"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Tie, kas pirmie ieradās ēdamzālē, tur pamanīja jaunu sievieti ugunīgiem matiem, kas vispirms sešās krūzītēs ielika pa lapiņai kaltētu zālīšu un pēc tam aplēja ar verdošu ūdeni.

Flēra bija ieradusies ātrāk kā citi, tāpēc galvassāpes viņu vairs nemocīja. Katru atnākušo viņa sveica ar tādu smaidu, it kā lietus aiz loga nemaz nelītu, pasaule nebūtu tik drūma un smaga un apģērbs nebūtu tik tumšs.

"Es jums sagatavoju tēju, kas palīdzēs šeit pierast un justies labāk!" viņa paskaidroja tā, it kā būtu te namamāte un atnākušos sveiktu kā viesus. "Tās ir saulsirdītes no Astindelas pļavām," viņa zīmīgi palūkojās ārā pa logu, kur varēja redzēt visādu draņķību, tikai ne sauli.

Arī viņa bija aicināta uz sapulci, bet tas neliedza pie reizes izlīdzēt citiem atnākušajiem, jo viņa labi atcerējās, kā pati jutās pirmajās dienās. Sameklējusi krūzītes un jau apguvusi ūdens vārīšanas mākslu, Flēra gribēja parūpēties arī par citiem, kurus Gabriels bija solījis atvest. Ar iepazīšanos gan viņa nesteidzās - gan jau paspēs. Aplejot tēju un pasniedzot krūzītes interesentiem, viņas gurni kustējās kādas klusas pašas dungotas melodijas ritmā, kura vismaz Astindelā palīdzēja nomierināt satrauktus prātus un iedvesmot pozitīvi. No malas nekas neliecināja, ka jauno sievieti uztrauktu atrašanās šajā pasaulē.

Arī Gabrielam viņa pasniedza krūzīti un uztaisīja tik dziļu reveransu, cik tas dotajā situācijā bija iespējams. Pēc tam arī namatēvam tika veltīts silts smaids.

[Roviela]

Skat tikai! Gabriels te nemaz nebija viens. Joels vispirms nobrīnījās, tad apdomāja par to, cik gan viņi bija jutušies draņķīgi, ja agrāk pamanīja tikai Gabriela nākšanu un iešanu, bet šīs serafes ierašanos gan nē. Viņa taču te pirmīt nebija, ja?
Orākuls uzsmaidīja sarkanmatei un pateicīgi paņēma sev domāto tējas krūzi. Saulsirdītes. Viņa būtu dziedniece? Tomēr uzreiz jautāt, ja visi aicināti uz sapulci, nebūtu labi. Gan paspēs.
- Paldies! - pat balss, šķiet, bija kļuvusi vēsāka, piemērojoties āra drūmumam, bet serafu jutīgās sirdis noteikti zināja, kā tas patiesībā skan.

Joels savus matus bija saīsinājis tā, lai varētu aizmugurē saņemt mazu astīti, bet priekšā vienā pusē bija kā ar lineālu matos rūpīgi ievilkts celiņš. Vai tas atbilda šejienes modei? Varbūt kaut kas vēl jāmaina? Acis pavaicāja vēl nepazīstamajai sarkanmatei un Gabrielam.
Tādi ikdienas sīkumi jaucās pa galvu, kas droši vien nozīmēja, ka Joels tiešām bija sācis pierast.

[Sindra]

Lai gan parasti viņš tā nedarīja, nekā īpaši neatbildēja uz serafu cieņas izrādīšanas sveicieniem, taču Flēras siltais smaids, lika Gabrielam pavisam nevilšus pieliekt galvu par atbildi un pasmaidīt meitenei. Roka pasniedzās pēc tējas krūzes, lai pavilktu to tuvāk.
Skatiens pētoši pārslīdēja pār šeit sanākušajiem, novērtējot viņu izskatu, spēju pielāgoties un nedaudz ielūkojoties viņu emocijās. Kā jaunie serafi jutās.
- Mejas nav... - viņš konstatēja trūkstošo personu. Bet, nu nekas. Viņi palēnām sāks un gan jau melnmate drīz vien būs klāt.
- Priecājos jūs redzēt daudz maz apradušus ar šejienes noskaņām un klimatu. - Gabriels noteica, lai gan... par pierašanu pie klimata, jau vēl neko daudz nevarēja spriest. Jaunie serafi nebija bijuši ārpus šīs ēkas. Izņemot Flēru. Flēra ir bijusi. Un to viņš varētu pateikt uzreiz, pat ja savām acīm nebūtu redzējis, ka dziedniece nebija mājās, kad viņš atgriezās Ardā.

No sākuma iepazīšanās. Gabriels pamāja uz sarkanmates pusi. - Flēra. Viņa ir ... - eņģeļa skatiens uz mirkli aizkavējās pie jaunās sievietes auguma. - ... mana dziedniece. Gatavo burvīgu Saulsirdīšu tēju, kā jau jūs varat pārliecināties un ir visai ziņkārīga. Necentieties no viņas kaut ko slēpt. Tas ir bezjēdzīgi. - Tāpat Flērai tika stādīti priekšā arī pārējie Ardā esošie serafi. - Joels, orākuls. - Gabriels norādīja uz jauno vīrieti ar dzeltenīgajiem matiem. - Ereijass ir karotājs. - tālāk tika norādīts uz baltmati. - Sariša arī ir karotāja. - šobrīd, pie galda vienīgā meitene, kuru Flēra nepazina. - Un vēl mums pievienosies Meja. Arī karotāja. - vismaz Gabriels cerēja, ka pievienosies.

- Kā jau būsiet pamanījuši, šeit lielāko ties visu laiku līst lietus. Dienas, kad nelīst ir ļoti retas. Un arī tad ir vienkārši apmākusies diena. Saule nespīd. Ārā ir vēl nomācošāk, nekā šeit iekšā. Šī ēka savā ziņā ir kā svētnīca. Taču, neskatoties uz to, jūs jau pamanījāt, ka jūs tik un tā šeit jūtaties slikti. -
- Un vēl kas... - Gabriels piecēlās un apstaigājis galdu, katra serafa priekšā nolika kastīti, kurā atradās cigaretes. - Jums jāsmēķē. Šeit visi smēķē. Ja jūs nesmēķēsiet uz jums skatīsies ar aizdomām. Kad atgriezīsieties Astindelā, aiziesiet uz dziednīcu un izdziedēsieties. - Lai jaunie serafi saprastu, ka viņš to domāja pavisam nopietni, Gabriels pats aizsmēķēja cigareti, tiklīdz kā bija apsēdies atpakaļ savā vietā.
- Ja jums vajag kaut ko no vietējiem iedzīvotājiem ikdienā nepieciešamajām lietām, jūs tās atradīsiet otrā stāva mantu kambarī. Tur svarīgākajām lietām jābūt. Vairāk vai mazāk. Vispār, par šo ēku. Jūs redzat, ka tā ir augstceltne, taču šeit ir tikai trīs stāvi. Uz šiem trim stāviem no apakšas ved lifts. To izmantojiet, kad nākat mājās, vai pametat ēku. Nekādā gadījumā nelidojiet. Ja jums nākas izmantot maģiju, pārliecinieties, ka nepaliek pārlieku daudz liecinieku, kas jūs varētu apsūdzēt maģijas izmantošanā. Šajā pasaulē eksistē sekta. Viņi sevi sauc par "Attīrītājiem". Šīs pasaules iemītnieki neko daudz nezin par citām pasaulēm, taču sekta ķersta tos, kuri ir izrādījuši kaut kādas pārdabiskas spējas, maģijas izmantošanu. Tas, protams, ir nedaudz ironiski... - Gabriela lūpās iegūla viegla vīpsna. - "Attīrītājus" šobrīd vada Sīlija. - vīpsna no eņģeļa lūpām nodzisa un tajās iegūla skumja nopūta.
Nodzēsis cigareti pelnu traukā, Gabriela skatiens noslīga līdz galda virsmai. Kad viņš atkal palūkojās uz eņģeļiem, viņa acīs atspīdēja balta gaisma un tumšās varavīksnenes uz mirkli bija pieņēmušas violetu nokrāsu. Acīmredzot, Gabriels pats īpaši nesekoja savam padomam, neizmantot maģiju pa labi, vai kreisi.

[Romija]

Kad Gabriels iepazīstināja ar jaunajiem biedriem, Flēra katram pasmaidīja un kā tostu pacēla krūzīti uzrunātā virzienā. Arī viņa dzēra tēju. Nebija gan droši zināms, vai ilgtermiņā tas palīdzēs pret šejienes vidi, bet sliktāk noteikti nepaliks.

"Priecājos iepazīties," Flēra uzsmaidīja, kad visi bija nosaukti.

Noklausījusies Gabriela stāstīto, viņa ik pa brīžam sparīgi pamāja ar galvu kā apliecinādama, ka arī pati ir redzējusi vai piedzīvojusi teikto. Cigarešu paciņa bija ļaunākais, ko varēja sagaidīt. Jau ārā sajutusi cigarešu smaku un smēķētāju neveselīgo būtību, viņai bija radies riebums pret tīšu šādu sevis bendēšanu. Viņa kā dziedniece īpaši labi juta, kāda tam ir ietekme.

"Ja vajag, tad vajag," Flēra noteica un ar diviem pirkstiem iebāza paciņu pie jostas piekārtajā somiņā. "Vismaz neatšķirsimies no citiem," viņa saskatīja labo arī tik bezjēdzīgā darbībā. "Es ceru, ka tas neatstās iespaidu uz mūsu spējām darīt to, kas jādara," viņa teica. "Ja man viss spēks būs jātērē tikai uz jūsu cigarešu veselību, tad kādā brīdī var pietrūkt. Jā, es esmu dziedniece, bet mani spēki arī ir ierobežoti!" Tad viņa pasniedzās pēc planšetes, ko bija jau lietojusi pāris iepriekšējās dienas, un sāka meklēt par smēķēšanu un tās ietekmi uz organismu.

[Roviela]

Zilās acis vērīgi noskatīja jauno serafi. Flēra, Gabriela dziedniece šeit un, jā, tēja bija patiešām atdzīvinoša. Orākuls iedzēra malciņu, un karstais dzēriens jūtami izlija pa visām ķermeņa dzīslām.
Gabrielam nosaucot viņa vārdu, Joels piepacēlās savā krēslā, pasmaidīja un palocīja galvu. Ja tā te nav pieņemts, gan viņam tiks aizrādīts. Par šo vēl nav zināms, bet te visi smēķē. Nāksies pierast, un orākuls, pirmajai reizei nedaudz saviebies, pacentās noskatīties no Gabriela, kā tas darāms.
Nekāda smalkā, apģērbam atbilstošā elegance te nesanāca, rokas kustējās kaut kā neveikli, cigarete negribēja aizdegties uzreiz, pie tam dūmi ne par ko nevēlējās tikt ievilkti plaušās, nemaz nerunājot par tūlītēju klepus lēkmi. Joels mēģināja vēlreiz, un vēlreiz, līdz kaut kā pamanījās uzreiz nenoslāpt. Pretīgi! Un kā ko tādu var darīt labprātīgi? Viņš nesaprata, bet centīgi turpināja darboties. Vajag.

Sīlija vada "Attīrītājus". Sīlijai uzdevumu devis dēmonu valdnieks.
- Kāpēc dēmoniem tas vajadzīgs? - jautājums nenoturējās uz mēles. Taču ne jau Sīlijai to vajag, vai ne? Varbūt šai pasaulē ir savi ar maģiju apveltītie, kas traucē?

[Romija]

Kolīdz Joels sāka izmēģināt cigaretes, Flēras uzmanība novērsās no planšetes un pilnībā tika veltīta orākulam. Palūgusi atļauju, dziedniece ar diviem pirkstiem pieskārās Joela pierei un koncentrējās, lai sajustu, kā serafa ķermenis reaģē uz dūmiem. Viņai vajadzēja tagad uzzināt, kāds ir cigarešu efekts, pirms notiek kaut kas svarīgāks, lai pēc tam to varētu atšķirt no citiem ievainojumiem vai kaitēm. Lai arī viņa vēl nebija ļoti pieredzējusi, tomēr nianses spēja sajust. Brīdi koncentrējoties, Flēra centās iegaumēt sajusto.

[echo3]

Ieejot ēdamtelpā, Ereijass uzreiz ieraudzīja, ka tur ir ne tikai Gabriels, bet arī iepriekš neredzēta jauna sieviete. Skaidrs bija, ka viņa arī ir serafe, bet puisis iepriekš saticis šobrīd sarkanmataino būtni nebija. Ereijass Gabrielam otrreiz šodien neklanījās - nupat taču bija tikušies -, toties pieklājīgi sveicināja meiteni un atsmaidīja pretī viņas jaukajam smaidam. Paņēmis sagatavoto tēju, Ereijass pateicās, apsēdās brīvā vietā un sāka lēnām dzert karsto un smaržīgo uzlējumu.

Ilgi nebija jāgaida, kad Gabriels ierunājās, visus savstarpēji iepazīstinādams. Serafi tātad sauc Flēra, un viņa ir dziedniece. Gabriels pat teica - "mana dziedniece". Ereijasam jau sagribējās par to paprātot, kad viņa nodomu iztraucēja paziņojums par to, ka visiem jāsmēķē. - Smēķēt, tas ir, - elpot dūmus? - Jautājums izspruka gluži nevilšus. Ereijass vienkārši nezināja, kas tas ir - smēķēšana. Brīdi nolūkojies, ko dara Gabriels un ko mēģina darīt Joels, Ereijass arī paņēma vienu cigareti (re, vēl viens jauns vārds!). Tad pastiepa roku pēc šķiltavām (kas te arī bija citādas), brīdi paklikšķināja tās, līdz iemācījās iedegt liesmiņu, un tad centās nesaviebjoties aizsmēķēt. Pirmais elpas vilciens puisi gandrīz nosmacēja. Tas bija līdzīgi kā iebāzt galvu dūmenī, kad krāsns tikko aizkurināta. To Ereijass reiz bērnībā bija izdarījis, un atmiņas nebija no jaukākajām. Brīdi pacīnījies ar savām plaušām, kas, likās, nespēj izlemt, vai izplesties, cenšoties dabūt vairāk tīra gaisa, vai sarauties, izspiežot dūmus ārā, Ereijass beidzot izpūta ievilkto elpu. Cigarete bija aizdegusies, un, šķiet, lai tā veiksmīgi turpinātu degt, nāksies atkal to likt pie mutes un ievilkt sevī dūmus. Apspiedis riebuma izteiksmi sejā, Ereijass turpināja mācīties smēķēt. Klepot puisis nesāka, tas laikam bija uzskatāms par veiksmi.

[washulis]

Pateicos. Sariša pieklājīgi pamāja ar galvu, kad viņas rokās nonāca tējas tase, svešās sarkanmates sniegta, bet nebija ilgi jāgaida ar to iepazīstināšanu. Kā varēja saprast, tad tagad Flēra viņiem palīdzēs mērķa atrašanā un iznīcināšanā. Kad tika nosaukt viņas pašas vārds, serafe ar galvu pamāja vēlreiz, tā apliecinot, ka jā, viņa arī turpmāk atsauksies tieši uz šo vārdu.

Tālāk jau sekoja savādā instrukcija par smēķēšanu. Jāpieņem, ka tā viss nav tāda patīkama nodarbe, kā kaut kur dzirdēts, ar zālītēm un garām pīpēm? Nē, viņiem iedeva nelielas paciņas ar papīrā līdzīgā materiālā savīstītu kaut ko. Pieliekot vienu kociņu tuvāk degunam un to paostot, Sariša nošķobīja degunu, vēl neplānojot ķerties pie izmēģināšanas, to, kāds ir dūmu aromāts, izdevās noskaidrot no Joela un Gabriela aktivitātēm. Jā, dūmi nebija diži patīkamāki par pašu cigareti. nošķobījusi degunu vēlreiz, viņa pavēdināja plaukstu savā priekšā, lai izgaiņātu nepatīkamo smaku. Bet tagad skaidrs, kāpēc saule nespīd - šeit cilvēki ir aizsmēķējuši ciet visas debesis. Bet, ko nu par to, svarīgāki ir tie temati, kas iekļāva Sīliju. Pieņemu, ka lai tiktu klāt Sīlijai, pa priekšu jātiek klāt šiem "Attīrītājiem"? Vai ir zināmas kādas viņu uzturēšanās vietas? Serafe atļāvās vaicāt, iestumjot cigareti atpakaļ paciņā. Gan jau tās izmēģināt laiks būs vēlāk. Cik tādā sabiedrībā būtu viegli iefiltrēties? Jo pat ja te Sīlijai bija daudz nepazīstamu seju, diez vai viņa laistu klāt sev svešiniekus. Draugi, vai vismaz kolēģi, padotie tiktu tuvāk.

[Rouzijs]

Šī pasaule šķita baisu murgu pilna, tās sāpes, ciešanas, it kā kāds ar nokaitētu nazi vilktu pār gaišo muguras ādu, iegriežot, dziļas un asiņainas brūces, lai radītu ciešanas, tomēr Meja bija palūkojusies uz saviem biedriem, izskatījās, ka viņiem bija daudz reizes sliktāk kā viņai.
Gulēt un pielāgoties? Šeit? Nē.
Pārģērbusies gotiskā tērpā jaunā serafe, izlēma, ka vēlas doties paskatīties, kas īsti atrodas aiz Gabriela mājas sienām, jo šī taču bija sava veida dziednīca, tikai... ārpasaule nedaudz biedēja, bet tajā pašā laikā arī savādi pievilka, kā tauriņu, kurš tiecas pretī gaismai, lai cik tas ironiski nebūtu... jo te gaisma nemājoja.

Izkļūt ārā no mājas nebija īpaši grūti, tomēr tiklīdz kā tā palika aiz muguras sajūtas mainījās, strauji, it kā pēkšņi pamats zem kājām būtu pazudis, ļaujot krist dziļā bedrē, līdz pasaules malai, kur beidzas itin viss. Un tā balss...
Tā aicināja, lika vēlēties doties prom no visiem, sekot kārdinājumam, bet tajā pašā laikā, Meja baidījās un tas šķita nepareizi. Kāpēc, lai viņa to gribētu? Bet... gribēja.

Nebija ne jausmas uz kurieni kājas viņu veda, tomēr viņa saplūda ar pūli un apkārtējo māju izskatu, tumša, drūma, gandrīz kā visi. Ietinusies ciešāk savā mētelī, tumšo acu skatiens pārslīdēja apkārtnei. Pēkšņa apjausma lika sastingt. Melnmate nezināja, kur atrodas, it kā tikko viņa bija pie Gabriela mājas un tagad? Atradās visādu svešu māju ielenkta. Roka viegli pārslīdēja pār mētelīti sataustot zem tā pie jostas pieliktos dunčus, vismaz tie mierināja, jo tik bezpalīdzīga pašreiz viņa nebija, tomēr... vēl joprojām visas sajūtas lauzās galvā, un tā svešādā balss aicināja doties tālāk.

Tikai Meja apzinājās, ka vajadzēja atrast Gabrielu, tāpēc pagriezusies uz otru pusi viņa devās atpakaļ, pat ja īsti nezināja ceļu, tikai serafe domāja par Astindelu, par mūziku, kas skanēja mājās, tas bija neparasti, bet uz visu postošo sajūtu fona, tas kaut nedaudz mierināja.

Tomēr pēc kāda laika Meja atrada ceļu pa kuru bija nākusi un beidzot atgriezās. Šķita, ka šeit ir vieglāk, tās sajūtas nav tik spēcīgas, tomēr, ja iepriekš viņa to balsi nebija pamanījusi, tad tagad tā tepat bija, pat ja ne tik spēcīga kā ārā.
Bet vajadzēja uzmeklēt pārējos.

Kuri sēdēja ēdamzālē un izskatījās, ka kaut ko pārsprieda. Meja pēkšņi sajutās vainīga, ka atkal kaut ko ir nokavējusi, un tagad pavisam noteikti viņa nevarēja paslēpt to, ka bija ārā, no matiem pilēja lietus ūdens, un drēbes arī bija nedaudz samirkušas un serafe pati izskatījās tā it kā būtu pārdzīvojusi kaut ko jaunu un šausminošu. Skatiens aizslīdēja līdz vēl nepazīstamajai personai šajā telpā.
Un tad apstājās pie Gabriela.
- Es atvainojos, ka nokavēju. - Patiesībā Mejai bija ļoti daudz jautājumu, ko uzdot Gabrielam. Tikai tagad tam nešķita piemērots brīdis. Un interesanti, par ko viņi runāja?

[Sindra]

Lai arī apkārt bija rosība un jaunie serafi steidza iepazīties gan ar jauniegūto kolēģi, gan arī ar cigaretēm, Gabriels likās visai gauss un aizdomājies. Viņš smēķēja savu cigareti un likās, ka pat savā ziņā to izbauda, kamēr jaunuļi kāsēja un šķobījās par šīs pasaules ļaužu ieradumu.
- Nē, nē... - viņš klusi iesmējās, vērodams Flēras centienus izzināt Joela veselības stāvokli un kā cigaretes to ietekmē. - Elpot dūmus, jā, tieši to tas nozīmē, taču cigarešu sliktā iedarbība negraus jūsu veselību tik strauji, lai tas traucētu jums darboties. Flērai pavisam noteikti nebūs jātērē savas dziednieka spējas, lai ārstētu jūsu saindētās plaušas. Es jau teicu, ka atgriežoties Astindelā, dziednieciskie kristāli ātri jūs savedīs atpakaļ kārtībā. - ja vien serafi paši to vēlēsies. Redz, dziednieciskajiem kristāliem bija kāda nelāga īpašība. Tie dzēsa arī pieredzi, rūdījumu un citas tādas, svešās pasaulēs, iegūtas īpašības. Tādēļ Metatrona dēls nekad pats neizmantoja kristālus, lai dziedētos. Pat neskatoties uz to, ka Metatronam tas nepatika.

Gabriels jau grasījās atbildēt uz Joela un Sarišas jautājumu, kad durvīs parādījās izmirkušais Mejas stāvs. Eņģeļa skatiens pārslīdēja meitenes augumam un viņš viegli pamāja uz vietu, pie galda. Lai arī atvainošanās bija pieņemta, Gabriela skatiens kavējās pie Mejas, līdz viņš bija izsmēķējis cigareti un to nodzēsis pelnutraukā.
- Mēs runājām par šīs pasaules īpatnībām, par mūsu uzdevumu. - Metatrona dēls paskaidroja Mejai, lai viņa varētu uzķert sarunu tematus un par ko viņi sarunājās.
- Demoni, Attīrītāji un Sīlija. - tēmas precizējot. - Sīlija ir tā, kas saista demonus un Attīrītājus. Taču Attīrītāji šeit jau bija pirms Sīlijas un viņu darbošanās nemaz nav saistīta ar Sīlijas demonu interesēm. Patiesībā, es nezinu, ko Sīlija šeit dara Demonu Valdnieces uzdevumā. Un Attīrītāji nezin, ka viņiem savu vadītāju vajadzētu sodīt pirmām kārtām. Kā jau jūs noprotat, Sīlija spēj veiksmīgi slēpt savu izcelsmi. Tā ka viņas padotie vēl nav apjautuši, kas viņa ir. Jums tas tik viegli neizdosies. Ja jūs nonāksiet Attīrītāju nagos, viņi jūs iznīcinās. Tāpēc jums ir jāuzmanās. Jāsargās izmantot maģiju. Ja jūs tomēr esat izmantojuši savas maģiskās spējas, sakiet man. Uzreiz. Nekavējoties. - tā viņam būs vieglāk saprast un apzināties draudus.

- Par Sīliju... - Gabriels iesāka. - No sākuma jums ir jāatrod, kur viņa glabā trīs amuletus, kas viņai nodrošina aizsardzību pret mūsu maģijām. Tie ir Demonu Valdnieces doti amuleti un tos visticamāk jāmeklē kaut kādās vietās, kur šajā pasaulē visvairāk koncentrējas negatīvā enerģija. Tā kā viņa zina, ka es viņu meklēju, viņa ir nodrošinājusies pret mani un citiem spēcīgiem serafiem, paslēpjot amuletus tā, ka mēs tos nevaram atrast. Mēs tos nejūtam. Jums vajadzētu just.
Kad jūs būsiet iznīcinājuši amuletus, jums būs jāizvieto Astindelas svētnīcas kristāli sešos punktos, lai tie izveidotu svēto simbolu. Un jāaktivizē tad, kad Sīlija ir iemānīta šajā simbolā. Bez viņas aizsardzības, aktivizētā simbolā, viņa būs kļuvusi ievainojama. Tad mēs viņu iznīcināsim. - tāds bija uzdevums.
Gabriels labi apzinājās, ka tas nav nekas vienkāršs un iespējams, ka šie jaunie enģeļi vēl nebija gatavi tikt ar to galā, taču ko viņš varēja iesākt... citas izvēles nebija.

Eņģeļa roka gluži instinktīvi pasniedzās pēc vēl vienas cigaretes un viņš aizsmēķēja.
- Jums jābūt stipriem. Kad viņa pamanīs, ka esat viņai uz pēdām, viņa centīsies jūs apturēt. Ar spēku, ar viltību... - kā gan savādāk. Tādēļ viņiem bija jābūt stipriem.

[Romija]

Savā ziņā tas bija atvieglojums, ka cigarešu atstātais efekts netraucēs darboties tūlīt un uzreiz. Flēra noteikti nemācētu tādu ātri izdziedēt bez maģijas, tāpēc vajadzēja noskaidrot citu lietu. Tikko ienākušajai Mejai Flēra uzsmaidīja, pamāja ar galvu sveicienu un pasniedza krūzīti karstas tējas.

"Vai mūsu maģiju kāds šeit spēj sajust? Attīrītāji? Sīlija? Ja viņi paši nav Sīliju atmaskojuši, tad vai tas nozīmē, ka vienīgais, no kā mums jāuzmanās ir, lai neviens neredzētu mūs buramies? Aiziet aiz stūra, atrast kādu vietu, kur nav svešu acu, un tad?" Flēra vaicāja. Protams, viņa prata dziedēt arī bez maģijas, tomēr tas varētu izrādīties grūtāk kaujā vai strauji mainīgos apstākļos. Pie tam pasaulē, kur visa apkārtne šķiet naidīga, kur nevar salasīt vajadzīgās zālītes un varbūt ir vēl kādi Flērai pagaidām nezināmi apstākļi, tas šķita izaicinājums. Bet izaicinājumi viņai patika, tāpēc gluži neviļus izskatījās, ka viņa pat smaida, ka priecājas par šo grūto uzdevumu, it kā viņai jau būtu gatavs plāns un Sīlija teju kabatā.

[Rouzijs]

Mejas skatiens pievērsās Flērai un arī melnmatainā serafe viegli pielieca galvu sveicienā. No tējas viņa noteikti neattiecās tāpēc veltīja Flērai pateicības pilnu smaidu, lai gan šajā pasaulē bija grūti smaidīt tāpat kā priecāties, jo tādas sajūtas uz apkārtējā fona izgaisa, lai gan šeit, Gabriela mājās, bija nedaudz vieglāk.

Melnmate apsēdās pie galda un noklausījās par ko bija runājuši pārējie, tas it kā bija daudz maz skaidrs. Te radās vēl viens jautājums.
- Kā Sīlija kļuva par Attīrītāju līderi? Kā viņa ieguva viņu uzticību? - Iespējams, ka Gabriels nezināja atbildes, bet ja zināja, tad tā iespējams arī viņi varētu iefiltrēties Attīrītāju sabiedrībā un piekļūt Sīlijai pēc iespējas tuvāk.

Just amuletus, Meja uz brīdi aizvēra acis mēģinot kaut ko sajust, bet nekā. Interesanti, varbūt visā šajā sajūtu virpulī amuleti bija paslēpušies.

- Izklausās, ka šīs uzdevums būs ļoti grūts, bet es apsolu - darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai apturētu Sīliju. - Šoreiz serafes balsī varēja sadzirdēt apņēmību, solījumu un to, ka viņa nepadosies. Izdarīs visu līdz galam. Tikai...

- Izejot ārā no šīs mājas, sajūtas ir daudz reizes briesmīgākas, tur ārā kāda balss aicina doties prom no jums, pamest visus, kas tā ir par maģiju? - Serafe gan neatzina, ka vienā brīdī viņa labprātīgi būtu sekojusi, bet tad saprata ko dara.
Tomēr viņu interesēja, kas tā bija par balsi, kas joprojām klusi viņas galvā aicināja doties prom. Sekot kam nezināmam, aizbēgt...
Tumšais skatiens bija ieurbies Gabriela acīs gaidot atbildi.

[Roviela]

Joels netraucēja Flērai sajust, kā cigarešu dūmi iedarbojas uz viņa organismu. Viņš apzinīgi pūlējās pierast, lai šai pasaulē dzīvojošajos neizraisītu aizdomas.
Orākuls draudzīgi uzsmaidīja Mejai, kas, nu to brīnums! laikam bija bijusi ārā, ja jau bija tik slapja.
Cigarete rokā tagad turējās nepiespiestāk, poza bija atslābināta, klepus vairs nemocīja. Vismaz šobrīd.

- Es šeit neesmu izmantojis maģiju, - serafs nopietni atbildēja, - bet sakarā ar to man ir jautājums, vai meditācija ir maģija? Es zinu, ka, visticamāk, nokritīšu bezsamaņā, ja mēģināšu te meditēt, bet tas būtu ātrākais ceļš, kā vismaz atrast virzienus, kur amuleti noslēpti.

Balss? Nē, te, iekšā, nekādu aicinošo balsi nejuta. Vai tā Attīrītāji mēģina ievilināt maģiju protošos? Nav neiespējami. Kā tur ir?

[washulis]

Apkārt sāka plīvot vēl vairāk dūmu, bet nāksies vien zobus sakost un paciest, kaut vai šādā pasīvā veidā nāksies pierast, bet domas par to ātri vien aizplūda prom, kad Gabriels turpināja stāstījumu. Tas ir, pēc tam, kad ierasties sadomāja Meja. Pašķielējusi biedres virzienā, Sariša gan nedaudz sarauca uzacis, proti, par Mejas izmirkušo augumu. Nevajadzēja ilgi domāt, kādēļ tā. Ārā, aiz loka taču nemitīgi lija. Tad jau Meja bija pasteigusies ar šejienes smoga iepazīšanu. Par to, kā tur bija, varēs pavaicāt vēlāk, tādēļ serafe atkal pievērsās Gabrielam.

Ak palūk, trīs amuleti un seši kristāli. Un nelietot maģiju. Tā kā Sariša jau tā vairāk mēdza uzticēties savai karstajai galvai, nevis maģijas talantam, jo pirmais parasti sniedza ātrākus rezultātus, tad viņa neuzskatīja, ka šī būs lielākā problēma, lai gan vidē, kur maģijas nav, atšķirība starp sevi un citiem vietējiem pēkšņi varētu šķist masīva un nenoslēpjama. Šie amuleti, tie būtu atrodami šajā apkaimē, Sīlijas aizsniedzamības robežās, jebšu viņa tik pat labi būtu varējusi tos noslēpt šīs pasaules otrā galā? Iespējams, ka Meatrona dēlam ir kas zināms par viņu mērķa taktikām, ja jau izsenis bijuši biedri savā starpā, vismaz tā Sariša atļāvās noprast.

Tiesa tad Meja ierunājās par savu došanos laukā. Tātad tomēr nebūs jāpūlās vaicāt. Sariša atkal palūkojās tumšmates virzienā. Balss? Serafe pārvaicāja, atkal palūkojoties pārējo biedru un Gabriela virzienā. Vai citi saskārās ar šo balsi un Sariša bija vienīgā, kas izlaista no ballītes? Iespējams, ka nē. Turklāt, varbūt Gabriels par šo nezināja, tāpat, kā par amuletu atrašanās vietām, ko Sīlija cītīgi slēpa. Vai tas varētu būt Silijas pirksts? Ka viņa zina, mēs esam devušies šurp, lai viņu... iznīcinātu Apturētu? Sariša jau nu nevelējās, lai viņai, papildus šejienes smagumam, virsū klūp arī kāda balss, cenšoties vest neceļos.

[echo3]

Ereijass pamāja sveicienu Mejai. Šobrīd viņš neko neprātoja, bet centās pielāgoties. Jā, joprojām pielāgoties, un laikam tas būs jādara visu laiku, kamēr viņi atradīsies Ardā.
Protams, Gabriela skaidrojumus Ereijass dzirdēja. Jāatrod trīs noslēpti amuleti un jāizvieto seši kristāli. Nu labi, iespējams, ka tas izdosies. Bet kā Gabriels iedomājas Sīliju iemānīt kristālu maģijas lokā? Pats nostāsies vidū un gaidīs, ka Sīlija pienāks klāt? Labi, līdz tam vispirms ir jātiek. Ereijasa iztēle zīmēja vienu ainu drūmāku par otru. Viņš pat sāka skaitīt, cik serafu paliks, ja, amuletus iegūstot, nāksies ziedoties. - Neesmu izmantojis maģiju. - Vismaz par to Ereijass bija pārliecināts. Mācoties šaut viņš bija izmantojis sajūtas, bet nebija būries.

Kad Meja ierunājās par aicinošo balsi, Ereijass izbrīnīts paskatījās uz meiteni. Nē, viņa galvā nekāda balss neskanēja.

[Sindra]

- Man nav viennozīmīgas atbildes. - Gabriels atbildēja un Flēras jautājumu. Diemžēl. Tā bija. Viņš nespēja sniegt skaidras atbildes. - Laiku, kuru esmu pavadījis Ardā, es esmu centies Attīrītājiem nerādīties acīs. Es esmu izmantojis maģiju, savas spējas, taču ir bijušas reizes, kad Attīrītāji to pamanīja un ir reizes, kad nepamanīja. Es īsti nevaru pateikt no kā tas atkarīgs. Iespējams, ka viņiem ir kādi spējīgāki biedri, un, protams, arī Sīlija, kas spēj sajust citu maģiju, iespējams, ka viņi paši ir ar maģiskām spējām apveltīti un tādēļ spēj sajust, bet nu jā... Ja rīkoties citu acu priekšā, jūs, protams, pamanīs. Ja būsiet vieni un bursieties, pastāv iespēja, ka neviens nepamanīs. Patiesībā... - uz mirkli novērsies, Gabriels ļāva skatienam aizkavēties pie pelnu trauka, kurā arī nodzēsa cigareti. - ... vienam no jums es varu uzlikt aizsardzību. Viņa burtās maģijas ieskaitīsies, kā manis burtas maģijas. Es ar sekām tikšu veiksmīgāk galā, nekā jūs. Bet diemžēl, šādi pasargāt es varu tikai vienu personu. Paši izlemjat, kuru. - Laikam jau vairāk maģiju sanāktu izmantot dziedniekam, vai orākulam. Kuram aizsardzība vajadzīga vairāk? To, lai jaunie censoņi paši izdomā.

- Sīlija... - tā vien likās, ka eņģeļa roka vēl reizi sniedzās cigarešu paciņas virzienā, tik vien kā beigās viņš to pagrāba un ieslidināja mēteļa kabatā un skatiens atgriezās pie jaunajiem biedriem. - ... Sīlija ir skaista un apburoša. Viņai nekad nav bijušas problēmas pārliecināt citus. Un tagad viņai vēl pieder demoniska pievilcība. Viņa ir spēcīgākā burve, kas atrodas šajā pasaulē. Viņai nav problēmu kļūt par kādas organizācijas līderi, ja viņa to vēlas. Tā noteikti ir daļa no viņas plāna. Viņa iesaistās šajā organizācijā, lai mierīgi un netraucēti varētu darīt savas lietas. Viņai nav jācīnās pret Attīrītājiem. Viņi ir Sīlijas pusē un rīcībā. Tā vienkārši... - varētu teikt: satiksiet un redzēsiet. Tomēr, kāda apziņas daļa, lika Gabrielam apzināties, ka viņš nevēlas, lai jaunie serafi satiktu Sīliju. Pat ja tas ir neizbēgami, tad vismaz ne priekšlaicīgi. Pirms jaunie vēl gatavi.
- Amuleti atrodas šajā pasaulē. Kur, cik tālu izkaisīti... -' viņš paraustīja plecus. - Es nezinu. Lai es tos atrastu, man vajadzētu izmantot ļoti spēcīgas maģijas. To pamanītu. To Sīlija arī visticamāk gaida. Lai es sāktu burties. Viņa zin, ka es esmu šeit... - Gabriels nopūtās un viņa skatiens uzlūkoja Meju, lai sastaptos ar meitenes tumšajām acīm. - Tevī ir dumpiniecisks gars. Sīlija domā, ka Tu mani nodosi. Viņa ir Tevi izraudzījusies. Viņa Tevi sauc. - vai tagad viņam vajadzēja teikt, lai Meja nekādā gadījumā neseko? Lai viņa ir prātīga? Nē, no tā nebija nekādas jēgas. Savu likteni Meja tāpat veidos pati un diez vai Metatrona dēla teiktajam šajā mirklī būs diži izšķiroša nozīme. Tik vien kā... Jā, tā bija atbilde uz melnmates jautājumu. Gabriels zināja, kas par balsi un kādēļ tā aicina tikai Meju. To, ka Sīlija izvēlēsies vienu no jaunajiem, viņš jau tā kā paredzēja. Paņemot līdzi Meju, Gabriels Sīlijas izvēli padarīja vienkāršu. Tāpat, kā sev atviegloja minēšanu, kurš būs Sīlijas upuris.
- Es Tev uzticos. - viņš tik vien kā piebilda, uzlūkodams Meju.

Joela jautājums... te gan viņš varēja atbildēt uzreiz. Galu galā, arī Gabriels bija orākuls. - Meditācija, lai vienkārši atpūstos, ir vienkārši meditācija. Meditācija, lai kaut ko atrastu, sameklētu, piesaucot maģisku spēku, ir maģijas izmantošana. Ja Tu meditēsi, lai atrastu vietas, kur Sīlija paslēpusi amuletus, Tu izmantosi maģiju. - un maģijas izmantošana Joelu nogurdinās. - Tas ir vienkārši. Ja Tu pēc meditācijas esi atpūties, Tu neesi izmantojis maģiju. Ja Tu jūties noguris, tad esi izmantojisa savas maģiskās spējas. - ko un kā vēl viņš varēja palīdzēt jaunajiem serafiem? Ļaut viņiem doties un vēlreiz uzklausīt jautājumus, kad viņi būs atgriezušies atpakaļ? Iespējams, ka tas šobrīd būtu visprātīgākais variants.

[Rouzijs]

Aizsardzību?
- Domāju, ka aizsardzību vajag Joelam. - Visi pārējie bija karotāji, gan jau viņi kaut kā tiks galā. Protams, Meja nešaubījās, ka Joels arī nebija tas vārgākais posms no viņiem, bet tomēr tā būs drošāk, par sevi viņa nedomāja. Vismaz Mejas domas bija izteiktas.

Tālākais lika Mejai vienkārši sastingt, Sīlija viņu gaida, sauc? Kāpēc?
Skatiens vērās neticīgi Gabriela acīs, negribējās tam ticēt, tomēr viņa zināja, ka tā ir patiesība un neviens tagad viņu nemānīja un tā balss, joprojām klusi viņu sauca prom. Bet nodot Gabrielu? Nodot visus serafus, tas likās briesmīgi, un savā ziņā Meja uzsāka iekšēju cīņu ar sevi. Nepadoties kārdinājumam. Nepakļauties...
Bet vai tad dumpiniecisks gars nebija viņiem visiem? Viņi visi taču vēlējās paskatīties, kas atrodas aiz Vārtiem, tas bija tik nesaprotami un dīvaini, ka serafe klusi nopūtās un mēģināja aptvert visu uzzināto informāciju, tikai nelika mierā viens jautājums.
- Kāpēc viņai esmu vajadzīga es? - Nē, nē, Meja nevienu nenodos un cīnīties pretī pastiprināja arī Gabriela vārdi par to, ka viņš viņai uzticas, pat lūpās parādījās vārgs smaids.

[Romija]

"Hei!" Flēra iesaucās, kad uzzināja, ka Sīlija aicina Meju. "Mēs taču to varam izmantot savā labā! Ja mums izdotos kaut kā iefiltrēties Attīrītājos, mēs varbūt varētu uzzināt kaut ko vairāk par Sīliju un amuletiem? Ja Sīlijai būtu pārliecība, ka Meja ir padevusies... neņem ļaunā," viņa piemiedza melnmatei ar aci, "mēs varbūt varētu tikt kaut kā tuvāk un uzzināt vairāk? Ko viņa Tev saka? Vai saka, kur iet un ko darīt? Tu ar viņu vari sarunāties?" Flēra šķita aizrāvusies un teju jau veselu sazvērestības plānu izdomājusi. Lai gan viņa labi saprata, ka neko daudz par šo pasauli un pretmaģijas kustību nezina, tāpēc pasniedzās pēc planšetes un meklētājā ierakstīja vāru "Attīrītāji".

"Es varu ārstēt arī bez maģijas," Flēra apstiprināja Mejas izteikto piedāvājumu aizsardzību piešķirt Joelam. Pie reizes viņa sev atgādināja, ka jāpapilina soma ar apsējiem un varbūt kādām vietējām zālēm. "Un kā ir ar šejieni?" serafe pamāja ar roku uz istabu. "Vai šajā ēkā arī labāk neizmantot maģiju?"

Jau brīdī, kad Gabriels devās pakaļ pārējiem biedriem, Flēra zināja, ka viņa būs daļa no komandas, tāpēc pieņēma pārējos kā savējos, pat ja neko daudz par katru no viņiem nezināja. Protams, pazīt cīņas biedrus bija svarīgi, bet šķita, ka arī uzdevums negaida.

[washulis]

Piekrītu, Joelam tā noderēs visvairāk. Sariša piekrītoši pamāja ar galvu, kad Meja bija izteikusi savu viedokli. Protams, Flēra bija otrs variants, bet viņu Sariša nepazina necik, tā arī nezināja, cik spēcīga un/vai kareivīga šī dziedniece ir, varbūt viņai aizsardzību nemaz nevajag. Tikmēr Joelam tas lieti noderēs, īpaši, ja viņš ar to pašu meditāciju spēs uzmeklēt amuletu lokācijas, jo pati Sariša šim uzdevumam diez vai derētu. Ne viņas lauciņš.

Bet tad jau Gabriels paskaidroja par tām balsīm. Tātad Sīlija tomēr zināja, ka viņi te ir. Vismaz, ka Meja ir šeit. Un turklāt spēja viņu uzrunāt? Un kur tas spētu robežoties? Tikai balsis vai kas vairāk? Šī doma lika Sarišai nemierīgi sagrozīties savā vietā. Un ja nu arī viņa kristu par upuri balsīm? Nē, nē, cerams, ka nē. Viņai papildus dilemmas šajā situācijā nevajadzēja. Kur nu vēl kādu velniņu uz pleca, kas čukst negantas lietas. Tad sekoja Flēras izsauciens par Meju kā infiltratoru. Ideja jau laba, tomēr Sarša domīgi nošķobīja lūpas, nedaudz šauboties. Nav tā, ka viņa neuzticētos Mejas spējām un noturībai, bet kad iejauktas arī balsis un pašas Sīlijas uzmanība, vai Meju tad nebūtu vieglāk... salauzt? Šaubas gan labāk likt pie malas.

Bet tad plāns ir aptuveni skaidrs, ne tā? Serafe aši centās aizspraukties pie nākošā temata. Tie, kas ir prasmīgāki būrēji, cenšas sajust amuletus, tad mēs dodamies tos iznīcināt, jo tālāk atrodoties no Sīlijas un Attīrītājiem, jo labāk. Tikmēr Meja mūs laicīgi pabrīdina, ja spēj, kā ar Sīliju tiešām nesastapties, tā arī nodot ziņas no iekšpuses. Jautājošs skatiens pārējiem. Izklausījās vienkārši, vai ne? Hahahah... nē, tā noteikti nebūs. Pat kaķa meklējumi beigās nebija tik vienkārši, kā gribējās paredzēt sākumā. Šis gan bija Mejas pašas lēmums, vai viņa ir gatava to parakstīties. Un vai Gabriels maz ļautu, jo risks pastāv, ne tā?

[Roviela]

- Oh... - Joels klusi novilka, pieri plaukstā atbalstījis. Joprojām bija smagi, par spīti atpūtai un lieliskajai tējai, un citu serafu nomierinošajai klātbūtnei.
- Es domāju, ka Mejai nevajag mēģināt nekur iefiltrēties. Tas ir kā tās kukaiņu ķeramās ierīces, kuras redzējām ciemā, kad meklējām kaķēnu, atcerieties? Sēnes ar medu, un kukaiņi atlido, un ielīp, un nomirst, bet saldais podiņš ir gatavs gaidīt nākošo kukaini. Man šķiet, Meja neko nepaspēs izdarīt mūsu labā, vai arī viņai neļaus to darīt, ja dosies pie Sīlijas. Protams, tas ir viņas pašas lēmums un rīcība, tomēr... pie vislabākajiem nodomiem var nesanākt itin nekas, un tad mūsu būs par vienu mazāk.
Orākuls nopūtās.
- Varbūt tagad es esmu pārāk piesardzīgs.

Serafs saslējās un jau pavisam tīši nekaunīgu un spītīgu skatienu nopētīja pārējos.
- Es mēģināšu atrast amuletus meditējot.
Un pēc katra mēģinājuma paguļot nemaņā. Joelam nebija īpašu ilūziju par savu īpašu izturību, kur nu vēl šajā pasaulē.

- Paldies par uzticēšanos, - un tās šoreiz bija ļoti siltas zilas acis, kas noskatīja visus, it īpaši Gabrielu, kurš bija ar mieru Joela maģijas izmantošanu piedēvēt sev.