"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Redzot, ka Joels knapi spēj piecelties, Flēra piesteidzās un apķēra viņu ap vidu, ļaujot serafam atbalstīties uz sevis.

"Kā tev ir?" viņa norūpējusies vaicāja un pielika plaukstas virspusi Joelam pie pieres. No vietējām zālēm nekas pret šādu spēku izsīkumu nelīdzēja. Ar maģiju, protams, varētu palīdzēt. Vai ar pareizo tēju un labu miegu drošā vietā. "Vai braucam mājās?" viņa jautāja, bet tad atcerējās, ko Joels bija teicis. "Tu tiešām nevari atgriezties? Tad mums jāatrod kāda vieta, kur palikt!" Amuleta meklēšana Flēru šobrīd uztrauca vismazāk.

Ja šīs pusstundas laikā neviens parasts traucēklis nebija uzradies, tad varbūt pat parasta pārmeklēšana neko nedotu. Sadalīties un atstāt dažus šeit arī nešķita gudri.

"Šī noteikti nav parasta vieta," Flēra sprieda. "Ja jau te ir tāds simbols pasaulē, kas tik klaji noliedz maģiju! Es pa šo laiku arī šo to pameklēju. Pirms kāda laika ir bijusi gan kāda grāmata, gan sekta, kas nodarbojas ar maģiju un simboliem, pie tam visai populāra. Un tie nebija Attīrītāji, tā kā ne viss varbūt ir pierakstāms viņiem. Bet tā balss... nu jā, šis gan varētu būt Sīlijas darbs." viņa vēlreiz paskatījās uz simbolu, kas tur tā vienkārši bija. Varbūt šajā pamestajā vietā bija vēl tik daudz kas, ko ar aci nesaskatīt. Flēras meditēšanas spējas ne tuvu nebija tādas, kā orākuliem. Maģiju viņa juta, bet tomēr šādu meklēšanu bija jāuztic Joelam. Bet arī Gabriels bija meditējis tieši šeit...

[Roviela]

Joels, pilnīgi piemirsis savu iepriekš teikto par pieskaršanos, pateicīgi atbalstījās pret Flēru.

- Ir jau labāk, tikai esmu pamatīgi noguris. Nezinu par atgriešanos, patiešām nezinu. Es baidos, vai tā izsauktā būtne nav manī, saproti? Vai vēl kā tā. Es tik ļoti maz zinu par dēmonu maģijām un simboliem, nevaru novērtēt. Varbūt es vīziju arī sapratu pilnīgi nepareizi.
Šeit ir bijuši kādi, kas nodarbojās ar simbolu maģiju? Ziņkāre pamodās atkal, un Joels redzami atdzīvojās.

- Kā domā, viņi joprojām eksistē? Vai arī vismaz kāda no tām grāmatām ir atrodama? Tā nemēdz būt, ka var iznīcināt pilnīgi visu.

[Romija]

"Ejam vismaz mašīnā pasēdēt!" Flēra virzīja Joelu un uzmeta skatu arī citiem. Ja viņi uzreiz nekur nedevās, tad tik pat labi varēja pasēdēt ne pārāk tālu esošajā mašīnā, kā tepat uz drupām vai zemes. "Ja kas, tad varam uzreiz braukt prom!"

"Kamēr tu meditēji, es mazliet pameklēju informāciju! Tajā mazajā planšetē ir vesela bibliotēka un visādi jaunumi!" meitene sajūsminājās, bet tad atgriezās pie lietas. Viņa izstāstīja par "Maģisko simbolu" grāmatu un "Oreolu".

"Izskatās, ka tādu lietu Attīrītāji ātri izskauduši! Droši vien kaut kur vēl ir kāda grāmata un sektas biedri, bet viņu meklēšana var iznākt tik pat aizdomīga kā mēģinājumi iefiltrēties Attīrītājos. Gan jau bibliotēkās un grāmatu veikalos... ja viņiem tādi vispār ir..." Flēra pēkšņi aizdomājās. Ja visa informācija bija mazajās planšetēs, varbūt tādas grāmatas pašas par sevi ir aizdomīgas. Nolēmusi par to padomāt un pameklēt vēlāk, viņa turpināja: "Hmm... vienkārši aiziet un paprasīt nebūtu gluži prātīgi. Tie attīrītāji viņiem kā kārtības sargi te - uzzinās par kādu, kas interesēja par maģijām, ne tikai visādus motociklistus un simbolus mums uzssūtīs, bet vienkārši aizvedīs un notiesās! Mums vajag izdomāt kaut ko citu! Tev noteikti vajag atpūsties. Varbūt būtu prātīgi piezvanīt Gabrielam, izstāstīt, kas notika, un pajautāt, vai vari braukt mājās?" meitene prātoja, bet tad atcerējās, ko Joels pēc meditācijas bija teicis. "Ā, ja Gabriels tev palīdzēja, tad jau viņš droši vien zina, kas noticis, vai ne?"

[Roviela]

Joels piekrītoši pamāja un sāka virzīties uz mašīnas pusi.
Viņš apsēdās savā iepriekšējā vietā un atviegloti atbalstīja galvu pret atzveltni, aizverot acis.
- Es nezinu. Gabriels mani sargā, paņemot manas maģijas kā savas, jā, un tā balss man galvā ir apklususi. Bet es nezinu, vai viņš zina visu, kas te notika.

Tagad, ērtā vietā nogurums atgriezās, un orākuls nejuta īpašu vēlēšanos zvanīt.
- Varbūt piezvani gan, jā, pēc tam iedod man telefonu, es pastāstīšu kā man veicās ar meditēšanu.

[echo3]

Ereijass neko aizdomīgu nemanīja, un, vispār, labi, ka tā. Viņš pat nebija paguvis nogurt, atšķirībā no Joela, kurš manāmi sagrīļojās, ceļoties kājās. Vai orākuls kaut ko būs atradis?

Pirgājis pie Joela un Flēras, Ereijass saprata, ka meditācija nav devusi rezultātus. Vismaz ne tiešus rezultātus. Iespējams, kaut kas bija uzzināts, bet par to būs jāpadomā. Re, bet Flērai izdevies atrast ziņas par "Oreolu" un grāmatu. Tātad Ardā tomēr kāds vai kādi spēj izmantot maģiju?

Kāpjam mašīnā, lai varam nekavējoties doties prom. Un, patiesībā, man liekas, ka mums vajadzētu doties prom. Nu, kaut vai pariņķot pa pilsētu, ja sarunai nepietiek ar laiku, kas tieši nepieciešams mājās tikšanai. - Tāds bija Ereijasa ieteikums.

[Romija]

Pavadījusi Joelu līdz mašīnai, arī Flēra iekāpa un apsēdās savā iepriekšējā vietā. Ja bija tā, kā orākuls teica, tad droši vien visgudrāk būtu Gabrielam piezvanīt. Kaut vai tik daudz, lai noskaidrotu, vai viņi drīkst droši atgriezties mājās. Kaut mazliet Joels var atpūsties arī mašīnā, vai vismaz censties nedarīt neko citu nogurdinošu. Ērta gan tāda mašīna!

Tā kā apkārtne neko draudīgu tūlīt un uzreiz nesolīja, tad Flēra mašīnu vēl neiedarbināja. Izķeksējusi no mugursomas telefonu, Flēra sameklēja kontaktos pirmo ierakstu. Lai arī darboties ar telefonu bija tik pat vienkārši, kā ar planšeti, tomēr tieši zvanījusi Flēra nekad nebija, tāpēc uztraucās. Viņa nospieda zaļo klausules ikonu, pielika aparātu pie auss un gaidīja, iekodusi apakšlūpā.

Pēc neilga brīža satrauktā balsī Flēra nobēra visu sakāmo: "Te runā Flēra! Mēs bijām uz drupām, kur iepriekš spridzinājām, un atradām kaut kādu simbolu. Joels teica, ka tur kaut kāda balss prasa atvest tevi... jūs! Viņš meditēja, bet nekas prātīgs neizdevās. Un tagad mēs nezinam, vai varam droši atgriezties mājās, jo Joels domā, ka var atvest balsi līdzi. Par meditēšanu viņš pats varot pastāstīt!" Tad nedaudz klusuma. "Jā, labi," bet saruna jau bija beigusies. Noņēmusi telefonu no auss un apskatījusies ekrānā, kur rādījās "saruna izbeigta" simbols, Flēra ielika to atpakaļ somā.

"Mēs varot braukt mājās," viņa atviegloti pasmaidīja. "Par tevi viņš zinot," viņa piebilda Joelam. Pārliecinājusies, ka visi ir iekāpuši māšinā, Flēra to iedarbināja un nosauca Gabriela mājas adresi. Saruna bija viņu nomierinājusi, un bija arī patīkami doties prom no simbola. Tagad viss būs labi... cerams! Flēras seja atkal izskatījās mierīga un pat apmierināta. Ceļš bija jau redzēts un tik pat drūms. Flēra izklaidīgi vēroja apkārtni, līdz viņi nonāca līdz Gabriela mājai.

Izslēgusi mašīnu, Flēra izkāpa un aizgāja palīdzēt Joelam, ja viņam būtu tāda nepieciešamība. Īpaši uzkavēties ārā nebija nekādas vēlmes, tāpēc viņa virzīja visus iekšā.

[Sindra]

~ * ~ * ~ * ~ Mejai ~ * ~ * ~ * ~

Puiša roka pasniedzās pēc ūdens glāzes un viņš to pavilka tuvāk savā priekšā. Skatiens pavadīja Meju un vēl joprojām asinīm nosmērētajās lūpās parādījās viegls smaids. - Jā, es arī. Un paldies. - Alekss noteica un pieķēries ūdens glāzei, to iztukšojā vienā rāvienā.
Jautājumi?
Viņa rokas aptvēra glāzi, kamēr skatiens vērās tukšajā traukā un puisis vienkārši klusēja. Līdz beigās noraidoši pakratīja galvu un paraustīja plecus. - Nē... - skatiens uz mirkli atgriezās pie meitenes.
Ko gan viņa sagaidīja? Kad viņš jautās, kā pēkšņi tapis vesels? Kā viņai tas izdevies? Vai kāpēc viņai piemīt spējas burties?
- Ja tavu noslēpumu nasta tevi nomāc, tu drīksti man tos atklāt. - Alekss noteica un viņa lūpās iezagās koķets smaids.

Viņš piecēlās un aizgājis līdz izlietnei, nolika glāzi malā. Atgriezis ūdens krānu, puisis nomazgāja rokas un seju. Atglaudis tumšos matus, sekodams Mejas piemēram, viņš arī novilka ādas jaku un nometa to virs meitenes mēteļa. Viņa drēbes gan avārijā bija cietušas un klātas asins pleķiem. Tomēr, zem saplēstā apģērba, visas brūces bija pazudušas. Alekss atkal varēja brīvi ievilkt elpu un plaušās nedūrās lauztās ribas un sazin kas vēl.
Ielējis glāzē vēl ūdeni, viņš atspiedās pret galda malu un puiša skatiens pētoši slīdēja pār telpām, kur viņš bija nonācis.
- Es domāju, ka jautājumi varētu būt tev, Meja. - skatienam beidzot klejot pa telpu, viņš palūkojās uz meiteni.


~ * ~ * ~ * ~ Pārējiem ~ * ~ * ~ * ~

Telefonsakari jau laikam strādāja nevainojami. Flērai bija izdevies sazvanīt Gabrielu un viņiem bija atļauja doties atpakaļ mājās. Apkārtnē arī nekādas pārmaiņas nebija novērojamas. Mašīna paklausīja meitenes nosaukto gala mērķi un tikpat mierīgi, kā bija atvizinājusi serafus līdz šai vietai, tāpat arī aizvizināja visus atpakaļ. Tāpat, kā iepriekš, mašīnai neviens nesekoja. Neviens viņus it kā nenovēroja. Nekas aizdomīgs nebija manāms.

Nonākot pie mājām, transporta stāvlaukumā varēja redzēt vienu no motocikliem. Tas gan likās tāds nedaudz sadauzīts un vietām uz tā melnēja gan dubļi, gan tumši sarkani pleķi, kas ļoti atgādināja asinis. Jā, patiešām. Tās bija arī pilējušas zemē. No braucamrīka, līdz pat durvīm vietām zemē bija novērojami sarkanie pilieniņi. Tāpat tie turpinājās arī lifta telpā, kur kāds bija spiedis stāvu pogas ar asiņaini, dubļainām rokām.

Nonākot virtuvē, atklājās, ka tur atrodas Meja un līdz ar melnmati, kāds jauns puisis. Aptuveni viņu pašu vecuma. Un, vai tu rekā! Ereijass viņu pavisam noteikti atpazina, pat neskatoties uz to, ka šobrīd jaunekļa apģērbs bija saplēsts un asiņains. Tas bija tas pats puisis, kurš bija nopētījis serafu pie aptiekas un tik pārgalvīgi meties braukt atpakaļ tajā pašā virzienā, no kura bija ieradies.
Mejai likās, ka tā īsti nekas nekaiš. Viņa tik vien bija nosmērējusies ar dubļiem un laikam jau puiša asinīm. Jo viņš acīmredzami bija bijis cietušasi. Jādomā, ka bijis, jo šobrīd kā likās, viss kas palicis pāri no viņa ievainojumiem, bija saplēstais un nosmērētais apģērbs.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 22.04.2013 23:56

[Romija]

Motocikls bija laba zīme, bet, pag... sadauzīts? Asinis? Asinis! Tātad kāds bija ievainots! Meja? Gabriels?

Cik ātri varēdama, Flēra metās uz liftu. Tur vēl asinis! Tam bija jābūt visai nopietnam ievainojumam! Tik vieglprātīgi palaist Meju vienkārši vizināties! Bet ja nu tas bija Gabriels, kam vajadzēja palīdzību! Flēra klusībā sev pārmeta un uztraucās, mīņājoties liftā un gaidot, kad tas sasniegs pareizo stāvu.

"Meja? Gabriel?" Flēra bezmaz atstūma lifta durvis vaļā un iemetās Gabriela virtuvē. Tur pretī vērās svešs, līdz šim neredzēts vīriešu kārtas personāžs. Gabriels nomainījis izskatu? Tiešām? Nē! Flēra bija palikusi stāvam kā iemiera un varbūt pat pārāk nepieklājīgi blenzdama uz svešinieku. Ja kāds ieklausītos, varbūt pat dzirdētu viņas apmulsušo zobratu šņirkstēšanu, cenšoties saprast, kas īsti ir šis ieraudzītais viesis. Tas nebija gluži tas, ko viņa bija gaidījusi, lai gan varbūt bija labāk, kā ieraudzīt ievainotu Meju.

Ieplestās, tumši brūnās acis ar jautājuma izteiksmi pārvirzījās pie Mejas. "Ar tevi viss kārtībā?" sarkanmate jautāja, lai arī viņas skatiens un izteiksme liecināja, ka tik pat svarīgs ir cits jautājums - kas ir šis viesis?

[Roviela]

Joels pacēla galvu, lai mazliet saspringti klausītos un pavērotu, ko dara Flēra un kā veicās sarunās.
Izdzirdis, ka Gabriels visu zina un viņi drīkst doties mājās, serafs atviegloti atlaidās sēdeklī un aizvēra acis.
Tā viņš arī aizbrauca līdz augstceltnei, neskatoties apkārt, tikai jūtot. Ar to pašlaik pilnīgi pietika, un vēl pāri palika.

Mašīna ieripoja garāžā un apstājās. Un tad sākās satraukumi. Serafs atvēra acis un paskatījās apkārt. Motocikls sadauzīts, asinis... asiņu taciņa uz durvju pusi. Meja?
Paša problēmas aizslīdēja kaut kur nostāk, tikai īsti nebija spēka skriet, kā to izdarīja Flēra. Orākuls virzījās lēnāk un apdomīgāk.

Virtuvē atradās svešs puisis. Joels mazliet tramīgi pameta skatienu apkārt. Meja arī ir, bet izskatās, ka ne vienam, ne otram īpaša palīdzība nav vajadzīga. Uff...

Joels atspiedās pret stenderi un uzbīdīja brilles uz pieres, lai labāk varēt saskatīt.
- Labdien, - serafam bija mierīga un laipna balss, kas nedaudz kontrastēja ar pašreizējo vēsā čaļa izskatu, toties vairāk atbilda nogurušajam izskatam. - Mani sauc Joels.
Skatiens pievērsās te Mejai, te vēl nepazīstamajam.
- Ko jūs te esat sastrādājuši? Kas vispār ir noticis? Meja, tu viņu gandrīz nobrauci, vai kā? Nu gan tev ir veidi, kā ar kādu iepazīties!

[washulis]

To grāmatu varētu censties uzmeklēt kādā antikvariātā, ja te tādi ir. Tur mēdz parādīties visādi brīnumi. Sariša nokomentēja, viņiem dodoties atpakaļ uz transportu. Ja vien, protams, mums šo grāmatu maz vajag. Liekas klapata, ja par simbolu varētu apvaicāties arī Gabrielam, viņš varētu zināt. Un kā reiz dodoties atpakaļ, viņi to varēs izdarīt, ne tā? Jo ceļā nekas negadījās, jo Flēra jau sasvanījās un viss bija šķietami nokārtots, pat ja viņi beigās savu mērķi nesasniedza. Jāmēģina būs vēlreiz, iespējams citā vietā, kur nav tumšu simbolu, ko aiztikt.

Bet sarežģītākais tikai nāca, vai ne? Ierodoties un redzot sagandēto motociklu, dubļus, asinis. Piesardzības labad Sariša izvilka blāsteri, kad viņu kompānija ar liftu devās augšup, bet arī nonākot virtuvē, nebija skaidrs, cik piesardzībai ir liela nozīme, ja jau lielo asiņu vaininieks bez maz vai tējoja kopā ar Meju. Viņai nu gan bijuši piedzīvojumi. Tiesa, Sariša ieroci joprojām turēja pa rokai, aizdomīgi pētot svešo puisi. Iesaku nesteigties ar priekšlaicīgiem minējumiem. Serafe paziņoja Joela virzienā, joprojām turot nedaudz ļaunu prātu par viņa bezrūpību ar tumšo simbolu. Viņi noteikti nav te, lai aizvadītu savu pirmo randiņu.

[echo3]

Stāvvieta pie mājas šoreiz nebija tukša, tajā atradās viens no motocikliem. Arī Ereijass ievēroja braucamrīka ieņurcīto izskatu un pleķus. Vai Meja cietusi avārijā? Tā bija pirmā doma, bet tad radās cita - ko Meja ir notriekusi? Protams, to arī var saukt par avāriju.

Arī lifts bija noķēpāts ar asinīm un dubļiem, tāpat īsais gaitenis līdz Gabriela dzīvokļa durvīm. Ereijass no asinīm nebaidījās, toties noskaidrot, kas īsti noticis, viņš gribēja gan. Pēc iespējas ātrāk. To, ka varētu būt cietis Gabriels, puisis neiedomājās. Nupat taču ar Gabrielu sazvanījās Flēra. Tad kas viņus gaidīja priekšā dzīvoklī?

Flēra aizskrēja pirmā, un drīz jau bija skaidrs, ka noslēpuma atrisinājums atrodas virtuvē. Ereijass tur ielūkojās pēdējais, un uzreiz pazina šīrīta dīvaino motociklistu. Vai Mejas atvestais viesis pazina Ereijasu, to serafs netaisījās noskaidrot. Divos soļos viņš bija jau nostājies starp Joelu un svešo puisi, aizsegdams orākulu.

Par nokļūšanu šeit parunāsim vēlāk. - Uzrunājot svešinieku, Ereijasa balss nebija draudīga, tā bija nopietna. - Kas tā bija par izrādīšanos šorīt pie aptiekas? - Ieroci serafs neizvilka.

Ar šo jautājumu visiem tā kā būtu jābūt skaidram, par ko Ereijass runā. Izņemot, protams, Meju!

[Rouzijs]

Tumšās Mejas acis pētīja puisi. Īsti daudz komunicējusi Meja nebija ar cilvēkiem, bet nu tomēr. Alekss šķita cilvēks, kuram varētu uzticēties, vai arī tas bija maldīgs eņģeļa pieņēmums?
Un viņam patiešām nebija jautājumu? Tas lika aizdomāties par to, kas viņš ir, ja nu viņš ir Sīlijas spiegs? Ja nu viņa ir kļūdījusies vedot svešinieku šurp, vienīgajā vietā, kur bez maz vai šajā pasaulē serafi varēja uzturēties? Un tā sasodītā dēmoniskā balss, joprojām vilināja prom. Pie velna to, pie velna Sīliju. Pēkšņi Meja jutās tā it kā zaudētu pacietību un varētu sviest kādu vāzi pret sienu, bet tumšmate turpināja stāvēt tik pat mierīgi uz vietas it kā domās valdītu miers nevis liela mēroga katastrofa.
- Mani nekas nenomāc. - Tie gan bija meli, bet tas jau svešiniekam nebija jāzina. - Es tikai domāju, ko ar tevi iesākt, jo es īsti nedrīkstēju tev palīdzēt. - Tā bija maģija. Pēc tās taču Attīrītāji varēja viņus izsekot, bet cerams, ka ne šeit.

Skatiens lūkojās uz puisi, kamēr viņš sakopās.
Un tomēr... Mejai bija jautājumi, daudz jautājumi.
- Kas tu esi un kāpēc tu nebrīnies, ka es varēju tev palī... - Meja apklusa sadzirdot, ka pārējie ir atgriezušies un acīmredzot redzējuši cietušo motociklu un tagad satraukušies. Lieliski!

- Ar mani viss ir kārtībā, tikai esmu nedaudz nogurusi. - Dziedējošā maģija, kuru meitene bija būrusi, lai palīdzētu šim svešiniekam bija laupījusi spēkus. Gribējās vienkārši kaut kur nokrist un pāris stundas pagulēt.

- Joel, neesi jau tik riebīgs, es nevienu nenotriecu, mani mēģināja notriekt. - Tumšmate viegli paraustīja plecus un viņas skatiens atgriezās pie puiša.
- Man laikam šo to vajadzēs paskaidrot. - Meja nopūtās. - Es izdziedēju Aleksi, es nezinu, vai tas bija prātīgi. Bet es nevarēju atstāt viņu mirstam vienu pašu uz ielas. - Jā, serafe jau gatavojās visiem pārmetošajiem skatieniem. Bet tomēr... vēl joprojām bija jautājums, ko gan iesākt ar to puisi?

Tikai skatiens pievērsās Ereijasam.
- Kāda aptieka? - Kas viņiem tur bija atgadījies? Vajadzības gadījumā serafe spēja arī izvilkt dunčus un uzsākt cīnīties, cik nu bija spējīga šajā stāvoklī. Tikai iespējams, nevajadzēja sākt uzreiz kauties.
Viņa palūkojās uz Aleksi. - Es laikam esmu pārsteigusies ar secinājumiem... - Te laikam nevienam nedrīkstēja uzticēties.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 23.04.2013 12:25

[Romija]

"Tevi mēģināja notriekt, bet kā pateicību tu viņu atvedi šurp?" Flēra ironiski iesmējās. Kaut gan varbūt viņa darītu līdzīgi, ja puisis būtu tik sliktā stāvoklī, ka nāktos dziedēt. Flēra gan šaubījās, vai viņa uzreiz vestu uz Gabriela māju svešinieku, bet, ja nebija citu iespēju... Gabriels diez vai par to priecātos. Pie tam izrādījās, ka šis ir Ereijasa iepriekš pamanītais aizdomīgais braucējs. Nudien!

Tālāko noskaidrot sarkanmate ļāva Ereijasam, jo diez vai tā bija sagadīšanās. Un, ja tā arī bija, tad ļoti neparasta. Nedaudz nomierinājusies, bet nezaudējusi modrību, Flēra nolika somu uz viena krēsla, pati atspiedās pret virtuves virsmu, ieņemot tādu pašu pozu kā viesis, un sakrustoja rokas uz krūtīm. Alekss. Viņas skatiens slīdēja pāri puiša augumam. Apģērbs bija sabojāts, bet zem tā vietām varēja redzēt viņa labi veidotu augumu. Bez ievainojumiem! Tātad izdziedēts. No tik liela asiņu zuduma noteikti nebija viegli izdziedēt. Flēras skatiens tīšuprāt pakavējās ilgāk pie Aleksa auguma un sejas, bet lūpās vīdēja nedaudz viltīgs smaids.

[Roviela]

Joels nebija riebīgs. Viņš bija noguris, bet, šķiet, citi bija noguruši vēl vairāk, ja jau vairs pat jokus nesaprata. Puisis nopūtās gluži dzirdami un pat grasījās ko teikt, kad Ereijass jau bija nostājies viņam priekšā un prasīja kaut ko par aptieku un izrādīšanos.

Tā vien gribējās pastiepties un palūrēt pāri karotāja plecam, lai vēlreiz ziņkārīgi nopētītu svešinieku. Aleksu, vismaz tā varēja noprast no Mejas ne pārlieku strukturētajiem paskaidrojumiem.
- Tas ir kā? Tevi mēģina notriekt, bet notriec viņu? Paga, nevis šo un to paskaidrot, bet, lūdzu, visu pēc kārtas, citādi pie skaidrības netikt.

Joelaprāt, tas bija pašsaprotami. Palīdzēja, izdziedēja, bet tagad ko? Nedrīkstēja darīt! Par to bija jādomā pirmīt. Tagad, kas izdarīts, tas izdarīts.

Telpā tā kā sāka pieaugt spriedze, bet orākuls īpaši neko tādu bīstamu, kāpēc tā vajadzētu, nejuta. Varbūt bija pārāk noguris, lai justu?
- Man ir priekšlikums. Iedzeram tēju!

[Romija]

Flērai divreiz nebija jāsaka. Pārstājusi vērot viesi, viņa gandrīz acumirklī pārtapa par gādīgu namamāti. Tāpat kā no rīta, tika uzlikts vārīties ūdens un sameklētas septiņas krūzītes, jo arī Gabriels bija teicies tūlīt būt. Nepievēršot Aleksam vairāk uzmanības kā jebkuram citam telpā esošajam, Flēra sakārtoja tās glītā rindiņā uz galda otras malas, kur neatradās jaunieša nepriekšpuse. Tad no jostas somiņas viņa izvilka nelielu maisiņu un katrā krūzītē ielika dažus kaltētus ziediņus. Tā bija saulsirdīšu tēja, kas labi garšoja un uzmundrināja.

[Sindra]

Lai vai kas bija Gabriels, Alekss visai instinktīvi, noraidoši pakratīja galvu. Nē. Viņš nav Gabriels. Pavēra muti, lai stādītos priekšā, taču tā arī savu vārdu nenosaucis, muti aizvēra. Tā vienkārši! Viņš labprāt būtu ar Meju jauki patērzējis, taču telpa pēkšņi vienā mirklī bija teju cilvēku pārpildīta.

Vairāk visi tāpat uzbruka melnmatei, nekā viņam. Izņemot, kad viņš jau otro reizi pavēra muti, lai nosauktu savu vārdu, telpā ienākot tam puisim, kas uzkrītoši aizstājās priekšā džekam, ar kuru Alekss centās sasveicināties.
- Ak, šausmas! - Alekss nomurmināja un apvaldīja vēlmi piezīmēt, ka tā tur draudziņš viņu nemaz neinteresē. Bet, ko gan viņam bija domāt, kad puisis aizsargā puisi, kad telpā ir arī meitenes.

Nekādas agresijas pazīmes, Alekss neizrādīja. Tik vien pēc Ereijasa jautājuma, viņš domīgi sarauca pieri un bez maz vienlaicīgi ar Meju pārjautāja: - Kādu aptieku?-

Pamanījis Flēras pētošo skatienu, jauneklis viņai koķeti pasmaidīja un piemiedza ar aci.
Tējot, tas, protams, bija jauki, taču Alekss pieklājīgi atvainojās un tā kā bīdījās uz durvju pusi. - Es nevaru. Man jādodas. - viņš noteica un mēģināja pamest dīvaino vietu, kur bija nokļuvis.

[Rouzijs]

Nē, nu nopietni? Meja gribēja parunāties ar Aleksi, bet nu... kā gan parunāsies, ja tagad visi mēģinās viņai uzbrukt? Viņa nopūtās, un palūkojās uz puisi. Tagad vienkārši vajadzēs visu paskaidrot, bet vai tas varēja būt vienkārši šajā kompānijā, diez vai.
Pirkstu gali pārslīdēja pār dunčiem, kurus meitene nedomāja likt lietā, nebija vajadzības, lai gan Ereijasa reakcija bija nedaudz... dīvaina. Turklāt, kāpēc viņš aizstāvēja Joelu, kādās nepatikšanās viņi bija iekļuvuši? Tumšmate nedaudz jautājoši palūkojās uz serafu.

- Es tevi pavadīšu. - Meja pasmaidīja Aleksam un mēģināja neskatīties uz to koķeto smaidu, kuru viņš veltīja Flērai.
- Un pēc tam jums visiem pārējiem paskaidrošu, kas īsti notika. - Nevarēja jau nabaga puisi turēt šeit ieslēgtu, pat ja viņš bija kaut kā nebūt saistīts ar Sīliju viņa visu zina. Kāda starpība, varbūt tikai Gabrielam vajadzēja pateikt, par to, kas īsti notika?
Bet ja nu viņš domātu, ka Meja ir viņu nodevusi? Tas nebūtu jauki.

Arī tumšmate paspēra pāris soļus uz durvju pusi, Aleksam nebija iespēja atteikties. Serafe vēl vēlējās ar viņu parunāties, zem četrām acīm, lai pēc tam labāk varētu visu paskaidrot pārējiem.

[Romija]

"Tik ātri jau prom?" nevainīgi izbrīnītā balsī Flēra uzrunāja aizejošo Aleksu, nepievēršot uzmanību Mejas visai uzstājīgajam aicinājumam doties prom. Viņas skatiens bija dzirkstošs un laipns. "Man mācīja, ka nav pieklājīgi atteikties no tējas, ja esi izrauts no nāves ķetnām," viņa tik pat koķeti piebilda, piemiedzot ar aci pretī - tieši tāpat, kā Alekss pirms brīža viņai. Ar vienu roku it kā nevainīgi pavirpinot sarkanu matu šķipsnu, Flēra smaidīja un norādīja uz krūzītēm, kur acīm redzami bija ierēķināts arī jaunais viesis.

Protams, Alekss bija svešs, nevarēja pat zināt, kas viņš tāds bija un vai nav saistīts ar Sīliju. Bet, ja viņš līdz šim nav neko izdarījis, tad visticamāk neko arī neizdarīs. Vai arī jau bija paspējis izdarīt! Ko Flēra nezināja, to nezināja, tāpēc pārdesmit minūtes dzerot tēju neko par sliktāku nepavērsīs. Viņiem jau nebija jāatklāj kaut kādas savas slepenās lietas, tikai pagaidīt, ko Gabriels teiks par šādu viesi. Tas uzreiz varētu atrisināt arī jautājumu par aptieku. Vai arī gluži vienkārši nojaukt svešinieka plānus izejot no Gabriela mājas. Kamēr ārēji Flēra bija laipna un koķeta, iekšēji viņa shēmoja, kā labāk rīkoties, jo pirmais apmulsums jau bija pazudis.

[washulis]

Haoss. Apkārt skanēja ducis nekonkrētu jautājumu un Meja vēl nesteidzās neko paskaidrot. Nē, nē, tā nu tas nevarēs iet un Sariša neuzskatīja, ka tējošana tiešām tagad būtu nepieciešama. Varbūt tev labāk vēl uzkavēties. Sariša to izteica šķietami draudzīgā tonī, tomēr ar skaidru pieskaņu, ka labāk nestīvēties pretī, pati nostājoties pie durvīm, dodot zīmīgu skatienu arī Mejai. Dažas minūtes viņam nekaitēs. Serafe uzrunāja savu tumšmataino biedri. Iespējams, ka Ereijass kļūdās, savienojot šo jaunieti ar to pašu, ko redzējis pie aptiekas, bet labāk lieki neriskēt. Noskaidrosim visus apstākļus kopā, atbildes - tagad. Un tad varēsim šo Aleksu aizsūtīt, kur nu tas ir nepieciešams.

Skatiens atkal tika aizsūtīts pie svešā viesa. No tējas nav pieklājīgi atteikties. Kaut gan skaidrs, Sarišu tēja šobrīd neraustīja. Jo vai gan viņu varēja vainot par būšanu aizdomīgai? Ereijassa stāstītais par aptiekas tuvumā notikušo, tumši simboli, balsis un neskaidri piemetumi par kāda notriekšanu un ievainošanu. Turklāt - sveša pasaule. Turklāt, kurā nedrīkst lietot maģiju, bet tas kā reiz ir tas, ko Meja darījusi, pret pilnīgu svešinieku. Un ja nu tas ir kāds putniņš no Attīrītāju bara? Un vai Sariša bija vienīgā, kas centās domāt uz priekšu?

[echo3]

Tēja, tas būtu labi... - Ereijass iesāka, bet tad Meja nez kāpēc nolēma, ka kāds uzbrūk viņas ciemiņam un atbalstīja promdošanos. Par Aleksa teikto Ereijass nebrīnījās. Bija jau arī viss pietiekoši dīvaini. Tomēr... - Šorīt, tepat netālu. - Serafs nosauca ielu un aptiekas nosaukumu, jo, patiešām, viņam bija bijis pietiekoši laika izlasīt pilnīgi visu, kas izlasāms un apskatīt, kas redzams. Ereijasa balss joprojām bija nopietna, un no savas vietas viņš neizkustējās, lai citi domā, ko domādami. - Varbūt atmiņu atjaunos tas, ka šorīt vēl mani mati bija balti? Man patīk mainīt matu krāsu.

Tad Ereijass nožēlodams nošūpoja galvu, - Nē, lūdzu, visus paskaidrojumus tagad. Sēžamies pie galda, re, tēja jau gatava. Starp citu, mani sauc Ereijass. - Iespējams, viņš bija pārāk aizdomīgs, bet joprojām uzskatīja, ka Alekss ir tas, kas šorīt bija tik uzkrītoši blenzis uz Ereijasu. - Un, kad tā kārtīgi padomā, mani interesē vēl viens stāsts - kurš kuram galu galā uzbrauca? Kurš cieta, to es redzu.