"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Braukt liftā, tādā noslēgtā telpā bija savādi. Joels, protams, lidotu, bet šeit nevarēja izmantot spārnus. Puisis labi noskatīja, kā darbojas šī ierīce, lai zinātu, kā tikt atpakaļ.
Ārā uz ielas bija tieši tik nemīlīgi, kā citi bija teikuši, taisni vai gribējās sasliet mēteļa apkakli. Par apģērbu gan nevarēja teikt neko sliktu - tas bija piemērots šādam mūžīgajam nelaikam.
- Pabraukāsimies pēc tam, - viņš piekrita, tikai nemanāmu mirklīti saminstinoties, kad Flēra ieķērās viņam elkonī. Mazs mirklītis, un serafs, ar brīvo roku uzbīdījis uz acīm saulesbrilles, jau izskatījās nepiespiesti tā, itin kā skaista meitene elkonī viņam pienāktos.

Vairāk daudz neko nevarēja pasākt, kā vien pa ceļam labi nopētīt apkārtni un šeit esošos ļaudis.

[Sindra]

Arda.
Te, lejā bija tumšāks, nekā Gabriela mājvietā. Varbūt tumšo mākoņu dēļ. Varbūt tādēļ, ka augstās celtnes vēl meta uz zemi ēnu. Tumšāks, drēgnāks un nemaz tā lāga negribējās pamest māju, kurā viņi bija uzturējušies līdz šim mirklim, kad bija nolemts spert soli ārpus Gabriela svētnīcas sienām.
Sanāca, ka tādā puskrēslā visu laiku Ardas iedzīvotāji uzturējās.
Tomēr, šeit bija daudz spilgtu izkārtņu un gandrīz vai pie katras otrās mājas sienas bija milzu reklāmas, kas dega spožās lampiņās, gluži vai kā ar viltu pievilinot ikviena skatienu, kas alka pēc gaismas.

Pēc dažādām ceļa zīmēm un izkārtnēm, serafi varēja noprast, ka atrodas viņi pilsētā, kas ir Ardas centrālā pilsēta, dēvēta par Stonu.
Visbiežāk reklāmas aicināja cīnīties pret kaut kādu GTO sindromu piedāvājot pavadīt laiku gaismas kabīnēs.
Arī aptiekā, uz kuru Flēra bija aizvedusi savus biedrus, jau atkal no sienām uzglūnēja plakāti, uz kuriem bija minēts tas pats GTO. Pati aptieka bija visai gaiši izgaismota telpa, tā ka ieejot no ārpasaules, acīm vajadzēja dot laiku, lai tās pierastu pie gaismas maiņām. Tas droši vien arī bija iemesls, kādēļ Ardā daudzi nēsāja saules brilles un par pašsaprotamu tika uzskatīts tās atstāt uz acīm arī ieejot veikalos, vai kādās citās telpās un iestādēs.

Aptiekā gar sienām bija daudz, daudz plauktu, kas sastāvēja no mazām atvilknītēm. Tajās arī glabājās zāles. Visas zāles izskatījās vienādi. Tādas mazas kapsuliņas. Tām tikai atšķīrās krāsas.
Lai pašam nebūtu jālauza galvu, ko tad īsti vajag, aptiekā apgrozījās arī viena sirma kundzīte, kas kā izskatījās bija pārdevēja. Vai vismaz konsultante. Norēķināšanās par precēm te norisinājās ar karšu palīdzību. Norēķinoties, karti ielika tam paredzētā automātā un tas pats atskaitīja nepieciešamo summu. Ja uz kartes bija par maz līdzekļu, automāts to pieklājīgi arī norādīja. Pirmās divas reizes. Ja automātam mēģināja nederīgo karti iesmērēt trešo reizi, tam no sāniem izlīda tādas kā ķetnas, kas krāpnieku sagrāba un nelaida vaļā. Automāts pats izsauca kārtības uzturētājus, lai tie tiktu skaidrībā ar radušos situāciju.

Aptiekas darbiniece atpazina Flēru un meitenei veltīja siltu smaidu. Taču smaids no viņas lūpām pārvertās tādā kā izbrīnā, kad viņa pamanīja Flēras biedrus. Nē, nē... baros staigāt un iepirkties, tas nebija nekas neparasts. Un tomēr, aptieka īsti nebija tā vieta, kur nāca kompānijās. Erm, ja nu vienīgi no rītiem, kad iepriekšējās dienas vakarā par daudz tika svinēts un nākamajā dienā bija grūti doties uz darbu.
Tad gan uz pretpaģiru poti nāca arī bariem. Dažreiz pat cīņu biedrus atnesot, pirms tie vēl bija pamodušies un paspējuši aptvert, cik slikti viņiem ir.
Flēra te nebija pirmo reizi, tādēļ kundzīte īpaši meitenei nesteidza uzbāzties ar padomiem. Ļāva meitenei pašai darboties. Gan jau viņa atradīs, kuras kapsuliņas meklē. Vai varbūt injekciju automāta palīdzību. Jā, jā, tas arī te bija pieejams. Tur, mazā kabīnītē, tik pie ieejas jāizvēlas kāda injekcija nepieciešama, jānorēķinās un jāieiet būdiņā. Jānoliek roka uz speciālas virsmas un tālāko paveica automātika. Tā, ka pat lāga attapties nepaspēji.

[Romija]

Reklāmas Flēra jau bija redzējusi, tās viņa īpaši nepētīja, vairāk skatījās apkārt uz cilvēkiem un ēku sienām, meklējot, vai kaut kur neparādītos kāda balta roka vai kas cits savādāks. Pa ceļam viņa arī īpaši neko nekomentēja, jo reklāmas lielākoties paskaidroja, kas ar attēloto domāts.

Mazliet pirms aptiekas Flēra atlaida Joela roku un devās iekšā pirmā. Ja citi gribēja, viņi varēja sekot, sarkanmatei pret to iebildumu nebija.

"Labdien," viņa pasmaidot un sveicienam pieliecot galvu pieklājīgi uzrunāja sirmo kundzi, ko bija redzējusi jau iepriekš. Saulesbrilles gan viņa nenoņēma, jo telpā bija pietiekami gaišs arī tāpat. Ir kā izklaidīgi pārlaidusi skatienu daudzajām atvilknītēm, par kurām viņai nebija ne jausmas, Flēra uzsāka it kā ikdienišķu sarunu ar pārdevēju. "Pietiek tikai pārcelties uz jaunu vietu, kad mazais brālis jau atrod pirmo šķembu un sagriež pirkstus!" viņa nopūtās un pašūpoja galvu. "Es pat nezinu, kas tagad ir tas labākais, lai brūces ātri sadzīst un nesāp?" viņa tā starp citu jautāja, it kā meklētu vienkārši kaut ko labāku, nevis censtos saprast, ko šajā pasaulē vispār lieto šādām kaitēm. "Kaut ko mājās lietojamu, lai sīkais rakaris, nav katru reizi jāvadā apkārt, jo šķiet, ka viņš pamanītos pat degunu uzplēst uz līdzenas ielas!" it kā nerūpīgi iesmējusies, Flēra pārlaida skatienu aptiekā piedāvātajam. Viņa gribēja iejusties un izvairīties no dīvainiem jautājumiem vai skatieniem, ko viņiem noteikti vēl paspēs veltīt ne viens vien ardietis par kādu nezināšanu. Kādā brīdī serafe arī uzmeta skatienu biedriem, kā viņi izturās un vai spēlē līdzi.

[Roviela]

Nebija ne jausmas, kas tas par GTO sindromu, kura dēļ jāpavada laiks gaismas kabīnēs. Joels nebija dziednieks, tiešām, toties viņam radās aizdomas, ka viņi visi drīzumā dosies uz tām kabīnēm, lai kas tas arī nebūtu.

Viņš iegāja līdzi Flērai aptiekā. Nevērīgi pamājis sveicienu ar galvu vien, itin kā uzskatītu, ka ar to pilnīgi pietiek, ja pats ir bijis tik laipns un pavadījis meiteni līdz aptiekai un tikai, viņš nevērīgi atstutējās netālu no durvīm. Skatiens, aiz brillēm neredzams, klejoja telpā, līdz apstājās pie zobu balināšanas reklāmas, kas spilgti un krāsaini ieteica kaut kādas sūkājamas kapsulas. Serafs atrāvās no savas ērtās vietas, piekrītoši pamāja ar galvu Flēras apgalvojumam un ar roku parādīja uz reklāmu.
- Man šo.
Tas nozīmēja, ka viņš negrib iet un meklēt, kurā atvilknītē tas atrodas.

[echo3]

Ereijass paņēma mašīnas atslēgu, jo motocikla atslēgai burtiski uzklupa Meja. Droši vien būtu izrāvusi no rokas, ja puisis tās jau turētu plaukstā. Ereijass paraustīja plecus. Patiesībā viņam bija gribējies izmēģināt motociklu, jo tā viņš būtu juties mazliet noderīgāks, nu, pieskatot pārējos, kas pārvietojas ar mašīnu. Tāds kā sargs. Nu neko. Prātīga Meja? Šādu jautājumu var uzdot tikai kāds, kas Meju nepazīst.

Ielicis mašīnas atslēgas kabatā, Ereijass arī savāca visu to, ko te piedāvāja kā noderīgu izdzīvošanai Ardā - telefonu, naudu, saulesbrilles, cigaretes, šķiltavas. Grabažu kaudze, bet, tā kā tas bija te tā pieņemts, tad atlika tikai pielāgošanās. Pielāgošanās.

Meja ar Gabrielu devās prom, un, kad visi pārējie bija nokļuvuši lejā uz ielas, neviens no abiem vairs nebija redzams. Diez, kopā prom aizbraukuši vai arī nē? Neviena motocikla te nebija, tikai mašīna. Ereijass rūpīgi noskatīja apkārtni, tad uzlika brilles un gāja līdzi Flērai, Joelam un Sarišai uz aptieku. Puisis iegaumēja ceļu un galvenās pazīmes, kas ļautu vietu atpazīt pa gabalu. Stonas iespaids bija nospiedošs, nomācošs, drūms un kā nu vēl to nosaukt. Pierast, pielāgoties. Tas bija pareizais noskaņojums, un drīz apkārt valdošā puskrēsla Ereijasam vairs nelikās nekas neparasts.

Aptieka, uz kuru Flēra viņus veda, nebija tālu. Kad bariņš bija ticis līdz durvīm, Ereijass nevērīgā tonī izmeta, - Nelīdīšu tur pūli taisīt. Gaidīšu tepat. - Viņš atspiedās pret sienu, izskatīdamies pēc nogarlaikota čaļa, kura biedri pastaigas vidū pēkšņi sadomājuši iegāzties veikalā.

[Sindra]

Likās, ka aptiekāre gluži vai atplaukst, kad Flēra tomēr nolēmusi viņu uzrunāt un kā izrādās, tad viņas padoms ir nepieciešams. Ak jā! Viņai ļoti patika bērni un sirmā kundze itin labi zināja, cik tie bieži sevi savaino, pat visnevainīgākajās rotaļās.
- Te! Te būs! - viņa vedināja Flēru pie plaukta, kurā bija atrodami līdzekļi dažādiem ievainojumiem. - Šī ziede ir ļoti laba! - aptiekāre pasniedza meitenei nelielu kārbiņu. - Uzsmērēsiet uz notīrītas brūces un pāris stundu laikā pušums, kā nebijis. - viņa pārliecinoši stāstīja, it kā pati uz sevis būtu izmēģinājusi visu šeit pieejamo. Nē, nu vienmēr jau pastāvēja iespēja, ka varbūt ir izmēģinājusi arī. Kas to, lai zin. Flēras zināšanas par šo pasauli un tās paražām vēl pagaidām nemaz nebija tik plašas.
- Noteikti paņemiet šīs kapsulas. Tās palīdzēs atjaunot asinsradi un ātrāk aizvilkties brūcēm. Kopā ar ziedi strādā patiešām pārsteidzoši labi. - vēl līdz ar ziedi, Flēras iepirkumu sarakstā tika iekrāmēti dažādi pārsienamie materiāli, līdz ar paskaidrojumu, ka kopā ar kapsulām un ziedi, šie strādā vienkārši lieliski. Principā, likās, ka pēc aptiekāres stāstītā, pietika ierīt kapsulu, nozieķēties ar ziedi un pārtīt to visu ar pārsēju un esi izdziedēts un vesels.

Sievietes skatiens uz mirkli aizkavējās pie Joela un puisim tika veltīts šķelmīgs smaids. - Bet, protams! - viņa laipni nodudināja un aiztecēja līdz īstajam plauktam, kur atradās zobu balināšanas līdzekļi. Tikai līdz ar tām sūkājamajām konfektēm, Joela rīcībā bija nonākusi arī šī, vienkārši lieliskā un ģeniālā zobupasta un īpašā zobubirste. Un aptiekāres acis ar tādu nedaudz maniakālu ko lai vēl viņiem nopārdod liesmiņu, šaudījās apkārt pa telpu.

Bet ārā... Tur, kur bija palicis Ereijass. Tur pa zemāko līmeņu ielām garām traucās automašīnas un motocikli. Gājēji steidza savās gaitās. Līdz vienā mirklī, ielas pretējā pusē, apstājās kāds motocikls. Uz tā brauca kāds jauneklis, protams, tērpies tumšās drānās un saulesbrillēm pār acīm. Uz mirkli noņēmis saulesbrilles, viņš nopētīja Ereijasu un tad veikli apgriezis savu braucamrīku pretējā virzienā, teju neizraisot avāriju, steidzīgi uzņemdams ātrumu, aiztrauca atpakaļ tajā pašā virzienā, no kura bija ieradies.

[Romija]

Flēra nebūt neiebilda, ka viņas iepirkumiem tiek pievienotas vēl citas noderīgas lietas, jo vismaz pēc viņas saprašanas arī apsēji noder dažādām brūcēm. Viņa tikai cerēja, ka ar šo pietiks un nebūs vajadzības aizdomīgi iepirkt vēl veselu lērumu zāļu. Kaut gan vienmēr varēja aiziet uz citu aptieku, kad bija zināms, kas jāpērk.

"Lieliski," Flēra sajūsmināti novērtēja sagādātās zāles un apsējus. "Māte priecāsies, ka nebūs jāskrien uz aptieku pakaļ," viņa turpināja tik pat ikdienišķi, kā pirms tam. "Ka tik mazais rakaris neiedomājas, ka tā ātri var visu sadakterēt un nesāk bāzt pirkstus tīši kaut kur iekšā! Kā jau puikām tajā vecumā - visu vajag pārbaudīt, visur vajag ielīst," viņa brīvi žestikulēja, atdarinot nebēdnīga puikas līšanu pie kaut kā aizliegta, un turpināja smaidīt. Aptiekāres laipnā attieksme šķita gluži pretrunā ar uz ielas sastaptajiem drūmajiem ļaudīm. Tas bija patīkami.

Kad viss pērkamais bija sakrāmēts, Flēra izvilka maksājumu karti, lai norēķinātos par pirkumiem. Viņai gan līdz galam nebija skaidra sistēma, kā nauda tur var būt iekšā un nebūt maģija, bet, ja jau planšetē varēja būt bibliotēka, tad gan jau var. Viņa tikai cerēja, ka naudas pietiek, jo par cenām runas negāja un arī jau iesāktajai sarunai nepiestāvētu sākt kaulēties par cenu.

[Roviela]

Joels pat attapties nepaspēja, kad balinošajām kapsulām tika pievienota zobu birste un zobu pasta. Serafs mazliet mulsi pamirkšķināja acis, ko gan aiz tumšajām brillēm nevarēja redzēt, tad apņēmigi izkrāmēja no maisiņa neprasītās lietas un žilbinoši uzsmaidīja vecajai pārdevējai, atklādams divas rindas spoži baltu un līdzenu zobu.
- Paldies, šoreiz tikai sūkājamās konfektes. Divas paciņas, - kam sekoja vēl viens smaids.

Par tām maksāt ar plastikāta gabaliņu šķita savādi, bet maksājamo automātu jau bija aizņēmusi Flēra, un orākulam atlika nopētīt, kā viņa to dara.
Sagaidījis savu kārtu, viņš samaksāja un savāca savu pirkumu, konfektes ar nevērīgu žestu iebāžot kabatā.

[echo3]

Motociklists ielas pretējā pusē rīkojās tik uzkrītoši, ka viņu neievērot vienkārši nebija iespējams. Ereijass turpināja nevērīgi stutēt sienu un centās nedomāt par iemesliem, kāpēc tas čalis vispār varētu tā rīkoties. Toties acis aiz brillēm svešo jaunekli nopētīja līdz pēdējam sīkumam. Tika iegaumēts viss, kas redzams - seja, augums, žesti, apģērbs un motocikls. Moča numurs, ja tāds ir.

Tikai tad, kad motociklists bija jau prom, Ereijass uzdeva pats sev tik svarīgo jautājumu - kas svešo ieinteresēja? Starp tik daudziem cilvēkiem, mašīnu un motociklu jūklī - kāpēc tāda interese?
Vai viņiem visiem tomēr būtu kāda pazīme, kas izceļ uz apkārtējo fona? Nekādu maģiju Ereijass pats netika izmantojis, un netika arī jutis.

Biedri vēl iepirkās aptiekā, un Ereijass turpināja viņus gaidīt.

[washulis]

Sariša bija sekojusi uz aptieku, cenšoties apkārtni nepētīt ar gluži skaidru "esmu te pirmo reizi" izteiksmi, proti, mute vaļā un centieni piefiksēt katru jauno un negaidīto detaļu. Cik tas veiksmīgi izdevās jāvērtē citiem. Arī aptiekā viņa sekoja, lai arī jau tagad zinot, ka iejutīsies lomā, ka vienkārši atnākusi draugiem līdzi un papētīs plauktus un izkārtnes, pati neko neplānojot iegādāties, jo godīgi, viņai būtu bail riskēt kaut kam skarties klāt, jo ja zālītes un citas lietas nemāk lietot, tad no tām var nākt tikai sliktums, ne labums. Turklāt viņa šobrīd bija vairāk aizdomājusies par to, kas ellē ratā ir GTO un kāpēc tas te ir tik bīstams, bet droši vien būtu nevietā to tagad vaicāt. Citi vietējie varētu nesaprast šādu jautājumu un prašņāt, vai Sariša nav dzīvojusi zem akmens. Vai arī zem betona gabala, kas nu te zemi biezākā klājumā sedz.

Redzot, kā abi biedri jau ķeras pie maksāšanas, Sariša jau laicīgi nolēma doties laukā, pavērot straujo satiksmi un miglainās debesis, varbūt sastādīt kompāniju Ereijasam. Ko vispār domā par šo pasauli? Viņa izdvesa, pati gan nošķobot degunu. Viņai jau sāka trūkt saules pieskāriena. Tas visam lika izskatīties tik vēsam un drēgnam, lai cik košas neona gaismas te nezaigotu.

[Sindra]

Aptiekāre likās tāda kā drusku saīgusi par Joela izteikto vēlmi nepirkt visu, kas viņam tika piegādāts. Tomēr, viņa necentās arī īpaši pierunāt. Ja jau Joels vēlējās tikai konfektes, tad tās viņš arī dabūja.
Galu galā, viņai te vēl bija tā meitene, kas labprāt pirka visu, ko aptiekāre ieteica.

Nauda kartē pietika gan Flērai, gan Joelam un nekādi starpgadījumi ar maksājumus pieņemošo automātu, nenotika.
Sirmā kundze laipni pasmaidīja saviem klientiem un pat pavadīja līdz durvīm. - Ja kas nepieciešams, nāciet vēl! - laipni nodūdojusi, ar skatienu pavadīja savus pircējus.

Tikmēr Ereijasam visai veiksmīgi bija izdevies nopētīt trako motobraucēju. Jauneklis likās, ka varētu būt viņu paša vecuma. Slaids un pievilcīgiem sejas vaibstiem. Viņa mati bija tumši un salijušās šķipsnas pielipuši pie galvas. Garumā, kaut kur līdz zodam. Melnas ādas bikses un arī jaka no tāda paša materiāla.
Uz motocikla viņš acīmredzami jutās labi un ērti. Tā nelielā avārijas situācija jau neskaitās... Galu galā, viņš taču veiksmīgi tomēr no avārijas izvairījās un jau bija izzudis skatienam, pirms vēl Sariša paspēja iznākt no aptiekas.

[Romija]

Flēra samaksāja, paņēma savu pirkumu un ielika to mugursomā. Kad arī Joels bija ticis galā, viņa sirsnīgi pateicās aptiekārei, novēlēja veiksmīgu dienu un izejot vēl paspēja klusām nodungot dažas rindiņas no kādas jautras melodijas par sauli, ko viņa zināja jau no bērnības.

Ārā atkal bija tas pats nemīlīgais laiks, bet vismaz biedri bija tepat. Nedaudz sakārtojusi apkakli un pārlaidusi skatienu apkārt, Flēra pievērsās citiem. "Es dabūju visu, ko vajadzēja, varam doties tālāk," viņa teica un vedināja pārējos vismaz izlikties, ka viņi zina, kur iet, jo stāvēt pie aptiekas un domāt, ko darīt tālāk, kaut vai mazliet, bet varētu izskatīties aizdomīgi.

"Mums vajag atrast vietu, kur meditēt?" viņa vaicāja. "Droši vien vajag kādu nomaļāku vietu, kur nestaigā cilvēki." Paskatoties uz diezgan dzīvo satiksmi uz ielas, nešķita, ka tik tuvu varētu atrasties tāda vieta, kur nav cilvēku, bet viņi varētu tikt un nemanīti uzkavēties. Flēra jau gribēja uzrunāt kādu garāmgājēju un pavaicāt par tādu vietu, bet tas arī varētu būt pārāk aizdomīgi, tāpēc viņa izvilka planšeti un ierakstīja meklētājā "karte".

[Roviela]

Aptiekare no Joela saņēma vēl vienu smaidu - par to, ka nestrīdējās par pirkšanu/nepirkšanu.
Izgājis ārā no aptiekas tūlīt aiz Flēras, atturējies jau telpās viņai apķerties ap vidu vai uzlikt roku uz pleca, viņš nemanāmi noskurinājās, nonācis uz skapjās ietves.

- Nopirku kaut kādas zobu balināmās konfektes, bet kas te no jauna?
Ereijass bija stāvējis ārā, tiesa, nekam taču te īpašam nevajadzēja notikt. Līst lietus, cilvēki steidzas, un viss.

- Jā, - serafs piekrītoši pamāja, - kur meditēt, bet tā, lai jūs variet mani viegli apsargāt. Manas ērtības nebūs tās svarīgākās.
- Braucam labāk. Viņiem ir mašīna, nu tad braucam.

[echo3]

Ja varētu viņiem atdot sauli, domāju, viņi paliktu priecīgāki. Bet tā, nekas īpašs - ļaudis aizņemti ar savām darīšanām, kopumā par citiem neinteresējas. - Ereijass atsaucās Sarišas vaicājumam par pasaules patikšanu, nevērīgā dīkdieņa manierē pagriezdamies pret meiteni, kad viņa iznāca no aptiekas. - To, vai viņi paliek vienaldzīgi arī tad, ja notiek kas neparasts, vēl pateikt nevaru. Bet, starp citu, pirms mirkļa viens mani nopētīja tā, it kā būtu tīši meklējis. Un ne tikai - apgrieza motociklu uz vietas un aiznesās atpakaļ tajā virzienā, no kura atbrauca. Pārējie drīz nāks? - Jau uzdodot jautājumu, Ereijass redzēja, kā aptiekas durvis atveras un pa tām iznāk Flēra un Joels.

Ereijass "atlipinājās" no sienas. - Jo ātrāk no šejienes pazudīsim, jo labāk. Kāds vai kādi zina, ka esam pilsētā un meklē tieši mūs. Jeb arī es ļoti maldos, un motociklistam vienkārši iepatikās mana matu krāsa. Paskaidrošu pa ceļam. - Runājot serafs skatījās tajā virzienā, no kurienes bija braucis ziņkārīgais nepazīstamais puisis. Vai gadījumā kas aizdomīgs nav redzams, piemēram, bars ar tādiem.

Līdzko bija iespējams, Ereijass visiem sīkāk paskaidroja, kas bija noticis uz ielas. Visiem, protams, izņemot Meju, jo viņas nebija klāt.

[Romija]

"Interesanti!" Flēra noteica, kad bija noklausījusies Ereijasa stāstīto. "Tad tiešām prātīgāk būs braukt!" viņa sprieda. "Interesanti gan, kā viņi zināja, kur meklēt. Vai arī visa pulsēta čum un mudž no tādiem spiegiem! Mašīnai ir tumši logi, tā viņi varbūt mūs neredzēs!" Ja tas motociklists bija izrīkojies tik klaji pamanāmi, tad arī viņiem diez vai bija īpašas jēgas izlikties, ka ir parasti pilsoņi. Vismaz uz ielas. Tāpēc Flēra vairs necentās tēlot vietējo jaunieti, bet gan raitā solī devās atpakaļ.

Pa ceļam viņa vēl domāja, vai par šo gadījumu ir vērts brīdināt Gabrielu, bet pieņēma, ka viņš ar to bija rēķinājies, brīdinot jaunos. Katrā ziņā uzreiz zvanīt nebija Flēras plānos.

[Roviela]

Joels gāja pakaļ Flērai uz turieni, kur bija mašīna. Viņš raizējās par Meju. Viņa tiešām jau tik ļoti ātri būtu nokļuvusi Sīlijas bara nagos?
- Ka tikai Mejai nav kas atgadījies. Mums vajadzētu pārģērbties, kā domājat, sanāks? - viņš ierosināja.
Vismaz uzreiz, pa gabalu neatpazītu. Apģērbs ir uzkrītošākais, pēc tā meklē pirmā.

[washulis]

Man jau tagad trūkst Saules. Bail iedomāties kā ir tiem, kas to nav redzējuši nekad. Sariša viegli nodrebinājās, palūkojoties Ereijassa virzienā. Par šo tematu jau varētu vēl padiskutēt, ja ne tik tas, ka biedrs drīz pieminēja, ka esot "nopētīts." Pieņemu, ka Tu to nopētītāju neatpazini? Nu jau serafes tonis bija kļuvis nopietnāks, kad viņa ar skatienu izsekoja biedra lūkošanās virzienam, kur, kā viņa noprata, svešais ziņkārnieks ticis novērots un piefiksēts kā ieinteresējies serafa klātbūtnē?

Un ja nu tie Attīrītāji spēj mūs saost pa gabalu, vienalga, lietojot maģiju vai nē? Pievienojoties arī pārējiem biedriem, viņa atļāvās skaļi izteikt aizdomas, ļoti cerot, ka tās nav patiesas. Bet tālāk? Liela jēga no ideju vērpšanas jau nebūs, varbūt patiesi tik ieinteresējās Ereijassa matu krāsā. Muļķīgi, bet... šī ir sveša pasaule, te valda svešādi likumi. Mēs varam piekāpt, līdz Gabriela garderobei, tur tāpat ir arī mūsu transports, pārģērbties noteikti varam, bet pēc tam gan derētu ilgi nekavēties, meklēt to kluso, nomaļo vietu. Jo kā jau viņa solīja, Sariša bija gatava parūpēties, lai Joelam nekas netraucē amuleta meklēšanā. Un domāju, ka Meja spēs parūpēties par sevi. Ja nē, tad skaidrs, ka visvairāk Mejā būs vīlusies tumšmate pati.

Šo rakstu rediģēja washulis: 18.04.2013 17:28

[echo3]

Nepazinu. Maģiju arī nejutu. Tā ka es nezinu, kāpēc viņš man pievērsa uzmanību. Tāpat arī nezinu, kāpēc viņš izturējās tik uzkrītoši. Būtu vienkārši pabraucis garām, un es viņu neievērotu. - Ereijass piebilda stāstītajam. - Pārģērbšanās? Diez vai, te visi melnā ģērbušies. Savu pesonīgo izskatu mēs laikam nomainīt nevaram? Pat ne dzīvoklī. Vispār es nezinu. Man šobrīd šķiet, ka viņš kaut kā redzēja, ka esmu citāds, un tas nebija ne pēc apģērba, ne sejas. Vai arī, jā, Meja. - Secinājums par Meju nebija pārmetošs. Bija taču skaidrs, ka neviens no viņiem nespētu pretoties ne Gabriela, ne Sīlijas vai kāda cita spēcīga serafa maģiskajām spējām. Vai dēmona, ja nu gadījumā tie spēj ierasties Ardā. Ereijasam pat ienāca prātā nepatīkama doma, ka varbūt Sīlija ir šurp atsaukusi dēmonus - pa vienam uz katru serafu?

Līdz "mājām" nebija tālu jāiet. Ticis līdz mašīnai, puisis uzsita ar roku pa kabatu, - Atslēga ir pie manis, bet braukt es neprotu. Laikam neviens neprot? Tad es tagad kāpju mašīnā iekšā un pētu, kas jādara. Ko jūs darīsiet? Iesiet pārģērbties?

[Romija]

"Man arī šķiet, ka pārģērbšanās neko nedos. Varbūt izskata nomaiņa dos, bet arī nezinu. Ja viņi tiešām mūs jūt, tad nekas nepalīdzēs, tikai gudra rīcība," Flēra sprieda, kamēr viņi tuvojās Gabriela mājai.

"Es varu braukt," sarkanmate piedāvājās, "bet vispirms gribētu ieskriet iekšā paņemt pāris lietas. Un, ja tur ir Gabriels, tad pateikt viņam! Domāju, ka kavēties nav vērts. Ja tie tiešām bija viņi," šo vārdu Flēra īpaši uzsvēra, "tad jo ātrāk tiksim prom, jo labāk. Piedāvāju braukt uz pilsētas nomali!"tur vajadzētu būt kādai vietai, kur nav cilvēku apkārt. Ja tas nav par tālu?" viņa piemetināja Joela virzienā.

Flēra neredzēja iemeslu kavēties. Ja nevienam nav iebildumu, viņa gribēja papildināt somu ar to, kas priekš gājiena uz aptieku šķita lieks - pāris spridzināmām mantiņām.

[Sindra]

Nekas jaunos serafus nekavēja nonākt pie Gabriela, un nu jau arī viņu pašu, mājvietas.

Te viss bija klusi un mierīgi. Jau pie mājas esošajā transporta līdzekļu stāvvietā varēja manīt, ka tur atrodas tikai viens pats vientuļš auto. Pēc tā jau droši vien varēja noprast, ka Gabriels un arī Meja vēl nav atgriezušies.
Ja nu par to vajadzēja pārliecināties pavisam droši, tad ieejot mājā, serafi to atrada tādā pašā stāvoklī, kā tad, kad pameta. Proti, tukšu. Ne Gabriela, ne Mejas šeit nebija.

Pārkāpjot pāri slieksnim, viņi uzreiz jau sajutās labāk. Jutās tā, it kā būtu vieglāk elpot, it kā te uzturēties un dzīvot būtu daudz patīkamāk, nekā ārpus šīs mājas sienām. Taču, šeit jau palikt nevarēja. Bija jādodas pildīt pienākumi.