"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Pirmajā mirklī nevarēja saprast, vai vietējais saprata Joela sveicienu. Jo klusums ieilga. Nē, nu to gluži nevarēja nosaukt par klusumu, jo suņi vēl joprojām neganti rēja, un likās, ka gluži vien kāro nokļūt žogam otrā pusē, lai iekamptos kāda atnācēja stilbā.
Vietējais neatbildēja. Klusums no viņa puses ieilga. Kamēr skatiens turpināja sparīgi pētīt atnācējus.
Līdz beigās:
- Jūs nesat sliktas ziņas. - tas neizskanēja, kā jautājums. Nē, tas bija secinājums. - Sakiet Nortmundam, ka viņš nedabūs Arvika svētību un pazūdiet no šejienes, pirms es neesmu ļāvis Kaplim, Šaklim un Žoklim jūs saplosīt! - viņš pamāja suņu virzienā.
Jāteic, ka draudi likās visai vērā ņemami un Kaplis, Šaklis un Žoklis izskatījās nopietni dusmīgi dzīvnieki. Tie droši vien gaidīja saimnieka atļauju uzbrukt. Vai vismaz, lai viņš atvērtu vārtiņus un suņi tiktu sētai otrā pusē.

Vietējā zemnieka acis samiedzās un acīmredzot, tas bija viss, ko viņš vēlējās šiem svešiniekiem teikt. Vairāk nekādu komentāru nesekoja. Tik vien kā tas skatiens, kas nekaunīgi blenza virsū un gaidīja, kad šie te aizvāksies.


- - - - - - - - - - - - - - -

Kādu brītiņu Šariša un Meja varēja sekot savam plānam un doties cauri biezoknim, virzienā, kurā abas serfes bija nolēmušas doties.
Tik vien... pēc kāda brīža, netālu no Mejas koka stumbrā iedūrās vēl viens šķēps. Tas bija pārāk tuvu. Pārāk bīstami!
Šķēps izskata ziņā bija tāds pats, kāds tika pa meitenēm raidīts arī iepriekš. Tikai nesanāca pārāk daudz laika izpētīt uzbrukuma ieroci.
No pavisam pretējās puses, nekā šķēps bija lidojis, atskanēja balss, kas uzrunāja serafes.
- Ja spersiet vēl soli manā mežā, es jūs nogalināšu. - starp koku stumbriem parādījās arī stāvs, kas izteica draudus. Tas bija gados jauns vīrietis. Spēcīgu, atlētisku ķermeni, kuru visai pieticīgi sedza no dzīvnieku ādām veidots apģērbs. Viņa melnie, garie mati sniedzās līdz lāpstiņām un tajos bija ievītas putnu spalvas.
Gluži vai melnas acis raudzījās uz abām meitenēm. Viņa labajā rokā atradās šķēps. Līdzīgs tiem, kuri jau bija iepriekš raidīti abu meiteņu virzienā.
Svešinieks gan nepaskaidroja, ko serafēm darīt. Vai viņas drīkst iet prom, bet tikai ārā no meža, vai kā. Vai arī viņām bija jāstāv uz vietas. Jo bija taču aizliegts spert kaut soli.

[Roviela]

Cik neviesmīlīgi! Nav brīnums, ka šī pasaule ir tik sāpju pilna. Ja viens otru sagaida ar šādiem vārdiem, tad sāpes tikai vairojas. Joels to sajuta tīri fiziski, bet no šādiem vārdiem taisni acis ieplētās vēl lielākas, un sejā bija manāmas skumjas.
- Labi, mēs iesim, tikai paskaidrojiet, kas ir Nortmunds, kuram mums būtu jānodod šī ziņa, un kur viņš atrodams?
Katram būtu skaidrs, ka jaunais puisis itin nemaz nezina, kas ir pieminētā persona, bet, ja jau vajag, var izlīdzēt un aiziet un pateikt sakāmo.

Orākuls mazliet pagriezās, lai skaidri parādītu, ka nupat jau iet prom, jo nemaz negrasās strīdēties ar tik nelaipnu personu.

[echo3]

Ereijass noklausījās zemnieka tirādi un draudus, un viņa izbrīns tikai auga augumā. Kādas gan sliktās ziņas viņi būtu atnesuši? Acīmredzami dārza saimnieks patiešām gaida ziņas, un domā, ka pie viņa tiks atsūtīts kāds, kas tādas atnes. Pie tam noteikti sliktas. Vai minētais Nortmunds gribētu kaut ko darīt pret Arvika gribu, lai kas viņi abi nebūtu? Vai pats saimnieks būtu tas Arviks? Un Nortmunds - viņa dēls, kas grib precēt tēvam nevēlamu sievu? Vai arī doties tālā ceļā, ko tēvs negrib pieļaut? Vai?... Brīdis, kad to visu pajautāt, gan nebija īsti piemērots - sapīcis vīrietis un viņa vēl sapīkušākie suņi.

Ereijass arī neizrādīja nekādu iecirtību vai lepnību - vietējais vēlas, lai viņi iet prom, tad ies arī prom. Atlika pagaidīt, vai Joela jautājums tiks atbildēts, vai arī viņiem virsū metīsies trīs suņi. Diez, ko tie tik nikni?

[Sindra]

Joela jautājums mazliet tā kā vietējo samulsināja. Likās, ka viņam gluži vai vajadzīgs mirklis, lai izdomātu, ko atbildēt. Lai izsvērtu vai atnācēji savu jautājumu domāja no tiesas, vai arī tā ir ņirgāšanās.
- Nortmunds ir zilplecu kopienas vadonis. - viņš noteica, nometis zemē kapli un pār vagām pārkāpis, pagājās tuvāk sētai. - Es jums tāpat neticu! Tas, ka jūsu pleci nenes tradicionālo krāsojumu, nenozīmē, ka jūs nenākat no Nortmunda. - viņš vēl joprojām turpināja pētīt serafus.
- Kas tad jūs esat un ko jums vajag? - ja nu gadījumā, viņš tomēr bija kļūdījies. Jā, Olefs labprāt paklausīsies, ko tad šie svešinieki klāstīs.
Nevarēja noliegt, ka uz viņa augumiem nebija krāsojuma. Nekāda. Kamēr, Olefam pašam piemēram bija sarkanas krāsas apļi ap potītēm. Šīs cilts tradīcija.

Varbūt šie arī bija no tiem jaunajiem atkritējiem, kas sevi dēvēja par Brīvajiem un klaiņoja pa mežu, tā vietā, lai uzraudzītu savas vadziņas un audzētu ražu. Jā, vai nu Brīvie vai zilpleci, kas izliekas par kaut ko citu. Citas versijas Olefam nebija.

Un tie suņi! Tie traucēja vīram domāt.
Vienā mirklī viņš nikni pagriezās pret skaļāko no rējējiem un sparīgi novēcināja ar roku. Tā laikam bija kaut kāda maģija, kas dzīvnieku sodīja, jo tas iesmilkstējies metās bēgt. Viņam sekoja arī divi pārējie suņi. Skaļi piebalsojot cietušā smilkstēšanai.
Kad suņu vaimanas pagaisa tālumā, Olefa skatiens atgriezās pie svešiniekiem.

Tomēr... pat ja Brīvie, ko viņiem te vajag?

[Roviela]

Jā, tiesa kas tiesa, serafiem nebija nekāda krāsojuma, nekādu cilts zīmju, vai kā to dēvēt, ja par to neuzskatīja spārnus.

Bet kāpēc vajadzēja sodīt suņus, kas noteikti pildīja savu pienākumu tik labi, cik vien spēj tāda suņa sirsniņa?
Grūti bija neaizrādīt, negribējās arī burties redzami, lai arī vīrietis izmantoja kaut kādu maģiju.
Joels paskatījās mazliet pārmetoši.
- Suņi jau tikai gribēja tevi aizstāvēt... labi suņi. Jā.

- Mēs esam no tālākas vietas nekā mežs, daudz tālākas, tik tālas, ka šeit nez vai ir zināms mūsu cilts vārds - spārnotie, un mūs sūtīja mūsu vadonis, jo viņam sapnī ir parādījusies savāda būtne. Mēs nākam to meklēt, vadoņa pavēlei nevar neklausīt, bet pat nezinām vai tāda pasaulē sastopama un ja ir, vai atrodama šai pusē, - Joels nolēma pastāstīt, ko viņi meklē. Jā, īpaši patiesi tas nebija, nebija sapņa, bet būtni ne no šīs pasaules viņi meklēja gan.
Varbūt zemnieks kļūs ziņkārīgs?

- Mani sauc Joels, jā.

[Sindra]

Olefam acīmredzami nepatika Joela aizrādījums par suņu audzināšanu. Jo vīra sejā ievilkās visai skāba izteiksme un tā vien likās, ka viņš grasās kaut ko atcirst. Tomēr, atnācējs turpināja runāt un īgno izteiksmi vietējā iedzīvotāja sejā, ātri vien nomainīja bažīga izteiksme. Savas sajūtas viņš acīmredzami nemācēja slēpt. Un tad nu nervozi sāka raudzīties apkārt, it kā meklētu kādu vēl, atbalstam.
Tomēr, viņš te bija viens. Pat suņu vairs nebija.

Olefs atkāpās pāris soļus un novēcināja roku, kā raidīdams atnācējus prom.
- Te nav nekādu savādu būtņu. Te ir tikai normālas būtnes. Ejiet prom! -
Joela stādīšanās priekšā, nekādu īpašo interesi zemniekā neizraisīja un viņš turpināja māt ar roku, kaut kur meža virzienā, kas laikam jau nozīmēja, ka spārnotajiem, kā viņi sevi dēvēja, ir jāpazūd no šejienes. Un jā, meža virziens, Olefa prāt, nemaz nebija slikts, jo tur šie svešinieki uzrausies uz Brīvajiem. Ātri vien dabūs galu, jo Brīvie īpaši sarunās neielaidās.

- Ej prom, Joel! Jūs visi! Te nekā nav! Nekā, ko jūs meklējat. - viņš vēlreiz noteica uz mirkli gan pagriezies ciematiņa centra virzienā, jo no tas puses atskanēja kaut kādas balsis.

[washulis]

Nu jau šķita, ka viņas varēs mierīgi doties prom, atgriezties pie biedriem, paļaujoties uz to plānu, ko Meja bija izveidojusi, bet nē, viss šeit pierādīja, ka gluži tik vienkārši tas nebūs, kad gaisā jau atkal nošvīkstēja šķēpa lidojums, tēmēts pretī biedrei. Sariša pastiepās pie sava dunču maksts, izvelkot vienu no tiem, kamēr skatiens sparīgi meklēja vainīgo. Ilgi nebija jāgaida, kad viņas arīdzan tika uzrunātas, bet no gluži citas puses. Tātad uzbrucēji bija vairāk, kā viens, jebšu šis te viens bija ļoti nasks uz savām pēdām? Nogalināsi? Ne tad, ja es to paspēšu pirmā. Sariša pie sevis naidpilni noņurdēja, bet visticamāk to būs dzirdējusi tikai Meja. Nē, šādi teikt skaļi būtu klaji neprātīgi, lai arī spīts tirdīja rīkoties tieši tā.

Mēs jūsu mežam nekādi nekaitējam. Ja neuzbruksiet, dosimies prom. Serafe nolēma uzņemties pārrunas, cerībā, ka spalvām rotātais meža vecis nesadomās atkal uzbruks vai mudināt savus biedrus, ja viņam tādi ir, rīkoties tieši tāpat. Mums nevajag liekas nepatikšanas. Hm, vai te iederētos apvaicāšanās par spārnotiem kaķiem? Nē, labāk pa priekšu pārliecināties, ka viņas abas netiks caurdurtas kā sieti.

[Rouzijs]

Sirds salēcās tik strauji it kā kāds būtu aplauzis Mejas spārnus, vai viņa ripotu lejā pa kādu lielu kalnu un nespētu apstāties. Skatiens apstājās pie šķēpa, kas turpat netālu bija iedūries. Tas bija pārāk tuvu, ja nu nākošais šķēps ievaino viņu, vai Sarišu? Tas nepavisam nebija labi, serafe cerēja, ka vismaz Joelam un visiem pārējiem veiksies labāk, ka viņiem nedraud nekādas briesmas iespējams, ka nevajadzēja doties vienām mežā, bet gan turēties kopā, un tagad nekādi nevarēja nodot ziņu Aivenam, ka kaut kas nav kārtībā, bet... nebūtu taču labi, ja viņi uzreiz sūtītu tādu ziņu pēc... cik stundām? Mejai viss laika ritums bija sajucis, mājās laiku viņa neskaitīja, bet te, katra minūte bija no svara, pat vairāk... katra sekunde un nākošā sekunde varētu būt izšķiroša.

Skatiens pievērsās tam cilvēkam, kurš uzrunāja viņas. Rūpīgi nopētīja kā viņš izskatās, bet vairāk brūnās acis aizkavējās pie šķēpa. Vai patiešām viņas bija tik draudīgas?
Arī nepaslīdēja garām Sarišas ņurdiens, Meja gan palūkojās uz biedreni ar visiem neizdibināmu skatienu, kurš drīzāk varētu nozīmēt "es tūlīt darīšu, ko traku, ja man neizdosies bēdz." Nudien, iespējams, labāk būtu uzreiz bēgt...

- Taisnība, mums nevajag nepatikšanas. - Lai cik tas traki nebūtu, Meja atlaida vaļā koka stumbru un ļāva, lai spārni notur viņu gaisā. Viņa pacēla rokas, kā padošanās zīmi un lēnām nolaidās zemē, viņa gan cerēja, ka Sariša kādu brīdi paliks gaisā un ja viņas pārrunām pienāks gals, pat īsti nesākoties, tad viņai būtu izdevība aizmukt. Spārni pazuda, parādot, ka viņa var būt arī parasts cilvēks.
- Mēs nevēlamies nevienam nodarīt pāri... - Vai patiešām viņa izskatījās tik draudīgi? Maza un trausla serafe, ja atskaita tos dunčus, kas joprojām karājās pie jostas un pār plecu pārlikto loku. - ... mums vajag palīdzību, neviena mājas negribam izpostīt, mēs meklējam kādu pazudušu draugu. - Kaķītis šajā gadījumā varēja kļūt par draugu. - Un vēlamies doties projām vairāk par visu. - Ja varētu viņa vēl izkārtu baltu karodziņu, kā padošanās zīmi.

[echo3]

Ereijass cieņpilni paklanījās pret nelaipno zemnieku. - Pateicamies. - Tiesa, vietējais vīrietis pat nebija painteresējies, kas tā par dīvainu būtni, ko viņi meklē, bet, ja nav te nekādu savādu būtņu, tad nav.
Serafs pagriezās pret Joelu un Sardielu un klusām pajautāja, - No kā gan viņš baidās? - Tas viss kaut kā nesaskanēja ar Astindelā lasītajiem stāstiem par Morveru. - Ejam tālāk, nedusmojam saimnieku. - Iet uz mežu gan Ereijass negrasījās, no tās puses viņi bija atnākuši. Pirmais sastaptais ciematnieks neko nezināja, bet viņš ciematā nedzīvo viens pats. Varbūt kāds cits būs ar mieru parunāties.

[Roviela]

Joels izbrīnīti vēroja vietējā zemnieka, vai kas viņš bija, savādo uzvedību. Viņaprāt, savādo, protams. Pat paskatījās apkārt, kā meklēdams, vai pašam aiz muguras nestāv kāds liels un bīstams radījums, no kā tad tā būtu jābaidās.
Neviena, izņemot paša biedrus, tur nebija, ja neskaita trokšņus no ciemata puses.

- Jā, es jūtu, tikai nesaprotu, no kā tad? - arī orākuls tā kā grasījās kustēt no vietas, bet pēdējā brīdī apstājās, lai ziņkārīgi ievaicātos zemniekam.
- Kāpēc tu mūs dzen projām? Par ko tāds satraukums? Kas ir Arviks? Viņš dod svētību? Mums ļoti noderētu svētība mūsu meklējumos. Ko viņš par to grib?
Joelam šķita pašsaprotami, ka kāds šamanis vai kas viņš tāds vēlas samaksu par savu darbu.

[Sindra]

To, ka šīs sastaptās būtnes nevēlas nepatikšanas, tam viņš ticēja. Kurš gan no laba prāta vēlas nepatikšanas. Bet, redz! Viņš ļautu viņām iet, ja vien acīs nekliegtu fakts, ka šīs abas divas, lai vai kas viņas nebūtu, bija kaut kādas savādas būtnes un iespējams, nebūtu prātīgi, tām ļaut vienkārši aiziet.
Svešinieka skatiens pavadīja Sarišas un Mejas piezemēšanos. Viņa acis nedaudz samiedzās, kad Mejas spārni tā vienkārši, pēkšņi pazuda.
Bet laikam jau tas nelika šim meža saimniekam, samulst.
Svešinieks visai spalgi nosvilpās. Un apkārt serafēm gluži, kā pēc burvju mājiena sakustējās krūmi un no tiem viņu virzienā draudīgi vērās šķēpi.
- Nē. - noteica svešinieks, kurš meitenes bija uzrunājis iepriekš.
- Jūs nāksiet man līdzi. - un te nebija gluži dota izvēle. Tā bija pavēle, jo kā izskatījās Meja un Sariša, bija ielenktas un diez vai spēs atvairīt visus uzbrucēju šķēpus, ja tie izdomās tos vienlaicīgi raidīt pa serafēm.
Protams, pieklājības pēc, svešinieks pagaidīja uz meiteņu rīcību. Vai viņas piekritīs sekot, vai arī izdomās uzsākt kauju. Jo ieroči jau viņām bija. To viņš bija pamanījis. Katrā ziņā, svešinieks izskatījās par sevi pārliecināts un nelikās, ka jūtas šo dīvaino būtņu apdraudēts, lai kas viņas arī nebūtu.
Viņš smaidīja.

- - - - - - - - - - - - -

Olefs ar visām četrām atbalstītu Ereijasa lēmumu doties prom. Viņa sejā pat parādījās viegls smaids, redzot, ka svešinieki sāk kustēt prom. Tiesa, tas tūdaļ pat arī pagaisa, kad svešinieki tomēr nekur neaizkustēja un tas pats Joels atkal sāka uzdot kaut kādus jautājumus.
Olefs nopūtās.
- Arviks ir ciema vecākais. Un viņa svētību jūs nedabūsiet, pat ja neesat saistīti ar Nortmundu. - varbūt viņš nesaprata, ka šādi pasniegta informācija neko daudz svešiniekiem neizteica. Viņam pašam, galu galā, viss bija skaidrs. Tādēļ arī sīkāki paskaidrojumi nesekoja. Tik vien kā skatiens cieši raudzījās uz nelūgtajiem viesiem un tajā bija pavisam neslēpta vēlme, redzēt viņus aizejam.

Citi ļaudis ciemā?
Nu, droši vien, ka tādi bija. Šī jau bija tikai pirmā ēka un pirmais iemītnieks, kuru serafi sastapa. Varbūt paieties tālāk? Varbūt bija kāda cerība sastapt kādu laipnāku iemītnieku. Bet tikpat labi varēja būt, ka šis ir pats laipnākais ciematiņa iedzīvotājas. No šāda likteņa pavērsiena serafi nebija pasargāti. Bet viņi to apzinājās, vai ne.

[washulis]

Negribīgi, bet Sariša sekoja Mejas paraugam, nolaižoties zemē, joprojām ar plaukstu uz dunču maksts, saraukti pieri nolūkojoties meža vecī. Vai tagad būtu labs laiks ieminēties par pazudušo kaķi? Ekhm... Viņa gan aši apklusa, kad Mejas miera sarunas bija neveiksmīgas un arī pats svešinieks paziņoja, ka viņas viss nekur nedosies, vismaz ne bez paša uzraudzības. Nolāpīts! Nu redz, lieliski. Sariša pašķielēja Mejas virzienā. Ja viņas abas nebūtu vilkušas garumā un draudus apšāvušas, pirms klaji nonākušas slazdā, jo pats mežavecis viss nevarēja būt tik ašs, tad varbūt šobrīd nebūtu nostādītas tik sliktā situācijā. Tas, vai arī abas būtu nošautas. Serafe gan neļāva lepnumam otro variantu atzīt, tāpēc sev prātā paturēs tikai pirmo.

Nu labi. Negribīgi viņa nolaida plaukstu no dunču maksts, joprojām nopētot viņus ieskaujošos šķēpus. Izredžu nebija. Viņas, protams, var cerēt, ka ir gana naskas lidotājas, pirms viņas tie šķēpi caurdur, bet tas ir liels risks, pat viņa to saprata. Bet nolaidiet šķēpus. Un papildus mudinājumam Sariša pacēla rokas, klajā padošanās un miera žestā, lai arī seja joprojām neizskatījās tā draudzīgākā. Viņai vismaz bija iemesli būt īdzīgai un kad adrenalīns noplaks, arī visai izbiedētai. Līdz sapratis, kādās ziepēs abas iespējams nonākušas.

[Roviela]

Joels vēlreiz palūkojās uz ciemata pusi, tad uz nelaipno ciematnieku, kurš nupat bija paziņojis, ka Arvika svētību viņi nedabūs.
Orākuls joprojām jutās izbrīnēts, bet tam cauri pēkšņi pavīdēja doma - un kur ir Meja un Sariša? Meitenes solījās viņiem drīz pievienoties, bet 'drīz' jau bija pagājis, un nupat tas kļuva par 'ilgi'.

- Mums jāiet, - viņš apņēmīgi noteica, - Paldies par ziņām, sveiciniet ciema vecāko, lai laba raža un lai nelaimes iet secen!

Pagājis pāris soļus nostāk, serafs klusi ieminējās pārējiem: - Meitenes kaut kā ilgi nenāk. Ejam, ejam!
Joels pusskriešus devās meža virzienā, tieši turp, kur rādīja zemnieks, tikai doma, kāpēc tas jādara, bija gluži cita. Meja un Sariša! Vai ar viņām nav kas atgadījies?
Ja varētu lidot! Tā būtu ātrāk. Nevar.

[echo3]

Ereijass jau bija pateicies īgnajam zemniekam, tāpēc tagad tam uzmanību vairs nepievērsa. Joela lēmumu arī neapstrīdēja. Vismaz ne šeit, uz ciemata ielas. Un varbūt vispār nē, jo, ātrā solī ejot pakaļ orākulam, jaunajam karotājam pietika laika apsvērt Joela teikto. Meitenes tiešām jau kavējas.

[Sindra]

~ * ~ * ~ * ~

Vēl pat nebija pienākusi nākamā diena, kura jaunajiem serafiem tika solīta, kā diena atpūtai, pirms doties nākamajā uzdevumā. Tas bija tās pašas atgriešanās dienas vakars. Bija vien pagājušas pāris stundas, kopš atskaišu nodošanas Aivenam.
Diez vai kāds šādā vakara stundā vēl gaidīja ciemiņus, taču, uz dažām, no jauno eņģeļu mājvietām bija ieradies sūtnis no valdnieka pils.

Sūtnis atnesa ziņojumu, kurš saturēja vien pāris teikumus.
Tajā bija minēts jaunā serafa vārds un norādīts, ka viņš tiek rītausmā gaidīts ierodamies Metatrona pils mazajā meditācijas zālē.
Tad vēl sekoja piebilde, ka jaunajam eņģelim ir jābūt gatavam doties prom no Astindelas.
Un ziņojumu bija parakstījis Gabriels.


Mazo meditācijas zāli nebija grūti atrast. Un pat ja serafiem nebija gadījies tajā būt agrāk, viņi droši varēja pajautāt padomu, kādam no pilī esošajiem iemītniekiem un tas laipni parādīja ceļu.
Telpa atradās otrajā stāvā. Uz to, protams, bija jālido. Kāpņu Metatrona pilī nebija.
Un tad ceļš veda caur pāris gaiteņiem, kuru galā, bija atrodama arī meklētā telpa.

Vēstuļu autors, Gabriels, jau atradās šajā telpā. Vai varbūt, apzīmējums: jau, nebūs īsti precīzs. Drīzāk: vēl joprojām. Jo neizskatījās, ka viņš būtu te ieradies nesen. Metatrona vecākais dēls, sēdēja apaļās telpas vidū, iegrimis meditācijā. Ap viņu viegli rotēja trīs dzelteni kristāli, gaisā izplatot klusu džinkstoņu.
Dzeltenie kristāli deva enerģiju.
Ja meditējot, eņģelis no tiem smēlās spēku, viņš daudz ātrāk spēja atpūsties, daudz ātrāk atlabt, ja bija gadījies apslimt, vai saskarties ar kādām citām nebūšanām, kas atņēma spēkus.

Gabriels nelikās traucēts, pat kad telpā saradās viņa paša izsauktie serafi. Viņš turpināja nodoties meditācijai, tik vien, ka atnācēji varēja just, ka Gabriels viņus nopētīja, ar savu apziņu, tiklīdz, kā tie bija pārkāpuši telpas slieksnim.
Turpat, netālu, atradās galdiņš, uz kura kūpēja brīnišķīgi smaržojošas tējas, tā vien aicinot atnācējus iestiprināties ar uzmundrinošu rīta tēju.

[Roviela]

Joels vēl īsti nebija attapies no apmeklētās pasaules smaguma. Tas tomēr nebija viegli, lai arī šejienes gaiss šķita dzidrs kā kristāls un tāds, ka ne atdzerties. Orākuls bija priecīgs, ka viņiem bija izdevies izpildīt valdnieka doto uzdevumu, pie tam neviens nebija cietis, vismaz ne tik ļoti, lai būtu jāatveseļojas Dziednīcā ar to pašu kaķēnu spriņģojam apkārt.

Nakti viņš pavadīja savās mājās, daļu laika meditējot, lai ātrāk atspirgtu, bet tas tomēr nebija izdevies līdz galam. Otrā rītā radās problēma - būs jādodas prom, bet nezinot uz kurieni, ir grūti paņemt līdzi pareizās mantas, tāpēc jaunais serafs izlīdzējās tikai ar pašām vajadzīgākajām lietām un nedaudz ēdamā, un arī to visu viņš bija gatavs atstāt te.

Meditācijas telpu atrast tiešām bija viegli. Joels pēc etiķetes pasveicināja Gabrielu, nemaz negaidot atbildi. Galu galā Metatrona vecākais dēls meditēja, un pats zinās, kad beigt.
Orākuls atcerējās Aivena teikto - pajautā par Vārtiem Gabrielam. Nez, tagad tam būs laiks? Varbūt nebūs.

Tējas smaržoja kārdinoši, un serafs sev ielēja krūzīti un pacietīgi sāka gaidīt tālākos notikumus. Tā jau tas bija šeit pieņemts.

[echo3]

Bija izdevies atgriezties, kas nozīmēja - pirmais Metatrona uzdevums ir izpildīts. Bet būs taču nākošie, un tā rindā vien, līdz valdnieks būs piedevis muļķīgo gājienu uz Vārtiem. Vai varbūt - tā Ereijasam bija ienācis prātā - nav nemaz runa par piedošanu, bet gan par pārbaudi, treniņu, vai kā vēl to saukt. Reizē paklausība un jaunas zināšanas, jaunas spējas. Tam varēja būt mērķis, kuru jaunie serafi šobrīd nespēj pat nojaust.

Atgriezties Astindelā bija tik brīnišķīgi, ka Ereijass pat izbijās par savām sajūtām. Jo viņš nebija gaidījis, ka jau būs paguvis tā kā pierast, kā samierināties ar citas pasaules nomācošo gaisotni. Un ka atgriežoties jutīs mājas ar visu savu būtību. Kurš tad par to parasti domā? Tad lūk, ko nozīmē ceļojumi!

Tās dažas stundas, līdz diezgan negaidīti ieradās Gabriela sūtnis ar vēsti par promdošanos jau nākamajā rītausmā, Ereijass pavadīja, stāstot mājiniekiem par piedzīvoto. Vēsts iztraucēja vakariņas, tomēr nebija pārāk liels pārsteigums. Bija taču zināms, ka uzdevumi turpināsies. Jocīgi, bet Ereijass šoreiz pat juta ziņkārību - kāda būs pasaule, uz kuru jādodas? Ziņā gan nekas konkrētāks teikts nebija. Kā gan lai sagatavojas? Un Ereijass nolēma, ka nekā negatavosies, izņemot paša personīgo gatavību doties ceļā. Ieinteresētību doties ceļā.

Noteiktajā laikā baltie spārni Ereijasu bija nogādājuši Metatrona pilī, un drīz arī mazā meditācijas zāle bija atrasta. Pasveicinājis Gabrielu atbilstoši etiķetei, jaunais karotājs sasveicinājās ar Joelu, kas bija ieradies brītiņu agrāk un jau paguvis ieliet sev tēju. Ereijass arī sagatavoja sev dzērienu, apsēdās blakus Joelam, bet sarunu neuzsāka. Lēnām izmalkoja tēju, nolika tasi un - ja Gabriels vēl nesāk runāt - arī iekārtojās meditācijas pozā.

Ceļojumam līdzi viņš bija paņēmis vien savu zobenu un kabatā - mazu sainīti ar ēdienu un abus šķēpu galus, kas bija līdzi jau uz Morveras pasauli.

[washulis]

Lai arī prom no Astindelas aizvadītais laiks nebija ilgst, tomēr atgriezties mājās bija īsta bauda. Iespējams tieši turienes auras, drošības un gaismas dēļ. Un protams, arī ģimene. Tieši tāpēc, apzinoties, ka drīz jau atkal būs jādodas prom, to vienu dienu atpūtā Sariša aizvadīja novērtējot pilnīgi visu apkārt pazīstamo, vai piemājas bērzus, vai tēva sarauktās uzacis, vai mākoņus zem Astindelas debesim, vai zāles smaržu, to visu, zinot, ka nākošā diena var tikt aizvadīta kur pilnīgi citur, kur nevar atpazīt ēnu no gaismas.

Saņemot ziņu, uz Metatrona pili Sariša devās ar tramīgu sirdi, bet ar daudz stabilāku apziņu un apņēmību, kā pirmo reizi. Mazāk baiļu, ar vēsāku prātu, lai arī viņa zināja, ka pie pirmā pārsteiguma atkal sakarsīs un metīsies mežā, kur saskarties ar savādiem meža iedzīvotājiem, nebūt ne tiem draudzīgākajiem.

Ierodoties telpā, kur Gabriels bija nodevies meditācijā, viņa sasveicinājās ar viņu, bet aši pievērsās pārējiem biedriem, sveicinot arī tos, zinot, ka šie vismaz sniegs atbildi. Tikmēr tā mentālā nopētīšana. Ah,.. Sarišai meditācija nebija stiprā puse, tam vienmēr pietruka pacietības un vēlmes nosēdēt uz vietas. Katru meditāciju, ko viņa centās uzsākt, viņu pavadīja uzskats, ka Sariša palaidīs garām ko svarīgu. Nosēdusies, viņa vienkārši pievērsās tējai, ielejot sev tasi un lēnām šļurpināja to iekšā, gaidot, kas notiks tālāk.

[Sindra]

Kāds brītiņš laika jau bija, kad varēja pašļurpināt tēju. Tomēr, Gabrielam jau bija iemesli uzaicināt jaunos serafus uz meditācijas zāli. Un, šie iemesli noteikti nebija vēlme, likt viņiem skatīties, kā Gabriels meditē.
Viens no viņa izsauktajiem serafiem kavēja.

Lai nu kā, Gabriels nesteidza piecelties. Tik vien, ka viņa acis pavērās un nopētīja trīs atnākušos.
- Labrīt. - beidzot atbildējis uz rīta sveicieniem, viņš uz mirkli sasprindzināja savas maņas, lai pārbaudītu, kur atrodas ceturtais serafs.
- Es jūs izraudzījos kāda uzdevuma izpildei. Droši vien, jūs jau saprotat, ka tas nav kāds no tiem Metatrona soda uzdevumiem, ar kuriem viņš grasījās jūs izklaidēt. Man vajag jūsu palīdzību nopietnā uzdevumā. No vienas puses, tā kā jūs skaitaties nosodīti, es varu jums nedot iespēju atteikties. Bet, no otras puses, ja jums liekas, ka neesat piemēroti šī uzdevuma veikšanai, sakiet uzreiz. Jo es nevēlos, lai kāds no jums iet bojā, vai jūtas dziļi nelaimīgs, pirms vēl vispār paspējis pamest Astindelu. - eņģeļa skatiens pētoši pārslīdēja visiem trim sasēdušajiem serafiem. Gluži, kā cenšoties ielīst viņu sajūtās un domās, lai saprastu, vai viņa izdarītā izvēle bijusi pareiza.

- Pasaule, uz kuru būs jādodas, saucas Arda. Jums tur nepatiks, bet tas nav būtiski. - Gabriels pieklusa un viņa skatiens pievērsās arkai, kura kalpoja par ieeju telpā.
Nē, nekādu neapmierinātību eņģeļa sejā nevarēja manīt. Taču, klusa nopūta gan pār viņa lūpām pārkāpa.

[Roviela]

Nopietnā uzdevumā. Joels prātoja. Nopietnā uzdevumā! Gabrielam vajag palīdzību nopietnā uzdevumā, un viņš nav izvēlējies citus serafus, kā viņus. Droši vien Gabriels domā, ka viņi tiks galā. Nē, ne jau ka viņi būtu tie vienīgie un neaizstājamie, nē, tik iedomīgs orākuls nekādi nebija, tomēr šādu izvēli bija grūti uztvert savādāk, kā kaut nedaudz kā pagodinājumu. Uzticēšanos - noteikti, un uzticība ir viena no lielākajām lietām pasaulē.

Slaidie pirksti domīgi grozīja gandrīz tukšo tējas krūzīti, bet sejā un acīs nekādu ļoti lielo domīgumu nevarēja manīt. Tur bija gatavība darīt to, kas jādara. Ja vajag, tad vajag.

- Kas mums būs jādara? - Joels vienkārši iejautājās.