaunās sievietes auguma.

Zinot, kur ir jābūt, Alvīna rīkojās autopilotā, necenšoties pētīt visu apkārtni un necentās koncentrēties uz slikto. Savākusi sevi mirklīgos rāmjos viņa izturēja nokļūšanu pie citiem serafiem. Tehnoloģijas pirmajā mirklī mulsināja, bet atverot prātu viņa rīkojās pareizi. Viss notika. Tikai piere atbalstījās pret vēsu lifta interjera elementu. Līdz atvērās durvis.
Iztaisnojot muguru Alvīna iegāja telpā. Izskatoties gluži neiederoša kopējā ainavā. Viņa centās uzmeklēt tikai vienu no visiem. - Labvakar, - lūpas aizvērās, bet skatiens stīvi slīdēja pāri tiem, kuru sarunā viņa bija iemaldījusies.

[Sindra]

Gabriels vien īsi pamāja uz Flēras komentāru par asiņu satīrīšanu. Protams, viņiem pašiem ir jārūpējas par šo vietu. Tīrīšanas servisu neuzaicinās, galu galā. Bez tam... ja tā, pavisam godīgi, tad Gabrielam nepatika nekārtība un netīrība. Flēra to jau visticamāk bija pamanījusi.

Kamēr pārējie biedri runāja, eņģelis likās tāds, kā nedaudz iesprindzis un viņa skatiens pavisam noteikti skatījās kaut kur citās dimensijās, pat ja bija vērsts uz jaunajiem serafiem, kas runājās, stāstot piedzīvoto un uzdodot jautājumus.
Beigās, Gabriels piecēlās un aizgājis līdz skapītim, paņēma pelnu trauku un atgriezies pie galda, apsēdās, trauku nolicis savā priekšā.
Skatiens pievērsās durvīm, kad tajās parādījās Alvīna.
Gabriels aizsmēķēja. Viņa skatiens pētoši kavējās pie jaunās serafes. - Sveika, Alvīna. Jūties, kā mājās. Tiesa, vēl nav vakars. Ir tikai diena, tas nekas, ka ārā ir tumšs. Tā te ir visu laiku. Priecājos, ka esi mūs atradusi. - viņš pasmaidīja un pamāja kāda krēsla virzienā. Lai jau apsēžas un nestāv uz sliekšņa.
- Alvīna jums pievienosies jūsu uzdevumā. Jo Metatronam liekas, ka viņai nepieciešamas zināšanas un prakse par dzīvošanu un darbošanos ārpus Astindelas robežām. - Jā, tā likās Metatronam. Vai tā likās arī Gabrielam, to no eņģeļa izturēšanās īsti nevarēja saprast.
- Alvīna ir orākuls. Bet to jau jūs laikam zināt. - runājot par tikko ieradušos melnmati, Gabriela skatiens turpināja cieši uz viņu vērties.
Kāpēc pārējiem zināt? Redz! Alvīna pirmām kārtām nāca no ietekmīgas serafu dzimtas. Viņa bija bez maz vai uzskatāma par jauno orākulu cerību. Spējīga, apķērīga, skaista, jauna, ar milzīgām nākotnes iespējām. Bet, kas gan bija nākotnes iespējas serafam? Klīst pa tumšām, apšaubāmām vietām, ķerstot robežas pārkāpušus demonus? Tā to Metatrons iztēlojās? Vai varbūt, viņš vēlējās, lai šī jaunā sieviete viedi sēž viņa pilī, kaut kur līdzās Tiarai? Katrā ziņā, Gabriels pārāk sevi nenomocīja, meklējot skaidrojumus par Metatrona gribu. Tā tiešām bija lieka laika kavēšana. Tagad Alvīna bija šeit un tagad viņa klīdīs pa Ardas slapjo zemi, kopā ar pārējiem Vārtu pētniekiem un Flēru.

- Parādiet viņai, kur atrodas ģērbtuve, ieroči, pabarojiet, padzirdiet ar tējiņām, izguldiet... Nu, jūs jau zinat, kas jādara. - Gabriels pasmaidīja un nokratīja cigaretes pelnus trauciņā. - Iemāciet smēķēt. -
Tad, kas vēl... jautājumi, kurus jaunuļi bija uzdevuši, pirms jaunās orākules ierašanās.
- Jā, es domāju, ka tie četri, kurus tu redzēji vīzijā, ir Sīlijas priesteri. Ja mēs viņus saucam par priesteriem. - Gabriels pasmīkņāja. - Viņas uzticības personas noteikti nemainās. Un diez vai Anetes noslēpumi ir zināmi visiem Attīrītājiem. Tā ka... jūs tagad esat kviti. Viens no viņiem redzēja Ereijasu, un viens no jums redzēja viņus. Un ja jau jūs vēl zināt, kā izskatās Mejas drauga brālis... - likās, ka Gabrielu pārāk neuztrauca tas, ka jaunuļiem sanāk tomēr saķerties ar Sīlijas rokaspuišiem. Galu galā, tas neizbēgami notiktu agrāk vai vēlāk.
Lūk! Jautājums par amuletiem bija daudz sarežģītāks.
Mirkli apdomājies, Gabriels noraidoši pakratīja galvu.
- Nedomāju. Diez vai Sīlija savu spēku uzticētu cilvēkiem. Bez tam, jūs sakāt, ka priesteri ir četri, bet amuleti ir trīs. To es zinu pavisam noteikti. -
Par to vietu... Gabriels pamāja.
- Jā, tur ir notikušas tumšas un nelāgas lietas. Iespējams, ka Sīlija kādu amuletu ir noslēpusi tur. Jūs varat pameklēt. Lai gan... no otras puses, es nez vai jūsu vietā es dotos tieši uz turieni tagad. Jo viņa zin, ka jūs aizskārāt simbolu, un ja viņai tur ir amulets, viņa tur var nosūtīt kādus, lai savāc jūs. Un ja jūs nokļūsiet pie viņas... jums arī nāksies ciest no Anetes dusmām - Gabriels citēja Ereijasa teikto. - Redziet, Sīlijas izcelsme viņai nedaudz traucē. Viņai ir problēmas ar ar demonu burvestību buršanu, jo lai viņa tās varētu uzburt, viņai nepieciešama, kā, lai to paskaidro... īpaša maģiskā enerģija, kuru Sīlija spēj uzkrat tikai izbaudot citu ciešanas. Tādēļ Attīrītāji parasti spīdzina savus upurus. - līdz beigās nogalina. Bet šo mazo faktu, Gabriels saviem biedriem aiztaupīja. Aleksa personība tādā ziņā likās vēl interesantāka. Kāpēc viņš bija ticis no Attīrītājiem prom. Dzīvs.

Sarišas jautājums par viņa paša gaitām, no Gabriela puses izpelnījās dziļdomīgu klusumu, kura laikā viņš nodzēsa cigareti pelnu traukā. Tikai tad skatiens atgriezās pie jaunās karotājas. - Es uzmeklēju un iznīcināju Vajātāju. - kur, kāpēc un cik bieži viņš dara tādas lietas, nē, nekādi citi paskaidrojumi nesekoja. Tā bija visa atbilde uz Sarišas jautājumu.

- Par to jušanos, kā mājās. - kāpēc viņš to bija jautājis... - Kad jūs kādu šeit uzaicinat justies, kā mājās, šī persona spēj šeit ienākt arī bez jūsu ziņas. Viena. Es laikam aizmirsu pateikt. Tādēļ, esiet piesardzīgi ar laipnību. - galu galā, serafiem laipnība taču bija asinīs. Tomēr, laipnībai vajadzēja iet roku rokā ar apdomību.

Kas vēl? Skatiens uz mirkli aizkavējās pie Joela. - Ej, atpūties, tagad. Bet citkārt, sāc pieradināties neatpūsties katru reizi pēc maģijas izmantošanas. Tev ir jāspēj burties daudz un pastāvēt par sevi, pat kad esi noguris. - Gabriels negribēja nekā aizvainot jauno serafu. Tas bija ieteikums no sirds. Paša Joela labā.
Piecēlies un savācis cigaretes, Gabriels devās uz durvju pusi. - Es būšu savā istabā. - viņš informēja biedrus, pirms pamest virtuvi.

[Romija]

Flēra nomazgāja palikušos traukus un savāca virtuvi. Uz plīts joprojām stāvēja panna ar vāku, kur atradās ēdamais vismaz Mejai un Aleksam. Brīdī, kad viņa slaucīja rokas, atvērās durvis un ienāca līdz šim nezināma jauna sieviete.

"Labvakar," Flēra pieklājīgi atņēma sveicienu. Alvīna? Jā, par Alvīnu bija dzirdēts, bet personīgi satikusi šo jauno orākulu Flēra nebija. Interesanti, kāpēc Alvīna ir atsūtīta tieši pie viņiem? Varbūt veicamajam uzdevumam vajag spēcīgāku komandu? Tādā gadījumā šī serafe noteikti bija vērtīgs papildinājums.

"Flēra," sarkanmate atbildēja uz iepazīstināšanu un pielieca galvu sveicienā. "Mēs tikko ēdām vēlās pusdienas. Vai vēlēsies kaut ko?" viņa pamāja uz pannas pusi. Ja Alvīna tikko tikai bija ieradusies no Astindelas, viņa droši vien sajuta to pašu nomācošo šejienes auru. Un vēl asiņainias lifts! "Ir arī tēja, kas mazliet palīdz pret Ardas drūmumu," viņa piebilda un uzsmaidīja viešņai. Ja Gabriels bija aicinājis, tad jebkurš pienācējs, Alvīna vai cits, ir kā savējais. Galu galā, arī pārējos Flēra pazina tikai kopš rīta.

[Roviela]

Pusdienas virtuvē ritēja gluži mierīgi un ikdienišķi, ja nu vien varēja nedaudz brīnīties, kur aizķērusies Meja. Iet dušā kopā ar Aleksu? Vai pārģērbjas kopā?

Viņš jau grasījās celties un iet atpūsties kādu stundiņu, ilgāk jau nu gan nē, kad virtuvē parādījās svešiniece, kuras nosauktais vārds, protams, Joelam bija zināms, tikai tā īpašniece nebija redzēta.
- Labdien, Alvīna, - viņš sasveicinājās, - Joels, arī orākuls, - kamēr acis no jaunās serafes pievērsās Gabrielam, kurš aizsmēķēja. Lūk, to Joels pats vēl nekādi nebūtu ieprātojies darīt, proti, aizsmēķēt šeit. Tur, ārpusē, droši vien sekotu apkārtējo piemēram, bet ne šeit.
Nolēmis, ka šodienai dūmu pietiek, viņš nesekoja Gabriela piemēram.

- Nu, kādi viņi priesteri... - tīra ironija un vārda noniecināšana, - es redzēju četrus. Diemžēl, neredzēju sejas, viņiem visiem bija tumši apmetņi ar kapucēm.
- Jā, es tā darīšu, - apņēmība bija skaidri dzirdama balsī. Viņš pieradināsies neatpūsties pēc katras maģijas lietošanas reizes, tā vajag.

- Es eju atpūsties, - orākuls piecēlās, paņēma sev domāto krūzīti ar īpaši nomierinošo tēju, pateicīgi pamādams Flērai, un gāja durvju virzienā. - Ja kas, modieniet augšā un, vispār, ilgāk par stundu neļaujiet gulēt. Labi?

[Alvīna]

Tumši brūnās acis pievērsusi Gabrielam, viņa bija pateicīga, ka meklētais bija šeit uz vietas, nevis kaut kur Ardas plašumos un tad nāktos gaidīt. Viegli paliekusi galvu pateicībā par aicinājumu justies kā mājās, serafe to apstiprināja arī verbāli, - Pateicos, Gabriel, - tālāk jau atlika paļauties iepazīstināšanai ar sevi. Alvīna nesteidzās jaukties komunikācijā un socializēties, jo nebija noskaņojuma. Šī briesmīgā un tumšā pasaule dvakoja pēc samaitātības, slimībām un apspiestības. Iespējams, arī pēc pirmās izteiktās smaržas - asinīm, kuras serafe bija centusies ignorēt, jo centās savaldīt savu vājumu.
Apsēdusies brīvajā vietā, orākule pielieca galvu atbildes sveicienam gan Flērai gan orākulam Joelam, - Priecājos, - gaismas vārdā, - viņas domu turpinājums noklusa, jo visa šī vieta to noliedza vairāk nekā Alvīna vēlētos. - Neatteikšos viesmīlības, - lūpas līgani izveidoja smaidu, veltītu Flērai kā atbildi par pusdienām un tēju. Alvīna bija pietiekoši saprātīga, lai neatgrūstu piedāvātos labumus, lai gan necentās atklāti izplāt savas nelāgās izjūtas citu apskatei.
"Iemāciet smēķēt" gan bija tas teikums, kurš izraisīja sejas izteiksmes maiņu. Uzacis izbrīnā viegli paslīdēja uz augšu, pat ja tas gluži nebija svešākais jēdziens no dažādu pasauļu arsenāliem, par kuriem lasīts sēžot patīkamās Astindelas bibliotēkās.

Tverot katru Gabriela vārdu, brīžiem nesaprotot kontekstu, bet galvenās vadlīnijas viņa uztvēra. Galvā spieda un tas izraisīja stīvumu sievietes augumā.
Joels devās prom, liekot Alvīnai veltīt viņam vērtējošu skatienu. Maģija? Ko viņš bija redzējis un kā? Un vai Alvīna viņu modinās? Nē.

[Romija]

Saņēmusi apstiprinājumu, Flēra sameklēja traukus jaunajai biedrei. Sadalījusi atlikušo pannas saturu trīs vienādās daļās. viņa uzlika porciju Alvīnai. Jaunā krūzītē iemestiem dažiem ziediņiem tūlīt tika uzliets karsts ūdens. Jau pavisam drīz varēja sajust patīkamu smaržu, kas atgādināja par Astindelas saulainajām pļavām.

"Lūdzu! Labu apetīti!" Flēra pasniedza maltīti un uzsmaidīja. "Tā ir saulsirdīšu tēja," viņa paskaidroja. "Vismaz mazliet palīdz aizdzīt drūmo sajūtu, lai gan gluži sauli atgriezt nespēj."

Biedri pamazām izklīda, arī Flēra bija nolēmusi pievērsties mājokļa satīrīšanai, bet viesi vienu pašu atstāt arī nebūtu pieklājīgi. Tāpēc viņa rosījās turpat pa virtuvi, sameklēja tīrāmo birsti un tīrāmo lupatu, sagatavoja ūdeni un līdzekli, kas varētu palīdzēt noberzt jau iekaltušus netīrumus.

"Es nezinu, cik tev daudz zināms par mūsu uzdevumu," to darot, viņa uzsāka sarunu, lai pie reizes arī noskaidrotu, ko Alvīna jau zina. "Es ierados agrāk, bet pārējā grupiņa tikai vakar. Šodien mēs jau izmēģinājām meklēt amuletus, bet pie konkrēta rezultāta vēl neesam tikuši. Līdz šim bijām pieci," viņa turpināja un nosauca visu vārdus. "Es esmu dziedniece, Joelu, otru orākulu tikko jau satiki, bet pārējie ir karotāji. Tās asinis, ko droši vien redzēji pa ceļam, nav mūsējās, bet Mejai sanāca negadījums, viņa ievainoja kādu šejienieti, tāpēc nācās to sadziedēt. Droši vien jau zini, ka Ardā gluži uz ielas ar maģiju nodarboties nevajadzētu," Flēra gribēja pārliecināties, ka vismaz tas Alvīnai ir zināms. "Kad paēdīsi, varu parādīt, kur te kas atrodas, ir arī drēbes, ieroči, visādas šejienes lietas. Ak, jā, cigaretes," viņa savieba degunu un tēlotā riebumā noskurinājās, "tās arī ir. Te šejienieši daudz smēķē, tāpēc mums arī tas jādara, lai iekļautos pūlī. Kamēr neesam starp vietējiem, to gan var nedarīt."

Kad ūdens spainī sasniedza vairāk kā pusi, Flēra ķērās pie grīdas mazgāšanas.

[echo3]

Varēja dzirdēt, kā gaitenī skan soļi, bet Mejas vietā pa durvīm ienāca nepazīstama jauna sieviete. Serafe, kas meklēja Gabrielu, un kura ar visiem saveicinājās, nosaucot savu vārdu - Alvīna. Tāpat darīja arī Ereijass - atņēma sveicineu un nosauca savu vārdu. Tad puisis atsāka ēst, un drīz savas pusdienas bija notiesājis.

Aha, tātad Gabriels domāja, ka priesteriem izdalītie amuleti nav meklējamie. Tas ir labi. Nu, ne gluži tāpēc, ka tagad amuletu Ardā iznāk vairāk, vai ka Ereijass būtu pārāk baidījies no "mānekļa" lomas, bet gan tāpēc, ka var tik ļoti nemeklēt cilvēkus, kuri varbūt būtu jānogalina, lai amuletus iegūtu. Lai arī tie ir Attīrītāji, tomēr ar "Svētās Anetes" kulta sekotājiem un to radītajām problēmām Ardas cilvēkiem jātiek galā pašiem. Vismaz Ereijass tā domāja. Lūk, ja varētu izgaiņāt mākoņus...

Kad Gabriels un Joels izgāja no virtuves un Flēra sāka rosīties, sākot mazgāt grīdu, piecēlās arī Ereijass. - Eju tīrīt liftu. - Nu nav orākuliem un pat dziedniekiem jākrāmējas ar asinīm. Ereijass bija noskatījies, no kurienes Flēra paņem spaini, un sameklēja pieliekamajā skapī birsti, sūkli un kādu nebūt trauku, kurā ielēja ūdeni. Jāsaka, par kaut kādiem mazgājamajiem līdzekļiem viņš neiedomājās. To vietā viņš paņēma sālstrauciņu un devās uz liftu. Ereijass bija pietiekoši saprātīgs un vērīgs, lai nebraukātu ar vertikālās pārvietošanās līdzekli augšup-lejup. Durvis paliek vaļā un lifts nekustas, ja aizsedz "actiņu" durvju malā. Tādējādi Ereijass tika galā ar lifta tīrīšanu pavisam īsā laikā un atgriezās dzīvoklī.

[Alvīna]

- Paldies, - pateikusies par ēdienu un tēju, kuras smarža patīkami cēlās no krūzes, Alvīna ķērās pie vēlo pusdienu ēšanas, lai gan nebija jau tā, ka viņa būtu stipri izsalkusi. Patiesībā, pašsajūtas dēļ, viņas apetīte bija samērā vāja. Tēja gan gāja pie sirds un atgādināja brīnumainās pļavas zem abām Astindelas saulēm. Šīs pasaules lāsts bija gaismas trūkums un to jau varēja manīt, tajā neilgajā brīdī, ko viņa pavadīja ārpusē. No lasītā zināms, ka saule praktiski nekad neesot redzama. Vai tā ir visur uz šīs pasaules?

Jautājumus iznīcināja Flēras iesāktā saruna, kas pārdūra uzradītos ziepju burbuļus un lika tumšmatei pievērsties vārdiem un domām uz šīs zemes, nevis mēģināt ieslēgties savas esības tālākajos nostūros, jo tā varēja norobežoties no ārējiem faktoriem, kuri tik uzstājīgi centās atņemt enerģiju. - Tad es neko daudz neesmu nokavējusi, - vai tiešām tā bija iekšēja vilšanās, kas serafes sirdī valdīja? Labprātāk būtu palikusi Astindelā, nevis pakļāvusies Metatrona lēmumam, bet iebilst viņa nebija iebildusi, lai gan iekšienē iebildumi klusi urdījās. - Mani informēja par kopējo ideju. Kāds ir jūsu plāns? Tālākajam? - Alvīna negrasījās skriet uz dullo un nudien cerēja, ka šeit eksistē strukturizēts rīcības plāns, ja ne, viņa būs vīlusies kārtējo reizi laika sprīdī kopš Rīkojuma.
- Skaidrs. Ceru, ka smēķēšana neaptumšos manu Redzi, - savilkusi domīgu seju, viņa iedzēra tēju un nolika blakus šķīvim un paņēma kumosiņu.
Paēdusi, jaunā sieviete piecēlās no galda un lūkojās uz dziednieci, kura mazgāja grīdu. Tikai pēc brīža Alvīna izlēma ka tomēr pati savāks nost traukus. Tos viņa nolika tuvāk izlietnei, cenšoties nepaslīdēt uz miklās grīdas, bet patiesībā tik neveiklas situācijas iedīgļi pat neradās.

- Dodamies? - Šķita, ka pārtikas uzņemšana organismā (vai tomēr tēja) mazliet, mazliet pabīdīja pašsajūtas skalas rādījumus uz augšu, lai gan nevarēja noliegt galvassāpju esamību un spiedošo nogurumu, kas iemeties miesā, kurai trūka brīvības un viegluma. Par laimi miklās zīda drānas bija izžuvušas un vairs necentās pielipt pie kamiešiem. - Kādas saskarsmes manieres lieto šejienieši? - cerams, ka daudz nerunā un nelieto vāju leksiku. Lai arī valodas nekad nebija serafes problēmas, drīzāk problēma ir veidā kā...

[Romija]

"Tāda strikti noteikta plāna gan mums pagaidām nav," Flēra atbildēja. Viņa bija izmazgājusi virtuvi un izskatījās, ka Ereijass veiksmīgi ticis galā ar liftu. Pateikusies serafam par palīdzību, arī Flēra gatavojās tīrīšanu beigt.

"Mēs gribējām vispirms vismaz aptuveni noteikt amuletu vietu, tāpēc Joels meditēja. Bet mēs izvēlējāmies neveiksmīgu vietu un tas bija par daudz no viņa prasīts, lai viņš atpūšas. Kaut gan domu neesam atmetuši - vismaz mēģināt noskaidrot, kurās vietās vairāk ir tumšā enerģija. Tu droši vien arī vari to darīt, ja vien neesi pārāk piekususi?" viņa jautājoši nobeidza. Tad izlēja grīdas ūdeni izlietnē, nolika visus rīkus atpkaļ, kur paņēmusi, ātri noskaloja Alvīnas šķīvi un noslaucīja rokas. Uz baltas lapas ar tumšu rakstāmo uzrakstījusi "ĒD", viņa to piestiprināja pie pannas vāka. Ja nu Meja vai Alekss atgriežas, kad viņas vairs nav virtuvē, lai zina, katur ir pusdienas.

"Ejam!" sarkanmate aizcināja līdzi jauno serafi. Pa ceļam viņa novērtēja Alvīnas apģērbu. Priekš Astindelas skaists, bet šeit viņai tomēr vajadzēs valkāt ko citu. "Vietēji ir drūmi, bet gadās arī kāds laipns cilvēks. Viņi mēdz piedāvāt smēķēt, ja atsakies, tad var skatīties dīvaini, tāpēc Gabriels to minēja. Apģērbu gan tev vajadzēs izvēlēties citu, kas ir šejienei piemērotājs un ne tik uzkrītošs," Flēra runāja, vedot meiteni vispirms uz istabu, kurā vienā gultā jau bija iekārtojusies viņa pati, bet otra vēl bija brīva. Pārējās iztabiņas bija aizņemtas. "Te vari iekārtoties, ja tev nav iebildumu, dalīt istabu ar mani." Tad pāris soļus tālāk citās durvīs bija duša. Šīs durvis gan Flēra diskrēti neatvēra, ja nu tur ir Meja vai Alekss. To parādījusi, Flēra aicināja doties pēc drēbēm. Parādījusi garderobi, aptuveni apstāstījusi, kā vietējie izskatās un ģērbjās, Flēra pārcilāja dažādus apģērba gabalus, ļaujot Alvīnai pašai izvēlēties. Arī par ieročiem viņa īsi pastāstīja, bet tā kā pati nebija karotāja, tad detaļas viņa nezināja. Vien noteica, lai par to sīkāk interesējas pie Gabriela vai kāda cita serafa. "Tu droši vari sameklēt, kas tev patīk un der, savākt kaut kādas lietas," viņa pacilāja kredītkarti, dažas saulesbrilles, kādu maku un citus sīkumus. "Es iešu augšā," to noteikusi, Flēra atstāja Alvīnu vienu, lai viņa izvēlas, ko sirds kāro.

Aizgājusi uz savu istabu, Flēra izkrāmēja somu. Tā kā vakars vēl nebija vēls, viņai bija doma mazliet papētīt apkārtni. Tam nevajadzēs spridzekļus un maiņas drēbes, viņa sprieda, un izņēma lieko smagumu no somas. Zāles un šejienes sīkumus gan atstāja. Sasukājusi sarkanos matus un pārliecinājusies, ka nav palikusi pelēka, serafe bija gatava kaut kur doties, jo tepat uz vietas no viņas liela labuma nebija. Kamēr Joels atpūtās, tikmēr varēja izmest kādu loku pa pilsētu. Apstaigājusi tos biedrus, kam varētu interesēt piebiedroties, viņa piedāvāja nelielu ekskursiju ar mašīnu. Tad viņa pieklauvēja pie Gabriela durvīm, atvainojās par traucējumu un darīja zināmu savu nodomu, ja nu tas ir svarīgi. Telefons, protams, bija somā.